Pirms 40 gadiem un šajā pavasarī

Tolaik mums katrā darba telpā bija reproduktors. Pēcpusdienā tā ierastā pārraide tika pārtraukta un stacijas direktors lika visiem darbiniekiem, kas dzīvoja Lielupes kreisajā krastā, nekavējoties doties mājup, jo Lielupes augštecē virs Ziedoņiem bija sākusies strauja ledusiešana. Lejā pie upes jau dežurēja kāds no administrācijas pārstāvjiem un brīdināja, ka nedrīkst iet pa tiešo uz Mazmežotni, kur ceļš veda līdztekus upei, bet jādodas pa tuvāko ceļu uz Mežotnes pilskalnu.

Šos norādījumus man nācās izpildīt vistiešākajā veidā. Biju jau šķērsojis upes ledu un uzkāpis palienē, kad Bauskas pusē sadzirdēju aizdomīgu troksni. Paskatījos un ieraudzīju, ka upes gultne ir uztūkusi un pa pļavu virzās ledusgabali. Mirkli apsvēru, vai neskriet atpakaļ uz stacijas ēku, kas bija daudz tuvāk, taču tad nospriedu, ka jātiek līdz pilskalnam. Ieslēdzu "trešo kosmisko" un atskatījos tikai tad, kad spēru pirmos soļus pa taku, kas veda piekalnē. Izrādījās, ka leduskrāvums vēl atradās tajā pašā vietā.

Drošībā nokļuvušu, mani pārņēma ziņkāre. Gāju aplūkot sastrēgumu no stāvā Lielupes krasta. Skats bija iespaidīgs: ledusgabali līda cits virs cita un veidoja krietnu aizsprostu. Rāmā Lielupe, kurai sausā vasarā varēja ar automobili pārbraukt, bija izpletusies pa visu ieleju. Bauskas–Elejas ceļš (tolaik tas gāja gar Ziedoņiem) bija pazudis zem ūdens. Kāds šoferis bija meģinājis glābties, taču iebraucis grāvī. Tikai sašķiebies kravas kastes stūris rēgojās no ūdens klaida.

Vēlāk uzzināju, ka todien lielas briesmas draudēja ķieģeļfabrikai un tās apkārtnē dzīvojošajiem, jo krāsnī gatavoja kārtējo ķieģeļu "cepumu". Zinātāji apgalvoja, ka, ieplūstot Lielupes ūdeņiem, eksplozija būtu bijusi gaužām iespaidīga. Lai nepieļautu divu stihiju — uguns un ūdens — satikšanos, steidzīgi tika aizbarikādētas cepļa durvis. Lietas labā nav žēloti pat maisi ar cementu. Iedzīvotāji atstājuši apdraudēto joslu bez sevišķas mudināšanas, jo sapratuši, ka sprādzienā var pazaudēt ne vien iedzīvi, bet arī dzīvību.

Topavasar daba apžēlojās: līdz durvju slieksnim ūdenim pietrūka pusmetra. Šo trauksmi radīja Mūsa, kas nesa kūstošos ūdeņus no Lietuvas. Tās māsa Mēmele tā arī palika ledū iekalta un Mežotnes "peldināšanā" nepiedalījās. Tādēļ arī gudri vīri sprieda, kas notiks pavasarī, kad modīsies abas upes. Es arī cerēju ieraudzīt vēl iespaidīgāku ledusiešanu.

Diemžēl — vai paldies Dievam — nekas sevišķs nenotika. Martā bija saulainas dienas un aukstas naktis. Dienā kūstošos sniega ūdeņus nakts sals sastindzināja. Biezie ledusblāķi izčākstēja uz vietas. Pie Mežotnes Lielupe pat neizkāpa no savas gultnes.

Kā būs šogad?

Ja naktīs temperatūra arī turpmāk noslīdēs zem nulles, kā tas notiek pašlaik, tad atkārtosies 1959. gada pavasaris ar pavisam mierīgu izskaņu. Tomēr pietiek tikai pāris dienās temperatūrai palēkties, nolīt krietnām lietus tūcēm un izpalikt ledus skavām naktīs, lai Lielupe runātu pavisam citā balsī.

Kā glābties? Jāgodā upe un jāseko tās untumiem. Lielupe taču sākas pie Bauskas un nav kaut kāds lidojošs ezers, kas senajās teikās kā mākonis nokrita no gaisa un vienā mirklī applūdināja dažu labu apdzīvotu vietu. Notikumi Mežotnē liecina, ka Lielupe (un ne tikai tā) prasa rūpīgāku novērošanu un informāciju.

Dr. oec. Visvaldis Pirksts