"Situācija nosveras par labu Martam Lāram"

"Dagens Industri"

— 99.03.11.

Igaunija.

Igaunijas tautsaimniecība gavilē par vēlēšanu rezultātu, un ir gaidāms, ka tas iepūtīs jaunu dzīvību reformu tempā un radīs vēl labvēlīgāku darījumu klimatu.

Viss liecina, ka tieši Marts Lārs - ātri augošās partijas "Pro Patria" vadītājs - kļūs par Igaunijas jauno premjerministru.

Vēlēšanu iznākumā labējā koalīcija, ko veido Tēvzemes savienība, Reformu partija un Mēreno partija, saņēma 53 no 101 vietas parlamentā. Tagad pilnā sparā notiek diskusijas par ministru posteņu sadalīšanu.

Par finansu ministru acīmredzot kļūs Pro Patria pārstāvis, bijušais Hansapank izpilddirektors Jiri Moiss (J?ri Möis), kurš tikai dažos mēnešos ir paspējis veikt spīdošu politisko karjeru.

"Vissvarīgākais šajās vēlēšanās bija tas, ka Igaunija nepagriezās uz austrumiem, kas būtu noticis, ja pie varas būtu nācis Centra partijas līderis Edgars Savisārs", Jiri Moiss teica.

"Nākošais solis ir iestāšanās Eiropas Savienībā."

Runā, ka prestižais ārlietu ministra amats esot svarīgs Reformu partijas priekšsēdim un bijušajam Valsts bankas vadītājam Sīmam Kallasam, kurš cerēja kļūt par premjerministru.

Tiek uzskatīts, ka Mēreno partijas līderis Andress Tarands arī varētu kļūt par premjerministru, jo šī partija atrodas vistuvāk centram un tai ir visvieglāk iegūt vairākumu parlamentā. Visticamāk tomēr ir, ka viņš kļūs par parlamenta priekšsēdi. Gaidāms, ka nākamajās prezidenta vēlēšanās 2001. gadā viņš kandidēs uz prezidenta posteni.

Marts Lārs premjerministra amatu varēs ieņemt tādēļ, ka labēji liberālajā trīs partiju koalīcijā viņa partija negaidīti kļuva par vislielāko ar 16,09 procentiem (pagaidu skaitlis) iepretī Reformu partijas 15,92%. Partiju savstarpējā vienošanās nosaka, ka par premjerministru kļūs lielākās koalīcijas partijas vadītājs. Runā, ka Reformu partija balsis esot zaudējusi tādēļ, ka uzņēmēji nobalsoja par Tēvzemes savienību, kurai ir skaidrāka ekonomiskā programma.

Mērenie pārsteidza ar 15,21% un 17 vietām parlamentā. Šīm trim vienlīdz lielajām partijām ir dažādi smaguma centri. Ideoloģisko bāzi veido Pro Patria , Reformu partija ir visliberālāk noskaņota, un mērenie ir partija, kas vislabāk apzinās sociālo un vides jautājumu nozīmi.

38 gadus vecais vēsturnieks Marts Lārs bija pirmās tautas ievēlētās valdības premjerministrs 1992. gadā. Viņš tiek uzskatīts par vienu no visdedzīgākajiem reformistiem, kurš veicināja Igaunijas atbrīvošanos no Padomju Savienības plānveida ekonomikas un strauji pagrieza savu valsti uz rietumiem, veicot izmaiņas likumdošanā un tirgus ekonomikas reformas.

Pastāv cerības, ka jau svētdienas vakarā varētu būt gatava valdības programma. Partiju kopīgās politiskās iezīmes:

Ekonomikai labvēlīgs klimats, intensīvāka orientācija uz Rietumiem, iestāšanās ES un NATO, stabila krona, nekāda tās devalvācija, pārejot uz eiro, līdzsvarots budžets, lieli ieguldījumi izglītībā, ģimenēm ar bērniem labvēlīga sociālā politika, proporcionāli nodokļi, samazināts uzņēmumu nodoklis, mazāks nodokļu spiediens, atsevišķu aizsardzības muitu saglabāšana, aktīva reģionālā politika.

Laukos

: ieguldījumi infrastruktūras attīstībā un uzņēmējdarbības klimata uzlabošana lielāku līdzekļu piešķīrumu vietā. Eksporta garantijas lauksaimniecības ražojumiem, kuru eksports ir jāpagriež uz rietumiem.

Rēts Vaikla

"Rubikam un Ņevzorovam piespriests nāvessods"

"Sankt-Peterburgskije

vedomosti"

— 99.03.06

Pēc tam, kad pirms gada Latvijas tiesībsargājošās iestādes paziņoja par profašistiskās, teroristiskās organizācijas "Pērkoņkrusts" likvidāciju, nekas nebija dzirdams par pērkoņkrustiešu aktivitātēm. Izņemot varbūt skopos paziņojumus par ievilkušos izmeklēšanu padomju karavīru-atbrīvotāju monumenta spridzināšanas lietā, kā arī citiem teroristiskiem aktiem, kuros tiek apsūdzēti Hitlera latviešu sekotāji. Un lūk, "Pērkoņkrusts" ir atkal atgādinājis par sevi. Vai varbūt kāds ir vēlējies par to atgādināt.

Rīgas lielāko laikrakstu redakcijas ir saņēmušas dokumentu ar nosaukumu "Latvijas Pērkoņkrusta spriedums", ar kuru sabiedrība tiek informēta par to, ka šīs organizācijas "labiešu augstākā tiesa" ir nolēmusi "par noziegumiem pret cilvēci" sodīt 43 cilvēkus, lielākajai daļai no viņiem piespriežot nāves sodu. Tikai dažiem "laimīgajiem" tiek piespriesta vienīgi spīdzināšana.

Par "labiešiem" senāk sauca latviešu aristokrātijas pārstāvjus. Kurus gan tik ļoti neieredz muižnieki-pērkoņkrustieši?

Nav nemaz tik grūti iedomāties, ka "melnajā sarakstā" ir iekļauts apvienības "Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā" koordinators Alfrēds Rubiks. Bez bijušā Latvijas kompartijas CK sekretāra "augstākais soda mērs - pakāršana publiskā vietā" no zināmiem cilvēkiem ir piespriests arī Viktoram Alksnim, kā arī Padomju Savienības varonim, partizānu kustības organizatoram Latvijā Vilim Samsonam. "Parasts nāves sods" ir piespriests Rīgas OMON komandierim Česlavam Mļiņņikam, kā arī Aleksandram Ņevzorovam un sarkanajam partizānam Vasilijam Kononovam, kurš ir ieslodzīts latviešu Temīdas cietumā. Varas iestādes viņu "piebeigs" pat bez "Pērkoņkrusta" palīdzības.

"Paveicies" ir kustības "Līdztiesība" līderiem Sergejam Dīmanim un Tatjanai Ždanokai - viņiem tiks "nodarīti smagi miesas bojājumi ar ķīmisko vielu palīdzību," varbūt viņi pat varētu izdzīvot.

Savus spriedumus "labieši" draud izpildīt līdz 2000.gada 1.janvārim.

Jāatgādina, ka Latvijā ne vienu reizi vien ir tikuši izplatīti "tautas ienaidnieku" saraksti. Kādu laiku tie pat tika drukāti nacionālradikāļu laikrakstā "Pavalstnieks" - ar visām adresēm un mājas telefoniem. Kādā no šiem sarakstiem izdevās iekļūt arī šī raksta autoram. Toreiz nevēlamajām personām draudēja slēpti, atstājot spriedumu pieņemšanu un izpildi entuziastu-patriotu ziņā.

Tiesībsargājošās iestādes pagaidām atturas no komentāriem. Zināms vienīgi tas, ka Satversmes aizsardzības birojs ir ierosinājis lietu par draudu faktu. Tomēr šī Latvijas galvenā specdienesta direktora vietnieks Uldis Dzenītis uzskata, ka tiem, kuri ir minēti "labiešu augstākās tiesas" spriedumos, nevajadzētu pārāk baidīties par savām dzīvībām. Runa visdrīzāk ir par politisku provokāciju 16.marta priekšvakarā, kad, kā zināms, tiks atzīmēta latviešu SS leģiona gadadiena.

Dzenītis uzskata, ka nav pamata arī uzskatīt, ka šīs provokācijas ir sarīkojis tieši tas pats "Pērkoņkrusts", kas 1995.-1997.g. Rīgā organizēja sprādzienu virkni. Viņš teica: "Pēc jebkāda teroristiska grupējuma likvidācijas vienmēr rodas jauns, kas pārņem iepriekšējā formējuma atribūtiku, morāli, tēlu u.c."

To diezin vai var uzskatīt par mierinājumu. Tāpat kā pagājušajā pavasarī, arī tagad latviešu sabiedrībā pieaug spriedze, un var sagaidīt jebkādus ekscesus.

Jurijs Čerņavskis

"Paradoksāla situācija Latvijā"

"Sankt-Peterburgskije

vedomosti"

— 99.03.06

Atzīmēt vai neatzīmēt SS leģiona dzimšanas dienu? Tas bija pirmais jautājums Latvijas parlamenta ceturtdienas plenārsēdes darba kārtībā. Īpaši izveidota ekspertu-vēsturnieku grupa pasludināja savu lēmumu: 16.martā pieminēt latviešu tautas traģisko likteni abu okupācijas režīmu apstākļos. Tomēr Rīgas mērija jau ir devusi atļauju bijušajiem leģionāriem rīkot gājienu uz Brīvības pieminekli, vienlaicīgi aizliedzot jebkādus antifašistiskus piketus un manifestācijas.

Latvijas ebreju kopiena ir sniegusi paziņojumu brīdinot, ka šajā dienā negatavojas izkārt valsts karogu pie sev piederošajām ēkām.

Īpaši šim gadījumam izveidota Iekšlietu ministrijas grupa, kas ik dienas rīko savas sanāksmes, apkopo informāciju un gatavojas provokācijām. Premjerministrs Vilis Krištopans, draudot ar atlaišanu, ir aizliedzis kabineta locekļiem piedalīties gaidāmajās svinībās.

Rezultātā ir izveidojusies paradoksāla situācija: no vienas puses, 16.marts - tā ir latviešu karavīru atceres diena, kas kalendārā ir atzīmēta ar sarkanu krāsu, bet, no otras puses - tiek ieteikts to pārāk plaši nesvinēt. Rezultātā gan Saeimas spīkers, gan prezidents 16.martā atradīsies ārpus Latvijas. Negaidītā neapmaksātā atvaļinājumā slimības dēļ šajās dienās ir aizgājis Ārlietu ministrijas vadītājs Valdis Birkavs, un arī viņš ir pametis Latviju.

Radio "Svoboda"

"Čečenijā atgriežas karš""Die Welt"

— 99.03.10.

Maskava draud ar atmaksu.Bijušie nemiernieki sastrīdējušies savā starpā.

Maskava

. Kad Krievijas prezidents Boriss Jeļcins nelielā lokā sastāda savas valdīšanas bilanci, viņam vienmēr ir jārunā par separātisko Kaukāza republiku. "Karš ar Čečeniju bija mana lielākā kļūda," atzīst prezidents, kurš citādi nav pārāk liels kritikas draugs.

No šīs kļūdas, kuras dēļ bojā aizgāja 60.000 cilvēku, un kas armijai, no kuras agrāk tik ļoti baidījās, maksāja slavu un simtiem tūkstošu cilvēku pazaudēja savu iedzīvi, Krievija cieš joprojām. Arī divarpus gadus pēc pamiera noslēgšanas Čečenijā trūkst stabilas pēckara kārtības. Finansu palīdzība no Maskavas izpaliek un Groznija joprojām ir drupās. Bezdarbs valstī, kas ir apmēram tikpat liela cik Šlēzviga – Holšteina, ir sasniedzis 70%. Vairums iedzīvotāju ir atkarīgi no radiniekiem Krievijā, kuri sūta naudu.

Krievu ģenerālmajora Genādija Špiguna nolaupīšana Groznija lidostā, pierādīja, ka Čečenijā spēkā ir tikai stiprākā tiesības. Ja tagad ģenerāļa nolaupītāji viņu tuvākajā laikā neatbrīvos, Jeļcins atradīsies līdzīga lēmuma priekšā kā 1994. decembrī. Toreiz viņš deva rīkojumu sākt cīņu, kas pēc tam turpinājās 20 garus mēnešus. "Mums ir jāķeras pie adekvātiem pasākumiem, Krievijas pacietība ir beigusies," teica iekšlietu ministrs Sergejs Stepašins. Viņš atsaucās uz "starptautisko praksi terorisma apkarošanā" – un droši vien domāja gaisa uzbrukumus. Tagad ar Čečenijas jautājumu grib nodarboties Drošības padome un valdība.

Satiksme starp Krieviju un Čečeniju jau ir pārtraukta, runa ir par ekonomisko blokādi. Krievija jau sen ir zaudējusi kontroli pār Čečeniju. Krievijas Iekšlietu ministrijas pārstāvis Čečenijā Špiguns nav vienīgais, kuru ir sagūstījuši čečeni. Arī Jeļcina vietnieks Kaukāzā Valentīns Vlasovs gūstā pavadīja vairākus mēnešus. Nolaupīšana republikā, kas de jure vēl pieder pie Krievijas Federācijas, ir kļuvusi par ienesīgu nodarbošanos.

Prezidents Aslans Mashadovs un viņa valdības vienības pret anarhiju neko neuzsāk. Vai nu viņi paši ir iesaistīti nolaupīšanas gadījumos, vai arī ir bezspēcīgi vērsties pret citiem klaniem.

Čečenijā jau gadsimtiem eksistē radniecisko saišu noteikta feodālā sabiedrība. Republikā dominē 130 līdz 150 klanu. Šariāta likumi veido islamiskās republikas tiesību pamatu.

Arvien skaidrāk iezīmējas cīņa par varu starp Mashadovu un bijušajiem lauku komandieriem Šamilu Basajevu, Salmanu Radujevu un Ruslanu Čarkarojevu, kas var pāriet pilsoņu karā. Kamēr par mērenu uzskatītais Mashadovs var balstīties uz 8.500 karavīriem, eksperti vadās pēc tā, ka radikālās opozīcijas rīcībā ir vairāk nekā 10.000 kaujinieku.

Krievijas cilvēktiesību aizstāvis Sergejs Kovaļovs aicina Maskavu un Grozniju saglabāt skaidru galvu un brīdina no nepārdomātas rīcības. "Bumbas un sankcijas neko nedos."

Ģenerālis Aleksandrs Ļebeds, kurš 1996. gada augustā panāca miera līguma noslēgšanu ar Čečeniju, neizslēdz kara uzliesmojumu. "Ir radīti visi priekšnoteikumi, lai tas atkal sāktos."

Jens Hartmans

"Alus dzeršana, resnie un masu partija"

"Die Presse"

— 99.03.09.

Krievijā eksistē 5000 politisko kustību, kā arī 150 partijas – ik dienas to kļūst arvien vairāk. Cīņa par 450 vietām parlamentā ir sīva.

Maskava

. No pelēkajām debesīm krīt sniegs. Kāds ar piepilsētas vilcienu atbraukušais aģitātors no galavaspilsētas kliedz megafonā, lai gan klausītāju nav vairāk par pāris dučiem. Starp viņiem divas babuškas, kuras pēc ciemata iedzīvotāju domām, vismaz desmit gadus ir kurlas un ir atnākušas tikai cigarešu dēļ, kuras katrs dalībnieks saņem mītiņa beigās. Viņas par tām var iegūt pāris kukuļus maizes. Arī pārējiem ciematā vēlēšanu cīņas dāvanas izmantošanas stratēģija ir skaidra. Taču aģitātoru tas netraucē. Viņš domā, ka arī tad, kad Hitlers pievienojās Nacionālsociālistiskajai partijai, tajā bija tieši 7 biedri. Un arī Vladimira Žirinovska ultranacionālistiskajā Liberāli demokrātiskajā partijā, kurai patreiz Valsts Domē ir otra spēcīgākā frakcija, sākumā bija tikai 6 jaunieši. "Smejieties veseli," viņš saka. "Smieties ir veselīgi. Kas zin, vai Dievam ar mums nav padomā lieli plāni." Nu jā, kas zin: Krievijā, kur gandrīz 80 gadus taisnība bija tikai vienai partijai, pagājušā gada rudenī jau bija reģistrētas 5000 politiskās kustības un vairāk nekā 140 partijas: starp tām tādas eksotiskas kā Resno partija, kuras dalībniekiem ir jāsver vismaz 100 kg, vai Alus dzērāju partija, kas pēdējās Valsts Domes vēlēšanās kādā Maskavas pilsētas rajonā vēlēšanu sacensībā devās ar Vācijas kancleru Helmūtu Kolu kā vadošo kandidātu – lai arī bez viņa zināšanas.

 

"Mūsu mīļie vecie"

Ik dienas partiju kļūst arvien vairāk. Jaunā Valsts Dome gan tiks vēlēta tikai 12. decembrī. Taču cīņa par 450 deputātu vietām norisinās pilnā sparā. Janvāra beigās uz septīto partijas kongresu pulcējās "Racēju partija", kas pēta apakšzemes Maskavu, jo viņi tradicionāli uzturas kanalizācijā. Kongresā tika pieņemts lēmums mainīt partijas nosaukumu uz "Pensionāru partija".

Ar "mūsu mīļajiem vecajiem", kuri sastāda 35% no balstiesīgajiem, 35 gadus vecais "virsracējs" Sergejs Atrošenko jau drīz vien grib likt trūkties Komunistiskajai partijai, kas ar 600.000 piereģistrētajiem biedriem ir vienīgā masu partija valstī. Taču, tā kā krievu pensionāriem nav naudas, Atrošenko ir atcēlis biedru maksu un cer uz sponsoriem. Taču pēc pēdējās finansu krīzes tos sameklēt ir grūti. Iepriekšējās vēlēšanās ar naudu galvenokārt pakalpoja oligarhi – baņķieri un gāzes baroni. Tagad, labākajā gadījumā, rīcībā ir fūzeļa fabrikanti vai bijušie ģenerālsekretāru pēcnācēji.

Tādi ultraortodoksie komunisti kā Viktors Anpilovs un Staņislavs Terehovs, kuri nesen apvienoja savas grupiņas, cīņā par gaišo pagātni jau ir sūtījuši Staļina mazmazdēlu Josifu Džugašvilli un Brežņeva mazdēlu Alekseju cerībā, ka viņi palīdzēs tikt pie klanu bagātībām. Tomēr Brežņevs juniors ir atkal aizgājis: pēc kāda slikti apmeklēta mītiņa 23. februārī – agrākās Sarkanās Armijas dienā, bet šodien oficiālajā vīriešu dienā – viņš Anpilovam lika saprast, ka nauda viņam ir vajadzīga paša savienībai – "Viskrievijas komunistiskajai kustībai". Laikraksts "Moskovskije Novosti" uzskata, ka dibināšanas drudzim ir epidēmijas raksturs.

Kā pirmais decembrī no aizsardzības uzbrukumā pārgāja Maskavas mērs Jurijs Lužkovs un nodibināja kustību "Tēvzeme", bet janvārī bijušais premjers Jegors Gaidars un Anatolijs Čubaiss izveidoja partiju "Taisnā lieta" un ap sevi sapulcināja radikālos reformātorus. Bez viņiem viņiem kaut ko uzsākt mēģināja arī bijušais premjers Sergejs Kirijenko un bijušais vicepremjers Boriss Ņemcovs. Taču nedaudz vēlāk Ņemcova un Kirijenko ieplānotā Labējā partija cieta neveiksmi. Kopš februāra vēl nesen nešķiramais duets soļo atsevišķi: Kirijenko ar "Jauno spēku" un Ņemcovs ar "Jauno Krieviju". Bagāto reģionu starp Volgu un Urāliem vadītāji, tādi kā Samaras gubernātors Konstantins Titovs, ir nodibinājuši partiju "Krievijas balss". Dažu kandidātu mazāk uz priekšu dzen mīlestība pret māti – dzimteni nekā lielā nauda. Nepieciešamība pēc jauniem likumiem pārejas sabiedrībās, tādās kā Krievijā, sniedz daudz izdevību nobalsot tā, kā ir izdevīgi tam vai citam interešu kartelim. Un imunitāti, ko sniedz Valsts Domes mandāts, arī nedrīkst novērtēt par zemu.

Kā papildus pamudinājums kalpo mūžvecā komunistu prasība izveidot valdību, kas atbilstu parlamenta sastāvam: Dome ir laba barības sile, bet, kā rāda pieredze, valdība ir labāka.

 

Augstās barjeras

palielina cenu

Tātad cena ir augsta un arī barjeras attiecīgi augstas: partijas vēlēšanu cīņā tiek pielaistas tikai tad, ja tās var uzrādīt programmu, statūtus, sēžu protokolus un dibināšanas uzsaukumu, kas ir jāparaksta vismaz 5.000 balstiesīgajiem. Oficiāli noteikti. Taču neoficiali ir citādi. Nelegāli un ievērojot slepnību konsultantu firmas vēlamo piegādā "visu nepieciešamo". Kā informē "Moskovskije Novosti", par 10.000 dolāriem. Sabiedriskās domas pētniecības institūta "Politika" vadītājam Vjačeslavam Ņikonovam bija taisnība, kad viņš baidījās, ka inflācijai līdzīgā pieprasījuma dēļ deputātu mandāta cena var sasniegt 200.000 dolāru.

Elke Vindiša

"Zviedriju noklausās"

"Aftonbladet"

— 99.02.20.

Desmit Zviedrijas vēstniecības ceļ trauksmi par noklausīšanos.

Desmit Zviedrijas vēstniecības ceļ trauksmi un ziņo Ārlietu ministrijai: "Mūs noklausās."

"Aftonbladet" šodien var iepazīstināt ar vēstniecību ziņojumiem par ārvalstu veikto spiegošanu pret zviedru diplomātiem.

Ārlietu ministrija labi apzinās nopietno situāciju, kas ir saistīta ar slepeniem mikrofoniem aprīkotiem tālruņiem un citām noklausīšanās metodēm:

"Tas notiek diezgan bieži", teica Ārlietu ministrijas preses sekretārs Jenss Udlanders. "Tomēr šī ir lieta, ko dažādu iemeslu - starpvalstu attiecību - dēļ mēs nevēlamies nekādā veidā darīt visiem zināmu. Šīs lietas tiek piefiksētas un pēc tam risinātas."

Aftonbladet

ir noskaidrojis situāciju vairākās Zviedrijas vēstniecībās. Daudzas ziņo par slepenu noklausīšanos vai aizdomām par to.

"Tālruņus regulāri noklausās", ziņo Zviedrijas vēstniecība Vjetnamā.

"Vismaz viens no dzīvojamo ēku kompleksiem, kur dzīvo zviedru ierēdņi, tiek novērots ar televīzijas kamerām", konstatē Zviedrijas vēstniecība Ķīnā.

Zviedru diplomāti Vjetnamā spiegošanas un novērošanas dēļ jūtas slikti. Pagājušajā pavasarī vēstniecība savā ziņojumā valsts ārzemju algu pārvaldei rakstīja: "Novērošana pēdējā gada laikā ir kļuvusi intensīvāka...Nākas ievērot piesardzību, kritizējot valsts politiku. Mājvietu noklausīšanās dažbrīd var nozīmēt psihisku spiedienu."

Atsevišķos gadījumos zviedri ir atraduši noklausīšanās aparatūru un par šo lietu ir runājuši ar attiecīgo valsti.

"Dažreiz viņi visu noliedz. Citu reizi viņi var pateikt, ka to ir darījuši, bet ka nekas tāds vairs neatkārtosies."

Zviedrijas vēstniecība Pakistānā ziņo par šīs valsts pretizlūkošanas dienesta veikto netaktisko un intensīvo uzraudzīšanu:

"Noklausīšanās notiek, sevišķi tas tiek darīts ar ārzemniekiem un vēstniecību personālu. Jārēķinās, ka gandrīz vai katra telefona saruna, gan no vēstniecības, gan mājām, tiek noklausīta. Dažreiz tas ir manāms sevišķi skaidri. Parasta lieta ir tā sauktie "nepareizie zvani". Uzraudzīšana un savervēšanas mēģinājumi ir relatīvi maz izplatīti, toties nākas saskarties ar kompromitēšanas mēģinājumiem."

Arī Zviedrijas vēstniecībām Alžīrijā, Etiopijā, Latvijā, Kotdivuārā, Zambijā un Indonēzijā ir aizdomas, ka to tālruņi tiek noklausīti.

"Jārēķinās, ka noklausīšanās notiek gan kancelejā, gan dzīvokļos", konstatē Zviedrijas vēstniecība Etiopijas galvaspilsētā Adisabebā.

Zviedrijas vēstniecībai Pekinā līdzās tālruņu noklausīšanai ir aizdomas, ka tā tiek ļoti intensīvi uzraudzīta:

"Dzīvesvietas, kurās jādzīvo ārzemniekiem, tiek novērotas pilnīgi atklāti. To skaitā ir arī vēstniecības un uzņēmumi, kā arī privātās dzīvesvietas un, iespējams, pat vietas, kurās regulāri uzturas ārzemnieki - viesnīcas, atsevišķi restorāni, lifti u.t.t. Ir saņemti vairāki norādījumi, arī no citām vēstniecībām, ka viesnīcu un faksimila sakaru līdzekļus regulāri noklausās."

Zviedrijas vēstniecība Belgradā ir konkrēti cietusi no šajā valstī izvērstā plaša apjoma pretizlūkošanas darba. Kādu Kosovas albāni, kurš bija runājis ar vienu no vēstniecības ierēdņiem, Serbijas drošības dienests drīz pēc tam ilgstoši nopratināja, raksta vēstniecība.

"Dienvidslāvijas drošības dienests ir liels un aktīvs... Savervēšanas mēģinājumi nav novēroti, toties notiek aktīva informācijas vākšana", ziņo Zviedrijas vēstniecība.

Zviedrijas vēstniecības arī tajās valstīs, pret kurām nav konkrētu aizdomu par noklausīšanos, ievēro zināmu piesardzību.

"Jā, mēs domājam, ko runājam", paskaidroja Zviedrijas vēstniece Angolā Lēna Sunda.

Viena no valstīm, kura ir visvairāk reižu pieķerta Zviedrijas vēstniecību noklausīšanā, ir bijusī Padomju Savienība. 1986. un 1988. gadā Zviedrijas vēstniecībā Maskavā tika atklāti noslēpti mikrofoni. 1992. gadā tādi paši mikrofoni tika atrasti, šoreiz rūpnieciski iemontēti, Zviedrijas ģenerālkonsulāta Sanktpēterburgā nesošajās sienās."

Daudzas vēstniecības ir iemācījušās sadzīvot ar drošības dienestu netaktisko novērošanu.

"Pats par sevi saprotams, ka vietās, kur pastāv aizdomas par nelikumīgu pretizlūkošanas darbību un mūsu vēstniecību uzraudzīšanu, tiek veikti daudzi pasākumi, lai to aizkavētu", teica Ārlietu ministrijas preses sekretārs Jenss Udlanders.

Daudzviet ir izstrādāta īpaša kutelīgu sarunu vešanas kārtība un ierīkotas speciālas telpas, kuras tiek uzskatītas par drošām.

"Atsevišķās vietās tas noteikti ir jādara", Jenss Udlanders konstatēja.

Rihards Ašbergs

"Elizabete Doula sper soli

vēlēšanu kampaņas virzienā"

"International Herald

Tribune"

— 99.03.11

Bijušā Amerikas Sarkanā Krusta vadītāja Elizabete Doula, kura ir strādājusi piecu prezidentu administrācijās, trešdien paziņoja par izpētes komitejas izveidi, lai uzzinātu, vai viņa spētu iegūt pietiekami lielu atbalstu, lai kandidētu uz Balto Namu.

Viņa uzstājās savu atbalstītāju priekšā, un Doulas uzstāšanās atgādināja viņas uzstāšanos 1996.gada republikāņu sanāksmes laikā Sandjego, uzskaitot savus sasniegumus.

Doula jautāja: "Ko gan tāda sieviete kā es spēj piedāvāt valstij?" Un tad uzskaitīja savus panākumus 30 gadu pieredzes laikā valsts darbā.

Viņa teica: "Es neesmu politiķe un, atklāti sakot, šodien tas ir pluss. Mums ir jāatdzīvina savu siržu liesma, kaut kas ļoti amerikānisks, kaut kas, kas vēl arvien ir dzīvs, bet ir dziļi noglabāts zem skepses un šaubu slāņa. Mums ir jāatjauno ticība labajam, un jājūt, ka katrs no mums spēj kaut ko mainīt."

Sperot pirmo soli savas kā republikāņu kandidatūras izvirzīšanas virzienā, Doula uzsvēra savu kabineta pārstāves pieredzi, vienlaicīgi cenšoties norobežoties no potenciālajiem sāncenšiem.

Ar savu paziņojumu Doula izvirzās potenciālo republikāņu kandidātu pirmajās rindās. Lielākajā daļā aptauju Doula, kā arī Teksasas gubernators Džordžs Bušs tiek minēti kā potenciālie republikāņu kandidāti.

Elizabete Doula ir sākusi uzstāties arī televīzijas reklāmraidījumos. Kādā no šiem raidījumiem viņa saka: "Politika un pārvaldes politika ir kļuvusi negatīva; to tik ļoti paralizē personīgās intereses, ka mēs kā tauta sākam zaudēt ticību mūsu pašu institūcijām."

Savas uzstāšanās laikā Doula norādīja arī uz problēmām, kas ir vajājušas prezidentu Klintonu.

Viņa sacīja: "Ja es izvirzīšu savu kandidatūru, iemesls būs šāds: es ticu, ka mūsu tauta tiecas pēc līderiem, kuri aicinās Ameriku atgriezties pie tās labākajām īpašībām. Jā, mēs esam tikuši pamesti nelaimē, un to ir izdarījuši cilvēki, pie kuriem mums vajadzētu griezties pēc palīdzības."

"Banānu mizas

ceļā uz brīvo tirdzniecību"

"The Globe and Mail"

— 99.03.09

Savienotās Valstis un ES rāda pasaulei uzskatāmu piemēru tam, kā nedrīkst risināt tirdznieciskos strīdus. Tomēr pārējā pasaule, ieskaitot Kanādu, nevar palikt vienaldzīga pret draudiem, kādus šāda kļūdaina taktika rada uzplaukumam, kāds ir panākts augošās pēckara ēras tirdzniecības liberalizācijas ietvaros.

Sākotnējais strīds ir gluži vienkāršs. ES atklāti nostāda izdevīgākā situācijā banānus no savām bijušajām kolonijām. ASV kompānijas, kas pārvadā Latīņamerikas banānus, pamatoti pieprasa savu daļu. Klintona administrācija iesūdzēja ES Pasaules Tirdzniecības Organizācijā (PTO), un PTO nostājās Vašingtonas pusē. Šis ir veids, kādā starptautiskajai tirdzniecības sistēmai vajadzētu darboties, neatkarīgam tribunālam pieņemot objektīvus lēmumus par to, vai valstis pilda savus tirdzniecības solījumus.

Un tad situācija strauji pasliktinājās. ES nesteidzās pildīt PTO lēmumus. Vašingtona savukārt strauji ķērās pie atmaksas pasākumiem: Tā paziņoja, ka plašam lokam Eiropas eksporta preču tiks ieviests 100% nodoklis, tiklīdz PTO apstiprinās preču sarakstu, kurā būtu iekļauti skotu adījumi, franču rokassomiņas un itāļu siers. Jau paši draudi vien ir nodarījuši šīm rūpniecības nozarēm milzīgu ļaunumu. Eiropieši apsver savus pretpasākumus. Ja pie banānu strīda pievieno vairākus citus, piemēram, ģenētiski pārveidoto pārtiku, ar hormoniem barotu liellopu gaļu un lidmašīnu nolaišanās tiesības, un ja to visu iesaista potenciāli bīstamajā un augošajā ASV tirdzniecības deficītā, tuvojoties prezidenta vēlēšanu kampaņas sezonai - jūs esat ieguvuši recepti tirdzniecības katastrofai.

Pasaules divas vadošās tirdzniecības lielvaras spēlējas ar uguni, steidzoties uz konfrontāciju par tirdzniecības jautājumu, kam pašam par sevi nav nekādas nozīmes. Šāda "dots pret dotu" taktika allaž draud izraisīt tirdzniecības karu, kura rezultātā zaudētāji ir visi. Āzijas gripa, Krievijas defolti un Brazīlijas devalvācija jau bija pietiekami iemesli, lai izraisītu pasaules ekonomikā recesiju. Tam noteikti vēl vairāk palīdzētu ASV-ES konflikts.

Virsroku vajadzētu ņemt vēsākiem prātiem un drīz vien; tirdzniecības attiecības starp ASV un ES sastāda vairāk nekā 400 miljardus $ gadā.

Tomēr, liekas, šajā un citos tirdzniecības konfliktos tuvākajā nākotnē balansēšana uz kara robežas būs galvenais darba kārtības punkts ar visām izrietošajām sekām.

Savienotās Valstis apgalvo, ka esot ieinteresētas brīvajā tirdzniecībā ar Eiropu, tomēr tās patreizējā rīcība tik ļoti ir sadusmojusi ES, ka tuvākajā laikā nav cerību uz jūtamu progresu šajā ziņā.

Kanāda jau sen ir izteikusi mājienus par savu ieinteresētību slēgt vienošanos ar Eiropu, tomēr Spānija turpina bloķēt šādus centienus, atriebjoties par Kanādas zivju karu ar šo valsti pirms vairākiem gadiem. Kanādai vajadzētu censties šo šķērsli pārvarēt. Valsts, kas eksportē pusi no savas privātā sektora produkcijas, citu stratēģiju šajā tirdzniecības konfliktu laikā nevar atļauties.

"Kad pretrunas netraucē vienoties"

"Ņevskoje vremja"

— 99.03.06

Krievijas un Igaunijas delegāciju vadītāji sarunu noslēguma raundā par robežas delimitāciju un akvatoriju sadali starp abām valstīm parakstīja divus līgumus - par Krievijas-Igaunijas valsts robežu un par jūras teritoriju norobežošanu.

Pēc dokumentu parakstīšanas abu delegāciju vadītāji Ļeņingradas apgabala valdības ēkā sarīkoja preses konferenci, kuras laikā viņi žurnālistiem pastāstīja par darba rezultātiem. Pabeigts ir tikai pirmais posms - pirms stāties spēkā, līgums ir jāratificē.

Kā uzskata Krievijas delegācijas vadītājs, Krievijas Federācijas Ārlietu ministrijas īpašo uzdevumu vēstnieks Ludvigs Čižkovs, dokumentu parakstīšana - tas ir "nozīmīgs solis, kas liecina par to, ka abas valstis var un vēlas kļūt par labiem kaimiņiem". Igaunijas delegācijas vadītājs, Igaunijas ārlietu ministrs Rauls Melks arī bija apmierināts ar sasniegtajiem rezultātiem. Kā paziņoja Igaunijas Ārlietu ministrijas vadītājs, ar līguma parakstīšanu ar Krieviju viņa valsts ir pabeigusi robežu noteikšanu ar visām savām kaimiņvalstīm.

Krievu un igauņu diplomātu kopīgā darba rezultātā, kas ir ildzis vairāk par septiņiem gadiem, ir noteikta sauszemes robeža 333 km garumā. Teritoriju apmaiņa starp abām valstīm ir notikusi aptuveni 30 kvadrātkilometru apjomā. Krievija atdeva savā teritorijā esošās igauņu augstsprieguma līnijas un ceļu daļu, savukārt tā saņēma pieeju Narovas grīvai. Vislielākās problēmas diplomātiem radīja abu valstu savstarpējo attiecību "vēsturiskie un tiesiskie jautājumi." Kā izteicās Rauls Melks, abas puses "guva pilnīgu priekšstatu par savstarpējām nostājām," tomēr pie vienota viedokļa tā arī nenonāca.

Ļeņingradas apgabala Likumdošanas sapulces priekšsēdētājs Vitālijs Kļimovs, kurš bija iekļauts Krievijas delegācijas sastāvā, uzsvēra līguma parakstīšanas konkrētos rezultātus: divkāršas nodokļu aplikšanas režīma atcelšanu starp abām valstīm.

Antons Muhins

"Nacistu maršs Latvijā"

Berlingske Tidende

— 99.03.04.

Maskava: Latvijas galvaspilsētas Rīgas Dome atļāvusi 16. martā organizēt kontroversālu nacistu maršu, ziņo aģentūra Itar-Tass.

Veterāni, kas cīnījās nacistu pusē brīvprātīgā latviešu SS leģionā, tradicionāli svin 16. martu kā savu ugunskristību dienu. Latvijā dzīvojošie etniskie krievi tajā pat dienā plāno rīkot demonstrāciju, pieminot fašisma upurus. Demonstrācija notiks pie Rīgas lielākās pareizticīgo baznīcas, 100 metrus no pieminekļa. Pagājušajā vasarā Latvijas parlaments pasludināja, ka 16. marts atzīmējams kā piemiņas diena, atceroties Latvijas karus.

"Beidzies Krievijas – Igaunijas strīds par robežām"

"Smena"

— 99.03.06

Pēdējos septiņus gadus turpinājās nepārtraukti strīdi ap 2000 kvadrātkilometriem Ļeņingradas un Pleskavas apgabala zemes. Saskaņā ar 1920.gada līgumu starp jaundzimušajām Padomju Krieviju un Igaunijas Republiku, šie nelaimīgie kilometri atradās Tallinas jurisdikcijā, savukārt Jeļcina Krievija atzina un atzīst vienīgi pirmspuča varianta robežas.

Krievi uzstājās ar cēlo lozungu: "Ne pēdas Krievijas zemes!", un, vēl vairāk, veica vienpusēju robežas demarkāciju. Igauņi - pareizāk būtu teikt, igauņu labējie - izspēlēja juridisku kārti, uzstājot uz starptautisko likumu prioritāti pār bijušajiem iekšpadomiskajiem. Līdz nesenam laikam situācija likās bezizejas, tomēr dzīves realitāte visu salika savās vietās.

Kā žurnālistiem paskaidroja Igaunijas ārlietu ministrs Rauls Melks, Tallina faktiski atteicās no jebkādām pretenzijām, izņemot atsevišķas teritorijas dažu hektāru lielumā. Pirmkārt, tas ir noticis merkantilisku apsvērumu dēļ, jo principiāli bezperspektīvais strīds traucēja igauņu biznesam. Otrkārt, pati teritoriālo strīdu esamība traucēja Krievijas tuvākajam kaimiņam tā ceļā uz ES un NATO, kas ir igauņu ārpolitikas stūrakmens.

Pēdējā un izšķirošā Raula Melka un Krievijas Ārlietu ministrijas īpašo uzdevumu vēstnieka Ludviga Čižova tikšanās notika Ļeņingradas apgabala valdības ēkā, kur viņi parakstīja dokumentus, kas apstiprina 1991.gadā pastāvošo status quo . Pats par sevi saprotams, ka dokumentu ratifikācija Maskavā nevar sagādāt nekādas grūtības. Kā uzskata Melks, tāpat arī Tallinā.

Nikolajs Kudrjavcev

"Lietuva priecājas"

"Aktuelt"

— 99.03.11.

Baltkrievija mēģina iebiedēt Baltijas valstis, lai tās neiestājas NATO.

Viļņa.

Kamēr NATO paplašināšanās ar Ungāriju, Čehiju un Poliju Maskavā izraisa sašutumu, šis notikums ar prieku un gandarījumu tiek uztverts Polijas kaimiņvalstī Lietuvā.

Lietuva cer - tāpat kā pārējās Baltijas valstis un Ukraina - ka tai drīz vien izdosies nokļūt zem aizsargājošā NATO saulessarga. To sarunā ar Aktuelt teica Lietuvas Ārlietu ministrijas politiskā departamenta direktors Ķestutis Jankausks (Kestotes Jankauskas).

"NATO paplašināšanās ar šīm trim valstīm ir svarīgs solis uz priekšu Eiropas drošībai un mieram, ko mēs no visas sirds apsveicam. Mēs ceram un rēķināmies ar to, ka pēc šīs paplašināšanās sekos vēl viena, kas ietvers arī Lietuvu", Jankausks teica.

Neviens to atklāti nesaka, taču visi zina, ka austrumeiropieši pirmām kārtām vēlas iestāties NATO, lai nodrošinātos pret veco okupācijas varu Krieviju. Milzīgie krievu protesti un prezidenta Aleksandra Lukašenko draudi Baltkrievijā atkal izvietot atomraķetes vienīgi nostiprina baltiešu vēlmi iestāties NATO.

"Mēs gribam labas kaimiņattiecības gan ar Rietumvalstīm, gan Baltkrieviju un Krieviju. Mēs tomēr esam ārkārtīgi pārsteigti par Baltkrievijas prezidenta draudiem, ja atceramies, ka vēl nupat viņš dedzīgi aizstāvēja no atomieročiem brīvas zonas radīšanu", Ķestutis Jankausks norādīja.

"Mēs ceram un ticam, ka viņa draudi nepārvērtīsies konkrētā rīcībā. Oficiālie protesti nesniedzas tik dziļi, vienkāršos cilvēkus vairāk interesē ikdiena, darbs un ekonomiskais stāvoklis. NATO paplašināšanās neapšaubāmi ir arī Krievijas un Baltkrievijas interesēs, jo tā palielinās stabilitāti un drošību šajā Eiropas daļā."

Jankausks uzsvēra, ka Lietuva vēlas intensīvi strādāt, lai arī Krievija tiktu ciešāk saistīta ar Eiropu un NATO.

Pers Dālgords

"Latvijas telekomunikāciju uzņēmumam rekordrezultāts"

"Dagens Industri"

— 99.03.12.

Rīga.

Latvijas telekomunikāciju uzņēmuma Lattelekom , kura lielākais akcionārs ir somu Sonera, 1998. gada tīrā peļņa ir palielinājusies par 126%. Peļņa tātad bija 20,8 miljoni latu (atbilst apmēram 290 miljoniem kronu). Kopējie ieņēmumi palielinājās par 22%, sasniedzot 116,6 miljonus latu.

Lattelekom

finansu vadītājs soms Olli Ranta teica, ka uzņēmuma peļņa pagājušajā gadā sasniedza apmēram 16%, tādējādi tuvinoties Rietumvalstu telekomunikāciju uzņēmumu peļņas līmenim.

Latvijas ciparu telekomunikāciju tīkla modernizācijā 1998. gadā tika ieguldīti 71,6 miljoni latu. 1999. gadā investīciju temps tomēr tikšot nedaudz samazināts.

Nākamo trīs gadu laikā tiek plānoti kopumā 180 miljonu latu lieli ieguldījumi. 2003. gadā beidzas šī uzņēmuma kā "parasto" telekomunikāciju pakalpojumu operatora monopolstatuss. Latvijas valdība patlaban ved sarunas ar Soneru par 1994. gadā uz 20 gadiem noslēgtā monopollīguma saīsināšanu.

"Vai būs jauna koalīcija?"

"Gazeta Wyborcza"

— 99.03.12.

Kaut arī Lafontēna demisija ir ārkārtīgi bīstams satricinājums, tomēr Vācijas valdība tās rezultātā tikai iegūs.

Tandēms valdības galvgalī radīja haosu, bet tas savukārt izraisīja nelabvēlīgas atsauksmes aptaujās. Lafontēna atkāpšanās koalīcijai varētu izrādīties par jaunu sākumu. Rodas tikai jautājums, vai tā būs tā pati valdība un tā pati koalīcija. Kamēr Oskars Lafontēns bija SPD vadītājs, viņš nepieļāva pat uzsākt diskusijas par attiecību pārtraukšanu ar zaļajiem un eventuālu sadarbību ar liberāļiem. Bet kā būs tagad? SPD nākotne galvenokārt ir atkarīga no tā, kas kļūs par tās jauno vadītāju. Gerhardam Šrēderam izvēle nav plaša - viņam šo pienākumu nāksies uzņemties pašam. Viņš to nedara labprātīgi, jo nedz viņš īpaši mīl SPD, nedz arī partija - viņu pašu. Taču viņš kļūs par partijas līderi - pienākuma dēļ.

Bernds Ulrihs

"Šrēders netieši draud ar atkāpšanos"

"Die Welt"

— 99.03.11.

Brīdinājums no ekonomikai naidīgas politikas: "Vairs nebūs iespējams uzņemties atbildību."

Bonna

. Vācijas kanclers Gerhards Šrēders ministru kabinetā netieši draudēja ar atkāpšanos, gadījumā, ja sarkani - zaļā koalīcija turpinās "pret iedzīvotāju vairākuma gribu" piekopt ekonomikai naidīgu politiku.

Kā informē vairāki ministru kabineta locekļi, kanclers ir brīdinājis no briesmām, ka netiks investēts Vācijas ekonomikā un nebūs iespējams izveidot jaunas darba vietas. Neviens nedrīkstot pārāk zemu novērtēt to, ko enerģijas sektoram nozīmē atteikšanās no atomenerģijas: daudzi uzņēmumi pieder akcionāriem. Viņus gaida zaudējumi.

Atomspēkstaciju likvidēšana esot saistīta ar investīcijām jaunu spēkstaciju būvē. Šrēders uzsvēra, ka viņš pret enerģijas sektora darba ņēmēju demonstrācijām izturas nopietni. Koalīcijai esot jāuzklausa "iedzīvotāju rūpes un bažas".

Sākotnēji Šrēders bija nolēmis personīgi apmeklēt atomspēkstaciju strādnieku lielo demonstrāciju Bonnā. Tomēr padomnieki viņu no šī soļa atturēja.

Kanclers ministru kabinetā norādīja uz smago nastu, kādu koalīcija plāno uzkraut ekonomikai: arī ieplānotā vasaras smoga kārtība traucēšot uzņēmumiem. Tāpat arī jaunie sieviešu atbalstīšanas plāni esot naidīgi ekonomikai. Audzināšanas atvaļinājuma pagarināšana no trim līdz maksimāli sešiem gadiem tāpat nekalpojot mērķa sasniegšanai.

Atbalstu saviem secinājumiem Šrēders saņēma no finansu ministra Oskara Lafontēna puses, kurš uzsvēra kanclera brīdinājumu. Arī ārlietu ministrs Joška Fišers atbalstīja kancleru.

Ministru kabineta locekļi Šrēdera dramatisko aicinājumu vērtēja kā gaidāmās koalīcijas tikšanās iesākumu. Ņemot vērā gaidāmo kompromisu pilsonības tiesību jautājumā un atompolitikā, kanclers uzskata, ka politikai ir jābūt reālistiskai, kuru saprastu arī lielākā iedzīvotāju daļa. Tagad par to esot jāpadomā visiem koalīcijas partneriem kopā.

Martins S. Lambeks

"Kinkels apšauba vienošanās iespēju

strap Bonnu un Prāgu"

"Die Welt"

— 99.03.11.

Prāga

. Bijušais Vācijas ārlietu ministrs Klauss Kinkels izteica "šaubas" par jaunās Vācijas valdības un Čehijas vadības panākto vienošanos par savstarpējo atteikšanos no pretenzijām uz īpašumu.

Intervijā Čehijas radio Kinkels teica, ka Vācijas valdība, acīmredzot, ir gribējusi pavilkt svītru. Taču tagad esot jāpārbauda šīs lietas tiesiskā puse, kas nav nemaz tik vienkārši: "Jautājums ir, vai Vācijas valdība vienpusēji ar politisko vienošanos var atteikties no šādām prasībām uz visiem laikiem."

Šajā sakarībā Kinkels norādīja uz to, ka Bonnai ir pienākumi attiecībā pret Sudetijas vāciešiem, tāpat kā Prāgai pret tās pilsoņiem.

Bijušais ārlietu ministrs teica, ka viņš vēlētos, lai ar kanclera Gerharda Šrēdera un ministru prezidenta Miloša Zemana pirmdien panākto vienošanos būtu dots ieguldījums samierināšanās tuvināšanā. Tas esot ārkārtīgi svarīgi, it īpaši tāpēc, ka šī tēma pagātnē ir ļoti noslogojusi Vācijas un Čehijas attiecības. Taču Kinkelam ir savi apsvērumi: "Tiklab Sudetijas vācieši, kā arī daži čehu pusē ar to nebūs apmierināti."

Kinkels radiointervijā atcerējās, ka jau ar Vācijas – Čehijas paziņojumu bija daudz jānopūlas, jo abās pusēs to uzņēma ne tikai draudzīgi vien. Taču pakāpeniski viņam esot radies iespaids, ka nodibinātais kopējais nākotnes fonds un sarunu forums atstāj pozitīvu ietekmi.

Vispār Kinkels aicināja Vācijas – Čehijas attiecībās pievērsties nākotnei, galvenokārt jauno cilvēku interesēs. Raugoties tikai atpakaļ, samierināšanās neesot panākama: "Pagātnes ēnas ir jāizkliedē galīgi un tik ātri, cik vien iespējams."

Uzsvērti bijušais ārlietu ministrs apsveica Čehijas gaidāmo iestāšanos NATO. Valsts, kas neraugoties uz nepieciešamību atgūt nokavēto, "nekādā gadījumā nekļūs NATO par nastu", ātri iesakņosies Aliansē. Tas būtu papildus stimuls gatavoties arī uzņemšanai ES, kas atbilst arī Vācijas vēlmei.

Hans - Jergs Šmits

"Katalāņi pret Holivudu"

"The Economist"

— 99.03.06./12.

Katalonijas trokšņainais premjerministrs Hordi Pužols nav tas vīrs, kas viegli piekāptos, taču, stājoties pretī Holivudas pārspēkam, viņam droši vien nāksies to darīt. Cīnoties par jauno likumu par katalāņu valodas priekšrocībām salīdzinājumā ar kastīliešu spāņu valodu, Pužols ir mēģinājis panākt, lai kinoteātri vismaz vienu ceturto daļu no izrādītajām filmām tulkotu katalāņu valodā. Viņa ierosinātajā likumā būtu īpaši noteikts, ka vispopulārākās filmas - tādas, kuru izrādīšanai ir vienlaicīgi iegādātas vismaz 16 kopijas - ir nepieciešams dublēt katalāņu valodā. Taču Holivuda un tās noalgotie "snaiperi" Barselonā veiksmīgi atšaudās. Viņiem pat varētu izdoties ievainot Pužolu viņa atkalievēlēšanas par Katalonijas premjerministru kampaņas laikā, kas sāksies šovasar.

Katalonijas filmu izplatītāji jau ir uzstājušies pret šo priekšlikumu. Lai filmu dublētu katalāņu valodā, ir nepieciešami vismaz 4.5 miljoni pesetu (nedaudz mazāk par 30 tūkstošiem dolāru). Katalonijas Augstākā tiesa ir pieņēmusi lēmumu, ka Pužola iecerētās sankcijas - soda naudas līdz pat 10 miljoniem pesetu, kā arī likumu pārkāpušo kinoteātru slēgšana līdz pat sešiem mēnešiem - ir pretlikumīgas. Bija paredzēts, ka šie pasākumi stāsies spēkā 17.martā. Tagad Pužols ir teicis, ka viņš aizkavēšot likuma stāšanos spēkā, kamēr norisināsies sarunas ar Holivudas bosiem.

Šī sadursme ir pēdējā katalāņu ilgajā cīņā par savas valodas aizsardzību. Ģenerāļa Franko diktatūras laikā tika nosodīta jebkuras citas valodas lietošana, atskaitot kastīliešu; likumi, kas oficiāli bija atzinuši katalāņu valodu, tika atcelti. Tikai 1983.gadā, kad demokrātija bija pietiekami nostiprinājusies visā Spānijā, tika pieņemti likumi, kas Kataloniju padarīja par bilinguālu teritoriju. Valsts izglītība bija jāsniedz abās valodās un katalāņu valoda kļuva par oficiālo valodu reģionālo un vietējo pašvaldību darbā. Katalāņu valoda piedzīvoja strauju uzplaukumu. Apmēram 95 procenti Katalonijas iedzīvotāju, ieskaitot arī gandrīz visu lielo ne-kataloņu izcelsmes iedzīvotāju grupu, var izskaidroties katalāņu valodā.

Taču daudzi katalāņi uzskata, ka Pužols, kurš pie varas atrodas kopš 1980.gada, šoreiz ir aizgājis pārāk tālu. Viņa centieni piespiest cilvēkus izmantot katalāņu valodu privātajā biznesā (kā arī oficiālajos darījumos) no viņa ir attālinājuši daudzus kādreizējos atbalstītājus. Tas varētu viņam nākt par sliktu novembrī paredzētajās vēlēšanās, kurās viņš cīnīsies par atkalievēlēšanu. Viņa galvenais konkurents Paskvāls Maragalls, bijušais Barselonas sociālistu mērs, uzskata, ka atbalsts katalāņu valodai esot pietiekams. Ne-katalāņi bieži vien atturas no balsošanas vietējās vēlēšanās. Šoreiz Maragalls, ņemdams vērā viņu satraukumu par valodu, varētu viņus pievilināt pie balsošanas urnām. Ne-katalāņu balsis varētu dot viņam priekšrocības.

Taču Pužols ir nepiekāpīgs. Viņš uzskata, ka par filmu dublēšanu varētu maksāt Katalonijas vietējā valdība. "Mēs tik ilgi esam dzīvojuši bez kinofilmām katalāņu valodā," viņš izaicinoši saka. "Tagad mēs varam pagaidīt vēl kādus pāris mēnešus."

"Ilgā cīņa par Klintona mantojumu"

"Sūddeutsche Zeitung"

— 99.03.11.

Džordžs V. Bušs sev par labu noskaņot republikāņus grib ar "līdzjūtīgu konservatīvismu".

Bila Klintona impīčmenta process beidzās savlaicīgi pirms nākošā lielā politiskā notikuma, kas nākošajos mēnešos ASV nodarbinās vairāk nekā viss pārējais: 2000. gada prezidenta vēlēšanām. Līdz šim notikumam gan vēl ir 20 mēneši, bet tas solās kļūt vēl nebijis izmaksu un diskusiju asuma ziņā. Amerikāņu sistēma ar priekšvēlēšanām un ar vairāk nekā pusgadu ilgo nobeiguma fāzi prasa intensīvu sagatavošanos.

Izšķirošais kandidātu stratēģiskajā plānošanā ir nauda un termiņu kalendārs, un abi ir cieši sastīti savā starpā. Lielie un ietekmīgie štati – Kalifornija, Florida un Ņujorka jau ir noteikuši pirmo izvēles raundu termiņus. Tas nozīmē, ka kandidātiem ir jāpērk dārgais reklāmas laiks televīzijā. Ir aprēķināts, ka priekšvēlēšanu cīņa katram kandidātam izmaksās 25 miljonus dolāru.

Tomēr: ja sistēma būtu citāda, tad par nominēšanu necīnītos vis tikai divi republikāņi un vismaz deviņi republikāņi. Demokrātiem izvēle ir pārskatāma: viceprezidents Als Gors tiksies ar populāro bijušo senatoru un kādreizējo basketbolistu Bilu Bredliju (Bradley). Nopietni Bredlijam izredzes netiek prognozētas. Taču tā kā pārējie potenciālie kandidāti baidās no viceprezidenta biedējoši labi ieeļļotās, bet bezsejainās vēlēšanu mašīnas, Bredlijs savā pusē varētu iegūt Gora pretiniekus. Pats Gors savai kandidatūrai ir pievērsies ar lielu sistemātiskumu un pedantismu. Katras priekšvēlēšanās svarīgās provinces vadītājs pazīst viceprezidenta balsi, kurš regulāri atstāj ziņas automātiskajā atbildētājā, vai arī apjautājas par sievu un bērniem. Tomēr Goram ir viens liels trūkums: viņš nav spējis izkļūt no Bila Klintona ēnas. Viņa vēlēšanu cīņas organizētāji apgalvo, ka tam vēl ir par agru. Līdz šim drīzāk kokainajam kandidātam pēc vasaras pārtraukuma ir jāiedveš dzīvība.

Pie republikāņiem kadidāti ar tradīciju un stingras ideoloģijas trūkumu ir sajaukušies ar ultrakonservatīvajiem kandidātiem no labējā spārna: senators Roberts Smits (Smith) no Ņūhempšīras, deputāts Džons Kesičs (Kasich) no Ohaio, konservatīvi – reliģiskās savienības priekšsēdētājs Gerijs Bauers (Bauer), senators Džons Makkains (McCain) no Arizonas, mūžīgais kandidāts un TV komentētājs Patriks Bjūkenens (Buchanan), bijušais gubernātors Lemers Aleksandrs (Alexander), bijušais viceprezidents Dans Kveils (Quayle), izdevējs un multimiljonārs Stīvs Forbss, līdzšinējā Sarkanā Krusta vadītāja un bijusī ministre Elizabete Doula un visbeidzot, Teksasas gubernātors Džordžs V. Bušs.

Visi šie kandidāti cīnīsies par sašķelto republikāņu elektorātu, kas impīčmenta dēļ pret Bilu Klintonu ir sadalījies vēl vairāk. Republikāņi cenšas atbildēt uz jautājumu: kāda tēma vieno konservatīvos vēlētājus, kā iegūt vairākumu? Ko šodien nozīmē konservatīvs? Līdz šim ir izkristalizējies tikai viens paziņojums: nodokļu pazemināšana. Tas, kam vāciešu ausīs ir jāskan kā pasakai, ASV, pateicoties budžeta pārpalikumam, ir iespējama lieta. Visi republikāņu kandidāti tāpēc ir adoptējuši nodokļu programmu, kas paredz nodokļu slodzi samazināt vidēji par 10%.

Taču, tā kā nodokļu pazemināšana ir slikto laiku tēma, tad plaukstošajai nācijai vairāk ir nepieciešams saturs. Džordžam Bušam, kurš savus konkurentus ir atstājis tālu iepakaļ, ar šo paziņojumu klājas īpaši grūti, jo viņš cīnās par liberālo centru un spāņu vēlētājiem (tradicionāli viņi nav republikāņu vēlētāji) un veco partijas naudas eliti. Taču vienlaicīgi viņš nedrīkst piekrāpt kristīgos labējos, kuru rīcībā ir milzīgs mobilizēšanas potenciāls, un kas republikāniskajai partijai grib uzspiest savu programmu.

Bušs joprojām atrodas simpātiju viļņa virspusē. Gandrīz visi republikāņu gubernātori ir izteikušies par viņu. Visos štatos tiek veidotas atbalsta komitejas. Viņa padomnieku loks ir iespaidīgs. Bušs mēģina apvienot abus partijas pretējos strāvojumus "līdzjūtīgajā konservatīvismā", viņš vienlaicīgi ir maigs un stingrs, viņš uzsmaida centram un norāj labējos, viņš aicina palīdzēt vājajiem un padzen tos, kuri pārkāpj likumus. Šis "compassionate conservativism" ir kļuvis par intelektuāļu mīļāko bērnu. Taču faktiski Bušs savas partijas ultrakonservatīvi labējo ideoloģiju ir pakļāvis grūtam pārbaudījumam. Viņi pamatoti nojauš, ka teksasietim ir kreisi liberāls domāšanas veids. Republikāņu labējie ir bezkompromisa politiķi un grib koncentrēties krusta gājienam par vērtībām un morāli. Līdz šim Bušam ir izdevies ideoloģiskais slaloms. Kristīgie labējie neuzdrošinās viņam uzbrukt, lai gan uzjautrinās par viņa vārdu akrobātiku. Jo: šis vīrs var kļūt viņu nākošais prezidents.

Stefans Korneliusss