Šonedēļ žurnālā “Jurista Vārds”:

• Aivars Niedre. Ieskats Latvijas advokatūras vēsturē: 1944–2010

Latvijas advokatūru tās darbības laikā no 1944.gada līdz 2010.gadam grūti salīdzināt ar advokatūru pirmskara laikā. Par advokatūras nozīmi tajā laikā liecina kaut vai tas, ka trīs tās pārstāvji bija Latvijas Valsts prezidenti. Pēckara gadi vēstures tecējumā nemaz nav tik ilgs laiks, taču šie gadi aptver vairāk nekā divas trešdaļas no visa Latvijas advokatūras pastāvēšanas laika. Savukārt tikai apmēram vienu trešdaļu no tā var attiecināt uz laiku, kad Latvijas advokatūru var dēvēt par neatkarīgas valsts sastāvdaļu. Pārējā laikā (no 1944. līdz 1990.gadam) Latvijas advokatūra bija padomju advokatūras sastāvdaļa. Tādēļ Latvijas advokatūras vēsturi visā aplūkojamā laikposmā vispirms var iedalīt divos savstarpēji atšķirīgos posmos: advokatūra padomju laikā un advokatūra neatkarīgās Latvijas laikā. Esmu advokatūras vēstures liecinieks abos šajos posmos. Šā gada 14.aprīlī apritēs 33 gadi, kopš esmu mūsu Advokātu kolēģijas loceklis. Turklāt 24 gadus (12 gadus padomju laikā un tikpat daudz neatkarības laikā) biju Latvijas Advokātu kolēģijas priekšsēdētājs. Arī tagad cenšos aktīvi piedalīties kolēģijas dzīvē. Protams, mans ieskats par Latvijas advokatūru ir lielā mērā subjektīvs, taču zināmu tās raksturojumu var sniegt.

• Martins Osis. Tiesas pievienošanās blakus sūdzībām civilprocesā

Civillietu iztiesāšanas gaitā nereti rodas nepieciešamība pieņemt nolēmumus, ar kuriem lieta netiek izspriesta pēc būtības. Iepriekšēji un blakus jautājumi ir sarežģījumi procesā, kas dažreiz noder, lai sasniegtu procesa mērķi – spriedumu. Šādi gadījumi no vispārīga skatupunkta ir uzskatāmi par nepieciešamu atkāpi no vēlamās civillietas norises un papildus nodarbina tiesu. Nav šaubu, ka procesuālajiem lēmumiem ir svarīga nozīme un tie pilda būtisku funkciju, taču šo lēmumu pārsūdzēšanas regulējumu varētu uzlabot tā, lai radītu papildu iespējas tiesvedību paātrināt. Apzinoties, ka tiesvedības paātrināšanu (specializētu tiesu izveide, papildu tiesnešu un tiesas darbinieku ieviešana u.c.) pašlaik valsts nevar veicināt ar budžeta līdzekļiem, ir jāizmanto likumdošanas process, kas var stimulēt procesuālo likumu revīziju, pilnveidošanu un sakārtošanu. Lai arī nevar uzskatīt, ka viena institūta pilnveidošana dos izšķirīgu ieguldījumu visa tiesvedības procesa būtiskai paātrināšanai, taču zināmus uzlabojumus arī šādā veidā var panākt. Šajā rakstā tiks aktualizēta iespēja paredzēt tiesai tiesības pievienoties blakus sūdzībām vai blakus protestiem.

• Rihards Poļaks. Kas ir asistētā pašnāvība

Juridiski nozīmīgs un atsevišķas publikācijas vērts “vieglās nāves” kontekstā ir (ārsta) asistētās pašnāvības jautājums, kas līdz šim mūsu valsts juristu vidū tā arī nav guvis plašāku interesi. Iztrūkstot detalizētai analīzei minētajā jautājumā, līdz šim tiesību doktrīnā galvenokārt iezīmējas diskusija par aktīvo eitanāziju, aizmirstot, ka tā nav vienīgā “vieglās nāves” realizācijas forma, kas apdraud vienu no svarīgākajām krimināltiesību aizsargājamām interesēm – cilvēka dzīvību. Nenoliedzami, gan eitanāzijas, gan arī asistētās pašnāvības galvenais mērķis ir vienots – panākt nedziedināmi slima cilvēka nāvi, lai atbrīvotu viņu no slimības izraisītām fiziskām sāpēm un ciešanām, tomēr juridiski, vadoties no personas rīcības izteikti individuālām pazīmēm katrā no šiem gadījumiem, nav pieļaujams to starpā likt vienlīdzības zīmi un tiem jābūt skatītiem šķirti. Atšķirība, kas pastāv starp šiem diviem eitanāzijas veidiem, ir tik smalka un tai pašā laikā nozīmīga, ka mūsdienu doktrīna līdz šim šo atšķirību nav saskatījusi vai arī aplūkojamo jautājumu ir analizējusi ar formālu pieeju. Tomēr šī smalkā nianse gadījumos, kad to neievēro, nemaz nav tik šķietami nekaitīga, īpaši krimināltiesībās, pie noziedzīga nodarījuma kvalifikācijas un vainīgās personas atbildības pakāpes noteikšanas.

“Jurista Vārda” redakcija

www.juristavards.lv