Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
"Godināt kritušos karavīrus ir dzīvo svēts pienākums". Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 16.03.1999., Nr. 79/82 (1539/1542) https://vestnesis.lv/ta/id/22788

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Latvija, Grieķija, kopīgais

Vēl šajā numurā

16.03.1999., Nr. 79/82 (1539/1542)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

"Godināt kritušos karavīrus ir dzīvo svēts pienākums"

Laikraksta "Latvijas Vēstnesis"

galvenajam redaktoram Oskaram Gertam

Godātais Gerta kungs,

Lūdzu Jūsu atsaucību iespējai publicēt laikraksta "Latvijas Vēstnesis" 15. marta numurā manu rakstu, kas veltīts Latviešu karavīru atceres dienai.

Pielikumā: raksts "Godināt kritušos karavīrus ir dzīvo svēts pienākums" uz 1 lpp.

Cieņā —

Jānis Straume

1999. gada 12. martā Latvijas Republikas Saeimas priekšsēdētājs

 

Tā kā "Latvijas Vēstnesis" pirmdienās, un šoreiz tas ir tieši 15. martā, neiznāk, saziņā ar Saeimas priekšsēdētāju viņa pārdomas un viedokli par Latviešu karavīru atceres dienu publicējam pašā atceres dienā, resp., šodien, 16. martā. —

Oskars Gerts, "LV" redaktors

Ir pienācis 16.marts, kas mūsu valstī pasludināts par Latviešu karavīru atceres dienu. Saspīlējums, kas radies šīs atceres dienas gaidās, liecina, ka 16.marta idejiskais saturs nav skaidrs nedz Latvijas tautai, nedz visiem tās priekšstāvjiem. Vai nepieciešams atkal un atkal Latvijā un ārpus tās skaidrot patiesību par latviešu karavīru vietu un lomu abās frontes pusēs Otrā pasaules kara laikā? Atbildēt var ar nepārprotamu "jā".

Smagais un nepelnītais ļaunums, ko latviešu tautai nodarīja totalitārie režīmi — vācu nacionālsociālisms un padomju komunisms, vēl nav pilnībā apzināts. Tādēļ lielā daļā mūsu sabiedrības, par starptautisko sabiedrību nemaz nerunājot, rodas arvien jauni aizvainojumi un neizpratne. Bet — vai ir pamats kaut ko pārmest tiem cilvēkiem, kurus okupācijas varas mobilizēja savu valstu armijās un kuri cīnījās abās frontes pusēs, nereti pat viens pret otru? Nē, jo latviešu jauniešu iesaukšana okupantu armijās bija starptautisks noziegums.

Nepārvērtēsim šīs dienas vēsturisko un pašreizējo nozīmi. Ja reiz šo datumu, kas daudziem simbolizē tikai leģiona varonības mirkļus un cīņu gaitas, esam oficiāli pasludinājuši par valsts atceres dienu, pieminēsim karavīrus. Bet savas valsts drošības dēļ analizēsim un vērtēsim, kādēļ šai dienai ir jābūt oficiālai piemiņas dienai un vai ir jābūt.

Godināt kritušos karavīrus ir dzīvo svēts pienākums, un, zinot, ka neviens no leģionāriem nav bijis nacistiskās Vācijas nacionālsociālistiskās partijas biedrs, mums ir pamats to darīt.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!