Piedaloties Latvijas Pensionāru federācijas 8.kongresā Rīgā 2011.gada 16.martā

Saeimas priekšsēdētāja:

Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa 16.martā, uzrunājot Latvijas Pensionāru federācijas 8.kongresa dalībniekus, pateicās pensionāriem par līdzšinējo sapratni un sadarbību un aicināja viņus arī nākotnē aktīvi līdzdarboties lēmumu pieņemšanas procesā.

“Valstisku lēmumu pieņemšanā būtisks ir dialogs. Parlamentam ir svarīgi uzklausīt un lēmumu pieņemšanas procesā iesaistīt tieši tos cilvēkus, kuru dzīvi šie lēmumi ietekmēs vistiešāk,” uzsvēra Saeimas priekšsēdētāja.

S.Āboltiņa pauda gandarījumu, ka pensionāriem ar Saeimu ir izveidojies labs dialogs, ko apliecina Latvijas Pensionāru federācijas pastāvīga un aktīva dalība Sociālo un darba lietu komisijas sēdēs.

Saeimas priekšsēdētāja atvainojās Latvijas pensionāriem par 2009.gada vasarā pieņemto smago lēmumu, kas paredzēja pensijas izmaksāt nepilnā apmērā.

Savā uzrunā Saeimas priekšsēdētāja S.Āboltiņa arī uzsvēra, ka patlaban politiķu galvenais uzdevums ir piedāvāt skaidru redzējumu valsts ekonomiskajai attīstībai, nodrošināt apstākļus jaunu darbavietu izveidei un sociālo drošību gan bērniem, gan viņu vecvecākiem.

Saeimas preses dienests

Ministru prezidents Valdis Dombrovskis:

Godātie Pensionāru federācijas 8.kongresa dalībnieki!

Cienījamā Aina Verzes kundze!

Dāmas un kungi!

Jūsu organizācija pārstāv lielu un nozīmīgu Latvijas sabiedrības daļu. Gandrīz ceturtā daļa Latvijas iedzīvotāju saņem vecuma pensijas un savas aktīvās darba gaitas ir beiguši.

Latvijas pensiju sistēma balstīta solidaritātes principā, tas nozīmē, ka paaudzes ir solidāri atbildīgas par sociālo budžetu un tā maksātspēju. Proti, mēs, kas šobrīd strādājam un maksājam sociālo nodokli, tādējādi nodrošinot pensiju izmaksas paaudzei, kas darba gaitas jau beigusi, paļaujamies, ka mūsu pensijas gados būs pietiekami daudz strādājošo Latvijas iedzīvotāju un atbilstošu nodokļu maksājumu, kas nodrošinās ar pensijām mūsu paaudzi. Saņemamie sociālie maksājumi ir atkarīgi no veikto iemaksu apjoma. Šāda pieeja motivē nodokļu nomaksu un nodrošina sociālo izmaksu saņēmējam labāku ienākumu aizstāšanu. Šķietami vienkārša sistēma, tomēr tā sevī ietver vairākus būtiskus nosacījumus un ierobežojumus. Pirmkārt, par pozitīvām vai vismaz kompensējošām demogrāfiskajām tendencēm. Otrkārt, par augstu nodarbinātību un nodokļu maksājumiem.

Saglabājoties nelabvēlīgām demogrāfiskām tendencēm, aizvien mazākam skaitam nodarbināto jāuztur pieaugošs pensionāru skaits. Tas liek izšķirties vai nu par pieaugošu nodokļu slogu un konkurētspējas zudumu, vai arī par mazāku ienākumu aizvietojuma līmeni. Lai meklētu risinājumus demogrāfiskās situācijas uzlabošanai, veidosim Demogrāfisko jautājumu padomi, tomēr ar līdzīgu situāciju un izvēlēm saskaras vairums ES valstu. Nelabvēlīgu iespaidu uz sociālo budžetu atstāj arī pašreizējā ekonomiskā krīze, pieaugot bezdarbam un samazinoties algām, sociālā budžeta ieņēmumi ir strauji kritušies. Tas viss liek domāt gan par sociālā budžeta ilgtspēju, gan par īstermiņa problēmu pārvarēšanu.

Ja šos faktus vēlamies ignorēt, cietēji būs šodienas un rītdienas pensionāri un pabalstu saņēmēji, šodienas un rītdienas strādājošie un nodokļu maksātāji.

Tieši tādēļ vēlos pateikties un vienlaikus arī atvainoties pensionāriem par 2009.gada jūnija smagajiem lēmumiem pensiju samazināšanā. Tas vienlaikus bija gan izšķirošs lēmums budžeta konsolidācijas veikšanai un valsts finanšu stabilitātes atjaunošanai, gan atbilstoši vēlākajam Satversmes tiesas spriedumam tomēr juridiski pietiekami neizsvērts lēmums. Šo aspektu nedrīkstam ignorēt un arī negrasāmies to darīt. Sekojoši vēlos noraidīt jebkādas publiski izskanējušas spekulācijas par pensiju griešanām 20–50% apmērā vai pensionēšanās vecuma palielināšanu līdz 70 gadiem. Šādiem apgalvojumiem nav pamata, un visticamāk tie ir saistīti ar vēlmi priekšlaikus radīt sabiedrībā pretestību jebkādam piedāvājumam, kas būtu vērsts sociālā budžeta ilgtspējas nodrošināšanas virzienā.

Tomēr ir skaidrs, ka bez reformām neiztikt arī sociālajā jomā. Ja politiķi vai juristi mēģina ignorēt finanšu jautājumus, tie diemžēl par sevi atgādina paši. Aprēķini liecina, ka sociālā budžeta izveidotais uzkrājums izsīks 2012.gadā. Demogrāfiskā situācija vidējā termiņā noteiks sarūkošu nodarbināto skaitu un pieaugošu pensionāru īpatsvaru uz katru nodarbināto. Arī fondēto pensiju sistēma tikai daļēji risinās sociālā budžeta ilgtspējas problēmu. Līdz ar to šobrīd un pārskatāmā nākotnē pensiju un pabalstu izmaksas būs tieši atkarīgas no attiecīgajā gadā strādājošo nomaksātajiem nodokļiem.

Vienlaikus mēs zinām, ka pensionāri ir disciplinēti komunālo maksājumu veicēji, ka aizvadīto divu gadu laikā pensiju saņēmēju izdevumi par ikdienas preču iegādi ir palīdzējuši stabilizēt iekšzemes pieprasījumu, uzturēt mazumtirdzniecības apgrozījumu un nodrošināt patēriņa nodokļu ieņēmumus. Tas, ka sociālajā budžetā bija izveidojies uzkrājums, ir palīdzējis mums kaut nedaudz amortizēt krīzes kritienu. Tomēr tas nenozīmē, ka šobrīd varam savilkt sarkanās līnijas un izlikties, ka problēmas nav, vai arī biedēt sabiedrību ar skaļiem paziņojumiem par neizbēgamu pensiju sistēmas krahu. Kā viena, tā otra pieeja ir bezatbildīga un populistiska, bez objektīva pamatojuma.

Ko šādā situācijā darīt un kā rīkoties valdībai? Jau 2010.gada vasarā valdībā tika apstiprināta Labklājības ministrijas koncepcija par sociālā budžeta ilgtspējas nodrošināšanu. Tajā ir skaidri pateikts, ka radikālas izmaiņas sociālās apdrošināšanas jomā nav nepieciešamas un tās pamatprincipi nav jāmaina. Tomēr ir jāveic nopietnas korekcijas gan sistēmas pašreizējā stāvokļa uzlabošanai, gan finanšu ilgtspējas nodrošināšanai, kuru nepieciešamību nosaka ekonomiskā krīze un iepriekšējo gadu relatīvi dāsnie lēmumi, kā arī demogrāfiskās tendences.

Valdības atbalstītie risinājumi paredz sociālās apdrošināšanas sistēmas izdevumu pārstrukturēšanu. Tie paredz pakāpenisku pensionēšanās vecuma paaugstināšanu, sākot ar 2016.gadu, ik gadu to paaugstinot par pusgadu un 2021.gadā sasniedzot 65 gadus. Līdzās tam tika pieņemti arī vairāki citi lēmumi saistībā ar izdienas pensiju vecuma paaugstināšanu, piemaksu pie jaunpiešķirtajām pensijām atcelšanu, apdrošināšanas stāža paaugstināšanu, pensiju indeksācijas iesaldēšanu uz laiku un citi.

Pēdējo gadu laikā esam veikuši pasākumus arī sociālā budžeta ieņēmumu daļas paaugstināšanai – ir samazināts iemaksu apjoms fondēto pensiju shēmā, lielākus līdzekļus novirzot paaudžu solidaritātes sistēmai, kā arī paaugstināta sociālās apdrošināšanas iemaksu likme. Par vienu no valdības 2011.gada prioritātēm ir izvirzīta cīņa ar ēnu ekonomiku, t.sk. ar aplokšņu algām un nelegālo nodarbinātību, kas vistiešāk ietekmē sociālo budžetu.

Kā valdības vadītājs varu ar pilnu atbildību jūsu auditorijas priekšā teikt, ka sociālās apdrošināšanas sistēmas finansiālais stāvoklis un nākotnē sagaidāmie riski valdībā tiek izvērtēti pie dažādiem demogrāfiskiem un makroekonomiskiem scenārijiem – kā optimistiskiem, kad plānots augsts algas pieaugums, zems ēnu ekonomikas līmenis, augsta dzimstība un imigrācija; tā arī pesimistiskiem scenārijiem – zems algas pieaugums, augsts ēnu ekonomikas līmenis, zema dzimstība, augsta emigrācija. Līdz ar to šobrīd, kad jāsāk apzināt arī 2012.gada budžeta aprises, viens no būtiskākajiem uzdevumiem ir dialogā ar Pensionāru federāciju un citām sabiedrības grupām, kas tiek finansētas no sociālā budžeta, pārrunāt visas valdības piedāvātās iespējas un visus risinājumus sociālā budžeta ilgtspējas nodrošināšanai. Te es vēlreiz gribētu uzsvērt tieša dialoga nozīmi bez starpniekiem un populistiem. Esmu pārliecināts, ka kopīgu risinājumu mēs noteikti varēsim atrast.

Tas ir viens no nozīmīgākajiem uzdevumiem, kas mums jāatrisina ne tikai esošās pensionāru saimes labā, bet arī domājot par tiem pensionāriem, kas šobrīd vēl ir darba tirgū un maksā nodokļus, lai vecākajai paaudzei būtu pensijas!

Paldies par uzmanību!

Labklājības ministre:

Labklājības ministre Ilona Jurševska 16.martā Latvijas Pensionāru federācijas (LPF) 8.kongresā uzrunā pensionāriem informēja par virzieniem sociālās apdrošināšanas sistēmas stabilizēšanai, kā arī atzinīgi novērtēja līdzšinējo sadarbību.

Informējot par situāciju sociālajā budžetā, I.Jurševska uzsvēra, ka “uz sociālās apdrošināšanas sistēmu ir jāraugās kā uz potenciālo attīstības un stabilitātes garantu, nevis kā uz apgrūtinājumu un tērējošu sektoru. Jo tā ir motivācija maksāt nodokļus. Tā ir iespēja atgriezt cilvēku uzticību valstij. Tā ir maksa par sociālo drošību, ko valsts garantē ikvienam tās pilsonim”.

LPF 8.kongresa laikā labklājības ministre informēja pensionārus, ka sociālās apdrošināšanas sistēmā nenoliedzami ir nepieciešamas korekcijas. Jau pērn Labklājības ministrija ir veikusi pasākumus, lai stabilizētu sistēmas ieņēmumus un izdevumus. Proti, piemaksu pie vecuma un invaliditātes pensijas izmaksu pārcelšana uz citu finansēšanas avotu, piemaksu pie vecuma un invaliditātes pensijām pārtraukšana jaunpiešķirtajām pensijām, apdrošināšanas stāža palielināšana, iesaldēta pensiju indeksācija, sākot ar 2016.gadu, pakāpeniska pensionēšanās vecuma paaugstināšana līdz 65 gadiem u.c. pasākumi.

Tāpat galvenās lietas, kas stabilizēs arī sociālās apdrošināšanas budžetu, būs uzņēmējdarbības attīstība, jaunu darba vietu radīšana un ēnu ekonomikas mazināšana. Tomēr bez labas gribas un vienotas sapratnes par kopīgi ejamo ceļu to īstenot droši vien būs grūti, secina I.Jurševska.

Uzrunas noslēgumā labklājības ministre aicināja LPF arī turpmāk sadarboties un līdzdarboties būtisku lēmumu pieņemšanas procesā, kā arī veidot sekmīgu dialogu par aktuālajiem jautājumiem sociālajā jomā.

Liene Užule, ministres preses sekretāre