Latvijas Vēsturnieku komisija: Okupācija, kolaborācija un pretošanās kustība Latvijā

Turpinājums. Sākums: “LV” — Nr.42, 16.03.2011.

Nav izslēgts, ka tieši Vācijas vēsturnieku nevēlēšanās risināt aktuālas problēmas ir iedrošinājusi vairākus Krievijas vēsturniekus visai smieklīgā veidā censties mazināt Molotova–Ribentropa pakta noziedzības pakāpi. Aizmirstot pat to, ka Padomju Savienība veselus piecdesmit gadus noliedza 23.augustā parakstītā slepenā protokola eksistenci, priekšplānā tiek izvirzīta tēze, ka šim protokolam ir amorfs raksturs, respektīvi, tas satur tādus abstraktus jēdzienus kā “interešu sfēra” vai “teritoriāli politiskā pārkārtošanās”. Viņu apzināti greizajā skatījumā Molotova–Ribentropa pakts neparedz nekādas reālas teritoriālās izmaiņas vai “interešu sfēru” okupāciju un šajā ziņā būtiski atšķiras no 1938.gada septembrī parakstītās Minhenes vienošanās (Vācija, Itālija, Lielbritānija, Francija), kas tieši nodeva Berlīnes rīcībā līdz tam Čehoslovākijai piederošo Sudetijas apgabalu.⁵

Lieki piebilst, ka šī dīvainā nostāja, lai neteiktu vairāk, neiztur nekādu kritiku. Minhenes vienošanās un Molotova–Ribentropa pakts ir faktiski nesalīdzināmi lielumi. No starptautisko tiesību aspekta Molotova–Ribentropa pakts bija neskaitāmas reizes noziedzīgāks par nelikumīgo Minhenes vienošanos, kuras mērķis tomēr bija miera saglabāšana. Turpretī 23.augusta pakts atļāva gan vācu fīreram Ādolfam Hitleram, gan arī padomju diktatoram Josifam Staļinam (šo faktu vēsturnieki nedz kāpēc bieži ignorē), uzbrūkot kaimiņiem, sākt karu un radīt situāciju, kad izvirzās pieminētā “teritoriāli politiskā pārkārtošanās”, kam seko plašu svešu teritoriju sagrābšana un kaimiņvalstu neatkarības iznīcināšana. Savā pēdējā vārdā Nirnbergas tribunālā 1946.gada vasarā Vācijas ārlietu ministrs Joahims fon Ribentrops norādīja: “Kad es 1939.gadā atbraucu uz Maskavu pie maršala Staļina, viņš ar mani neapsprieda iespēju noregulēt vācu–poļu konfliktu Briāna–Keloga pakta⁶ ietvaros, bet gan lika saprast: ja viņš nedabūs pusi Polijas un Baltijas valstis ar Liepājas ostu, bet vēl bez Lietuvas, tad es varu tūlīt pat lidot atpakaļ. Kara vešana acīmredzot tur 1939.gadā netika uzskatīta par noziegumu pret mieru.”⁷

Kas attiecas uz Latvijas vēsturniekiem, tad viņiem šajā situācijā ir divi galvenie uzdevumi. Pirmais – ar saviem pētījumiem bagātināt Otrā pasaules kara vēstures vispārējo ainu, iespēju robežās mēģinot neitralizēt pieminētās negatīvās tendences tās vai citas lielvalsts historiogrāfijas attīstībā. Un otrais uzdevums – nostiprināt zinātniski pamatotu, korektu un mūsdienīgu skatījumu uz Otrā pasaules kara norisēm Latvijā, pilnīgi izskaužot “uzvarētāju versijas” recidīvu ietekmi vēsturisko procesu skaidrošanā, interpretēšanā un novērtēšanā. Piebildīsim, ka “uzvarētāju versijas” ietvaros, kuras politiskais pamats bija uzvarētāju lielvalstu vienošanās pēc Otrā pasaules kara sodīt un tiesāt tikai nacistu un to sabiedroto izdarītos noziegumus,⁸ karojošo pušu darbība un notikumu norise parasti vērtēta tikai caur nacisma kā vienīgā ļaunuma prizmu, faktiski ignorējot komunisma briesmīgos un barbariskos noziegumus.

Okupācija

Īpaša vērība Latvijas vēsturnieku darbos pēc neatkarības atgūšanas veltīta Latvijas, arī Lietuvas un Igaunijas okupācijai, pasvītrojot, ka Baltijas valstis bija vienīgās valstis Eiropā, kas Otrā pasaules kara gados piedzīvoja trīs okupācijas. Pie tā vainīgi bija tālaika lielākie agresori – Padomju Savienība un nacistiskā Vācija. PSRS Latviju, Lietuvu un Igauniju 1940.gadā okupēja pirmā, nacistiskā Vācija – 1941.gadā, bet 1944.–1945.gadā atkārtoti – Padomju Savienība. Otrā padomju okupācija ilga vairāk nekā četrdesmit piecus gadus – visai garu vēstures posmu – un postoši ietekmēja triju Baltijas valstu paaudžu dzīvi.

Pašlaik Latvijā ir gandrīz pilnībā noformējusies un nostiprinājusies trīs okupāciju koncepcija, kas kļuvusi par dominējošo (bet ne vienīgo) pieeju Latvijas vēstures skaidrošanā Otrā pasaules kara gados un pēckara periodā līdz 1991.gadam. Tas gan nenozīmē, ka Latvijas vēsturnieku vidū valdītu pilnīga vienprātība atsevišķu okupācijas vēstures jautājumu un procesu vērtēšanā. Par vairākām problēmām notiek diskusijas, kas sekmē gan okupācijas koncepcijas pilnveidošanu, gan arī atsevišķu okupācijas vēstures aspektu dziļāku izpēti.

Latvijas historiogrāfijā intensīvi ir pētīti okupācijas vēsturiskie, mazāk – starptautiski tiesiskie aspekti. Vislielākā uzmanība tiek pievērsta 1939.gada 23.augustā noslēgtajam Vācijas un PSRS neuzbrukšanas līgumam un tā sastāvdaļai – slepenajam papildu protokolam, respektīvi, Molotova–Ribentropa paktam, kas sadalīja Austrumeiropu vācu un padomju interešu sfērās, Austrumpoliju, Latviju, Igauniju, Somiju un Besarābiju “atdodot” Padomju Savienībai. Daudzu Latvijas vēsturnieku galvenais secinājums: bez Molotova–Ribentropa pakta Maskavai nebūtu iespējams uzspiest Baltijas valstīm (Lietuvu padomju interešu sfērā iekļāva 1939.gada 28.septembrī) tā sauktos bāzu līgumus, ne arī 1940.gada jūnijā īstenot šo valstu okupāciju.

Kaut gan, un tas ir īpaši jāpasvītro, Berlīnei, kas 1939.gada rudenī ekonomisku apsvērumu dēļ lielā mērā mainīja savu vienaldzīgo nostāju pret Baltijas valstīm, to pastāvēšanu un bija ieinteresēta, lai Vācijai arī turpmāk būtu garantēti saimnieciski ieguvumi no Baltijas telpas, 1940.gada jūnija notikumi bija visai negaidīts pārsteigums. PSRS sasteigtā agresīvā darbība Baltijā, vienlaikus arī Rumānijā, vairoja īgnumu Berlīnē un radīja pat zināmu šoku, jo strauji pasliktinājās arī tās stratēģiskais stāvoklis. Sākumā (runa ir par 16.jūniju) vācu ārlietu ministrs Joahims fon Ribentrops gribēja pat pārbaudīt pretošanās iespējas padomju pasākumiem un lūdza saviem padotajiem sagatavot attiecīgu ziņojumu.⁹ Taču dienu vēlāk viņš (protams, konsultējoties ar fīreru Ādolfu Hitleru) izlēma nesarežģīt padomju–vācu attiecības Baltijas valstu notikumu dēļ un cirkulārā vācu sūtņiem norādīja, ka šie notikumi ir vienīgi Krievijas un Baltijas valstu lieta.¹⁰

Rakstot par PSRS iebrukumu Baltijā 1940.gada jūnijā, Latvijas vēsturnieki visai konsekventi lieto starptautisko tiesību speciālistu ieteiktos apzīmējumus – kvazi militārā okupācija, vardarbīga okupācija miera laika apstākļos vai nelikumīga intervencija, kā arī pasvītro, ka okupācijas nelikumību noteica Maskavas agresīvā rīcība. Ļoti svarīgi ir arī PSRS akciju izvērtēt, pamatojoties uz Hāgas sauszemes kara reglamenta (1907.gads) kritērijiem. Piemēram, reglamenta 42.pants nosaka, ka būtiskākā okupācijas pazīme ir “teritorijas atrašanās svešas armijas varā”,¹¹ kas pilnīgi atbilst situācijai, kādā nonāca Baltijas valstis. To valdības zaudēja rīcības spēju, reālā vara bija padomju sūtniecību un no Maskavas atsūtīto emisāru rokās.

Maskavas galvenais mērķis bija sagatavot un īstenot Baltijas valstu aneksiju, kas arī notika 1940.gada augusta sākumā. Taču šī aneksija balstījās uz prettiesiskiem pamatiem – intervenciju un okupāciju, to neizdevās iztēlot kā igauņu, latviešu un lietuviešu “brīvprātīgu pievienošanos”. Tāpēc tā neizraisīja juridiskas sekas. Nenotika arī suverēnas varas maiņa – anektētās valstis saglabāja savu suverenitāti, bet anektētājs to neieguva. Baltijas valstu starptautiskā subjektība neizzuda. Latvija, Lietuva un Igaunija turpināja de iure pastāvēt, ko atzina vairāk nekā piecdesmit valstis.

Šo faktu un vērtējumu gaismā gaužām dīvaina liekas atsevišķu Lietuvas vēsturnieku (Alvids Nikžentaitis, Česlavs Laurinavičs) izvēlētā nostāja. Samērā nesen viņi izvirzīja tēzi, ka 1940.gada 3.augustā īstenotā Lietuvas aneksija noslēdza Lietuvas okupāciju.¹² Kā pamatoti norāda cits lietuviešu vēsturnieks Toms Baranausks, runājot juridiskā valodā, tas var nozīmēt tikai vienu: tiek atzīts, ka šī aneksija bija likumīga un kopš 1940. gada 3.augusta Lietuva jau bija likumīga PSRS sastāvdaļa.¹³

Daudzi tiesību vēsturnieki ir vienisprātis, ka līdz Otrā pasaules kara beigām starptautisko tiesību praksē piemēroja klauzulu, ka aneksiju var leģitimēt, ja to atzīst starptautiskā kopiena. Baltijas valstu gadījumā tā tas nebija. Aneksija nebija likumīga, un tāpēc turpinājās šo valstu okupācija līdz pat 1991.gadam. Savā darbā “Nelikumīga aneksija un valsts kontinuitāte: Baltijas valstu inkorporēšanas lieta PSRS” igauņu jurists Lauri Melksoo norāda: “Ņemot vērā, ka PSRS īstenotā Baltijas valstu aneksija nebija balstīta starptautiskajās tiesībās un ievērojama starptautiskās sabiedrības daļa atteicās formāli atzīt šo iekarošanu, PSRS neveiksme iegūt galējo tiesisko statusu Baltijas valstīs automātiski nozīmē, ka okupācijas režīms kā tāds nebija pārtraukts līdz Igaunijas, Lietuvas un Latvijas neatkarības atjaunošanai 1991.gadā.”¹⁴

Ilgā okupācijas vēsture Latvijā nosaka arī tēmu un problēmu daudzveidību. Neapšaubāmi svarīgs un nozīmīgs šīs vēstures aspekts ir okupācijas varu politika, kas analizēta, raksturota un vērtēta neskaitāmos Latvijas vēsturnieku darbos. Sniegtā novērtējuma ievirze – lielākoties izteikti negatīva. Arī latviešu tautas vēsturiskajā atmiņā okupāciju periods iegūlis kā smags un nomācošs laiks, faktiski kā laiks, kad nebija iespējams pilnā mērā īstenot savas ieceres un iespējas.

Rakstot par pirmo padomju okupāciju, kas ilga tikai vienu gadu, Latvijas vēsturnieki turpina tradīcijas, kas aizsākušās latviešu trimdas autoru darbos. Priekšplānā bieži vien tiek izvirzīta padomju režīma terora izpēte. Šāda pieeja ir saprotama un akceptējama, jo okupācijas varas represijas pret Latvijas iedzīvotājiem bija ļoti nežēlīgas un plaša vēriena. Tās skāra tūkstošiem cilvēku, un, ja runājam par 1941.gada 14.jūnija deportāciju, arī mazus bērnus. Ne velti historiogrāfijā pat sastopams apzīmējums – Baigais gads.

1941.gada vasarā Baigo gadu Latvijā nomaina “vācu laiks”, ko raksturo visai komplicēta vispārējā situācija, kuras izpratnes atslēga slēpjas vispusīgā notikumu kopsakara izzināšanā un izvērtējumā. Latvijas iedzīvotāju noskaņojumu un darbību, kā arī viņu nostāju pret vācu okupācijas varu jūtami ietekmēja galvenokārt pirmā padomju okupācija un centieni atgūt zaudēto valsts neatkarību. Līdz ar to sarežģīto “vācu laiku” nevar izprast un kaut cik objektīvi izvērtēt, ja nepatur prātā divas ļaunuma paradigmas – komunismu un nacismu. Tā ir mūsu un reizē pat visas Austrumeiropas vēstures savdabība – kuru nedrīkstam ignorēt.

Konkrētajā vēsturiskajā situācijā, kādu radīja Otrais pasaules karš, vāciešus pat varētu uztvert par mazāku ļaunumu nekā krievus, kuri iemiesoja komunisma un iznīcības draudus. Tam ir objektīvs un racionāls pamats, vispirms mūsu vēsturiskā atmiņa, daudzu latviešu pārliecība, ka “vācu laikā” viņi cieta mazāk nekā “krievu laikos”. Ne velti daudzi latvieši gāja leģionā, jo tobrīd, pat neskatoties uz izteikto nepatiku pret vāciešiem, uztvēra Padomju Savienību par savu galveno ienaidnieku un nevēlējās pieļaut, lai tā otrreiz okupētu Latviju un deportētu un iznīcinātu tās iedzīvotājus.

Pret šādu nostādni ir grūti ko iebilst, jo latviešu tautas noskaņojums, vajadzības un intereses Otrā pasaules kara gados neapšaubāmi ir svarīgs un neatņemams attiecīgā vēstures posma kopainas izpratnes elements. Tikai ņemot visu to vērā, ir iespējams adekvāti atspoguļot un izvērtēt tās vai citas “vācu laika” norises. Ikviens mēģinājums ignorēt šos būtiskos faktorus vai aizstāt tos ar citiem, mazāk svarīgiem, nozīmē centienus sagrozīt vēsturisko īstenību, padarīt sev vēlamo pat esošo. Pavisam nevietā ir ilgi neapstrīdēto uzvarētāju versijas proponēto vērtējumu ietekmē moralizēt un pārmest latviešiem it kā nepareiza sabiedrotā izvēli, jo toreiz Vācija bija situācijas noteikts, uzspiests un reizē arī viņu vienīgais reālais sabiedrotais. Otrā pasaules kara laikā neviens – pat lielvalstis – nevarēja izraudzīties sabiedrotos pēc ideoloģiskās pārliecības vai morāliem apsvērumiem. Visu noteica vienīgi tās vai citas puses aktuālās intereses. Citādi nekad dienas gaismu nebūtu ieraudzījusi tā sauktā dīvainā savienība – Rietumu demokrātisko lielvalstu (ASV, Lielbritānija) un totalitārās Padomju Savienības koalīcija, kas, vēsturiskā perspektīvā skatoties, bija īsta “dieva dāvana” padomju diktatoram J.Staļinam. Sadarbība ar britiem un amerikāņiem ļāva Maskavai uz vairākiem gadu desmitiem noslēpt vai notušēt savus izdarītos noziegumus. Dažādu apsvērumu, arī pārprastas solidaritātes dēļ britu premjers Vinstons Čērčils un amerikāņu prezidents Franklins Delano Rūzvelts bija ieinteresēti klusēt, viņi baidījās sarūgtināt un apbēdināt “nabaga tēvoci Džo” (Staļinu – I.F.), Vairākos gadījumos viņi pat pieļāva, ka padomju diktators gluži vienkārši par viņiem ņirgājas un viņus apmuļķo.¹⁵

Pašlaik gan vēsturnieku pētījumos par latviešu tautas noskaņojumu un attieksmi pret vāciešiem dažādos “vācu laika” posmos varam izlasīt vienīgi vispārīgas frāzes. Diezgan bieži ir norādīts, ka daudzi latvieši 1941.gada vasarā “mūžsenos ienaidniekus” vāciešus uztvēra un sveica kā atbrīvotājus, jo “pēc boļševiku terora gada vācu valdīšana likās kā sapņu saldums un gaismas atgriešanās”.¹⁶ Taču sajūsma par vāciešiem nebija pārāk ilga, tā strauji noplaka, un noskaņojums mainījās, jo vācieši nenodrošināja no viņiem gaidīto. Lai gan viņu attieksme pret baltiešiem bija nesalīdzināmi labvēlīgāka nekā pret citām toreiz Padomju Savienībā dzīvojošajām tautām, viņi lielā mērā ignorēja latviešu vitāli svarīgās intereses un vajadzības. Lielummānijas pārņemtie un politikā visai klaji aprobežotie nacisti atbrīvošanas un neatkarības vietā atnesa jaunu brutālu okupāciju, ko raksturoja represijas, kas vērsās pret ebrejiem, komunistiem, padomju aktīvistiem un nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem. Daudziem nepieņemama bija arī nacistu īstenotā sociālā un ekonomiskā politika. Ilūzijām gaistot, latvieši arvien vairāk pārliecinājās, ka vienu ļaunumu aizstājis cits. Īsts lūzuma moments noskaņojumā iestājās 1942.gada sākumā. Vairāki vācu izcelsmes dokumenti liecina, ka tieši šajā laikā nacisti atsāka lietot kādu senu jau starpkaru periodā aprobētu metodi. Viņi nemitīgi slavēja igauņus, kuri tik tiešām daudz ilgāk nekā latvieši saglabāja pozitīvu noskaņojumu pret vāciešiem, regulāri pretnostatot viņus latviešiem un lietuviešiem kā paraugu.¹⁷ Tas gan nemainīja vispārējo situāciju. Arvien noteiktāk latviešu sabiedrībā nostiprinājās uzskats, ko raksturoja nepatika pret vāciešiem un bailes no krieviem. Nokļūšana no jauna viņu pakļautībā lielākoties tika uztverta kā pati nevēlamākā un tautas izdzīvošanai bīstamākā alternatīva. Padomju varas neģēlīgās izdarības un veiktie noziegumi 1940./1941.gadā ne tuvu nebija aizmirsti, tie spilgti dzīvoja tautas atmiņā.

Turpinājums – seko

Prof. Dr. habil. hist. Inesis Feldmanis,
Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis, Latvijas Vēsturnieku komisijas priekšsēdētājs

Atsauces un komentāri

⁵ Дюков А. Пакт Молотова–Риббентропа в вопросах и ответах. – Москва, 2009, стр.61–77.

⁶ 1928.gada augustā noslēgtais Briāna–Keloga pakts, kam pievienojās 63 valstis, paredzēja atteikties no kara kā nacionālās politikas līdzekļa un visus konfliktus atrisināt vienīgi mierīgā ceļā. Pakts nosaukts tā iniciatoru Francijas ārlietu ministra Aristīda Briāna un ASV valsts sekretāra Frenka Keloga vārdā.

⁷ Цит.по: Павлова И. Поиски правды о кануне Второй мировой войны // Правда Виктора Суворова. Переписывая историю Второй Мировой. – Москва: Яуза, 2006, стр.243.

⁸ Neilgi pēc tam, kad darbu 1945.gada 20.novembrī sāka Nirnbergas tribunāls, PSRS, ASV, Lielbritānijas un Francijas pārstāvji noslēdza slepenu vienošanos, kas paredzēja galveno nacistisko noziedznieku tiesas prāvā nepieļaut vairāku jautājumu apspriešanu. Par to, kādus savus starptautiskos noziegumus centās slēpt Padomju Savienība, liecina, piemēram, speciāli izveidotās valdības komisijas Nirnbergas procesa lietās (to vadīja bēdīgi slavenais Andrejs Višinskis) protokols, kas datēts ar 1945.gada 26.novembri. Šā dokumenta pielikumā minēti deviņi jautājumi, kuru izskatīšana tiesā būtu novēršama. Šo jautājumu vidū bija 1939.gada 23.augustā parakstītais PSRS un Vācijas neuzbrukšanas līgums un tam pievienotais slepenais papildu protokols par ietekmes sfēru sadali Austrumeiropā, kas ievadīja Otro pasaules karu un iznīcināja Baltijas valstu neatkarību, PSRS ārlietu tautas komisāra Vjačeslava Molotova vizīte Berlīnē (tur apsprieda Eiropas un pasaules sadalīšanas plānus, noteikumus, uz kādiem Maskava būtu ar mieru pievienoties 1940.gada 27.septembrī noslēgtajam Triju lielvalstu – Vācija, Itālija un Japāna – noslēgtajam paktam), Padomju Baltijas republikas, poļu–padomju attiecības 1939.gada septembrī utt. – Daukšts B. Aiz Nirnbergas tribunāla kulisēm // Diena, 2000, 5.augusts, 2.lpp.

Zināms arī, ka, pamatojoties tieši uz minēto četrpusīgo vienošanos, tribunāls nepieņēma izskatīšanai 23.augusta slepenā papildu protokola kopiju, kuru 1946.gada martā bija iesnieguši apsūdzētā Rūdolfa Hesa aizstāvji. Oficiāli gan noraidījumu pamatoja ar to, ka nav iesniegts protokola oriģināls, bet tā iesniedzēji izvairījušies atklāt, kā kopija iegūta. – Документы внешней политики, 1939. – Т. XXII: В 2кн. – Кн.2: 1 сентября – 31 декабря 1939 г. – Москва: Международные отношения, 1992, стр.90.

Kopš šā brīža Padomju Savienība vairāk nekā četrdesmit gadus noliedza padomju–vācu slepenā protokola eksistenci. Bezprecedenta gadījums!

⁹ Legationsrat von Sonnleithner (Büro RAM) an das Auswärtige Amt, 16. Juni 1940. // Akten zur deutschen auswärtigen Politik (turpmāk – ADAP). Serie D, 1937–1941. – Baden–Baden, 1961, Bd. IX, s.482.

¹⁰ Runderlass des Staatssekretärs // ADAP, Serie D, Bd.IX, s.492.

¹¹ Meissner B. The Occupation of the Baltic States from a Present–Day Perspective // The Baltic States at Historical Crossroads. – Rīga, 2001, p.443.

¹² Sk.: Baranausks T. Kurp ved Alvīda Nikžentaiša Lietuvas vēstures revīzija? // Latvijas Vēsture. Jaunie un jaunākie laiki, 2008, nr.4, 114.lpp.

¹³ Turpat, 115.lpp.

¹⁴ Мялксоо Л. Советская аннексия и государственный континуитет : международно–правовой статус Эстонии, Латвии и Литвы в 1940–1991 гг. и после 1991г. – Tartu, 2005, c.219–220.

¹⁵ Piemēram, Potsdamas konferences laikā (1945.gada 17.jūlijs–2.augusts) plaši diskutēja par Polijas jauno rietumu robežu. Situācija bija izveidojusies visai neparasta, pat kurioza. Jaltas konferencē (1945.gada 4.–11.februāris) bija norunāts, ka robeža ies pa Oderu un Neisi. Toreiz neviens nebija pamanījis, ka patiesībā ir divas upes, ko sauc Neise. V.Čērčils bija sapratis, ka robeža būs austrumu Neise. Taču Potsdamā J.Staļins (viņš jau jūnijā bija vienpusēji noteicis Polijas austrumu un rietumu robežas) paziņoja, ka teritoriju starp austrumu un rietumu Neisi ir piešķīris Polijai. Līdz ar to Polijas robeža tika pārcelta vēl tālāk uz rietumiem un poļi (gribēja viņi to vai negribēja) ieguva jaunas vēsturiskas vācu teritorijas, ieskaitot seno vācu pilsētu Breslavu (Vroclava). Rietumu valstu līderi (ASV Potsdamā jau pārstāvēja prezidents Harijs Trumens) samierinājās ar notikušo faktu un padomju diktatora nekaunību. Viņi izteica tikai atrunu, ka robežu jautājums galīgi jāatrisina miera konferencei. Piebildīsim, ka 1946.gada sākumā sasauktajā Parīzes miera konferencē Vācijas jautājums netika apspriests un J.Staļina noteiktās Polijas robežas palika nemainīgas.

¹⁶ Šādi latviešu attieksmi pret vācu okupācijas varu vērtē Toronto universitātes (Kanāda) profesors Modris Ekšteins. – Cit. pēc: Lācis V. Latviešu leģions patiesības gaismā. – Rīga, 2006, 43.lpp.

¹⁷ Piemēram, skat: Politisches Archiv des Auswärtigen Amts (turpmāk – PA AA), R 105183, 320961, Gesandte Grosskopf. Bericht aus Estland, 7. November 1941.