Par Rātslaukumu — kā tapa, kā pazuda, kā taps

Izstādes "Rātslaukums ceļā uz atdzimšanu" vēsturisko daļu ievada Rātsnama frontons, ko salikuši Tehniskās universitātes Arhitektūras fakultātes studenti profesora Jāņa Krastiņa vadībā

Viduslaiku Rīgas Rātslaukums izveidojās 13.gs. otrajā pusē. Ir ziņas, ka ap 1330.gadu laukumā ticis uzcelts pirmais Rātsnams un Jaunais nams — vēlākais Melngalvju nams. Viduslaiku Rātslaukums bija ne tikai pilsētas pārvaldes centrs, kurā pilsoņiem no Rātsnama balkona nolasīja Rātes rīkojumus, bet arī tirgus vieta. Ap to izveidojās tirdzniecības galdi un bodes, kuras vēlāk nomainīja kapitālas ēkas, samazinot laukuma izmērus. Svētkos Rātslaukumu izmantoja sarīkojumiem un procesijām. Tirgus funkcijas jau 16.gs. beigās tika pārceltas uz ostu Daugavas krastā.

Galīgo veidolu Rātslaukums ieguva 19.gs. otrajā pusē. Tajā tolaik atradās 1750. — 1765.gadā pēc J.F.Etingera projekta celtais jaunais Rātsnams, mazliet vēlāk pie Kungu ielas tika uzceltas vairākas bagāto pilsoņu dzīvojamās mājas.

Rātsnams bija pirmā klasicisma laikmeta celtne Rīgā, kas saliedējās vienā ansamblī ar jau minētajām mājām, kā arī ar biedrības "Resurse" namu laukuma rietumu pusē, kas visas bija celtas klasicisma formās. Rātsnamu akcentēja centrā izvietots rizalīts ar frontonu, ieejas portiku un augstu torni. Vērtīgākās un arhitektoniski nozīmīgākās ēkas sastāvdaļas bija centrālā rizalīta skulpturālais zelminis ar Rīgas ģerboni un Taisnības Dievietes figūru (tagad tā atrodas pie RTU laboratoriju korpusa fasādes M.Jaunielā) un dekoratīvām akmens margām rotātās centrālās kāpnes.

19.gs. vidū nedaudz mainījās Rātslaukuma ainava. 1848. — 1850.gadā pēc arhitekta Johana Dāniela Felsko projekta Rātsnamam uzcēla trešo stāvu. Arī tā sauktais Kamarina nams Kungu ielā 1, kurš ar fasādi bija orientēts uz Rātslaukumu, tika paplašināts par 3 logu asīm. Vienīgā ēka, kas vēl atgādināja viduslaiku apbūvi, bija šaurais dzīvojamais nams pie ieliņas, kas veda no Kungu ielas uz Rātslaukumu. 1897.gadā laukuma vidū virs artēziskās akas uzstādīja arhitekta V.Neimaņa projektēto un tēlnieka A.Folca veidoto Rolanda figūru.

Laukuma pretējās puses dominante bija Melngalvju nams. To cēla kā pilsētas sapulču zāli tolaik Bruņinieku ordeņa atņemto ģilžu ēku atvietošanai. 15.gadsimtā šo ēku sāka lietot neprecēto tirgotāju biedrība, kuras patrons bija moris sv.Maurīcijs. Ar laiku nams kļuva par šīs t.s. Melngalvju biedrības īpašumu un ieguva tās nosaukumu.

Samērā vienkāršo viduslaiku ēku ar svētku zāli otrajā stāvā vēlāk paplašināja. 16. — 17.gs. mijā tās gotisko pakāpju zelmini izrotāja ar Holandes manierisma formās veidotiem akmens elementiem — t.s. rolverku, obeliskiem, lauvu figūrām, metālā kaltu vēja rādītāju un t.s. dekoratīviem "kokiem", fasādē uzstādīja astronomisko pulksteni. Lielākas pārbūves notika arī 18. — 19.gs., kas namu paplašināja, zāli paaugstināja un pārveidoja. 1886.gadā pēc arhitekta H.Šēla projekta galveno fasādi papildināja ar cinka skulptūrām, Ziemeļvācijas un Rīgas ģerboņiem. 1890.gadā pēc arhitekta Kārļa Johana Felsko projekta Melngalvju namam līdzīgā siluetā, bet atšķirīgā stilistikā un detaļu kompozīcijā pārbūvēja blakus esošo tirgotāja Švābas namu.

Telpiski noslēgtā laukuma panorāmā kā neatņemama ainavas satsāvdaļa ierakstījās Pētera baznīcas tornis. Šādā veidā Rātslaukuma harmoniskā telpa attēlota daudzās fotogrāfijās.

Rātslaukuma izpostīšana

Jau 20.gs. trīsdesmito gadu beigās Kārļa Ulmaņa valdības laikā tika uzsākta Rātslaukuma pārveidošana. Bija nolemts starp Rātslaukumu un 11.novembra krastmalu (toreiz bulvāri) uzcelt Rīgas pilsētas biroju namu ar torni, kas būtu augstāks par Pētera baznīcas torni.

1938.gadā tika nojauktas visas ēkas starp Rātslaukumu, M.Grēcinieku, Grēcinieku un Svērtuves ielu uz 11.novembra krastmalu, tādējādi atverot Rātslaukumu pret Daugavu. Izraka bedri, bet sakarā ar Otro pasaules karu darbi tika pārtraukti.

Karadarbībai risinoties Latvijas teritorijā, 1941.gada jūnija beigās (sākot ar 29.jūniju) izdega plašs Vecrīgas rajons no 11.novembra krastmalas līdz Pētera baznīcai, to ieskaitot. Jau vācu okupācijas laikā sākās izdegušo ēku drupu nojaukšana, kas turpinājās arī pēc kara. Saglabājās tikai Rātsnama, Melngalvju nama un Pētera baznīcas mūri.

Pirmajos pēckara gados dominēja viedoklis, ka jāatjauno nopostītā Vecrīgas vēsturiskā centra un Rātslaukuma apbūve. No 1946. līdz 1949.gadam notika vairāki konkursi, kuros piedalījās kā latviešu, tā arī padomju arhitekti. Bija paredzēts atjaunot Melngalvju namu un Rātsnamu, atjaunot ar apbūvi norobežoto Rātslaukuma telpu, kā arī izvietot Uzvaras pieminekli. Pārējās apbūves atjaunošana vēsturiskā izskatā netika paredzēta. Projektēja arī jaunas sabiedriskas ēkas. Dažos projektos Uzvaras pieminekli izvietoja jaunveidojamā laukumā pie Daugavas.

Tai pašā laikā arhitekti A.Trofimovs un P.Saulītis izstrādāja variantus Melngalvju nama atjaunošanai. P.Saulītis paredzēja tajā iekārtot koncertzāli ar plašām palīgtelpām. Svītru šiem Rātslaukuma reģenerācijas mēģinājumiem pārvilka negaidīts LPSR valdības lēmums novākt Melngalvju nama drupas, ko 1948.gada 22. — 23.maijā arī realizēja.

Rātslaukuma izdegušie mūri vēl saglabājās līdz 1954.gadam, kad, sagatavojot būvlaukumu partijas skolas (tag. Tehniskās universitātes rektorāta ēkas Kaļķu ielā 1) jaunceltnei, arī tos nojauca.

Atgriešanās pie Rātslaukuma

Sākot ar 1973.gadā sarīkoto Rīgas centra rekonstrukcijas projektu konkursu, kurā piedalījās arī citu republiku arhitekti, tika aktualizēta Melngalvju nama atjaunošana. Melngalvju nams tika iezīmēts 1983.gadā apstiprinātajā Rīgas centra rekonstrukcijas projektā, kā arī tajā pašā gadā apstiprinātajā Vecrīgas reģenerācijas projektā. Tas paredzēja arī Rātslaukuma kontūru atjaunošanu.

Augot sabiedrības interesei, 1990.gadā pie Kultūras fonda tika nodibināta Melngalvju nama atjaunošanas kopa, kuras vadību uzticēja reģenerācijas projekta grupas vadītājam arhitektam Edgaram Pučinam. Ar savāktajiem ziedojumiem tika apmaksāts Melngalvju nama kompleksa atjaunošanas koncepcijas projektu konkurss, lai noskaidrotu tā veidolu un izmantošanu. Speciālisti, kas izskatīja šos projektus, vienojās, ka komplekss (5 — 6 ēkas starp Rātslaukumu un agrāko Svaru ielu) vizuāli atjaunojams stāvoklī, kādā tas bija pirms 1941.gada, un izmantojams Rīgas pilsētas reprezentācijas vajadzībām ar Svētku zāli Melngalvju namā, restorānu un banketu telpām t.s. Zilās gvardes mantnīcā, universālo zāli un dažādām iestāžu telpām pārējos kompleksa objektos.

1992.gadā Rīgas pilsētas izpildkomiteja pieņēma lēmumu atjaunot Melngalvju namu par pilsētas līdzekļiem. 1993.gadā apstiprināja tā izmantošanas programmu. Projekta izstrādāšanu pasūtīja projektēšanas institūtam "Komunālprojekts" un to saskaņoja Arhitektūras pārvaldē 1994.gadā.

Melngalvju nama kompleksa atjaunošanas darbus uzsāka 1995.gada vasarā ar piemiņas plāksnes iemūrēšanu tā pagrabstāvā. Atjaunošanas darbu vadīšanu un finansēšanu uzticēja SIA "Rīgas nami". Kompleksa apjomi pašlaik gandrīz pilnīgi atjaunoti. Kompleksa pirmo kārtu (Melngalvju namu un Švābes namu) paredzēts pabeigt 2001.gadā.

Centrālais laukums un Strēlnieku laukums

Piecdesmito gadu sākumā izveidojās jauna nostādne par Rīgas vēsturiskā centra atjaunošanu. Tai pamatā bija 1951.gadā izstrādātais Rīgas ģenerālplāns un centra pārveidošanas priekšlikums, kurā bija paredzēta plašas parādes maģistrāles būve cauri Vecrīgai, jauna kapitāla tilta būve iepretī bijušajam Rātslaukumam un pilsētas centrālā laukuma izveidošana tā vietā.

Respektējot šīs idejas, tika projektētas un uzceltas tagadējās Rīgas Tehniskās universitātes rektorāta ēka un daudzstāvu dzīvojamās mājas pie Pētera baznīcas (1954.g., arhitekts O.Tīlmanis). Laukuma centrālā celtne (Dailes teātris vai Valsts bibliotēka) netika uzbūvēta, tās vietā izveidoja skvēru, kas bija atvērts pret Daugavu. Tas bija astoņas reizes lielāks par Rātslaukumu.

Laukuma apbūve pa perimetru turpinājās pēc 1960.gada, kad uzcēla Tehniskās universitātes laboratoriju korpusu (arhitekts I.Paegle). Ēku izvietoja pāri Rātsnama pagrabiem, tos daļēji nojaucot. Šo celtņu arhitektūra bija atšķirīga. O.Tīlmaņa projektētajām ēkām bija tradicionālas formas, bet laboratoriju korpusu cēla vienkāršotās industriālās konstrukcijās.

Tehniskās universitātes ēkas cēla, pielāgojoties iztaisnotajai un paplašinātajai Kaļķu ielas terasei, pāri Tirgoņu ielai un M.Jaunielai, nerēķinoties ar agrākajām ielu un zemesgabalu robežām.

1966.gadā valdība pieņēma lēmumu laukumu nosaukt par Latviešu sarkano strēlnieku laukumu un uzcelt tajā pieminekli. Konkursa rezultātā pēc arhitektu Dz.Dribas un G.Lūša–Grīnberga projekta laukuma centrā uzcēla Strēlnieku, tagad — Okupācijas muzeja ēku, pret Daugavu izveidoja akmens plātnēm segtu priekšlaukumu ar Strēlnieku pieminekli (tēlnieks V.Albergs). Kompleksu atklāja 1970.gadā. Paklausot sabiedrības un pieminekļu aizsardzības iestāžu iebildumiem, muzeja ēku nobīdīja no Rātslaukuma teritorijas un Melngalvju nama pamatiem un, samazinot ēkas apjomu, atteicās no muzeja sanāksmju zāles izbūves.

Jāatzīmē, ka 1967.gadā LPSR Ministru padome Vecrīgu izsludināja par valsts aizsargātu zonu — pilsētbūvniecības pieminekli, kas ierobežoja tālāku Vecrīgas radikālu pārbūvi.

Priekšlikumi Rīgas vēsturiskā centra atjaunošanai

Lai noskaidrotu Rātslaukuma un tā apkārtnes rekonstrukcijas — reģenerācijas koncepciju, Rīgas dome 1997.gadā izsludināja projektu konkursu areālam no 11.novembra krastmalas līdz Kungu ielai, kurā atrodas arī vēsturiskā Rātslaukuma apbūve.

Konkursā tika iesniegti 7 projekti. Tajos bija atšķirīgi priekšlikumi par vēsturiskā Rātsnama pilnīgu vai daļēju atjaunošanu (to sasaistot ar Tehniskās universitātes laboratoriju korpusu), RTU rektorāta ēkas izmantošanu, kā arī priekšlikumi, ko darīt ar Okupācijas muzeju un Strēlnieku pieminekli.

Konkursa žūrija, kurā piedalījās Rīgas domes, Arhitektu savienības, RTU Arhitektūras fakultātes un pieminekļu aizsardzības iestāžu pārstāvji, atzīmēja, ka neviens autoru kolektīvs nav devis pieņemamu risinājumu. Galvenie žūrijas secinājumi bija:

— Rātslaukumam jābūt noslēgtai telpai,

— vēsturisko celtņu atjaunošana agrākajās formās nevar būt pašmērķis,

— rūpīgi jāapsver pēckara celtņu, galvenokārt RTU laboratoriju korpusa un Okupācijas muzeja ēkas, saglabāšanas un transformācijas iespējas.

Žūrijas slēdzienā nebija viedokļa, kādām jābūt Rātslaukuma un tā tuvumā izvietojamo celtņu perspektīvajām funkcijām un iespējām tās izmantot Rīgas domes iestāžu izvietošanai.

Rīgas dome izšķīrās par Domes vadības telpu pārcelšanu uz atjaunojamo Rātsnamu, paredzot to apvienot ar pilnīgi vai daļēji saglabājamo RTU laboratoriju korpusu.

Priekšlikumi Rātsnama atjaunošanai

1998.gada pirmajā pusē trim autoru kolektīviem tika pasūtīti Rātsnama atjaunošanas projekti. Rezultāti bija šādi:

— Projektēšanas birojs "Rīgers" (arhitekti J.Paegle, D.Paegle u.c.) paredzēja Rātsnamu atjaunot agrākajā apjomā, saglabājot lielāku vai mazāku daļu no RTU laboratoriju korpusa (varianti);

— Projektēšanas birojs "Sestais stils" (arhitekti U.Bratuškins, E.Zīle, I.Dzene u.c.) RTU laboratoriju korpusu saglabāja pilnībā, tam pret Rātslaukumu piebūvējot vēsturiskā Rātsnama fasādi;

— Projektēšanas biroji "Nams" (S.Ņikiforovs un citi) un "Konvents" (P.Blūms u.c.) jauno Rātsnamu projektēja kā kompleksu, kurā modernizēts agrākā Rātsnama apjoms saplūst ar RTU laboratoriju korpusa daļu, kas atrodas aiz tā.

Visos projektos bija paredzēts samazināt RTU bibliotēkas torņa masu, lai tas nebūtu redzams Vecrīgas siluetā.

Rīgas dome par labāko atzina "Sestā stila" priekšlikumu. Šim autoru kolektīvam ir uzticēta tālākā projektēšana ar noteikumu, ka RTU laboratoriju korpuss ir jāpārveido, nojaucot tā daļas virs Tirgoņu ielas un Mazās Jaunielas.