Septiņu gadu laikā, kopš Latvijā iedibināta Lielā mūzikas balva, to par savu var saukt jau 56 laureāti. Svētdien, 5.martā, latviešu mūzikas Piena ceļā iemirdzējās vēl deviņas zvaigznes — 1999.gada Lielās mūzikas balvas ieguvēji. Uz Latvijas Nacionālās operas skatuves, publikas mīlestībai un sajūsmai pie kājām putojot, žūrijas vērtējums ļāva nostāties komponistam Ādolfam Skultem, P.Čaikovska operas "Jevgeņijs Oņegins" iestudējuma radošajai grupai, dziedātājai Elīnai Garančai, Rīgas saksofonu kvartetam, orķestrim "KREMERATA Baltica", diriģentam Sigvardam Kļavam, korim "Kamēr...", kompaktdiska "Latviešu danči" autoriem un diriģentam Vasilijam Sinaiskim.

Gidons Krēmers ar orķestri "KREMERATA   Baltica"

Rīgas saksofonu kvartets

Vakara viesi: Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga un Imants Freiberga kungs

Vakara vadītāji: Gunda Vaivode un Andrejs Žagars

"Mūzika piedzimst trīs reizes. Pirmo reizi — komponista sirdī, otro — izpildītāja un trešo — klausītāja dvēselē. Ja arī tavā sirdī kaut reizi ir piedzimusi mūzika, tu esi saņēmis lielo mūzikas balvu," tā koris "Kamēr...", pateicībā atbalsojot prieku par augsto novērtējumu. Un taisnība — svētdienas vakarā Operas namā par laureātiem kļuva visi — sudraba statuetes tikai iezīmēja tos, caur kuriem tālāk izstaroja radīšanas prieks. Tos, kuri iedrošinājušies riskēt un pārtraukt klusuma mūziku. Citu un sevis dēļ.

Komponists Ādolfs Skulte Lielo mūzikas balvu nopelnījis par mūža ieguldījumu latviešu mūzikā. Arī simfoniskā poēma "Viļņi", kas izskanēja balvas pasniegšanas ceremonijā, ir dzīves daļa — epizode no piedzīvotā kādā vasaras dienā, braucot ar laivu pa Balvu ezeru. Katrai Maestro notij esot sava krāsa un temperatūra, katra citādi droši vien skan arī viņa dienas — un svētdiena, iespējams, pavisam mierīgi, jo pats Meistars spožajā godu gaismā bija atsūtījis nostāties savu dēlu — kinooperatoru Gvido Skulti.

Savukārt krievu klasikas latviešu interpretiem — P.Čaikovska operas "Jevgeņijs Oņegins" radošajai grupai — režisoram Viesturam Kairišam, diriģentam Ģintaram Rinkevičam, scenogrāfei Ievai Jurjānei, kostīmu māksliniecei Večellai Varslavānei, baletmeistarei Elitai Bukovskai, titullomas atveidotājam Samsonam Izjumovam un Tatjanai — Andželai Ķirsei — spilgtums un izaicinājums ir īsti pa prātam. Ne velti arī Lielā mūzikas balva — par mākslinieciski spilgtu un mūsdienīgu klasikas iestudējumu. Reiz zenītā uzkāpis Spēlmaņu naktī, iestudējums turpina slavas ceļu sudraba mūzikas balvas gaismā. "Strādājām, cik labi varējām, guvām no tā arī baudu un domājam, ka tas ir tikai sākums," liecināja V.Kairišs. Skatītāju un klausītāju priekam — Tatjanas vēstule Oņeginam A.Ķirses sniegumā.

Latvijas radio koris pagājušo gadu var mērīt ne tikai mēnešos un dienās, bet arī ierakstu programmās. 35 vai vairāk — diriģents Sigvards Kļava baidās skaitīt, ka nesajūk. Līdzās daudziem citiem mūzikas autoriem īpaši strādāts ar divu darbiem — Alfrēda Šnitkes un Maijas Einfeldes radīto. Korim un abiem pārējiem diriģentiem Kasparam Putniņam un Guntaram Ķirsim, paša laureāta Sigvarda Kļavas vārdiem runājot, pieder krietna sudraba mūzikas balvas daļa, bez kuras atzinības spožumam nebūtu īstuma. Kā klusa, piesātināta pateicība arī izskanēja radio kora priekšnesums.

Diriģenta Vasilija Sinaiska vadītais Latvijas simfoniskais orķestris turpretim šķita pārņēmis to enerģiju un ekspresivitāti, ko īsajā uzstāšanās mirklī koncentrēja latviešu mūzikas vēstures spilgtā personība. "Mani labākie gadi aizvadīti Rīgā" — tā pats maestro. To apliecina arī Lielā mūzikas balva — par ieguldījumu latviešu mūzikas popularizēšanā septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados un par izcilu G.Mālera VII simfonijas atskaņojumu. Komponists Juris Karlsons, pasniedzot apbalvojumu, gan apstrīdēja, ka labākie gadi diriģentam vēl esot tikai priekšā, un meistars tam lika noticēt.

"Kompaktdisks "Latviešu danči" liecina, ka neesam gaudena tauta, kādu mūs tēlo sveštautieši mūsu pacietības un miermīlības pēc. Tas ir liecinājums, ka mums ir karstas asinis," savu sajūsmu neslēpa kinorežisors Jānis Streičs, pasniedzot mūzikas mūzas statueti ieraksta radošajai grupai. Māris Muktupāvels un Ilga Reizniece bija priecīgi, ka dejošanai domātais tapis vērtēts arī kā mūzikas vērtība. Un atzīts par labu esam. Latviešu dancis uz Operas skatuves bija gan neierasts, bet neticami tiešs — lepns savā pašapziņā un īsts, kā kārtīgs vilnas bruncis starp poliestera vakarkleitām. Var pielikt roku un saprast, ka dzīvosim.

Dziedātāju Elīnu Garanču līdz šodienas panākumiem esot sākušas šūpot mammas, arī dziedātājas un Latvijas Mūzikas akadēmijas profesores Anitas Garančas šūpuļdziesmas. Tieši tāpēc meita, zinādama, ka nevarēs būt klāt balvas pasniegšanas vakarā, publikas mīlestību bija atvēlējusi baudīt mātei. Latviešu pelnrušķīte Elīna savulaik devās uz Mirjamas Helinas vokālistu konkursu Somijā un kļuva par karalieni. Tik skaists radošās karjeras sākums nav palicis Lielās mūzikas balvas žūrijas nepamanīts. Bet svētdienas vakarā skanēja Anitas Garančas "Stāvēju, dziedāju..." Tik pilns neviltota prieka un lepnuma par savu bērnu, ka vienaldzīgi nespēja palikt pat ziedi viņas rokās un klusi trīcēja...

Aizturētas gaviles trīcēja publikas plaukstās arī kora "Kamēr..." uzstāšanās laikā. Silta un eksotiska, no svešzemju draugiem iegūta dziesma tikai lieku reizi apstiprināja vispārzināmo — Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas jauniešu un viņu diriģenta Māra Sirmā varēšanu. Šķiet, starptautiskā atzinība pati atnāk pie kora un paliek. Viņu sirdīs mūzika vairs nepiedzimst — tā tur dzīvo.

Savukārt Artis Sīmanis, Gints Pabērzs, Ilze Lejiņa un Renārs Lācis jeb Rīgas saksofonu kvartets rada mūzikas plūdus — starptautisku festivālu "Saxophonia", nemitīgus koncertus visā Latvijā. Saksofons — neparastais, kaislīgais instruments — šo mūziķu rokās spējis darīt brīnumus. Viens no tiem — viņu smaids, Baņutas Rubesas vārdiem runājot, apbrīnojams, apburošs un apbalvojams.

Pagājušā gada latviešu mūzikas Piena ceļā orķestris "KREMERATA  Baltica" nav jauna zvaigzne — tā tikai ir pakāpusies soli zemāk, lai tās spožums labāk ieraugāms. Gidona Krēmera talants ir pulcējis ap sevi mūziķus, kas spēj darīt cilvēkus laimīgus un mainīt laiku — pagriezt pasaules pulksteņus Baltijas ritmā. Vai tas vispār iespējams? Viņiem jā.

Liena Pilsētniece, "LV" iekšlietu redaktore

Gidons Krēmers

Māris Muktupāvels un Ilga Reizniece

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"