Labklājības ministre: Par sociālās apdrošināšanas sistēmas ilgtermiņa stabilitāti

Pēdējā laikā publiskajā telpā izskanējusī finanšu sektora un banku ekspertu propaganda par pensiju sistēmas sabrukumu un pensiju samazināšanu ir apzināts spiediens uz dažādu sabiedrības grupu pretnostatīšanu, kā arī pensionāru paaudzes publiska noniecināšana, ir pārliecināta labklājības ministre Ilona Jurševska. Viņasprāt, šāda plašsaziņas līdzekļos izvērsta kampaņa ir nepieņemama. “Aicinu šos ekspertus, kas vienā balsī runā par pensiju griešanu, paraudzīties uz sociālās apdrošināšanas sistēmu kā uz potenciālo ekonomiskās attīstības un stabilitātes garantu, nevis brūkošu sistēmu,” rosina labklājības ministre.

Nenoliedzami, sociālās apdrošināšanas budžetu veido iedzīvotāju veiktās sociālās apdrošināšanas iemaksas un šobrīd galvenie sociālās apdrošināšanas sistēmas ilgtspējas riski ir iedzīvotāju skaita samazināšanās, nepietiekams darba vietu skaits, zems atalgojuma līmenis, kā arī situācija, kad daļa vai pat visa alga tiek izmaksāta aploksnē. Līdz ar to sociālais budžets šobrīd ir situācijā, kad būtu jāveic korekcijas, tomēr to nevar saukt par sistēmas sabrukumu. Turklāt iespējamās pensiju sistēmas korekcijas būtu jāveic esošās sistēmas ietvaros, bet tā, pēc ministres domām, noteikti nav apzināta lineāra pensiju samazināšana.

“Lai risinātu situāciju un turpinātu stabilizēt sistēmu, ir jādomā, nevis cik un kam nogriezt, bet kā atgriezt cilvēku uzticību valstij, kā atgriezt uzticēšanos maksāt nodokļus un, šajā gadījumā, veikt iemaksas sistēmā, kurai jākalpo par drošības spilvenu dažādu risku iestāšanās gadījumos,” norāda I.Jurševska.

Labklājības ministre ir pārliecināta: lai to nodrošinātu, ir jādomā par uzņēmējdarbības veicināšanu, strādājošo skaita un atalgojuma adekvātu palielināšanos, bet pats būtiskākais – par legāla atalgojuma un nodokļu nomaksas sekmēšanu.

Turklāt, lai nodrošinātu sociālās apdrošināšanas sistēmas ilgtermiņa stabilitāti, jau pērn tika veikti atsevišķi pasākumi, kurus atbalstīja valdība. Proti, sākot ar 2016.gadu, plānota pakāpeniska pensionēšanās vecuma paaugstināšana līdz 65 gadiem, piemaksu pie vecuma un invaliditātes pensijas izmaksu pārcelšana uz citu finansēšanas avotu, piemaksu pie vecuma un invaliditātes pensijām pārtraukšana jaunpiešķirtajām pensijām, apdrošināšanas stāža palielināšana, iesaldēta pensiju indeksācija u.c. pasākumi.

“Aicinu paskatīties uz skaitliski lielāko sabiedrības daļu – pensionāriem – nevis kā uz sistēmas nastu, bet gan kā uz potenciālajiem darba tirgus dalībniekiem. Valdībai ir jāspēj ieraudzīt un jādomā par dažādu paaudžu ekonomisko līdzdalību darba tirgū un jaunu darba vietu radīšanu,” uzsver I.Jurševska.

Vienlaikus viņa norāda, ka sabiedrības aktīvās novecošanās situācijā būtu jāveicina tādi pasākumi kā apmācības un programmas pirmspensijas vecuma cilvēkiem, kas palīdzētu viņiem iekļauties darba tirgū. Tāpat būtu jāsekmē attālinātā un nepilna darba laika shēmu izmantošana un elastīgas nodarbinātības sistēmas ieviešana uzņēmumos, kā arī vecuma diskriminācijas novēršanas programmas izstrādāšana.

2012.gadā Eiropas Komisijas pasludinātā Eiropas gada par aktīvu novecošanos ietvaros Latvijā plānots koncentrēties uz vecuma diskriminācijas novēršanu nodarbinātībā, īstenojot informatīvus pasākumus un izplatot labas prakses piemērus situācijas uzlabošanai un vecāku darbinieku potenciāla pilnvērtīgai izmantošanai.

“Diskusijai ar pensionārus pārstāvošajām organizācijām ir jābūt. Turklāt tas līdz šim Labklājības ministrijai ir veiksmīgi izdevies. Tomēr šobrīd gan vairs neesmu tik pārliecināta, ka pēc tik klajas un pazemojošas publiskās kampaņas plašsaziņas līdzekļos tas ir iespējams,” secina I.Jurševska.

Liene Užule, ministres preses sekretāre