Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Latvijas Vēsturnieku komisija: Par okupāciju, kolaborāciju, pretošanos Eiropas, Baltijas, Latvijas tulkojumā un izpratnē. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 16.03.2011., Nr. 42 (4440) https://vestnesis.lv/ta/id/227231

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Valsts kontrole: Par sabiedrības integrācijas politikas trūkumu

Vēl šajā numurā

16.03.2011., Nr. 42 (4440)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Latvijas Vēsturnieku komisija: Par okupāciju, kolaborāciju, pretošanos Eiropas, Baltijas, Latvijas tulkojumā un izpratnē

Par šo ļauno un nosodāmo sērgu kolaborāciju, kura 20.gs. vidū bija raksturīga vai visām Vecās pasaules tautām, kas cieta to vai citu iekarotāju jūgā, vēstī iznākušais Latvijas Vēsturnieku komisijas rakstu kārtējais, jau 26.sējums. Tam raksturīgas divas atšķirības no komisijas iepriekšējām publikācijām. Pirmā: liela ārzemju autoru – pavisam deviņu – klātbūtne (no Vācijas trīs, Krievijas, Igaunijas, Polijas, Beļģijas, Ukrainas un Holandes). Otrā: visus tos papildina īsāki vai garāki, lielākoties diskutabli, bet korekti Latvijas kolēģu komentāri, izņemot, protams, prof. Dr. Ineša Feldmaņa apceri, kuru labi paplašina Tartu Universitātes politoloģes Ph. D.Evas Klaritas Petai piebildes.

Oriģinālo izdevumu atklāj vācu prof. Dr. Hansa Lemberga (1933–2009; kura piemiņai arī veltīts šis sējums) sava veida nostādnes raksts “Kolaborācija kā īstermiņa un ilgtermiņa fenomens”. Viņš uzreiz ķeras pie lietas, jau pirmajā teikumā skaidrojot lietas būtību: “Kolaborācija ir viens no nedaudzajiem terminiem, kura rašanos mūsdienu izpratnē vēsturnieki var precīzi datēt. 1940.gada 22. un 24.oktobrī maršals Filips Petēns (Maréchal Philippe Pétain) sarunā ar Hitleru un Pjēru Lavalu (Pierre Laval) paredzēja “une collaboration” (sadarbību) starp okupēto Franciju un okupējošo Vāciju. Tajā laikā “kolaborācijai” bija pozitīva nozīme, izprotot to kā zināmu politisko vērtību un principu, uz kura balstāmas pozitīvas attiecības nākotnē. Tomēr drīz Francijas pretošanās kustība vērsa šo kolaborācijas vērtējumu tā pretmetā: resistance skatījumā “kolaborācija” bija sinonīms “nodevībai”, un tā bija dziļi nicināma.” (Kam ir īpaša interese par šo problēmu gallu zemē, var ieteikt izlasīt izdevumā ievietoto ļoti konkrētu un vienlaikus saistošu franču profesora Olivjē Vīijorka apceri par nacistu okupācijas vēsturi un tās uztveri viņa valstī.)

H.Lembergs savukārt norāda: kad 1944.–1945.gadā sabruka hitlervācija un beidzās tās okupācija ievērojamā Eiropas daļā, tai laikā jau negatīvā “kolaborācijas” izpratne, ko šim jēdzienam bija piešķīrusi Francijas pretošanās kustība, atbrīvotajās valstīs strauji pārsviedās uz politisko un pat juridisko terminoloģiju. Viņaprāt, par ko gan var diskutēt, “kolaborāciju” tomēr vajadzētu skatīt tās šaurākajā izpratnē kā civiliedzīvotāju izturēšanos pret ārvalstu okupācijas spēkiem. Profesora ieskatā, pat ja šī termina lietojumu ierobežo tikai ar nedaudzajiem Otrā pasaules kara gadiem, tajā var saredzēt plašu formu spektru. Viņš min pat septiņas šādas formas: kolaborācija kā ikdienas sabiedriskās dzīves turpināšana, mazākā ļaunuma izvēlēšanas princips, uz paradumu un kristīgiem principiem balstīta lojalitāte, iespēja iegūt paaugstinājumu amatā vai veidot karjeru politiskās jeb militārās organizācijās, kā arī iespēja gūt materiālus labumus, spekulējot vai piedaloties ebreju īpašumu izlaupīšanā, parlamentārisma noliegšana un pāri visam – antisemītisms utt.

Baltijas valstu jautājumam autors gan pieskaras tikai garāmejot, atzīmējot, ka šajā reģionā vissarežģītākais gadījums ir trīskārša okupācijas maiņa: pirmā – Polijas austrumos un Latvijā, Lietuvā un Igaunijā 1939. un 1940.gadā, inkorporējot šīs teritorijas Padomju Savienībā, tad – 1941.gadā sekoja vācu okupācija, tad – 1944./1945.gadā, atgriežoties Austrumu frontei un Sarkanajai armijai turpinot virzīties uz priekšu, līdz līnijai, kas kļuva par “dzelzs priekškaru” un veica jaunu šo zemju okupāciju jeb tā saukto “atbrīvošanu”. Taču šī fāze ilga gandrīz pusgadsimtu, līdz pat PSRS sabrukumam. Tas – no vienas puses.

No otras puses, nedrīkst ignorēt status quo ilgo pastāvēšanu. Aukstā kara desmitgadēs daudzi padomijas starptautiskie partneri, pat ja tie oficiāli neatzina 1940./1944.gada izdarīto aneksiju de facto, rīkojās tā, it kā inkorporācija jau ilgu laiku būtu noticis fakts, pret ko nav jēgas iebilst. H.Lembergs vienlaikus, cita starpā, atsaucoties arī uz latviešu politiķa Alfrēda Valdmaņa piemēru, atzīmē, ka pat savās galējās izpausmēs kolaborācija un pretošanās patiesībā reizēm savstarpēji tuvojas.

Visu cieņu un godu citvalstu referentiem, taču nenoliegsim, ka mūs pirmām kārtām interesē Latvijas “materiāls” – avoti, to interpretācija, argumenti un secinājumi! Un var atrast vispirms I.Feldmaņa rakstā (skat. pilnu tekstu tālāk pārpublicējumā!), kā arī vairākos latviešu pētnieku komentāros par ārzemju autoru ziņojumiem.

Atdzimušās neatkarīgās Latvijas gados ir ne mazums darīts kolaborācijas un pretestības kustības izzināšanā. Tas atspoguļots ne vienā vien Vēsturnieku komisijas sējumā, akadēmiskos žurnālos, dienas presē un citos medijos. Sāka ar mazumiņu, pat vēl neizmantojot jēdzienu “kolaborants”. Sāka par latviešu tautas nodevējiem (gandrīz ņemot talkā staļinisko leksiku) vai kangariem, pasludinot bijušo iekšlietu ministru rakstnieku Vili Lāci, Ministru prezidentu, pēc tam Augstākās Padomes prezidija priekšsēdētāju prof. Dr. Augustu Kirhenšteinu. Tad pievienoja “slavenos” čekistus Semjonu Šustinu un Alfonu Noviku utt., u. tml. Bet par vācu okupācijas laika t. s. Latviešu pašpārvaldes vīriem un nacistu kalpībā pārgājušiem ģenerāļiem Oskaru Dankeru un Rūdolfu Bangerski klusēja, kur nu vēl lai runātu par Kārli Ulmani. Kad pirms dažiem gadiem par pēdējā Valsts prezidenta neglīto lomu 1940.gada vasarā pamatoti uzdrošinājās rakstīt jaunais vēsturnieks Gatis Krūmiņš, kāds tad troksnis sacēlās…

Ar I.Feldmani var atsevišķos skatupunktos debatēt, bet nevar nepievienoties viņam (172.lpp.), ka K.Ulmanis, palikdams savā amatā pēc Latvijai liktenīgā 1940.gada 17.jūnija, sadarbojās ar padomju okupantiem, parakstot un izsludinot likumus, kuri palīdzēja iznīcināt valsts neatkarību. Viņš citē pazīstamo vācbaltiešu juristu Dītrihu Andreju Lēberu, kas bija visai nesaudzīgs, atklāts un tiešs: “Akceptējot Augusta Kirhenšteina valdības (izveidota pēc Maskavas pieprasījuma 20.jūnijā) likumdošanu, Ulmanis stiprināja padomju varu un līdz ar to okupācijas režīmu.” I.Feldmanis piemetina, ka tā bija šodien prātam grūti aptverama tuvredzība, kuras kaitējums Latvijas interesēm joprojām ir jūtams. Līdz ar to atsevišķi krievu vēsturnieki un diplomāti izmanto šo sadarbības faktu, lai noliegtu Latvijas okupāciju. Līdzīgās domās pēc būtības ir arī K.Zellis (136.lpp.): “Faktiski šeit būtu jārunā par [latviešu] tā laika politiskās elites atbildību, kas sabiedrību tīši vai netīši padarīja par svešu varu upuriem.” Patīk tas kādam vai ne, bet ziedot komunistu vadītajai Sarkanajai palīdzībai no personīgajiem līdzekļiem 1940.gada jūlijā Ls 5000 un pēc okupācijas mēnesi sēdēt Rīgas pilī, lai parakstītu “Tautas valdības” dokumentus, nudien nav goda lieta. K.Ulmanis nebija kolaboracionists, bet konformists gan.

I.Feldmanis raksta pretrunīgi par kolaborāciju nacistu okupācijas laikā. Pēc viņa vīzijas šajā periodā “līdzās tādiem terminiem kā “kolaborācija” (vienkārša sadarbība ar okupantiem) vai “kolaboracionisms” (nodevīga sadarbība) varētu lietot jēdzienu “taktiskā kolaborācija”, ar to apzīmējot tādu sadarbību ar vācu okupācijas varu, kas bija vērsta uz to, lai sasniegtu mērķus, kuri tā vai citādi atbilda latviešu tautas interesēm”. Ja atskaita varbūt vienīgi minēto A.Valdmani, kas ne visur atbalstīja Latviešu leģiona dibināšanu (par ko galu galā tika deportēts uz Vāciju), tad pārējie “ģenerāldirektori” jau nu bija īsti kolaboracionisti. Ja viņus “reabilitē”, iznāk, ka faktiski par vienīgo nosodāmo latviešu kolaborācijas recidīvu ar nacistiem tiek atzīta piedalīšanās holokaustā. Tartu Universitātes vecākā pētniece E.K.Petai un arī es nevaru pievienoties cienījamā profesora domām par kolaborāciju Latvijā nacistu okupācijas laikā, kā arī apgalvojumam, it kā, piedodiet, “žīdu šāvēji” bija vienkārši kriminālnoziedznieki. Igauņu kolēģe pamatoti vaicā: “Un kā tad ar visiem tiem, kuri darbojoties tā saucamajā Latvijas Pašpārvaldē un vietējās pašvaldībās, deva pavēles konfiscēt ebreju īpašumus, identificēt un diskriminēt savus ebreju līdzpilsoņus vai neiebilda pret šādām pavēlēm un organizēja geto izveidi? Vai viņi visi bija “vienkārši kriminālnoziedznieki” vai arī patiesībā viņi bija “taktiskie kolaboranti”, jo daži no viņiem slepenībā cerēja, ka viņu piekāpība galu galā novedīs pie Latvijas valsts atjaunošanas?” (181.lpp.)...

26.sējumā var rast ne tikai zinātnisku, bet arī lietišķu informāciju. Turklāt ne tikai par jau labi zināmajiem Latvijas Vēsturnieku komisijas 12 vīriem un sievām, tās jauno priekšsēdētāju I.Feldmani, bet arī mazāk populārajiem šīs godājamās institūcijas tāpat duci ārzemju locekļu, kuru vidū dominē Zviedrijas zinātnieki, bet ir reprezentētas arī ASV, Lielbritānija, Vācija, Krievija un Izraēla.

Jaunizdevuma sastādītājiem (atbildīgais redaktors I.Feldmanis) – lai gan tas mazāka apjoma dēļ (192 lappuses) atšķiras no iepriekšējiem sējumiem – rūpju bija gana. Vajadzēja tulkot ārzemju autoru opusus un piemeklēt viņiem Latvijas komentētājus, “pārcelt” latviešu vērtējumus angļu mēlē (ja jau nebija tapuši tajā) utt., u.tml. Daudzo pienākumu gūzmā ir gadījies arī pa misēklim. Nu, kā var Tautu savienību dēvēt par Nāciju līgu (148.lpp.), ja to jau kopš 20.gadu vidus saucam tieši par Tautu savienību. Pie rietumnieciskā diskursa (vietā, dažreiz arī nevietā) jau esam pieraduši, bet kam vajadzīgs šis establišments (47.lpp.)? Vai ukraiņu hetmani Skoropadski saukt par getmani (118.lpp.), vai padomju Kaganoviču godināt Bībeles personāža vārdā Lācars nevis Lazars (121.lpp.). Tie un vēl daži patiesi ir tikai misēkļi, tomēr traucē nopietnam tekstam.

Bet vienlaikus apskatītajā sējumā sakopotie, precizētie un papildinātie 2009.gada oktobra Rīgas konferences materiāli, esmu pārliecināts, katram sniegs jaunu, vērtīgu informāciju un atziņas traģiskajos Otrā lielā tautu slaktiņa norisēs Eiropā, Baltijā un Latvijā. Tie noderēs kā vēstures pētniekiem un pedagogiem, tā studentijai un skolu jaunatnei. Vienu vārdu sakot, visiem zinībkārajiem. Tiesa, 26.sējumu ir grūti iegādāties, bet tas lai paliek izdevēju un tirgziņu pārdomām.

Prof. Dr. habil. hist. Rihards Treijs


“Latvijas Vēsturnieku komisijas Raksti. 26.sējums. Okupācija, kolaborācija, pretošanās: vēsture un vēstures izpratne”; atb. redaktors I.Feldmanis; R., 2010., 192 lpp.

 

 

Okupācija, kolaborācija un pretošanās kustība
Latvijā

Jēdzieni “okupācija”, “kolaborācija” un “pretošanās kustība” ir cieši saistīti ar Otrā pasaules kara vēsturi un pēckara periodu. Pēdējos divdesmit gados tieši kara vēstures izpētē daudzās Eiropas valstīs ir sasniegts ievērojams progress. Līdz pat nesenam laikam ļoti priecēja krievu historiogrāfija, kas izcēlās ar daudzveidību un daudzām jaunām idejām. Vairāki krievu vēsturnieki atklāti izvirzīja un sekmīgi risināja asas Otrā pasaules kara problēmas, mēģinot tās skatīt pavisam jaunā gaismā. Tagad gan situācija jūtami mainījusies. Oficiālā Krievija vēlas panākt, lai Otrā pasaules kara norises lielākoties tiktu interpretētas tāpat kā Staļina laikos. 2009.gada maijā Maskavā nodibināja pat īpašu komisiju cīņai pret vēstures falsifikācijām, kuras “kaitē Krievijas interesēm”.1 Stādīti tiekot jau “falsifikatoru” saraksti. Kur nu vēl tālāk un trakāk!

Gribot negribot izvirzās jautājums, vai šādu notikumu ievirzi nav veicinājusi arī citu valstu vēsturnieku pasivitāte noteiktu Otrā pasaules kara problēmu pētniecībā, pakļaujoties tā sauktās uzvarētāju versijas ietekmei.2 Pirmām kārtām es te domāju vācu vēsturniekus. Dažādu iemeslu dēļ daudzi no viņiem līdz pat pagājušā gadsimta 90.gadu sākumam nerisināja (vai darīja to ļoti reti) tādas tēmas kā Molotova–Ribentropa pakts, Sarkanās armijas noziegumi Vācijas teritorijā kara beidzamajā gadā, vācu civiliedzīvotāju bēgšana un izdzīšana utt. No šodienas viedokļa šāda nostāja ir grūti izprotama un šķiet pat, lai neteiktu vairāk, visai dīvaina un absurda. Tāpēc, ka vācieši izjuta un izjūt vainu par karu un izdarītajiem noziegumiem, nebija taču jāizvairās sniegt objektīvu Otrā pasaules kara ainu. Tas vairākus gadu desmitus nāca par labu vienīgi melīgajai padomju vēstures propagandai.

Arī šodien joprojām izskan pārmetumi Vācijas vēsturniekiem. Tā vienā no saviem jaunākajiem rakstiem amerikāņu profesors Ričards Raaks norāda, ka gandrīz visi vācu vēsturnieki, kuri atrodas valsts dienestā, gadiem izvairās, pamatojoties uz tādiem avotiem kā padomju diktatora Josifa Staļina 1939.gada 19.augusta runa, apspriest PSRS lomu militāro konfliktu izraisīšanā 1939. un 1941.gadā..3 Vācu vēsturnieki šo runu nepamatoti uzskatot par safabricētu. Piebildīsim, ja atzīst, ka padomju diktators ir teicis šo runu, kurā atspoguļojās viņa iecerētais kara scenārijs,4 tad neizbēgams ir secinājums, ka viņš ir tikpat vainīgs Otrajā pasaules karā, cik vācu fīrers Ādolfs Hitlers.

Turpinājums – seko

Prof. Dr. habil. hist. Inesis Feldmanis, LZA akadēmiķis

 

Atsauces un komentāri

1 Neatkarīgā Rīta Avīze, 2009, 20.maijā, 1.lpp.

2 Pēc Vācijas uzbrukuma Padomju Savienībai 1941.gada 22.jūnijā Otrais pasaules karš ideoloģiskā aspektā ieguva jaunu dimensiju – sākās Rietumu demokrātiju un padomju boļševiku kopēja cīņa pret nacismu, kas vēlāk atstāja lielu ietekmi uz kara izpratni un uztveri Rietumvalstu sabiedrībā. Arī vēsturnieku darbos uz vairākiem gadu desmitiem nostiprinājās pieminētā vienpusīgā un melīgā uzvarētāju versija.

3 Раак Р. Новые сведения о речи Сталина 19 августа 1939г. // Правда Виктора Суворова – 3. Восстанавливая историю Второй Мировой. – Москва: Яуза–Пресс, 2007, стр.147.

4 Pieminētajā runā J.Staļins norādīja, ka kara un miera jautājuma risinājums ir pilnā mērā atkarīgs no pozīcijas, kuru ieņems Padomju Savienība. Ja tā noslēgs “savstarpējās palīdzības līgumu ar Franciju un Angliju, Vācija atteiksies no Polijas un sāks meklēt modus vivendi ar Rietumu lielvalstīm”. Šādā gadījumā karš tiks novērsts, bet tas neesot PSRS izdevīgi. J.Staļins atklāti iestājās par otru variantu: “Ja mēs pieņemsim Vācijas priekšlikumu noslēgt ar to neuzbrukšanas paktu, tā, protams, uzbruks Polijai, un Francijas un Anglijas iejaukšanās šajā karā būs neizbēgama.” Šādos apstākļos Maskavai būs iespēja nogaidīt, līdz tai būs izdevīgi iesaistīties karā, bet pirmā priekšrocība, kuru tā iegūtu, vāciešiem sagraujot poļus, būtu “Polijas iznīcināšana līdz pat Varšavas pieejai, ieskaitot ukraiņu Galīciju”. Vācija “mums sniedz pilnīgu rīcības brīvību Baltijas valstīs un neiebilst pret Besarābijas atkaliekļaušanu PSRS,” esot gatava atdot “padomju interešu zonā Rumāniju, Ungāriju un Bulgāriju”. – J.Staļina runa VK(b)P CK Politbiroja sēdē 1939.gada 19.augustā // Latvijas Vēsture. Jaunie un jaunākie laiki, 1998., nr.4, 74.lpp.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!