2011.gada Lieldienās

Valsts prezidents Valdis Zatlers:

Valsts prezidents Valdis Zatlers 21.aprīlī nosūtījis apsveikumu Lieldienās Latvijas luterāņu, katoļu, pareizticīgo, baptistu un vecticībnieku draudžu vadītājiem un visiem ticīgajiem, novēlot, lai Lieldienu labā vēsts, pieaugošā gaisma un dabas atdzimšana vairo sirds atvērtību pret citiem cilvēkiem un labos darbus.

Valsts prezidents savā apsveikumā novēl, lai, noslēdzoties gavēņa pārdomu laikam, Lieldienu prieks turpinās ikvienā arī pēc šiem svētkiem, vairojot pozitīvo Latvijas sabiedrībā un stiprinot kopīgās nākotnes ieceres.

Savā apsveikumā Valdis Zatlers raksta: "Man ir patiess gandarījums, ka šogad jau otro gadu pēc kārtas Latvijas kristieši vienlaikus sagaida vienus no gada nozīmīgākajiem svētkiem – Lieldienas, tādējādi visas Latvijas ticīgo kopīgo lūgšanu par mūsu tautu padarot vēl spēcīgāku un dziļāku. Latvijas tautas vēstures līkloči jau vairākkārt apliecinājuši, ka tieši vienotībā un saliedētībā meklējams mūsu spēks, izturība un attīstības dzinulis."

Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa:

Lieldienas ir pavasara un dzīvības svētki. Tie ir īpaši gan kristiešiem, kas piemin Jēzus Kristus augšāmcelšanos, gan tautas tradīciju piekritējiem, kas atzīmē gaismas un saules uzvaru pār tumsu jeb pavasara iestāšanos. Šie svētki nes labo vēsti cilvēcei, piepildot mūsu ģimenes un mājas ar prieku un gaismu.

Šajā laikā steigsim ar mūsu ģimenēm svinēt Lieldienu Augšāmcelšanās noslēpumu, baudīt dabas atmošanos un pavasara atnākšanu. Lieldienu svētku tradīcijas ir tuvas gan maziem, gan lieliem, jo ģimenes kopīgi apmeklē svinīgos dievkalpojumus, krāso Lieldienu olas un izbauda pavasarīgas dienas, šūpojoties šūpolēs. Sagaidot šos svētkus, dalīsimies ar mūsu mīļajiem priekā un vairosim cerību labajam!

Es novēlu, lai Lieldienu svētku prieks ienāk katrā Latvijas ģimenē, lai tajās mājo miers un saticība, bet pavasara saule izgaismo mūsu ikdienas gaitas, darot labus darbus!

Priecīgas Lieldienas un Kristus Augšāmcelšanās svētkus!

"Lai katrā sirdī saglabātos tagadējais svētais prieks, lai mēs visi dzīvotu tajā"

Pareizticīgo Baznīcas Rīgas un visas Latvijas metropolijas vikārs, Daugavpils bīskaps ALEKSANDRS:

Visgodātie tēvi, Dievu mīlošie inoki un inokiņas, mīļotie brāļi un māsas!

Kristus augšāmcēlies!

Cik dzīvinoši un brīnumaini ir šie divi vārdi, cik tie tīkami mūsu dzirdei! Šo vārdu spēks ieskauj visu mūsu būtību: domas apgaismojas ar nedziestošu gaismu, jūtas atdzīvojas cerībā, garīgais prieks atspoguļojas sejās, sirdis trīs priekā, kas atklājas arī mūsu vārdos, bet trīsas, bijība un pateicība atklājas lūgšanās. To visu veicina dievkalpojumi un brīnišķie Augšāmcelšanās svētku dziedājumi, kuri mūsu apziņā padziļina svētīgās jūtas, kas dāvā mums izpratni par uzvarošo patiesību, to patiesību, kura saka, ka "Lai arī kapā nokāpi, Nemirstīgais, tomēr elles vārtus sagrāvi un kā uzvarētājs augšāmcēlies, Kristu Dievs" (Pashas kondaks), ka "par katru ķēniņa pili skaistākais Kristus kaps – mūsu augšāmcelšanās avots" (Pashas stundu tropārs), ka Dievs "Savā lielajā žēlastībā mūs ir atdzemdinājis dzīvai cerībai ar Jēzus Kristus augšāmcelšanos no miroņiem neiznīcīgam, neaptraipītam un nevīstošam mantojumam" (1 Pēt. 1, 3–4), "ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir arī mūsu ticība" (1 Kor. 15, 14). Ak, cik daudz šajās atklāsmēs uzvaras prieka! Tādēļ Baznīca šodien dzied: "Lai pienācīgi līksmo debesis, zeme lai priecājas: lai svin pasaule, visa redzamā un ne­redzamā, jo Kristus piecēlies, mūžīgā līksmība." (Pashas kanona 1.dziesmas ikoss)

Ar šo svēto, noslēpumaino, šķīsto, visgodāto un diženo mūžīgo prieku Pats Kristus Atbrīvotājs un Viņa svētā Baznīca apgaismo un apskauj ikvienu, kura sirds atvērta Viņam. Un jo spēcīgāk kvēlo ticīga cilvēka sirds Augšāmcelšanās svētku priekā, jo vairāk viņš pūlējies "neatlaidīgi darīt labu un meklējis slavu, godu un nemirstību" (Rom. 2, 7), jo vairāk viņš pūlas sava prāta apgaismošanā ar Dievišķo mācību un atrašanos patiesībā, kuras dāvāšanai arī atnāca Kristus, mūsu pestīšanas labad tika krustā sists, mira un augšāmcēlās.

Nevienu nevar atstāt vienaldzīgu pašas kārotākās vēsts par Kristus Augšāmcelšanos vārdi, vienīgi neticības tumsā esošos, bet tādu mūsu vidū nav. Nav arī to, kurus nebūtu skārusi Kristus Augšāmcelšanās Gaisma. Varbūt vienīgi tie, kuri nav vēlējušies pirms svinībām iziet caur pestījošo gavēni, kuri nav pienesuši nožēlu Grēksūdzes sakramentā un nav uzskatījuši par vajadzīgu saņemt Svētās Kristus Dāvanas. Šodien Baznīca vēršas pie visiem: "Jūtas šķīstīsim un Kristu ieraudzīsim nepieejamā augšāmcelšanās gaismā mir­dzošu." (Pashas kanona 1.dziesmas ikoss)

Tomēr šis nav pārmetumu un atmaskošanas laiks – Kristus ir Augšāmcēlies! Un Baznīca ar Kristus mīlestībai atbilstošiem svētītāja Jāņa Zeltamutes vārdiem izsaucas: "Gādīgie un kūtrie, šo dienu pagodiniet. Kas esat un arī kas neesat gavēni turējuši, šodien līksmojieties. Galds ir pilns, pildieties visi ar labumiem. Teļš ir trekns, lai neviens neiziet izsalcis. Līksmojieties visi šajās ticības dzīrēs: saņemiet visi žēlastības bagātību." (svt. Jāņa Zeltamutes pamācība Kristus Augšāmcelšanās svētku dienā) Ieklausīsimies, mīļotie, šajos mierinošajos mīlestības vārdos un "priekā cits citu apkampsim. Teiksim "brāļi" arī tiem, kas mūs nīst, piedosim visu augšāmcelšanās dēļ!". (Pashas stihira)

Mīļotie garīgie tēvi, brāļi un māsas, Latgales novada ļaudis, visi, kuri svin šos diženos Kunga Dieva un mūsu Pestītāja Jēzus Kristus Augšāmcelšanās svētkus! Šajās svētajās dienās mēs kļūstam par vēl viena brīnuma – mūsu krāšņās, skaistās svēto mokucietēju kņazu Borisa un Gļeba katedrāles atdzimšanas – aculieciniekiem. Ir pabeigti restaurācijas darbi, kas šajos grūtajos laikos ir bijis iespējams, pateicoties jūsu lūgšanām, jūsu pienestajai artavai, jūsu mīlestībai pret Dieva namu. Lai Augšāmcēlušais Kristus simtkārtīgi atmaksā visiem tiem, kuri snieguši palīdzību un arī šodien ar saviem līdzekļiem turpina palīdzēt katedrāles remonta un labiekārtošanas darbos!

Vēlreiz sveicot jūs diženajos un svētīgajos svētkos, vēlu, lai katrā sirdī saglabātos tagadējais svētais prieks, lai mēs visi dzīvotu tajā, jo Kristus Augšāmcelšanās ir mūsu dzīve un mūžīgās dzīves prieks!

Kristus patiesi augšāmcēlies!

"Svarīgāka šodien ir atbrīvošana no iekšējās sasaistītības, vēlmes noslēgties un neatvērties uz otru cilvēku"

Romas katoļu Baznīcas Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs:

Pirmajā lasījumā dzirdējām, ka tiek upurēts Lieldienu jērs. Šī tradīcija aizsākās tad, kad izraēlieši izgāja no Ēģiptes, kad bija tā desmitā reize un Kungs atklāja Mozum, ka visās mājās tiks nogalināti pirmdzimušie, bet lai tas nenotiktu arī izraēliešu mājās, viņiem vajadzēja nokaut jēru un ar jēra asinīm apzīmēt palodzes. Pieminot šo notikumu, Mozus iestādīja likumu, ka izraēliešiem Pashas dienā vajag nokaut Lieldienu jēru, kas atgādina šo patiesību, ka ar jēra asinīm viņi tika izglābti.

Lūk, šī tradīcija vēlāk turpinās. Tās ir ļoti svinīgas vakariņas. Jēzus, veikdams šīs darbības, kur uz galda ir Lieldienu jērs, apzinājās to, ka nākamajā dienā Viņš būs šī jēra vietā. Patiesībā Lieldienu jērs bija tikai simbols. Tas norādīja uz Kristu, uz Viņa upuri un to, ka ar šī Jēra asinīm, kas ir Jēzus Kristus, mēs tiksim atbrīvoti no verdzības. Bet šoreiz nevis no Ēģiptes verdzības, nevis no ārējās verdzības, lai gan, protams, Dieva varā ir vajadzības gadījumā atbrīvot arī no tās.

Piemēram, mūsu atbrīvošana no komunisma jūga – manā sirdī ir pārliecība, ka tā arī ir jāsalīdzina ar izceļošanu no Ēģiptes. Un tas arī ir Dieva darbs, jo bez Dieva palīdzības, bez Dieva žēlastības tas nebūtu varējis notikt. Militārā mašinērija, kas bija gatava dažu stundu laikā sašķaidīt ikvienu pretestību, netika iedarbināta. Protams, varētu teikt: "Jā, cilvēki nedeva komandu." Bet es teikšu, ka bija kāda neredzama roka, kas piebremzēja tā cilvēka domas un impulsus, kas varēja dot komandu, lai mašinērija sāktu darboties. Dievs vēstures gaitā atkārto šos brīnumus, un tas bija viens liels brīnums tieši Latvijā.

Bet tas, kas ir svarīgāk šodien, tā ir atbrīvošana no mūsu iekšējās Ēģiptes, iekšējās sasaistītības, mazvērtības kompleksiem, šaubām, vēlmes noslēgties sevī un neatvērties uz otru cilvēku. Tā ir mūsu iekšējā Ēģipte, kuru sūdzam grēksūdzē. Diemžēl mūsos ir vēl otra – neatklātā – Ēģipte. Par to psiholoģija diezgan daudz var pateikt - mūsu zemapziņā var atrast visu ko. Un diemžēl bieži vien notiek tā, ka mēs pat nepamanām, kā samīdām kādu, ievainojam ar saviem vārdiem un pēc tam brīnāmies, ka viņš ar mums vairs nerunā. Lūk, te arī ir tā neapzinātā Ēģipte mūsos. Jēzus izlēja asinis un upurēja sevi, lai mūs atbrīvotu no tā visa. Bet, lai tas varētu kļūt par dzīvu realitāti, mums uz to ir jāatveras.

Atvēršanās ceļi ir daudzi un dažādi. Šodien īpašā veidā apceram Euharistijas iedibināšanu, kur cita starpā ir vārdi: "To dariet manai piemiņai!" Tātad dariet tā, kā es darīju! Šajā dienā svinam arī Priesterības sakramenta iedibināšanas dienu. Paļaujoties uz šiem Jēzus vārdiem, apustuļi pēc tam atkārtoja Viņa darbības. Un Baznīca māca, ka tad, kad priesteris vai bīskaps atkārto šos Jēzus vārdus, tad maize un vīns kļūst par Viņa miesu un asinīm un mēs kļūstam par līdzdalībniekiem Viņa upurī. Tātad priesterība ir dāvana, un priesteri ir aicināti turpināt šo Kristus misiju.

Šodienas Evaņģēlija fragments ļoti labi parāda Pētera iekšējo nostāju pēdējo vakariņu laikā. Un šī nostāja ir šokējoša. Apustulis Pēteris bija Jēzus vistuvākais māceklis, Viņa uzticības persona. Viņš runāja pārējo apustuļu vārdā un visdziļāk saprata Jēzus plānu. Un kas šajā brīdī notiek? Jēzus pēkšņi pieceļas un vēlas mazgāt apustuļiem kājas. Tas šokē! Pat Pēteris to nav gatavs pieņemt! Saka: "Nē, nekādā gadījumā Tu man kājas nemazgāsi!" Un Jēzus pasaka ļoti zīmīgus vārdus: "Ja tu neļausi, lai es tev mazgāju kājas, tad tu nevarēsi būt līdzdalīgs Manā godībā, kurā es ieeju, tu nevarēsi būt līdzdalīgs manā misijā."

Protams, tas ir ļoti simbolisks žests, bet, lai to saprastu, mums mazliet jāatgriežas laikā pirms 2000 gadiem. Tas bija skolotājs, kuram kalpoja mācekļi. Viņam jau mazgāja kājas. Viņu, var teikt, aptekalēja. Kāju mazgāšana nozīmē kalpa funkciju uzņemšanos. Tāpēc Pēteris nevarēja saprast, kā Jēzus tagad nolieksies un mazgās viņiem kājas? Protams, Jēzus tādā veidā izrāda pazemību. Viņš rāda, ka ir gatavs atdot dzīvību par savām avīm, saviem mācekļiem un visu tautu, ka ir gatavs noliekties un gatavs viņiem kalpot. Tā bija mīlestības izpausme. Citā Evaņģēlija vietā Jēzus saka: "Kas vēlas būt liels, tas lai ir kā kalps." Tas, kurš vēlas būt vislielākais, lai viszemāk noliecas. Tas nozīmē, ja tu Baznīcā ieņem vadošu stāvokli, tad neesi pavēlnieks, tirāns, neesi tāds, kurš vienkārši ņem un komandē. Lai gan, protams, priestera vai bīskapa loma – tā ir vadītāja loma, un viņam ir ne tikai tiesības, bet dažreiz arī pienākums pateikt kādu stingrāku vārdu, salikt lietas savās vietās, jo atskaites punktam ir jābūt.

Jēzus šeit skaidro, ko tas nozīmē būt – Baznīcā vadošā amatā. Tas nenozīmē, ka vari skatīties uz pārējiem no augšas. Tas nozīmē apzināties, ka Dieva priekšā tu neesi ne par mata tiesu lielāks par tiem, kuri ir tavi padotie. Tas nozīmē, ka tev vienkārši ir cita funkcija, bet tev ir jābūt viņiem līdzīgam. (..) Es runāju par iekšēju attieksmi. Priesteris vai bīskaps, vai kādas mazās grupas animators, vai kustības līderis – bet tas pats attiecas arī uz ģimenes mātēm un tēviem, – mēs neesam tam, lai komandētu, lai paaugstinātos, bet esam tāpēc, lai rūpētos par to cilvēku patieso labumu, kuru rīcībā Dievs mūs ir atdevis, iecēlis mūs būt atbildīgiem.

Apustulis Pāvils vēstulē raksta par svētām trīsām un bijību tā cilvēka priekšā, ar kuru mums ir darīšana. Mums katram ir jāizvērtē savā sirdī, kā saka Svētie Raksti – pārbaudiet, vai jūs esat ticībā, Dieva žēlastībā, vai jūs nesākat savu varu ļaunprātīgi izmantot, lai lauztu otru cilvēku, lai viņu pazemotu, uztieptu savu gribu, nerespektējot viņa brīvo izvēli. Lūk – ar bijību redzēt Dieva attēlu un līdzību cilvēkā, redzēt viņa cieņu Dieva priekšā un tad skatīties, kā es viņam varu palīdzēt. Garīdznieku, lūgšanu grupu animatoru, kustību līderu vai arī klostera priekšnieku uzdevums ir rūpēties arī par cilvēku laicīgajām vajadzībām tādā mērā, kādā tas ir iespējams, bet pirmām kārtām rūpēties par viņa nemirstīgo dvēseli, svētumu, rūpēties par to, lai tie saņem veselīgu garīgo barību un pieaug Dieva žēlastībā. Protams, mēs to nevaram panākt, ja raugāmies no autoritātes pozīcijām. Un lūk, šīs attieksmes konkrēta izpausme ir kāju mazgāšana, kas, protams, ir simbolisks žests, jo ne jau kājas nomazgāt ir būtiski. Tas ir žests, kuram jābūt mūsu iekšējās nostājas izpausmei brāļu un māsu, draudzes priekšā.

Es nevēlos būt kā tas, kurš valda, bet vēlos būt kā tas, kurš kalpo. Protams, es to daru saskaņā ar manu sirdsapziņu, zināšanām, kuras es esmu guvis studējot, mācoties un kalpojot pastorāli. Es vēlos, mīļie, jums kalpot, cik nu tas ir manu iespēju robežās, jo es esmu viens, bet jūs esat daudz (..) Es vēlos palīdzēt jums augt, nostiprināties un sasniegt jūsu personības, aicinājuma uzplaukumu, palīdzēt pieaugt cieņā un savas vērtības apziņā un arī svētumā. Un lūdzu – arī jūs mani atbalstiet! Atbalstiet priesterus! Aizlūdziet par mums, jo mums arī vajadzīga Dieva žēlastība, atbalsts, iedrošinošs vārds arī un, protams, ja mēs kļūdāmies, tad arī brālīgs aizrādījums – paklausies, varbūt to labāk varēja izdarīt tā. Es esmu atvērts gan vienam, gan otram.

Tagad turpināsim liturģiju un svinēsim svētos Dieva noslēpumus, lai tie mūs uzrunā un pārveido mūsu sirdis, jo, svinot šos noslēpumus, tie, pateicoties mūsu līdzdalībai, ienāk mūsu sirdīs un mūs pārveido, un veido tās attieksmes, ko pauž šīs ārējās darbības.

Rīgas arhibīskapa metropolīta Zbigņeva Stankeviča uzruna Kunga Pēdējo vakariņu piemiņas dienā Rīgas Sv. Jēkaba katedrālē 21.aprīlī