Rakstniece Marina Kosteņecka, tāpat kā attēlā redzamie maestro Leonīds Vīgners un skatuves mākslinieks Eduards Pāvuls, bija starp pirmajiem, kas jau 1994. gada 18. novembrī no Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa rokām saņēma tikko atjaunoto Triju Zvaigžņu ordeni. Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

— Aprit tieši desmit gadi kopš lielās manifestācijas Daugavmalā, kas bija aicināta dot pretsparu Interfrontes aktivitātēm un ietekmēt 26.martā gaidāmās PSRS deputātu vēlēšanas. Kādas atmiņas jums saistās ar šo notikumu?

— Tā bija arī Lielās franču revolūcijas 200.gadadiena, simboliski sasaucās ar to. Atceros, Mavriks Vulfsons savu runu nobeidza ar poļu sacelšanās devīzi: "Par mūsu un jūsu brīvību!" No cienījamiem cittautiešiem toreiz vēl runāja Roalds Dobrovenskis. Daudzi krievi un citu tautu pārstāvji bija pret padomju iekārtu, mazāk — par Latvijas neatkarību. Roalds Dobrovenskis ļoti noteikti iestājās par Latvijas neatkarību, nebaidījās par to atklāti runāt un rakstīt presē. Viņš ir ļoti spilgta personība. Turklāt Roalda sieva ir dzejniece Velta Kaltiņa, tātad viņam daļēji ir latviska ģimene. Es biju izvirzīta uz PSRS deputātu vēlēšanām, tāpēc negribēju mītiņā runāt, lai to neviens nevarētu uzskatīt par priekšvēlēšanu aģitāciju. Stāvēju pūlī, izjutu tautas noskaņojumu. Tās bija lielas likteņa krustceles.

— Jums kā Tautas frontes izvirzītai PSRS deputāta kandidātei nācās izturēt nekaunīgus Interfrontes uzbrukumus.

— Tās bija pirmās reālās vēlēšanas, jo PSRS deputāti tiešām tika ievēlēti, nevis iecelti. Interfrontieši bija izvirzījuši tādus kandidātus kā pulkvedi Alksni (toreiz gan vēl apakšpulkvedi) un ģenerāli Kuzminu, starp tautfrontiešu kandidātiem biju arī es. Cīņa izvērtās ļoti asa, jo toreiz izšķīrās, kas Maskavā runās Latvijas vārdā, aizstāvēs Latvijas prasības. Tautas fronte darīja visu, lai ievēlēti tiktu tie, kam cilvēki tiešām uzticas. Visas reģionālās nodaļas tika aicinātas ziņot štābam, kādus vārdus cilvēki gribētu redzēt kandidātu sarakstos. Izrādījās, ka mans vārds figurēja visos sarakstos. Štābs izlēma likt man balotēties Preiļu rajonā, kur bija daudz iebraucēju un spēcīgs interfrontisks noskaņojums, sevišķi Līvānos.

Un tad sākās kampaņa pret manu tēvu. Es biju iemantojusi tādas žēlsirdīgas bāreņu aizstāves imidžu, man pašai nekādus melnos plankumus nevarēja atrast. Esmu dzimusi pēc kara, tātad nekādās armijās vai fašistiskās organizācijās nevarēju būt bijusi. Neko man nevarēja piekarināt. Tad izvirzīja versiju par mana tēva sadarbību ar fašistisko režīmu un gudri rakstīja, ka ābols nekrīt tālu no ābeles.

Pienāca 23.marts. Šai dienā visas krievu avīzes publicēja tā saukto dosjē par manu tēvu. Ar bargu parakstu — Prokuratūra. Pamatojoties uz Ļeņingradas apgabala čekas arhīvos atrastām ziņām, viņš tika apsūdzēts sadarbībā ar fašistisko režīmu.

Patiesībā mans tēvs jau sešdesmitajos gados, vēl dzīvs būdams, no tā paša Ļeņingradas apgabala kara tribunāla bija saņēmis izziņu, ka saskaņā ar tādu un tādu lēmumu viņš tiek atzīts par nesodītu, taču tas paraksts "Prokuratūra" uz cilvēkiem iedarbojās kā hipnoze.

Es tajā dienā Līvānos tikos ar vēlētājiem. Kultūras nama zāle bija stāvgrūdām pilna. Un katrs nāca man klāt, lika uz tribīnes avīzi un bakstīja ar pirkstu uz to draudīgo parakstu. Tad es sacīju: "Ko jūs gribat — vai lai es atsakos no sava tēva? Ja es šodien atteikšos no tēva, rīt es atteikšos no jums. Pēc trim dienām ir vēlēšanas. Rīkojieties, kā jums liekas pareizi, balsojiet par mani vai ne, bet es no sava tēva neatsakos. Es atbildēšu uz visiem jūsu jautājumiem, bet negaidiet, ka es noliegšu savu tēvu, lai tiktu Kremlī!"

Tad man pienāca no zāles zīmīte: " Kāpēc tu slēp savu tautību? Tu taču neesi krieviete, tu esi poļu žīdiete." Es atbildēju arī uz šo zīmīti un sacīju: "Izvēlieties vienu — vai nu fašiste ,vai žīdiete! Kopā tas neiet. Es saprotu, ka jums vienādi šausmīgi liekas būt fašistei vai žīdietei, bet abi tie neiet kopā. Ja mans tēvs vai māte būtu žīdi, tēvs nebūtu varējis kļūt par fašistu." Zāle sāka aplaudēt. Vēl vairāk — kad viss beidzās un es gāju ārā no zāles, latviešu tautfrontieši turēja aiz rokām kādu stipri iereibušu krievu un sacīja: "Mēs viņu noķērām! Viņš sūtīja jums to zīmīti." Es piegāju klāt tam vīram, viņš stāvēja, galvu stipri nodūris, un sacīju: "Jūs varat nebalsot ne par fašisti, ne žīdieti. Labāk izsvītrojiet manu vārdu, lai jums būtu mierīgs prāts. Paldies par atklātību! Tagad es zinu, kurš ir pret fašistiem un pret žīdiem. Esiet modrs un izsvītrojiet manu vārdu!"

— Varbūt atgādiniet, ko tad krievu avīzes jūsu tēvam īsti inkriminēja. Un kas bija rakstītāji.

— Tur bija tāds teikums, ka mans tēvs strādājis fašistiskā avīzē par korektoru. Tā sadarbība bija tāda, ka viņš, būdams ļoti augstas kvalifikācijas jurists, neatsaucās uz vācu iestāžu piedāvājumu strādāt savā profesijā, lai tikai kādu krievu vai latvieti nevainīgu nenotiesātu, jo baidījās, ka, pašam negribot, var kādam nodarīt ļaunumu. Kā man teikuši cilvēki, kas tēvu pazina, viņš bija svēts, kristāltīrs cilvēks. Un kļuva par vienkāršu korektoru. Tā bija avīze "Pf Hjlbye". Iznāca krievu valodā. Es nezinu — Rīgā vai Rēzeknē, bet tēvs strādāja Rēzeknē. Vēlāk padomju laikā ar tādu pašu nosaukumu iznāca krievu armijas laikraksts. Protams, saturs bija atšķirīgs. Tēvs strādāja avīzē, kas vērsās pret komunismu. Tāpēc viņam pēc kara piesprieda 20 gadus un nosūtīja uz Vorkutu. Pēc Staļina nāves tēvs 1955.gadā atgriezās mājās, jau slims ar vēzi. Acīmredzot domājot par manu nākotni, viņš bija nosūtījis Ļeņingradas apgabala prokuratūrai prasību, uz kuru arī tika saņemta atbilde, ka viņam nav noteikti nekādi tiesību ierobežojumi un viņš tiek atzīts par nesodītu. Pēc tam, kad melnais pulkvedis Viktors Alksnis manu tēvu klaji apmeloja mītiņā, es šo izziņu kopā ar tēva fotogrāfiju parādīju televīzijas Panorāmā. Toreiz komunistu vara vēl bija ļoti stipra un Jānim Dimantam manis dēļ bija lielas nepatikšanas. Pēc tam nāca tā publikācija avīzēs, jo līdz vēlēšanām bija palikušas tikai trīs dienas un man vairs nebija iespējams to publiski atspēkot.

Šodien es zinu visu to žurnālistu vārdus, kas toreiz šo publikāciju gatavoja. Tos es nenosaucu tikai tāpēc, ka viņiem ir bērni. Negribu, lai šie bērni piedzīvotu to, ko esmu piedzīvojusi es. Bērniem nav jāatbild par saviem vecākiem. Kaut gan es ar savu tēvu varu tikai lepoties. Un arī toreiz aizstāvēju viņu ar lepni paceltu galvu.

— Jums arī šodien grūti par visu to runāt. Kas jums toreiz deva spēku?

— Cilvēku mīlestība. Pēc tās publikācijas mana vēstuļu kastīte visu laiku bija pilna ar pateicības vēstulēm, dažādiem cieņas apliecinājumiem. Tur bija gan ziedi, gan skaisti albumi ar Latvijas skatiem un Dievpalīga vēlējumi. Protams, bija arī zīmītes ar draudiem — "Tu ilgi nedzīvosi!", "Skaiti savas dienas!". Bet sākās tas jau krietni pirms Atmodas. Ar manu rakstnieces darbu, bāreņu aizstāvību un asajiem rakstiem par stāvokli bērnunamos. Kopā ar Literatūras propagandas biroju apbraukāju visu Latviju. Mani visur aicināja, bija līdz 30 izbraukumiem mēnesī. Tās nebija nekādas idejiski politiskās tikšanās. Es runāju par to, cik ļoti bērniem un visiem cilvēkiem vajadzīga labestība, mīlestība, gaisma. Īpaši neizvirzījusi sev tādu mērķi, es konsolidēju latviešus un krievus, jo, kad viņi aizstāvēja bāreņus, pēc tautības neviens netika šķirots. Ne tauta pret tautu nostājās, bet visi kopā pret tumsu.

No ciematiņiem, pagastiem, pat lauku sētām es saņēmu neskaitāmus cimdu pārus, zeķītes un linu dvieļus, mani sagaidīja ar pašceptu rudzu maizi. Tie nebija ziedu klēpji, ko vēlāk saņēmu Rīgā lielajos mītiņos, tie bija tie avoti un sīkie strauti, kas saplūst jūrā, ko sauc par tautu. Nekad neaizmirsīšu tikšanos kādā pavisam nomaļā kolhozā. Zālīte maza, vienā kaktā apaļa dzelzs krāsniņa, cilvēki — kā no darba nākuši. Bet daudziem rokās ziedi. Ziemas vidū. Kur viņi tos sadabūjuši? Un tad pienāk lauku večiņa un dod man pašadītas zeķītes: "Es biju Intas nometnē, netālu no jūsu tēva. Es tur apsaldēju kājas. Lūdzu jums zeķītes, lai manā zemē Latvijā jums nekad nesaltu!" Pēc tam mēs vēl dzērām tēju, parunājāmies. Tikai pēc kādas stundas devos mājupceļā, un krietnā gabalā sastapām to pašu večiņu, kas naski brida mājup. Viņa cauri kupenām bija mērojusi kādus desmit kilometrus, lai uzdāvinātu man zeķu pāri. Vai tas ir ar naudu samaksājams?!

Neaizmirstami brīži bijuši arī tajā pašā Preiļu rajonā. Tas bija pirms vēlēšanām, vēl pirms 23.marta. Kādu dienu mani aicināja pie sevis Aglonas bazilikas dekāns. Mēs iegājām tukšajā dievnamā, un viņš man vienai atklāja Jaunavas Marijas svētbildi, ko parasti taisa vaļā tikai 15.augustā. Būdama pareizticīgā, es no viņa saņēmu svētību savam ceļam. Tā bija liela uzticēšanās. Un tas deva spēku.

— Jums patiesi vajadzēja daudz spēka, lai izietu cauri visiem apmelojumiem un nekrātu dvēselē naidu.

— Jā, daudzi mani joprojām uzskata vai nu par fašisti vai žīdieti, katrā ziņā par sliktu cilvēku. Kā mēdz teikt — vai nu viņai nozaga to mēteli, vai viņa nozaga, bet labi tur kaut kas nebija.

Tomēr mīlestības bijis vairāk. Sesto gadu vadu sestdienas autorprogrammu "Doma laukums" un raidījumu bērniem "Punktiņš, punktiņš, komatiņš". Joprojām ar to pašu mērķi — vairot saprašanos, apliecināt labo. Ar mīlestību mēs daudz ko varam panākt un esam panākuši. Ar naidu nekas nav panākams. Vai es vēl interesējos arī par bāreņu likteni? Jā. Pamestu bērnu ir varbūt pat vairāk nekā agrāk. Un problēmas ir. Bet — agrāk liela varonība bija tikt tai problēmai klāt, dabūt kādu rakstu avīzē. Ja tas izdevās, tad kaut kā vajadzēja reaģēt, kaut kas notika. Tagad visi var rakstīt par visu, tikai nekas nemainās. Kauns nevienam acis neizēd.

Bet, par spēku runājot, to man vajadzēja gan tajā Golgātas ceļā, kas bija saistīts ar zaimiem pret manu tēvu, gan vēlāk Maskavā, kur mums, Latvijas deputātiem, visu laiku bija jāstrādā melna naida ielenkumā. Uz mums tika liktas lielas cerības. Atceros, kāda ļaužu jūra bija ap staciju, kad braucām uz Maskavu. Tirgus pusē bija piebraukta smagā automašīna, mēs, tautfrontieši, tur stāvējām plecu pie pleca, visi dziedājām "Pūt, vējiņi!". Spēlēja divi pūtēju orķestri. Ziedu kalni. Un Dainis Īvāns teica: "Mēs braucam uz Maskavu panākt nelikumīgi noslēgtās laulības šķiršanu!" Es pat nodrebēju: "Ko viņš sola? Vai tas maz izpildāms!" Tas skanēja tik drosmīgi, tik skaisti, bet Latvijas atdalīšanās tobrīd likās vēl tik tāla, tik neiespējama. Ziediem apbērti, mēs devāmies ceļā — un savu panācām. To darbu, ko Latvijas tautas ievēlētie deputāti darīja Maskavā, nevar izsvītrot no vēstures. Toreiz mēs bijām kopā ar Krievijas demokrātiem. Viņi mums teica paldies par janvāra barikādēm: "Ja jūs janvārī nebūtu parādījuši mums ceļu, mēs augustā nezinātu, ko darīt." Bet augusts taču izšķīra visu — ja toreiz pie varas būtu nākuši Janajevs, Krjučkovs un visi pārējie, es noteikti tagad atrastos kaut kur tālu ziemeļos, bet arī Latvija varbūt vēl būtu ciešos apkampienos.

Rūgti klausīties, kā tagad tiek noniecināts toreizējo PSRS deputātu darbs. Mūs sauc gandrīz vai par tautas nodevējiem. Es negaidu nekādas uzslavas, bet nevajag zaimot. Nevajag teikt, ka mēs nekā nedarījām. Mēs tomēr bijām pirmie, pār mūsu galvām brāzās brūkošās impērijas naida vētras. Tie, kas nāca pēc mums, jau varēja būt drosmīgāki, iet tālāk.

Tagad modē ir vēstures pārtaisīšana. Bet — kas uz pagātni šauj ar revolveri, uz to nākotne šaus ar lielgabalu. To nevajadzētu aizmirst.

Es latviešu tautu nekad neesmu identificējusi ar Latvijas politiķiem. Ja es skatītos tikai caur politiķu prizmu, es arī varbūt latviešus sauktu par fašistiem. Bet es jau ilgi pirms Atmodas biju iepazinusi to latviešu tautu, kas negrib naidu, kas uz mīlestību atbild ar mīlestību. Man ir tas bagātais mīlestības pūrs ar cimdu pāriem, zeķītēm un linu dvieļiem, kas mani sargā. Varētu teikt ar Māra Čaklā vārdiem: "Es esmu bagāta. Man pieder viss, kas ar mani noticis."

Toreiz Tautas fonte uz Maskavu sūtīja deputātus, kam cilvēki uzticējās. Un savu uzticību apliecināja arī divsimt tūkstošu lielā manifestācija, kas 12. martā notika Daugavmalā. Es izjutu šo atbalstu un tautas mīlestību, tā bija stipra ceļamaize.

Aina Rozeniece, "LV" nozares redaktore