Latvijas Zinātņu akadēmija:
Par mūsu zinātnes problēmām un gandarījumiem

Šodien savā Pavasara pilnsapulcē sanāk kopā visi Latvijas Zinātņu akadēmijas locekļi un pārējā valsts zinātnes sabiedrība. Tiks uzklausīti LZA prezidenta akadēmiķa Jura Ekmaņa ievadvārdi, LZA ģenerālsekretāra akadēmiķa Valda Kampara pārskats par pētniecisko darbību 2010.gadā, akadēmiķa Pētera Zvidriņa LZA Uzraudzības padomes ziņojums. Tiks godināts Baltijas zinātņu akadēmiju medaļas laureāts, LZA korespondētājloceklis paleontologs Ervīns Lukševičs un Latvijas Zinātņu akadēmijas balvu ieguvēji, notiks diskusija. Jo Latvijas zinātnei ir gan problēmas, gan arī ar ko lepoties. (Skat. zemāk – akadēmiķa Jāņa Stradiņa runa-atgādne iepriekšējā zinātnieku saietā.) “LV” informācija

65 – godināms gadskaitlis Latvijas Zinātņu akadēmijas vēsturē

Latvijas Zinātņu akadēmijas Senāta priekšsēdētājs akadēmiķis Jānis Stradiņš:

Šī Senāta sēde* veltīta mūsu Zinātņu akadēmijas pusapaļai jubilejai – pirms 65 gadiem, 1946.gada 14.februārī, notika jaundibinātās Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas pilnsapulce, kurā ievēlēja amatpersonas un nosprauda darba pamatjautājumus. Tādēļ šo datumu mēs atzīmējam kā Akadēmijas dienu un varam viens otru apsveikt ar svētkiem, kaut gan akadēmija ir būtiski transformējusies, Latvijai atgūstot neatkarību, un 1992.gada 14.februārī (atkal 14.februārī!) tika pieņemta jaunā ZA Harta, un tātad nākamgad apritēs 20 gadi, kopš Akadēmija sāka jaunu dzīvi pavisam jaunā statusā.

Uz ZA karoga ir vairāki gadskaitļi 1815, 1869, 1932, 1936, 1946, 1992, katram no tiem ir savs vēsturisks pamatojums. Taču objektīvi jāatzīst, ka svarīgākais no tiem tomēr ir 1946.gads un reāli Zinātņu akadēmiju Latvijā tomēr nenodibināja ne Jelgavas brīvmūrnieki, ne Rīgas Latviešu biedrība, ne Kārlis Ulmanis, bet tūdaļ pēc postošā kara kādreizējā Padomju Latvijas valdība ar Vili Lāci priekšgalā. Ar tās 1946.gada 7.februāra lēmumu tika iecelti pirmie 13 akadēmiķi. Tie bija valodnieks Jānis Endzelīns, ģeogrāfs Matvejs Kadeks, mežzinātnieks Arvīds Kalniņš, mikrobiologs Augusts Kirhenšteins, arhitekts Artūrs Krūmiņš, agrozinātnieks Paulis Lejiņš, purvu pētnieks Pēteris Nomals, agroķīmiķis Jānis Peive, mediķis Pauls Stradiņš, bioķīmiķis Aleksandrs Šmits, arhitekts Ernests Štālbergs, rakstnieks un literatūrzinātnieks Andrejs Upīts, komunistiskās nomenklatūras darbinieks un filozofs Pēteris Valeskalns, kā arī pieci korespondētājlocekļi. Pirmo ZA locekļu skaitā bija gan izcili zinātnieki – un tādu bija vairums, LVU un LLA profesori (astoņi no tiem bija arī pirmskara LU profesori) un tikai četri bija iebraucēji no PSRS. No pirmajiem akadēmiķiem tikai pieci bija komunisti, pārējie bija bezpartejiskie, vairāki (J.Endzelīns, P.Lejiņš, P.Stradiņš) pat pirmskara korporāciju filistri, ko uzskatīja par smagu grēku.

Zinātņu akadēmiju nodibināja Latvijas zinātnei kritiski grūtajā laika posmā, kad trimdā bija devušies aptuveni 65% pirmskara Latvijas vadošo zinātnieku un daudzus komunistiskais režīms represēja vai ierobežoja viņu pētniecisko darbību. Daudzi pētnieki, kuri būtu pelnījuši, lai viņus iekļauj jaundibināmajā akadēmijā, nebaudīja režīma uzticību, un arī vienu otru no ieceltajiem akadēmiķiem LK(b)P CK un Ministru padome akceptēja pēc smagām debatēm. Var teikt, ka ZA locekļu pirmais sastāvs veidojās kā kompromiss starp zinātnieku elites vērtējumu un komunistiskās elites viedokli un zināmā mērā tas bija propagandisks akts, kam bija jāapliecina komunistiskā režīma rūpes par zinātni un Latvijas nākotni. Pirmā ZA pilnsapulce notika Ministru padomes ēkā, toreiz vēl Brīvības ielā 36, kurā piedalījās visi 13 akadēmiķi un trīs korespondētājlocekļi – prof. J.Miķelsons, doc.P.Rizga un izglītības ministrs K.Strazdiņš, bet nezināmu iemeslu dēļ nebija abi Latvijas zinātnes grāvēji, formāli arī korespondētājlocekļi – A.Pelše un J.Bumbiers. Sēdi atklāja Ministru padomes priekšsēdētājs Vilis Lācis, kuram 12 gadus vēlāk bija lemts atklāt arī mūsu augstceltni – Kolhoznieku namu, gan vēl ne kā ZA mītni, bet sakarā ar te sarīkoto 26.PSRS šaha čempionātu M.Tāla uzvaras dēļ.

Pirms 65 gadiem par ZA prezidentu ievēlēja 63 gadus veco bezpartejisko Pauli Lejiņu, par viceprezidentu – LVU rektoru piecdesmitgadīgo M.Kadeku, par akadēmiķi sekretāru – četrdesmitgadīgo LLA rektoru J.Peivi. Visi tie bija pieklājīgi cilvēki, labi zinātnieki. ZA sēdēs pavecie vīri pulcējās pēc pulksten 18 vakarā Smilšu ielā 1, tagad Finanšu ministrijas ēkā, pēc grūtas darba dienas universitātēs un klīnikās, nenokārtotos sadzīves apstākļos – viņiem nebija automašīnu, bija jāstaigā kājām cauri tumšās pilsētas ielām. Taču šie cilvēki bija Latvijas patrioti un viņi izveidoja attiecīgā laikmeta ietvariem iespējami optimālu zinātnes sistēmu Latvijā – daudzus pētnieciskos institūtus, konstruktoru birojus, bibliotēkas, muzejus, no kuriem prāva daļa turpina vēl funkcionēt. Ir likumsakarīgi, ka par Latvijas ZA dibināšanas dienu atzīstam ne 7.februāri, kad tika pieņemts režīma valdības lēmums, bet 14.februāri, kad sanāca pirmā pilnsapulce.

Vēsturei bija labpaticis, ka ZA Latvijā tapa komunistiskā režīma laikā un tika veidota kā viens no totalitārās varas instrumentiem, kā elitāra iestāde, kas bija saistīta ar varas augstākajām struktūrām un atradās stingrā Maskavas (PSRS ZA) pārraudzībā. Tās darbība lielā mērā tika plānota no augšas un veidota galvenokārt PSRS impērijas, nevis Latvijas interesēs. Vēsture tomēr mīl paradoksus – reāli izveidojās kaut kas tāds, kas stipri vien novirzījās no komunistisko varasvīru scenārija, īpaši pirmajā P.Lejiņa piecgadē. ZA iespēju robežās centās izmantot Padomju Latvijas “pusvalstiskumu” PSRS ietvaros tieši Latvijas labā.

Iegansts ZA dibināšanai bija arī Padomju Savienībā valdošā tendence atdalīt zinātni no augstākās izglītības. Ja LU bija “buržuāziskās Latvijas” gaismas pils, tad jaunajai ZA bija jākļūst par Padomju Latvijas gaismas pili, jaunu simbolu. Staļiniskā režīma attieksme pret zinātni un akadēmiskajām aprindām Latvijā izpaudās arī tādējādi, ka zinātne un zinātnieki – īpaši pēc 1949.gada, kad par LVU rektoru samērā liberālā profesora M.Kadeka vietā kļuva pieredzējušais, rūdītais čekists Jānis Jurgens – tika izspiesti no universitātes un pārgāja uz ZA. Tur izveidojās un pieņēmās spēkā tā zinātnisko institūtu sistēma, par ko jau minēju. Zinātne universitātēs tā īsti sāka atgriezties tikai 60.gados. Visumā šos sarežģītos laikmeta procesus gaismēnās mēģināju dokumentēt Latvijas Zinātņu akadēmijas vēstures grāmatā (1998) un divos uz arhīvu atslepenotajiem materiāliem balstītos rakstos (kopā ar Dzintru Cēberi) “Latvijas Vēstures institūta žurnālā” (2006.g. Nr.3 un Nr.4).

Ar visu akadēmiskās brīvības ierobežošanu, ideoloģiskiem un politiskiem spaidiem tieši ZA izveidojās Latvijas “lielā zinātne” fizikā, bioloģijā, ķīmijā, astronomijā, enerģētikā, polimēru mehānikā, mazākā mērā – arī humanitārajās un sociālajās zinātnēs. Jā, bija totalitārai komunistiskai lielvalstij pielāgota zinātnes sistēma, zinātnes iesaistīšana sabiedrības politizācijā, valsts militarizācijā, represijas pret brīvdomīgiem vai apolitiskiem zinātniekiem – arī tā bija maksa par savu Zinātņu akadēmiju. Un tomēr mantojumā neatkarīgā Latvija, arī mūsu universitātes saņēma kvalitatīvu zinātni. (..)

Taču man gribas atgādināt, ka 14.februāris akadēmijas vēsturē vēl ierakstīts arī citā sakarībā, proti, pēc gandrīz divu gadu debatēm zinātnieku sabiedrībā, 1992.gada 14.februārī šajā augstceltnē, Karaliskās Zviedrijas zinātņu akadēmijas prezidentam un prominentai delegācijai klātesot, akadēmija tika transformēta par Rietumeiropas tipa Zinātņu akadēmiju. Tolaik daļa zinātnieku, īpaši vairāki Latvijas Zinātnieku savienības aktīvisti, uzskatīja, ka “vecā” ZA esot nelikumīgs, komunistiskā režīma veidojums, kas jālikvidē un tā vietā jārada jauna nacionāla Zinātņu akadēmija. Šajā laikā tika likvidētas Čehoslovākijas ZA un VDR ZA (vēsturiskā Prūsijas–Berlīnes ZA), taču šādu ceļu negāja citas Austrumeiropas komunistiskā bloka un arī neviena atjaunotā Baltijas valsts. Ja mēs būtu īstenojuši šādu variantu, mēs mūsu akadēmijai būtu zaudējuši pēctecību un tādus Latvijas zinātniekus kā Jānis Endzelīns, Arvīds Kalniņš, Gustavs Vanags, Solomons Hillers, Alfrēds Ieviņš, Pauls Stradiņš, Lidija Liepiņa, Paulis Lejiņš, arī Augusts Kirhenšteins un Aleksandrs Mālmeistars un kritēriji jaunās Akadēmijas locekļu izvēlē būtu visai subjektīvi. Un nez vai būtu izveidojuši steigā kaut ko labāku.

Manuprāt, bija ļoti saprātīgi, ka tomēr toreiz izdevās nosargāt Zinātņu akadēmijas pēctecību – ar visiem “vecās” ZA plusiem un mīnusiem. Tas ļāva Latvijai saglabāt jau stabilizējušos struktūru un izvairīties no tām kolīzijām, kas joprojām ir Berlīnei un Prāgai. LZA likumību valsts līmenī galu galā apstiprināja republikas Saeima 1997.gada 23.janvārī, vienbalsīgi akceptējot ZA Hartu bez jebkādiem labojumiem, ar visiem 1992.gada 14.februārī ietvertajiem principiem. Šajā mirklī akadēmijas sastāvā vairs nebija lielo pētniecisko institūtu – tie bija nodoti LU (vai RTU) vai darbojās kā neatkarīgas valsts pētnieciskas iestādes. Tādējādi 14.februāris jau otru reizi bija izšķirīgs Zinātņu akadēmijas tālākattīstībai. Tā kļuva par vēlētu zinātnieku elitāru korporāciju (bet ne tikai!).

Zinātņu akadēmijai atjaunotajā Latvijā ir pietiekami nozīmīga vieta zinātnes politikā un zinātnes dzīvē. Gribētos pat sacīt, ka, par spīti zināmam konservatīvismam, tā ir viena no stabilākajām un atzītākajām struktūrām ar pietiekamu autoritāti, kura nekad nav iesaistījusies skandālos. Būtu ļoti bīstami, ja Zinātņu akadēmija nākamajos gados sāktu ļodzīties, zaudēt kvalitāti, zaudēt dinamismu, autoritāti un zaudēt pēctecību. Savā ziņā akadēmija tomēr joprojām ir zinātnes stabilitātes garants Latvijā, vienojošs elements un Latvijas pārstāvniecības nesēja starptautiskajā zinātnes pasaulē. Saprotams, kopā ar Latvijas universitātēm un izcilākajiem valsts pētniecības centriem, kur aug un nostiprinās pētnieku jaunā maiņa (arī ārpus Latvijas robežām).

Mums varbūt aktīvāk jārīkojas, lai paaudžu nomaiņa kļūtu harmoniskāka un lai neveidotos paaudžu plaisa, lai Latvijas Zinātņu akadēmijā ievēlētu patiešām labākos, kolēģu atzītākos jauno zinātnieku pārstāvjus un lai tie iejustos šajā mazliet vecīgajā vidē. Neslēpsim, ka mūsdienu Latvijā pati zinātne joprojām ir apdraudēta, tās finansējums no valsts un uzņēmēju puses joprojām ir viens no viszemākajiem Eiropas Savienībā, arī inovāciju ziņā Latvijas vieta ir visai pieticīga. Manuprāt, arī zinātnes prestižs sabiedrībā nav pietiekami augsts, lai gan akadēmija savu iespēju robežās cenšas to kāpināt.

Visi šie momenti var tikt optimizēti tikai ar jaunās zinātnieku paaudzes darbošanos un sabiedrības, izglītotas sabiedrības atbalstu. Zinātņu akadēmijai nav tik daudz jākavējas pagātnes atmiņās, cik jāstrādā Latvijas nākotnes labā, kā to centās darīt pirms 65 gadiem Zinātņu akadēmijas pamatlicēji tumšajos un padrūmajos laikos, kuri arī tad nezaudēja optimismu.

* Ievadvārdi Latvijas Zinātņu akadēmijas Senāta sēdē Rīgā, akadēmijas augstceltnē, 2011.gada 15.februārī (skat. “LV” Nr.32, 25.02.2010.). Publikācija pēc Latvijas Zinātnes padomes, Zinātņu akadēmijas un Zinātnieku savienības laikraksta “Zinātnes vēstnesis” (red. Z.Kipere)