Pirmais mūsu valsts neredzamajā frontē

Par Latvijas izlūkdienesta pirmo priekšnieku

Sergeju Starprānu

Sergejs Staprāns (dz. 1896. g. 5. nov. Kolkas c., miris 1951. g. 25. sept. Buenosairesā) — virsnieks, sab. darbinieks, žurnālists. Studijas sāka 1915. g. Maskavas komercinst., darb. laikr. "Dzimtenes Atbalss", 1917. g. kļuva Maskavā dib. Latv. Nac. dem. part. centr. kom. loceklis. B. Maskavas Aleksandra krsk. 1916, dienēja latv. strēlnieku rezerves pulkā, pēc tam 1. Daugavgrīvas latv. strēln. pulkā. Revolūcijai padziļinoties, 1917. g. ievēlēts Latv. Strēln. izpildkom., pēc tam Latvju Kareivju Nac. sav–bā. Atgriezās Ljā un sāka org. slepenu virsn. org–ju Talsos un tās apkārtnē, lai tā izdevīgā brīdī saņemtu varu savās rokās un uzņemtu sakarus ar Pag. vald. Liepājā. Arestēts 1919. g. 17. II un pad. tribunālā notiesāts ar nāvi. Izbēga, nokļuva Liepājā un 17. martā pārņēma Ljas bruņoto spēku kontroles un inf. nod. pr. vietu — vadīt izlūkošanu viņpus frontei, frontē un Liepājā. Saziņā ar Ulmani un Zālīti V. ar latv. virsn. grupu nolaupīja vācu sadarboni A.Niedru un piespieda viņu parakstīt atteikšanās rakstu, kura saturu plaši izziņoja, tā radot sajukumu vāciešos. Pēc Niedras izbēgšanas S. pārcēlās uz "Saratov", kopā ar 16 virsn. devās liellaivā uz Tallinu pievienoties Z–Ljas armijai, iestājās 5. Cēsu pulkā un iesaistījās jātn. izlūku vienībā. Cīņās ar landesvēru sasniedza Rīgu. Noorg. pie pulka velosipēdistu rotu izlūkošanai frontē un ienaidnieka aizmugurē, 10. XI ar velosipēdistu rotu devās pa ledu pāri Daugavai vācu aizmugurē, 13. XI rota sasniedza Iecavas rajonu. Smagās kaujās saņēma 20 gūstekņus un kara materiālus. Apm. 3/4 rotas karavīru apbalvoja ar LKO, iesk. ltn. S. pēc bermontiešu armijas sakaušanas pienāca uzaicinājums virsniekiem pieteikties lidotāju skolā. To beidzis, S. kādu laiku turpināja lidot, bet drīz iestājās LU studēt tautsaimniecību. Publ. 1928 grām. "Caur Krievijas tumsu pie Latvijas saules", kas sagādāja viņam daudz nepatikšanu. S. 1929 sarūgtināts atstāja Lju un 1930 ieradās Argentīnā, kur apmetās uz dzīvi Buenos Airesā. Viņš uzņēma sakarus ar turienes latv., piedalīdamies gan Latv. b–bas, Latvju Sav–bas Argentīnā un Vienotās Balt. dib., gan aktīvi darbodamies šais org–jās. Eksistences nodrošināšanai sev un ģimenei S. 1930.–47. g. izdeva laikr. kr. val., kurā cita starpā aplūkoja arī Balt. tautu likteņus un probl. tiklab to neatkarības laikā, kā arī II Pas. kara laikā.

"Latvju enciklopēdija", 4. sēj., ASV, 1990. g.

Kad pēc Latvijas valsts proklamēšanas 1918. gada 18. novembrī izstrādāja Apsardzības ministrijas izveidošanas plānu, tajā paredzēja Kontroles un informācijas nodaļu, kuras funkcijās ietilpa ārējā izlūkošana, kā arī iekšējās drošības uzraudzība, jo vispārējā administrācija (arī policija) atradās vācu rokās. Tomēr toreiz nenokārtotu apstākļu dēļ šī nodaļa faktiski savu darbību uzsāka tikai 1919. gada marta otrā pusē.

Par nodaļas pirmo priekšnieku apsardzības ministrs J.Zālītis nozīmēja Sergeju Staprānu. Pats S.Staprāns savās atmiņās "Caur Krievijas tumsu pie Latvijas saules" šo notikumu apraksta šādi: "Ministrs mani saņēma ar vārdiem "Nāciet, nāciet, priekš jums postenis jau rezervēts". Man lika priekšā uzņemties Kontroles un informācijas nodaļas priekšnieka amatu, t.i., izlūkošanas vadību viņpus frontes, frontē un Liepājā." Ministra lēmumu toreiz ietekmēja ziņas par S.Staprāna izlūka gaitām strēlnieku pulkveža Fridriha Brieža vadībā Borisa Savinkova vadītā pretlielinieku organizācijā. Tajā F.Briedis vadīja izlūkošanu un arī bija viens no sacelšanās organizatoriem Muromā, Jaroslavļā un Ribinskā. F.Brieža organizācijā toreiz darbojās vairāki vēlāk sabiedrībā pazīstami latvieši, kā L.Bolšteins (vēlāk Robežsargu komandieris), A.Bļodnieks (premjers un Saeimas deputāts), P.Pommers (Rīgas policijas prefekts) u.c.

No Staprāna atmiņām arī uzzinām par vairākām F.Brieža uzdevumā un S.Staprāna tiešā vadībā veiktām operācijām. Viņš raksta: "Briedis man uzdeva noorganizēt, lai daļa no tiem ieroču un munīcijas transportiem, kas nāca no frontes (tas bija pēc Brestas miera), tiktu nosūtīta uz Sibīriju vismaz aiz Volgas, bet nevis tur, kur to vēlas lielinieki. Iedabūju mūsu cilvēku tajā štābā, kur ar to nodarbojas... Mēs zinājām jau priekšlaikus tās vietas, kur lieliniekiem ir nepieciešami sūtīt munīciju, bet mūsu cilvēks tur uz paziņojumu pieņemt tik un tik lielu ieroču un munīcijas transportu telegrāfiski atbildēja, ka to pašreiz nav iespējams nekur novietot. Tad nāca veikls (organizēts) pieprasījums — sūtīt transportu uz Sibīriju... Un tā tur nogāja prāvi ieroču krājumi. Es ņemos apgalvot, ka čehoslovāku uzbrukums varēja notikt, vienīgi pateicoties lieliem munīcijas krājumiem."

Cita epizode saistīta ar Brieža uzdevumu demobilizēt vismaz daļu latviešu strēlnieku, lai vājinātu sarkano armiju. Iespēja radās, kad pēc Brestas miera lielinieki sāka demobilizēt armiju. Uz latviešu strēlniekiem demobilizācija neattiecās, jo tos uzskatīja par padomju varas uzticamāko balstu. Šajā sakarībā F.Briedis S.Staprānam uzdevis sekmēt latviešu pulku demobilizāciju un organizēt, lai tas nosūtītu uz latviešu kolonijām Sibīrijā, nometinot pēc iespējas vienkopus. Lai gan šī operācija izdevās tikai daļēji, tomēr aizbraukušie vēlāk Sibīrijā iestājās Troickas un Imantas pulkos un karoja balto armijās. Pēc šīs akcijas S.Staprānu F.Briedis sūtīja pāri frontei Savinkova organizācijas un kādas lielvalsts uzdevumā izlūkot vācu aizmuguri. Viņam vajadzēja apmeklēt Pleskavu, Valku, Valmieru, Rīgu, Jelgavu un Liepāju. Jo agrāk sūtītie Bolšteins un Pommers šķita bez vēsts pazuduši. Pāris mēnešu laikā S.Staprāns uzdevumu izpildīja. Diemžēl drīz pēc viņa atgriešanās Maskavā F.Briedi arestēja un nošāva. Bet viņa vienībā esošie latvieši pa dažādiem ceļiem atgriezās Latvijā.

Mierīga dzīve S.Staprānu negaidīja arī Liepājā, jo drīz pēc viņa iecelšanas par dienesta priekšnieku vāci 16. aprīlī sarīkoja apvērsumu un gāza Ulmaņa valdību, kas bija spiesta meklēt patvērumu Liepājas ostā angļu kara kuģu apsardzībā uz kreisera "Saratov". Arī jaunajam latviešu izlūkdienestam tagad nācās darboties nelegāli, slepeni vācot informāciju vācu štābos un "neoficiāli" izņemot dokumentus no vācu slēgtām (aizzīmogotām) Pagaidu valdības iestādēm.

Kā šī posma Kontroles un informācijas nodaļas pazīstamākā akcija jāmin Sergeja Staprāna organizētā vācu marionetes mācītāja A.Niedras nolaupīšana, piespiežot viņu parakstīt atteikšanās rakstu, kura saturu plaši izziņoja, tā radot apjukumu vācu iestādēs un atbalstītājos.

Diemžēl Andrievam Niedram naktī puskailam izdevās aizbēgt un līdz Cēsu kaujām vēl pildīt vācu marionetes lomu.

Cits jaunā dienesta pasākuma mērķis bija palīdzēt pulkveža J.Baloža brigādei Rīgā, traucēt Niedras valdības darbību, informēt Rīgas latviešus par K.Ulmaņa pagaidu valdības aktivitātēm Liepājā. Šajā sakarībā S.Staprāns meklēja kontaktu ar Bruno Kalniņu, kurš savās atmiņās "Vēl cīņa nav galā..." par to raksta: "Tajās dienās (1919. gada pavasarī) notika kāda klusa izlīgšana ar tiklab politisku, kā personisku raksturu. Pie manis Liepājā ieradās leitnants (vēlāk kapteinis) Staprāns, viens no nacionālo virsnieku aktīvistiem. Viņš bija šķērsojis fronti un iecelts par latviešu izlūkošanas nodaļas priekšnieku. Viņš mani uzrunāja apmēram šādiem vārdiem: "Esmu tagad nācis ar jums izlīgt un turpmāk strādāt kopā pret vāciešiem..." Staprāns atzina, ka mums drīz var iznākt bruņota sadursme ar vāciem un niedristiem, kāpēc laikus jāpārslēdzoties uz nelegālu darbību. Viņš zinot, ka man un sociāldemokrātiem esot lieli piedzīvojumi šajā laukā, bet pilsoņu partijām tādu neesot. Drīz pēc tam ieskatīju, ka pienācis laiks sākt strādnieku rotu dibināšanu un slepenu apmācīšanu. Par apbruņojumu solīja gādāt Staprāns."

Vēlāk B.Kalniņš saņem no S.Staprāna štāba rīkojumu, ko parakstījis ģenerālis Misiņš ar kādu jaunformēto vienību doties uz Rīgu pulkveža Baloža rīcībā. Pavēle un personas apliecība rakstīta uz leitnanta Tagenberga vārda. To S.Staprāns darījis, lai vāci vienību neaizturētu. Nākamajā dienā B.Kalniņš ieradies uz "Saratov", lai saņemtu no K.Ulmaņa personīgus norādījumus. Šķiroties K.Ulmanis "izņem no kabatas aploksni ar lielāku naudas summu, teikdams: "Tas izdevumiem". Tad silts rokas spiediens un ar vārdiem: "Tiks izpildīts! Paldies par uzticību!" Bruno Kalniņš dodas ceļā.

Rīgā bija sarežģīta situācija. Pēc lielinieku padzīšanas vara atradās vācu rokās. Armija, arī Baloža brigāde, bija pakļauta majoram Flečeram, civilās iestādes — Niedras valdībai. Tā, Balodim neuzticoties, formēja jaukta sastāva (vācu un latviešu) otru brigādi, formēšanu uzticot bijušam čekistam Erdmanim–Birzem. Tāpēc J.Balodis laipni uzņēmis B.Kalniņu un iepazinies ar komandējuma apliecību, piekritis, ka B.Kalniņš formē brigādei brīvprātīgo vienību. Bruno Kalniņš atceras: "Panākumi bija labi, nedēļas laikā rotā iestājās 250 brīvprātīgo, vairumā Rīgas strādnieki. Laba daļa no viņiem bija sarkanie strēlnieki, kas, lieliniekiem atkāpjoties, dezertējuši un palikuši Rīgā." Jāpiezīmē, ka vāci tolaik Rīgā izvērsa nežēlīgu teroru un ne tikai pret lieliniekiem. Plaši izplatītas bija savstarpējas denunciācijas. Tāpēc iestāšanās B.Kalniņa formētajā brīvprātīgo vienībā daudziem bija glābiņš. Tas tomēr nenozīmē, ka iestāšanos vienībā diktēja tikai šādi apsvērumi.

Pildot Ulmaņa norādījumu, B.Kalniņš nodrukāja 5000 proklamāciju ar aicinājumu rīdziniekiem neatbalstīt nodevēja A.Niedras "valdību", bet pulcēties ap Pagaidu valdību. Lai tipogrāfijas īpašniekam Tūteram nebūtu nepatikšanas, B.Kalniņš ar viņu vienojās, ka uz laiku tipogrāfiju okupēs ar bruņotu vienību. Tāpat, lai nesaasinātu J.Baloža un vācu attiecības, B.Kalniņš arī viņu par šo operāciju neinformēja. Proklamācijas stundas laikā Rīgas ielās izplatīja jaunformētās rotas kareivji. Akcija izdevās spīdoši, radot apjukumu vācu policijā. Tā arī jūtami grāva Andrieva Niedras autoritāti. Nākamais B.Kalniņa solis bija apzināt Rīgā esošos Tautas padomes locekļus un atjaunot tās darbību pagrīdē. Tiklab J.Balodis, kā arī pazīstamais latviešu politiķis M.Skujenieks un K.Ulmanis toreizējo B.Kalniņa darbību vērtēja pozitīvi. No K.Ulmaņa personīgā fonda arhīva redzams, ka B.Kalniņš sarakstē ar viņu sevi dēvē par izlūkdienesta darbinieku.

Pēc valdības atgriešanās Rīgā K.Ulmanim bija saruna ar Staprānu par turpmāko darbību. K.Ulmanis apgalvoja, ka turpmāk būšot divi dienesti — ārējais un iekšējais, vienu vadīšot Tirzīts un otru Ivansons. Staprānam piedāvāja dienesta vadītāja vietnieka posteni, jo uz viņu vāciem esot "liels zobs", un tādēļ par vadītāju iecelt nevarot. No šī piedāvājuma atteicās.

Pēc kara, 1928./1929. gadā S.Staprāns publicēja savas atmiņas "Caur Krievijas tumsu pie Latvijas saules", kas viņam sagādāja daudz nepatikšanu. Drīz viņš sarūgtināts atstāja Latviju un 1930. gadā apmetās uz dzīvi Argentīnā, Buenosairesā, uzņēma sakarus ar vietējiem latviešiem un izdeva laikrakstu. Latviešu trimdas militārvēsturnieks profesors E.Andersons, pozitīvi vērtējot S.Staprāna darbību, atzīmē, ka S.Staprāns rakstījis par baltiešu problēmām Otrā pasaules kara laikā un neatkarības gados. Domāju, ka šie materiāli vēl gaida savu publikāciju dzimtenē... Andersons arī norāda Sergeja Staprāna miršanas gadu — 1951. S.Staprānu kā izlūkdienesta priekšnieku atceras arī Rīgā. Aizsardzības ministrijas zālē starp citiem Izlūkdienesta vadītājiem viņa portrets ieņem godpilno pirmo vietu.

Elmārs Stabiņš

— īpaši "Latvijas Vēstnesim"