"Ungārijai daudz vairāk nekā līdz šim būs jāinvestē bruņotajos spēkos"

Sūdeutsche Zeitung"

— 99.03.10.

Budapešta

. Drošība maksā naudu. Taču Ungārija attiecībā uz bruņošanās izdevumiem ne tikai kā atpaliek no nākamajiem NATO partneriem, bet arī no abām pārējām jaunajām dalībniecēm. Tāpēc Ungārijai Aliansei ir svinīgi jāapsola, ka tā nepārtraukti palielinās militāro budžetu - nākošajos četros gados vismaz par 0,1% no iekšzemes bruto produkta ik gadu. 2002. gadā Ungārijas aizsardzības budžetam ir jābūt apmēram 1,8 miljardi marku.

Ungārijas armijai vairāk naudas ir ļoti nepieciešams. Tās ieroču arsenāls nāk gandrīz vienīgi no kādreizējās Padomju Savienības ieroču kaltuvēm. Tas tika gatavots ar mērķi, lai šķiru ienaidniekam pasniegtu mācību komunistiskās sistēmas pārākuma lietās. Tā izvērtās zināmā robustumā, bet ne tehniskā pārākumā vai rafinētā elektronikā. Parādus Ungārijai Krievija pirms dažiem gadiem galvenokārt nomaksāja ar kaujas lidmašīnām MIG - 29.

Ir paredzēta lidmašīnu parka modernizācija. Zviedru, amerikāņu un franču ražotāji jau iesaka savas preces, bet militārie eksperti un aizsardzības politiķi uzaicina informācijas braucienos. Taču lēmums vēl nav pieņemts, un kā izskatās, pirms 2002. gada arī nav gaidāms. Līdz tam laikam ungāru pilotiem vajadzēs priecāties, ja viņu lidmašīnas vispār spēs pietiekami bieži lidot.

Neraugoties uz trūkumiem, daudz kas ungāru bruņotajos spēkos tomēr ir izmainījies. To skaitliskais sastāvs pēc Varšavas pakta laikiem ir samazinājies apmēram uz pusi - patreiz 53.000 karavīru. Arī ungāru karavīru ārējais izskats ir apmēram tāds pat kā NATO karavīriem. Taču ne tik ātri kā uniformas izmainās arī virsnieku zināšanas: tikai 1600 profesionālo karavīru ir nokārtojuši pārbaudījumu angļu valodā.

Bela Veijere

""Varšavas pakta" tips"

Sūdeutsche Zeitung"

— 99.03.10.

Čehijas armijai joprojām trūkst moderns bruņojums

"Pārāk lieli un pārāk smagnēji," tā Peters Nečass vērtē savas valsts bruņotos spēkus. Parlamenta Aizsardzības komisijas priekšsēdētājs saka, ka Čehijas Republikas armija struktūras ziņā joprojām ir "Varšavas pakta" tipa armija". Starp Nečasu, kurš ir Demokrātiskās Pilsoņu partijas dalībnieks, un valdošajiem sociāldemokrātiem, kā arī Prāgas ģeneralitāti, daudzos aspektos pastāv domstarpības. Tomēr par to, ka Čehijas armija ir jāreformē, vienisprātis ir visi. Uzskatu atšķirības ir tikai par apmēru un tempu. Padomju laikā Čehoslovākijai, salīdzinot ar iedzīvotāju skaitu, bija viena no lielākajām armijām pasaulē - 200.000 vīru. Šodien Čehijas bruņotajos spēkos ir 64.000 karavīru - 36.000 no viņiem ir obligātā karadienesta vīri. Obligātā karadienesta likvidēšana dienas kārtībā vēl nav iekļauta: sociāldemokrāti un militārā vadība ir pret to. Pēc Nečasa domām, valsts varētu iztikt ar 38.000 profesionālās armijas karavīriem. Viņš domā, ka šo mērķi var sasniegt desmit gadu laikā, bet vispirms ir jāsarīko debates sabiedrībā.

Vienprātība valda arī par to, ka ir jāmaina akcenti attiecībā uz dažādām ieroču šķirām. Tanku vienības ir pārāk lielas, savukārt, vairāk uzmanības ir jāpievērš gaisa spēkiem. Tur ir grūtības ar degvielu un izpletņiem. Čehijas gaisa spēku ģenerālštāba vadītājs uzskata, ka mācību lidojumu stundu samazināšana ir pieņēmusi "pašnāvnieciskus" apmērus. 800 izpletņu vietā ir tikai 113, un, lai gan to lietošanas laiks ir 5 gadi, tie tiek izmantoti pat 12 gadus veci ""veterāni"".

Viena no iepriekšējo gadu lielākajām kļūdām ir tā, ka pārāk daudz tika domāts par ieroču iepirkšanu un pārāk maz par karavīru dzīves apstākļiem. Tam ir jāmainās.

Politiķus un militāristus iepriecina fakts, ka armijas autoritāte kā iekšzemē, tā ārzemēs pieaug.

Peters Brods

"Ģenerāļi ar Maskavas slīpējumu"

Sūdeutsche Zeitung"

— 99.03.10.

Politiski Polija ir gatava iestāties NATO, bet militāri nē.

Varšava

. Nedēļām ilgi Polijas politiķi un komentatori priecājās par gaidāmo iestāšanos NATO, bet tad no Briseles tika saņemta auksta duša. "Polija izpilda tikai minimālos noteikumus", lai varētu iestāties Aliansē, teica NATO ģenerālis Klauss Naumans. Un ne tikai tas. Polijas militāristiem, kuri pirms desmit gadiem Varšavas paktā bija otrs lielākais militārais spēks, vēl ir tāls ceļš ejams, lai sasniegtu Rietumu izglītības un bruņojuma standartus.

Politiskās gribas gan netrūkst, bet nav naudas un nepieciešamā personāla. Polijas armijai ir novecojis padomju ražojuma bruņojums. Ilustrācijai: no 22 modernajām kaujas lidmašīnām MIG - 29 NATO standartiem atbilstoši ir sagatavotas tikai sešas. Daudz labāk neizskatās arī jūras spēkos. Svarīgākais sauszemes karaspēka bruņojums ir novecojuši padomju tipa T - 62 un T - 72 tanki, bet jūras spēkos NATO sistēmā ir iespējams integrēt tikai divus lielākos kuģus. Bez tam viss karaspēks cieš arī no tā, ka naudas trūkuma dēļ nav iespējams veikt lielākus manevrus. Taču NATO galvenokārt prasa no rietumiem uz austrumiem pārvietot militārās iekārtas. Līdz šim vairums garnizonu atradās valsts rietumos, kas atbilda Maskavas militārajai stratēģijai.

Rietumu bruņojuma koncerni Polijai tālākā perspektīvā sola lielus darījumus. Taču divos punktos nav panākts kompromiss: Polijai gaisa aizsardzības sistēmas nekavējoties ir jāpielāgo Rietumu standartiem, bet no otras puses, valstij ir jāpārbauda ģenerāļu uzticamība.

Neviens Briselē gan atklāti nerunā par to, ka daudzi politiķi un militāristi Rietumu aliansē nav pārāk apmierināti ar to, ka poļu ģenerāļi ir apmeklējuši padomju militāro akadēmiju. Brisele ir reģistrējusi pastiprinātās krievu ārvalstu spiegošanas aktivitātes Polijā. Nav aizmirsts arī tas, ka apmēram pirms trim gadiem no amata par kontaktiem ar KGB rezidentiem Varšavā no premjerministra amata vajadzēja atkāpties Jozefam Oleksijam. Apmēram tikpat smagas ir arī divas nākošās problēmas: tikai neliela poļu virsnieku daļa spēj saprasties angliski. Taču galvenais ir tas, ka viņi diez vai ir iemācījušies patstāvīgi pieņemt taktiskus lēmumus. Ekspertiem Varšavā un Briselē nav ilūziju: "Tas ilgs apmēram pusi no vienas paaudzes laika."

Tomass Urbans

"Aiz atvērtām durvīm"

"Gazeta Wyborcza"

— 99.03.12.

Kad šodien Varšavas, Budapeštas un Prāgas diplomātijas šefi parakstīs iestāšanās protokolu NATO, Rietumu sabiedrotie joprojām turpinās meklēt atbildi uz jautājumu, ko darīt ar tām valstīm, kuras arī vēlas iestāties Aliansē.

Šodien Misuri pilsētā Independensā svinīgā atmosfērā, klātesot Polijas, Ungārijas un Čehijas diplomātijas šefiem, šīs trīs valstis tiks oficiāli uzņemtas NATO. Kad triju valstu ārlietu ministri parakstīs iestāšanās protokolu, sabiedrotajiem nāksies nopietni pārdomāt, kā atbildēt uz jautājumu: ko darīt ar tām valstīm, kas arī vēlas iestāties NATO?

Televīzijā translētā ceremonija neapšaubāmi pacilās skatītājus Budapeštā, Prāgā un Varšavā. Taču septiņas citas Eiropas valstis ar sarūgtinājumu nodomās, ka pirmais NATO paplašināšanas raunds pēc Aukstā kara beigām izrādīsies arī pēdējais.

 

Kritēriji ir pilnībā izpildīti

Ārēji atbilde ir skaidra: NATO durvis arī turpmāk "paliek atvērtas". Amerikas valsts sekretāre Madlēna Olbraita pagājušā gada decembrī NATO sanāksmē apgalvoja, ka "nopietnas un ticamas Atvērto durvju programmas izstrādāšana būs viens no pašiem svarīgākajiem uzdevumiem" Aliansei aprīļa galotņu konferences laikā, kas tiek organizēta, lai atzīmētu NATO 50.gadadienu.

Turklāt Kongresa Pētījumu centrs nesen salīdzināja NATO iestāties gribošo valstu gatavības līmeni un paziņoja, ka no septiņām kandidātvalstīm (Igaunija, Lietuva, Latvija, Slovēnija, Slovākija, Rumānija un Bulgārija) divām - Slovēnijai un Lietuvai tikai nedaudz pietrūkst, lai visā apjomā izpildītu iestāšanās kritērijus Aliansē.

Neraugoties uz to, Lielbritānija, Vācija un Francija nelabprāt domā par tālāku paplašināšanos. Tieši šī iemesla dēļ Amerikas valdība ir paredzējusi mazināt svinību gaisotni Vašingtonas tikšanās laikā un cenšas izvairīties no jebkādu publisku solījumu izteikšanas par tālāko paplašināšanās gaitu.

Daudziem Eiropā tagad rodas iespaids, ka izteikums par "atvērtajām durvīm" de facto nozīmē vismaz ilgāku pārtraukumu. Kā šajā Atlantijas okeāna krastā, tā arī otrpus okeāna vieni atzīst, ka pārtraukumam ir jābūt ilgstošam, lai dotu iespēju Aliansei "sagremot" paplašināšanu ar trim valstīm un lai dotu laiku Krievijai pielāgoties jaunajām reālijām. Citiem rodas arvien lielākas bažas, ka pārtraukums pārvērtīsies par apstāšanos. Ja tā notiks, tad daļa no Eiropas uz visiem laikiem atradīsies ārpus eiroatlantiskās miera un drošības zonas, to varēs apdraudēt konflikti un - īpaši Baltijas valstu gadījumā - tā tiks nolemta Krievijas dominējošajai ietekmei.

 

Aliansei ir jāpaplašinās

Kas ir jādara Aliansei, lai tās solījums par "atvērtajām durvīm" izrādītos ticams, tajā pašā laikā neuzspiežot pārāk strauju tempu NATO paplašināšanai? Izeja ir atrodama. Vašingtonas galotņu konferences laikā NATO ir publiski jānosaka, kādai ir jāizskatās atvērtai un elastīgai tālākās Alianses paplašināšanās procedūrai, paredzot tādu procesu, kura ikvienā etapā ir iespējams pasteigties vai piebremzēt. Aliansei vienmēr ir jāpasvītro, ka tā arī turpmāk ieturēs "atvērto durvju" politiku.

Galotņu konference būtu laba iespēja, lai:

— vēlreiz apstiprinātu 1997.gada Madrides Deklarācijā ietverto apgalvojumu, ka Alianse paplašināsies un ka ikvienas demokrātiskas un NATO izvirzītajiem standartiem atbilstošas Eiropas valsts kandidatūra tiks izskatīta nekavējoties;

— nosauktu vārdā tās valstis, kuras oficiāli ir deklarējušas savu vēlmi iestāties NATO; tas būs līdzvērtīgi atzinumam, ka šīs valstis ir potenciālas iestāšanās kandidātes NATO;

— paziņotu, ka valstis Aliansē tiek uzņemtas individuāli, tātad jautājums par Baltijas valstu vai Balkānu valstu kandidatūrām netiks izskatīts grupveidīgi, bet šo valstu uzņemšanai veto nevar izteikt neviena trešā valsts;

— deklarētu, ka nozīmīga jaunās NATO stratēģiskās koncepcijas daļa ir nodoms tālāk paplašināt Aliansi un ka šajā sakarā Alianse ir gatava atbalstīt iestāties gribošās valstis, izstrādājot individuālas palīdzības programmas;

— instruētu NATO dalībvalstu diplomātijas un aizsardzības vadītājus, lai tie veiktu vispusīgus pētījumus par kandidātvalstu gatavības stāvokli un atbilstību NATO standartiem. Šī izvērtēšana varētu tikt pabeigta pirms nākamās NATO ministru sanāksmes 1999.gada nogalē vai 2000.gada sākumā, bet tās secinājumus varētu apkopot nākamajā NATO galotņu konferencē 2000. vai 2001.gadā. Iespējams, ka tajā laikā NATO jau būs sagatavojusies pieņemt lēmumus jautājumā par tālāko paplašināšanos.

 

Plāns ir nepieciešams

Rīcība pēc tādiem noteikumiem nebūtu pārāk sasteigta, taču tā apstiprinātu formulu "atvērtās durvis". Programmā netiktu ietverti ne mehāniski, ne automātiski soļi, taču NATO iestāties gribošajām valstīm būtu plāns, kas dotu tām apziņu, ka nenāksies gaidīt līdz bezgalībai. Tādā veidā Alianse no jauna apņemtos rīkoties eiroatlantiskās drošības arhitektūras paplašināšanas jautājumā.

"Trīs uz NATO"

"The Washington Post"

— 99.03.12

Šī ir veiksmīga diena Rietumiem. NATO - alianse, kam visus Aukstā kara gadus ir izdevies noturēt savas dalībvalstis stabilas, plaukstošas un brīvas - uzņem savā vidū Poliju, Ungāriju un Čehijas Republiku, kas ilgstoši ir bijušas NATO bijušā komunistiskā pretinieka nelabprātīgas dalībnieces. Šīs trīs valstis oficiāli iziet no izzudušās Austrumu-Rietumu robežšķirtnes otras puses, rada no jauna vienotu, kulturāli rietumniecisku un miermīlīgu Eiropu, pārvietojot uz austrumiem stabilitāti un demokrātiju. Tas nav slikts sasniegums.

Protams, šīm trim valstīm ar to process vēl nebūs beidzies. Elites, liekas, daudz aizrautīgāk nekā sabiedrības vēlas atkalpievienoties Rietumiem. Nav redzami nekādi uzkrītoši draudi, kas liktu pildīt NATO kolektīvās aizsardzības solījumus, lai gan tuvējos Balkānos ir pietiekami daudz problēmu, lai pakļautu NATO ilgstošai miera uzturēšanai.

Trijām jaunajām valstīm būs nepieciešami 10 līdz 15 gadi, lai tuvinātu savas militārās kaujasspējas alianses standartiem. Tām būs jāapmaksā minimālie pirmās pakāpes uzlabojumi komunikācijās, izlūkošanā, gaisa aizsardzībā un arī angļu valodas apmācībā. Ir muļķīgi runāt par jaunu "bruņošanās sacensību" Centrāleiropā.

Poļi, ungāri un čehi tika vienprātīgi izvēlēti par pirmajiem kandidātiem uz paplašināšanos. Tomēr attiecībā uz tālāko paplašināšanos vairs nav tādas vienprātības, jo pastāv bažas, ka varētu tikt izprovocēta Krievijas pretošanās. Tomēr nevajadzētu ļaut, lai šīs bažas apslāpētu pamatsaistības uzņemt citas Eiropas demokrātijas, kad tās atbildīs NATO standartiem. Tiek runāts par visdažādākajām formulām, kā un kad to darīt, pēc kādiem noteikumiem un kādā kārtībā. Ir nepieciešamas tālākas diskusijas, lai noskaidrotu procedūru. ES ir jāveic pašai savs uzdevums, atverot durvis visām atbilstošajām demokrātijām.

Tomēr galvenā prasība ir visām atjaunotajām Eiropas demokrātijām - kādu dienu tā varētu būt arī Krievija - dot iespēju baudīt Rietumu stila dzīvi. Tieši tāds ir gan NATO, gan ES paplašināšanās galvenais uzdevums.

"Latvija prezidenta meklējumos"

"Ņezavisimaja gazeta"

— 99.03.11.

Līdz konstruktīvam dialogam ar Maskavu Rīgai vēl ir tālu.

Latvijas prezidents, 59 gadus vecais Guntis Ulmanis šī gada 7. jūlijā nodos Rīgas pili savam pēctecim prezidenta postenī. No 1993. gada vasaras viņš šajā amatā ir nostrādājis divus termiņus (pa trim gadiem) un saskaņā ar Konstitūciju viņam ir jāaiziet. Pēc 3. oktobrī Latvijā notikušajām parlamenta vēlēšanām, kuras daļēji nostiprināja kreisi krievisko opozīciju, un 3. novembrī apstiprināja jauno valdību, kura salīdzinājumā ar iepriekšējo ir kļuvusi mērenāka nacionālradikālisma ziņā, Latvijas prezidenta maiņa noslēgs galveno varas institūciju atjaunošanos. Krievijai ir ļoti svarīgi, kāds būs jaunais valsts galva: konfrontējošs vai miermīlīgs attiecībā pret Latvijā dzīvojošajiem krieviem un pašu Krievijas valsti. Pašlaik Latvijas valdošā koalīcija ar grūtībām izvēlas šim postenim atbilstošas kandidatūras. Mēģinājumi atrast tādu labējo centristu vidū nebija veiksmīgi: maestro Raimonds Pauls no Jaunās partijas atteicās, tādēļ ka viņam to neatļāva sieva, bet bijušais kompartijas sekretārs Anatolijs Gorbunovs no Latvijas Ceļa neriskēja piekrist savas komunistiskās pagātnes dēļ. Ar neveiksmi beidzās arī nacionālradikāļu meklējumi: 65 gadus vecais Jānis Priedkalns - ārzemju latvietis, kurš pārstāv Latviju ANO - nebija piemērots tā iemesla dēļ, ka viņš vāji pārzina vietējos apstākļus.

Pārmetumu un aplausu attiecību aizejošajai varai ekonomisko rādītāju sfērā daļēji var secināt no pašreizējā premjerministra Viļa Krištopana vārdiem, kurš uzskata, ka viņa valsts šogad spēj kļūt par līderi vienpadsmit Eiropas Savienības asociēto valstu vidū un gada beigās saņemt uzaicinājumu iestāties šajā organizācijā. Jau tagad Latvija atrodas pirmajā vietā reģionā eksporta pakalpojumu sniegšanas sfērā, jo krīze liek Krievijai palielināt savas eksporta piegādes uz Rietumiem caur šīs republikas teritoriju un ostām. Kravu tranzīta apjomi Latvijā aug, un tie ir lielāki, nekā tranzīta apjomi caur Igauniju un Lietuvu kopā ņemot.

Vietējo ražotāju zaudējumi, kas saistīti ar tradicionālo pārtikas produktu piegāžu uz Krieviju samazināšanos divpusējo attiecību pasliktināšanās dēļ, pārklājas ar peļņu pakalpojumu sfērā, un tas nodrošina kopējo IKP pieaugumu. Tā saka premjers.

Būtu grēks šaubīties par jaunā valdības vadītāja apgalvojumiem, kuri balstās uz statistiku, taču pēdējā gadījumā kāds - vai nu premjers, vai arī statistika - izskaistina situāciju. Ar valsts lauksaimniecību, kura pagātnē lielā mērā bija orientēta uz Krieviju, ir slikti. Un tas nav Latvijas-Krievijas attiecību pasliktināšanās rezultāts, bet gan tirgus diversifikācijas sekas ar nolūku pārorientēt to uz Rietumu patērētāju. Nevienam šodien nav vajadzīgi Latvijas graudi, gaļa, sviests un skābpiena produkti. Šo labumu Eiropā pietiek. Tādēļ nākas pārorientēties uz tur pieprasītās strausu gaļas, vēžu, sēņu un dzērveņu ražošanu… Tā saka Latvijas zemnieki, bet Statistikas pārvalde, kā apstiprinādama viņu teikto, ziņo, ka pēdējo 7 gadu laikā govju un cūku skaits valstī ir samazinājies trīs reizes.

Pēc neatkarības atgūšanas 1991. gadā pār Latvijas galvu gāzās vēl divas nelaimes. Runa iet par nepamatnācijas problēmu un centieniem attaisnot latviešu fašistus. Pēdējā no minētajām problēmām kā bumerangs atgriežas pie nepamatnācijas problēmas, tā ka tendences attaisnot latviešu SS leģionārus, kuri Otrajā pasaules karā piedalījās Hitlera pusē, savijas ar tikpat cītīgiem mēģinājumiem nomelnot un iegrūst aiz restēm bijušos krievvalodīgos partizānus, kuri karoja antihitleriskās koalīcijas pusē.

1990. gada rudenī, kad Boriss Jeļcins bija KPFSR Augstākās padomes priekšsēdētājs, Krievija kopā ar trim Savienības Piebaltijas republikām gatavoja zināmos līgumus par savstarpējās suverenitātes atzīšanu. To notikumu aculiecinieki atceras, kā krievu diasporu pārstāvji nākošajam Krievijas prezidentam stāstīja par to, ka līgumu tekstos nepietiekami skaidri izstrādāts punkts par to krievu stāvokli, kuri paliks dzīvot neatkarīgajās Baltijas valstīs pēc to aiziešanas no PSRS. Tad Jeļcins solīja ņemt vērā šo trūkumu, bet Sergejam Šahrajam vajadzēja pabeigt visu darbu. Taču 1991. gada janvārī Jeļcins ieradās Tallinā un parakstīja līgumus bez jebkādiem labojumiem.

Tā bija vienkārši kampaņa. Lietuva tika pievilkta šim procesam pašā pēdējā brīdī, konkrētu līgumu ar to sastādīt nepaspēja. Latvijas teksta kopijā nosvītroja vārdu "Latvija" un tā vietā ierakstīja "Lietuva". Bet parakstīja līgumu pat ne vēstnieks, bet gan pilnvarotais Lietuvas Republikas pārstāvis Igaunijā. Visi steidzās. Piebaltieši steidzās kļūt neatkarīgi, bet Jeļcins steidzās ātrāk iegūt galveno pozīciju Krievijā, ne pārāk daudz domājot par sekām. Kas attiecas uz krievu diasporu nākotni Baltijā, Boriss Nikolajevičs noticēja mutiski dotajiem solījumiem. Tos izpildīja tikai Lietuva, piešķirot pilsonību visiem iedzīvotājiem pēc "nulles varianta". Igaunija un Latvija šos solījumus neturēja, izmantodamas neprecizitātes līgumu formulējumos un kā iemeslu minēdamas "īpašo skaitlisko attiecību starp pamatnāciju un nacionālajām minoritātēm, kas var ietekmēt uz svarīgu valstisku lēmumu pieņemšanu". Pats interesantākais ir tas, ka pirmā parlamenta vēlēšanās gan Igaunijā, gan Latvijā piedalījās kā pamatnācija, tā arī minoritātes. Pie kam pēdējās balsojuma laikā teica "Jā!" no Krievijas neatkarīgai suverēnai valstij un parādīja savu lojalitāti tai. Kāds gan bija to pārsteigums un vilšanās, kad pēc kāda laika to izvēlētais parlaments padarīja tos par otrās šķiras cilvēkiem, nostājoties kopā ar citām varas institūcijām uz monoetniskas valsts izveides ceļa, kurā nepamatnācijas pārstāvjiem paredzēts atteikums daudzās politiskajās un ekonomiskajās tiesībās, to kultūras autonomijas sašaurināšana.

Lielākā daļa laikā no 1991. gada pieņemtajiem normatīvajiem aktiem - likums par pilsonību, par vēlēšanām, par valsts dienestu, par pirmsvēlēšanu aģitāciju, par valodu, par ārvalstnieku stāvokli - bija diskriminējoši attiecībā pret nacionālajām minoritātēm un to mērķis bija krievvalodīgo iedzīvotāju izspiešana uz "vēsturisko dzimteni". Šī politika deva savus augļus - no Latvijas tomēr aizbrauca vairāk kā 150 000 cilvēku, taču paši izturīgākie palika. Tie bija cilvēki, kuri, neraugoties uz diskrimināciju, par savu vēsturisko dzimteni uzskata tieši Latviju.

Nacionālo minoritāšu un it īpaši krievu problēmu labi ilustrē tā pati statistika. Ja uz šo dienu Latvijā ir gandrīz 2,5 miljoni iedzīvotāju, tad tikai 72% no tiem (1 miljons 800 tūkstoši) ir pilntiesīgi savas valsts pilsoņi, kamēr 28% (700 000) nav Latvijas pilsonības, pie kam divas trešdaļas no šī skaita (450 000) ir krievi, bet pārējie - baltkrievi (110 000), ukraiņi (60 000) un citi. No visiem krieviem, kuriem nav Latvijas pilsonības, 50 tūkstoši ir saņēmuši Krievijas Federācijas pilsonību, bet 400 000 ir nolēmuši palikt par "personām bez pilsonības" ar perspektīvām vai nu saņemt violeto "nepilsoņa pasi" un uzturēšanās atļauju Latvijā, vai arī Latvijas pilsonību naturalizācijas procesā. No kopējā nelatviešu skaita 290 tūkst. krievu, 21 tūkst. baltkrievu, 5 tūkst. ukraiņu un 4 tūkst. citu nacionalitāšu pārstāvju pa dažādiem ceļiem ir spējuši saņemt Latvijas pilsonību. Pēc diskriminācijas sākuma pilsonību ir ieguvuši 65 tūkstoši krievu. Šis process virzījās lēni, tā kā nepamatnācijas pārstāvjiem bija jāiziet pazemojošu un sarežģītu naturalizāciju, kuru pārvarēt daudziem nebija pa spēkam.

Starptautiskās tiesību aizsardzības organizācijas ir izteikušas bažas par nacionālo minoritāšu stāvokli Latvijā, bet attapusies Krievija pasludināja krievvalodīgo iedzīvotāju diskriminācijas likvidēšanu par prioritāru uzdevumu savā ārpolitikā Baltijas, un tajā skaitā arī Latvijas, virzienā. Ar to KF varasiestādes it kā reabilitēja sevi Baltijas krievu diasporu priekšā par pieļautajām vēsturiskajām kļūdām un ilgo neuzmanību pret to problēmām. Latvija ilgu laiku ignorēja Krievijas rekomendācijas. Starptautiskās organizācijas asi nosodīja Latvijas galvaspilsētā pagājušā gada pavasarī notikušo pensionāru demonstrācijas izdzenāšanu ar Rīgas policistu palīdzību un uz pretkrievisku noskaņu bāzes organizēto SS leģionāru maršu. Lielā mērā tas bija Krievijas nopelns, kura, nolīdzinot vainu "aiz robežām dzīvojošo līdzpilsoņu" priekšā, aktīvi strādāja, parādot ne tikai gribu, bet arī to, ka "pulveris vēl ir sauss". Starptautiskās sabiedrības solidaritāte ar Maskavu nobiedēja latviešu labējo liberāļu (partija Latvijas Ceļš) līderus, daudzi no kuriem, atrodoties vadošos amatos padomju laikā, vienmēr baidījās no Maskavas dusmām. Satraucās pat nacionālradikāļi, jo notikušais nostādīja Latviju uz attiecību saraušanas robežas ar Krieviju, draudēja ar izolāciju un durvju uz Eiropas Savienību aizvēršanu. Sāka uztraukties arī pats prezidents Guntis Ulmanis. Tā rezultātā pagājušā gada oktobrī notikušajā referendumā tiek pieņemti jau iepriekš Saeimas apstiprināti lēmumi:

- par labojumiem Pilsonības likumā, kuri paredz naturalizācijas vecuma "logu" likvidāciju;

- par pilsonības piešķiršanu pēc vecāku pieprasījuma bērniem, kuri dzimuši pēc 1991. gada 21. augusta;

- par rakstisko latviešu valodas eksāmenu atcelšanu tiem cilvēkiem, kuri vēlas iegūt pilsonību un ir vecāki par 65 gadiem.

Latvijā parādās jauns parlaments, jauna valdība, šī gada februārī atsākas Krievijas-Latvijas konsultācijas ārlietu ministru vietnieku līmenī. Varētu padomāt, ka ledus izkustējies, taču Krievijas ĀM turpina uzstāt, ka paziņojumi par radikālām humanitārās situācijas izmaiņām Latvijā ir priekšlaicīgi.

Kādēļ? Vienkārši tādēļ, ka latviešu varas iestāžu augstākajos ešelonos izveidojies viedoklis, ka referendums pamatā ir atrisinājis nacionālo minoritāšu problēmu un ka attiecību uzlabošanās starp abām valstīm tagad ir atkarīga tikai no Krievijas, maigi izsakoties, ne pilnībā atbilst patiesībai.

Par to liecina vēstules, kuras joprojām pienāk uz Krievijas vēstnieka Latvijā adresi, uz krievu laikrakstu redakcijām, uz Latvijas cilvēktiesību komiteju, arī tieši uz Krievijas Ārlietu ministriju. Tās ir vēstules-sūdzības no netaisnīgi apietajiem krievu diasporas pārstāvjiem ar izmisīgiem lūgumiem palīdzēt: "No visām darbavietām esmu atlaists, nespēju savilkt galus kopā. Palīdziet!"; "Nav naudas dzīvokļa apmaksai, pēc tiesas lēmuma ar visu ģimeni un iedzīvi esmu izmests uz ielas. Palīdziet!"; "Esmu vecs, Krievijā nespēju viens pats sevi apkalpot, bet uz Latviju pie bērniem nelaiž. Palīdziet!"; "Kā nepilsonei atteica pensiju, izdzina no dzīvokļa, vēlos atgriezties Krievijā, taču nav naudas ceļam un mājoklim. Palīdziet!" Saprotams, ka šos lūgumus var skaidrot ar likumdošanas inerci. Taču visticamāk galvenais iemesls ir tas, ka pieņemtajos labojumos starptautisko ekspertu vēlmes nav ņemtas vērā visā pilnībā. Turklāt aizejošā 6. Saeima pēdējā sēdē, konvulsīvā vēlmē nostiprināt netaisnību, pieņēma veselu paketi acīmredzami pretkrieviski virzītu lēmumu (tajā skaitā arī likumu par izglītību), kuri vēl vairāk pasliktina krievvalodīgo iedzīvotāju stāvokli Latvijā. Bet prezidents Guntis Ulmanis tos apstiprināja, ignorējot nacionālo minoritāšu viedokli un līdz ar to pārkāpjot Eiropas normas, kuras paredz nacionālās minoritātes skarošo likumu saskaņošanu ar pašām nacionālajām minoritātēm.

Uz to norāda ieilgusī Latvijas prokuratūras klusēšana, kura izmeklē faktu par pagājušā gada beigās notikušo Latvijā klasiskā Gebelsa propagandas piemēra - grāmatas "Baigais gads" - atkārtoto izdošanu. Šajā grāmatā savā laikā pēc hitleriešu diktāta tika "aprakstīts un ilustrēts" tas, ko Latviju sagrābušie vācu fašisti dēvēja par "komunistu un ebreju zvērībām pret latviešu tautu".

Tam seko tas, ar kādām grūtībām valdības galva un pats prezidents mēģina novērst iespējamās negatīvās sekas, ko var izraisīt kārtējais 16. martā paredzētais SS latviešu leģionāru maršs, pierunājot oficiālās personas nepiedalīties šajā demonstrācijā, kā arī jau iepriekš neveiksmei nolemtais, un saprotams, izgāšanos piedzīvojušais prezidenta mēģinājums samierināt bijušos nacistus ar veterāniem-sarkanarmiešiem - kā krieviem, tā latviešiem. Ideoloģiski viņi vispār ir nesamierināmi. Taču kā tos šodien var samierināt tīri sadzīviskā līmenī, ja, atšķirībā no padomju karavīriem - Lielā Tēvijas kara veterāniem, kuri neatkarīgajā Latvijā ar likumu ir zaudējuši visas priekšrocības, bijušie SS latviešu divīziju karavīri ir 1995. gada aprīlī pieņemtā likuma par politiski represēto statusu subjekti, saskaņā ar kuru tiem tiek garantētas īpašas pensijas, bezmaksas medicīniskā aprūpe, kā arī priekšrocības sabiedriskā transporta izmantošanā un nodokļu nomaksā. Tas pats likums paredz "atlīdzināt politiski represētajiem represiju rezultātā radušos zaudējumus, kā arī morālo un fizisko kaitējumu".

Visbeidzot, tas skaidri ir saskatāms varas centienos izrēķināties ar bijušo partizānu vienības komandieri, 76 gadus veco, neizdziedināmi slimo antifašistu Vasiliju Kononovu, kurš personīgi uzspridzināja 12 hitleriešu dzīvā spēka un tehnikas ešelonus. Viņš tika arestēts pagājušā gada augustā par apsūdzībām "kara noziegumā" - par viņa vienības 1944. gada maijā Ludzas rajona Mazo Batu ciemā izdarīto sešu ciema iedzīvotāju slepkavību, kuriem "vācieši bija piešķīruši ieročus pašaizsardzībai". Latvijas prokuratūra strādā vēl pie aptuveni 150 analoģiskām lietām pret bijušajiem padomju partizāniem, kuri karoja pret fašistiem. Tās ir politiskas lietas. Cita nosaukuma tām nav.

Nesen parādījās baumas par nacionālradikāļu neapmierinātību ar to, ka jaunajam premjerministram Vilim Krištopanam ir parādījies prokrievisks noskaņojums. Viņuprāt, premjers ir gatavs gandrīz vai atteikties no integrācijas NATO apmaiņā pret Krievijas puses solījumiem paplašināt savu kravu tranzītu caur Latviju. Acīmredzot nacionālradikāļi cenšas kaut vai tādā veidā atriebties savam koalīcijas partneriem par vēlēšanās zaudētajām balsīm. Pie tam tie atkal tuvredzīgi atklāj savu negatīvo attieksmi pret divpusējo attiecību uzlabošanu. Atliek vienīgi cerēt, ka jūlijā izvēlētais jaunais Latvijas Republikas prezidents būs gudrs politiķis. Pretējā gadījumā gaisma Krievijas-Latvijas attiecību tuneļa galā parādīsies ne tik drīz.

Viktors Sokolovs

 

"Igaunijā ieplūst kapitāls"

"Dagens Industri"

— 99.03.13.

Zviedru uzņēmumi 1998. gadā Igaunijā ieguldīja 1,5 miljardus kronu.

Ārzemju tiešās investīcijas aumaļām ieplūst Igaunijā, un 1998. gads ir kļuvis par jaunu rekordgadu pēc līdz tam veiksmīgākā 1997. gada.

Prognozes par 1999. gadu rāda uz vēl lielāku ārzemju kapitāla ieplūšanu.

Par spīti krīzei apkārtējā pasaulē, kapitāls no ārvalstīm turpina ieplūst Igaunijā arī pēc rekordveiksmīgā 1997. gada.

Jau pēc pirmajiem trim 1998. gada kvartāliem ārzemju ieguldījumi Igaunijā sasniedza 3,1 miljardu kronu, tādējādi pārspējot visa 1997. gada rekordpieplūdumu 2,2 miljardu apmērā. Skaitļi par visu 1998. gadu vēl nav pieejami.

Tomēr arī ceturtajā kvartālā saglabājās galvu reibinošais ieguldījumu temps. Ārzemnieki turpināja pumpēt naudu Igaunijā. Cita starpā S-E-Banken nopirka igauņu banku Ühispank pēc tam, kad Föreningssparbanken bija pārņēmusi valsts lielāko banku Hansapank.

"1998. būs līdz šim veiksmīgākais gads, un mūsu prognozes rāda uz ieguldījumiem robežās no 4,2 līdz 4,8 miljardiem zviedru kronu", teica Igaunijas Ieguldījumu aģentūras vadītājs Agu Remmelgs. Tas ir divas reizes vairāk kā 1997. gadā.

Ekonomiskās analīzes, cita starpā ERAB veiktā, rāda, ka ieguldījumu temps valstīs, kuras atrodas vistuvāk iestājai Eiropas Savienībā, būs liels arī nākamajos gados.

"Es domāju, ka 1999. gads būs vēl viens rekordgads, jo visdrīzākajā laikā sāksies Igaunijas lielo infrastruktūras uzņēmumu, tādu milžu kā Igaunijas Enerģija un Igaunijas Dzelzceļi, privatizācija. Stratēģiskie ārvalstu investētāji izrāda ārkārtīgi lielu interesi", sacīja Agu Remmelgs, kurš domā, ka interese drīz tiks pievērsta arī tirdzniecības uzņēmumiem.

Šķiet, ka Krievijas un Āzijas krīze nav ietekmējusi ieguldījumu tempu.

"Šīs krīzes drīzāk ir pasteidzinājušas Baltijas valstu veiksmīgo uzņēmumu pārņemšanu. Ļoti iespējams, ka šī attīstības tendence turpināsies un nostiprināsies arī turpmāk.", Agu Remmelgs teica.

Kamēr ārvalstu ieguldītāji iepriekšējos gados dibināja savus uzņēmumus, tagad tie tiek vilināti ienākt jau pastāvošos veiksmīgos igauņu uzņēmumos.

Dažu pērnā gada mēnešu laikā ārzemnieki ir pārņēmuši tādus sekmīgus igauņu uzņēmumus kā pārtikas produktu ražotāju Rakvere Meat Factory (HK Ruokatalo), apģērbu šūšanas uzņēmumu Marat (FinnWear), masu mediju uzņēmumu Postimees (Schibstedt), mediju grupu Express Group (Marieberg) un rūpniecības uzņēmumu Rakke Lime Factory ( somu Partek Nordkalk).

Kamēr ārvalstu ieguldījumi 1996. un 1997. gadā lielākoties tika izdarīti ražošanas uzņēmumos, 1998. gadā uzmanības centrā atradās finansu un masu mediju sektors.

Krievijas krīze gandrīz nemaz nav ietekmējusi ārvalstu ieguldītājus tādēļ, ka viņi vēlas panākt savu produktu noietu gan ES tirgū, gan Baltijas valstīs.

Zviedrija ir vislielākā ieguldītāja Igaunijā, un otro vietu ieņem Somija. Pagājušā gada pirmajos trīs kvartālos Zviedrija investēja 1,5 miljardus kronu un Somija 0,9 miljardus. Nākamās vietas ieņem ASV, Dānija, Lielbritānija, Holande, Vācija un Norvēģija, kuru kopējais ieguldījums ir 0,6 miljardi kronu.

Rēts Vaikla

"Hitleriešu algotņi stājas ierindā"

"Tribuna"

— 99.03.12.

Latvijas Republikas Ministru kabineta vadītājs Vilis Krištopans šajās dienās sacīja: "Pats par sevi saprotams, valdība negatavojas vadīt leģionāru gājienu 16.martā vai jebkādā citā veidā tajā piedalīties."

Pagājušajā gadā Latvijas parlaments oficiāli pasludināja 16.martu par Latviešu karavīru atceres dienu. Citiem vārdiem sakot, šim datumam ir jākļūst par kalendāra "sarkano" datumu. Tomēr jāsaka, ka latviešu brīvprātīgā SS leģiona veterāni to tā vai tā jau atzīmē kopīgi ar nacionālradikālās sabiedrības pārstāvjiem, kuri ietilpst arī valdošajā koalīcijā.

Kādēļ gan tika izvēlēts tieši 16.marts? Jo tieši šajā dienā 1943.gadā Hitlers parakstīja rīkojumu par augšminētās nodaļas izveidi okupētajā Latvijā.

Bet kādēļ gan premjers tagad sniedza savu paziņojumu par viņa vadītā ministru kabineta nepiedalīšanos gaidāmajās svinībās? Tā arī nav nejaušība. Pavisam nesen republikas Ārlietu ministrijas vadītājs Valdis Birkavs izteicās, ka būtu nepieciešams izstrādāt kopīgu valdības stratēģiju attieksmē pret 16.martu. Viņš precizēja: "Lai šī diena nenodarītu ļaunu Latvijai."

Krištopans uzsvēra, ka tā būs vienkārši veterānu tikšanās, kuri karoja vienā frontes pusē: "Neviens nevar aizliegt viņiem pulcēties. Mēs taču neuzstājamies ar pretenzijām attiecībā uz 9.maiju. Protams, antihitleriskās koalīcijas veterāniem ir pilnīgas tiesības pulcēties un atzīmēt šo dienu." Tomēr, kā uzskata premjers, oficiālajām personām nav jāpiedalās bijušo esesiešu pasākumos, un valdība ir izdevusi attiecīgu rīkojumu.

Tomēr valsts vadītājs Guntis Ulmanis tikšanās laikā ar žurnālistiem skaidroja, ka nevienam nav tiesību aizliegt jebkuram Latvijas iedzīvotājam piedalīties šajā pasākumā, kuru ir apstiprinājis parlaments. Tas nozīmē, ka valsts oficiāli noteiktajā akcijā drīkst piedalīties arī valsts vadītāji, militārie vadītāji un citi.

Vjačeslavs Proskura

 

"Lietuva atrodas vadībā

skrējienā uz NATO"

"Morgenavisen

Jyllands-Posten"

— 99.03.14.

Indipendensa, Misūri pavalsts. Dānijas jaunā sabiedrotā - Polija - ir gatava "sadalīt" trīs Baltijas valstis un pirmām kārtām strādāt, lai Lietuva varētu kļūt par NATO dalībnieci.

"Mēs atbalstām Lietuvu un Slovākiju - savas kaimiņvalstis. Tās abas ir labi sagatavotas, lai varētu kļūt par alianses dalībvalstīm", sarunā ar Jyllands-Posten teica Polijas ārlietu ministrs Broņislavs Geremeks. Polijas uzsvars uz Lietuvu atspoguļo NATO aprindās aizvien vairāk augošo atziņu, ka trīs Baltijas valstis nav vienlīdz labi sagatavotas uzņemšanai aliansē.

Pēc sešām nedēļām NATO augstākā līmeņa sanāksmē Vašingtonā Dānija cīnīsies par to, lai noslēguma dokumentā visas trīs Baltijas valstis tiktu nostādītas līdzās, un vislabākais, ja tās tiktu nosauktas vārdā. Tomēr NATO aprindas un ārpolitikas lietpratēji par visticamāko uzskata, ka Lietuva būs pirmā NATO dalībvalsts no Baltijas valstīm.

Dānijas aizsardzības ministrs Hanss Hekerups pavisam nesenā Vašingtonas apmeklējuma laikā atzina, ka Lietuva ir atšķīrusies no pārējām Baltijas valstīm. Tas tomēr negrozīs Dānijas vēlmi cīnīties par visām trim Baltijas valstīm - tajā skaitā Igauniju un Latviju.

"Ļoti iespējams, ka Lietuva ir krietni izvirzījusies aizsardzības jomā, tomēr Dānijas politika ir tāda, ka šīm valstīm ir jāiestājas vienlaikus visām trim", Hekerups teica.

Lietuvas kā favorītes lomu nostiprina tas, ka tā ir vienīgā Baltijas valsts, kam nav tiešas robežas ar Krieviju (ja neņem vērā Kaļiņingradas anklāvu). Krievija, kas spēcīgi pretojas NATO paplašināšanai uz austrumiem, ir nopietni brīdinājusi par šo trīs bijušo padomju republiku uzņemšanu un NATO teritorijas izplešanos līdz Krievijas robežai. Geremeks norādīja, ka Krievijas teiktajam nevajag pievērst pārāk lielu vērību.

"Pirms trim gadiem Krievija proklamēja, ka Polija nekad nekļūs par NATO dalībvalsti. Tagad Polija ir iestājusies. Daudz svarīgāk ir panākt, lai Krievija šo procesu akceptē. Mēs varētu lūgt krievus nebūt tik augstprātīgiem un tā vietā priecāties, ka NATO šajā reģionā rada stabilitāti. Krievija šobrīd atrodas tik dziļā krīzē, ka tai vajadzētu būt ieinteresētai šajā lietā", Geremeks teica. "NATO un Eiropa nekad nedrīkst akceptēt Jaltas mantojumu."

Mikaēls Ulvemans

"Triju jaunu NATO dalībvalstu

uzņemšana aliansē"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

— 99. 13.03.

Plašajā pasākumā, kas no 23. līdz 25. aprīlim notiks amerikāņu galvaspilsētā un kurā pulcēsies tūkstošiem politiķu un militāristu, runa būs arī par solījumu arī turpmāk turēt atvērtas durvis nākamajām dalībvalstīm no Vidus un Dienvideiropas.

Vispirmām kārtām savu ieinteresētību ir paudusi Slovēnija, Rumānija, Bulgārija un Slovākija, taču arī Igaunija, Latvija un Lietuva. Vai šajā Vašingtonas galotņu pasākumā jau tiks nosaukti konkrēti kandidātu vārdi eventuālajai otrajai paplašināšanās kārtai, tiek apšaubīts.

Briselē NATO ģenerālsekretārs Solana par triju jauno dalībvalstu uzņemšanu izteicās kā par "iespējams, skaidrāko fakta demonstrāciju, ka Eiropa saaug kopā ciešāk".

No Krievijas turpretim bija dzirdami kritiski toņi. Bijušais padomju prezidents Gorbačovs izteicās, ka "viņš jūtoties kā Rietumu nodots".

"Merita–Nordbanken pārņem banku Latvijā"

"Dagens Industri"

— 99.03.13.

Merita-Nordbanken piektdien nopirka Finnfund piederošo 10% akciju kapitālu Latvijas Investīciju bankā.

Līdz ar to Merita-Nordbanken pieder visas šīs Latvijas bankas akcijas, kas tagad sauksies Merita-Nordbanken Latvia.

Pagājušajā nedēļā Merita-Nordbanken iegādājās Nordiska Investeringsbanken 25% lielo akciju daļu Latvijas Investīciju bankā.

S-E-Banken jau zināmu laiku ir otras lielākās Latvijas bankas - Latvijas Unibankas - lielākā īpašniece.

"Latvijas iekšzemes kopprodukts

palielināsies par 4 procentiem"

"Dagens Industri"

— 99.03.13.

Rīga. "Latvijas iekšzemes kopprodukts 1999. gadā palielināsies par 4 procentiem, kas būs tāds pats vai nedaudz lielāks kā IKP pieaugums 1998. gadā."

Tā piektdien teica Latvijas bankas vicepriekšsēdis Ilmārs Rimšēvics. Valsts banka ir aprēķinājusi, ka 1998. gada IKP pieaugums varētu būt no 3,8 līdz 4 procentiem. 1997. gadā tas bija 6,5%, bet vēl 1998. gada otrajā kvartālā Latvijas IKP palielinājās uz 7,4%.

"Baltijas jūras reģiona mazie tīģeri"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

— 99.03.11.

Tirgus noteikumi Baltijas valstīs nemainīgi tiek novērtēti pozitīvi.

Mazās Baltijas republikas, kas atkal neatkarīgas kļuva 1991. gadā, ar pamatīgām politiskām un ekonomiskām reformām ir attīstījušās par "maziem tīģeriem" Baltijas jūras reģionā. Taču tagad starptautiskās finansu krīzes ietekme, galvenokārt Krievijas, arī tur ir mazinājusi cerības uz strauju ekonomisko attīstību.

Īpaši sāpīgs ir starptautisko investoru bara instinkts, kuri zaudējumu darījumos Krievijā dēļ tūlīt baidās no visiem "emerging markets" un savas portfeļa investīcijas izņem arī no Baltijas valstīm - neraugoties uz nemainīgi pozitīvo novērtējumu, kādu ir devušas starptautiskās reitinga aģentūras.

Pamatoti tiek atzīts, ka šo valstu ekonomiskās attīstības koeficienti, kas šogad tiek prognozēti robežās no 3% - 5%, būs ievērojami labāki nekā Rietumeiropas rūpniecības valstīs. Tas daļēji ir arī tāpēc, ka tās pēdējos gados ir ievērojami samazinājušas agrāko atkarību no Krievijas tirgus. Piemēram, Igaunijas ārējā tirdzniecībā darījumi ar Krieviju sasniedz tikai 15% un bankas tur ievērojami samazināja risku jau pirms Krievijas krīzes.

Atbildei uz šo jautājumu ir vairāk nekā tikai ekonomiska nozīme vien. Mēs, un arī Eiropa, nevarēsim izmantot visu stabilitātes un miera nodrošināšanas potenciālu, ko sniedz Baltijas valstis, kas saaug kopā ar Eiropas Savienību, ja mēs Baltijas jūras reģiona sadarbību uzskatīsim par Ziemeļvalstu iekšējo lietu. Vācijai šajā, ar vācu kultūru gadsimtos saistītajā telpā, ir ne tikai īpaši pienākumi, bet arī īpaša izdevība. Līdz ar Baltijas valstu stabilizāciju un šīs stabilizācijas pozitīvo ietekmi uz Krieviju, mēs panāksim un nodrošināsim stabilitāti, uzplaukumu un mieru visā Eiropā.

Dienvidaustrumāzijas un Krievijas krīžu ietekmē izraisīto satricinājumu iespaidā mēs patreiz starptautiskajās institūcijās diskutējām par to, ar kādiem līdzekļiem varētu aizkavēt kapitāla tirgu pārāk spēcīgo reakciju, kā aizkavēt inficēšanos no starptautiskajām finansu un valūtu krīzēm.

Ne obligāts, bet pārbaudīts līdzeklis būtu aicinājums ieskatīties dziļāk, paplašināt informācijas bāzi un izdarīt diferencētākus vērojumus. Lietišķa, precīza analīze rāda: tas nav gluži "emerging market". Baltijas valstu ekonomisko stāvokli nevar uzskatīt par tādu pašu kā Krievijā. Baltijā ir radīti pamatnoteikumi, kas garantē, ka uzņēmējdarbība atmaksāsies. Un tieši vācu ekonomika tur tiek ļoti gaidīta.

Autors ir Fridriha Naumana fonda direktors un FDP goda priekšsēdētājs.

Grāfs Otto Lambsdorfs

"Vagnoris draud ar atkāpšanos"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

— 99.03.11.

Lietuvas valdība izjūt spiedienu. Krievijas krīzes ietekme

Stokholma. Lietuvā valdība izjūt spiedienu prezidenta un opozīcijas pārmetumu dēļ. Ministru prezidents Vagnoris draudēja ar atkāpšanos, ja valdība nevarēs "mierīgi strādāt". Prezidenta Adamkusa sarunas ar valdošo konservatīvo Tēvzemes savienību, kā arī ar Vagnori, kurš vienlaicīgi ir arī valdības partijas priekšsēdētājs, beidzās ar savstarpējiem apvainojumiem. Diskusiju priekšmets ir valsts ekonomiskais kurss Krievijas krīzes ietekmē, kā arī pārmetumi korupcijā un grūtības ar privatizāciju. Taču fonā atrodas sāncensība starp valdību un prezidenta dienestu par ietekmi uz Lietuvas politiku. Ņemot vērā ekonomiskās grūtības, Adamkuss aicināja Vagnori iesniegt krīzes pārvarēšanas plānu. Vienlaicīgi valdībai sociālistiskā opozīcija pārmet to, ka tā ir iesaistīta korupcijā sakarā ar strāvas piegādēm Baltkrievijai. Protestējot pret valdības politiku, Centra savienība nesen atteicās sadarboties ar koalīciju, kas sastāv no Tēvzemes savienības un Kristīgi demokrātiskās partijas. Tomēr Vagnoris joprojām Lietuvas parlamentā var balstīties uz ievērojamu vairākumu.

Valdība Viļņā noraidīja opozīcijas pārmetumus, ka valsts arvien vairāk virzās uz nopietnas ekonomiskās krīzes pusi. Vagnoris runāja par viņa politikas "diskreditāciju", ko atbalsta prezidents. Adamkuss un sociāldemokrāti šādā veidā tikai piesaucot finansiālo krīzi. Sociāldemokrātu priekšsēdētājs Jurzenas runāja par "dziļu finansiālo, ekonomisko un politisko krīzi". Tāpēc viņš aicināja Vagonori atkāpties no amata. Sociāldemokrātu pārmetumus ar memorandu atbalstīja arī Centra savienība. Prezidents kritikai pievienojās tad, kad pēc tikšanās ar Vagnori Lietuvas presē tika publicēti prezidenta dienesta izteikumi, ka sarunas neko jaunu nav devušas un nav panākts apmierinošs rezultāts.

Turpretī Vagnoris norādīja uz Lietuvas panākumiem iepriekšējos gados. Prezidenta un opozīcijas priekšstati mazinot valsts sasniegumus. Ārzemes tiekot maldinātas par patieso stāvokli valstī. Ārvalstu investīcijas iepriekšējos divos gados esot dubultojušās. Inflācija atrodoties zemākajā līmenī. Valsts parāds esot samazināts. Tomēr pēdējie skaitļi norāda uz to, ka Lietuvai, ņemot vērā krīzi Krievijā, ir vajadzējis piedzīvot spēcīgu importa un eksporta samazināšanos. Bez tam Viļņā nemieru ir radījis tas, ka valsts budžetā trūkst apmēram ceturtā daļa no plānotajiem ieņēmumiem.

Opozīcija tāpat aicina Vagnori atlaist vairākus ministrus, kuriem tiek pārmesta "zināma arogance", "nereālas fantāzijas", kā arī nekompetence un uzpērkamība. Pie šiem ministriem pieder ekonomikas ministrs Babiliuss, kā arī finansu ministrs Semeta (abi bezpartejiskie). Apvainojumi, starp citu, balstās uz neapmaksātajām strāvas piegādēm kaimiņos esošajai Baltkrievijai, kas Lietuvai ir parādā apmēram 100 miljonus dolāru. Sociāldemokrāti valdībai pārmet, ka tā ir pieļāvusi, ka enerģijas sabiedrības "Lietuvos Energija" ieņēmumi par piegādēm Baltkrievijai nonāk tumšos kanālos. Tāpēc prezidents Adamkuss ir atbalstījis opozīcijas priekšlikumu, uzdot ģenerālprokuratūrai izmeklēt strāvas sabiedrības darījumus.

No alfas līdz omegai

Krievijas presē

— 99.03.11.

Ņezavisimaja gazeta

. "Latvija prezidenta meklējumos."

Krasnaja zvezda

. "Maskava un Tallina vienojušās." Igauņiem vairs nav teritoriālas pretenzijas. Tallina izpildījusi NATO un ES prasījumu par robežjautājumu noregulējumu ar Krieviju. Šis pats prasījums attiecas arī uz Latviju un Lietuvu, lai tās varētu iestāties NATO un ES.

Novije izvestija

. Vicepremjers G.Kuļiks intervijā "Interfax" paziņojis, ka valdība ar godu izturējusi MIL uzbrukumu saistībā ar korupciju valdībā. Turklāt viņš nevēlas atgriezties pie 10 gadus veciem notikumiem. Tas nozīmē, ka viņš cenšas izvairīties no patiesības, sakot, ka viss pēdējās dienās Krievijas presē publicētais ir ar 10 gadu termiņu un negrib saskatīt šodienu.

VremjaMN

. Pēc valdības apspriedes par situāciju Čečenijā, J.Primakovs paziņojis, ka lietu "līdz lielam karam" nenovedīšot. Premjers apgalvoja, ka Špiguna atbrīvošanas operācijā Krievijas un Čečenijas specdienesti darbojas kopīgi. Tomēr Krievija parādījusi arī stingrību - finansiālu un administratīvu: minimizēti aviopārvadājumi, no budžeta maksās tikai pensionāriem.

Tribuna

. Viedoklis par notikumiem Čečenijā vispār, par republikas ietekmi uz Krievijas ekonomiku "Čečenijas terorisma saknes - Krievijas augsnē, kura mēslota ar kukuļiem".

Kommersant

. Vakar notikušās sanāksmes, ko pēc prezidenta rīkojuma vadīja Primakovs, dalībnieki neatbalstīja konflikta risinājumu ar spēka metodēm. Praktiski netika pieņemts nekāds lēmums. Tas būs jāizdara prezidentam.

Krasnaja zvezda

. "Visas cerības uz politisku noregulējumu." Īpaši, kad uzmanību Čečenijai piesaistīja augsta ranga milicijas darbinieka nolaupīšana. Ja tas nebūtu noticis, neviens neuztrauktos, ka tur notiek laupīšanas, slepkavības, sprādzieni.

Izvestija

. 10.martā A.Mashadovs faktiski atzinis, ka ģenerāļa Špiguna nolaupīšanu organizējis pats lielākais bandītiskais grupējums Š.Basajeva vadībā.

Ņezavisimaja gazeta

. Prezidents uzdevis premjeram risināt Čečenijas jautājumu. Zinot, ka tas jādara sadarbībā ar spēka struktūrām, kuras nepakļaujas premjeram, var ticēt runām, ka tā ir intriga no Kremļa puses. Viņi uzdevuši uzdevumu, kuru praktiski nevar atrisināt.

Novije izvestija

. 9.martā I.Ivanovs izveidojis jaunu amatu - KF ĀM ģenerālsekretārs. Šo amatu ieņēmis A.Losjukovs. Līdz šim viņš bija KF ĀM 2.Āzijas departamenta direktors. Viņa pienākumos ietilps dažāda veida dokumentu sagatavošana valdībai un prezidenta administrācijai, informācijas vākšana un izplatīšana, dažādu ĀM struktūru savstarpējās sadarbības koordinācija, kā arī sadarbības koordinācija ar citām federālajām struktūrām.

Zavtra

. Krievijas Tautas patriotiskās savienības paziņojums "Neļaut Krievijas grāvējiem revanšēties."

Sovetskaja Rossija

. "Vai apvērsumu draudi garām?"

Obščaja gazeta (Nr.10)

. B.Berezovskis vairs nav vajadzīgs. "Pagājušo laiku varonis."

Zavtra

. G.Javlinskis.

Argumenti i fakti

. Primakovs savā iecelšanā par premjeru neizvirzīja nekādas politiskas prasības, piemēram, valdības saglabāšanas garantijas līdz 2000.gadam, valsts MIL kontrole utt., turklāt atstāja visas ievērojamākās personas ar aiz tām stāvošajiem grupējumiem. Drīz var sākties otrā politiskā krīze - "atrisinājums". Tiek uzskaitīti pamatgrupējumi un viņu iespējamie uzdevumi. Viss var beigties ar to, ka, ja Primakovs neizvāks no valdības Masļukovu un Kuļiku, var parādīties dekrēts par viņa atbrīvošanu no amata. Kreisie gan uzreiz paziņošot, ka tā ir prezidenta paraksta faksimilkopija. Šajā gadījumā parlamenta palātas lūgs Primakovam nepamest posteni un uzņemties prezidenta pienākumus - Jeļcins tiks "izolēts".

VremjaMN

. "Kremlis meklē iespējas neitralizēt Jevgēņiju Primakovu."

Obščaja gazeta (Nr.9)

. Turpinājums par J.Lužkova un G.Javlinska savienību.

Komsomoļskaja pravda

. "Pār zemi valda organizācija no trīs burtiem". Par SVF .

Ņezavisimaja gazeta

. "Kāpēc jāprot atšķirt Primakova fenomens no Primakova kazusa?"

Argumenti i fakti

. Intervija ar Prezidenta administrācijas vadītāju N.Bordjužu.

Parlamentskaja gazeta

. Pleskavas apgabala prokurors V.Komsjukovs par robežām un kriminālo situāciju reģionā.

Sovetskaja Rossija

. Igumena Aleksija saruna ar G.Zjuganovu.

Obščaja gazeta (Nr.10)

. M.Zadornovs un A.Ļivšics. "Defolta rēgs."

Izvestija

. FP priekšsēdētājs J.Strojevs

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu

"LV" nozares redaktors GINTS MOORS