Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Mēs - par sevi, par dzīvi, par laiku. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 12.03.1999., Nr. 75/78 (1535/1538) https://vestnesis.lv/ta/id/22761

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Viens no pirmajiem Latvijas diplomātijā

Vēl šajā numurā

12.03.1999., Nr. 75/78 (1535/1538)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Mēs — par sevi, par dzīvi, par laiku

Astotā tikšanās

Naukšēnos 5.marta pēcpusdienā

 

Naukšēnu centrs atrodas 25 kilometrus no Igaunijas, bet paju sabiedrības ļaudis saka, ka viņiem ar Igauniju ir garāka robeža nekā ar kaimiņu pagastiem. Naukšēnos saimniecības ļaudis gada pārskata sapulcē, kas notika 5. martā, izvērtēja aizvadītā gada veikumu. Pārdomās par dzīvi un darbu dalījās Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks Visvaldis Skujiņš , kas trīsdesmit gadus vada šo saimniecību. Viņš runāja galvenokārt par lauku attīstības problēmām.

—Kad ieguvām brīvību, katrs rīkojās kā gribēja. Mēs demokrātiskā ceļā nospriedām palikt pie paju sabiedrības. Viss notika brīvprātīgi un ļoti solīdi. Galvenais — ar domu, lai lauksaimniecība pastāvētu. Tāda doma pati galvā nenāk. Tā cilvēkos jāieaudzina. Audzināšana nav vienas dienas darbs. Es naukšēniešus biju audzinājis kopš 1969. gada. Kurš kuram ticēja, tā arī bija. Cilvēki lēnā garā ņēma zemi un sāka strādāt. Pašlaik mums ir 500 paju biedri. Pajinieki ir vecāka gadagājuma cilvēki. Liela daļa strādājošo nav paju biedri. Viņi saņem algu. Pagājušajā gadā vidējā izpeļņa mums bija 105 lati. Laukos tā ir ļoti laba alga. Kādreiz mūsu lielsaimniecībā bija 12 000 hektāru zemes, tagad apsaimniekojam 2500 hektārus.

Paju sabiedrībai pieder ēkas un būves, bet ne zeme. Zemi mēs nomājam no tiem, kas negrib strādāt. Tomēr pagastā nav neviena neapstrādāta zemes hektāra. Vienai Rīgas dāmītei pieder 10 hektāri, bet tur aug tikai nezāles. Viņa ar mums neielaižas nekādās sarunās, laikam labāk patīk audzēt dadžus. Mēs zemi varētu pirkt un pašlaik domājam, kā to iegādāties. Pašlaik lētāk iznāk nomāt. Nav jau zināms, ko valdība izdomās ar lauksaimniecību darīt.

Varbūt esam vienīgā vieta Latvijā, kur zemes reforma veikta tā, kādai tai vajadzēja būt. Pagastā nav tāda gadījuma, ka zeme ir vienam, bet māja pieder otram. Zemes komisija strādāja un, kā cilvēki gribēja, tā izkārtoja, solīdi un kulturāli. Tie "īstenie" latvieši jau no pilsētas ieradās ar pretenzijām: "Mana tēvu zeme ir šeit, un tikai te es vēlos to atpakaļ". Bez kādas vārda runas, neskatoties uz to, ka jau bijusi meliorācija, robežas mainījušās. Visos pagastos šiem cilvēkiem lēkāja pakaļ. Pēc tam jau vairs nebija iespējams tikt nekādā skaidrībā. Turklāt, tā saucamajos krievu laikos bija sabūvētas ēkas. Atnāk mantinieks un uzstāj, ka tā ir viņa zeme. Parasti šo zemi viņam arī dod. Pēc tam var desmitiem gadu cīnīties, meklējot taisnību. Lai tas tā nebūtu, mēs ar katru mantinieku izrunājāmies. Piemēram, arī zem šīs kantora ēkas zeme piederēja mantiniekam. Jautāju viņam: "Kas tev te ir pazudis, ko tu te darīsi? Kurā stūrī tu te saimniekosi? Iedosim tev citā vietā". Mantinieks atbild: "Nē, man vajag tieši šeit un nekur citur!" Kad piedāvājam divreiz lielāku platību meža, tad vairs nevajadzēja ne vectēva māju, ne zemi. Visiem meži kādreiz ir piederējuši, un tie tagad ir atgūti. Mums nav tādas zemnieku saimniecības, kam nebūtu meža.Tā kā šos jautājumus mēs nokārtojām pavisam vienkārši. Mums nav tādu strīdu, ka saimniecības mājas sabūvētas uz privātzemes. Tāda ir tā lieta. To vajadzēja ar likumdošanas palīdzību pašā sākumā nokārtot, jo tas, kas tagad notiek Latvijā, tas ir vājprāts!

— Agrārās ekonomikas institūta direktors Andris Miglavs apgalvo, ka mums ir palikuši pieci gadi, lai vēl varētu turēt paceltu galvu.

— Bet, kad tam pašam Andrim Miglavam jautā, kādam jābūt saimniecības modelim, lai varētu normāli strādāt, to neviens nemāk izrēķināt, jo tāda modeļa nav. Mēs visi vēl barojamies no veciem taukiem. Kad tos noēdīsim, tad paliksim pavisam plāni. Un nav zināms, vai galva vēl augšā turēsies. Šobrīd ir ekonomiskā krīze Eiropā un arī pie mums. Krīzes laikā ir normāli, ka bankas kredītprocentus laiž lejā. Vācijā ir ļoti zemi kredītprocenti — pat zem desmit, lai tikai kādu muļķi atrastu, kas šo naudu ņemtu un laistu apgrozībā. Bet pie mums šajā krīzes laikā procentus paaugstina!

Mēs strādājam ar peļņu, bet tā mūs neapmierina. Tirgus mūsu precei ir ļoti ierobežots. Par pienu un gaļu maksā ļoti maz. Pagājušā vasara arī graudkopjiem nebija labvēlīga.

— Jūs piederat pie tiem cilvēkiem, kas vienmēr kaut ko jaunu izdomā.

— Iesalu gatavojam sev un eksportējam uz Igauniju. Pildām Valmieras minerālūdeni, spiežam rapša eļļu un to visu pārdodam. Rapša eļļu izmanto pārtikā, bet to var lietot arī hidraulikā jebkuram traktoram. Ja tā nolīst zemē, nepiesārņo dabu. Šogad esam iecerējuši ražot arī biodegvielu. Plānojam uzbūvēt cehu, lai varētu izmantot paši savu degvielu. Kaut ko izmēģināsim, mēs jau esam arī tīrā gaisa biosfēras zonā un nedrīkstam piesārņot gaisu. Kaut vai tāpēc vien mums tas jādara.

Audzējam arī sēnes. Tās ir japāņu imperatoru iecienītās šitaki sēnes. Esam iekārtojuši bijušajā dispečeru punktā sēņu audzētavu. Sēnes audzējam uz malkas pagalēm. Šeit ir gan bluķi, kuros iešļircinām micēliju, gan telpas, kurās sēnes tiek diedzētas. Šitaki sēņu dzimtenē Japānā tās aug zemestrīču zonā. Arī mums jāiztaisa maza zemestrīce, citādi tās ārā nenāk. Tad nu ņemam palīgā āmuru un krietni uzdauzām pa pagales galu. Tāda ir īpatnība.

Ar šitaki sēnēm sākās tā. Savulaik satikāmies ar Guntu Karnīti kādā ceļojumā. Viņa stāstīja par micēlija audzēšanu. Mani jau diezgan ātri var sabuntot uz visādiem brīnumiem. Tagad esmu kļuvis par vienu no nopietnākajiem audzētājiem. Nodibināta Šitaki sēņu audzētāju asociācija, kur esmu valdes loceklis. Tirgus problēmas ir, jo tās ir ļoti dārgas. Svaigas sēnes maksā no 5 līdz 9 latiem kilogramā. Tirgū jūs varat tās nopirkt par 9 latiem. Sēnes galvenokārt eksportējam uz ārvalstīm. Šitaki sēnes ārstē vēzi, bet, ja nav vēzis, tad nekad nebūs. Starptautiskajās izstādēs redzama ir arī šāda graujoša reklāma: "Viagra vienai naktij, šitaki visam mūžam!" Ar to domātas šīs sēnes pārējās labās īpašības.

— Raunas zaļais siers pērngad ieguva izstādes "Rīga Food '98" Lielo balvu. Tur arī jūsu nopelns.

— Siera āboliņu, kas ir neatņemama zaļā siera sastāvdaļa, sākām audzēt ar domu, ka pienotavas varētu sākt ražot šo sieru. Izaudzējām, aizvedu vienu maišeli Kārlim Škobam uz Valmieru, bet viņš paostīja un nolika tā labi tālu: "Mēs jau mēģināsim, mēģināsim". Tas tā arī palika. Raunas pienotava bija vairāk ieinteresēta — izgatavoja sieru, aizveda uz izstādi un ieguva Grand prix . Dāņi to ieraudzīja un piedāvājās nopirkt visu izaudzēto. Tagad dāņi dod naudu, lai būvējam ceham piebūvi. Mums ir tāda noruna, ka audzēsim vairāk āboliņa un Raunas piensaimnieks varēs ražot vairāk sieriņa. Pērn tik vien bija kā izstādē ko nogaršot.

Interesanta ir šī siera vēsture. Piecdesmitajos gados Vecaucē audzēja siera āboliņu, to aizliedza. Laikam jau bija pārāk nacionāla kultūra! Tagad sameklēt sēklu nav nemaz tik vienkārši, jo jāņem vērā, ka augs ir viengadīgs. Meklējām pa visu Latviju un varējām atrast tikai 300 gramus sēklas. Tāpēc bija jāmeklē Eiropā. Lūdzu palīdzību bijušajam valmierietim Andrim Piebalgam, kas ir vēstnieks Eiropas Savienībā. Viņš atrada sēklu Šveicē, bet nekādas cerības to iegādāties. Šveice jau nav vienīgā vieta, un tagad mums ir 20 kilogrami sēklas. Tomēr var sadabūt, ja grib!

Ar Škobu esam nākotnē norunājuši ražot sieru ar šitaki sēņu piedevu. Tā kā kaut kas kopējs mums ar Valmieras piena kombinātu būs.

— Vai ar cūkkopību arī vēl nodarbojaties?

— Mums dzīvo cūciņas. Kādreiz bija ļoti daudz. Tagad kūtī visu iztaisījām pēc jaunās tehnoloģijas, pēc Dānijas parauga. Viss ir ļoti labi, bet cūkgaļai atkal cenas nokritušas. Bet mums to cūku nav pārāk daudz, tā ka skāde nebūs tik liela. Ja jau viss tā turpināsies, tad pie mums tāpat kā Zviedrijas Safari parkā visus mājdzīvniekus vajadzēs turēt Zooloģiskajā dārzā.

— Ko jūs domājat par subsīdiju politiku?

— Subsīdijām Zemkopības ministrija veltījusi veselu grāmatu. To pamatīgi jāizstudē. Ja tu tur māki iegrozīties, tad ir labi. Mazajiem zemniekiem jau nav ko cerēt saņemt subsīdijas, jo viņi nav spējīgi izpildīt visus izvirzītos noteikumus. Investīcijas vajadzētu garantēt valstij. Esmu Latvijas Hipotēku un zemes bankas komisijā, kurai jālemj par bankas privatizācijas iespējām. Kā zināms, šī banka visvairāk sniedz palīdzību lauku cilvēkiem. Ir arī priekšlikums to sadalīt divās daļās, lai viena nodarbojas ar hipotēkām, bet otra izsniedz kredītus mazajiem un vidējiem uzņēmumiem. Mūsu viedoklis ir tāds, ka bankai tomēr jāsaglabā 51 procents valsts daļu. Vienai valsts bankai noteikti ir jābūt.

— Visi vēji pūš no Eiropas. Varbūt pūst līdzi, tur visa tā gudrība.

— Tas ir labi. Tikai vai mēs mācēsim Eiropā ieiet ar paceltu galvu? Tas diemžēl no mums nav atkarīgs. Mums ir jābūt stabiliem, jo tie labumi no Eiropas subsīdijām nāks tikai tiem, kas būs palikuši dzīvi. Ar beigtajiem vairs neviens nerunās. Zinu tikai to — ja no Eiropas nāk iekšā nauda, tad mūsu izejvielām vairs nav vietas. To jau pierādījis alus ražotāji, kā var aizliegt zemniekiem audzēt alus miežus. Tagad jau vairs alus miežus tikpat kā neaudzē, jo tie tiek ievesti no Zviedrijas un Vācijas. Tikko kā rūpnīcā ieguldīja zviedru kapitālu, tā tūlīt pieprasīja ievest izejvielas . Tāpat noticis ar Rīgas gaļas kombinātu. Kā tika ieguldīts Igaunijas un Somijas kapitāls, tā mūsu gaļai ceļš ciet. Konkrēts piemērs ir Latvijas un Zviedrijas kopuzņēmums — Alojas cietes fabrika, kas pagājušajā gadā ieveda četrus kuģus ar kartupeļiem. Tā iepatikās šī lieta, ka vēl šodien nav nekādas runas par līguma slēgšanu ar vietējiem kartupeļu audzētājiem.

Alojā ir ļoti bagāti zemnieki. Privatizējot Priekuļu selekcijas staciju, viens no tiem samaksāja vairāk nekā 100 000 latu un nopirka piedāvāto valsts daļu. Sola jau, ka nodarbosies ar sēklaudzēšanu. Tomēr tā ir zviedru nauda, kas virzīta uz to, lai apturētu kartupeļu audzēšanu Latvijā.

— Kā tad spirināties latviešu zemniekam? Vai tiešām jānolaiž rokas?

— Latviešu zemniekam jāmācās un jāskatās, kā to dara vācieši, franči un poļi. Ja vajag viņi iet ar dakšām. Latviešiem nav tādas organizācijas. Patlaban tiek veidota. Tai vajadzētu iet kārtot šos jautājumus. Tā saucamais Kāposta dumpis nekas liels nebija. Atnāca policija, patrieca un viss. Tas nav nekas nopietns. Projekts ir ļoti vienkāršs. Ja katrā pagastā, vienalga no kuras organizācijas, izveidotos asociācija — pagasta lauksaimnieku biedrība, kas vēlētu kolēģus uz rajonu, tad izveidotos īsta pašpārvalde. Tikai paši latvieši strīdas. Ir piecas lauksaimnieku varas asociācijas un 31 ražošanas asociācija. Un tās varas asociācijas nemāk savā starpā sarunāties. Ja visi varētu sanākt kopā, tad viss būtu kārtībā. Grūti jau latviešiem ar vienošanos...

Zemnieku federācija mēģina iestāstīt, ka pagastos vairāk nekā puse zemnieku ir viņu biedri. Bet jābūt pārstāvētiem arī tiem pārējiem 50 procentiem. To augšgalu vajadzētu veidot visiem kopā, ne tikai Zemnieku federācijai.

Katrā pagastā jāizveido lauksaimniecības biedrība, kurā būtu pārstāvētas visdažādākās asociācijas. Tad pagastā būtu viens līderis, kas virzītu lauksaimnieku lietas — vai tas būtu no Zemnieku federācijas, vai kādas asociācijas vai biedrības.

— Vai jaunu zaļoksnēju cilvēku pietiek?

— Mums ir pirmais gads pēdējo septiņu laikā, kad viens mirušais ir vairāk nekā dzimušie. Visu laiku jaundzimušo bija vairāk. Tas nozīmē, ka dzīvojam labi. Mums pašiem ir vidusskola. Otra bija profesionāli tehniskā vidusskola, kur savulaik sagatavoja individuālā pasūtījuma šuvējas un adītājas. Paziņoja, ka pēc statistikas šīs meitenes esot bezdarbnieces. Parasti jau tās apprecas, un viss ir kā nākas. Bet to jau nekāda statistika neuzrāda. Tāpēc šo skolu slēdza. Bet šeit mācījās 300 meitenes no visas Latvijas. Tās vietā iekārtoja sociālās korekcijas skolu dažām audzēknēm.

— Jūs esat daudz ceļojis. Laikam tā interese saglabājusies no tiem laikiem, kad pats studentu gados strādājāt par gidu?

— Jā, vienu gadu strādāju Maskavā Intūristā par gidu.

— Tāds fakts ir manā biogrāfijā. Man patīk redzēt ko jaunu. Braucu visādi, kā vien varu. Esmu apbraukājis visu pasauli izņemot Ameriku un Austrāliju.

Uz Ķīnu devos Latvijas delegācijas sastāvā, kad braucām slēgt līgumus. Mūs pieņēma Pekinas un Šanhajas pilsētu galvas. Par Ķīnu runājot, cepuri nost, tur nav ko teikt. Cik kulturāli viņi māk iznomāt savus īpašumus ārvalstiekiem! To var tikai apbrīnot, cik skaisti tas notiek. Visi ķīnieši mācās, cik vien var. Ārvalstu uzņēmumos pieņem darbā tikai ar vidusskolas izglītību. Algas gan nav augstas, ne lielākas par 50 dolāriem mēnesī. Biju pārsteigts par straujo attīstību. Mums to ir grūti pat iedomāties. Šanhajā ir debesskrāpji, daudz viesnīcu un valda tīrība un kārtība. Un visam pamatā ārzemju kapitāls. Jau desmit gadus 25 procenti no visām ārvalstu subsīdijām ienāk Ķīnā. Un ko nauda izdara, par to var tikai pabrīnīties. Tajā pašā Šanhajā — vienai firmai, kam iznomāts zemesgabals uz 50 gadiem, lika uzbūvēt tiltu pāri Jan Ci upei, bet savukārt otrai — izrakt tuneli. Jāskatās, vai mēs esam līdzvērtīgi partneri!

Naukšēnos izveidojušās daudzas labas zemnieku saimniecības. Var teikt, ka katram ir sava saimniecība. Arī man ir zemnieku saimniecība ar 0,12 hektāriem aramzemes un 15 hektāriem krūmu un meža. Mums katram ir savs mežs. Gan jau ar laiku arī tie mani krūmi izaugs lielāki.

Ingrīda Rumbēna, "LV"

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!