Prof. RIHARDS TREIJS — "Latvijas Vēstnesim"

Turpinājums. Sākums —

"LV" nr.70/72, 10.03.99.

No Berlīnes Tallinā

Edgars Krieviņš sāka darbu Igaunijas galvaspilsētā 1935.gada novembra pirmajā pusē. Tas viņam nenācās grūti, jo diplomātijas pamati Vācijā bija ielikti stingri . Traucēja gan valodas barjera, taču tās pārvarēšana bija tikai laika jautājums. Lieti noderēja arī vecie sakari vēl no Pērnavas un Tērbatas laikiem.

"Letonijas" konventam vēl no Tērbatas gadiem bija spēkā draudzības līgums ar igauņu studentu korporāciju Fraternitas Estica . Draudzība savstarpēju regulāru apciemojumu veidā vēl vairāk padziļinājās neatkarības laikā. Tāpēc nav jābrīnās, ka dažas dienas pēc tam, kad Krieviņš bija iesniedzis savas pilnvaras Igaunijas Valsts vecākajam Konstantīnam Petsam viņu ieradās apsveikt šīs igauņu korporācijas filistru biedrības prezidijs pilnā sastāvā. Turklāt korporācijas filistru vidū bija Valsts vecākais, Valsts padomes priekšsēdētājs, ārlietu un izglītības ministrs , iekšlietu ministra biedrs un daudz citu atbildīgu ierēdņu, kas arī nebija mazsvarīgi latviešu diplomātam. Tāpat kā svarīgi bija tas, ka, lai aspveiktu Latviju tās svētkos 1935. gada 18. novembrī, sūtniecībā ieradās ne viens cits kā pats Petss (agrāk viņš tā nekad nebija darījis).

Nākamā gada maijā Krieviņš bija viesis Fraternitas Estica internā komeršā Tērbatā. Izmantojot gadījumu, viņš izstaigāja vecās mīļās vietas — universitāti, Domkalnu, Filozofu ielu, kur kādreiz atradās "Letonijas" konventa nams. Turpmāk sūtnis neiztrūka nevienā "Esticas" saviesīgā saietā Tallinā.

Komerši un alus, protams, bija jauka lieta, taču pats galvenais bija un palika politika, turklāt ne parastā, bet augstā, diplomātiskā politika, ar kuru vajadzēja nodarboties Krieviņam. Viņa uzdevums bija vispirms turpināt savu priekšgājēju sūtņu Markusa Gailīša (1919–1920), Jāņa Seska (1921–1929), Kārļa Zariņa (1930–1933) un Roberta Liepiņa (1933–1935) darbu Latvijas un Igaunijas politisko, ekonomisko un kultūras sakaru padziļināšanā un nostiprināšanā.

Kaut gan 20. gados latviešu un igauņu attiecības dažbrīd sarūgtināja Lauru kolonijas, Kolkas, Roņu salas un dažu citu teritoriju piederības jautājums un dažas domstarpības abu valstu karspēka sadarbībā. Kopīgajās Brīvības cīņās 1919. gadā visumā kaimiņtautu attiecības bija brīvas un pat sirsnīgas. 1923. gada 1. novembrī Latvija un Igaunija noslēdza aizsardzības savienības līgumu, 1927. gada 5. februārī — muitas ūnijas līgumu. 1935. gada 7. decembrī Latvija un Igaunija parakstīja nolīgumu par saimniecisko attiecību atdzīvināšanu, paredzot palielināt Latvijas cukura eksportu uz Igauniju un Igaunijas benzīna importu Latvijā. Latvijas eksports uz kaimiņvalsti bija paredzēts vismaz 1,5 milj. latu apmērā gadā.

Kā Latvijas sūtnis Tallinā Liepiņš, tā viņa pēctecis Krieviņš prata labi sadzīvot ar igauņiem, kaut gan kritiski vērtēja bruņoto spēku virspavēlnieka ģenerāļa Juhana Laidonena darbību, kas bija kļuvis neoficiāls Igaunijas ārpolitikas galvenais noteicējs. Baltijas valstu sadarbības jautājums sākumā Liepiņam, bet pēc tam Krieviņam aktīvi piedaloties, apsprieda šā reģiona ārlietu ministru konferencēs, kuras notika samērā regulāri kopš 1934. gada novembra.

Tomēr 30. gadu vidū attiecības starp Latviju un Igauniju pasliktinājās. Kaimiņvalsts politiskā un ekonomiskā vadība maldīgi cerēja, ka Igaunijai būs iespējams vieglāk pieslieties Skandināvijas un Somijas blokam, ja tā attālināsies no 1934. gada septembrī nodibinātās Baltijas antantes, kurā ietilpa Latvija, Lietuva un Igaunija. 1937. gada 2. septembrī Igaunija parakstīja ar Somiju tirdzniecības vienošanos, ar to atklāti demonstrējot, ka tā nav vairs ieinteresēta saimnieciskā sadarbībā ar pārējām antantes dalībniecēm. Vēl pirms līguma parakstīšanas Krieviņš lūdza Igaunijas saimniecības ministru Karlu Selteru nesagraut tos sadarbības pamatus, kas bija likti ar tādām pūlēm. Pēc tam Selters pat vairs nepieņēma Krieviņu. 18. septembrī Krieviņš bija spiests konstatēt, ka igauņi "noārda visus tiltus, kas ved uz dienvidiem".

Acīmredzot Krieviņa nesaderība ar Igaunijas valdošo eliti un Hugo Celmiņa nepietiekami augstā diplomāta klase lika Latvijas valdībai un ārlietu ministram Vilhelmam Munteram izšķirties par Krieviņa atgriešanos Berlīnē. Bijušais tallinietis par to vēlāk "Viņās dienās" rakstīja: "Piedāvājumu es uzņēmu ar dalītām jūtām: no vienas puses tas liecināja, ka valdība bija atzinīgi novērtējusi manu darbu Berlīnē, no otras — man nebija viegli atstāt savu posteni Igaunijā, kur es biju ieaudzis stiprām saknēm, iemācījies igauņu valodu (! — R.T .), iepazinies oriģinālos ar mūsu kaimiņu tautas literatūru un ieguvis lielu skaitu patiesu draugu. (..) Pienākuma apziņa tomēr ņēma virsroku pār personīgām ērtībām un es izšķīros par Berlīni. Skumju sirdi es atstāju Tallinu (185.–186., 188. lpp.)."

Atkal Vācijā

Kādas rudenīgas 1938. gada septembra dienas rītā Krieviņu Berlīnes stacijā sagaidīja sūtniecības darbinieki un Vācijas ĀM protokola šefa v.i., kas kā vecu paziņu apsveica atbraucēju ārlietu ministra vārdā.

Jaunā sūtņa tuvākie palīgi bija lauksaimniecības atašejs Jūlijs Bricis, kas nostrādājis Berlīnē astoņus gadus, bija piesavinājies plašas zināšanas visās Vācijas saimniecības nozarēs, un kara atašejs pulkvedis Aleksandrs Plensners, kas sūtniecībā strādāja kopš 1937. gada un kam bija bagāta pieredze ne tikai militārās lietās, bet arī politikā. Viņu atbalsts Krieviņam bija neatsverams ieguvums, sevišķi pirmajā laikā pēc viņa atgriešanās Berlīnē.

Rezumējot pirmos iespaidus, Krieviņš ziņoja uz Rīgu, ka hitlerisma krēsla, Rietumeiropas lielvalstu pasivitātes veicināta, sabiezējusi virs Eiropas. Stāvokli viņš apzīmēja par tik nopietnu, ka ikkatru momentu Hitlers varēja izraisīt katastrofu.

Lai gan Krieviņam bija daudz draugu mēreno vācu diplomātu aprindās, nacisti viņu neieredzēja. 19. novembrī Latvijas sūtnis ieradās oficiālā vizītē pie jaunā Vācijas ārlietu ministra Joahima fon Ribentropa. Savās atmiņās viņš atzīmējis, ka pretstatā pastāvīgi smaidošajam, ar sevi un pasauli apmierinātajam fon Neirātam, Ribentrops atstājis pārspīlēta, sarūgtināta un gauži noguruša cilvēka iespaidu. Ministrs neko nezinājis par Latvijas problēmām, sākumā nav pieskāries politikai, bet runājis tikai par saimnieciskiem jautājumiem.

21. novembrī, kā tas pienākas pēc protokola, Krieviņu pieņēma pats Hitlers. Sūtnis ievēroja, cik lielā mērā "fīrers" bija pārvērties. Katrā viņa vārdā, katrā žestā izpaudās pataloģiski kāpināta pašapziņa, ka viņš ir nekļūdīgs. Viņa sejā bija iezīmējušies brutāli vaibsti. Arī daudzo ārzemnieku "svētuļotāju" glaimi bija atstājuši ietekmi slimīgi godkārīgajā, iekšēji labilajā Vācijas "vadonī". Atmiņās Krieviņš raksta, ka sarunā Hitlers politikai nav pieskāries. Mazliet citādi šī vizīte ir attēlota viņa ziņojumos Latvijas Ārlietu ministrijai tūdaļ pēc notikuma. Sūtnis raksta, ka Hitlers bijis svaigs un možs un uzbrucis Baltijas valstīm par Vācijai nelabvēlīgu noskaņojumu. Viņš apgalvojis, ka Vācija Baltijas valstīm ļauna nevēl, bet tām jāmaina sava nostāja. Viņš interesējies arī par Vācijas un Latvijas saimnieciskajām sarunām.

21. novembrī Krieviņš brīdināja Latvijas Ārlietu ministriju, ka Vācijas ārlietu resora un nacionālsociālistu partijas vadošo personu nostāja ir noteikti nelabvēlīga pret Latviju, baltieši un baltikumieši ieņem augstas vietas un tos uzskata par varoņiem, kas cīnījušies par nacionālsociālisma ideāliem. No daudzām baltikumiešu publikācijām dveš satraucošs fanātisms. Vācieši attēlo Latviju kā senu vācu zemi ar vācu kultūru un vēsturi. Baltijas valstis viņu izpratnē bija neattaisnojamas un latviešu tauta kā bezvēstures tauta esot gatava pieslieties augstākiem radījumiem, kādi ir vācieši. Laikraksti izteica virkni prasību Latvijas valdībai: atļaut vācu jauniešiem militārās apmācības Priedainē, sabiedrisko audzināšanu veikt jaunā, nacionālsociālistiskā garā ar preses, radio un kino palīdzību, pateicību par baltvācu 700 gadu pūliņiem Latvijā un ārpolitisku piesliešanos Vācijai.

1939. gada 28. aprīlī Ribentrops aicināja Krieviņu uz ĀM. Viņš paziņoja: lai izkliedētu katras šaubas par Vācijas valdības miermīlību, tā piedāvājot neuzbrukšanas līgumu saviem tuvākiem kaimiņiem — Skandināvijas valstīm, Latvijai un Igaunijai. Uz Lietuvu šis solījums neattiecoties, jo 23. marta vienošanās par Klaipēdas apgabala pievienošanu Vācijai jau saturot neuzbrukšanas klauzulu. Kā zināms, Dānija, Latvija un Igaunija piedāvājumu pieņēma.

4. maijā Krieviņš mutiski darīja zināmu Ribentropam Latvijas atbildi uz 28. aprīļa priekšlikumu: "Latvijas valdība paziņo par savu principiālo gatavību stāties sarunās par neuzbrukšanas līguma noslēgšanu. Latvijas valdība apsveic reihskanclera runā un jūsu man izteikto gatavību noslēgt uz neierobežotas abpusējības pamata šo neuzbrukšanas paktu." Un turpināja: "Lai izvairītos no pārpratumiem, atļaujiet man piebilst, ka Latvijas valdība pārstāv uzskatu, ka būtu nemērķtiecīgi saistīt šīs sarunas ar kādiem citiem jautājumiem, kā, piemēram, kas skartu vācu tautas grupas vietu Latvijā. Tā domā, ka minētais jautājums nevar būt valdību sarunu priekšmets." Ribentrops savukārt nodiktēja Krieviņam vācu puses sagatavoto līguma projektu.

Gandrīz viss maija mēnesis Krieviņam un Igaunijas sūtnim Berlīnē Karlam Toferam pagāja, piedaloties nepieciešamo priekšdarbu veikšanā neuzbrukšanas līguma noslēgšanai. Šā dokumenta teksts vispirms bija jāsaskaņo starp abiem sūtņiem un tad jākoordinē ar jau pastāvošo līgumu ar PSRS. Igaunijas valdībai bija jādabū parlamenta piekrišana (Latvijā tas, protams, atkrita). Kad Munters un Igaunijas ārlietu ministrs Karls Selters bija sazinājušies un tekstu koriģējuši, tas nonāca atkal Berlīnē, kur Krieviņam un Toferam līguma projekts bija jāceļ priekšā Vācijas ĀM. Par tās pieprasītajiem grozījumiem vajadzēja informēt ārlietu ministrijas Rīgā un Tallinā.

Riņķadancis diplomātijas frontē turpinājās līdz 1939. gada 7. jūnijam, kad Berlīnē Ribentrops, Munters un Selters parakstīja Vācijas–Latvijas, resp., Vācijas–Igaunijas neuzbrukšanas līgumu, kam bija tikai divi panti. 1. pantā abas puses apņēmās nekādā gadījumā nekarot viena pret otru un nelietot nekādus citus varas līdzekļus. Tālāk bija teikts: "Ja no kādas trešās valsts puses notiktu pret vienu no līdzējām pusēm kāda pirmā rindkopā aprādīta veida darbība, tad otra līdzēja puse šādu darbību nekad neatbalstīs." 2.pants noteica, ka līgums ir spēkā uz 10 gadiem. Ja gadu pirms termiņa notecēšanas viena no līguma slēdzēja pusēm to neuzteic, tad līgums paliek spēkā vēl 10 gadus. Diemžēl abas totalitārās lielvalstis šīs vienošanās drīz vien ignorēja.

Tajā pašā dienā pēc līguma noslēgšanas Munteru sūtņa Krieviņa un Ribentropa klātienē pieņēma Hitlers, veltot sarunai 55 minūtes. Krieviņš no savas puses nākamajā dienā rīkoja Latvijas sūtniecībā diplomātiskas pusdienas.

Saprotams, ka Krieviņa vārds, lai arī netieši, bija saistīts arī ar Molotova–Ribentropa paktu. Viņš kā pirmais no Latvijas diplomātiem fiksēja jaunas vēsmas PSRS un Vācijas attiecībās. 1939. gada 27. aprīlī Krieviņš ziņoja Munteram par savu sarunu ar Vācijas Propagandas ministrijas preses šefu Bēmeru, kas pasvītrojis, ka "neesot izslēgta Vācijas saprašanās un izlīgšana ar Krieviju". Bēmers Krieviņam arī pavaicājis, vai viņš esot beidzamajā laikā lasījis vācu presē "nopietnus uzbrukumus Krievijai". Arī 7. maija ziņojumu sūtnis nobeidza ar vārdiem: "Man tomēr ir ienākušas ziņas par to, it kā krievu–vācu sarunas jau esot ievadītas". 9. augustā Krieviņš informēja Munteru, ka valodas par vācu un krievu tuvināšanos nāk pat no Hitlera vietniekam nacistu partijas lietās Rūdolfam Hesam tuvu stāvošiem cilvēkiem, kas "zina stāstīt par Hitlera plāniem izlīgt ar Maskavu uz Polijas un Baltijas valstu rēķina, restituējot Krieviju 1914. gada robežās".

Sestdien, 1939. gada 19. augustā, Krieviņš izlidoja no Berlīnes uz Kēnigsbergu, lai apmeklētu turienes gadskārtējo izstādi, kurā piedalījās arī Latvija. Pirmdien, 21. augustā, viņš atgriezās Berlīnē un vēlu vakarā — drīz pēc pulksten 23 — radiofons pārtrauca programmu un ziņoja, ka Berlīne un Maskava vienojušās noslēgt neuzbrukšanas līgumu, kura parakstīšanai Ribentrops 23. augustā ieradīšoties Maskavā.

Vairākkārt citētajos Krieviņa memuāros viņš bez argumentācijas apgalvo (210.lpp.), ka "jau 24.8. visi pavedieni bija mūsu (domāts arī Lietuvas sūtnis Kazis Šķirpa. — R.T .) rokās. Mums bija pilnīgi droša un eksakta informācija nevien par pašu līgumu, bet arī par slepeno protokolu. Mums bija zināms, ka saskaņā ar šo protokolu Somija, Igaunija un Latvija ietilpinātos Padomju Savienības ietekmes sfairā, Lietuva — Vācijas (..). Lai būtu pilnīgi drošs par pirmatnējās informācijas pareizību, es to laikā no 25.8. līdz 1.9. vairākkārt pārbaudīju un par rezultātiem ikreiz ziņoju arī Munteram, vienmēr minēdams savus avotus (aptuveni). (..) Par ko mums nebija skaidrības, tas bija jautājums, kā nekļūdīgi interpretējams jēdziens "interešu sfaira" vācu–krievu 1939. gada 23. augusta protokolā. Jāpiebilst, ka tāda autoritāte kā profesors Edgars Dunsdorfs (Austrālija), kā arī profesori Edgars Andersons (ASV) un Aivars Stranga (Latvija) uzskata, ka Krieviņš vēlamo informācijas iegūšanas laiku pieņem par īstenību, ka līdz šim zināmie dokumenti neapstiprina viņa rakstīto. Munters un Ulmaņa valdība par slepeno protokolu uzzināja pakāpeniski un no dažādiem avotiem, Krieviņa ziņojumus ieskaitot.

1939. gada 30. augustā sarunā ar Vācijas ĀM politiskās nodaļas vadītāju Ernstu Vērmanu Krieviņš gribēja izdibināt, vai Maskavā ir spriests par Baltijas valstīm. Krieviņa ziņojums Munteram un Vērmana dienesta atzīme liecina, ka vācu diplomāts devis noraidošu atbildi. Taču tajā pašā laikā viņš pasvītrojis, ka viens ir noteikti skaidrs: "Ja kas notiek Austrumos, tas attiecas vienīgi uz Vāciju un Padomju Savienību, ne uz vienu citu."

Kad, izmantojot Molotova–Ribentropa paktu, PSRS 1940. gada vasarā okupēja Latviju, daudzi Berlīnē akreditētie sūtņi izteica līdzjūtību Krieviņam, bet Turcijas vēstnieks, ASV lietvedis un Peru sūtnis ieradās personīgi sūtniecībā, lai apliecinātu savas simpātijas. Kirhenšteina valdība turpretim 1940. gada 7. augustā nolēma atcelt no amata ārkārtējo sūtni un pilnvaroto ministru Vācijā un Holandē, ar sēdekli Berlīnē Edgaru Krieviņu "disciplināru pārkāpumu dēļ", skaitot no 7. augusta.

Jau 1940. gada jūlija beigās Latvijas sūtnis Zviedrijā Voldemārs Salnais uzņēmās iniciatīvu Latvijas atbrīvošanas kustības organizēšanā. Arī Krieviņš bija gatavs piedalīties šajā kustībā, taču no domājamās Latviešu nacionālās komitejas nodibināšanas nekas neiznāca. Tikai 1943. gadā izdevās dzimtenē izveidot nelegālu politisku centru — Latvijas Centrālo padomi.

Krieviņš palika kara laikā Vācijā. Ar dažu Latvijas goda konsulu gādību viņš atrada padomdevēja darbu vairākos saimnieciskos uzņēmumos, kuriem nebija nekādu saišu ar bruņošanas rūpniecību. Kad sakarā ar sabiedroto aviācijas uzlidojumiem dzīve Berlīnē kļuva nedroša, Krieviņš pārcēlās uz Dienvidvāciju, kur nodevās memuāru rakstīšanai. Šo darbu gandrīz pārtrauca daudzu personīgā arhīva materiālu bojāeja, karam beidzoties.

Bet Krieviņš nemeta plinti krūmos. Viņš uzrakstīja ne tikai 332 lappušu lielu atceru grāmatu, bet arī ne vienu vien apceri par diplomātiem, politiķiem un zinātniekiem — Dr. O.Voitu, prof. J.Endzelīnu, prof. E.Felsbergu, prof. A.Spekki, Dr. A.Bīlenšteinu un citiem.

Īpašu uzmanību pelnījuši divi Krieviņā opusi, kuri bija tieši saistīti ar viņa profesionālā diplomāta darbu: "Mūsu ārpolitikas orientācija beidzamajos neatkarības gados" un "Dažas piezīmes pie 1953. g. Vācijas "Latvijā" iespiestās rakstu sērijas "Kas bija Munters?"" Oponējot cilvēkiem, kuri apgalvoja, it kā Munters esot bijis Latvijas valsts kapracis, Krieviņš, nemaz neslēpjot bijušā ārlietu ministra darbības vājās puses, pārliecinoši pierāda, ka "Muntera personai 1939.–1940. gada traģiskos notikumos nepienākas tā izšķirīgā loma, ko tai piedēvē sērijas autors." Krieviņš, kas, protams, labi pazina savu šefu, deva eksministram spožu intelektuālu raksturojumu: "Viņam bija ļoti solīdas zināšanas i vispārējā, i diplomātijas vēsturē, filozofijā un Vakareiropas literatūrā. Viņš dzīvi interesējās par valodniecības teorētiskiem jautājumiem, mīlēja grāmatas un bija cītīgs lasītājs ("Viņās dienās", 227. lpp.)."

Krieviņš visu trimdas laiku nodzīvoja Vācijā, kur Konstances pilsētā netālu no Šveices robežām 86 gadu vecumā 1971. gada 9. janvārī aizgāja viņsaulē. Viņa vārds neapšaubāmi ir pelnījis vietu Latvijas diplomātijas vēsturē, kura būs jāuzraksta jau nākamajā gadu tūkstotī.

Rihards Treijs, profesors