"Latvijā valda vilšanās"

"Politiken"

— 99.03.01.

Pēc tam, kad Igaunija ir uzaicināta uz ES uzņemšanas sarunu pirmo kārtu un Lietuva tiek minēta kā iespējama kandidāte NATO otrajam paplašināšanas lokam, Latvija jūtas atstāta novārtā.

Kaut arī vairums politiķu atbalsta Latvijas dalību ES, tomēr Eiropas politika Latvijā ir kļuvusi par karstu politisko kartupeli.

Vadošie Latvijas politiķi jūtas vīlušies, ka, pretēji kaimiņvalstij Igaunijai, Latvija nav to Centrālās un Austrumeiropas valstu vidū, kas pirmās tika uzaicinātas uz uzņemšanas sarunām Briselē.

Latvijā šī situācija tiek uztverta kā nepietiekams atbalsts no ES puses - kaut arī Latvija ir sasniegusi ievērojamu progresu minoritāšu tiesību jautājumos un valsts likumu harmonizēšanā ar ES likumdošanu. ES pārstāvji Baltijā gan norāda, ka Latvijai joprojām ir iespējams panākt Igauniju un tikt uzaicinātai uz sarunām jau 1999. gada beigās.

"Mēs jūtam vilšanos", "Politiken" saka Latvijas ekonomikas ministrs Ainārs Šlesers.

Viņš tāpat kā citi vadošie politiķi gaidīja ielūgumu uz ES uzņemšanas sarunām jau pagājušā gada beigās.

"Mums vajadzīga palīdzība tagad, nevis rīt vai pēc daudziem gadiem", saka Šlesers.

Departamenta vadītājs ( "Politiken" interpretācija - tulk. ) Latvijas Ārlietu ministrijā Māris Riekstiņš aicina ES "ievērot norunātos spēles noteikumus" uzņemšanas procesā. Viņš norāda, ka ES galotņu tikšanās laikā Vīnē 1998. gada oktobrī netika dots skaidrs signāls par laiku, kad uzņemšanas sarunas ar Latviju varētu sākties.

Pols Funders Larsens

 

"Varu pārņem reformu draugi"

"Finanstidningen"

— 99.03.09.

Tirgus reformas Igaunijā turpināsies un pat paātrināsies. Tāds ir svētdienas parlamenta vēlēšanu Igaunijā iespējamais rezultāts. Igaunija saglabās savu zemo proporcionālo ienākumu nodokli un vēl vairāk paātrinās privatizāciju.

Vēlēšanas atstāja diezgan mazu ietekmi uz tautsaimniecību un biržu, kas rēķinās ar kontinuitāti. Tallinas biržas indekss pēc vēlēšanām palielinājās par 3,6%.

Visas sešas vadošās partijas sevi ir raksturojušas kā centriski labējas, izņemot Mēreno partiju, kas sevi ir pasludinājusi par sociāldemokrātisku pēc Tonija Blēra parauga, tomēr atrodas pa labi no Igaunijas Centra partijas.

Centra partija ar 23,4% un 28 mandātiem no 101 kļuva par lielāko, pateicoties bijušā premjerministra Edgara Savisāra intensīvajai vēlēšanu kampaņai. Savisārs ir pievērsies sabiedrības vājākajiem locekļiem un ir uzdrīkstējies piedāvāt kaut ko Igaunijā tik neparastu kā progresīvu nodokļu sistēmu, kāda pastāv Somijā.

Tomēr pretrunīgā Savisāra vietā varu pārņems trīs vienlīdz lielās reformu partijas, kuru vadītāji ir iespējamie premjerministri. Marta Lāra vadītā liberāli konservatīvā Tēvzemes savienība par nieka tiesu apsteidza liberālā tirgus piekritēju Reformu partiju, kuras priekšsēdis ir bijušais Igaunijas valsts bankas vadītājs Sīms Kallass.

Visticamāk, ka par jauno Igaunijas premjerministru tomēr kļūs Mēreno partijas līderis Andress Tarands. Kopā šīs trīs reformu partijas ir ieguvušas stabilu vairākumu ar 53 no 101 vietas parlamentā, saņemot netiešu atbalstu no vismaz vēl vienas partijas.

Valdošā Koalīcijas partija apstājās pie 7%. Šī partija ir smagi cietusi tādēļ, ka Krievijas krīze ir palēlinājusi ātro ekonomisko pieaugumu, un premjerministrs Marts Sīmans jau ir iesniedzis atlūgumu.

Gaidāms, ka Igaunijas ekonomiskā politika turpinās attīstīties apmēram tāpat kā līdz šim. Neraugoties uz stingrāko šī gada budžetu, paredzams, ka nodokļi paliks iepriekšējā līmenī, kaut arī Reformu partija pieprasīja atcelt uzņēmumu nodokli. Igaunijas naudas zīmju fonds arī paliek stabils. Telekomunikāciju uzņēmums Eesti Telekom un gāzes uzņēmums Eesti Gas tuvojas privatizācijas programmas noslēgumam. Igaunijas iestāšanos NATO un Eiropas Savienībā atbalsta visas parlamenta Rīgikogu partijas.

Martins Odāls

"Lārs? Tarands? Kallass?"

"Gazeta Wyborcza"

— 99.03.08.

Labējo liberāļu partiju bloks droši vien sastādīs jauno Igaunijas valdību. Vēl tikai nav zināms, kas kļūs par jauno premjerministru.

Saskaņā ar pirmajām prognozēm svētdien notikušajās Igaunijas parlamenta vēlēšanās vislielāko balsu skaitu - 24 procentus - ir saņēmusi populistiskā Edgara Savisāra Centra partija, taču vislielākās izredzes uz valdības izveidošanu ir četru labēji liberālo partiju blokam: ar kopīgu sarakstu startējošajām Mēreno un Tautas partijai (pēc iepriekšējiem aprēķiniem tās ir saņēmušas 17 procentus balsu), Tēvzemes partijai (15 procenti) un Reformu partijai (arī 15 procentu balsu). Šīs partijas sola tirgus reformu turpināšanu Igaunijā.

Šajā blokā ir vismaz trīs nozīmīgi kandidāti premjerministra krēslam: Reformu partijas šefs Sīms Kallass, kurš tikai nupat (piektdien) tika attaisnots tiesas procesā par amata pilnvaru pārkāpšanu, savulaik esot Centrālās bankas priekšsēdētāja amatā; Mēreno partijas līderis Andress Tarands, kurš vada jauno sociāldemokrātu a la Blair tipa partiju (Tarands jau uz īsu brīdi 1994./95.gadā bija Igaunijas valdības vadītāja amatā), kā arī Tēvzemes partijas līderis, bijušais premjerministrs Marts Lārs.

Sakāvi ir cietis pašreizējā valdības vadītāja Marta Sīmana vadītais grupējums - centriskā Koalīcijas partija, kas ieguva tikai 8.5 procentu vēlētāju atbalstu. Tomēr tūlīt pēc vēlēšanu neoficiālo rezultātu paziņošanas Lārs paziņoja, ka nākamajā valdības koalīcijā viņš saskatot vietu arī Sīmanam.

Neviennozīmīgie vēlēšanu rezultāti neienesīs lielākas pārmaiņas Igaunijas politikā. Visas minētās partijas par savu mērķi ir izvirzījušas Igaunijas iestāšanos Eiropas Savienībā 2003.gadā un vēlmi iestāties NATO. Atdodot savu balsi, Igaunijas prezidents Lennarts Meri izteicās: "Mums ir tādas pašas problēmas, kā ikvienai normālai valstij. Pašas svarīgākās no tām ir iekšējā sabiedrības noslāņošanās, un distances palielināšanās starp bagātajiem un trūcīgajiem."

Par šo atšķirību palielināšanos augošo neapmierinātību savā vēlēšanu kampaņā izmantoja kreisi-centriskie grupējumi, kuri ir veidojušies no krievu laiku nomenklatūras darbiniekiem: Arnolda Rītela Zemnieku partija un Centra partija, kas saņēma apmēram 9 procentus balsu. Šie grupējumi solīja taisnīgāku īpašuma sadali, izmantojot dažādus pasākumus, tai skaitā arī pašreizējā lineārā ienākuma nodokļa aizstāšanu ar progresīvo ienākuma nodokli.

Igaunijas vēlēšanās piedalījās arī partijas, kas pārstāvēja krievu minoritāti, taču tās nepārvarēja noteikto 5 procentu barjeru.

Pjotrs Cegeļskis

"Labējo partiju uzvara Igaunijā"

"Neue Zūrcher

Zeitung"

— 99.09.03.

Centrs kā lielākais spēks

iespējams opozīcijā

Parlamenta vēlēšanās par uzvarētāju kļuva triju labējo partiju vēlēšanu savienība. Populista Edgara Savisāra Centra partija gan veidos spēcīgāko frakciju, taču valdībā diez vai piedalīsies. Jauno ministru prezidentu, paredzams izvēlēsies starp Andresu Tarandu, Sīmu Kallasu un Marta Lāru.

 

Ministru prezidents

bezdibeņa malā

Vēlēšanu vislielākā zaudētāja neapšaubāmi ir līdzšinējā ministru prezidenta Marta Sīmana koalīcijas partija. Kā drīzāk vājas mazākumvaldības vadītājs Sīmans acīmredzami ir bezcerīgi nomocījies starp blokiem Centrā un ar labējiem.

... Ministru prezidentam, neraugoties uz viņa smago zaudējumu, tomēr nevajadzētu pazaudēt visas cerības. Nav izslēdzams, ka trīs uzvarējušās labējās partijas aicinās viņu palīdzēt savu parlamentāro pozīciju nostiprināšanā koalīcijas valdībā.

Edgaram Savisāram, skandālu apņemtajam Centra partijas līderim, kurš tika mēģinājis pabeigt "kapitāla diktatūru" - vai arī vismaz ieviest progresīvus ienākumu nodokļus - vēlēšanu rezultāts varētu nest rūgtu vilšanos. Vēlēšanu naktī gan viņš tika izteicis savu vēlmi attiecībā uz ministru prezidenta posteni un paziņojis, ka valsts prezidentam Lenartam Meri valdības sastādīšana ir jāuztic viņam, spēcīgākās partijas vadītājam.

No tā gan nekas nevar sanākt, un ne visbeidzot tādēļ, ka Meri vēlēšanu kampaņas laikā nekad netika slēpis savu noliedzošo attieksmi pret šo bēdīgi pazīstamo intrigantu un vecās komandsaimniecības pārstāvi.

Bažas par Savisāra atgriešanos, kurš 1995. gadā kā iekšlietu ministrs bija spiests demisionēt sakarā ar noklausīšanās afēru, varētu arī atdzīvināt labējo partiju saliedēšanos. Stratēģija acīmredzami ir atmaksājusies, tomēr vēlētāju vidū varēja novērot manāmu anti - Savisāra refleksu. Stratēģija katrā ziņā arī liecina par to, cik spēcīgi igauņu politika joprojām vēl ir fiksēta uz personībām.

 

Krievu partiju marģinalizācija

Politisko spēku polarizācija starp labējiem un Centru varētu sekmēt tālāku palīdzību partiju ainavas noskaidrošanai; jaunais parlaments Roogikogu sastāvēs tikai no septiņām partijām, kas ir par četrām partijām mazāk nekā iepriekšējais. Šajā ziņā vispirmām kārtām ir cietušas mazās partijas, un ne visbeidzot Igaunijas krievu minoritātes organizācijas. No divām svētdienas vēlēšanās dalību ņemošajām krievu partijām vienīgi Apvienotā Tautas partija spēja nodrošināt sev parlamentāro pārstāvniecību ar sešām balsīm un sešiem mandātiem.

Prezidentam Meri tagad ir tikai divas nedēļas laika, lai kādam uzvarējušās partijas pārstāvim uzticētu jaunās valdības sastādīšanu. Fakts, ka Savisārs diez vai tas būs, situāciju gan vienkāršo; taču paliek trīs nākamie kandidāti uz šo posteni: Sīms Kallass no Reformu partijas, Marts Lārs no Pro- Patria un Anress Tarands, moderātu šefs.

Afērām, kas ir apgrūtinājušas divus pirmos politiķus, tagad vairs nešķiet pārāk liela nozīme. Kallasa izredzes varētu būt uzlabojušās pēc tam, kad tiesa tieši pirms vēlēšanām atsauca viņam pārmetumus par naudas piesavināšanos. Un arī Lārs savas partijas labos rezultātus varētu uzlūkot par pierādījumu tam, ka viņa vēlētāji pa šo laiku ir piedevuši viņa iesaisti finansu un ieroču afērā 1994. gadā.

"Sakāve premjeram Sīmanam"

"Die Presse"

— 99.03.09.

Pēc parlamenta vēlēšanām ir gaidāma grūta valdības sastādīšana.

Igauņi svētdien kārtis sajauca pilnīgi no jauna: pēc parlamenta vēlēšanām par spēcīgāko partiju valstī ar 23,4% balsu kļuva bijušā ministru prezidenta Edgara Savisāra Centra partija; turpretī premjera Marta Sīmana Konservatīvā partija ieguva tikai 7,5% balsu, tātad attiecīgi septiņas vietas. Savisārs jau pirmdien pieprasīja, lai prezidents Meri viņam uzticētu valdības veidošanu. Tomēr viņa Centra partijai ir tikai 28 no 101 parlamenta mandāta un tāpēc Savisāram gandrīz nav izredžu atrast valdīt spējīgu vairākumu. Tā vietā iespējamāka liekas pārējo trīs partiju - Mēreno, Reformu un Tēvzemes partiju - apvienošanās.

"Tallina pagriežas pa labi"

"Ņezavisimaja gazeta"

— 99.03.05.

Igaunijas politiskā spektra struktūra ir ļoti līdzīga situācijai Latvijā, taču Krievijas faktora ietekmes dēļ stāvoklis šeit ir pavisam cits, gandrīz pretējs. Un tas ir izveidojies nejauši, nevis kaut kādas īpašas Igaunijas politikas rezultātā.

Uz vienlīdz nīkulīga dialoga ar Austrumu kaimiņu fona Latvija pagājušā gada pavasarī izdarīja asu lēcienu uz attiecību pasliktināšanu ar Krievijas Federāciju (krievu pensionāru demonstrācijas izdzenāšana un SS leģionāru gājiens), savukārt Igaunija, novērtējot Latvijas saņemto negatīvo vērtējumu no pasaules sabiedrības, neko tādu nepieļāva: pensionārus nesita un bijušos leģionārus-fašistus, kuru šeit nav mazāk kā Latvijā, pa Tallinas ielām nolēma nevadāt. Tā rezultātā iznāca, ka no Latvijas novērsusies Krievija ar savu augusta ekonomisko krīzi smagāk skāra Igaunijas, nevis Latvijas ekonomiku. Vairāk nekā 30% uzņēmumu un lauku saimniecību cieta tieši, 60% - netieši, krasi palielinājās bezdarba procents. Tas viss nacionālradikāļiem deva iespēju apsūdzēt valdošo koalīciju nespējā piesaistīt pietiekošu daudzumu Rietumu investīciju, lai pasargātu sevi no nestabilās Krievijas ekonomikas ietekmes, kā arī neprasmē aizstāvēt savas intereses attiecībās ar Maskavu. Valdošās koalīcijas partijas reitings krasi kritās, un uz vadību nākošajā parlamentā tai nav ko cerēt.

Iespējas iekļūt parlamentā ir trim partiju grupām - labējiem radikāļiem un nacionālradikāļiem, centristiem un kreisajiem - Apvienotajai Tautas partijai (ATP) un, iespējams, Igaunijas Krievu partijai.

Divi pēdējie spēki diemžēl nav spējuši apvienoties vienotā blokā vairāku objektīvu un subjektīvu iemeslu dēļ. Pirmkārt, pret to apvienošanos ir vērsta atklāta un slēpta varas un citu politisko konkurentu darbība, otrkārt, vienotībai traucēja neizveidojušās attiecības starp abu partiju līderiem. Jaunais Igaunijas vēlēšanu likums aizliedz pirmsvēlēšanu koalīcijas, kas pie apvienošanās nozīmē vājāko partneru iekļaušanos vienas spēcīgākās partijas rindās. Divas krievu partijas nespēja noteikt, kura no tām ir vājāka, bet kura - spēcīgāka. Pēc oficiālajiem rādītājiem, šo partiju reitingi atrodas aptuveni pie piecu procentu barjeras, taču tiek uzskatīts, ka oficiālā statistika datus par to popularitāti kā likums samazina. Katrā gadījumā izcilus panākumus no šiem spēkiem vēlēšanās negaida, spēcīgas opozīcijas no tiem neiznāks, nenotikušās apvienošanās dēļ Latvijas varianta ar Alfrēda Rubika vadīto Kustību par cilvēktiesībām vienotā Latvijā šeit nebūs.

Apvienotās Tautas partijas pārstāvji nesen apmeklēja Maskavu, kur saņēma prezidenta administrācijas, Valsts domes un Jurija Lužkova atbalstu. Pēc brauciena partijas konkurenti nekavējoties sāka runāt par "Maskavas roku" un nelikumīga finansu atbalsta iespējamību no Krievijas galvaspilsētas, lai arī visiem lieliski ir zināms, ka ne Maskava, ne Krievija kopumā neatrodas tik spīdošā materiālā stāvoklī, lai finansētu pirmsvēlēšanu kampaņas. Tas drīzāk ir pa spēkam tiem finansiāli labklājīgajiem Rietumu pasaules subjektiem, kuri atbalsta krievu partiju konkurentus. Šajā situācijā, kā uzskata ATP līderis Viktors Andrejevs, viņa partiju pareizāk būtu dēvēt nevis par "Maskavas roku Igaunijā", bet gan par "Igaunijas roku Maskavā".

No gandrīz 500 000 Igaunijas krievvalodīgo iedzīvotāju tiesības nobalsot par krievu partijām ir ne vairāk kā 110 tūkstošiem cilvēku, kuri ieguvuši Igaunijas pilsonību, kā arī vēl aptuveni 30 tūkstoši cilvēku jauktajās igauņu-krievu un uz Krieviju orientēto igauņu ģimenēs. Tie arī ir tie paši maksimālie 10% balsu, ko tās saņems. Brīnumu nebūs.

Pēc vēlēšanām Igaunija vēl asāk pagriezīsies Eiropas Savienības un NATO virzienā, kļūs stingrāka savā pieejā tālāko attiecību veidošanā ar Krieviju. Valdošā Koalīcijas partija, cerot uz līdzdalību nākošajā labējā koalīcijā, sāk izrādīt šādu stingrību jau tagad, zināmā mērā kopējot Poliju, kura pēdējās dienās pirms iestāšanās NATO pierādīja Rietumiem savu lojalitāti, izraidot no valsts Krievijas pārstāvju grupu "par darbību, kas nav savienojama ar to statusu". Igaunija nolēma neatpalikt no saviem nākošajiem kolēģiem blokā. Atsaucoties uz muļķīgu aizbildinājumu, tā atteica vīzu Maskavas mēra un valdības padomniekam Aleksandram Pereliginam, kuram kā aizbildņu padomes loceklim vajadzēja piedalīties stipendiju izsniegšanā bērniem Narvā.

Tātad Tallina jau ir sākusi pagriezienu pa labi. Ja pilsētā, kā nesen rakstīja NG , vēl dažviet ir saglabājušās plāksnītes ar ielu nosaukumiem gan igauņu, gan krievu valodā, kuras vismaz kaut kā atgādināja par Krieviju, tad pēc vēlēšanām tās noteikti pazudīs. Uz visiem laikiem.

"Vēlēšanu uzvarētājs

nevarēs vadīt Igauniju"

"Dagens Nyheter"

— 99.03.09.

Ar skaitļiem apstiprinātais uzvarētājs svētdien notikušajās parlamenta vēlēšanās Igaunijā Edgars Savisārs nevadīs nākamo Igaunijas valdību. Šis ir vienīgais iespējamais secinājums no pagaidu vēlēšanu rezultātiem, kas pirmdien tika paziņoti Tallinā.

Savisāra Centra partija ieguva visvairāk balsu, 23,4%, kas tai dod 28 mandātus parlamentā. Tomēr Centra partijas vadītājs jaunajā Igaunijas parlamentā ir pretrunīga un izolēta figūra. Vienīgais, uz ko viņš var cerēt, ir tas, ka Arnolda Rītela Laucinieku partija atbalstīs viņa ambīcijas, taču ar Rītela partijas 7 mandātiem nepietiek, lai Savisārs varētu atgriezties premjerministra amatā. Pēdējo reizi viņš šajā postenī atradās no 1990. līdz 1992. gadam.

Pretī Savisāram stāv spēcīgā trīs partiju konstelācija, kas jau pirms vēlēšanām vienojās, ka nākamos četrus gadus vēlas vadīt Igauniju. Tās jau sev ir nodrošinājušas 53 no parlamenta, Rīgikogu, 101 mandāta. Rietumvalstu partiju etiķete Igaunijā ne vienmēr darbojas, un šo trio visprecīzāk būtu iespējams nosaukt par centriski labēju koalīciju. Tā sastāv no trim vienlīdz spēcīgām partijām:

Liberālā Reformu partija, ko vada bijušais Valsts bankas priekšnieks Sīms Kallass, ir saņēmusi 18 mandātus.

Labējā Pro Patria, ko vada bijušais premjerministrs Marts Lārs - viņš bija tas, kurš 1992. gadā sāka radikālās tirgus reformas, kuras Igaunijai ir ļāvušas ieņemt pirmo vietu ekonomiskā pieauguma sarakstā - ar 18 mandātiem.

Sociāldemokrātiskie mērenie, kurus vada Andress Tarands (17 mandāti), ir partija, kas vēlēšanās sadarbojās ar bijušā ārlietu ministra Tomasa Ilvesa vadīto Tautas partiju.

Šīs partijas vieno labvēlīga attieksme pret ES un NATO, kā arī nepatika pret Savisāru, kuru tās uzskata par autoritāru padomju stila vadītāju. Tās darīs visu, lai nepielaistu viņu pie varas. Tas nozīmē, ka šis trio atliks sāņus savu partiju egoistiskās intereses. Ja spēkā paliks priekšvēlēšanu prognozes, tad par premjerministru varētu kļūt Andress Tarands. Viens no iemesliem ir tāds, ka viņš, atšķirībā no Sīma Kallasa un Marta Lāra, nefigurē nevienā finansu skandālā.

Vēl viens iemesls, kādēļ Savisāram diezin vai tiks dota izdevība, ir prezidenta Lennarta Meri, kuram vajadzēs izraudzīt valdības veidotāju, nostāja. Meri nav Savisāra draugs. Pēdējo reizi savā runā Igaunijas neatkarības dienā 24. februārī prezidents brīdināja no populistiskiem līderiem, kuri vēlas palēnināt reformu tempu. Visiem bija skaidrs, kuram bija domāti šie vārdi.

***

Fakti par vēlēšanu rezultātiem:

- Vēlēšanās piedalījās 55,8%

(68 procenti 1995. gadā)

- Rīgikogu (parlamentā)

ir iekļuvušas septiņas partijas

- Centra partija ieguva 28 mandātus

- Tēvzemes savienība 18 mandātus

- Reformu partija 18 mandātus

- Mēreno partija 17 mandātus

- Koalīcijas partija 7 mandātus

- Laucinieku partija 7 mandātus

- Igaunijas Apvienotā tautas partija

6 mandātus.

Mikaēls Viniarskis

"Jaunas sejas Igaunijas parlamentā"

"Hufvudstadsbladet"

— 99.03.10.

No jaunievēlētā 101 Igaunijas parlamenta Rīgikogu deputāta 45 ir jauni.

Katrai partijai ir vairāki jauni pārstāvji. Piemērām, 21 no 28 Centra partijas deputātiem ir jauns. Tēvzemes savienības 18 deputātu grupā ir palikuši tikai septiņi iepriekšējie. Apvienoto Tautas partiju, kas pārstāv Igaunijā dzīvojošos krievus, parlamentā pārstāvēs seši, un četri no viņiem ir jauni.

Igaunijas parlamenta deputātu vidējais vecums ir 47,8 gadi. Jaunākā deputāte ir 24 gadus vecā Marete Maripū, un vecākais ir septiņdesmittrīsgadīgais Kaljo Kīsks. Visjauneklīgākā ir Reformu partija, kuras deputātu vidējais vecums ir 42,3 gadi.

Bezatbildīga spriešana par jauno premjerministru sākās jau pirms vēlēšanu rezultātu saņemšanas, kad labējās partijas bija paziņojušas par savu vienošanos par sadarbību. Partiju līderi sacīja, ka visspēcīgākais premjerministra amata kandidāts ir Marts Lārs, kurš šajā postenī jau ir atradies agrāk. Lārs ir saņēmis pārējo līgumu noslēgušo partiju vadītāju piekrišanu. Tajā pašā laikā sadarbības partijas ir domājušas eventuāli vēl vairāk nostiprināt valdības fronti, piesaistot arī Koalīcijas partiju. Četru partiju valdību tādā gadījumā atbalstītu 60 mandāti.

Igaunijas parlamenta vēlēšanu balsu skaitīšanas aizkavēšanās notika tādēļ, ka iedzīvotāji pārāk dedzīgi izmantoja Interneta rezultātu dienestu, paskaidroja uzņēmuma IC Systems vadītājs Īlo Puskars.

Balsu skaitīšanā pirmo reizi tika izmantota jauna datorsistēma, rezultātus uz Centrālo vēlēšanu komisiju nosūtot caur Internetu. Balsu skaitīšanas serveris pakārās, kad iedzīvotāju pieprasījumi pēc pulksten 21 pārsniedza 50 vienā sekundē. Galīgos vēlēšanu rezultātus nebija iespējams saņemt ātrāk kā agri no rīta, lai gan sākotnēji bija paredzēts jaunā parlamenta sastāvu paziņot ap pusnakti.

"Waffen SS veterāni nospiež"

"Helsingin Sanomat"

— 99.03.07.

Tallina. Latvijā pieaug nervozitāte, jo tuvojas latviešu karavīru atceres diena -16. marts un Waffen-SS veterānu maršs. Ebreji ir atteikušies piedalīties svinībās, bet parlaments ir apdomājis iespēju atcelt šos svētkus vispār.

Latvieši visai labi atceras, kā marši un demonstrācijas Rīgā pagājušā gada martā sabojāja valsts attiecības ar Krieviju. Pēdējā laikā atkal tiek rīkotas sanāksmes, un dažs labs krievu ekstrēmists ir saņemts ciet. Vācijas Waffen-SS karaspēkos cīnījušies latviešu veterāni, jeb "leģionāri" maršēs Rīgā 16. martā. Krievi tajā pašā laikā netālu rīkos demonstrāciju un arī grupa fašisma pretinieku ir lūguši atļauju rīkot sanāksmi.

Iepriekšējā valdība 16. martu apstiprināja kā latviešu karavīru atceres dienu. Daudzi uzskata to par neveiksmīgu, un parlamentā pirms pāris dienām tika pausta stingra nostāja neuzskatīt šo dienu par svētku dienu. Valdība ir nolēmusi, ka neviens ministrs nepiedalīsies šīs dienas pasākumos, arī visi Latvijas augstākie ierēdņi šajā dienā atradīsies ceļojumos- prezidents Grieķijā, bet parlamenta spīkers Dānijā.

Pagājušajā gadā bruņoto spēku komandieris bija spiests ar troksni atkāpties, sakarā ar piedalīšanos leģionāru rīkotajā pasākumā. Pēc Latvijas ārlietu ministrijas teiktā, ārvalstu prese bija sākusi rakstīt par "nacistu maršu". Svētku dienā tiks uzvilkti karogi, taču Latvijas ebreji paziņoja, ka pie viņu namu sienām nekādā gadījumā netiks izkārti karogi. Ebreji nolēma atzīmēt 4. jūliju kā bojāgājušo ebreju piemiņas dienu, kaut gan kāds ir ievērojis, ka tā ir Amerikas neatkarības diena.

16. martā aprit 55. gadi kopš Latvijas leģionāru ugunskristībām pie Veļikije Luki. Viņi cīnījās Vācijas pusē pret Padomju savienību.

Prezidents Guntis Ulmanis šonedēļ tiksies ar abu pušu karotāju pārstāvjiem, lai uzklausītu viņu viedokli par svētku dienu.

Juka Rislaki

"Atlaistais"

"Frankfurter Allgmeine

Zeitung"

— 99.03.06.

Nepārtrauktajā Maskavas cīņā par varu valdības vadītājs Jevgēņijs Primakovs ir guvis daļēju uzvaru.

Viņam ir izdevies samazināt gan politiski, gan ekonomiski varenā miljardiera Berezovska ietekmi Kremlī un līdz ar to atspiest malā līdz šim varenāko valsts finansu oligarhu: prezidents Jeļcins ir piekritis tā cilvēka atlaišanai, par kuru domā, ka viņam ir ciešas saites ar prezidenta ģimeni. Tas runā par Primakova un viņa līdzgaitnieku ietekmi. Šis solis izpelnījās arī komunistu aplausus. Viņiem Berezovksis galvenokārt kā dadzis acī bija tāpēc, ka viņš ar apšaubāmā privatizācijas procesa palīdzību bija ne tikai iedzīvojies bagātībā, bet ar ievērojamiem panākumiem pretendējis arī uz tiesībām ietekmēt politiku. Taču tas, ka Jeļcins Berezovski no NVS izpildsekretāra amata atlaida, neapspriežoties ar pārējo dalībvalstu prezidentiem, tiek pieminēts tikai garāmejot. Maskava arī pēc Padomju Savienības sabrukuma par līdztiesību daudz neraizējas.

"Brīdinājums Primakovam"

"Rzeczpospolita"

— 99.03.08.

Viss norāda uz to, ka politiskās batālijas Maskavā nebeigsies ar Borisa Berezovska atkāpšanos no NVS izpildsekretāra amata. Sestdien Kremlis skaidri lika saprast, ka nav apmierināts ar Jevgēņija Primakova valdības darbu un ka ir jārēķinās ar valdības pārveidošanas iespēju. Kremļa pārstāvis šajā sakarā paziņoja, ka pašlaik valdības svarīgākais uzdevums ir vienošanās panākšana ar SVF par daudzmiljardu kredītu piešķiršanu Krievijai.

Prezidenta administrācijas vadītāja vietnieks Oļegs Sisujevs sestdienas TV ziņu raidījumā atgādināja, ka kadru politika esot prezidenta prerogatīva un ka nav iespējams "garantēt tādu kārtību, kas kādam varētu iedvest pārliecību, ka viņš vienmēr būs valdības loceklis". Sisujevs, kurš patiesībā ir Borisa Jeļcina runasvīrs īpaši nozīmīgos gadījumos, lika arī saprast, ka paša premjera pozīcijas netiek apdraudētas, jo viņam sabiedrībā ir ārkārtīgi liela popularitāte, ko, Sisujeva vārdiem sakot, "apstiprina arī visi sabiedriskās domas pētījumi". "Tomēr tas nenozīmē, ka tāda uzticība var pastāvēt mūžīgi," teica Kremļa pārstāvis.

Šie Sisujeva izteikumi tiek tulkoti kā pirmais nopietnais brīdinājums no Kremļa puses Jevgēņija Primakova valdībai kopš tās izveidošanas laika. Vēl vairāk. Sisujevs nokritizēja pašu premjerministru par to, ka tas "ne vienu reizi vien publiski ir augstu novērtējis visas valdības darbu". Kremļa ieskatā šādiem pašslavinājumiem nav pamata. Kā izriet no kāda Jeļcinam tuvu stāvoša līdzstrādnieka izteikumiem, prezidents neslēpjot savu kritisko attieksmi pret Primakova valdības darbu.

"Prezidentu ārkārtīgi uztrauc situācijas sarunās ar Starptautisko Valūtas fondu," apstiprināja Sisujevs. Savu viedokli viņš pauda Krievijas televīzijas pirmajā programmā ORT. Daļēji privatizētais televīzijas kanāls joprojām atrodas Borisa Berezovska kontrolē, kam pieder vismaz pārdesmit procenti akciju vai liela akciju kopuma daļa citās kompānijās, kas ir ORT kanāla līdzīpašnieces. Tas, ka Kremlis savas kritikas izteikšanai par valdību ir izvēlējies tieši šo televīzijas kanālu, ir simptomātiski.

Uz Sisujeva vārdiem nav reaģējusi ne valdība, ne arī pats premjerministrs, kas joprojām atrodas ārstnieciskā atvaļinājumā Sočos. Uz kritiku nereaģēja arī komunistu līderi. Trīs dienas ilgā nedēļas nogale (Krievijā kā valsts svētki tiek atzīmēta arī Sieviešu diena) arī neveicina politisko debašu izraisīšanos. Tomēr pēdējās dienās komunisti ir brīdinājuši Kremli, ka Primakova valdības pārveidošana, no tās atlaižot par korupciju aizdomās turētos komunistu vicepremjerus Juriju Masļukovu vai Genādiju Kuļiku, varētu valsti novest līdz nopietnai politiskajai krīzei. Genādijs Zjuganovs pat izteicās par pirmstermiņa parlamenta vēlēšanu sasaukšanu, runādams, ka Dome varētu panākt visas Primakova valdības krišanu, ja tiks atlaists kāds no vicepremjeriem.

Pjotrs Jendroščiks

"Viņš atkal ir to izdarījis"

"Newsweek"

— 99.03.15.

Jeļcins ikvienam padara dzīvi grūtu. Tas jau kļūst par traku.

25.februārī Krievijas premjerministrs Jevgēņijs Primakovs kļuva par biedru klubā, kurā iestāties viņš nemaz nealka. Šajā dienā prezidents Jeļcins publiski izteicās, ka premjerministrs strādāšot līdz pat prezidenta vēlēšanām 2000.gada vasarā. Citi Jeļcina "Līdz 2000.gadam - lai tur lūst vai plīst" elites kluba biedri, ieskaitot bijušos ekonomikas carus Anatoliju Čubaisu un Borisu Ņemcovu, kā arī bijušo premjerministru Sergeju Kirijenko - visi tika bez žēlastības padzīti.

Premjerministrs tūlīt pēc tam devās uz Sočiem negaidītās brīvdienās. Tas izraisīja vēl vairāk baumu, jo krievu valsts vadītājiem Soči ir parastais maršruts tikai augustā. Bet februāra nogalē? Tālāk, Kremļa runasvīrs Dmitrijs Jakuškins paziņoja, ka Jeļcins esot "stingri pārliecinājis" Primakovu doties atvaļinājumā. Vienu dienu vēlāk Kremļa kabineta šefs Nikolajs Bordjuža izteicās, ka tikšot veikta izmeklēšana par apgalvojumiem par Primakova ministru starpā valdošo "korupciju".

Ar to pilnīgi pietika, lai presē strauji sāktos spekulācijas par Primakova iespējamo atlaišanu. Pēc tam atkal sākās realitāte: divas dienas pēc Primakova tikšanās ar prezidentu - kuras laikā, kā apgalvoja kāds Newsweek avots, viņiem esot bijusi "smaga" saruna - Jeļcins atkal tika steidzami nogādāts slimnīcā, jo viņa kuņģa čūla atkal bija sākusi asiņot. Vai Jeļcins, kura veselība kopš atkalievēlēšanas 1996.gada vasarā nav ļāvusi viņam nostrādāt ilgāk nekā tikai dažas nedēļas pēc kārtas, varētu būt tik neprātīgs, ka, būdams slimnīcas gultā, atlaistu Primakovu? Atlaistu premjeru joprojām arvien padziļinošās ekonomiskās krīzes vidū? Atlaistu bez acīmredzama un politiski pieņemama premjerministra pēcnācēja?

Droši vien, ka ne, taču tas nebūt nav izslēgts. Jeļcins pat savos pēdējos norieta gados joprojām mīl nepatīkami pārsteigt visas Maskavas vispārpieņemtās politiskās aprindas. Kremļa nodoms par iespējamās korupcijas izmeklēšanu Primakova valdībā - kas, kā vispār tiek uzskatīts, tiks galvenokārt vērsta pret premjerministra vietniekiem Juriju Masļukovu un Genādiju Kuļiku - tika pasludināts tūlīt pēc tam, kad Primakova komanda veica pasākumus pret bēdīgi slavenā un ar Jeļcina ģimeni cieši saistītā oligarha Borisa Berezovska uzņēmumiem. No drošiem avotiem ir zināms, ka Primakovs ne acu galā neieredz Berezovski un oligarha sasaistīšana ar korupcijas skandāliem bija politiski populārs solis.

Pēc tam sekoja Bordjužas paziņojums par to, ka viņa vadītā Drošības Padome sāks izmeklēšanu Primakova komandā. To visi uzskatīja par neizbēgamo Berezovska pretuzbrukumu. Piepeši šķita pilnīgi iespējams, ka Primakovs varētu būt nonācis nepatikšanās; viņa tikšanās ar Jeļcinu 25.februārī ir bijusi visai asa. Un, kā ir kļuvis zināms Newsweek , vismaz viena daļa no konflikta starp prezidentu un premjerministru bija saistīta tieši ar Masļukova - komunista, kurš vada Krievijai būtiski svarīgās un smagi noritošās sarunas ar Starptautisko Valūtas fondu, un Kuļika - atbildīgā par lauksaimniecības politiku, politiskajām nākotnes izredzēm.

Jeļcinu ir satraucis fakts, ka SVF atkārtoti un publiski ir paudis savu neapmierinātību ar Krievijas 1999.gada budžetu, bet tajā pašā laikā Masļukovs ir nācis klajā ar izteikumiem par to, ka Fonds izrādot "gluži nepieklājīgu spiedienu". Kāds gudrs un vēsi aprēķinošs cilvēks Jeļcinam tuvajās aprindās - domājams, Oļegs Sisujevs, Jeļcina palīgs, kuru augstu vērtē SVF amatpersonas - acīmredzot, ir ieskaidrojis Jeļcinam, ka darījums ar SVF ir ārkārtīgi nepieciešams. Kā ziņo kāds labi informēts avots, Jeļcins esot teicis Primakovam, lai tas atbrīvojoties no Masļukova. Primakovs esot iebildis, apgalvodams, ka trauslais pamiers, kas pašlaik tiek uzturēts ar komunistu pārvaldīto Domi, sabrukšot, ja Masļukovs tikšot atlaists. Acīmredzot, Primakovs Masļukova vietā ir piedāvājis upurēt Kuļiku, taču Jeļcins ar to neesot bijis apmierināts. Kopš šīs sarunas Kremļa padomnieki ir likuši manīt, ka viņu ieskatā Primakovs neesot neaizvietojams, izsakot domu par pašreizējo Domes spīkeru komunistu Genādiju Seļezņovu kā par iespējamo Primakova aizvietotāju.

Bet tad, tieši tajā brīdī, kad Krievijas laikraksti jau gatavoja nekrologus Primakovam, Jeļcins patiešām kādu atlaida no amata. Taču tas nebija Primakovs. Atlaists izrādījās Berezovskis , kas pēdējā gada laikā bija pildījis NVS izpildsekretāra pienākumus. Tādā bezspēcīgā organizācijā kā NVS tas nav nekāds nozīmīgais amats, turklāt formāli šāda atlaišana nemaz neietilpst Jeļcina kompetencē. Taču tas nav svarīgi. Pašlaik Maskavas drudžaini nokarsētajā politiskajā atmosfērā Jeļcins kārtējo reizi visiem ir sajaucis kārtis. Vai tam vēl sekos arī citu amatpersonu atlaišana? Vai Primakovs atgriezīsies Maskavā, būdams drošs par savu krēslu? Tas ir zināms vienīgi 68 gadus vecajam prezidentam, kuram ir asiņojoša kuņģa čūla. Taču šis ieilgušais farss ir pati pēdējā lieta, kas ir nepieciešama nabadzīgajai, nepārtraukti klūpošajai un dziļās grūtībās iestigušajai krievu tautai.

Bils Pauels, Ouens Metjūss un Jana Dlugi

"Krievija ir svarīga,

ar stratēģisku pacietību vien nepietiek"

"International Herald

Tribune"

— 99.03.08

Ne tik sen tika pieņemts, ka Krievijas veselība ir būtiska pasaules stabilitātei. Toreiz Krievijas nelaimes no ļaunām pārvērtās vēl ļaunākās, un pārējā pasaule izlikās neko neredzam. Šodien daži Vašingtonā izsakās, ka Krievija, iespējams, nemaz nebija tik svarīga.

Protams, daudzi krievu politiķi uzskata, ka Savienotās Valstis viņus jau ir norakstījušas.

Kad prezidents Bils Klintons impīčmenta priekšvakarā uzsāka operāciju "Tuksneša Lapsa", Kongresa republikāņi sajuta vienas briesmas, bet krievi - citas. Tas notika arī paredzētā Domes balsojuma priekšvakarā par START-2 bruņojuma kontroles līgumu. Daudzi krievi uzskatīja, ka, ja Klintons patiešām uztrauktos par attiecībām ar Krieviju, viņš būtu atlicis savu bombardēšanas kampaņu.

Ne jau vienīgi krieviem ir aizdomas, ka Klintona administrācija ir padevusies. Pēdējo astoņu gadu laikā "ASV-Krievijas attiecības no stratēģiskām partnerattiecībām", kā nesen izteicās republikāņu senators Diks Lugars, ir pārgājušas "uz daudz pragmatiskākām, uz labdabīgu ignorēšanu, un tādām attiecībām, kas virzās uz ļaundabīgu ignorēšanu."

Administrācijas amatpersonas šādu priekšstatu vēl vairāk veicina, kad īsteno "stratēģiskās pacietības un neatlaidības" politiku.

Patiesībā vairākums administrācijas amatpersonu nav secinājuši, ka Krievijai nav nozīmes. Viņi vēl arvien tic, ka "mums uz spēles ir likts ļoti daudz." Viņi vienīgi nezina, ko darīt.

Apstājoties Krievijas postkomunistiskās pārejas procesam, valsts zaudēja ievērojamu spēju ietekmēt pasauli, vismaz pozitīvajā ziņā. Tagad tās ekonomika sastāda aptuveni 1% no produkcijas izlaides pasaulē. Krievija vēl arvien ir lielākā pasaules valsts, tomēr teritorija vairs nav varas rādītājs. Tajā ir atrodamas plašas naftas un minerālu bagātības, tomēr globālajā ekonomikā, kas arvien vairāk balstās uz zināšanām un tehnoloģiju, arī tās nav drošas vērtības.

150 miljoni iedzīvotāju ir nonākuši milzīgā nabadzībā. Neraugoties uz augsto izglītības līmeni, tās kā darbaspēka avota vērtību vājina noziedzība, nestabilie likumi un nodokļi, kas atbaida lielāko daļu ārvalstu kompāniju.

Un tā Krievijas potenciālā ietekme lielākoties ir negatīva. Tā spēj baidīt pasauli ar nekontrolētiem kodolieročiem, novecojušajiem raķešu palaišanas kompjūteriem, noziedzības, piesārņojuma un infekcijas slimību eksportu.

ASV politika ir veidojusies divos virzienos.

Lielākā daļa palīdzības ir virzīta sliktā novēršanai nevis labā veicināšanai. Trīs ceturtdaļas ASV palīdzības dolāru, kā ir izteikusies ASV valsts sekretāre Madlēna Olbraita, "tiek veltīti programmām, kas mazina atomkara draudus, kā arī briesmas, ka masu iznīcināšanas ieroču varētu nonākt nepareizo grupējumu rokās."

Tā kā Krievija "no starptautiskās sistēmas centra ir nobīdīta perifērijā," tā ir nokļuvusi arī ASV ārpolitikas perifērijā. Visos jautājumos pēc kārtas - Kosovā, Irākā, Irānā, NATO paplašināšanā un raķešu aizsardzībā - administrācijas mājiens ir bijis, ka Krievija nav pietiekami būtiska, lai apdraudētu ASV politiku.

Izslēgta no ASV politikas, Krievija arvien vairāk uzsver savu kaitniecisko lomu: nosūtot uz Irānu bīstamu tehnoloģiju, pamudinot serbu agresiju, jebkurā izdevīgā brīdī cenšoties Savienotajām Valstīm "ieriebt".

Un tā abas valstis ir nonākušas neveselīgā negatīvā apburtajā lokā, tālu no stratēģiskajām partnerattiecībām.

Vajadzētu uzsvērt, ka lielākoties tas ir noticis Krievijas vainas dēļ. Kamēr tā neatsāks savas reformas, tās ietekme turpinās mazināties.

Ar "stratēģisko pacietību" vien nepietiek. Krievija ir svarīga. Ja tā ieņems savu vietu kā demokrātiska brīvā tirgus ekonomika, pamudinot ar savu piemēru kaimiņvalstis sekot tās paraugam, rezultātā izveidosies viena veida pasaule. Ja tā kļūs naidīgāka, pasaule būs pavisam citāda un daudz bīstamāka.

Šāda izpratne kalpo par motivāciju tiem, kuri turpina meklēt tādu ASV politiku, kas spētu izmantot Krievijas potenciālu. ASV-Krievijas attiecībām ir nepieciešama jauna un dramatiska augsta profila programma, kā apgalvo Lugars. Viņš iesaka Savienotajām Valstīm uzņemties saistības palīdzēt Krievijai radīt 10.000 biznesa administrācijas speciālistus un 10.000 sertificētus grāmatvežus.

Dažas ASV amatpersonas meklē ceļu, kādā ballistisko raķešu aizsardzību pārvērst attiecībās, pārveidot to par kaut ko pozitīvu.

Daudzi bruņojuma kontroles speciālisti turpina aicināt Savienotās Valstis spert vienpusējus soļus, lai samazinātu kodolarsenālu. Tas varētu pamudināt Krieviju sekot tās paraugam.

Daži apgalvo, ka ar to vajadzētu pagaidīt līdz brīdim, kad nolietotais Boriss Jeļcins un ASV administrācija, kas tiek identificēta ar neveiksmīgu politiku, noies no skatuves. Tomēr divi gadi mūsdienu Krievijas vēsturē ir ilgs laiks. Nākamās ASV administrācijas rīcībā var izrādīties vēl mazāk pievilcīgu izvēļu nekā šodien pieejamās.

Freds Hajets

"Austrumeiropā pastiprinās bailes"

"Sūddeutsche Zeitung"

— 99.03.08.

Iestāšanās kandidātes baidās, ka uz reformām nespējīga ES tām arī turpmāk dos tikai cerības.

Vācijas kanclers un viņa ārlietu ministrs ir padarījuši visu darbu. Prāgā, Varšavā vai citur Vidusaustrumeiropā katrs politiķis var kaut vai miegā pateikt, ka Eiropas Savienības paplašināšanās notiks, bet ES pirms tam ir ātri jāreformējas. Mazāk vīziju, vairāk konkrētā - tā Gerhards Šrēders un Joška Fišers solīja sarunu partneriem no "tuvajiem austrumiem". Taču nosaukt konkrētu ES paplašināšanās termiņu, pirms nav pabeigtas Savienības reformas, būtu vizionāri.

Cik vizionāri, tagad lēnām kļūst skaidrs arī Polijai, Čehijai, Igaunijai un citām kandidātēm. Strīdi par Agenda 2000 padara eiropiešus nervozus, bet kandidātvalstīs tie izraisa gandrīz vai paniku. Arvien vairāk pazīmju norāda uz to, ka 24. un 25. marta galotņu sanāksmē Berlīnē netiks panākta vienošanās par lielajām ES reformām, augstākais, mokošs taupības kompromiss. Savienība pārdzīvos arī to. Taču iestāties gribētājiem tas varētu nozīmēt: jums ir jāpaliek ārpusē.

Psiholoģiskā ietekme būtu fatāla. Čehijas prezidents Vaclavs Havels jau brīdināja no "sen zināmās politiskās izstumšanas stratēģijas". Havels domā, ka Eiropas Savienībai "ir bail no jaunajām dalībvalstīm un tāpēc tā vilcinās". ES valstis "vadās pēc tā, ka kopā pavadītajos gadu desmitos tās viena otru ir labi iepazinušas, un ka jaunās demokrātijas ir lielais nezināmais". Desmit gadus pēc Dzelzs priekškara krišanas eiropiešiem Austrumos ir bail, ka rietumeiropieši viņus atstās likteņa varā.

Protams, ka arī kandidātvalstīm vēl ir daudz jādara līdz tās būs gatavas iestāties ES. NATO paplašināšana ar Poliju, Čehijas Republiku un Ungāriju nevar būt kā modelis. Neviens nopietni neapgalvo, ka šo trīs valstu bruņotie spēki jau ir pilnīgi gatavi iekļaušanai Aliansē. Taču tas nemazina NATO funkcionēšanas spējas. Bez tam - neņemot vērā piedalīšanās Balkānos - tuvākajā laikā citi nopietnāki gadījumi nav gaidāmi. Turpretī ES stāvoklis ir nopietns. Tikai Polija vien ar apmēram 40 miljoniem iedzīvotāju ir pietiekami liela, lai pēc slikti sagatavotas iestāšanās izsistu Savienību no līdzsvara.

ES novembrī sniegs ziņojumu par to, cik tālu ar gatavošanos ir tikušas sešas pirmās grupas kandidātvalstis (Polija, Čehija, Ungārija, Slovēnija, Igaunija un Kipra) un otrās grupas (Rumānija, Bulgārija, Slovākija, Latvija un Lietuva). Tad agrākajiem paraugskolniekiem Čehijai un Slovēnijai būs jādzird, ka to pārcelšana ir apdraudēta, jo tās ir tūļājušās ar pielāgošanos ES tiesībām. Ar slavēšanu un nosodījumu ir jāpanāk, lai sešas pirmās grupas valstis neapmierinātos ar jau sasniegto. Katra no piecām, neraugoties uz to, ka tām vēl ir jāgaida, ir jāmudina neatpalikt.

Taču dažām no otrās grupas to izdarīt kļūst arvien grūtāk. Bulgārijas ministru prezidents Ivans Kostovs nesen sūdzējās, ka ES līdz šim neesot darījusi gandrīz neko, lai viņa valsts varētu iestāties Savienībā. Ja Bulgārija netikšot uzņemta ES līdz 2001. gadam, iespējams, ka Sofija pret integrāciju tad izturēsies kā pret otršķirīgu tēmu. Vīlusies ir arī Slovākija: autoritārā valdības vadītāja Vladimira Mečiara izvēlēšanu Brisele līdz šim vēl nav atalgojusi citādi, kā vienīgi ar draudzīgu uzsitienu uz pleca.

Protams, ka ES ir tiesības pieprasīt veikumu; tomēr arī tā vēlas īstenot sava veida Maršala plānu reformvalstīm 150 miljardu marku apmērā. Taču bez naudas ES kandidātvalstīm ir jāpiedāvā arī skaidras perspektīvas. Te runa nav tikai par žonglēšanu ar gadaskaitļiem no 2001 līdz 2010. Kandidātiem ir jāredz, ka arī ES ir sagatavota paplašināšanai. Šāda izdevība būs Berlīnē.

Daniels Breslers

No alfas līdz omegai

Krievijas presē

— 99.03.10.

Kommersant

. Vakar Latvijas banka parakstījusi dokumentu par "Rīgas Komercbankas" maksātnespēju. Tas ir otrais trieciens Latvijas banku sistēmai pēc Krievijas krīzes.

Rossijskaja gazeta

. "Draudzības tilts pār naftas upi." Koncerns "Lukoil" ir viena no nedaudzajām Krievijas kompānijām, kura cenšas aizstāvēt Krievijas intereses Baltijas reģionā.

Itogi

. "Igaunijas līderis Lennarts Meri - ideāls prezidents neideālā valstī."

Moskovskije novosti

. "Eiropas un Āzijas robeža nav Urāli. Robeža ir starp slāvu un Baltijas valstīm, konkrēti - starp Baltkrieviju un Lietuvu."

VremjaMN

. "Igaunija un Krievija parafējušas līgumu par robežu. Tallina atsakās no teritoriālajām pretenzijām." Otrs materiāls par vēlēšanām Igaunijā "Igaunijas parlaments sadzirdēs neigauņu balsis, ja izveidos neskandālu valdību."

Izvestija

. "Igaunijas vēlētāji izvēlējušies centristus."

Ņezavisimaja gazeta

. Pēc parlamenta vēlēšanām labējo nacionālradikāļu partiju "Triju savienība" paziņojusi par gatavību veidot valdību.

Segodņa

. Notikumi Čečenijā "izsituši galveno impīčmenta trumpi" no komunistu rokām. Viens no galvenajiem apvainojuma punktiem, par ko bija gatava balsot arī frakcija "Jabloko", bija kara izraisīšana Čečenijā. Ja Dome atbalstīs iekšlietu ministra noteikto rīcību, tad iespējams, ka Augstākā tiesa neatbalstīs apvainojumu par karaspēku ievešanu Čečenijā 1994.gadā.

Segodņa

. Trīs dienas vara pār Krieviju atradās komunistu rokās. Tajā laikā parādījusies informācija, kura pēc tam atsaukta, ka notiks DP sēde "Čečenijas jautājumā". Bet šīs iestādes darbinieki paskaidrojuši, ka to vadīt drīkst tikai prezidents. Kamēr premjers vēl nebija ieradies, jau parādījās cita informācija, ka ar Čečeniju nodarbosies valdības prezidijs, nevis DP. Kulminācija notikusi, kad savās darba vietās atgriezušies atlūgumus iesniegušie - Valsts īpašumu ministrs F.Gazizuļins un ģenerālprokurors J.Skuratovs. Skuratovs vēl varēja atpūsties, bet, ja ticēt runām, ka viņa aiziešana saistīta ar Berezovska firmu kratīšanu, tad viņš var savu nodomu mainīt. V.Iļjuhins un V.Platonovs ir pārliecināti, ka FP 17.martā, kad tiks izskatīts jautājums par Skuratova atbrīvošanu no amata, senatori var to neapstiprināt. Savukārt Primakovs Sočos ticies ar Krasnodaras apgabala gubernatoru N.Kondratenko. Pēc šāda atpūtas laika tikšanās reizēm Padomju laikos ir sākusies daudzu spīdošas karjeras. Neesot izslēgts, ka drīz Maskavā var parādīties jauns vicepremjers, piemēram, nacionālajos jautājumos.

Kommersant

. Šodien jānotiek valdības prezidija sēdei par Čečeniju. Bet lielāku bīstamību Primakovam rada Berezovskis, kurš turpina cīnīties ar valdību. Čečenijas jautājumā premjers ir "jauniņais" un tas var dārgi maksāt viņa reputācijai, jo neviens no Krievijas politiķiem, izņemot Ļebedju, labu slavu Čečenijas karā nav guvis. No prezidija sēdes nekādus aktīvus soļus gaidīt nav vērts, jo 1) spēka struktūras nepakļaujas premjeram, 2) Primakovs ir ieinteresēts skaļos izteikumos, bet problēmas risināšanu viņš vēlas atstāt Kremlim. Savukārt B.Berezovskis nenomierināsies, kamēr nenotiks Primakova atstādināšana. Klīst runas, ka Skuratovs atgriezts savā vietā, ar noteikumu, ka viņš arestēs Berezovski.

VremjaMN

. Ģenerālprokuratūras darbinieki skaidro, ka Skuratova atgriešanās saistīta ar to, ka uz viņa galda sakrājusies kaudze lietu, kuras nevar atrisināt bez viņa līdzdalības. Laikraksts arī attiecina Skuratova vēlēšanos atstāt ieņemamo amatu, sakarā ar Berezovska firmu kratīšanu. Pirms tam viņam notikušas divas sarunas ar Primakovu un Bordjužu, pēc tam Skuratovs parakstījis kratīšanas orderus un, vēloties būt tālāk no notikumiem, arī atlūgumu.

Segodņa

. Vakar beidzās ultimāta termiņš sakarā ar Iekšlietu ministrijas ģenerālmajora Špiguna nolaupīšanu. Stepašins draudējis ar ekonomisku blokādi un pat bombardēšanu. Varas pārstāvji uz to noreaģējuši diezgan neizteiksmīgi. Prezidents un viņa administrācijas vadītājs atrodas slimnīcā, bet DP darbinieki bez priekšniecības neko nevarot izdarīt. Tajā laikā augstākās varas pārstāvji sāk skaidrot attiecības: Seļezņevs pārmetis Stepašinam, ka viņš nav informējis deputātus par sava paziņojuma tekstu; prezidenta administrācija negrasās atdot iniciatīvu valdībai - vakar notikusi O.Sisujeva tikšanās ar spēka struktūru vadītājiem, pēc kuras Stepašins devies uz centrālo slimnīcu. "Konsīlija" rezultātā Primakovam uzdots nodrošināt kārtību KF subjektos sakarā ar situāciju Čečenijā. Bet visa aktīvā darbība nekādus rezultātus nav devusi, jo pēc ultimāta izbeigšanās nekāda ekonomiskā blokāde nav uzsākta. Kas saistīts ar spēka izmantošanu - tas beidzies ar vienkāršu čečeniešu "tvarstīšanu" Maskavā.

Moskovskije novosti

. Ģenerālmajora nolaupīšanu varēja sankcionēt un organizēt tikai Čečenijas politiskās elites pārstāvji. Nav divu domu, ka tā bija sen ieplānota operācija, kura tikai gaidīja savu laiku. Lidostu apsargā drošības dienesti, kurus vada "Mashadova cilvēks" L.Hacijevs. Turklāt apsardzi veic arī valsts muitas komitejas darbinieki, kuri ar bijušā vicepremjera centieniem kļuvuši par vienu no Čečenijas spēka struktūrām. Ir pilnīgi likumsakarīgi domāt, ka nolaupīšanu organizējuši opozicionārās šuras līderi, bet valdība, zinot par to, pievērusi acis.

Novije izvestija

. Krievija vairs nav tālu no jauna kara ar Čečeniju. Vicepremjers Gustovs jau cenšas sagatavot sabiedrību, ka tiks pielietoti "nepopulāri paņēmieni".

Kommersant

. Jeļcins vēl nav devis pavēli spēka operāciju veikšanai, bet Ziemeļkaukāzā notiek aktīva gatavošanās karam ar Čečeniju.

VremjaMN

. Kopš vakarvakara Stepašina skaļie izteicieni ir krietni mazinājušies. Vairs netiks runāts par ultimātiem un noziedzīgo grupējumu bāzu iznīcināšanu. Tā kā teroristi var tuvākajā laikā negaidīt atbildes triecienus.

Krasnaja zvezda

. Publicēts S.Stepašina paziņojums.

Ņezavisimaja gazeta

. "Maskava cenšas atrast adekvātu atbildi čečeņu ekstrēmistu darbībai. Aicinājumi pielietot spēka metodes pamatojamas ar Krievijas iekšējo cīņu par varu."

Moskovskije novosti

. A.Livšics "Jāmaina budžets, nevis Masļukovs."

Kommersant

. N.Rižkovs vakar paziņojis, ka viņš necenšas ieņemt NVS izpildsekretāra vietu un pat atteiksies, ja viņam to piedāvāšot.

Moskovskije novosti

. Korupcija valdībā ir radusies diezgan "likumīgi". Autors centies izpētīt korupcijas attīstību.

Trud

. V.Ņikonovs "Kas valda valstī?"

Ņezavisimaja gazeta

. "Borisam Jeļcinam jāsaglabā savs statuss vismaz līdz parlamenta vēlēšanām."

ŅG-scenāriji

. "Krievijas politiskā situācija. Šī gada pirmo divu mēnešu notikumi." "Kāda būs Dome?"

VremjaMN

. A.Šohins zina, kā tikt galā ar parādu lavīnu.

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu

"LV" nozares redaktors GINTS MOORS

 

a