Vārdu košajā gobelēnā

Ilga Jansone, Dr.philol., LU Latviešu valodas institūta direktora vietniece, — "Latvijas Vēstnesim"

"Es krāju vārdus kā daudzkrāsu dzīparus košus,

Ko milzu gobelēnā ieaust spožus.

Pie mezgla mezgliņu, pie dzijas dziju siet,

Lai dzimtās puses dzīve te uzzied vienuviet.

Lai svētki aužas te un cietās darba takas

Un nepazūd ne vārds no tautas gara akas!

Kaut jāauž mūžu, jāauž lēnum lēnu

Šo tautai dāvināmo gobelēnu,

Tie pateiksies, kas latvju valodu kā Gauju

Te dzirdēs šalcam mūžīgu un strauju."

— Ar šīm sinolietes Maigas Putniņas dzejas rindām piektdien, 12.martā, Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā sākās Latvijas Zinātņu akadēmijas, Latviešu valodas institūta un Literatūras, folkloras un mākslas institūta organizētie Latviešu valodas dialektu atlanta Leksikas daļas klajā nākšanas svētki.

Latviešu valodas dialektu atlants ir visas latviešu tautas ieguldījums savas valodas apzināšanā, jo neatrast Latvijā tādu pagastu, ciemu vai pilsētu, kurā nebūtu iegriezušies materiālu vācēji — gan institūta darbinieki, gan vietējie skolotāji, lai uzzinātu vai precizētu kādu no atlanta programmā iekļautajiem vārdiem. Un katrā pagastā, ciemā vai pilsētā atradīsim sirmas māmuļas un darba saliektus vīrus, kuri stundām ilgi būs stāstījuši gan par savu ikdienas darbu, gan no atmiņas bālēt sākušiem seniem laikiem. Stāstījuši, bieži nesaprazdami, kādēļ no Rīgas atbraukušajiem tas ir vajadzīgs, kur to liks.

... Tagad šis piemineklis valodai ir sākts celt un varbūt daudzas jau tolaik sirmās māmuļas un vīri arī savu vārdu ieraudzīs šī atlanta lapās, bet varbūt mazbērni un mazmazbērni ieraudzīs savu mīļo vecmāmiņu un vectētiņu vārdu un jau brīnīsies par kādu nedzirdētu un nezināmu vārdu.

Atlanta ceļš līdz lasītājam ir bijis tik garš, ka nomainījušās ne tikai daudzas teicēju paaudzes, bet vairākkārt mainījušies arī darba vadītāji. Kur tad ir sākums? Var teikt, ka sākums ir pati valoda, kuras daudzkrāsainība un daudzveidība lika ķerties pie šī darba. Un tas bija daudziem no mums tik tālajā 1927.gadā, kad latviešu folkloras krātuvē tika nolemts ar nākamo gadu sākt apvidvārdu vākšanu. Šī vākšana, jau tolaik piesaistot daudzus studentus, turpinājās arī 1935./1936.gadā nodibinātajā Latviešu valodas krātuvē. Atlanta ideju 1933.gadā izvirzīja Jānis Endzelīns, bet tā īstenošanu 40.gadu sākumā uzsāka Velta Rūķe—Draviņa. Pēc vienotas programmas materiāli vākti kopš 1953.gada visā Latvijas teritorijā, vairāk nekā 500 izloksnēs. Pēckara posmā (līdz 1977.gadam) darbu pārņēma Elfrīda Šmite, 70.gadu otrajā pusē viņu nomainīja Benita Laumane, bet 90. gadu sākumā atlanta rediģēšanas vadību uzņēmās Anna Stafecka. Taču materiāli visu laiku tika vākti ar domu, ka atlantu varētu sagatavot un publicēt pāris gadu laikā. Un, kā, raisot savu atmiņu pavedienu, uzsāka akadēmiķis Viktors Hausmanis (Valodas un literatūras institūtā sācis strādāt 1957.gadā) un turpināja Jānis Valdmanis (Valodas un literatūras institūtā sācis strādāt 1972.gadā), viņiem — katram savā laikā — ienākot institūtā, tika runāts, ka tūlīt, tūlīt atlants "būs gatavs" un tiks nodots izdevniecībai. Kopš tā laika ir pagājuši gadu desmiti un beidzot atlanta Leksikas daļa ir ieraudzījusi dienasgaismu, taču diemžēl savu darbu neieraudzīja daudzi karšu un komentāru pirmvariantu autori (Elfrīda Šmite, Milda Graudiņa), redkolēģijas locekļi (Silvija Raģe, Rūdolfs Grabis, Marta Rudzīte), recenzents (Laimdots Ceplītis). Bet darbs tādēļ nepalika nepadarīts, tas visu laiku ir turpinājies un, paaudzei nomainot paaudzi, šodien vislielāko paldies sakām darba zinātniskajai vadītājai Benitai Laumanei un karšu galīgā varianta autorēm Brigitai Bušmanei un Annai Stafeckai.

Par Latviešu valodas dialektu atlanta zinātniskajām vērtībām vēl ilgi tiks diskutēts gan Latvijā, gan ārzemēs, bet ko tas dod katram latvietim, kuru interesē savas tautas kultūras un valodas vērtības? Vispirms atlants ļauj apjaust savas valodas bagātības, jo šeit kā milzu gobelēnā ir saausts kopā tas vārdu daudzums, kas pazīstams dažādos novados. Tādēļ ielūkosimies dažās kartēs. Ikvienam patīk saulainā vasaras dienā priecēt acis un ļauties varavīksnes krāsu rotaļai. Bet tāpat mēs varam priecāties par to tautas poēziju un dzīves gudrību, kas ielikta šī vārda daudzajos nosaukumos. Jau pats pierastākais nosaukums varavīksne slēpj sevī atmiņas no tiem laikiem, kad varbūt bija tik daudzām tautām kopīgā indoeiropiešu valoda. Bet par ko stāsta Latgalē izplatītie nosaukumi dievu juosta, tēva juosta, saules juosta... Varbūt šeit ietverti seni tabu vārdi, bet varbūt šī josta saista mūsu dzīvi uz zemes ar visdziļākajiem dvēseles sapņiem mākoņu tālēs, uz kurieni ved ceļš pa dieva luoku, dieva dugu vai debesu luoku. Ko mums izsaka varavīksnes nosaukums dardedze, ko savos darbos izmantojuši daudzi autori? Laikam katram tas izraisa savas asociācijas. Daudziem pazīstams teiciens: varavīksne dzer un tas radis atainojumu arī nosaukumos dzervelce, ūdens sūcējs, ūdens līkste. Bet varbūt katram mums ir savs šī dabas brīnuma nosaukums, kuru mēs glabājam tikai sev pašam?

Gandrīz katram ir zināmas ķiploka dziednieciskās īpašības, bet cik ķiploka nosaukumus katrs no mums zina? Vienu jau nu noteikti. Un tas ir no viduslejasvācu valodas aizgūtais ķipluoka vārds, kas latviešu valodā ir bijis pazīstams jau vismaz 17. gadsimtā, kad tas ir fiksēts rakstu avotos. Bet par ķiploka dziednieciskajām īpašībām varbūt stāsta nosaukumi svētais sīpols, svētenis un svētinis, svētiņš. Par valodu kontaktiem liecina no krievu valodas aizgūtā nosaukuma česnok pārveidojumi latviešu valodā. Bet varbūt šie slāvismi Latgalē norāda ne tikai uz valodu kontaktiem, bet arī uz auga ienākšanas laiku un ceļu?

Bet šodien mēs sakām paldies šī darba izdevējiem — izdevniecības "Zinātne" kolektīvam un sponsoriem, bez kuru finansiālā atbalsta mums nebūtu iespējams ielūkoties šai valodas gobelēnā un pašiem aust savu.