"Staļina un Hitlera rēgu ķīlnieki"

"Financial Times"

— 99.03.15.

Jūsu ievadraksts "NATO balansēšana Austrumos" (10.marts) par pārāk nenozīmīgu uzskata nepieciešamību pēc iespējas ātrāk Aliansē uzņemt Baltijas valstis.

Mūsdienu Igaunija, Latvija un Lietuva tika izveidotas pēc Pirmā Pasaules kara, tajā pašā laikā, kad tika nodibināta Polija, Ungārija un Čehoslovākija. Tikai ar 1939.gadā parakstīto Molotova un Rībentropa paktu un tam sekojošo padomju okupāciju sākās tās nelaimes, kuru dēļ tās vēl joprojām tiek uzskatītas par bijušajām padomju republikām un par tādām, kurām kaut kādā ziņā būtu jābūt pateicīgām par krievu ksenofobu jūtu izpausmēm. 1940.gadā Staļins varmācīgi iesaistīja šīs valsti Padomju Savienībā. Līdz ar to pat pēc nacistiskās Vācijas sagrāves Igaunija, Latvija un Lietuva kļuva par vienīgajām valstīm, kurām netika atjaunota kaut vai nomināla neatkarība. Ir aplami izmantot Baltijas valstu ilgās, brutālās un nelikumīgās okupācijas mantojumu, lai attaisnotu atteikšanos piešķirt tām tiesības pievienoties to dabiskajiem sabiedrotajiem Rietumos.

Kad tika dibināta NATO, tikai retā no dibinātājvalstīm spēja izveidot vērā ņemamu aizsardzību pret arvien vairāk pieaugošajiem padomju draudiem. Un vēl mazāks valstu skaits bija spējis atjaunot savu saimniecību pēc kara nodarītajiem postījumiem. NATO deva drošību ne tikai pret padomju hegemoniju vien. Tā Alianses dalībvalstīm, no kurām dažas ilgus laikus bija uzskatījušas viena otru par ienaidniekiem, radīja arī tādu struktūru, kurā bija iespējams izveidot savstarpēji izdevīgas ekonomiskās attiecības, nebaidoties apdraudēt savu nacionālo drošību. Šī formula šodien attaisnotos arī Baltijas valstu gadījumā. Igaunija jau ir uzaicināta uzsākt iestāšanās sarunas ar ES, bet Latvija un Lietuva nav atpalikušas daudz tālāk.

Visas trīs Baltijas valstis ir aktīvi piedalījušās NATO miera uzturēšanas operācijās. Jebkurā gadījumā, šīs valstis ir gatavas uzsākt sarunas par iestāšanos NATO, šodien mums ir vēsturiska iespēja radīt tādu Eiropu, kas ir patiesi apvienota, demokrātiska un brīva. Neatstāsim Igaunijas, Latvijas un Lietuvas nākotni šajā Eiropā par ķīlnieku Staļina un Hitlera rēgiem!

Merģers Pinnis

"Viņi aizstāvēja reihskanceleju"

"Izvestija"

— 99.03.16.

Latvijā turpina godināt SS leģionu.

Oficiālā Latvija (bet ne visa latviešu tauta) šodien pirmo reizi oficiāli atzīmē savus svētkus - Latviešu karavīru dienu , tajā godinot savus tautiešus - SS leģionārus. Visai pasaulei vēl labā atmiņā ir pagājušā gada 16.marta ainas: Rīgas centrs, lepni soļojošie esesieši, Latvijas vadības apsveikuma runas viņiem par godu. Pēc masveidīgajiem protestiem, kuri pie tam neatskanēja tikai no Krievijas puses vien, bet arī no lielākās daļas Rietumeiropas valstu, kā arī no Savienotajām Valstīm, visi gaidīja, ka Latvija reaģēs kā valsts, kas vēlas iestāties ES un jau ir iestājusies Eiropas Padomē. Reakcija patiešām bija: Latviešu karavīru diena, kas bija iedibināta, lai godinātu SS leģionārus, kļuva par oficiālo svētku dienu. Turklāt to pavisam bezkaunīgi piedāvāja atzīmēt arī Padomju armijas veterāniem - tiem, kuri pasauli izglāba no brūnā mēra.

Tā nav nekāda sagadīšanās, bet gan daļa no Latvijas varas iestāžu jaunās nacionālās ideoloģijas. Īsumā to var izklāstīt sekojoši. Neatkarīgā Latvija 1919.-1940.gados bija demokrātijas oāze un paradīze nacionālajām mazākumtautībām. Masveidīgā izrēķināšanās ar ebrejiem un komunistiem nacistiskajā okupācijas laikā ir vāciešu un neliela skaita vietējo fanātiķu, jo īpaši "Arāja komandas" roku darbs. Masveida iestāšanos Latviešu SS leģionā skaidro ar to, ka viltīgie vācieši esot apmānījuši ideālistiskos patriotus ar solījumiem par Latvijas valstiskuma atjaunošanu. Un vispār "leģionāru varoņi" esot cīnījušies tikai pret boļševikiem, bet nevis pret varonīgajiem Rietumu sabiedrotajiem.

Pašreizējā Latvijas vadība apgalvo, ka krievi un citi sveštautieši Latvijā lielā skaitā esot parādījušies tikai "padomju okupācijas" laikā. Taču 1930-tajos gados Rīgā vien dzīvoja tikai 66% latviešu, 11% iedzīvotāju bija ebreji, 10% - vācieši, 7.4% - krievi, 4.1% - poļi. Visā Latvijā nacionālās minoritātes sastādīja vismaz vienu ceturto daļu no visa iedzīvotāju skaita.

Šodienas Latvijas varonis un pirmskara Latvijas prezidents Kārlis Ulmanis vadīja agrāro partiju - Zemnieku savienību. 1934.gadā naktī no 15. uz 16.maiju viņš vadīja apvērsumu, kas ar armijas un pusmilitarizēto labējo zemessargu - "aizsargu" vienību palīdzību iedibināja nacionālistisku diktatūru. Ulmanis neslēpa, ka par savu ideālu uzskata Musolīni. Jaunais režīms Liepājā izveidoja koncentrācijas nometni, kurā galvenokārt tika ieslodzīti sociāldemokrāti. Likvidējis konstitūciju, Ulmanis aizliedza politiskās partijas un iedibināja uz "vadonības principa" balstītu personiskās varas režīmu (pēc analoģijas ar Vāciju un Itāliju viņu dēvēja par "tautas Vadoni" un "valsts saimnieku").

Dabiski, ka ne par kādām minoritāšu tiesībām nevarēja būt ne runas. Par jaunās varas oficiālo lozungu kļuva izteiciens: "Latviju - latviešiem!" Valstī atklāti darbojās fašistiskas antisemītiskas grupas, no kurām galvenā bija "Pērkoņkrusts". Vēsturnieks Paeglis uzskata, ka par "Pērkoņkrusta" idejiskajiem mantiniekiem mūsdienu Latvijā ir kļuvusi partija "Tēvzemei un Brīvībai" (tieši šīs partijas biedra Guntara Krasta vadītā valdība 1998.gada martā sveica SS leģionārus).

Hitlerieši nekad, pat tālā nākotnes perspektīvā, nerunāja par Piebaltijas valstu neatkarības atjaunošanu. Saskaņā ar Heinriha Himlera un Alfreda Rozenberga (Baltijas vācietis, kurš vadīja okupēto austrumu teritoriju ministriju) plāniem visu Piebaltiju bija paredzēts pārvāciskot. Tur bija jāierodas 500 tūkstošiem vācu kolonistu, kuru labā būtu spiesti kalpot tie latvieši, kas būtu izgājuši cauri etniskajai tīrīšanai. Jau 1941.gada aprīlī Rozenbergs paziņoja, ka Baltijai ir jākļūst par vāciešu apmešanās vietu. Perspektīvā bija ieplānots pat aizliegt pašu Latvijas nosaukumu un teritoriju nodēvēt par Dinarandu. Hitlers latviešus uzskatīja par "boļševikiem", kuru asinis "ir samaitājuši" krievi un žīdi.

Īsi runājot, Hitlera "jaunajā Eiropā" latviešiem vieta nebija paredzēta, taču, neraugoties uz to, nacionālisti tomēr sveica okupantus kā atbrīvotājus. Vāciešiem ienākot, nekavējoties sāka dibināt policijas un "pašaizsardzības" vienības, kuras uzsāka mežonīgu izrēķināšanos ar ebrejiem un komunistiem. Vērmahtam okupējot Latviju (t.i., dažu nedēļu laikā), vietējie "brīvības cīnītāji" noslepkavoja apmēram 12 tūkstošus cilvēku. Tajā laikā latviešu "pašaizsardzībniekiem" jau tika nozīmēts jauns saimnieks - bēdīgi slavenās Einsatzkommando A šefs SS brigadenfīrers Valters Štālekers, kura uzdevumos ietilpa Piebaltijas "atbrīvošana" no žīdiem un komunistiem visīsākajā laikā.

1941.gada 1.jūlijā tika noorganizēta latviešu "Arāja komanda", kurā, starp citu, bija ap 1000 cilvēku un kuras uzdevums bija tieša piedalīšanās ebreju iznīcināšanā. Tika izstrādāta zināma darba dalīšana: latviešu "pašaizsardzībnieki" meklēja un arestēja ebrejus un citus nevēlamos elementus. Pēc tam no Rīgas zilos autobusos atbrauca "Arāja komanda" un apšāva arestētos. Ar to nodarbojās arī citas "pašaizsardzības vienības". No šim vienībām arī tika komplektēti Rīgas tuvumā esošās Salaspils nāves nometnes apsargi.

1941.gada vasaras nogalē, galvenokārt pateicoties "latviešu brīvības cīnītāju" pūlēm, tika iznīcināti 30 tūkstoši ebreju, bet pārējie tika sadzīti Rīgas geto. Tur viņi ilgi nepārdzīvoja savus nelaimīgos tautiešus: viņi tika likvidēti laikā no 1941.gada 9.novembra līdz 16.decembrim (vēl aptuveni 30 tūkstoši cilvēku).

Jāatzīmē, ka visi latviešu policijas un "pašaizsardzības" vienību dalībnieki bija brīvprātīgie. Arī līdzdalība apšaušanā bija brīvprātīga.

Pēc "galvenā darba’’ padarīšanas savās mājās latviešu policijas bataljoni (uz 1942.gada 1.jūliju to rindās bija 115 tūkstoši policistu, neskaitot 5 bataljonus, kas tika pakļauti vērmahtam) tika pārvietoti uz Ukrainu, Baltkrieviju un Poliju ar to pašu uzdevumu: panākt ebreju jautājuma "galīgo atrisinājumu" un cīnīties pret partizāniem.

Tas viss pārliecināja Himleru, ka latvieši "ir cienīgi" nēsāt SS formastērpu. Pēc viņa lūguma Hitlers pašrocīgi parakstīja pavēli par Latviešu SS leģiona dibināšanu. Leģionā neeksistēja nekāda piespiedu mobilizācija. 1943.gada martā pirmajā iesaukumā SS rindās iestājās 32 tūkstoši brīvprātīgo.

Latvija izdevās noformēt divas pilnvērtīgas SS divīzijas, kuras vēlāk tika nodēvētas par 15. un 19. SS grenadieru divīzijām. Vērmahta vadības vērtējumā latviešu SS leģionāri visumā esot cīnījušies "lieliski", kaut arī viņu cīņas gars mazinājās sakarā ar Sarkanās Armijas uzvarām. 15.SS divīzija britu spēkiem padevās, tai esot Vācijas teritorijā. SS leģionāri arī aizstāvēja impērisko kanceleju Berlīnē.

Tāds īsumā ir "kaujas ceļš" tiem latviešu kolaboracionistiem, kurus tagad uzskata par neatkarīgās Latvijas "varoņiem".

Mums, krievzemniekiem, latviešu tauta nekad nesaistīsies ar SS leģionāriem. Nekad netiks aizmirstas 201.Latviešu strēlnieku divīzijas varonīgās cīņas pie Maskavas un Starajarusas, par kurām tai tika piešķirts gvardes divīzijas nosaukums. 20 tūkstoši Padomju armijas Latviešu strēlnieku korpusa karavīri tika apbalvoti ar ordeņiem un medaļām. 28 no viņiem tika piešķirts Padomju Savienības Varoņa nosaukums. Īstie Latvijas varoņi ir tie 150 tūkstoši karavīru, kas krita kaujās par šīs republikas atbrīvošanu no hitleriešiem un viņu pakalpiņiem.

Nikolajs Platoškins

"Latvijas prezidents ir

par leģionāru piemiņas dienas atcelšanu"

dpa

— 99.03.15.

Berlīne. Latvijas prezidents iedzīvotājus tika aicinājis otrdien attiekties no SS leģionāru svinībām. Intervijā ar Berlīnē iznākošo dienas laikrakstu "Tagesspiegel" Ulmanis pauda aicinājumu parlamentam piemiņas dienu atkal atcelt.

"Ir piemērotāki datumi, kuros atcerēties par Otrā pasaules kara upuriem", sacīja Ulmanis. Deputāti lēmumu par piemiņas dienas atzīšanu tika pieņēmuši pagājušajā gadā, un pēc tam Maskava, sakarā ar leģionāru demonstrāciju 16. martā, pret Baltijas republiku tika uzsākusi ekonomiskas sankcijas".

Ulmanis atgādināja, ka lielākā daļa latviešu pret savu gribu tika iesaistījušies "Brīvprātīgo SS leģionā".

Polijas, Čehijas, Ungārijas uzņemšanu NATO prezidents nosauca par "labu dienu baltiešiem". Paraugs rādot Latvijas ceļu uz aliansi. "NATO galotņu sanāksmei ir jādod skaidrs plāns nākamajai paplašināšanās kārtai. Nedrīkst būt nekādu sarkanu robežlīniju".

No Eiropas Savienības Ulmanis gaida drīzu uzaicinājumu Latvijai uz iestāšanās sarunām, kā to pagājušā gada rudenī tika ieteikusi Eiropas Komisija. "Vairs nedrīkst būt nekādas vilcināšanās".

"Klusāk par šo gadadienu"

"Gazeta Wyborcza"

— 99.03.17.

Baidoties no apsūdzībām fašisma gara atdzimšanā, Rīgas varas iestādes centās pēc iespējas klusāk apiet vakardienas Latviešu karavīru piemiņas dienu.

"Mēs esam iesaistījuši visus savus dienestus. Mums ir ekstrēmisti kā no kreiso, tā arī no labējo puses. Dažus no tiem mēs izolējām," man stāstīja iekšlietu ministrs Roberts Jurdžs, atsaucoties uz dažu radikālāko Krievijas Tautas vienības grupējuma locekļu arestiem ostas pilsētā Liepājā.

Tomēr vakar vairāki simti latviešu SS leģiona veterāni tikās Rīgas Domā, lai atzīmētu latviešu SS leģiona [pirmās] kaujas ar Sarkano armiju gadadienu. Viņi baznīcā ieradās civilapģērbā bez goda zīmēm un karogiem. Mācītājs Jānis Liepiņš aicināja viņu uz samierināšanos ar senajiem ienaidniekiem.

"Mūsu valdība mūs ir nodevusi. Kādēļ latviešu varoņi nedrīkst uzvilkt savus vecos formas tērpus un piespraust pie krūtīm goda zīmes? Kādēļ mūsu šodienas armijas virsniekiem nebija atļauts šodien te ierasties? Kādēļ premjerministrs aizliedza ministriem piedalīties svinībās? Vēl pirms gada šajā pasākumā piedalījās armijas vadība un ministri. Bet tagad visi ir noslēpušies kā žurkas; pilsētā pat nebija atļauts izkārt valsts karogus," sūdzas 40-gadīgais Rīgas iedzīvotājs Juris Niedre, kurš kā viens no retajiem bija ieradies formas tērpā.

Tai pat laikā no šķērsielas laukumā katedrāles priekšā ieradās spēcīga policijas vienība, aizšķērsojot ceļu jauno neoboļševiku grupai, kas bija ieradusies ar nodomu izraisīt kādu incidentu. Puiši melnajās ādas jakās nekavējoties izklīda. Policijas funkcionāri ciešā ierindā ielenca no baznīcas kolonnā iznākušos leģionārus un pavadīja viņus līdz Brīvības piemineklim.

Pie ieejas laukumā pie pieminekļa skatītāju pūlī stāvēja 20 Latvijas Krievu kopienas biedri. Kad kolonna tuvojās, viņi nometa savus mēteļus, atklājot zem tiem apslēptos koncentrācijas nometņu ieslodzīto apģērbus. Tika uzsākta dziesma "Būhenvaldes zvans". Kāds puisis no leģionāru kolonnas pieskrēja pie trotuāra un iesita pa seju cilvēkam svītrainajā apģērbā. Grupa ātri izklīda un policija neiejaucās. Leģionāri aizgāja tālāk. Pie pieminekļa leģionāri nolika ziedus un dziedāja latviešu patriotiskās dziesmas.

Tajā pašā laikā parkā pie pilsētas Domes nama grupa pavecāku krievu sieviešu, kuras bija atnākušas protestēt "pret fašistiem", skandēja vecās krievu dziesmas. Arī te par kārtību rūpējās spēcīgas policijas vienības. Neraugoties uz to, jaunajiem neoboļševikiem izdevās mītiņa laikā palaist gaisa balonu, kas debesīs pāri parkam pacēla Josifa Staļina portretu. Kā man skaidroja Rīgas laikraksta SM redaktors Nikolajs Kabanovs, pagājušā gada rudenī savas pilnvaras noliekošais iepriekšējais parlaments saviem pēcnācējiem esot "iesmērējis dzeguzes olu", pieņemot lēmumu par to, ka SS leģiona gadadiena esot atzīmējama kā oficiāli valsts svētki.

" Spēka resoru vadītājiem es kategoriski pieprasīju, lai Rīgā valdītu miers un lai netiktu pieļautas nekādas provokācijas," man vakar stāstīja premjerministrs Vilis Krištopans. Premjers uzskata, ka Latviešu karavīru piemiņas dienas noteikšana tieši 16.martā ir bijusi liela kļūda. "Ceru, ka drīzumā mūsu parlaments pārcels svinības uz 11.novembri, kad mēs pieminam tos Latvijas varoņus, kuri 1919.gadā atbrīvoja mūs no vāciešiem un krieviem," apgalvoja Krištopans.

Vaclavs Radzivinovičs

"Traģiskais absurda teātris"

"Vesti"

— 99.03.16.

1999.gada 4.martā Jāņa Jurkāna - viena no cienījamākajiem Latvijas politiķiem - frakcija parlamentā apspriešanai iesniedza likumprojektu par nepieciešamību svītrot no "sarkano kalendāra dienu" saraksta 16.martu - Latviešu karavīru atceres dienu. Ar to tiek domāta latviešu SS leģiona uzstāšanās pret antihitlerisko koalīciju.

Jau ceturto reizi tika noraidīts J.Jurkāna priekšlikums. Latvijas Nacionālās neatkarības kustība svinēja Pirra uzvaru, pateicoties t.s. J.Bojāra sociāldemokrātu atbalstam (viņi atturējās), kuri patiesībā ir pārāk aizņemti ar nacionāli-radikālajām interesēm. Vai tas nozīmē, ka 16.marts, kuru tautā apzīmē kā "SS dienu", bija, ir un - būs?

Viss ar šo datumu saistītais atgādina absurdu teātri. Rodas iespaids, ka valsts nacionālradikālie spēki ir iecerējuši neiespējamo: piespiest visu Latvijas tautu, visu progresīvo cilvēci stāties viņu rindās un iet vienā solī ar viņiem...

Nacionāli norūpējušos "patriotus" neuztrauc, ka šāda politika ir pretrunā demokrātijas interesēm, ka tā nodara nelabojumu ļaunumu valsts prestižam pasaulē, ka tā kropļo tautas pašapziņu un piešķir nulles vērtību jaunatnes audzināšanai, kā varoņus viņiem demonstrējot bijušos Hitlera kaujiniekus. Galvenais - saglabāt tādu cilvēku reputāciju, kuri ar sirdi un dvēseli aizstāv savu valsti.

Kas gan šajā absurda teātrī tik interesants? Marta sākumā Latvijas presē tika publicēta plaša valsts prezidenta Gunta Ulmaņa, kurš, starp citu, savā laikā, ne mirki nešauboties, bija parakstījis likumu par "SS dienu", izveidotās Vēstures komisijas vēstule-paziņojums. Vēstures komisijas locekļi, kuru vidū bija pazīstami zinātnieki, Zinātņu Akadēmijas īstenie locekļi, profesori, dokumenta ievadā rakstīja: "1939.gada 23.augustā PSRS un Vācija parakstīja neuzbrukšanas līgumu, par kura neatņemamu sastāvdaļu kļuva slepenie protokoli. Šis līgums pavēra ceļu II Pasaules karam un Vācijas un PSRS agresijai pret Poliju, ceturtajai Polijas sadalei un padomju agresijai pret Somiju, kā arī Baltijas valstu aneksijai 1940.gada vasarā. Latvijas okupācija 1940.gadā de facto iznīcināja valstisko neatkarību. Okupācijas vara uzsāka pret Latvijas pilsoņiem nežēlīgu teroru. Tikai 1941.gada 14.jūnijā vien no Latvijas tika deportēti (arestēti un izsūtīti) 14.194 Latvijas pilsoņu: latvieši, ebreji, krievi, vācieši un citi...1941.gada jūlijā Latviju okupēja nacistiskā Vācija, vēršot pret to jaunu terora vilni, kura rezultātā gāja bojā aptuveni 80 tūkstoši tās pilsoņu - faktiski visi palikušie ebreji, kā arī aptuveni 10 tūkstoši latviešu un citu tautību pilsoņu. Nacistiskās Vācijas ieplānotajā un īstenotajā ebreju iznīcināšanā piedalījās okupantu īpaši šim nolūkam izveidota latviešu nodaļa. Latvijas valsts, kuras neatkarība de facto tika iznīcināta 1940.gada 17.jūnijā PSRS agresijas rezultātā, nav atbildīga par tiem šausminošajiem noziegumiem, kas tika izdarīti padomju un nacistiskās okupācijas laikā...

Okupācijas varas savās armijās kopumā mobilizēja aptuveni 250 tūkstošus Latvijas dažādu tautību pilsoņu, no kuriem aptuveni 100 tūkstoši krita kaujās..."

Noslēgumā Vēstures komisija "iesaka par piemērotu svinamo dienu uzskatīt nevis 16.martu, bet gan 11.novembri - Lāčplēša dienu. Šajā dienā 1919.gadā latvieši un citu tautību pilsoņi, ciešot smagus zaudējumus, guva uzvaru pār Bermonta vadītajiem vācu-krievu spēkiem, bet vēlāk atbrīvoja Latviju no boļševikiem."

Pat, ņemot vērā atsevišķu vēsturisko faktu mīkstināšanu, it īpaši jautājumā par Herberta Cukura un Viktora Arāja brīvprātīgajām latviešu nodaļām, kas iznīcināja ebrejus, zinātnieku paziņojums liek domāt, ka 16.marts nevar pretendēt uz valsts svētku statusu, jo latviešu leģionāri bija zvērējuši nevis Latvijas valstij, bet gan Hitleram, kura mērķis bija iznīcināt arī Latviju - viņš vienkārši sāka ar ebrejiem.

Labi zināma ir latviešu leģionāru loma mierīgo iedzīvotāju iznīcināšanā, nodedzinot veselus ciemus tālu aiz Latvijas robežām - Novgorodas apgabalā, Pleskavā, Baltkrievijā, Ukrainā, Polijā... Raksta autors ir saņēmis vēstuli no Izraēlas mazgadīgo geto un koncentrācijas nometnēs ieslodzīto asociācijas priekšsēdētāja Jefima Jofes, kurā ir teikts: "...Mēs, Rīgas, Viļņas, Kauņas, Minskas geto un 9.forta ieslodzītie, esam uz sevis izbaudījuši latviešu formējumu - tā saucamo brīvprātīgo bataljonu, kas vēlāk kļuva par pamatu latviešu SS leģionam, ņirgāšanos. Ar šiem izdzimteņiem mums nācās saskarties arī Vācijas koncentrācijas nometnēs, kurās apsardzes komandas lielākoties sastāvēja no latviešiem un lietuviešiem - viņi nošāva neaizsargātas sievietes, bērnus, sirmgalvjus." Latvijas prezidentam Jofe raksta: "Mēs esam gatavi draudzēties ar latviešu tautu, tomēr mēs nedrīkstam aizmirst un piedot slepkavām..."

Krievijas Ārlietu ministrijas oficiālais pārstāvis V.Rahmaņins ir paudis savu sašutumu sakarā ar Latvijas parlamenta lēmumu atlikt projekta "Par Latvijā dzīvojošo II Pasaules kara antihitleriskās koalīcijas dalībnieku statusu" izskatīšanu. Viņa protestā ir teikts: "Ceturto reizi pēdējo gadu laikā ir bremzēti centieni atdot parādu tiem cilvēkiem, kuri glāba pasauli no fašisma...Šis fakts izraisa pamatotu sašutumu, jo vairāk tādēļ, ka uz veterānu-antifašistu diskriminācijas fona Latvijā tiek piešķirta palīdzība bijušajiem esesiešiem, kā arī notiek mēģinājumi attaisnot viņu noziegumus II Pasaules kara laikā."

Autoram nākas tikties ar visdažādāko tautību cilvēkiem, kultūras, zinātnes, mākslas pārstāvjiem, kā arī vienkāršajiem cilvēkiem. Un viņš ir redzējis, kā šos cilvēkus piemeklē atklāsme. Cilvēki arvien vairāk ir sākuši saprast, ka, izspēlējot nacionālistisko kārti, šķietamie patrioti kavē sasāpējušu ekonomisko problēmu risināšanu valstī. Un tas notiek valstī, kurā 80% iedzīvotāju dzīvo zem nabadzības līmeņa; valstī, kurā strauji samazinās dzimstība, kurā ir saasinājušās starpnacionālās attiecības. Kāds LNNK pārstāvis Leonīds Inkins - lai cilvēki uzzina viņa vārdu - ir no jauna izdevis savu grāmatu "Baigais gads", kura pirmoreiz Latvijā tika izdota 1942.gadā. Šajā grāmatā ebreji tiek apsūdzēti genocīdā...pret latviešu tautu. Rīgas veikalos ir iespējams iegādāties "Mein Kampf" un citu fašistiskās ideoloģijas literatūru. Tas pats Inkins izdod fašistisku lapeli "Latvietis Latvijā".

Uz šo notikumu fona Latvija gatavojas leģionāru gājienam, kas notiek 16.martā, un kuram atļauju ir devusi Rīgas Dome. Un kārtējo reizi zem nacionālajiem karogiem sirmgalvji no Doma laukuma dosies uz Rīgas svētumu - Brīvības pieminekli, un šī zaimošana ir vēl viens absurda teātra cēliens, jo viņi cīnījās ne jau par brīvību, bet gan par savas dzimtenes iznīcināšanu. Vai tiešām šo veco cilvēku sirdīs nav nekādu šaubu? Vai tiešām viņi nesaprot, ka ar savu demaršu nodara ļaunu savai valstij un tās nākotnei?

Pret Latviešu karavīru atceres dienas svinēšanu uzstājas daudz sabiedrisko un politisko organizāciju un apvienību. Premjerministrs Vilis Krištopans paziņoja, ka neviens valdības pārstāvis bijušo esesiešu pasākumos nepiedalīsies. Un vienīgi nacionālradikāļi kārtējo reizi svin uzvaru parlamentā...

Lai cik arī tas nebūtu dīvaini, līdz pat šai dienai masu informācijas līdzekļos nav parādījies neviens argumentēts ebreju protests pret 16.martu. Problēma ir tā, ka Latvijā vēl arvien nav vienotas ebreju organizācijas. Taču, ja tāda organizācija eksistētu, valsts iedzīvotāji patiesību par ebreju-latviešu attiecībām varētu iegūt nepastarpināti, un tas nāktu par labu valstij, tās tautai, kuras apziņu ir kropļojuši meli, naids un neiecietība pret sveštautiešiem. Latvijā par nerakstītu likumu ir kļuvusi Staļina režīma identificēšana ar krievu tautu, bet attieksmi pret ebrejiem bieži vien nosaka tas, ka 1940.gada čekistu vidū bija arī ebreji. Uz šādiem pamatiem tiek celta šodienas politiskā ēka, ar ko nodarbojas Latvijas nacionālistiski orientētie spēki, kuriem, diemžēl, ir ievērojama ietekme uz iekšējo situāciju.

Tomēr ir kāda cerība: pienāks diena, kad neatkarīgā demokrātiskā Latvija pamodīsies no snaudas un tās tautas meklēs tuvināšanās un savstarpējās sapratnes ceļus. Patreizējais ceļš - tas ir ceļš uz degradāciju un pašiznīcināšanos. Autors Latviju vēlas redzēt kā valsti, kur nav vietas nacionālajam naidam. Tomēr ikgadējie esesiešu marši neveicina Latvijas tautu vienotību.

Leonīds Kovaļs

"Ir labākas atceres dienas nekā 16. marts"

"Tagesspiegel"

— 99.03.16.

Latvijas prezidents aicina atcelt "leģionu dienu"/ Ulmanis: Krievu līdzpilsoņu integrācija ir svarīgāks uzdevums.

Tagesspiegel

: Kad Latvija pirms gada 16. martā atcerējās latviešu leģionus, kas 2. pasaules kara laikā cīnījās vācu pusē, tas izraisīja sašutuma pilnus protestus no krievu puses. Vai šogad nonāks līdz līdzīgām scēnām?

Ulmanis

: Pirms gada runa bija par Krievijas masu mēdiju un politiķu intrigu. Šogad neviens no mūsu politiķiem to nesvinēs. Tādu lēmumu ir pieņēmis Ministru kabinets. Es arī veterānu apvienības esmu lūdzis pārdomāt, vai 16. marts ir īstā diena, lai atcerētos 2. pasaules kara upurus. Ir labāki datumi. Taču mēs nevienam nevaram aizliegt iet pie Brīvības pieminekļa.

Tagesspiegel

: Arī Rietumi bija samulsuši. Daži zināja, ka vairums latviešu "brīvprātīgajā SS leģionā" ir bijuši iekļauti pret viņu gribu.

Ulmanis

: Rietumi mūsu komplicēto vēsturi nesaprot. Divas diktatūras ir spiedušas latviešus kalpot to armijās. Padomju totalitārisms ir tikpat nosodāms kā fašisms.

Tagesspiegel

: Parlaments 16. martu kā oficiālo atceres dienu noteica par spīti Krievijai. Cik nobriedusi ir Latvijas demokrātija?

Ulmanis

: Parlamentam šis lēmums ir jārevidē. Mēs tikko kā esam sākuši attīstīt stabilu partiju sistēmu. Taču mēs varam balstīties uz demokrātiskām tradīcijām, 1922. gada konstitūciju. Referendums par pilsonības tiesību liberalizāciju , kas notika 3. oktobrī bija pierādījums tautas demokrātiskajam briedumam. Totalitārā laika mantojums pamazām aiziet pagātnē.

Tagesspiegel

: Cik stabila ir ekonomika? Krievijas krīze ir spēcīgi samazinājusi ekonomisko attīstību.

Ulmanis

: Nē, ne tik spēcīgi. Tas parāda, cik lielā mērā ekonomika jau ir orientējusies uz Rietumiem. Atkarība no Krievijas no 60% ir samazinājusies līdz 16%. Iespējams, ka mūsu bankas ir pārāk daudz naudas ieguldījušas Krievijā, taču ķēdes reakcija nesākās. Mēs esam mācījušies no banku krīzes 1995. gadā. Taču mēs nevaram tirgoties tikai ar Rietumiem vien. Latvija atrodas uz robežas starp Rietumiem un Austrumiem. Arī lielās krievu iedzīvotāju daļas dēļ mēs nevaram celt ekonomisko mūri.

Tagesspiegel

: Piektdien poļi, čehi un ungāri iestājās NATO. Vai tas ir iemesls priekam? Bet varbūt tā ir bēdīga diena, kas atgādina par to, ka baltiešiem nav konkrētu iestāšanās perspektīvu?

Ulmanis

: Tā baltiešiem bija laba diena. Mēs ar poļiem, čehiem un ungāriem sadarbojamies ciešāk nekā jebkad agrāk un mācāmies no viņiem ceļu uz NATO. NATO galotņu sanāksmei jānosaka skaidrs nākošās paplašināšanās termiņu plāns. Nedrīkst būt nekādu sarkano dalījuma līniju.

Tagesspiegel

: ES ir atzinusi Latvijas lielo progresu un ieteikusi sākt sarunas par iestāšanos. Taču lēmums par to varētu tikt pieņemts tikai gada beigās galotņu sanāksmē Helsinkos. Vai šis ilgais gaidīšanas laiks ir izraisījis vilšanos?

Ulmanis

: Mēs cerējām uz drīzāku lēmumu. Taču Latvija nav nervoza. Mēs nelokāmi turpinām reformas un likumu saskaņošanu. Taču nākošajā galotņu sanāksmē nedrīkst būt nekādas vilcināšanās.

Tagesspiegel

: Berlīnes galotņu sanāksmē ES grib palielināt paplašināšanās spējas. Vai Jūs ticat, ka notiks lūzums?

Ulmanis

: Šis jautājums ir daudz svarīgāks nekā valstu sagatavotība iestāties. Neatrisinātās problēmas ES ir daudz lielāks šķērslis paplašināšanai, jo tās atstāj ietekmi uz visiem: dalībvalstīm un kandidātiem. Berlīnes galotņu sanāksme būs grūta. Taču ES vēsture rāda, ka bieži ir bijusi vilcināšanās, bet problēmas beigās tomēr ir atrisinātas.

Tagesspiegel

: Ja ES iekšējās reformas neizdosies, paplašināšanās aizkavēsies. Kādas konsekvences būs Latvijai?

Ulmanis

: Tas kaitētu visai ES. Tas būtu trieciens tālākai integrācijai. Zaudētājas būtu arī tādas kandidātes kā Latvija. Reformu temps palēninātos, bet mūsu iekļaušanās tirgū aizkavētos. Šāds Eiropas vājums būtu bīstams uzmundrinājuma signāls spēkiem, kuri grib aizkavēt Baltijas uzņemšanu ES un NATO. Eiropas vienotības augstāko mērķu vārdā atsevišķām valstīm ir jāpaceļas pāri nacionālajam egoismam.

Tagesspiegel

: Maijā Latviju apmeklēs Romans Hercogs. Ko Jūs gaidāt no aizejošā Vācijas prezidenta pēdējās ārvalstu vizītes?

Ulmanis

: Tā jau ir tradīcija. Arī Rihards fon Veiczekers, vēl esot prezidenta amatā, pēdējā vizītē devās uz Latviju. Vācijai jau gadsimtiem ilgi ir liela ietekme. Starp citu, ekonomiskā sadarbība ir kļuvusi tik spēcīga, ka tai vairs nav nepieciešams īpašs stimuls. Tagad prioritāte ir cilvēciskajiem sakariem, apmaiņai ar kultūrām un diskusijām par demokrātiskajām vērtībām.

Tagesspiegel

: Jūsu amata laiks beidzas vasarā? Kādi ir svarīgākie nākamā valsts vadītāja uzdevumi?

Ulmanis

: Visu grupu, kā modernas sabiedrības ar demokrātiskām vērtībām, iesaistīšana un konsolidācija.

"Kara veterāni kritizētā maršā"

"Metro"

— 99.03.17.

Latvija. Waffen-SS

Latviešu leģiona veterāni vakar Latvijas galvaspilsētā Rīgā sarīkoja piemiņas gājienu. Šis ikgadējais maršs sašķeļ latviešus un tiek nosodīts, it īpaši ārzemēs, jo to uzskata par nacisma sumināšanu.

Pēc ceremonijas Rīgas katedrālē 300 SS veterāni un tūkstošiem viņu simpatizētāju devās gājienā cauri Vecrīgai, lai pie Brīvības pieminekļa noliktu ziedus - sarkanas un baltas puķes Latvijas karoga krāsās.

SS veterāni apgalvo, ka viņi godina patriotiskos varoņus, nevis nacistu okupantus.

TT

"Rīgā soļo nacistu veterāni"

"International Herald

Tribune"

— 99.03.17.

Otrdien Latvijas galvaspilsētas ielās soļoja simtiem Latvijas Ieroču SS veterānu, pieminot savas cīņas II Pasaules kara frontē, par spīti izteiktajai kritikai, ka šis notikums aizvainojot Holokausta upurus.

1943. un 1944.gadā pēdējos mobilizācijas centienos nacisti Ieroču SS vienībā iesauca ap 146,000 latviešu.

Ikgadējais latviešu leģiona gājiens, pret kuru pagājušajā gadā iebilda ebreju grupas, Krievija un Rietumi, kārtējo reizi tika kritizēts, nosaucot to par Trešā Reiha aizstāvju slavinājumu.

"SS veterāni maršē cauri Rīgai"

"Tageszeitung"

— 99.03.17.

Rīga

. Vakar Rīgā bez starpgadījumiem 300 latviešu SS veterānu veica ikgadējo atceres gājienu.

Iestādes baidījās no starpgadījumiem ar bijušo sarkanarmiešu grupām. SS veterānu gājiens kritušo latviešu atceres dienā 1998. gadā piesaistīja starptautisko uzmanību, jo tajā uniformās piedalījās arī bruņoto spēku augstākie komandieri, kuri pēc tam tika atlaisti.

"Boikota draudi"

"Jūdische Rundschau

Maccabi"

— 99.03.11.

Rīga

. Latvijas Ebreju kopienas pārstāvji draud boikotēt 2. Pasaules karā kritušo karavīru atceres dienu.

Iemesls šādiem draudiem galvenokārt bija tas apstāklis, ka šī diena ir koncentrēta uz latviešu vērmahta karavīru atceri, kuri cīnījās par nacistu lietu. Ebreju kopienas priekšsēdētājs Grigorijs Krupņikovs paziņoja, ka 1. Latviešu karavīru atceres dienā 16. martā pie Ebreju kopienas ēkas netiks izkārts Latvijas karogs, kā to prasa likums.

"Komentārs"

"Upsala Nya Tidning"

— 99.03.15.

Līdz Latvijas prezidenta vēlēšanām ir atlikuši mazāk nekā trīs mēneši, un baumu karuselis Rīgā sāk uzņemt apgriezienus. Jūnijā beigsies Gunta Ulmaņa otrais trīs gadu ilgais periods prezidenta amatā, un viņu vairs nevarēs ievēlēt vēlreiz. Maz ir tādu, kuri noliedz, ka viņa galvenais nopelns, tiekot ievēlētam pirms sešiem gadiem, bija uzvārds.

Turpat 60 gadus vecais prezidents ir Kārļa Ulmaņa - Latvijas iepriekšējās neatkarības no 1918. līdz 1940. gadam vadošā politiķa - brāļa mazdēls. Kārlis Ulmanis ir pretrunīga figūra Latvijas vēsturē. Viņš ir devis lielu ieguldījumu neatkarības cīņās un pirmajos neatkarības gados, taču bija arī tas, kurš 1934. gada 15. maijā valsts apvērsumā ieviesa autoritāru pārvaldi un 1940. gadā pieņēma liktenīgo lēmumu atteikties no Latvijas nacionālās neatkarības, neizrādot pretestību padomju pārspēkam.

Sava darba sākumā Guntim Ulmanim bija daudz trūkumu, taču viņš ātri iemācījās.

Kad bija vajadzīgs, viņam pietika drosmes palikt pie sava personīgā uzskata, un viņš ir uzdrošinājies iebilst apjomīgiem un skaļiem viedokļiem, kā rezultātā ir samazinājusies viņa popularitāte. Sevišķi tas attiecas uz jautājumu par nāvessodu. Viņš ir noteicis nāvessoda izpildes moratoriju un, atšķirībā no tautas vairākuma domām, iestājas par nāvessoda atcelšanu (ar ko, starp citu, tagad nodarbojas Saeima).

Arī saistībā ar pagājušajā gadā notikušo tautas nobalsošanu par Pilsonības likuma mīkstināšanu viņa rīcība noteikti sekmēja pozitīvu referenduma iznākumu, taču daudzus tā neapšaubāmi nokaitināja.

Līdz šim ir divi oficiāli prezidenta amata kandidāti - Latvijas vēstnieks ANO Jānis Priedkalns, kuru ir izvirzījusi labēji nacionālā valdības partija "Tēvzemei un brīvībai", un Saeimas deputāte Vaira Paegle, kuru pirms nedēļas izvirzīja konservatīvā Tautas partija.

Viņi abi ir ārzemju latvieši, kuri tikai pavisam nesen ir atkal pārcēlušies uz mājām. Priedkalns ir augsti kvalificēts ārsts ar iespaidīgiem akadēmiskiem nopelniem. Vaira Paegle agrāk bija enerģiska un efektīva Pasaules Brīvo latviešu apvienības priekšsēde. Abi Amerikā (Priedkalns ir dzīvojis arī Austrālijā un Rietumeiropā) ir ieguvuši tādas īpašības, kādas kritiķi vēlas redzēt Ulmanī - perfektas angļu valodas zināšanas un īstu uzticību Rietumu pasaules kultūrai un domāšanas veidam.

Līdzās šiem abiem pēdējo mēnešu laikā ir minēti daudzi citi vārdi. To vidū ir arī tieslietu ministre Laila Freivalde, kura ir labi pazīstama un Latvijā cienīta - taču viņa, cik zināms, savu kandidatūru ir noraidījusi.

Cits figurējušais vārds ir Anatolijs Gorbunovs, kurš 90. gadu sākumā bija parlamenta priekšsēdis ar prezidenta pilnvarām. Arī viņš ir atteicies, norādot gan uz savu pagātni augsta Komunistiskās partijas funkcionāra amatā, gan uz to, ka viņa partija "Latvijas ceļš" jau ieņem premjerministra amatu un ka vēlēšanu rezultāti nedod pamatu pretendēt vēl arī uz prezidenta posteni. Baumo, ka "Latvijas ceļš" tā vietā esot nodomājis par savu kandidātu izvirzīt pašreizējo ārlietu ministru Valdi Birkavu.

Kādā gluži nesenā televīzijas programmā, kurai skatītāji varēja piezvanīt un pateikt savu prezidenta kandidātu, uzvarēja jau sen pazīstama persona - Georgs Andrejevs. Viņš bija ārlietu ministrs no 1992. līdz 1994. gadam un no sava amata atkāpās pēc tam, kad kā viens no ļoti nedaudzajiem latviešu politiķiem atzina, ka padomju laikā ir sadarbojies ar VDK. Pēdējos gados viņš ir bijis Latvijas vēstnieks Kanādā un Eiropas padomē, un "balsošanas rezultāts" tagad rāda, ka tauta uzskata, ka viņš savus grēkus ir izpircis.

Es viņu intervēju pirms dažiem gadiem, un man viņš radīja simpātiska, ļoti apdāvināta un daudzpusīga cilvēka iespaidu. Viņš varētu būt teicams prezidents - ar savām valodas zināšanām, diplomātiskajiem talantiem un labo krievu mentalitātes un domāšanas pazīšanu.

Niklāvs Lapukins

"Igaunijas partijas vienisprātis,

ministru portfeļi sadalīti"

"Hufvudstadsbladet"

— 99.03.17.

Trīs partijas, kuras bija vienojušās par Igaunijas jaunās valdības veidošanu, tagad ir pabeigušas arī portfeļu sadali, informēja Baltijas valstu ziņu aģentūra BNS. Šodien ir paredzēts parakstīt koalīcijas līgumu.

Šīs trīs partijas - Tēvzemes savienība, Reformu partija un sociāldemokrātiskā Mēreno partija - katra iegūs piecus ministru posteņus. Par jauno premjerministru kļūs Tēvzemes savienības vadītājs Marts Lārs, kurš jau bija premjerministrs no 1992. līdz 1994. gadam. Jaunā koalīcija pēc vēlēšanām 7. martā parlamentā Rīgikogu ir ieguvusi 53 no 101 vietas.

Tēvzemes savienības pārējie ministri ir Jiri Moiss (iekšlietu), Toivo Jirgensons (satiksmes), Tēnis Lukass (izglītības) un Jiri Luiks (aizsardzības).

Mēreno partijas pieci ministri: Tomass Hendriks Ilvess (ārlietu), Mihkels Pernoja (ekonomikas), Eiki Nestors (varbūt Nestore - I.D. ) (sociālo lietu), Katrīna Saksa (iedzīvotāju) un Ivari Padars (lauksaimniecības).

Reformu partijas līderis Sīms Kallass kļūs par finansu ministru, un pārējie šīs partijas ministri ir šādi: Merts Rasks (tieslietu), Toivo Asmers (reģionu), Heiki Kranihs (varbūt Kraniha - I.D. ) (vides) un Signe Kivi (kultūras).

Jaunajā valdībā tātad būs trīs bijušie ārlietu ministri - Ilvess, Luiks un Kalass.

Tēvzemes savienība vēlēšanās ieguva 18 mandātus, Reformu partija arī 18 un Mēreno partija 17. Jaunais parlaments pirmo reizi kopā sanāks rīt, lai cita starpā ievēlētu savu priekšsēdi. Paredzams, ka Tomasu Savi (Reformu partija) atkārtoti ievēlēs šajā amatā. Parlamenta priekšsēža vēlēšanas būs pārbaudījums trīs partiju koalīcijas noturībai un tam, vai tās 53 deputāti balsos vienoti.

Pašreizējā mazākuma valdība Marta Sīmana (Koalīcijas partija) vadībā rīt iesniegs atlūgumu, tomēr turpinās darbu līdz jaunās valdības sastādīšanai. Prezidentam Lennartam Meri divu nedēļu laikā ir jāizraugās valdības veidotājs.

Lielās Centra partijas vadītājs Edgars Savisārs vakar mēģināja iedzīt ķīli valdības blokā, piedāvājot Reformu partijas priekšsēdim Sīmam Kallasam premjerministra amatu Centra partijas, Reformu partijas un Laucinieku tautas partijas, kā arī, iespējams, krievu Apvienotās tautas partijas veidotajā valdībā. Šādai koalīcijai būtu 52 mandāti un ar krievu partiju 58. Kallass šo aicinājumu tomēr noraidīja.

Bjarne Nitovuori

"Stabils un ticams process"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

— 99.03.12.

Ja NATO paplašināšanās atbilstu vēlmei uzlabot ģeopolitisko drošību iepretī Krievijai, tad nevajadzētu apsvērt tās turpināšanu. Ar patreizējām 19 dalībvalstīm NATO ģeostratēģiskais dziļums būtu pietiekams, lai palielinātu tās drošību Rietumos. Taču, ja galvenais NATO paplašināšanas motīvs ir miera un demokrātijas radīšana paplašinātajā eiroatlantiskajā telpā, tad tās turpināšana ir vēlama ģeogrāfiski un politiski.

Un tā kā es pievienojos pēdējam uzskatam, tad es pret ārlietu ministres Madlēnas Olbraitas izteikumiem, kurus viņa pirms dažiem mēnešiem izteica sakarā ar aprīlī gaidāmo NATO galotņu sanāksmi, izturos ļoti nopietni. Viņa teica: "Viens no lielākajiem izaicinājumiem, kas mums ir jāizvirza Vašingtonas galotņu sanāksmē, ir ieskicēt stabilu un ticamu "atvērto durvju" politiku." Nepieciešamība padarīt ticamu "atvērto durvju politiku", nosaka NATO paplašināšanās procesu un lēmumus, kas ir jāpieņem šajā sakarā, kā arī paplašinātās Alianses uzdevumus.

Kas attiecas uz procesu, ir skaidrs, ka nenoteiktība līdzinās procesa pārtraukšanai, ko Alianses dalībvalstis atklāti nepasaka, jo tas ir pretrunā ar apmēram pirms diviem gadiem Madridē parakstīto paziņojumu. Ja šī nenoteiktība tiktu saprasta kā uzņemšanas procesa pārtraukšana, tad tam būtu demoralizējošas un kaitīgas sekas; starp citu, tas varētu izraisīt sajūtu, ka dažas Eiropas daļas atrodas ārpus eiroatlantiskās drošības zonas. Tāpēc šim procesam ir jābūt patiesi ticamam. Ir jākonkretizē virziens un termiņu plāns.

Ticamāks process varētu sākties ar apņemšanos panākt, lai nākošo divpadsmit mēnešu laikā Ministru padome galotņu sanāksmē dotu vērtējumu to valstu sasniegtajam progresam, kuras tiecas iestāties NATO. Ziņojumu par to varētu sniegt jau nākošajā galotņu sanāksmē, kurā piedalītos visas 19 dalībvalstis un kas, droši vien, varētu notikt jau pirms 2000. gada beigām. Šajā galotņu sanāksmē varētu pieņemt lēmumu par to, kuras valstis jau izpilda uzņemšanas kritērijus un par to, ar kurām valstīm kā nākošajām tiks runāts par uzņemšanu. Tādējādi jau 2001. gadā vai 2002. gadā valstu grupa, vai arī kāda atsevišķa valsts, varētu rēķināties ar to, ka tiks uzņemta Aliansē.

Pēc manām domām, šāds paplašināšanās process būtu "ticams" tāpēc, ka ir realizējams, un "stabils" skaidri sadalītās norises dēļ. Tas nebūtu sasteigts, jo tas būtu izstiepts vairāku gadu garumā un būtu pietiekami daudz laika veikt pielāgošanos tur, kur tā ir pamatota. Un nebūtu neskaidrību, jo precīzi noteikts norises process novērstu sekas, kādas varētu būt neprecizitātei, ja tā tiktu nepareizi saprasta kā pārtraukums.

Tādējādi es nonāku līdz jauno dalībvalstu izvēlei. Lai gan jaunu dalībvalstu nosaukšana varētu šķist priekšlaicīga, tomēr dažas piezīmes par to izvēli jau ir iespējams izteikt. Nevienai no Eiropas daļām attiecībā uz NATO paplašināšanu automātiski nedrīkst tikt dota priekšroka; taču arī neviena no tās daļām nedrīkst tikt izslēgta, respektīvi, apgabali aiz t. s. "sarkanās līnijas". Priekšnoteikums stabilitātei Eiropā ir tas, lai tur nebūtu divnozīmīgu zonu, tāpat arī neviens no tās apgabaliem nedrīkst būt bez pretestības spējām agresijai, jo nav kolektīvās drošības pienākuma, kurā piedalītos tiklab Savienotās Valstis, kā arī Eiropa. Tas ir jāpanāk ar NATO paplašināšanas procesu - ar procesu, kas var tikt paplašināts, palēnināts vai paātrināts pēc apstākļiem. Tas nozīmē, ka turpmākā paplašināšanās ar kvalificētu kandidātu uzņemšanu varētu būt vērsta uz dienvidiem vai ziemeļiem, iespējams, pat abos virzienos reizē. Taču nosacījums paplašināšanai ir, lai uzņemšanas kandidātes izpildītu objektīvos kritērijus. Priekšnoteikums ir iepriekš minētais 19 dalībvalstu sniegtais novērtējums, vispirms ministru tikšanās laikā 1999. gada decembrī vai 2000. gada pavasarī, un tad vēlāk galotņu sanāksmē šajā gadā. Visbeidzot, paplašināšanās uz priekšu efektīvāk varētu virzīties tad, ja NATO rīcībā būtu starprisinājums, kas gan ir mazāk nekā līdzdalība, bet vairāk nekā tikai pilnīga atrašanās ārpusē, proti, kā tas ir ar "Partnerattiecībām mieram".

Tomēr jau tagad ir ticamas norādes uz kandidātu statusu. Congressional Research Service nesen izdarīja salīdzinošu uzņemšanas kandidātu vērtējumu. Pamatojoties uz šo vērtējumu, šķiet, ka patreiz citiem kandidātiem priekšā atrodas Slovēnija un Lietuva. Vai tā tas vēl būs arī pēc 12 vai 18 mēnešiem, tagad vēl nevar pateikt. Tomēr šis vērtējums rāda, kādā virzienā varētu turpināties paplašināšanās, kā daļa no eiroatlantiskās drošības zonas palielināšanas.

Jautājums, vai par šīs zonas daļu, ieskaitot NATO, ir jākļūst arī Krievijai, zināmā mērā ir izaicinājums. Taču arī tie, kuri šo jautājumu izvirza visneatlaidīgāk, nespēj uz to rast pārliecinošu (loģisku) atbildi. No vienas puses, šis jautājums varētu būt pāragrs. Katra no trim jaunuzņemtajām dalībniecēm neatlaidīgi lūdza tās uzņemt Aliansē, par ko pēc tam lēmumu pieņēma 16 NATO dalībvalstis. Turpretī Krievija nav izrādījusi ieinteresētību un neizrāda arī patreiz. Taču tā vietā, kā šķiet, tā ir ļoti ieinteresēta NATO novājināšanā un tajā, lai Aliansi turētu tālāk no Krievijas, mēģinot aizkavēt tās paplašināšanos ar noteiktām valstīm.

Šādos apstākļos ir maz jēgas strīdēties par šo jautājumu vai arī apgalvot, ka Krievijai ir jākļūst, vai arī nav jākļūst, par NATO dalībnieci. Var izvirzīt jautājumu tikai par to, vai tad, kad Krievija izpildīs visus līdzdalības noteikumus, ieskaitot patiesu interesi par līdzdalību, vajadzētu diskutēt par principiālajām izmaiņām, kādas Aliansei varētu nozīmētu Krievijas līdzdalība NATO. Vispirms saprātīgāk būtu runāt par to, kā Krieviju iesaistīt un kā tai var palīdzēt atveseļoties; taču vienlaicīgi pie tās robežām vajadzētu izveidot paplašinātu drošības sistēmu, ar kuras palīdzību varētu nodrošināt spēku samēru, gadījumā, ja tā atkal atgūtu agrāko spēku, vai arī, lai novērstu draudus gadījumā, ja tā neatveseļotos.

Galu galā paplašinātās NATO uzdevums ir nodrošināt eiroatlantiskās sistēmas dalībvalstu drošību. Uz šo centrālo uzdevumu ir jābāzējas atbaidīšanai un piesardzības pasākumiem pret draudiem no ārpuses. Ir iespējams, ka turpmāk būs nepieciešams plašāks NATO uzdevumu spektrs. Taču šo uzdevumu noteikšana prasa gudrību, galvenokārt ir jāizvairās no paplašinātās NATO pārslogošanas ar globāliem mērķiem, kas būtu pārāk godkārīgi un nevarētu tikt sasniegti. Tikai tad, ja NATO paliks eiroatlantiska alianse, būs iespējams saglabāt tās integritāti un to saturēt kopā, kas tai dotu iespēju pilnībā uzņemties tās uzdevumus.

Uz jautājumu, kas apdraud Eiropas drošību, ir jāatbild eiropiešiem pašiem. Ja viņi konfliktus ārpus NATO teritorijas, īpaši ārpus Eiropas, neinterpretēs tāpat kā mēs, tad būs arvien grūtāk Alianses bruņotos spēkus nosūtīt uz attālākiem apgabaliem. Vislabākais risinājums konfliktiem ārpus NATO teritorijas, tāpat kā Persijas līča karā, ir veidot multilaterālas koalīcijas, kas nodrošinātu dažu (ne visu) to valstu sadarbību, kas ir tai gatavas.

"Eiropu" nav nemaz tik vienkārši definēt. Eiropa politiskās drošības ziņā neeksistē. Tās vietā ir atsevišķas Eiropas valstis. Dažas no šīm valstīm, piemēram, Lielbritānija, kas attiecas uz Persijas līča reģiona konfliktu, jūtas turienes militāro draudu apdraudētas. Citas Eiropas valstis uz to raugās citādi, un, ja tiek izdarīts pārāk liels spiediens, tas var izraisīt stratēģiskās debates Alianses iekšienē laikā, kad vēl nav sarunu partnera, kas spētu runāt visas Eiropas vārdā. Mums nevajag izraisīt nevajadzīgu spriedzi, mēģinot NATO padarīt par sava veida globālu aliansi, kurā Savienotās Valstis nosaka, kas rada militārus draudus, un eiropiešiem ir jāuzņemas reaģēšanas slodze.

Tā nav runa pret Alianses papildus atbildības uzņemšanos, piemēram, atomieroču tālākas izplatīšanas un reģionālo konfliktu aizkavēšanā ārpus NATO teritorijas. Atbildība par šiem nospraustajiem, globālajiem mērķiem nav jāuzņemas tikai Aliansei vien, un reaģēšana šādos gadījumos nevar būt tikai NATO uzdevums vien. Izplatīšanā vienmēr piedalās citas valstis, kā pozitīvā, tā negatīvā ziņā. Japānai, tuvuma Ziemeļkorejai dēļ, ir pamats baidīties, taču arī Eiropas valstīm ir jārūpējas par Ziemeļkorejas lomu atomieroču izplatīšanā. Globālajos centienos ierobežot atomieroču izplatīšanu ir jāiesaista valstis, kas ar to ir saistītas. Tas pats, bet vēl lielākā mērā, attiecas arī uz reģionālo konfliktu novēršanu apgabalos, kas atrodas tālu no NATO teritorijas. Arī šeit var būt iesaistītas citas valstis un tāpēc ir jāpiedalās arī tām. Taču tāpēc, ka "out - of - area" konflikti neskar visas NATO dalībvalstis vienādā mērā, tad valstu tieksme Aliansē rīkoties kopīgi var būt atšķirīga.

Fakts, ka arī pašā Eiropā patreiz vienlaicīgi notiek padziļināšanās un paplašināšanās process, visu padara vēl komplicētāku. Lai Eiropas pozīcijas NATO ietvaros attīstītos, nosakot NATO jauno atbildību un jaunos uzdevumus ir jāņem vērā Eiropas vienotības ietekme uz Alianses lomu. Atlantijas otrā krastā, kā arī Eiropā, kas attiecas uz atbildības sadalīšanu, resursu piešķiršanu un līdzsvarotu ietekmes sadalījumu starp Savienotajām Valstīm un Eiropu, process ir izveidots ārkārtīgi komplicēts. Mums ir jāizvairās no spriedzes radīšanas, kas varētu novājināt paplašināto NATO un novest līdz viedokļu atšķirībai jautājumos, kurus Alianse patreiz nevarētu atrisināt ne unilatrerāli, ne arī integrēti. Eiroatlantiskās sistēmas paplašināšana ir pietiekami grūts process; tam, kā tas attīstīsies, būs vērā ņemama ietekme uz Alianses saturēšanu kopā un integrāciju.

Raksta autors strādā Vašingtonas Center for Strategic and International Studies un ir bijis prezidenta Kārtera padomnieks drošības jautājumos.

Zbigņevs Bzežinskis

"Šodien pieaug NATO,

rīt tai ir jābūt Eiropai"

"The Independent"

— 99.03.13.

Polijas, Čehijas Republikas un Ungārijas oficiālā uzņemšana NATO labo vienu no lielākajām mūsdienu Eiropas vēstures netaisnībām.

Šīm "vidus valstīm", kas atrodas iespiestas starp Vāciju un Krieviju, šis ir izrādījies sarežģīts un briesmīgs gadsimts; invāzijas, kara, okupācijas un izolācijas, kā arī pakļaušanas komunisma ideoloģijai gadsimts. Tagad visas trīs ir nostiprinātas sev pienākošajā vietā - Eiropas ģeopolitiskajā pamatvirzienā, kļūstot par vienlīdzīgām Atlantijas kopienas dalībvalstīm. Kāds poļu politiķis to ir raksturojis kā visnozīmīgāko šī gadsimta notikumu. Diezin vai to var uzskatīt par pārspīlējumu.

Un ko tagad? Vēl citas deviņas valstis vēlas pievienoties NATO, no Baltijas valstīm ziemeļos līdz pat Rumānijai, Slovēnijai un Bulgārijai dienvidos. Šīs valstis ir pārliecinātas, ka līdzdalība NATO nodrošina arī drīzu iestāšanos ES. Tomēr pats galvenais ir tas, ka līdzīgi trijām jaunajām dalībvalstīm, šīs valstis uzlūko NATO kā stabilu aizsardzības garantiju pret jebkādiem iespējamiem Krievijas draudiem nākotnē.

Tomēr galvenā atbildība gulstas uz Eiropu. Nav godīgi kritizēt ES par gauso sarunu gaitu ar bijušā Austrumu bloka kandidātvalstīm. Pievienošanās militārai aliansei ir daudz vienkāršāka un lētāka lieta nekā iestāšanās attīstītā ekonomiskajā blokā.

Maskavai Eiropa ir daudz mazāk bīstama vienība nekā NATO. Tomēr plaša un spēcīga ES, kas būtu spējīga veidot pati savu aizsardzību, varētu piedāvāt daudz drošāku garantiju.

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu

"LV" nozares redaktors GINTS MOORS