Latvijas Vēsturnieku komisija: Okupācija, kolaborācija un pretošanās kustība

Latvijā Komentāri par rakstu

Sekojošajos komentāros uzmanību gribu vērst uz diviem no Ineša Feldmaņa raksta* izrietošiem aspektiem. Pirmais aspekts ir saistīts ar viņa piedāvāto mūsdienu Latvijas Otrā pasaules kara historiogrāfijas iedalījumu plašākā Eiropas vēstures literatūras un diskusiju kontekstā. Otrkārt, es komentēšu I.Feldmaņa viedokli par jēdzienu "kolaborācija" un "pretošanās" definēšanu un lietojumu Latvijas vēstures kontekstā.

Savas publikācijas ievadā I.Feldmanis norāda, ka šo reģionu (un dažas citas Austrumeiropas valstis) no citām Eiropas zemēm, kā Nīderlande un Francija, kas Otrā pasaules kara laikā piedzīvoja tikai vienu okupāciju, nošķir īpašā Baltijas triju, vienu otrai sekojošu okupāciju pieredze. Šodien, izvērtējot vēsturi un cenšoties salīdzināt dažādās vēsturiskās pieredzes Eiropā, ir jāņem vērā šī būtiskā atšķirība. Es pilnībā piekrītu I.Feldmanim, ka Latvijas iedzīvotāju noskaņojumu un zināmā mērā arī viņu rīcību četru nacistiskās okupācijas gadu laikā nevar pilnībā rekonstruēt un izprast, neņemot vērā pirmo padomju okupāciju 1940.–1941.gadā. Taču es nevaru pilnībā pievienoties viņa apgalvojumam, ka Rietumu historiogrāfija joprojām lielā mērā ignorē īpašo situāciju, kāda bija izveidojusies Baltijas reģionā Otrā pasaules kara priekšvakarā. Protams, vēl joprojām pastāv liels baltais plankums vēstures zināšanās par norisēm Austrumeiropā un konkrēti Baltijas valstīs neilgi pirms Otrā pasaules kara un pirmajos kara gados. Taču zināšanu trūkums, manuprāt, attiecināms uz Eiropas eliti un sabiedrību kopumā, bet ne gluži uz vēsturniekiem, kuri pēta šo reģionu.

I.Feldmanis pamatoti norāda uz izšķirošo un ilgu laiku par zemu novērtēto 1939.gada augustā noslēgtā Molotova–Ribentropa pakta (MRP) lomu šā perioda norišu izpratnē. Viņš arī apgalvo, ka, lai gan Vācija un Padomju Savienība bija slepeni vienojušās sadalīt savā starpā Centrāleiropu "ietekmes sfērās", vācieši tomēr bija "pārsteigti" un pat "šokēti", kad Staļins reāli un visbrutālākajā formā īstenoja savas teritoriālās pretenzijas. Es nepārzinu visas vēsturiskās nianses, taču uzskats, ka pēc MRP slepeno protokolu parakstīšanas nacistiskā Vācija domāja, ka tai "arī turpmāk būtu garantēti saimnieciski ieguvumi no Baltijas telpas", šķiet pretrunīgs.

Arī tas, ka hitleriskā Vācija 1939. un 1940.gadā stingri iestājās par visu vācbaltiešu pārvietošanu, norāda, ka Staļina plāni attiecībā uz Baltiju bija reāli iedomājami. I.Feldmanis ar to acīmredzot vēlas uzsvērt, ka abi režīmi bija līdzvērtīgi savā brutalitātē un nicinājumā pret cilvēci jeb, Feldmaņa vārdiem runājot, "viņš [Staļins] ir tikpat vainīgs Otrajā pasaules karā, cik vācu fīrers Ādolfs Hitlers". Baltijas valstīs daudzi noteikti pievienojas šādai nostādnei, kā pēdējo divu gadu desmitu laikā daudzkārt ir ticis norādīts. Fakts ir arī tas, ka mūsdienu Latvijas historiogrāfija kvalitatīvi gandrīz nenodala abu šo režīmu noziegumus pret cilvēci, vai tā būtu nacistu veiktā Eiropas ebreju iznīcināšana vai Staļina laikā notikusī Baltijas tautu masu deportācija. Tas pēdējo gadu desmitu laikā ir izraisījis pietiekami lielu sašutumu, kā arī lielāka un mazāka mēroga starptautiskus strīdus.

Par atšķirībām attieksmē pret nacistiskajiem un padomju noziegumiem Eiropā es runāšu vēlāk. Tagad ļaujiet atgriezties pie iepriekš atzīmētās nepieciešamības ikvienam, kurš pieskaras jautājumam par nacistu okupēto Latviju, būt informētam par gadu iepriekš notikušo padomju teroru. Kā norāda I.Feldmanis: "Sarežģīto ‘vācu laiku’ nevar izprast un kaut cik objektīvi izvērtēt, ja nepatur prātā divas ļaunuma paradigmas – komunismu un nacismu." Es tomēr gribētu izteikt bažas, īpaši par to, cik bīstama ir pārāk vienkāršota atsevišķu Latvijas iedzīvotāju rīcības nacistiskās okupācijas laikā attaisnošana tikai ar "baigajā gadā" pieredzēto staļinisko teroru. Jā, patiešām, ņemot vērā notikušo, daudzu Latvijas iedzīvotāju sākotnējās cerības, ka vācieši viņus atbrīvos no terora un beztiesiskuma vai pat atdos zaudēto valstiskumu, bija reālas un saprotamas. Taisnība pat, ka daudzu Latvijas politiskās un militārās elites pārstāvju ideoloģisko saskaņu ar nacistu Weltanschauung zināmā mērā varētu izskaidrot ar staļiniskā režīma laikā pieredzēto (lai gan tas būtu diezgan vienkāršots skatījums uz labējā spārna ideoloģiskās nostādnes attīstību, kas aizsākās ilgi pirms padomju okupācijas). Taču vienkārši atsaukšanās uz staļinisko teroru un valstiskuma zaudēšanu nekādā veidā nevar izskaidrot entuziasmu, ar kādu vietējās varas institūcijas un dažas privātpersonas palīdzēja atsavināt mantu saviem ebreju līdzpilsoņiem, ekspluatēt viņus un galu galā piekrist viņu iznīcināšanai. Es noteikti nepiekrītu I.Feldmaņa vērtējumam, ka holokaustā iesaistītie Latvijas iedzīvotāji bija "vienkārši kriminālnoziedznieki". Runa nav tikai par to, kurš nospieda šautenes gaili!

Tas mūs noved pie otrā jautājumu bloka, kam es šeit gribētu pieskarties – terminu "kolaborācija" un "pretošanās" lietojuma Otrā pasaules kara vēstures pētījumos. Šeit I.Feldmanis ievērojis vēsturnieku dubultstandartus: visu veidu sadarbošanās ar nacistiem bez vilcināšanās historiogrāfijā tiekot novērtēta kā morāli nosodāma vai pat atklāti noziedzīga, un šādu pieeju apliecinot termina "kolaborācija" lietojums, tomēr, no otras puses, sadarbošanās ar padomju varas institūcijām okupētajās teritorijās tiekot daudz retāk šādā nozīmē definēta kā "kolaborācija". To patiešām daļēji varētu izskaidrot ar faktu, ka Rietumeiropā padomju režīma noziegumi pret Baltijas iedzīvotājiem līdz šim ir pārāk maz pētīti, vērtēti un darīti zināmi pasaulei. Šajā ziņā es zināmā mērā izprotu neapmierinātību, kas jūtama I.Feldmaņa apgalvojumā, ka termina "kolaborācija" lietojuma veidi vēstures literatūrā "pilnībā un adekvāti neatspoguļo vēsturisko realitāti" Latvijā attiecīgajā periodā. Tomēr tā dēļ pārmest Rietumu kolēģiem, ka viņi joprojām seko Otrā pasaules kara vēstures "uzvarētāju versijai", manuprāt, ir mazliet pārspīlēti. Protams, kā es iepriekš minēju, ir nepieciešams turpināt komunikāciju par vēsturiskajiem faktiem un norisēm šajā jēdzienā. Tomēr es nepiekrītu I.Feldmaņa apgalvojumam, ka mūsdienu tā saucamā "Rietumu" historiogrāfija par Latviju Otrajā pasaules karā joprojām zināmā mērā balstās uz nezināšanu un dezinformāciju. Ikviens, kurš nopietni pēta kolaborācijas un pretošanās jautājumu okupētajās Baltijas teritorijās Otrā pasaules kara laikā, ir spiests atzīt, ka šo teritoriju iedzīvotāji bija īpaši grūtā situācijā. Taču, izvērtējot dažādas kolaborācijas formas ar okupējošām varām, kā arī paveiktos noziegumus, viedokļi varētu atšķirties. Šeit es gribētu citēt pazīstamo ASV kolektīvās atmiņas pētnieku Džefriju Ouliku (Jeffrey Olick). Reiz jautāts, kāpēc nacistu izdarītie noziegumi tiek atminēti pavisam savādāk nekā padomju režīma paveiktie, viņš atbildēja: "Manuprāt, tie ir dziļi atšķirīgi noziegumi. Es nevēlos veidot ciešanu hierarhiju, taču komunistu paveiktajiem noziegumiem lielā mērā ir politisks raksturs. Tas nenozīmē, ka komunistu lode bija jebkādā veidā patīkamāka par nacistu lodi. [..] Padomju noziegumi noteikti ir drausmīgi, taču es nedomāju, ka tiem piemīt rasisma un bioloģiskās diskriminācijas elements, kāds bija nacistu noziegumiem. [..] Es nemēģinu pateikt, ka nacistu noziegumi ir smagāki nekā komunistu noziegumi, no upura skatupunkta tā noteikti nav. Taču noziegumi kaut kādā veidā atšķiras, iespējams, tāpat, kā atšķiras laupīšana uz ielas no izvarošanas. Ir fundamentāla atšķirība starp iesišanu pa galvu, lai nozagtu naudas maku, un iesišanu pa galvu vai šaušanu seksuāla rakstura nozieguma laikā. Galarezultāts abos gadījumos, iespējams, ir vienāds, bet tie, kuri šos noziegumus diferencē, saskata tajos kulturālas atšķirības. Manuprāt, ir bīstami likt vienādības zīmi starp nacistu un komunistu noziegumiem."

Dž.Ouliks šeit noformulē neērtības sajūtu, kādu izjūt daudzi Otrā pasaules kara (un tas pats attiecas uz politisko jomu) "Rietumu" pētnieki, saskaroties ar savu Austrumeiropas kolēģu centieniem pielīdzināt Eiropas ebreju masu slepkavošanu milzīgajām ciešanām, ko Austrumeiropas tautām nesa staļiniskais terors. Viņi jūtas neērti nevis tāpēc, ka noniecinātu Staļina radītās ciešanas tik daudzām bijušās komunistiskās pasaules tautām vai censtos mazināt to nozīmi. Neērtības sajūta izskaidrojama ar bažām, ka tādējādi neskaidras kļūst fundamentālās atšķirības šo divu režīmu paveikto masu noziegumu raksturā. Taču es nevēlos tālāk iedziļināties šajā milzīgajā un reizēm diezgan sāpīgajā Eiropas diskusijā par ciešanu salīdzināšanas iespējām. Mūsu diskusijas kontekstā es vēlos tikai uzsvērt, ka nacistisko un padomju noziegumu pielīdzināšana, lai arī cik tā būtu pamatota Baltijas kontekstā, neveicina niansētu izpratni par abām okupācijām, ne arī par šo okupāciju vietējo izpalīgu motīviem.

Es pievienojos I.Feldmaņa vispārējam diskomfortam attiecībā uz tādām kolektīvām kategorijām kā "kolaborācija" un "pretošanās". Tās parasti diez ko nepalīdz labāk izprast daudzos pagātnes pelēkos toņus. Galu galā vēsturnieka uzdevums ir izturēties ar aizdomām pret pārāk vienkāršojošām koncepcijām un kolektīvām kategorijām un pēc iespējas meklēt individuālus motīvus, uzskatu spektru, atbildību un kontekstu. I.Feldmanis uzskata, ka, ņemot vērā Latvijas īpašo situāciju, termins "kolaborācija" tā nievājošajā nozīmē vispār nav piemērots Latvijas iedzīvotāju izturēšanās raksturošanai nacistiskās okupācijas laikā. Kā viņš raksta: "Kolaborācijas jēdziens ir cieši saistīts ar lojalitātes un nodevības problēmu. Latvijas gadījumā tā izvirzās visai specifiskā formā, kas no jauna apliecina minētā jēdziena nepiemērotību. Iedzīvotāju lielākā daļa taču neuztvēra padomju valsti par savu, viņi pret to neizjuta nekādu pienākumu. [..] Daudzi cerēja, ka nacisti pieļaus zaudētā valstiskuma atjaunošanu. Latvijā tas bija pamatmotīvs sadarbībai ar vācu okupācijas varu."

Citiem vārdiem, tā kā tie, kuri sadarbojās ar vāciešiem, lielā mērā palika uzticīgi neatkarīgajai Latvijas valstij un nenodeva "nacionālās intereses", viņi nevar tikt uzskatīti par kolaborantiem. Tomēr I.Feldmanis, tiecoties novērst termina "kolaborācija" līdzšinējo lietojumu nepilnības, piedāvā alternatīvu šā termina konceptu. Tomēr tas šo mērķi nesasniedz un, manuprāt, atstāj neatbildētu veselu rindu jautājumu.

Viņš ierosina diferencēt starp "kolaborāciju" ("vienkārša sadarbība ar okupantiem"), "kolaboracionismu" ("nodevīga sadarbība") un "taktisko kolaborāciju" ("sadarbība ar vācu okupācijas varu, kas bija vērsta uz to, lai sasniegtu mērķus, kuri tā vai citādi atbilda latviešu tautas interesēm"). Tomēr tas mums nekādi nepalīdz labāk izprast tā laika Latvijas iedzīvotāju individuālos motīvus un dzenuļus un tikai padara konceptuālās robežas vēl neskaidrākas. Kā norāda pats I.Feldmanis, "taktisko kolaborāciju" viegli var interpretēt kā slepenu pretošanos. Vai tas nozīmē, ka latviešu leģionāri, no kuriem liela daļa (vienalga, naivi vai ne) uzskatīja, ka viņi cienīgi cīnās par neatkarīgu Latviju, mums tagad jāuzlūko kā īsti pretošanās cīnītāji? Un kā tad ar visiem tiem, kuri, darbojoties tā saucamajā Latvijas Pašpārvaldē un vietējās pašvaldībās, deva pavēles konfiscēt ebreju īpašumu, identificēt un diskriminēt savus ebreju līdzpilsoņus vai neiebilda pret šādām pavēlēm un organizēja geto izveidi? Vai viņi visi bija "vienkārši kriminālnoziedznieki" vai arī patiesībā viņi bija "taktiskie kolaboranti", jo daži no viņiem slepenībā cerēja, ka viņu piekāpība galu galā novedīs pie Latvijas valsts atjaunošanas?

I.Feldmanis secina, ka, lai likvidētu konceptuālo sajukumu, kas dara neskaidras dalījuma līnijas starp kolaborāciju un pretošanos, terminu "aktīvā pretošanās kustība" var patiesībā attiecināt tikai uz "tām grupām, kuras pauda gatavību pretoties abiem okupantiem, par mērķi izvirzīdamas valsts neatkarības atjaunošanu". Taču atkal jājautā, ko tas nozīmē konkrētu vēsturisku rīcību kontekstā? Vai tas nozīmē, ka tāds cilvēks kā Gustavs Celmiņš – pirmskara antisemītiskās, nacionālistiskās un fašistiskās organizācijas Pērkonkrusts vadītājs – faktiski bija pretošanās cīnītājs? Galu galā Otrā pasaules kara noslēguma fāzē, saprotot, ka nacisti, ar kuriem viņam bija lielā mērā bijusi ideoloģiska saskaņa, negatavojas nekādā formā atjaunot neatkarīgu Latvijas valsti, viņš vērsās pret abiem okupantiem. Vai, veidojot "pretošanās" mūsdienu definīciju, ir svarīgi, kāda veida režīmu bija iecerēts izveidot Latvijā pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas?

Mēs esam nonākuši pie fundamentāla jautājuma, kas jau sen figurē kolaborācijas tēmai veltītajās vēsturiskajās diskusijās apspriesto jautājumu lokā: kā precīzi ir saprotama "nodevība" un "lojalitāte" – divas kategorijas, kas ir tik būtiskas arī Feldmaņa piedāvātajā kolaborācijas un pretošanās definīcijā? Viņaprāt, šīs abas kategorijas ir saistītas ar to, ko viņš formulē kā "latviešu tautas intereses" vai "Latvijas intereses". Šādas intereses viņš definē kā padomju okupācijā zaudētā valstiskuma atjaunošanu. Bet vai tiešām ir tik vienkārši noteikt, kur sākas un kur beidzas lojalitāte? Vai Latvijas militārās un administratīvās elites, labi apzinādamās faktu, ka Hitlers negatavojās Latvijai pēc kara piešķirt neatkarību, bet palīdzot vervēt jauniešus bezcerīgai cīņai pret Padomju armiju, joprojām bija lojālas "pret Latviju"? Kurš nosaka, kādas bija "tautas intereses" toreiz un arī šodien? Ja mēs patiešām esam gatavi pārkāpt pāri kolektīvo kategoriju rāmjiem, jābūt iespējai uzdot jautājumus arī "par pretējo pusi", t.i., par to cilvēku motīviem un cerībām, kuri ar Padomju Savienības atbalstu cīnījās pret nacistiem, – par tā saucamajiem padomju partizāniem. Vai viņi visi bija pārliecināti komunisti, kuri cīnījās pret Latvijas nacionālajām interesēm un kuri tādējādi uzskatāmi par "kolaboracionistiem", kā izriet no I.Feldmaņa teiktā? Vai nav iespējams, ka daži no viņiem uzskatīja Padomju Savienību par mazāko ļaunumu un domāja, ka viņu cīņa pret nacistiem ir Latvijas tautas interesēs? Es zinu, ka daudziem šodienas Latvijā tas šķiet pat neiedomājams. Taču, ja mēs pieņemam I.Feldmaņa nostāju, ka ir jāpārskata mūsu kolaborācijas definīcijas un varbūt pat vispār no tām jāatsakās, lai atvērtu jaunas Otrā pasaules kara notikumos iesaistīto cilvēku rīcības interpretācijas iespējas, ir jābūt iespējai arī apšaubīt dažus pēdējo gadu desmitu laikā radušos vienkāršojumus attiecībā uz tiem, kuri tajā laikā sadarbojās ar padomju režīmu vai tikai pieņēma šā režīma aktivitātes.

Un visbeidzot es gribu uzsvērt, ka koncepciju un kategoriju definīcijas, uz kuru pamata mēs vērtējam pagātni, parasti ir šābrīža politisko un sociālo apstākļu un domāšanas veida produkti. Tas nav ne ļoti oriģināls secinājums, ne arī kas pārsteidzošs. Skaidrojot vai attaisnojot savu rīcību, mēs visi atsaucamies uz savu pagātnes pieredzi vai uz citu cilvēku pieredzes sniegtajām mācībām. Vēsturnieki, īpaši mūsdienu vēstures pētnieki, vienmēr balansē uz ļoti trauslas robežas starp pienākumu būt neitrāliem pret vēstures faktiem, personisko iesaisti politiskajos, sociālajos un kultūras tīklos un sava laikmeta uzliktajiem rāmjiem. Īsāk sakot, to, kurš tiek uzskatīts par kolaborantu vai pretošanās cīnītāju un kāda šiem terminiem tiek piešķirta nozīme, pamatā izlemj mūsdienu politiskā realitāte. Piemēram, Rietumvācijā vajadzēja paiet vismaz desmit gadiem, līdz atentāta mēģinājumā pret Hitleru 1944.gada jūlijā iesaistītās personas pārstāja dēvēt par Vaterlandsverräter (tēvzemes nodevējiem) un izturēties pret viņiem kā pret tādiem. Bija vajadzīgs vēl ilgāks laiks, līdz viņi kļuva par galveno pirmskara Vācijas lepnumu. Tā tas bija ne tikai tāpēc, ka pēckara Vācijas izveidē bija iesaistīts vēl tik daudz bijušo nacistu, bet arī tāpēc, ka toreiz valdīja nepareiza (no mūsdienu skatupunkta) lojalitātes izpratne, saskaņā ar kuru uzticības zvēresta fīreram laušana joprojām skaitījās nodevība, nevis varonīga pretošanās netaisnīgam režīmam. Tādējādi lojalitātes un nodevības – un līdz arī to arī pretošanās – pēckara izpratne ļoti spēcīgi atspoguļoja tā laika politiskās un sociālās elites domāšanas veidu.

Ar to es mēģinu uzsvērt, ka mums ir jāapzinās vēsturisko kategoriju mainīgais raksturs. Autoritārās politiskās sistēmās tās parasti tiek definētas no augšas – tās nosaka pie varas esošie. Tā padomju historiogrāfijā visas nacistu okupēto teritoriju politiskajā un militārajā pārvaldē iesaistītās personas kļuva par "buržuāziskajiem nacionālistiem" un "fašistu" kolaborantiem. Taču demokrātiskā valstī šīs kategorijas tiek pastāvīgi publiski apspriestas un pārskatītas. Tās vairs nevar tikt diktētas, ne arī "ekspertu" noteiktas, vienalga, vai šie eksperti ir profesionāli vēsturnieki, politiķi vai "notikumu laikabiedri".

Viņi var tikai palīdzēt precizēt un izprast vēstures faktus un nianses, individuālus motīvus un pagātnes īstenību. Viņi var arī mēģināt mīkstināt vai atbruņot asas ar pagātnes jautājumiem saistītas konfliktsituācijas un aktīvi tiekties pievērst uzmanību tām vēsturiskajām personībām, grupām un kustībām, kas pārstāv mūsdienu sabiedrībā par svarīgām uzskatītas vērtības. Ja mēs piekrītam, ka diskusijas par (neseno) pagātni ir galvenokārt diskusijas par mūsu izpratni par tagadni, par kopīgajām vērtībām un normām, "ekspertu" loma patiesībā ir virzīties tālāk par "tikai" faktu vākšanu un pasniegšanu. Šajā kontekstā mani joprojām reizēm izbrīna, cik maz sabiedrības uzmanības tiek pievērsts Latvijas Centrālās padomes darbībai Otrā pasaules kara laikā. Šī Konstantīna Čakstes vadītā politiķu grupa tiecās ne tikai atjaunot neatkarīgu Latviju, vēršoties pret abiem okupācijas režīmiem, bet vēlējās demokrātiski veidotu Latviju. Taču šodienas Latvijā notiekošajā diskursā šī pretošanās kustība neieņem īpaši nozīmīgu lomu. Tā vietā diskusijas joprojām galvenokārt koncentrējas uz jautājumu, vai latviešu leģionāri jāuzskata par nacionālajiem varoņiem, lai arī traģiskiem, vai arī par nacistu kolaborantiem un vai "padomju partizāni" bija kolaboranti vai pretošanās cīnītāji. Šādu debašu būtība nekad nav "pareizās" vai "nepareizās" izpratnes noteikšana, jo ikvienu vēstures faktu var aplūkot no dažādiem skatupunktiem. Manuprāt, mēs visi esam vienisprātis, ka politiski ārkārtīgi uzlādētās kategorijas "kolaborācija" un "pretošanās" neko daudz nepalīdz būt taisnīgiem pret indivīdiem. Taču, ja regulāras diskusijas galu galā palīdz nonākt pie sarunām par pagātnes sniegto mācību un par kopīgajām vērtībām, tad demokrātiskā un plurālistiskā sabiedrībā tām ir svarīga funkcija. Mani komentāri un pārdomas var tikt uztverti šādā nozīmē.

* Prof. Dr.habil. hist. I.Feldmaņa raksts Latvijas Vēsturnieku komisijas Rakstu 26.sējumā "Okupācija, kolaborācija, pretošanās: vēsture un vēstures izpratne". Pārpublikācija "Latvijas Vēstnesī" — Nr.42, 16.03.2011.; Nr.43, 17.03.2011.; Nr.44, 18.03.2011.

Ph.D. Eva Klarita Petai, Tartu Universitātes Valsts pārvaldes un politikas institūta vecākā pētniece

Piebildes pie komentāriem

Manā rakstā "Okupācija, kolaborācija un pretošanās kustība Latvijā" ir visai daudz runāts par kolaborācijas jēdziena galveno saturu un lietošanu vēstures pētījumos, kam pievērsuši uzmanību arī cienījamie oponenti. Priecē tas, ka E.K.Petai kundze piekrīt vienai no manām galvenajām tēzēm un atzīst, ka jēdziens "kolaborācija" "pilnībā un adekvāti neatspoguļo vēsturisko realitāti" Latvijā "vācu laikā". Līdz ar to nevarētu būt arī nekādu iebildumu pret manu (un arī atsevišķu citu vēsturnieku) ierosinājumu padomāt, ir vai nav ieteicams lietot jēdzienu "kolaborācija", runājot par attiecīgo Latvijas vēstures periodu. Tomēr, liekas arī, ka būtībā nav pietiekami labi un precīzi izprasta mana argumentācija, kuru es lietoju, lai pierādītu to, kāpēc termins "kolaborācija" tad nebūtu īsti piemērots, lai raksturotu Latvijas iedzīvotāju izturēšanos vācu okupācijas laikā.

Plaši zināms ir fakts, ka Otrā pasaules kara beigu posmā jēdziens "kolaborācija" ieguva spilgti izteiktu nievājošu nozīmi. Citiem vārdiem sakot, tas kļuva par politiskās cīņas jēdzienu un tāds tas ir joprojām. Sadarbība ar ienaidnieku, valsts okupantu tika un tiek uztverta kā īpaši nosodāma rīcība pret savu tautu. Kolaborācijas jēdzienu cieši sasaistīja ar lojalitātes un nodevības problēmu, ko varētu arī pieņemt vai izprast, ja runa būtu tikai par vienu okupāciju. Taču Latvija un pārējās Baltijas valstis Otrā pasaules kara gados pārdzīvoja vairākas dažādas okupācijas. Līdz ar to baltiešu situācija Eiropas vēstures ietvaros ir visai savdabīga, un tieši šī specifika noteikti ir jāpasvītro un jāņem vērā, ja risinām jautājumu par kolaborāciju. Taču šajā sakarā izvirzās visai vienkāršs un saprotams jautājums: pret ko tad latviešiem vajadzēja būt lojāliem vai arī – ko tad viņi īsti nodeva?

Skaidrs, ka Latvijas iedzīvotāju lielākā daļa taču nevarēja uztvert par savu valsti 1940.gada vasarā steigā izveidoto padomju Latviju. Viņi pret to neizjuta nekādu pienākumu, jo tā bija spilgti izteikta nelatviešu valsts – vadošajos amatos visur dominēja krievi un krieviski runājošie. Latvieši tajā laikā bija saglabājuši lojalitāti pret de facto iznīcināto, bet de iure joprojām pastāvošo Latvijas Republiku. Tādējādi, ja mēs gribam lietot vēstures pētījumos terminu "kolaborācija", mums strikti jāpierāda, ka noteiktu Latvijas iedzīvotāju grupu darbība savā būtībā bija vērsta nevis pret padomju Latviju, bet gan pret Latvijas Republiku vai latviešu tautas interesēm.

Ļoti svarīgs šodien ir arī politiskais aspekts. Latvijai nelabvēlīgā propaganda cenšas raksturot un pasniegt latviešu vēsturi Otrā pasaules kara gados kā "kolaborācijas" problēmu. Tāpēc mūsu vēsturniekiem ir nepieciešams argumentēti pierādīt, ka kolaborācijas jēdziens ir tik tālu politizēts, ka to nav ieteicams izmantot, lai mēģinātu risināt un noskaidrot konkrētās vēstures problēmas.

Prof. Dr.habil.hist. Inesis Feldmanis, raksta "Okupācija, kolaborācija un pretošanās kustība Latvijā" autors