Zinātnes un kultūras darbinieki – par Latviju un latvisko

Apgāda “Zinātne” dzirnas maļ lēni, bet labi. Lai kādas arī problēmas, pētnieciskas grāmatas no tās ceļo uz pārdotavām un krātuvēm. Tajā skaitā rakstu krājums ar aktuālu, bet mazliet izaicinošu nosaukumu “Latvija un latviskais”. Taču, lai izvairītos no pārmetumiem, to paskaidro pagarš apakšnosaukums “Nācija un valsts idejās, tēlos un simbolos”. Izdevuma sarūpētāji ir divi labi pazīstami Latvijas intelektuāļi – prof. Dr.Ausma Cimdiņa un asoc.prof. Dmitrijs Hanovs. Viņi ievadrakstā arī deklarē: grāmatā par galveno refleksijas objektu kalpo “literatūra, teātra māksla, reliģija, valoda un tās politika. Izdevums fokusējas uz valsts pamatnāciju [..]”. Latvijas valsts vēsturiskās attīstības gaitai pēdējo 20 gadu laikā pēc neatkarības atjaunošanas autori neizsekošot.

Lai nu tā būtu, taču bez šīs zinātnes nozares tomēr nav spēts iztikt. Lūk, kā savu stāstījumu par A.Hermaņa izrādi “Klusuma skaņās” sāk Zane Radzobe: “Vēsturisko tēmu risinājumā režisors Alvis Hermanis izmanto vairākas vēsturiskās atmiņas stratēģijas, runājot par vēsturi kā stāstu, vēsturi kā mītu vai arī konstruējot alternatīvu vēsturi” (65.lpp.). Bet Edītes Tišheizeres raksts saucas tieši: “Latvija, vēsture un vēsturiskās fantāzijas Baņutas Rubesas daiļradē”. Ja reiz tā, tad arī šā apskata sacerētājs, būdams lajs izdevuma programmā norādītajos jautājumos, bet pietiekami profesionāls vēstures problemātikā, runās galvenokārt par pēdējo.

Gribot to vai negribot, bet pēc būtības šai tēmai ir veltītas Silvijas Radzobes un D.Hanova apceres par t.s. Atdzimšanas dziesmas izrādi Esplanādes laukumā Rīgā, pa karstām pēdām pēc Kārļa Ulmaņa 1934.gada 15.maija pretkonstitucionālā apvērsuma. Kādai gan vajadzēja būt sevis un izdarītā slavināšanas kārei, lai divu mēnešu laikā sarīkotu tā vadītājam par godu tik grandiozu sarīkojumu. Abi pētnieki soli pa solim ar dokumentu (gan bez arhīvu) un tā laika preses palīdzību pirmo reizi tik plaši izseko šādas akcijas sagatavošanai, norisei un rezultātiem. Viņu perfektais un vienlaikus saistošais pētījums ir pelnījis, lai dažas lietas, faktus un skaitļus te atgādinātu. Tā, Latvijas preses karaļa Antona Benjamiņa “Jaunākās Ziņas” it kā turējās atstatu no “vadoņa” nodibinātā autoritārā režīma, bet tieši šī avīze 1934.gada jūnija beigās sāka detalizētu “Dziesmas” sagatavošanas materiālu publicēšanu. Regulāri ievietoja rīcības komitejas sēžu protokolus, tās paziņojumus aktieriem un dejotājiem. Sniedza informāciju par brīvdabas estrādes vietu plānu, pirmizrādes norisēm, noslēgtajām ielām. Fotoreportāžas atspoguļoja skatuves tapšanas posmus, sēdvietu ierīkošanu utt., u.tjpr. Scenāriju uzrakstīja teātra kritiķis un tulkotājs Roberts Kroders, iestudēja – Dailes teātra režisors un scenogrāfs Jānis Mencis. Prof. Dr.S.Radzobe norāda, ka “Dziesmas” būtiskākās formulas bija trīs: “politisks teātris, mistērija, dievišķa rēvija”. Viens no uzveduma, tā teikt, viesrežisoram vai virsrežisoriem, puča organizētājs, vēlāk sabiedrisko lietu ministrs, Alfreds Bērziņš bija tiešs: šī izrāde bija “slavas dziesma 15.maijam”, ticības apliecinājums, dziesma “šo dienu vadonim”.

Vēl konkrētāk raksta D.Hanovs: uzvedums “Latvijas vēsturi pārveidoja par vadonības vēsturi”. Politiskajā šovā, moderni izsakoties, bija iesaistīti vai visi labākie Latvijas aktieri. Nacionālajam teātrim uzticētajās 13 lielākajās lomās Jānis Osis spēlēja trīs vienā: Jauneklis – Kronvalds – Vadonis (sic.! – R.T.). Jānis Ģērmanis savukārt viens pats iemiesoja ļauno Kangara tēlu. Dailes teātra astoņi pārstāvji atveidoja Virsnieku–Ģenerāli (jādomā, 15.maija līdzrīkotāju Jāni Balodi – R. T.) – Arturs Filipsons, Ausekli – Kārlis Pabriks, pulkvedi Briedi – Rūdolfs Kreicums utt. Mazāko lomu tēlotāju bija desmitiem, bet pašdarbnieku, ja par tādiem varēja saukt dažādu militāro struktūru pārstāvjus – simtiem: 600 kājnieki, 100 jātnieki ar tikpat daudz zirgiem, 400 aizsargi, 100 vecie strēlnieki, 100 policisti. Lai nodrošinātu kārtību, Rīgā ieradās 4,5 tūkstoši (!) aizsargu. Plus vēl 50 (!) kori no visas valsts, apvienotais orķestris, dejotāju grupa. Pavisam – 3472 izpildītāji. Šī gigantomānija bija pārspējusi gandrīz visu, ko 20.gadsimtā varēja piedāvāt Eiropas teātri. Brīvdabas pirmo izrādi 21.jūlija vakarā pulksten 22 atklāja ne valsts galva Alberts Kviesis, bet premjers K.Ulmanis, kam par godu tā bija sarīkota.

Tāpēc S.Radzobe pamatoti secina, ka “Dziesma” formas aspektā ir “izcils teātra mākslas sasniegums, kas var mēroties spēkiem ar ārzemju labākajiem iestudējumiem [..], taču vadonības idejas sludināšana neatbilst mūsdienu demokrātiskas sabiedrības pamatprincipiem” (77.lpp.).

Bet, atgriežoties pie “Klusuma skaņām”, vēlreiz jācitē Z.Radzobe, kura raksta: “Izrāde ir gan vēsturisks un pat politisks darbs, gan metafora.” Piebildīsim no sevis – tas taču ir labi. A.Hermaņa daiļradē ir trīs atšķirīgas vēsturiskās atmiņas stratēģijas: “vēsture–stāsts, alternatīvā vēsture un vēsture–mīts” (65.lpp.). Un par to viņu var tikai slavēt.

Arī rakstniecei un režisorei B.Rubesai, atzīmē E.Tišheizere, “Latvijas vēsture un tās varbūtējais, alternatīvais variants ir viens no galvenajiem [..] daiļrades motīviem”. Aplūkojusi dažas nozīmīgākās viņas lugas no pusotra desmita uzrakstītajām, vērtētāja nāk pie slēdziena, ka gandrīz visās tajās “saklausāma noteikta skaņa – viņas latvietība, Latvijas izjūta, viņas personiskā vēsture, kas ir daļa no Latvijas vēstures” (63.lpp.). Daļa…– bet tas jau arī ir daudz…

Pavisam citas nācijas – krievu likteņiem Latvijā pievērsies Dr. sc.soc. Vladislavs Volkovs. Viņu arī interesē visnotaļ aktuāls jautājums – savu tautiešu kultūras autonomijas problēma neatkarīgajā Latvijā (1918–1940), kas mūsdienās tiek pārrunāts arī vietējā krievvalodīgajā presē un televīzijā. Starpkaru Latvijā šī tautība bija skaitliski lielākā minoritāte. Tā no 194 tūkstošiem (nevis 134,7, kā raksta V.Volkovs) 1925.gadā pieauga līdz 206 tūkstošiem 1936.gadā. Pētnieks uzsver: lai gan Latvijā nebija likuma par etnisko minoritāšu kultūras autonomiju, to zināmā mērā kompensēja Likums par Latvijas izglītības iestādēm, Likums par mazākumtautību skolu iekārtu (abi 1919) un citi normatīvie akti. Koncentrēti apskatījis šajā laukā 20.–30.gados padarīto, V.Volkovs secina, ka tajā laikā tika atzīta kultūras autonomijas institūta nepieciešamība krievu minoritātes saglabāšanai. Vienlaikus viņš paškritiski piebilst, ka tautieši neuztvēra šo institūtu kā svarīgu Latvijas Republikas demokrātisku vērtību. Bet šodienas interesents būtu gribējis šajā apcerē lasīt (vai vismaz dzirdēt) arī par krievu pēc revolūcijas te ieradušos tā dēvēto baltemigrantu vietu savas Latvijas diasporas ja ne gluži politiskajā, tad vismaz kultūras dzīvē…

Mēs īsi pakavējāmies tikai pie četriem no 12 krājumā ievietotajiem rakstiem. Ar tikpat lielu interesi var lasīt publikācijas par latviešu valodu un identitāti, etnisko dabā un reliģijā, valstiskuma un totalitārisma idejām Latvijā. Apceres parasti bagātina ne tikai zinātniskas atsauces, bet arī bibliogrāfiski literatūras rādītāji dažādās valodās. D.Hanovam, piemēram, atsauces aizņem četras lappuses, bibliogrāfija – trīs.

Diemžēl sastopams arī pa kādam misēklim. Kāds autors nav kautrējies avotu sarakstā minēt arī Ā.Hitlera grāmatu “Mana cīņa”, kura gan, 1995.gadā izdota latviski, pēc tradīcijas joprojām tiek saukta “Mein Kampf”. Tā vēl būtu pusbēda, bet jau slikti ir dēvēt Tautu Savienību par Nāciju Līgu (161.lpp.), dzejnieci Austru Ķeniņu par Ķēniņu (175), Daugavpili 21.gadsimtā par Dvinsku (33), diplomāti Ēriku Valteru par Eriku (176) u.tml. Nav labi arī pārvērst zinātnisku darbu par svešvārdu vārdnīcu – premordiālisms, intertekstualitāte, emuāri, komunitārisms, iridents utt., u.tjpr. Tviters gan vēl nav nokļuvis līdz tādam godam… No otras puses, var tikai uzteikt izdevējus, ka viss grāmatas teksts pārtulkots angļu valodā, turklāt, sekojot ārzemju paraugiem, nodrukāts ačgārni, t.i., kājām gaisā jeb no otra gala.

Mūslaikos, kad Latvijā neapsīkst diskusijas un bieži vien diametrāli pretēji strīdi par identitāti un integrāciju, aplūkotais krājums ir īsti laikā. Arī tajā var atrast apšaubāmas domas un tēzes, bet vecā, varbūt mazliet triviālā patiesība taču skan – strīdos dzimst patiesība. Lai tā arī būtu, iepazīstoties ar šo foliantu!

Rihards Treijs, prof., Dr. habil. hist.