Par Rīgu grāmatās no senatnes līdz mūsdienām

Tāda amplitūda dota izstādei, kas veltīta Rīgai kā Eiropas kultūras galvaspilsētai 2014.gadā un līdz 10.aprīlim ir atvērta Rīgas Latviešu biedrības (RLB) nama Baltajā zālē. Pēc RLB un Rīgas Balvas biedrības ierosmes tapušo skati sarīkojusi Rīgas Centrālā bibliotēka, piedaloties arī Rīgas vēstures un kuģniecības muzejam, kas plašo grāmatu klāstu papildinājis ar vecmeistaru un mūsdienu autoru mākslas darbiem no savas bagātīgās gleznu kolekcijas.

Uz galdiem un galdiņiem izkārtotās grāmatas var ne tikai apskatīt, bet arī pašķirstīt. Un pārliecināties, ka publiskās bibliotēkas lasītāju iecienīti ir gan dzejoļu krājumi, esejas un romāni, gan pētījumi pilsētas arheoloģijā un vēsturē, grāmatas par Rīgas arhitektūru, teātriem, mākslas un mūzikas dzīvi. Ekspozīcijā ir ap piecsimt sējumu. Tematiskais loks aptver visas dzīves sfēras, un liela daļa autoru par sevi varētu sacīt kā Jānis Rokpelnis – “esmu Rīgas iedzimtais”, ja ar to saprotam ne dzimšanas vietu, bet dziļo piederības sajūtu. Pašas Rīgas un arī Rīgas Latviešu biedrības tapšanu daudziem palīdzējis izprast un dzīvi iztēloties Augusta Deglava romāns “Rīga”, Rīgu pasaules kultūras kontekstā parādījis profesors Jānis Stradiņš, seno Rīgu pētījis un daudzinājis profesors Andris Caune, jūgendstilu godā cēlis profesors Jānis Krastiņš. Zigmunda Skujiņa Rakstu V sējums saucas “Mana romantiskā un prozaiskā Rīga”. Visā krāsu un sajūtu spektrā Rīgu dzejā iedzīvinājuši Aleksandrs Čaks, Māris Čaklais, Ojārs Vācietis, Uldis Bērziņš, Vizma Belševica, Monta Kroma.

Izstādes atklāšanas dienā, aizvadīto ceturtdien, 31.martā, tautā tika laists arī vēsturnieka Artura Heniņa jaunais romāns “Velnakmens veļas”. Par velnakmeni autors nosaucis Staļina asiņaino režīmu, un grāmata skar vienu no traģiskākajām lappusēm Latvijas vēsturē – Maskavā dzīvojošo latviešu iznīcināšanu lielā terora vilnī, kad 1937. un 1938.gadā tika apcietināti ap 25 tūkstošiem latviešu, no kuriem apmēram 16 tūkstošus nošāva. Kāda šai grāmatai saistība ar Rīgu? Autoru uz Maskavu aizveduši Rīgas nomaļu iedzīvotājiem veltītās triloģijas (“Es, smilšu kalnu jātnieks”, “Smilšu kalnu virpuļos”, “Pastardiena smilšu kalnos”) personāžu likteņi.

A.Heniņš nav mēģinājis atklāt šo traģēdiju kopumā, bet parādījis uz rūpīgām dokumentu studijām balstītu ainu – kā tika sagrauta Maskavas “Prometeja” biedrība, kas bija latviešu lielākā sabiedriski politiskā izglītības un kultūras organizācija. Romāna pamatā ir vēsturiski notikumi un reālas vēsturiskas personas. Darbojas tādi revolucionārajā kustībā pazīstami cilvēki kā Pēteris Stučka, Pauls Dauge, Jānis Lencmanis, Roberts Endrups un daudzi citi. Kaut gan autors savus varoņus dažkārt sauc citos vārdos, to prototipi ir viegli uzminami. Galveno līniju veido pazīstamā latviešu revolucionāra Eduarda Zandreitera pēdējā dzīves posma attēlojums. Latvijā vairāk nekā desmit gadu darbojies pagrīdes kustībā, dzīvojis ar svešiem dokumentiem un organizējis nelegālās tipogrāfijas, viņš, būdams smagi slims, 1930.gada novembrī dodas uz Padomju Savienību, ko radis uzskatīt par visas pasaules darbaļaužu tēviju. Soli pa solim nāk dziļa vilšanās. 1937.gada decembrī sākas latviešu masveida aresti. Ļefortovas un Butirku cietumu kamerās un pratināšanas telpās no nevainīgajiem upuriem tiek izspiesta atzīšanās visbriesmīgākajos noziegumos. Un cilvēki, kas savu mūžu veltījuši cīņai par sociālismu, vienā mirklī pārtop par nožēlojamiem spiegiem un nodevējiem. “Taisnā tiesa” divu vai trīs cilvēku sastāvā dažās minūtēs izšķīra cilvēku likteņus, un daudziem ceļš veda uz Butovas poligonu dienvidos no Maskavas, kur tika nošauti un samesti dziļās bedrēs tūkstošiem upuru, arī simtiem latviešu.

“Grāmatu rakstīju ne ar vieglu sirdi, bet man bija līdz galam jāizstāsta šīs paaudzes biogrāfija,” saka A.Heniņš. Tā nav viegla lasāmviela, bet, kā atzīst vēsturnieks Ēriks Žagars, šī grāmata palīdz labāk izprast to, kas Maskavā notika pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados, un smagās sekas, ko lielais terors atstāja uz cilvēku prātiem.

Aina Rozeniece