Eiropas Cilvēktiesību tiesa: Par spriedumu lietā “Vistiņš un Perepjolkins pret Latviju”

8.martā Eiropas Cilvēktiesību tiesas palāta (Tiesa) pasludināja spriedumu lietā “Vistiņš un Perepjolkins pret Latviju”, ar sešām balsīm par un vienu balsi pret atzīstot, ka Jānim Vistiņam un Genādijam Perepjolkinam (iesniedzēji) izmaksātās atlīdzības apmērs par piespiedu kārtā atsavināto nekustamo īpašumu Rīgas brīvostas teritorijā, ir uzskatāms par samērīgu Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (Konvencija) 1.protokola 1.panta (tiesības uz īpašumu) izpratnē. Tiesa vienbalsīgi atzina, ka šajā lietā nav noticis Konvencijas 14.panta (diskriminācijas aizliegums) pārkāpums.

Savā iesniegumā Tiesai iesniedzēji apgalvoja, ka viņiem piederošā nekustamā īpašuma atsavināšana nenotika likumā noteiktajā kārtībā, ka tās rezultātā samaksātās atlīdzības apmērs nebija “taisnīgs” Konvencijas 1.protokola 1.panta izpratnē, un ka viņi ir tikuši diskriminēti sava materiālā stāvokļa dēļ. Norādot uz iepriekš minētajiem pārkāpumiem, iesniedzēji lūdza Tiesu piespriest viņiem materiālā un morālā kaitējuma atlīdzību: Jānis Vistiņš – 716 457,80 latus un Genādijs Perepjolkins – 3 970 629,60 latus.

Izvērtējot iesniedzēju sūdzību par iespējamo Konvencijas 1.protokola 1.panta pārkāpumu, Tiesa sākumā konstatēja, ka, atsavinot iesniedzējam piederošo nekustamo īpašumu Rīgas tirdzniecības brīvostas teritorijā, ir notikusi iesniedzēju īpašuma tiesību ierobežošana Konvencijas 1.protokola 1.panta izpratnē. Līdz ar to Tiesa tālāk vērtēja, vai iesniedzēju īpašuma atsavināšana bija “noteikta ar likumu”, vai tā bija “sabiedrības interesēs” un atbilda Konvencijā iedibināto tiesību kopuma vispārējam garam.

Atzīstot iesniedzēju īpašuma atsavināšanas likumību, kas tika īstenota uz īpaši šim mērķim 1997.gada 30.oktobrī Saeimas pieņemtā likuma “Par zemes īpašuma atsavināšanu valsts vajadzībām Rīgas tirdzniecības brīvostas teritorijā” pamata, Tiesa norādīja, ka atsevišķos gadījumos kādam konkrētam mērķim pieņemts normatīvais regulējums var tikt uzskatīts par “likumīgu” Konvencijas normu un Tiesas iedibinātās judikatūras kontekstā. Tas piešķir likumdevējam iespēju a posteriori novērst acīmredzami netaisnīgas situācijas, kas ir saistītas ar īpašuma restitūcijas procesiem. Papildus Tiesa piekrita Latvijas valdības argumentam, ka iesniedzēju īpašuma atsavināšana tika īstenota īpašuma denacionalizācijas procesa ietvaros, kas sekoja Latvijas neatkarības atjaunošanai.

Atzīmējot, ka atsavināšana tika īstenota sabiedrības interesēs, proti, Rīgas tirdzniecības brīvostas infrastruktūras attīstīšanai, valsts transporta politikas un vispārējo ekonomisko interešu nodrošināšanai, Tiesa tālāk vērtēja, vai ierobežojuma mērķis bija samērīgs ar iesniedzēju tiesību ierobežojumu. Respektīvi, vai šīs lietas apstākļu kontekstā iesniedzējiem izmaksātās atlīdzības apmērs par atsavināto nekustamo īpašumu ir uzskatāms par samērīgu Konvencijas 1.protokola 1.panta izpratnē.

Tiesa atzīmēja, ka Konvencijas 1.protokola 1.pants neparedz īpašnieka tiesības uz atsavinātā īpašuma vērības pilnu atlīdzību, uzsverot, ka valstīm ir plaša rīcības brīvība, pieņemot likumus politiskā un ekonomiskā režīma maiņas ietvaros. Vērtējot iesniedzēju konkrēto situāciju, Tiesa atzina par pamatotiem Latvijas valdības argumentus, ka iesniedzēji bija ieguvuši atsavināto nekustamo īpašumu bez atlīdzības – dāvinājuma veidā; par laika posmu pirms īpašuma atsavināšanas saņēma ievērojamas summas kā nomas maksu par apstrīdēto īpašumu; nebija veikuši nekādus nodokļu maksājumus, kā arī nebija ieguldījuši finansiālus līdzekļus īpašuma attīstībā. Līdz ar to Tiesa secināja, ka iesniedzējiem izmaksātās atlīdzības apmērs ir uzskatāms par samērīgu Konvencijas 1.protokola 1.panta izpratnē.

Komentējot iesniedzēju sūdzību par iespējamo Konvencijas 14.panta saistībā ar Konvencijas 1.protokola 1.panta pārkāpumu, Tiesa norādīja, ka Konvencijas 14.pants neliedz valstij īstenot politiskus un likumdošanas pasākumus, kuru rezultātā tiek pieļauta atšķirīga attieksme pret vienu indivīdu kategoriju salīdzinājumā ar citu, ar nosacījumu, ka šādi pasākumi atbilst Konvencijas un tās protokolu normās ietvertajām tiesībām. Tiesa atzina par pamatotu Latvijas valdības argumentu, ka šīs lietas apstākļi ir nošķirami no līdzīgajiem gadījumiem, kur personas bija iegādājušās nekustamo īpašumu par samaksu, kā arī veikušas tajā finansiāla rakstura ieguldījumus. Jebkurā gadījumā, ņemot vērā nekustamā īpašuma atsavināšanas mērķi, kā arī valstij piešķirto lielo rīcības brīvību denacionalizācijas procesa kontekstā, Tiesa secināja, ka šajā lietā nav noticis Konvencijas 14.panta pārkāpums.

Pilns 2011.gada 8.marta Tiesas sprieduma teksts franču valodā ir pieejams Tiesas mājaslapā. Lai atrastu spriedumu, jāievada sūdzības iesniedzēju uzvārds (Vistiņš et Perepjolkins), atbildētāja valsts (Lettonie), iesnieguma numurs (71243/01) un sprieduma pasludināšanas datums (08/03/2011).

 

Fakti lietā “Vistiņš un Perepjolkins pret Latviju”

Iesniedzēji – Jānis Vistiņš un Genādijs Perepjolkins ir Latvijas Republikas pilsoņi, kuri 1994.gadā uz vairāku dāvinājuma līgumu pamata (500–1000 latu apmērā) ar zemes īpašniekiem, kuri šo zemi bija atguvuši denacionalizācijas ceļā, ieguva savā īpašumā piecus zemesgabalus Rīgas tirdzniecības brīvostas teritorijā.

1996.gada 19.decembrī Latvijas Republikas Saeima pieņēma likumu “Grozījums Augstākās padomes 1992.gada 15.septembra lēmumā “Par Latvijas Republikas likuma “Par nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu valsts vai sabiedriskajām vajadzībām” spēkā stāšanās kārtību”” (Lēmums). Saskaņā ar grozījumiem Lēmuma 2.punkta otrā daļa noteica, ka “zemes reformas laikā atsavinot valsts vai sabiedriskajām vajadzībām (..) nepieciešamo nekustamo īpašumu, uz kuru ir atjaunotas (..) bijušā īpašnieka (viņa mantinieku) īpašuma tiesības, atlīdzības apmērs likumā noteiktajā kārtībā nosakāms naudā, bet ne lielāks kā nekustamā īpašuma novērtējums zemesgrāmatā vai kadastra dokumentos, kuri sastādīti pirms 1940.gada 22. jūlija un kuros norādīta nekustamā īpašuma vērtība (..)”. Savukārt Lēmuma 2.punkta ceturtā daļa noteica, ka šī kārtība ir attiecināma arī “uz īpašniekiem, kas nekustamo īpašumu ieguvuši no bijušā zemes īpašnieka (viņa mantiniekiem) uz dāvinājuma līguma pamata”.

1996.gada janvārī Valsts zemes dienesta Nekustamā īpašuma vērtēšanas centrs pēc iesniedzēju lūguma noteica iesniedzējiem piederošo īpašumu kadastrālo vērtību, kas Jānim Vistiņam bija 564 140 lati, savukārt Genādijam Perepjolkinam kopumā aptuveni 3,12 miljoni latu.

1996.gada 6.novembrī tika pieņemts Rīgas tirdzniecības brīvostas likums, saskaņā ar kuru iesniedzējiem piederošais nekustamais īpašums atradās Rīgas tirdzniecības brīvostas teritorijā.

1997.gada 1.jūlijā Rīgas tirdzniecības brīvostas teritorijā tika ieviests brīvostas režīms, tāpēc steidzamības kārtā bija jāsakārto īpašuma un valdījuma tiesību jautājumi. Satiksmes ministrija mēģināja vienoties ar iesniedzējiem par zemesgabalu atpirkšanu, atlīdzības apmēru nosakot pēc zemesgabalu kadastrālās vērtības 1940.gadā. Iesniedzēji izteikto piedāvājumu noraidīja, uzskatot piedāvātās atlīdzības apmēru par netaisnīgu un nesamērīgu. Tā rezultātā 1997.gada 5.augustā steidzamības kārtā tika pieņemti Ministru kabineta noteikumi Nr.273 “Noteikumi par zemes īpašuma atsavināšanu valsts vajadzībām Rīgas tirdzniecības brīvostas teritorijā”, kas noteica iesniedzēju zemesgabalu piespiedu atsavināšanu. 1997.gada 30.oktobrī Saeima pieņēma speciālu likumu “Par zemes īpašuma atsavināšanu valsts vajadzībām Rīgas tirdzniecības brīvostas teritorijā” (Likums). Likuma 3.panta pirmā daļa attiecībā uz atlīdzības apmēru ietvēra atsauci uz Lēmuma 2.punktu. 1998.gada 14.oktobrī Latvijas Hipotēku un zemes banka atvēra kontu uz abu iesniedzēju vārda, kurā tika ieskaitīta atlīdzība par atsavināto īpašumu, kas tika noteikta saskaņā ar īpašuma kadastrālo vērtību 1940.gadā – G.Perepjolkinam 8616,87 lati un J.Vistiņam 548,26 lati. Iesniedzēji sāka civilo tiesvedību, apstrīdot atlīdzības apmēru. Tiesvedības rezultātā viņu prasība tika noraidīta, nacionālajām tiesām atzīstot, ka šajā lietā bija piemērojams Lēmuma 2.punkts saistībā ar likumu “Par zemes īpašuma atsavināšanu valsts vajadzībām Rīgas tirdzniecības brīvostas teritorijā”, jo īpašuma atsavināšana tika veikta zemes reformas ietvaros.

Ar 1998.gada 30.aprīļa Satversmes tiesas spriedumu lietā Nr.09-02(98), kas bija ierosināta pēc divdesmit 6.Saeimas deputātu pieteikuma, Lēmuma 2.punkts tika atzīts par atbilstošu Konvencijas 1.protokola 1.pantam un Konvencijas 14.pantam.

Tā kā iesniedzēji bija izsmēluši visus nacionālajā līmenī pieejamos tiesību aizsardzības līdzekļus, 2001.gada 5.jūnijā viņi iesniedza iesniegumu Tiesā.

Ar 2006.gada 30.novembra lēmumu Tiesa šo iesniegumu pieņēma izskatīšanai pēc būtības.

Ārlietu ministrijas Preses dienests