Par Rīgas Rātslaukuma nākotnes vīziju

Rīgas arhitektūras centrā Sv.Pētera baznīcā piektdien, 12.martā, sabiedrības uzmanība vēlreiz tika piesaistīta te iekārtotajai izstādei "Rīgas Rātslaukums ceļā uz atdzimšanu" un notika plaša diskusija par Rātslaukuma turpmākās izbūves plāniem. Sakarā ar Rīgas domes 16.februāra lēmumu par Okupācijas muzeja nojaukšanu diskusijas degpunktā bija jautājums tieši par šīs ēkas likteni. Runāja gan pilsētbūvniecības speciālisti, arhitekti un inženieri, gan mākslinieki, vēsturnieki un vienkārši cilvēki no tautas. Un gandrīz pilnīgi vienprātīgi tika pausts viedoklis, ka 50 gadu okupācijas muzejam jāpaliek tieši šajā ēkā un tās nojaukšanu nedrīkst pieļaut.

Par muzeju kā neaizskaramu tautas piemiņas un atceres vietu runāja vēstures profesors Paulis Lazda, filoloģijas profesors Valters Nollendorfs un arhitektūras profesors Oļģerts Buka, māksliniece Anna Zoldnere, Politiski represēto apvienības un Latviešu virsnieku apvienības pārstāvji un rīdzinieki. Tika piesaukti Džordža Orvela vārdi: "Kam pieder pagātne, tam pieder nākotne". Tautai, kas neciena savu pagātni, nevar būt ne tagadnes, ne nākotnes.

Muzeja ēkas autors arhitekts Gunārs Lūsis–Grīnbergs aizstāvēja viedokli, ka Okupācijas muzejam jāuzceļ piebūve, kā tas sākotnēji arī bijis paredzēts. Viņš atgādināja, ka tagad, kad pilsētas galvenā maģistrāle — Brīvības iela — vairs nešķērso vecpilsētu un ir noņemtas tā sauktās sarkanās līnijas, kas savulaik lika atbīdīt muzeja ēku no Tehniskās universitātes, ir iespējams muzeja ēkas apbūvi turpināt uz Tehniskās universitātes pusi, ievērojot vecās Rātslaukuma apbūves līnijas un sekojot šīsdienas pilsētbūvnieciskajiem apsvērumiem. No Rātslaukuma puses uzceļot piebūvi, muzejs iegūtu tam nepieciešamo papildplatību, un laukums iegūtu noslēgtu apbūvi. Pret Daugavu vērstais priekšlaukums varētu iekļauties vienotā piemiņas vietu kompleksā, kas būtu veidojams no 1905.gada pieminekļa līdz pat Rīgas pilij. Muzeja ēka ir ļoti labā tehniskā stāvoklī, uzsvēra arhitekts, un tās nojaukšanai nav rodams pamatojums ne arhitektūras, ne pilsētbūvniecības kvalitātēs.

Pilsētplānotājs Žanis Krauklis un arhitekts Edgars Pučiņš ar nožēlu konstatēja, ka tai haotiskajai darbībai, kas pēdējos gados izvērsusies Rātslaukumā, cauri spīd visai prozaiski motīvi — pilsētas vēsturiskais centrs tiek pārvērsts vārda tiešā nozīmē par tirgu, turklāt — par "melno tirgu", jo netiek atklāts, kas, kam, par ko un cik gatavojas pārdot. Ekonomists statistiķis Alfrēds Rolands Zilgalvis lēmumu par muzeja nojaukšanu nosauca par amorālu lēmumu. Ja par vienīgajiem profesionāļiem uzskata tirgoņus, tad, kā ironizēja Mākslas akadēmijas profesors Valdis Dišlers, vajadzētu atjaunot arī Vecrīgas kādreizējai tirdznieciskajai videi raksturīgos ielu un laukumu nosaukumus: Aiz maizes galdiem, No tirgus uz kapsētu, un tādā garā. Grēcinieku ielas vietā — Bagāto iela. Turpat kaimiņos jau ir Kungu iela. Tad te varētu būt bagāto kungu ielas.

Runājot Tēlnieku centra vārdā, koktēlnieks Ģirts Burvis atgādināja, ka Valda Alberga celtais Strēlnieku piemineklis ir viens no nedaudzajiem profesionālās monumentālās tēlniecības darbiem, ar ko var lepoties Rīgas vēsturiskais centrs, tāpēc tas būtu saglabājams tam ierādītajā vietā pie Daugavas, kur tas sasaucas ar Piektā gada pieminekli un Rīgas pils piemiņas sienu. Valda Alberga izcilākajam darbam tēlnieki aicina noteikt dubultas aizsardzības statusu.

Tehniskās universitātes docents Aldis Balodis stāstīja par rūpēm, ko sakarā ar Rātslaukuma izveides plāniem piedzīvo universitāte. Līdz septembrim telpas jāatbrīvo, bet pilsētas dome pārcelšanās izdevumiem atvēlējusi tikai 150 tūkstošus latu. Taču universitātē studentu apmācībai ir tādas tehniskās ierīces, kas ārzemēs maksā vismaz 500 tūkstošus latu, un bibliotēka ar vairāk nekā miljonu iespiedvienību. "Tās ir mūsu iekšējās problēmas, un mums tās jārisina, tikai mēs nezinām, kādu mērķu vārdā tas notiek," sacīja Aldis Balodis.

Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas vadītājs Juris Dambis runāja arī kā Eiropas kultūras mantojuma komisijas priekšsēdis. Viņš atgādināja, ka 1997.gadā Rīgas vēsturiskais centrs tika iekļauts UNESCO Pasaules kultūras un dabas mantojuma sarakstā un līdz ar to tas kļuvis par pasaulei nozīmīgu teritoriju, kur stingri jāievēro kultūras mantojuma saglabāšanas principi. Pasaules praksē bijušas dažādas pieejas, taču pašlaik valda uzskats, ka ir saglabājami visi vēsturiskie uzslāņojumi. Jau vairākus desmitus gadu Eiropā novērtē arī to mantojumu, kas ir jaunāks par 50 gadiem, turpretim mēs saredzam to, kas vērtīgs radies 16., 17. un 18. gadsimtā, bet nespējam iedziļināties jaunākajā laika posmā. Kopiju gatavošanu pasaulē vairs neatzīst, valsts tam naudu netērē. To var darīt privātpersonas, bet valstij jācenšas saglabāt to, kas īsts. Attiecībā uz Okupācijas muzeju noticis tā, ka vispirms pieņemts lēmums un tikai pēc tam sākts domāt: "Es uzskatu, ka pirms lēmuma pieņemšanas par kādas būves nojaukšanu vispirms jāizvērtē un jāzina, kas tur būs vietā. Tikai tad, ja jaunā būve būs kvalitatīvi augstvērtīgāka un no kultūras mantojuma viedokļa vērtīgāka, var veco būvi nojaukt."

Atšķirīgu viedokli par Okupācijas muzeju izteica arhitekts Juris Paegle, paziņodams, ka viņam tas nav nekāds svētums un viņš nedomā pielūgt šo kompartijas idejas iemiesojumu. Viņam piebalsoja arī arhitekts Uģis Šēnbergs. Okupācijas muzejā viņš gan neesot kāju spēris, taču zinājās teikt, ka "tur nav ne arhitektūras, ne rituāla". Apmēram simt cilvēku lielajā sabiedrībā, kas bija pulcējusies uz sarunu par Rātslaukuma apbūvi un Okupācijas muzeja likteni, šie atšķirīgie viedokļi atbalsi neguva.

Toties arhitekts Pēteris Blūms aicināja steidzami rīkoties, lai aizkavētu pilsētas domes pieņemtā lēmuma izpildi. Viens no veidiem varētu būt likumīgā ceļā pasludināt muzeja ēku par jaunatklātu pieminekli. Tad saskaņā ar pieminekļu aizsardzības noteikumiem to vismaz sešus mēnešus aizsargātu zināms moratorijs. Otrs ceļš varētu būt parakstu vākšana. Tā kā lēmums jau pieņemts, ir jārīkojas.

Arhitekts Sergejs Ņikiforovs savukārt ierosināja izsludināt starptautisku konkursu. Viņš atsaucās uz Berlīnes paraugu, kur ieguldīti prāvi līdzekļi konkursa skates sarīkošanā, toties tagad šī pilsēta kļuvusi par pasaules mēroga būvlaukumu. Jāuzklausa profesionāļi, un jāļauj rīkoties profesionāļiem.

Arhitekts šai sakarā uzteica izstādi "Rātsnams ceļā uz atdzimšanu", kam būtu jākļūst par Pēterbaznīcas pastāvīgo ekspozīciju. Vismaz līdz tam brīdim, kad Vecrīgas centrā būs pabeigti visi celtniecības un rekonstrukcijas darbi. Tad cilvēki ik brīdi varētu salīdzināt izstādīto materiālu ar to, kas notiek ārpusē.

Sarunas vadītājs — Arhitektu savienības priekšsēdis Jānis Lejnieks ziņoja, ka diskusijas rezultāti tiks apkopoti un iesniegti Ministru kabinetam un Saeimai. Pilsētas vadību savukārt lūgs atrast izstādei pastāvīgu vietu Pēterbaznīcā.

Par izstādi, kas glabā Rātslaukuma biogrāfiju

Tūlīt pēc sabiedriskās skates, kas notika 12. martā, vērienīgā izstāde "Rīgas Rātslaukums ceļā uz atdzimšanu" diemžēl tika nojaukta, atstājot tikai tās vēsturisko daļu.

Speciālistu ļoti atzinīgi novērtētā ekspozīcija ir arhitektes Zentas Krastiņas lolojums, rūpīga materiālu izpētes un atlases darba rezultāts. Tajā atspoguļojas visa Rātslaukuma apbūves vēsture līdz pat šodienai. Tādēļ arī pieņemts lēmums meklēt iespējas ekspozījas saglabāšanai. Cerams, ka tas arī izdosies, taču tik uzskatāmu, gluži taustāmu priekšstatu par Rātslaukuma dienām un nedienām laikmetu griežos diezin vai citā vietā būs iespējams uzburt.

Ja nu jāsaka kāds vārds šai brīdī, kad izstāde ir jaunas mājvietas gaidās, tad Zenta Krastiņa saka paldies vēsturiskās apceres autoram arhitektam Andrejam Holcmanim (apceri publicējam atsevišķi), kā arī datormāksliniekiem un konstrukciju montētājiem, jo bez viņu veidotā vizuālā ietērpa rūpīgi un ilgi vāktās vēstures liecības un mūsdienu materiāli nevienu nespētu tik tieši uzrunāt. Īstenuma garšu ekspozīcijai piešķīra arī Tehniskās universitātes arhitekūras studentu saliktais Rātslaukuma frontons: "Viņi visi būtu jāsauc vārdā, jo tas bija milzu darbs — pārcilāt tos akmens bluķus, atrast īsto detaļu un ielikt īstā vietā. Ja arī vēsturiskās daļas tekstu planšetes nāksies novākt, šis Rātsnama frontons droši vien paliks te, pie Rolanda figūras kājām, vismaz tik ilgi, kamēr skulptūru nodos restaurācijai. Pavisam atklāti sakot, es šo ekspozīciju veidoju arī ka veltījumu Rolandam. Kopā ar visu Rātslaukuma vēsturi figūra šķiet gluži kā atdzīvojusies, cilvēki tai nepaiet vienaldzīgi garām".

Jāatzīst, ka savā dabiskajā pirmatnībā skatāmā Rolanda figūra kopā ar Rātsnama frontonu tiešām noderēja kā mēraukla, aplūkojot izstādē eksponētos Melngalvju nama kompleksa atjaunošanas projektus, Rātslaukuma apbūves un Rātsnama atjaunošanas projektu priekšlikumus un Melngalvju nama Svētku zāles griestu plafona gleznojuma "Svētā Maurīcija apoteoze" priekšlikumu konkursa darbus.

Aina Rozeniece,

"LV" nozares redaktore

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Arhitektu biroja "6.stils" izstrādātā Rātsnama atjaunošanas projekta makets. Birojs ieguvis tiesības tālāk izstrādāt Rātsnama atjaunošanas projektu

Arhitektu biroja "6.stils" piedāvātais Tehniskās universitātes rektorāta ēkas rekonstrukcijas priekšlikums

Arhitektu biroja "Nams" piedāvātais projekts

Melngalvju nama Svētku zāles griestu plafona gleznojuma "Svētā Maurīcija apoteoze" priekšlikumu konkursā 1.vieta piešķirta Mākslas akadēmijas docenta Andra Začesta darbam. Pa labi — darba fragments