Par savām Liepsalām, par mūsu Latviju

Svētdien, 5. martā, Indrānu pagasta Visagala kapos tika godināta Nacionālo bruņoto spēku pirmā virspavēlnieka Oskara Kalpaka piemiņa

Foto: Andris Kļaviņš — "Latvijas Vēstnesim"

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga:

— Godājamie klātesošie!

Šūpo mani, māmuliņa,

Nu vairs ilgi nešūposi;

Šūpos mani kumeliņi

Karavīru pulciņā.

Māte gaida arājiņu,

Kungi gaida karavīru.

Šodien mēs godinām 6.martā kritušo pulkvedi Oskaru Kalpaku, bet līdz ar viņu mēs godinām arī visus tos Latvijas dēlus, kas krituši, cīnoties par savu tēvu zemi. Un ne tikai tos, kas krita Brīvības cīņās, bet, man šķiet būtu labi, ja mēs pieminētu visus, kas krituši visos laikos, cīnoties zem visādiem karogiem, tamdēļ, ka to prasīja viņu gods un viņu pienākumi.

Mēs atceramies arī tās mātes un tos tēvus, kas savus dēlus nesagaidīja atpakaļ, tās sievas, kas palika atraitnes, un tos bērnus, kas palika bāreņi.

Mēs noliecam galvas to karavīru priekšā, kas atdeva savas dzīvības par savu tēvu zemi, un visdziļāk mēs tās noliecam pulkveža Oskara Kalpaka priekšā, jo viņš bija pirmais karavadonis mūsu suverēnās neatkarīgās Latvijas vārdā. Un viņa un viņa cīņu biedru upuri paliks mūžīgi mūžos kā drošs pamats mūsu nācijas neatkarībai un suverenitātei. Atceroties un godinot viņus, godināsim un cienīsim mūsu bruņotos spēkus, savus karavīrus, jo uz viņiem balstās mūsu drošība arī nākotnē, bet galvenokārt atcerēsimies mūsu ikdienas dzīvē, lai mēs katrs būtu šo upuru cienīgs.

Dzīvosim tā, lai viņu nāve nebūtu bijusi veltīga, lai mēs varētu būt lepni, turpinot to, ko viņi, savas dzīvības ziedojot, bija aizsākuši.

Aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis:

— Augsti godātā Valsts prezidentes kundze! Cienījamie klātesošie! Meirānu pagasta ļaudis!

Jau vairāk nekā astoņdesmit gadu pagājis, kopš Oskara Kalpaka nav mūsu vidū, tomēr visus šos gadus meirānieši un Madonas puses cilvēki piemin un godā šo vīru un viņa paveikto. Un ir jāpiekrīt tam, ka šis cilvēks bija un ir pelnījis, lai mēs viņu godātu, jo viņš ir bijis pirmais mūsu Bruņoto spēku virspavēlnieks. Būt pirmajam ir kaut kas īpašs, tas nozīmē doties pretī nezināmajam, doties kā tumsā, lai kaut kad redzētu gaismu. Pateicoties tam, ka mums bija šādi pulkveži, šādi komandieri, tika izcīnīta mūsu valsts, tā tika attīstīta un nostiprināta. Protams, Kalpakam Latvijas bruņoto spēku rindās neizdevās daudz paveikt, bet viņam bija šī ticība, šī cerība un mīlestība savai tautai un savam darbam, kas aizrāva visus. Amats, ko viņš ieņēma, nepalika tukšs. Viņam bija sekotāji, un tie nāca un izcīnīja mūsu valsti. Un arī šodien, kad godinām Kalpaku, grūtā brīdī mēs paļaujamies uz šo ticību. Svarīgi, lai šodien mūsu karavīri un komandieri ņemtu priekšzīmi no pulkveža Kalpaka, lai mēs visi un mūsu tauta ticētu tam darbam, ko mēs veicam.

Visagala kapos pie Oskara Kalpaka pieminekļa 2000.gada 5.martā

Foto: Andris Kļaviņš — "Latvijas Vēstnesim"

"Cērtiet mani akmenī!"

Liels akmens, kas gulēja Meirānu pagasta Liepsalu māju tuvumā — un tās bija Oskara Kalpaka tēva mājas‚ ar neatvairāmu spēku pievilcis zēnu: viņš mēdzis uz tā stundām sēdēt, lūkoties pāri Lubānas klāniem peldošajos mākoņos un sapņot. Pēc Irkutskas karaskolas beigšanas krietni izkarojies, veicis krievu armijā nepieredzēti strauju karjeru: astoņos gados no vada līdz pulka komandierim, Oskars Kalpaks atgriezās pie sava drauga — pelēkā akmens. Viņa krūtis rotāja astoņi augsti apbalvojumi — Svētā Jura, Sv.Vladimira, Sv.Staņislava II un III pakāpes, Sv.Annas II un III pakāpes un IV pakāpes ordenis ar šķēpiem un Goda zobens ar uzrakstu "Par drošsirdību". Kalpaks varēja ķerties pie arkla, jo vairāk nekā 50 ha lielajā Liepsalu saimniecībā darba netrūka. Līdz Kalpaka tēva sētai atnāca ziņa, ka Rīgā proklamēta Latvijas valsts. Kalpaks steidzās uz galvaspilsētu, lai uzzinātu, kas tur īsti notiek un vai jaunajai valstij nav vajadzīgi rūdīti karavīri. Un liktens lemj, ka tieši Kalpaks, apvienojot bataljonā pāris rotas, kļūst par pirmo Latvijas karaspēka komandieri. Kopā ar saviem bataljona drosmīgajiem vīriem, kurus vairāk vadīja ne ieroču spēki, bet ticība brīnumam un Dzimtenes mīlestība, Oskars Kalpaks pārstaigāja Kurzemi, izcīnot vairākas veiksmīgas kaujas. Un tad liktenīgā pārskatīšanās, nevajadzīgā kauja, kurā krīt pulkvedis un vairāki viņa vīri — studentu rotas komandieris Grundmanis, virsleitnants Krievs, Kalpakam piekomandētās vācu baterijas leitnants Šrinders. Krietni vēlāk, 1927.gada jūlijā, Oskars Kalpaks atkal satiekas ar savu jaunības draugu — lielo akmeni. No tā tiek izkalts piemineklis Latvijas armijas pirmajam virspavēlniekam Meirānu pagasta Visagala kapos. Pieminekļa iesvētīšanā 1927. gada jūlijā piedalījās Valsts prezidents Gustavs Zemgals un Ministru prezidents Marģers Skujenieks. Iespējams, Kalpaks sacītu: ja es varu kļūt par simbolu tām paaudzēm, kas nāks aiz manis, — cērtiet mani akmenī!

"Pulkvedis nav aizmirsts,"

— tā saka Ārija Kalpaka–Grundmane, pulkveža brāļa meita, Oskara Kalpaka piemiņas fonda priekšsēdētāja:

— Latvijas laikā tika iedibināta tradīcija, ka katru gadu 6.martā toreizējā Meirānu pagasta (tagad Indrānu pagasts) Visagala kapos ieradās augstas valsts amatpersonas un visa armijas vadība. Atceros, ka 1927.gadā, kad tika iesvētīts piemineklis, lidotāji uz kapiem nometa vainagu no lidmašīnas. Tas nebija tik parasti tajos gados, tāpat kā daudzi lauku bērni pirmoreizi redzēja automobiļus, ar kuriem atbrauca valstsvīri. Kad viņus gribēja pavizināt, bērni baidījās pat sēsties tajos.

O.Kalpaka piemiņas fondu trimdā nodibināja pulkveža simtgadē — 1982. gadā. Sadarbībā ar Daugavas Vanagu organizāciju gribējām līdz ar pirmā virspavēlnieka piemiņu audzināt jaunatni patriotisma un dzimtenes mīlestības garā. Kalifornijā, Sakramento, izdevām piemiņas uzlīmes marku. Līdz ar manu atgriešanos Latvijā fonds ir atsācis darbu šeit. Ieguldu savus līdzekļus un atjaunoju mūsu dzimtās Liepsalas, no kurām melioratori bija atstājuši tikai lielās kūts pamatus. Tagad māja ir atjaunota, un iesākumā ir iecere izveidot pulkveža piemiņas muzeju. No Oskara Kalpaka personīgajām mantām maz kas saglabājies, izņemot vijoli, kas skanējusi daudzās Amerikas pilsētās un tagad skan šeit Latvijā. No atlikušās akmens daļas, kas palika Liepsalās pēc pieminekļa izkalšanas, un bronzas taps veidols atgādinājumam par pulkveža vijoļspēles mīlestību.

To visu ap Liepsalām veidoju ar cerību, ka reiz nākotnē uz tām dosies jaunatne — smelties patriotismu, bezgalīgu ticību un drosmi ziedot sevi dzimtenei. Lai tas būtu karavīrs, skolēns vai students. Man šķiet, ka pašlaik Latvijā, pienācīgi nemācot skolās mūsu valsts vēsturi, mēs pilnasinīgi neaudzinām savas zemes patriotus, bet kosmopolītisms tik mazai valstij un tautai var būt nāvējošs.

Tagad man jāatrod veids, kā mūsdienīgi video un datortehnikā ielikt Liepsalās vēsturisko saturu. Kā no lauku zēna sapņiem uz akmens izauga Oskarā varoņgars, drosme doties uz tālo Irkutsku mācīties, kāda bija akmens un Lubānas klānu daļa, kura iemeta zēna sirdī to garu, kas vēlāk pārauga bezgalīgā ticībā, ka ar saujiņu vīru — tādu pašu lauku un pilsētas zēnu, lepni sauktu par latviešu atsevišķo bataljonu, var kauties ar pārspēku tikai tāpēc, ka jāaizstāv sava valsts un sava tauta.

Pelēkās bildes no dzimtas albuma mūsdienu jaunatni nezin vai interesēs. Vēstures pasniegšanai jāsaistās ar mūsu skaisto Latvijas dabu. Jāuzbur tas gaišums, kas pārņem katra latvieša sirdi ap Jāņiem savās Liepsalās. Jāuzjundī tas varoņgars, kas liek celties cīņai par savu Liepsalu pastāvēšanu. Lai atkal pāri nebrauktu buldozers.

Tā tradīcijas atdzimst

1908.gadā, kad Oskars Kalpaks uz neilgu laiku pēc Irkutskas karaskolas beigšanas apmeklēja Latviju, viņš palīdzēja tēvam pie dzīvojamās mājas būves, nosvinot pat spāru svētkus. Padomju okupācijas gados Liepsalas tika nopostītas. 52 hektāru saimniecība un mājas nolīdzinātas līdz ar zemi. 1996.gadā, kad Nacionālās aizsardzības akadēmijas kadeti, kas piedalījās Visagala kapsētas apkārtnes sakopšanā, iebrauca Liepsalās, tur starp nātrēm rēgojās lielās kūts pamati. NAA rektora pulkveža Valda Matīsa vadībā un sadarbībā ar Madonas puses pašvaldībām un vēlāk Nacionālo bruņoto spēku vadību tika atjaunota Latvijas laikā iedibinātā tradīcija — marta sākuma dienās apmeklēt Visagala kapus. Un 2000. gada 5.martā Oskara Kalpaka pieminekļa uzkalniņš jau sen vairs nespēj uzņemt visus piemiņas svētbrīža dalībniekus.

Novakarē Madonas kultūras namā madonieši tikās ar Nacionālo bruņoto spēku vadību. Viņus uzrunāja NBS komandieris ZS pulkvedis Raimonds Graube un Madonas pilsētas padomes priekšsēdētājs Pēteris Runcis. Aizsardzības ministrs apbalvojumu "Atzinības zīme par ieguldījumu Nacionālo bruņoto spēku attīstībā" saņēma Vidzemes Valsts dienesta Madonas nodaļas vadītājs Harijs Āriņš, kas daudz darījis, audzinot Madonas puses jaunatni patriotismā un dzimtenes mīlestībā. Piemiņas pasākumi beidzās ar NBS štāba orķestra koncertu virsleitnanta Pētera Rudzīša vadībā. Orķestris kārtējo reizi pierādīja savu augsto meistarību un, madoniešu aplausu ietekmēts, krietni pagarināja vakara programmu.

Lai nerimt cerība un ticība

[...] Viņi deva mums piemēru karstai, vienotai gribai uz vienu vienīgu mērķi — uz tēvzemes drošību un labklājību. Mums, dzīvajiem, un tiem, kas nāks pēc mums, tas lai būtu mūžīgs mudinājums palikt kritušo varoņu atstātā mantojuma cienīgiem, dzīvojot un strādājot ar cēlo domu prātā, ar ugunīgo kvēli sirdī, lai mūžam, labās un grūtās dienās, nerimtu cerība un ticība uz to dienu, kad atkal, kā toreiz, ausīs stunda vienotai gribai, vienotai tautai, kas celtu savu stipru valsti kā latvju tautas labklājībai un laimei.

Tas lai paliek mūsu svētais solījums kritušo varoņu priekšā. Kārlis Ulmanis. No runas Kalpaka piemiņai. 1937.gadā]

Andris Kļaviņš — "Latvijas Vēstnesim"