Par Latvijas sūtni Igaunijā un Vācijā Dr. Edgaru Krieviņu

"LV" nr.70/72, 10.03.99.

"LV" nr.73/74, 11.03.99.

Prof. RIHARDS TREIJS — "Latvijas Vēstnesim"

Atkal Vācijā

Tajā pašā dienā pēc līguma noslēgšanas Munteru sūtņa Krieviņa un Ribentropa klātienē pieņēma Hitlers, veltot sarunai 55 minūtes. Krieviņš no savas puses nākamajā dienā rīkoja Latvijas sūtniecībā diplomātiskas pusdienas.

Saprotams, ka Krieviņa vārds, lai arī netieši, bija saistīts arī ar Molotova–Ribentropa paktu. Viņš kā pirmais no Latvijas diplomātiem fiksēja jaunas vēsmas PSRS un Vācijas attiecībās. 1939. gada 27. aprīlī Krieviņš ziņoja Munteram par savu sarunu ar Vācijas Propagandas ministrijas preses šefu Bēmeru, kas pasvītrojis, ka "neesot izslēgta Vācijas saprašanās un izlīgšana ar Krieviju". Bēmers Krieviņam arī pavaicājis, vai viņš esot beidzamajā laikā lasījis vācu presē "nopietnus uzbrukumus Krievijai". Arī 7. maija ziņojumu sūtnis nobeidza ar vārdiem: "Man tomēr ir ienākušas ziņas par to, it kā krievu–vācu sarunas jau esot ievadītas". 9. augustā Krieviņš informēja Munteru, ka valodas par vācu un krievu tuvināšanos nāk pat no Hitlera vietniekam nacistu partijas lietās Rūdolfam Hesam tuvu stāvošiem cilvēkiem, kas "zina stāstīt par Hitlera plāniem izlīgt ar Maskavu uz Polijas un Baltijas valstu rēķina, restituējot Krieviju 1914. gada robežās".

Sestdien, 1939. gada 19. augustā, Krieviņš izlidoja no Berlīnes uz Kēnigsbergu, lai apmeklētu turienes gadskārtējo izstādi, kurā piedalījās arī Latvija. Pirmdien, 21. augustā, viņš atgriezās Berlīnē un vēlu vakarā — drīz pēc pulksten 23 — radiofons pārtrauca programmu un ziņoja, ka Berlīne un Maskava vienojušās noslēgt neuzbrukšanas līgumu, kura parakstīšanai Ribentrops 23. augustā ieradīšoties Maskavā.

Vairākkārt citētajos Krieviņa memuāros viņš bez argumentācijas apgalvo (210.lpp.), ka "jau 24.8. visi pavedieni bija mūsu (domāts arī Lietuvas sūtnis Kazis Šķirpa. — R.T .) rokās. Mums bija pilnīgi droša un eksakta informācija nevien par pašu līgumu, bet arī par slepeno protokolu. Mums bija zināms, ka saskaņā ar šo protokolu Somija, Igaunija un Latvija ietilpinātos Padomju Savienības ietekmes sfairā, Lietuva — Vācijas (..). Lai būtu pilnīgi drošs par pirmatnējās informācijas pareizību, es to laikā no 25.8. līdz 1.9. vairākkārt pārbaudīju un par rezultātiem ikreiz ziņoju arī Munteram, vienmēr minēdams savus avotus (aptuveni). (..) Par ko mums nebija skaidrības, tas bija jautājums, kā nekļūdīgi interpretējams jēdziens "interešu sfaira" vācu–krievu 1939. gada 23. augusta protokolā. Jāpiebilst, ka tāda autoritāte kā profesors Edgars Dunsdorfs (Austrālija), kā arī profesori Edgars Andersons (ASV) un Aivars Stranga (Latvija) uzskata, ka Krieviņš vēlamo informācijas iegūšanas laiku pieņem par īstenību, ka līdz šim zināmie dokumenti neapstiprina viņa rakstīto. Munters un Ulmaņa valdība par slepeno protokolu uzzināja pakāpeniski un no dažādiem avotiem, Krieviņa ziņojumus ieskaitot.

1939. gada 30. augustā sarunā ar Vācijas ĀM politiskās nodaļas vadītāju Ernstu Vērmanu Krieviņš gribēja izdibināt, vai Maskavā ir spriests par Baltijas valstīm. Krieviņa ziņojums Munteram un Vērmana dienesta atzīme liecina, ka vācu diplomāts devis noraidošu atbildi. Taču tajā pašā laikā viņš pasvītrojis, ka viens ir noteikti skaidrs: "Ja kas notiek Austrumos, tas attiecas vienīgi uz Vāciju un Padomju Savienību, ne uz vienu citu."

Kad, izmantojot Molotova–Ribentropa paktu, PSRS 1940. gada vasarā okupēja Latviju, daudzi Berlīnē akreditētie sūtņi izteica līdzjūtību Krieviņam, bet Turcijas vēstnieks, ASV lietvedis un Peru sūtnis ieradās personīgi sūtniecībā, lai apliecinātu savas simpātijas. Kirhenšteina valdība turpretim 1940. gada 7. augustā nolēma atcelt no amata ārkārtējo sūtni un pilnvaroto ministru Vācijā un Holandē, ar sēdekli Berlīnē Edgaru Krieviņu "disciplināru pārkāpumu dēļ", skaitot no 7. augusta.

Jau 1940. gada jūlija beigās Latvijas sūtnis Zviedrijā Voldemārs Salnais uzņēmās iniciatīvu Latvijas atbrīvošanas kustības organizēšanā. Arī Krieviņš bija gatavs piedalīties šajā kustībā, taču no domājamās Latviešu nacionālās komitejas nodibināšanas nekas neiznāca. Tikai 1943. gadā izdevās dzimtenē izveidot nelegālu politisku centru — Latvijas Centrālo padomi.

Krieviņš palika kara laikā Vācijā. Ar dažu Latvijas goda konsulu gādību viņš atrada padomdevēja darbu vairākos saimnieciskos uzņēmumos, kuriem nebija nekādu saišu ar bruņošanas rūpniecību. Kad sakarā ar sabiedroto aviācijas uzlidojumiem dzīve Berlīnē kļuva nedroša, Krieviņš pārcēlās uz Dienvidvāciju, kur nodevās memuāru rakstīšanai. Šo darbu gandrīz pārtrauca daudzu personīgā arhīva materiālu bojāeja, karam beidzoties.

Bet Krieviņš nemeta plinti krūmos. Viņš uzrakstīja ne tikai 332 lappušu lielu atceru grāmatu, bet arī ne vienu vien apceri par diplomātiem, politiķiem un zinātniekiem — Dr. O.Voitu, prof. J.Endzelīnu, prof. E.Felsbergu, prof. A.Spekki, Dr. A.Bīlenšteinu un citiem.

Īpašu uzmanību pelnījuši divi Krieviņā opusi, kuri bija tieši saistīti ar viņa profesionālā diplomāta darbu: "Mūsu ārpolitikas orientācija beidzamajos neatkarības gados" un "Dažas piezīmes pie 1953. g. Vācijas "Latvijā" iespiestās rakstu sērijas "Kas bija Munters?"" Oponējot cilvēkiem, kuri apgalvoja, it kā Munters esot bijis Latvijas valsts kapracis, Krieviņš, nemaz neslēpjot bijušā ārlietu ministra darbības vājās puses, pārliecinoši pierāda, ka "Muntera personai 1939.–1940. gada traģiskos notikumos nepienākas tā izšķirīgā loma, ko tai piedēvē sērijas autors." Krieviņš, kas, protams, labi pazina savu šefu, deva eksministram spožu intelektuālu raksturojumu: "Viņam bija ļoti solīdas zināšanas i vispārējā, i diplomātijas vēsturē, filozofijā un Vakareiropas literatūrā. Viņš dzīvi interesējās par valodniecības teorētiskiem jautājumiem, mīlēja grāmatas un bija cītīgs lasītājs ("Viņās dienās", 227. lpp.)."

Krieviņš visu trimdas laiku nodzīvoja Vācijā, kur Konstances pilsētā netālu no Šveices robežām 86 gadu vecumā 1971. gada 9. janvārī aizgāja viņsaulē. Viņa vārds neapšaubāmi ir pelnījis vietu Latvijas diplomātijas vēsturē, kura būs jāuzraksta jau nākamajā gadu tūkstotī.