Latvijas Vēsturnieku komisija: Okupācija, kolaborācija un pretošanās kustība Latvijā

Raksta* nobeigums. Sākums: “LV” — Nr.42, 16.03.2011.; Nr.43, 17.03.2011.

Pēdējos gados aplūkotās problēmas pētniecības procesā iezīmējušos progresu raksturo vairāku vēsturnieku mēģinājumi, ņemot vērā latviešu izcelsmes zviedru autora Leonīda Siliņa ieteikumu,¹⁸ latviešu tautas noskaņojumu arvien noteiktāk skatīt divu paradigmu – cerības un vilšanās – kontekstā.¹⁹ Tā ir atzīstama iecere, pozitīva tendence, kas var garantēt nākotnē ļoti labus izpētes rezultātus. Pastāv cerības, ka latviešu mainīgā attieksme pret vācu okupācijas varu no blakus tēmas, interesantas epizodes vai nepieciešamas ilustrācijas pārvērtīsies par centrālo un galveno vēsturisko norišu izpratnes atslēgu.

Vispusīgas un adekvātas zināšanas par latviešu tautas noskaņojumu Otrā pasaules kara gados ir organisks priekšnoteikums, lai pietiekami augstā izpētes līmenī varētu risināt vairākas citas “vācu laika” problēmas. Šo saistību labi ir uztvēris un fiksējis amerikāņu vēsturnieks Roberts Vaits (Waite). Vienā no saviem rakstiem, minot dažus no pirmajiem vācu okupācijas varas pasākumiem, viņš norāda: “Smagi latviešu nacionālās jūtas aizskāra ielu pārdēvēšana, vācu valodas izvirzīšana pirmajā vietā, 18.novembra svinēšanas aizliegums, Latvijas iekļaušana okupēto padomju teritoriju veidojumā ar nosaukumu “Ostlande”. Tas viss kopā jau drīzumā izraisīja pirmās neapmierinātības izpausmes, pretvācisku un pretnacistisku noskaņojumu un darbību. Sevišķi strauji opozīcija pieauga 1942. un 1943.gadā. Pirmkārt, neapmierinātība tika pausta atsevišķu cilvēku izteikumos publiskās vietās, uzrakstos vai pašdarinātos uzsaukumos. Otrkārt, latviešu patrioti Rīgā un citur sāka izdot regulārus izdevumus, kas tika izplatīti pa pastu vai no rokas rokā. Treškārt, radās jaunatnes grupas, kas aicināja atjaunot Latvijas neatkarību un atbrīvot zemi no nacistu okupantiem.”²⁰

Ļoti nozīmīgs šajā gadījumā ir arī politiskais un izglītojošais aspekts. Padziļināti un avotu materiālā stingri bāzēti pētījumi par latviešu tautas mainīgo noskaņojumu Otrā pasaules kara gados dotu iespēju sniegt visās cēloņsakarībās un norisēs tik vienotu, loģisku un neapstrīdamu vēstures norišu kopainu, kas varētu pārliecināt arī Baltijas savdabīgo situāciju nepārzinošos ārzemju lasītājus. Kā norāda pazīstamais britu vēsturnieks Normans Deiviss (Davies), Rietumos joprojām grūti aptvert, ka, no Rīgas, Tallinas vai Viļņas skatu punkta raugoties, nacistu ienākšana tika uztverta kā atbrīvošana no padomju tirānijas.²¹

Kas attiecās uz otro padomju okupāciju, tad tās sākuma periodā turpinājās jau 1940.gadā iesāktās nežēlīgās politiskās represijas pret Latvijas iedzīvotājiem. 1949.gada martā vien izsūtīja vairāk nekā 44 000 cilvēku. Pēc dažiem aprēķiniem, līdz 1954.gadam represēto kopskaits pārsniedza pat 200 000.²² Kopš 50.gadu vidus padomju režīma politika vairs nebija tik represīva, tā liberalizējas, bet tās izteikti pretlatviskā ievirze saglabājas.

Kopumā trīs okupāciju periods iezīmēja Latvijas tautas dzīvē un tās vēsturiskajā liktenī traģisku un reti bīstamu pavērsienu. Gan nacistiskās Vācijas, gan Padomju Savienības īstenotā represīvā politika (holokausts, staļiniskās deportācijas utt.) padziļināja Latvijā intelektuālo vakuumu, kas bija sācis veidoties līdz ar vācbaltiešu izceļošanu 1939.gadā. Padomju okupācijas vara, kas saimniekoja Latvijā 47 gadus, noplicināja tās dabu, sagrāva ekonomiku, iesaistīja iedzīvotājus sociālistiskajā eksperimentā, izvietoja nesamērīgi lielu karaspēka kontingentu, kā arī iepludināja simtiem tūkstošu cittautiešu, gandrīz padarot latviešus par mazākumtautību savā zemē. Situāciju vēl vairāk pasliktināja un saasināja neatlaidīgi un mērķtiecīgi īstenotā rusifikācijas politika, objektīvas informācijas nepieejamība, kā arī brīvas pārvietošanās neiespējamība. Divas paaudzes Latvijā zaudēja saikni ar Rietumu kultūru un iespēju iegūt pilnvērtīgu izglītību. Sākotnēji latviešiem bija apgrūtināti sakari ar tautiešiem, kuri Otrā pasaules kara beigās bija devušies trimdā un atradās dzelzs priekškara otrā pusē.

Kolaborācija

Ar padomju un nacistu okupācijas politiku Latvijā parasti saista tādas parādības kā kolaborācija un pretošanās kustība. Savā ziņā abas šīs parādības bija Latvijas iedzīvotāju atbilde uz vienu un to pašu laikmeta izaicinājumu – Latvijas valsts iznīcināšanu. Īpaši sarežģīta situācija veidojās nacistu okupētajā Latvijā, kad pretošanās kustības un kolaborācijas izpausmes bija tik dažādas un nereti pat savstarpēji cieši savijās.

Par “vācu laiku” runājot, galvenā nelaime faktiski ir tā, ka šo vēsturiskajā domāšanā tik dziļi iesakņojušos jēdzienu galveno saturu un lietošanu lielā mērā noteica ilgus gadus valdošā vienpusīgā uzvarētāju versija. Līdz ar to tie pilnībā un adekvāti neatspoguļo vēsturisko realitāti, pat jūtami to sagroza. Šodien nepieciešams vismaz būtiski precizēt šos jēdzienus, no jauna tos definēt vai sašaurināt to lietošanas sfēru.

Ja ieskatāmies vēstures literatūrā, tad visīstākais juceklis, zināmā mērā pat cirks, vērojams vispirms tieši ar kolaborācijas jēdziena lietošanu. Dažādu iemeslu dēļ daudzi mūsu vēsturnieki apzināti izvairās šo negatīvas emocijas izraisošo un pejoratīvu pieskaņu ieguvušo jēdzienu lietot, vērtējot tā vai cita Latvijas politiķa vai sabiedriskā darbinieka rīcību 1940.gada vasarā pēc padomju karaspēka iebrukuma. Noteicošais šajā ziņā bieži vien ir fakts, ka tad par vienu no galvenajiem kolaborantiem vajadzētu dēvēt nevienu citu kā Latvijas Valsts prezidentu Kārli Ulmani, kas, palikdams savā amatā pēc Latvijas valstij liktenīgā 1940.gada 17.jūnija, sadarbojās ar padomju okupantiem, parakstīja un izsludināja likumus, kuri palīdzēja iznīcināt Latvijas neatkarību. Pazīstamais vācbaltiešu tiesību zinātnieks Dītrihs Andrejs Lēbers (Loeber) ir visai atklāts, nesaudzīgs un tiešs: “Akceptējot Augusta Kirhenšteina valdības (izveidota pēc Maskavas pieprasījuma 20.jūnijā) likumdošanu, Ulmanis stiprināja “padomju varu un līdz ar to okupācijas režīmu””.²³ Tā bija šodien prātam grūti aptverama politiska tuvredzība, kuras kaitējums Latvijas interesēm joprojām ir jūtams. Vairāki Krievijas vēsturnieki un starptautisko tiesību speciālisti veikli izmanto šo sadarbības faktu, lai vispār noliegtu Latvijas okupāciju.

Pavisam cita aina atklājas, ja analizējam pētījumus, kas veltīti “vācu laikam”. Gandrīz vai katrs autors uzskata par svētu pienākumu visai bieži lietot jēdzienu “kolaborācija”, izvērtējot vietējo iedzīvotāju un vāciešu attiecības nacistu okupētajā Latvijā. To ir visai grūti saprast un akceptēt, jo kolaborācijas jēdziens tomēr nav īsti atbilstošs vietējo iedzīvotāju darbības raksturošanai valstīs, kuras pārdzīvoja vairākas dažādas okupācijas. Pilnībā jāpiekrīt latviešu izcelsmes ASV vēsturniekam Andrievam Ezergailim, kas negatīvi izsakās “par kolaborācijas jēdziena pielāgošanu vācu okupācijas laikā Austrumeiropā, sevišķi Latvijā”.²⁴

Kolaborācijas jēdziens ir cieši saistīts ar lojalitātes un nodevības problēmu. Latvijas gadījumā tā izvirzās visai specifiskā formā, kas no jauna apliecina minētā jēdziena nepiemērotību. Iedzīvotāju lielākā daļa taču neuztvēra steigā izveidoto padomju valsti par savu, viņi pret to neizjuta nekādu pienākumu.²⁵ Tas ir arī labi saprotams, jo Latvijas PSR faktiski bija nelatviešu valsts: vadošajos amatos un partijā arvien vairāk dominēja krievi un krieviski runājošie.²⁶

Daudzi cerēja, ka nacisti pieļaus zaudētā valstiskuma atjaunošanu. Latvijā tas bija pamatmotīvs sadarbībai ar vācu okupācijas varu. Savukārt tie latvieši, kuri tieši palīdzēja vāciešiem īstenot holokaustu, nebija nekas vairāk kā vienkārši kriminālnoziedznieki.

Ja jēdziens “kolaborācija” tomēr dažam labam autoram ir nepārvarama sirdslieta, tad būtu vēlams to lietot diferencēti, lai precīzāk raksturotu tās vai citas personas darbības veidu un virzību. Šajā gadījumā līdzās tādiem terminiem kā kolaborācija (vienkārša sadarbība ar okupantiem) vai kolaboracionisms (nodevīga sadarbība) varētu lietot jēdzienu “taktiskā kolaborācija”, ar to apzīmējot tādu sadarbību ar vācu okupācijas varu, kas bija vērsta uz to, lai sasniegtu mērķus, kas tā vai citādi atbilda latviešu tautas interesēm. Apspriešanas vērts ir arī jautājums, vai taktisko kolaborāciju nevarētu uztvert un definēt kā noteiktu pretošanās kustības formu.

Kas attiecas uz otro padomju okupāciju, tad pirmajos tās desmit gados, kad norisinājās bruņota cīņa pret okupantiem (latviešu nacionālie partizāni), jēdziens “kolaborācija” atkal liekas visai atbilstošs un piemērots (Latvija no jauna atrodas pirmā okupanta pakļautībā), lai raksturotu okupācijas varas un vietējo iedzīvotāju sadarbību. Visai daudzi latvieši dažādu apsvērumu dēļ (ticība komunisma idejai un padomju sistēmas stabilitātei, sociālā revanša vēlme, karjeras iespējas, centieni atrast vietu zem saules, rūpes par ģimeni utt.)²⁷ ieņēma amatus, kas bija saistīti ar tiešu padomju režīma politikas īstenošanu – partijas un padomju struktūrās, milicijā, drošības orgānos un tieslietu sistēmā.

Otrās padomju okupācijas pēdējās desmitgadēs situācija izvērtās citāda. Izaugusi bija jauna paaudze, daudzi tās pārstāvji pat vairs nebija dzimuši neatkarīgajā Latvijā. Darbs partijas un padomju struktūrās vai “iešana krievos” vairākumam (bet ne tuvu visiem) nelikās īpaši nosodāma rīcība. Runa šajā gadījumā drīzāk bija par konformismu un adaptēšanos neapturamā un visvarenā laika rituma radītā situācijā, nevis apzinātu koloborāciju. Par nodevību pret Latviju lielākoties vairs uzskatīja tikai sadarbību ar padomju drošības orgāniem. Drošībnieki un ziņu pienesēji latviešu vidū (ar retiem izņēmumiem) joprojām bija visai nicināma un nīstama kasta. Sadzīvē gan viņus par kolaborantiem nesauca, drīzāk par nacionālo interešu nodevējiem vai krievu roklaižām.

Pretošanās kustība

Nacionālā pretošanās kustība Latvijā divu padomju okupāciju un nacistu okupācijas laikā ir viena no svarīgākajām parādībām Latvijas pagājušā gadsimta vēsturē. Tā faktiski bija unikāls fenomens, kas apliecināja latviešu tautas izturību, nevēlēšanos samierināties ar likteni un darīt visu iespējamo, lai atjaunotu savu valsti. Kopumā pretošanās kustībai bija dažādas izpausmes formas: bruņotā, nevardarbīgā, pasīvā un garīgā (iekšējā) pretošanās.

Lai cik arī tas nebūtu dīvaini, Latvijas historiogrāfijā joprojām nav dota pietiekami skaidra un izsvērta atbilde uz jautājumu, kas bija pretošanās kustība “vācu laikā”, kādas grupas varētu un kādas nedrīkstētu pieskaitīt šai kustībai, lai galīgi nediskreditētu pašu kustības jēdzienu. Izvirzītais jautājums ir īpaši svarīgs, jo saistīts ar to, vai mēs konsekventi ievērojam Latvijas un tās tautas intereses, vērtējot vēsturiskos notikumus “vācu laikā”. Nereti tomēr liekas, ka, izmantojot cīņas faktu pret nacistiem, vairākos mūsdienu Latvijas vēsturnieku darbos pilnīgi nevietā tiek afišēta un nepamatoti popularizēta pirmā okupanta līdzskrējēju darbība, kas savā būtībā bija vērsta pret neatkarīgas Latvijas atjaunošanu.

Par izejas punktu teorētiskas ievirzes pētījumos vienmēr vajadzētu kalpot tam neapstrīdamajam vēstures faktam, ka Otrā pasaules kara gados Latvija pārdzīvoja divas okupācijas. Līdz ar to Latvijas situācijas savdabība nosaka, ka, runājot vismaz par aktīvo pretošanās kustību, tajā būtu iekļaujamas tikai tās grupas (pieļaujot arī atsevišķus izņēmumus), kuras pauda gatavību pretoties abiem okupantiem, par mērķi izvirzīdamas valsts neatkarības atjaunošanu. Šādā skatījumā ārpus aktīvās pretošanās kustības ietvariem paliek vietējā komunistiskā pagrīde un tā sauktie padomju partizāni (daudzi no viņiem bija iesūtīti pāri frontes līnijai no PSRS aizmugures rajoniem), kuri gan cīnījās pret vāciešiem, bet par padomju okupācijas atjaunošanu. No Latvijas nacionālo interešu viedokļa viņi bija vairāk kolaboranti, nevis pretošanās kustības dalībnieki, ja mēs kolaborāciju un pretošanās kustību mēģinām uztvert kā atšķirīgus attieksmes veidus pret okupācijas varām. Nevar taču apzīmēt ar vienu un to pašu terminu grupas, kuru mērķi bija diametrāli pretēji, un uztvert tās kā Latvijai vienlīdz nozīmīgas. Kāpēc mēs tā saukto padomju pretošanās kustību nevarētu gluži vienkārši saukt par komunistisko, padomju partizānu un diversantu kustību? Tas taču ir daudz precīzāks un vēsturiskajai īstenībai atbilstošāks apzīmējums, jo šādā variantā tiek akcentēta pakļautība Maskavai un attiecīgo cīņas dalībnieku izteikti negatīvā attieksme pret Latvijas neatkarību.²⁸

Kas attiecas uz pēckara periodu, tad viens no galvenajiem vēsturnieku uzdevumiem ir atsegt cēloņus un iemeslus, kas izskaidrotu latviešu pretošanās kustības noturību un nepārtrauktību līdz pat 20.gadsimta 80.gadu beigām. Šajā ziņā ļoti nozīmīgi ir pētījumi, kas balstās uz savā laikā trimdas historiogrāfijā izstrādāto etnopsiholoģisko metodi un atbalsta faktoru teoriju. Šo pētījumu gaismā gandrīz visas latviešu tautas iesaistīšanās trešajā atmodā bija likumsakarīga un neizbēgama, pat liktenīga parādība.

Līdz 20.gadsimta 50.gadu vidum galvenā cīņas forma pret padomju okupantiem bija bruņota pretošanās. Taču tā nedeva gaidītos rezultātus, jo spēku samērs bija pārāk nevienāds, kas arī noveda pie bruņotās pretošanās apsīkuma. Turpretī nevardarbīgā pretošanās padomju okupantiem, kas lielā mērā bija tikai stihiska un neorganizēta, turpinājās visu laiku. Atmodas gados šo pretošanās formu Latvijas Tautas fronte (izveidota 1988.gada rudenī) izvirzīja kā neatkarības atgūšanas galveno stratēģiju, kas dotajā vēsturiskajā situācijā izrādījās pareiza un deva gaidītos rezultātus.

Grāmatā “Nevardarbīgā pretošanās” Latvijas Tautas frontes pirmais priekšsēdētājs Dainis Īvāns šādi novērtēja izraudzītās stratēģijas būtību un izpausmes: “Latvijas nemilitārās pretestības dziesmotais un tajā pašā laikā ļoti bīstamais gājiens pretī gandrīz neticamai uzvarai pār baismas varmācības spēku līdzinājās balansēšanai uz naža asmens. Tā bija īsta, nāvi izaicinoša, nogurdinoša un nervus mokoša dzīvības cīņa. Tā bija kauja ar īstiem karavīriem un īstiem ģenerāļiem. Tikai bez fiziskiem ieročiem. Mēs bijām karavīri, kas nešāva. Tāpēc arī mūsu miera pārsteigtie pretinieki neuzdrošinājās šaut.”²⁹

Prof. Dr. habil. hist. Inesis Feldmanis,
Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis, Latvijas Vēsturnieku komisijas priekšsēdētājs

Atsauces un komentāri

¹⁸ Siliņš L. Nacistiskās Vācijas okupanti: mūsu tautas lielās cerības un rūgtā vilšanās. – Rīga, 2001, 15.lpp.

¹⁹ Piemēram, skat: Zellis K. Nacionālsociālistiskās Vācijas propaganda okupētajā Latvijā (1941.gada jūnijs–decembris) // Okupētā Latvija 20.gada 40.gados: Latvijas Vēsturnieku komisijas pētījumi (Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti, 16.sēj.) – Rīga, 2005, 243.lpp.; Evarts E. Latvijas iedzīvotāju politiskais noskaņojums vācu okupantu skatījumā (1941.–1944.gads) // Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls, 2003, nr.2, 77.–98.lpp.

²⁰ Waite R. Some Aspects of Anti-German Sentiment in Latvia (1941–1944) // Latvija nacistiskās Vācijas okupācijas varā 1945–1945. Starptautiskās konferences referāti 2003.gada 12.–13.jūnijs, Rīga (Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti, 11.sēj.). – Rīga, 2004, 176.lpp.

²¹ Davies N. Europe. A History. – Oxford, 1996, p.41.

²² Bleiere D., Butulis I., Feldmanis I., Stranga A., Zunda A. Latvijas vēsture. XX gadsimts. Otrais papildinātais izdevums.– Rīga : Jumava, 2006, 317.lpp.

²³ Lēbers D. Latvijas valsts bojā eja 1940.gadā. Starptautiski tiesiskie aspekti // Latvijas valsts atjaunošana 1986–1993. – Rīga, 1998, 33.lpp.

²⁴ Ezergailis A. Kolaborācija vācu okupētajā Latvijā: piedāvātā un atraidītā // Latvijas Vēsture. Jaunie un jaunākie laiki, 2004, nr.2, 43.lpp.

²⁵ Tagad jau pat atsevišķi vācu vēsturnieki ir aizdomājušies tik tālu, ka atzīst situācijas komiskumu. Ievērības cienīgas atziņas šajā ziņā nesen ir izteicis Dīters Pols (Pohl). Vienā no saviem rakstiem viņš, norādot, ka kolaborācijas jēdziens ietver priekšstatu par lojalitātes saistībām, uzdod retorisku jautājumu: “Bet, piemēram, kā bija iespējams no baltiešiem prasīt būt lojāliem pret padomju okupācijas varu”? – Pohl D. Die deutsche Besatzung und die Gesellschaften Europas // Süß D., Süß W.(Hg). Das Dritte Reich. Eine Einführung. – München, 2008, s.277.

²⁶ Felder Björn M. Lettland im Zweiten Weltkrieg. Zwischen sowjetischen und deutschen Besatzern 1940–1946. (Krieg in der Geschichte, Band 43). – Padeborn / München / Wien 2009, s.93.

²⁷ Bleiere D., Butulis I., Feldmanis I., Stranga A., Zunda A. Latvijas vēsture.., 301.–302.lpp.

²⁸ Vēsturnieks Uldis Neiburgs norāda, ka viņa skatījumā nav pilnīgi precīzs “Latvijas historiogrāfijā pēdējos gados izvirzītais uzskats (to es izdarīju jau 2003.gadā – I.F.), kas par pretošanās kustību Latvijā apzīmē tikai tās izpausmes, kas vērstas pret abām okupācijas varām, par Latvijas neatkarības atjaunošanu”, jo tiekot ierobežots pretošanās kustības daudzpusīgais spektrs. – Neiburgs U. Pretošanās kustības nacistu okupētajās Baltijas valstīs (1941–1945): teorētiskas problēmas un praktiskie risinājumi // Baltijas reģiona vēsture 20.gadsimta 40.–80.gados (Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti, 24.sēj.) – Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2009, 448.lpp.
Tā īsti negribētu piekrist šādam apgalvojumam, jo, liekas, ir gandrīz neiespējami izvirzīt teorētiskas nostādnes, kas būtu absolūti precīzas un nemainīgas, kaut vai tā iemesla dēļ, ka detalizētas izpētes process taču turpinās un ir ļoti ilgstošs, un vienmēr būs kāds atsevišķs gadījums, kas tā īsti neiekļausies (vismaz tā vai cita autora skatījumā) nevienā no definētajām parādībām. Taču galvenais ir pamatpieeja, mēģinājumi diferencēt un atšķirt dažādas, nereti pat pretēja rakstura parādības, paredzot, protams, arī izņēmumus.
Nepārliecinoši ir arī atsevišķi U.Neiburga minētie piemēri, kuriem, viņaprāt, jāparāda Latvijas pretošanās kustības daudzpusīgais spektrs. Viņš jautā: “Ar kādu jēdzienu apzīmēt kara gados Latvijā aktīvi darbojošos poļu “Armia Krajowa” pretošanās kustības dalībniekus, kuru mērķis bija Polijas neatkarības atjaunošana un daļai no viņiem pat poļu apdzīvoto Latvijas teritoriju pievienošana Polijai?” – Neiburgs U. Pretošanās kustība.., 446.lpp.
Mana atbilde ir pavisam vienkārša un skaidra. Šajā gadījumā jārunā nevis par Latvijas, bet gan poļu vai Polijas pretošanās kustības izpausmēm latviešiem piederošās teritorijās. Galvenokārt tāpēc, ka Latvijas poļi, kas iesaistījās šajā daļēji no ārienes organizētajā kustībā, cīnījās taču par Polijas interesēm un teritoriju, kurā viņi dzīvoja, uzskatīja par poļiem piederīgu.

²⁹ Blūzma V., Jundzis T., Riekstiņš J., Strods H., Šārps D. Nevardarbīgā preošanās: Latvijas neatkarības atgūšanas ceļš (1945–1991). – Rīga: Latvijas Zinātņu akadēmija, 2008, 11.lpp.

* I.Feldmanis, “Okupācija, kolaborācija un pretošanās kustība Latvijā” krājumā “Latvijas Vēsturnieku komisijas Raksti. 26.sējums”