Uzrunā Aleksandra Čaka 15. logs Rīgas Bruņinieku ielā:

Es šonakt iztrencu uz ielas savu sirdi...

Tik spilgti čakiska sākumrinda dzejolim. Tas autora mūžā tā arī palicis neiespiests. Varbūt tālab, lai lasītāja prātā spilgtāk saglabātos pirmās grāmatas nosaukums — "Sirds uz trotuāra". Sirds uz ielas. Netveramā sajūta, kad vienlaikus ir gan brīnumaini, gan baigi. Noskaņa, kas reizēm pārņem ne vienu vien, kad sirdi sāpina mīļotās, draugu vai citu apkārtējo vēsums un nesapratne.

Dzejnieka pasaule nav iedomājama bez viņam tuvajiem cilvēkiem. Bez tiem, kas bijuši klāt prieka brīžos un melnajās stundās, kad īpaši vajadzīgs iejūtīgs vārds, mīļu acu skatiens, kaut uzmanīga ieklausīšanās, ja pat patiesībā nemaz negribas savā dvēselē ielaist svešu sāpi.

Emīlija Briežkalne (1904 — 1986), dzejnieka tēva brālēna meita, nav bijusi Aleksandra Čaka mūza, bet atbalstītāja gan. Vēl ilgi pēc sava slavenā radinieka nāves. Un var pat apgalvot — lielumliels ir viņas nopelns, ka Rīgā Aleksandra Čaka muzejdzīvoklī pat pēc pusgadsimta dzejnieka apdzīvotajās istabās jūt šo telpu kādreizējā saimnieka elpu un klātbūtni.

Ko mēs par viņu zinām? Nākusi pasaulē Vidzemes augstienes kalnājos — Viesienas pagastā. 1922. gadā ieradusies Rīgā un kādu laiku strādājusi par adītāju, tad sākusi mācīties par slimnieku kopēju un šajā arodā dažādās slimnīcās pelnījusi iztiku pārdesmit gadu. 1944. gadā vācieši viņu apcietina par atbalsta sniegšanu komunistu sakarniekiem. Bijusi ieslodzīta Salaspilī, koncentrācijas nometnēs Vācijā. Pēc kara atgriezusies, apmetusies Čadaraiņu ģimenē. Bijusi mājkalpotāja — aprūpējusi Aleksandru Čaku un viņa tēvu, kam sieva bija mirusi ar vēzi vēl pirms Otrā pasaules kara. 20. gados palīdzējusi dzejniekam, pārrakstot viņa sacerējumus, jo sākotnēji Aleksandra rokraksts ir bijis tik sīks, ka izdevēji to nav gribējuši pieņemt — burtličiem esot grūti salasīt. Pēc dzejnieka nāves rūpīgi sargājusi viņa mantojumu un piemiņu mājvietā, kas bija pārvērsta par komunālo dzīvokli, kur galvenokārt gan sev jumtu virs galvas uz dažiem gadiem vai arī ilgāk atrada jaunie rakstnieki. Iestājusies, lai kādai no Rīgas ielām tiktu dots Aleksandra Čaka vārds.

Atceru un atmiņu vakarā, kad aiz loga izdzisa ziemas diena, par Emīliju Briežkalni tika runāts visai daudz. Par dzīvokļa tik dažādajiem īrniekiem, kas reizēm bijuši ar diezgan lielām dīvainībām, — kritiķis Edgars Damburs lasījis savas recenzijas skaļā balsī pie aizdegtas gāzes plīts, cik tur vairs vajag, lai izceltos nelaime. Savukārt fotogrāfs Žanis Legzdiņš dzīvokļa saimnieci mīlējis visai nejauki izjokot, noslēpjot dažādas viņas mantas. Un tas bijis vesels piedzīvojums, kad uz pamatīgāku ēdiena gatavošanu savīkšījusies dzejniece Ausma Pormale. Tik dažādi raksturi un personības, kuriem Emīlija Briežkalne tomēr nekad nelikusi justies kā liela kopdzīvokļa apakšīrniekiem.

Protams, tika runāts arī par Aleksandru Čaku. Visvieglāk Emīlijas Briežkalnes uzticību varēja iemantot, ja pat pavisam svešs cilvēks izrādīja ieinteresētību par dzejnieka daiļradi. Reizēm to ļaunprātīgi izmantojuši dažādi avantūristi, izkrāpjot dzejoļu rokrakstus, fotoattēlus, dokumentus, grāmatas. Par laimi, daļu no vējā aizlaistā tomēr izdevies atgūt.

Valodas skāra arī Aleksandra Čaka sievu Anitu Bērziņu. Pērnā gada nogalē muzejdzīvoklī ieradusies kāda sieviete, kas uzdevusies par Anitas Bērziņas tuvinieci un apgalvojusi, ka dzejnieka bijusī dzīvesbiedre vēl aizvien mītot Amerikas Savienotajās Valstīs. Apmeklētāja solījusies atnākt vēlreiz un pastāstīt plašāk par Aleksandra Čaka kāzām un citām mazzināmām lappusēm no dzejnieka dzīves. Tā nu iznācis, ka muzejā neattapa pierakstīt interesantās viešņas vārdu un adresi, jo šķita, ka viņa būs klāt jau nākamajā dienā. Nu aizritējis jau pāris mēnešu...

Kā zināms, Aleksandrs Čaks sava mūža pēdējās dienas nepavadīja savā dzīvoklī, bet bija pie Mildas Grīnfeldes viņas paspārnē Brīvības un Ģertrūdes ielu stūra namā. Tas šķiet tik pašsaprotami, ka nevienam no pētniekiem nav ienācis prātā pajautāt: kāpēc notika tieši tā?

Izrādās — kārtējo reizi likteņu spēlē kārtis jaukusi nejaušība.

Stāsta Čaka dzīvokļa kaimiņiene Rūta Kronenberga:

— Te tieši virs galvas dzīvoja mežradznieks Čipēns, kas no savām lauku mājām ieveda pārtiku, to tolaik bija grūti dabūt. Tas viss tika glabāts meitas istabiņā. Lai produkti nesabojātos, pat salā tika turēts vaļā logs. Bija auksta ziema, pārsprāga radiatori, un māja palika bez apkures. Arī pēc vainas salabošanas namā neizdevās atjaunot siltuma padevi. Salām drausmīgi. Te tad arī saslima Aleksandrs Čaks. Un tikai tāpēc, lai slimnieks būtu siltumā, viņu pārveda uz to māju pie Mildas Grīnfeldes.

Iespējams, ja nebūtu šīs neparedzētās saslimšanas neapkurinātajā dzīvoklī, dzejnieka mūžs tik pēkšņi neaprautos vēl pirms 50 gadu sliekšņa.

Bet atgriezīsimies pie Emīlijas Briežkalnes, par ko šoreiz stāsta Aleksandra Čaka logs "Latvijas Vēstneša" preses namiņā Krišjāņa Barona un Bruņinieku ielas stūrī. Viens no Emīlijas Briežkalnes pārrakstītajiem dzejoļiem ir "Es šonakt iztrencu uz ielas savu sirdi". Sacerēts 1927. gada janvārī. Tā noraksts glabājas literatūras muzejā. Dzejoļa divi pēdējie panti Aleksandra Čaka radinieces norakstā:

Es sirdi iztrencu. Vai gaidu viņu mājā?

Salds mācošs tukšums man sirds

vietā tagad mīt,

Salds vārgums iegūlies

kā akmens manās kājās,

Un viņu man nekad, nemūžam neizdzīt.

Jo kur lai meklēt gan es savu sirdi eju

Ar sāpēs pārvērstu un izvandītu seju?

Tā mani nepazīs. Tā atraidīs

ar smieklu,

Jo viņai mīļš tik tas,

kas naudu saujā sviež.

Bet likums noturēs par drusku g

alvā vieglu

Vai lielu bezkauņu,

ko sods uz labu griež.

Un policists būs klāt man

kā pie durvīm kliņķis,

Un ciešāk savilksies ap mani sāpju rīks.

Andris Sproģis,

"LV" nozaru virsredaktors

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"