"LV", nr.79/82, 16.03.99.

"Latvijas Vēstneša" ārpolitikas redaktora Jāņa Ūdra vērojumi, pieraksti, pārdomas, viedokļi Briselē

Kad mūsu Briseles apmeklējuma noslēgumā amerikāņu aizsardzības jautājumu eksperts, bijušais kara aviācijas pilots Toms Pecolds ( Tom Petzold ) vaicāja, kā Latvijas žurnālisti apmierināti ar mums sagatavoto programmu, viņš vispirms vērsās tieši pie "Latvijas Vēstneša" pārstāvja. "Droši vien katram no mums būs savs, atšķirīgs vērtējums, jo mēs esam ļoti dažādi, " es teicu, atceroties arī ļoti atšķirīgos jautājumus, ko divās dienās bijām uzdevuši. " Manis paša viedoklis ir ļoti pozitīvs. Iepazīšanās programma bija rūpīgi pārdomāta un precīzi īstenota. Liels paldies !"

Tālāk mikrofons ceļoja pa desmit citu žurnālistu rokām, un virkne vērtējumu patiešām atšķīrās no mana pozitīvā viedokļa. Galvenais iebildums bija pret iepazīšanās programmas statiskumu — vieni vienīgi brīfingi , bez vizuāliem efektiem. "Es biju domājusi redzēt arī tankus vai ko tamlīdzīgu," teica kāda kolēģe, izpelnoties NATO ekspertu platu smaidu.

Jā, līdzīgu viedokli viņi dzirdot bieži. Diemžēl vizuālu efektu iespēju ne NATO mītnē, ne Sabiedroto Eiropas spēku ģenerālštābā tikpat kā neesot. Garum gari gaiteņi cauri visām milzīgajām ēkām. Gaiteņiem abās pusēs simtiem kabinetu. Un visos dūc datori, faksa aparāti, skan klusas sarunas pa tālruni... Vairums kabinetu arī parasti esot aizslēgti. Ne jau tāpēc, ka skrupulozi būtu jāsargā NATO noslēpumi (kaut arī šis aspekts, protams, ir aktuāls). Drīzāk gan — lai daudzie viesi (NATO mītni kopš aukstā kara beigām apmeklē aizvien vairāk politiķu, žurnālistu, arī studentu un aspirantu no visas pasaules) netraucētu šo svarīgo institūciju darbiniekus viņu milzīgajā darbu gūzmā, kas pēdējā laikā kļūst vēl spriegāka.

Akceptējot Latvijas žurnālistu viedokli, mūsu aprūpētājs Sabiedroto Eiropas spēku ģenerālštābā, sakaru ierēdnis, Beļģijas gaisa spēku majors Žans Marija de Blende ( Jean–Marie de Blende ) mūs autobusā izvadāja pa ģenerālštāba plašo teritoriju, parādot dzīvojamo sektoru, kur vienādās — ērtās, taču vienkāršās, (jau zaļu) mauriņu ieskautās vienstāva savrupmājās dzīvo ģenerālštāba darbinieki — 43 valstu virsnieki ar savām ģimenēm. "Ja mauriņā mājas priekšā redzat grillu, tad ziniet, — šeit dzīvo amerikāņi," pajokoja beļģu majors, iezīmējot vēl vienu NATO un Sabiedroto Eiropas spēku ģenerālštāba gaisotnes iezīmi — draudzīgu humoru par citu nāciju kolēģiem. Mums parādīja arī ģenerālštāba slimnīcu, kas ne ar ko īpašu neatšķiras no mūsdienu slimnīcām daudzās rietumvalstīs. Parādīja skolu, kurā NATO ierēdņu atvases mācās dzimtajā valodā pēc programmas, kas pielāgotas katras attiecīgās valsts izglītības ministrijas akceptētai programmai. Parādīja arī peldbaseinu — vietu, kur visērtāk varot sastapt Sabiedroto Eiropas spēku pašreizējo komandieri, 51 gadu veco amerikāņu ģenerāli Vesliju Klārku ( Wesley K. Clark ), kurš ik rītu piecos sākot dienu ar treniņu baseinā.

Beļģu majors parādīja arī darbiniekiem un viņu ģimenēm iekārtoto tirdzniecības centru, kurā, atšķirībā no citām Beļģijas tirgotavām, pievienotās vērtības nodoklis ir nevis 20, bet tikai 10 procenti — starpību veidojošā summa tiekot izlietota ģenerālštāba darbinieku sociālajiem projektiem.

Mums, Latvijas žurnālistiem, NATO apmeklējums iekrita tieši dienās, kad Ziemeļatlantijas savienībā tika uzņemtas trīs jaunas dalībvalstis. Līdz ar to šī mums bija tiešām unikāla iespēja vērojumiem un secinājumiem.

Nu jau 1999. gada 12. marts ir kļuvis par vēsturisku dienu — ne vien NATO, bet arī pasaules notikumu hronoloģijā. Vispirms jau tāpēc, ka šī bija tikai ceturtā NATO paplašināšana savienības pusgadsimta vēsturē .

1949. gada 4.aprīlī Vašingtonā divpadsmit valstis — Beļģija, Kanāda, Dānija, Francija, Islande, Itālija, Luksemburga, Nīderlande, Norvēģija, Portugāle, ASV un Lielbritānija — parakstīja vēsturisko Ziemeļatlantijas savienības dibināšanas dokumentu. Pēc trim gadiem — 1952. gada 18. februārī savienībai pievienojās Grieķija un Turcija. 1955. gada 6. maijā NATO tika uzņemta arī Vācijas Federatīvā Republika. Pēc tam pagāja vairāk nekā ceturtdaļgadsimta, līdz 1982. gada 30. maijā Ziemeļatlantijas savienībai pievienojās 16. valsts — Spānija.

Taču visas šīs sešpadsmit dažādās valstis piederēja pie Rietumu demokrātijas sistēmas, turpretim Čehija, Ungārija un Polija arī aukstā kara laikā bija iekļautas NATO potenciālajā pretiniecē — Maskavas pārzinātajā Varšavas līguma organizācijā. Līdz ar to trīs bijušo PSRS satelītvalstu uzņemšana NATO apliecina arī milzīgās, kardinālās politiskās pārmaiņas pasaulē aizejošā gadu tūkstoša beidzamās desmitgades ieskaņā. Un iezīmē pasaules spēku samēru otrā un trešā gadu tūkstoša mijā.

Izvērstāk par Briseles iespaidiem — 

pēc "LV" speciālkorespondenta atgriešanās no Grieķijas komandējuma