Saeima ir pieņēmusi un Valsts
prezidents izsludina šādu likumu:

Par 2006.gada 23.februāra Konvenciju par darbu jūrniecībā

1.pants. 2006.gada 23.februāra Konvencija par darbu jūrniecībā (turpmāk – Konvencija) ar šo likumu tiek pieņemta un apstiprināta.

2.pants. Saskaņā ar Konvencijas vispārējās daļas II panta 7.punktu Ārlietu ministrija paziņo Starptautiskā nodarbinātības biroja ģenerālsekretāram par Latvijas Republikas nolēmumiem par Konvencijas vispārējās daļas II panta 3., 5. un 6.punktu.

3.pants. Satiksmes ministrija sniedz Ārlietu ministrijai Konvencijas vispārējās daļas II panta 3., 5. un 6.punktā paredzēto informāciju iesniegšanai Starptautiskā nodarbinātības biroja ģenerāldirektoram.

4.pants. Konvencijas normu izpildi Latvijas Republikā atbilstoši attiecīgās institūcijas kompetencei nodrošina Satiksmes ministrija, Labklājības ministrija, Veselības ministrija, Aizsardzības ministrija, Ārlietu ministrija un Izglītības un zinātnes ministrija.

5.pants. Konvencija stājas spēkā tās vispārējās daļas VIII pantā noteiktajā laikā un kārtībā, un Ārlietu ministrija par to paziņo laikrakstā "Latvijas Vēstnesis".

6.pants. Likums stājas spēkā nākamajā dienā pēc tā izsludināšanas. Līdz ar likumu izsludināma Konvencija angļu valodā un tās tulkojums latviešu valodā.

Likums Saeimā pieņemts 2011.gada 7.aprīlī.

Valsts prezidents V.Zatlers

Rīgā 2011.gada 27.aprīlī

 

MARITIME LABOUR CONVENTION, 2006

The General Conference of the International Labour Organization,

Having been convened at Geneva by the Governing Body of the International Labour Office, and having met in its Ninety-fourth Session on 7 February 2006, and

Desiring to create a single, coherent instrument embodying as far as possible all up-to-date standards of existing international maritime labour Conventions and Recommendations, as well as the fundamental principles to be found in other international labour Conventions, in particular:

- the Forced Labour Convention, 1930 (No. 29);

- the Freedom of Association and Protection of the Right to Organise Convention, 1948 (No. 87);

- the Right to Organise and Collective Bargaining Convention, 1949 (No. 98);

- the Equal Remuneration Convention, 1951 (No. 100);

- the Abolition of Forced Labour Convention, 1957 (No. 105);

- the Discrimination (Employment and Occupation) Convention, 1958 (No. 111);

- the Minimum Age Convention, 1973 (No. 138);

- the Worst Forms of Child Labour Convention, 1999 (No. 182); and

Mindful of the core mandate of the Organization, which is to promote decent conditions of work, and

Recalling the ILO Declaration on Fundamental Principles and Rights at Work, 1998, and

Mindful also that seafarers are covered by the provisions of other ILO instruments and have other rights which are established as fundamental rights and freedoms applicable to all persons, and

Considering that, given the global nature of the shipping industry, seafarers need special protection, and

Mindful also of the international standards on ship safety, human security and quality ship management in the International Convention for the Safety of Life at Sea, 1974, as amended, the Convention on the International Regulations for Preventing Collisions at Sea, 1972, as amended, and the seafarer training and competency requirements in the International Convention on Standards of Training, Certification and Watchkeeping for Seafarers, 1978, as amended, and

Recalling that the United Nations Convention on the Law of the Sea, 1982, sets out a general legal framework within which all activities in the oceans and seas must be carried out and is of strategic importance as the basis for national, regional and global action and cooperation in the marine sector, and that its integrity needs to be maintained, and

Recalling that Article 94 of the United Nations Convention on the Law of the Sea, 1982, establishes the duties and obligations of a flag State with regard to, inter alia, labour conditions, crewing and social matters on ships that fly its flag, and

Recalling paragraph 8 of article 19 of the Constitution of the International Labour Organisation which provides that in no case shall the adoption of any Convention or Recommendation by the Conference or the ratification of any Convention by any Member be deemed to affect any law, award, custom or agreement which ensures more favourable conditions to the workers concerned than those provided for in the Convention or Recommendation, and

Determined that this new instrument should be designed to secure the widest possible acceptability among governments, shipowners and seafarers committed to the principles of decent work, that it should be readily updateable and that it should lend itself to effective implementation and enforcement, and

Having decided upon the adoption of certain proposals for the realization of such an instrument, which is the only item on the agenda of the session, and

Having determined that these proposals shall take the form of an international Convention;

adopts this twenty-third day of February of the year two thousand and six the following Convention, which may be cited as the Maritime Labour Convention, 2006.

General Obligations
Article I

1. Each Member which ratifies this Convention undertakes to give complete effect to its provisions in the manner set out in Article VI in order to secure the right of all seafarers to decent employment.

2. Members shall cooperate with each other for the purpose of ensuring the effective implementation and enforcement of this Convention.

Definitions and Scope of Application
Article II

1. For the purpose of this Convention and unless provided otherwise in particular provisions, the term:

(a) competent authority means the minister, government department or other authority having power to issue and enforce regulations, orders or other instructions having the force of law in respect of the subject matter of the provision concerned;

(b) declaration of maritime labour compliance means the declaration referred to in Regulation 5.1.3;

(c) gross tonnage means the gross tonnage calculated in accordance with the tonnage measurement regulations contained in Annex I to the International Convention on Tonnage Measurement of Ships, 1969, or any successor Convention; for ships covered by the tonnage measurement interim scheme adopted by the International Maritime Organization, the gross tonnage is that which is included in the REMARKS column of the International Tonnage Certificate (1969);

(d) maritime labour certificate means the certificate referred to in Regulation 5.1.3;

(e) requirements of this Convention refers to the requirements in these Articles and in the Regulations and Part A of the Code of this Convention;

(f) seafarer means any person who is employed or engaged or works in any capacity on board a ship to which this Convention applies;

(g) seafarers' employment agreement includes both a contract of employment and articles of agreement;

(h) seafarer recruitment and placement service means any person, company, institution, agency or other organization, in the public or the private sector, which is engaged in recruiting seafarers on behalf of shipowners or placing seafarers with shipowners;

(i) ship means a ship other than one which navigates exclusively in inland waters or waters within, or closely adjacent to, sheltered waters or areas where port regulations apply;

(j) shipowner means the owner of the ship or another organization or person, such as the manager, agent or bareboat charterer, who has assumed the responsibility for the operation of the ship from the owner and who, on assuming such responsibility, has agreed to take over the duties and responsibilities imposed on shipowners in accordance with this Convention, regardless of whether any other organization or persons fulfil certain of the duties or responsibiities on behalf of the shipowner.

2. Except as expressly provided otherwise, this Convention applies to all seafarers.

3. In the event of doubt as to whether any categories of persons are to be regarded as seafarers for the purpose of this Convention, the question shall be determined by the competent authority in each Member after consultation with the shipowners' and seafarers' organizations concerned with this question.

4. Except as expressly provided otherwise, this Convention applies to all ships, whether publicly or privately owned, ordinarily engaged in commercial activities, other than ships engaged in fishing or in similar pursuits and ships of traditional build such as dhows and junks. This Convention does not apply to warships or naval auxiliaries.

5. In the event of doubt as to whether this Convention applies to a ship or particular category of ships, the question shall be determined by the competent authority in each Member after consultation with the shipowners' and seafarers' organizations concerned.

6. Where the competent authority determines that it would not be reasonable or practicable at the present time to apply certain details of the Code referred to in Article VI, paragraph 1, to a ship or particular categories of ships flying the flag of the Member, the relevant provisions of the Code shall not apply to the extent that the subject matter is dealt with differently by national laws or regulations or collective bargaining agreements or other measures. Such a determination may only be made in consultation with the shipowners' and seafarers' organizations concerned and may only be made with respect to ships of less than 200 gross tonnage not engaged in international voyages.

7. Any determinations made by a Member under paragraph 3 or 5 or 6 of this Article shall be communicated to the Director-General of the International Labour Office, who shall notify the Members of the Organization.

8. Unless expressly provided otherwise, a reference to this Convention constitutes at the same time a reference to the Regulations and the Code.

FUNDAMENTAL RIGHTS AND PRINCIPLES
Article III

Each Member shall satisfy itself that the provisions of its law and regulations respect, in the context of this Convention, the fundamental rights to:

(a) freedom of association and the effective recognition of the right to collective bargaining;

(b) the elimination of all forms of forced or compulsory labour;

(c) the effective abolition of child labour; and

(d) the elimination of discrimination in respect of employment and occupation.

SEAFARERS' EMPLOYMENT AND SOCIAL RIGHTS
Article IV

1. Every seafarer has the right to a safe and secure workplace that complies with safety standards.

2. Every seafarer has a right to fair terms of employment.

3. Every seafarer has a right to decent working and living conditions on board ship.

4. Every seafarer has a right to health protection, medical care, welfare measures and other forms of social protection.

5. Each Member shall ensure, within the limits of its jurisdiction, that the seafarers' employment and social rights set out in the preceding paragraphs of this Article are fully implemented in accordance with the requirements of this Convention. Unless specified otherwise in the Convention, such implementation may be achieved through national laws or regulations, through applicable collective bargaining agreements or through other measures or in practice.

IMPLEMENTATION AND ENFORCEMENT RESPONSIBILITIES
Article V

1. Each Member shall implement and enforce laws or regulations or other measures that it has adopted to fulfil its commitments under this Convention with respect to ships and seafarers under its jurisdiction.

2. Each Member shall effectively exercise its jurisdiction and control over ships that fly its flag by establishing a system for ensuring compliance with the requirements of this Convention, including regular inspections, reporting, monitoring and legal proceedings under the applicable laws.

3. Each Member shall ensure that ships that fly its flag carry a maritime labour certificate and a declaration of maritime labour compliance as required by this Convention.

4. A ship to which this Convention applies may, in accordance with international law, be inspected by a Member other than the flag State, when the ship is in one of its ports, to determine whether the ship is in compliance with the requirements of this Convention.

5. Each Member shall effectively exercise its jurisdiction and control over seafarer recruitment and placement services, if these are established in its territory.

6. Each Member shall prohibit violations of the requirements of this Convention and shall, in accordance with international law, establish sanctions or require the adoption of corrective measures under its laws which are adequate to discourage such violations.

7. Each Member shall implement its responsibilities under this Convention in such a way as to ensure that the ships that fly the flag of any State that has not ratified this Convention do not receive more favourable treatment than the ships that fly the flag of any State that has ratified it.

REGULATIONS AND PARTS A AND B OF THE CODE
Article VI

1. The Regulations and the provisions of Part A of the Code are mandatory. The provisions of Part B of the Code are not mandatory.

2. Each Member undertakes to respect the rights and principles set out in the Regulations and to implement each Regulation in the manner set out in the corresponding provisions of Part A of the Code. In addition, the Member shall give due consideration to implementing its responsibilities in the manner provided for in Part B of the Code.

3. A Member which is not in a position to implement the rights and principles in the manner set out in Part A of the Code may, unless expressly provided otherwise in this Convention, implement Part A through provisions in its laws and regulations or other measures which are substantially equivalent to the provisions of Part A.

4. For the sole purpose of paragraph 3 of this Article, any law, regulation, collective agreement or other implementing measure shall be considered to be substantially equivalent, in the context of this Convention, if the Member satisfies itself that:

(a) it is conducive to the full achievement of the general object and purpose of the provision or provisions of Part A of the Code concerned; and

(b) it gives effect to the provision or provisions of Part A of the Code concerned.

CONSULTATION WITH SHIPOWNERS' AND SEAFARERS' ORGANIZATIONS
Article VII

Any derogation, exemption or other flexible application of this Convention for which the Convention requires consultation with shipowners' and seafarers' organizations may, in cases where representative organizations of shipowners or of seafarers do not exist within a Member, only be decided by that Member through consultation with the Committee referred to in Article XIII.

ENTRY INTO FORCE
Article VIII

1. The formal ratifications of this Convention shall be communicated to the Director-General of the International Labour Office for registration.

2. This Convention shall be binding only upon those Members of the International Labour Organization whose ratifications have been registered by the Director-General.

3. This Convention shall come into force 12 months after the date on which there have been registered ratifications by at least 30 Members with a total share in the world gross tonnage of ships of 33 per cent.

4. Thereafter, this Convention shall come into force for any Member 12 months after the date on which its ratification has been registered.

DENUNCIATION
Article IX

1. A Member which has ratified this Convention may denounce it after the expiration of ten years from the date on which the Convention first comes into force, by an act communicated to the Director-General of the International Labour Office for registration. Such denunciation shall not take effect until one year after the date on which it is registered.

2. Each Member which does not, within the year following the expiration of the period of ten years mentioned in paragraph 1 of this Article, exercise the right of denunciation provided for in this Article, shall be bound for another period of ten years and, thereafter, may denounce this Convention at the expiration of each new period of ten years under the terms provided for in this Article.

EFFECT OF ENTRY INTO FORCE
Article X

This Convention revises the following Conventions:

Minimum Age (Sea) Convention, 1920 (No. 7)

Unemployment Indemnity (Shipwreck) Convention, 1920 (No. 8)

Placing of Seamen Convention, 1920 (No. 9)

Medical Examination of Young Persons (Sea) Convention, 1921 (No. 16)

Seamen's Articles of Agreement Convention, 1926 (No. 22)

Repatriation of Seamen Convention, 1926 (No. 23)

Officers' Competency Certificates Convention, 1936 (No. 53)

Holidays with Pay (Sea) Convention, 1936 (No. 54)

Shipowners' Liability (Sick and Injured Seamen) Convention, 1936 (No. 55)

Sickness Insurance (Sea) Convention, 1936 (No. 56)

Hours of Work and Manning (Sea) Convention, 1936 (No. 57)

Minimum Age (Sea) Convention (Revised), 1936 (No. 58)

Food and Catering (Ships' Crews) Convention, 1946 (No. 68)

Certification of Ships' Cooks Convention, 1946 (No. 69)

Social Security (Seafarers) Convention, 1946 (No. 70)

Paid Vacations (Seafarers) Convention, 1946 (No. 72)

Medical Examination (Seafarers) Convention, 1946 (No. 73)

Certification of Able Seamen Convention, 1946 (No. 74)

Accommodation of Crews Convention, 1946 (No. 75)

Wages, Hours of Work and Manning (Sea) Convention, 1946 (No. 76)

Paid Vacations (Seafarers) Convention (Revised), 1949 (No. 91)

Accommodation of Crews Convention (Revised), 1949 (No. 92)

Wages, Hours of Work and Manning (Sea) Convention (Revised), 1949 (No. 93)

Wages, Hours of Work and Manning (Sea) Convention (Revised), 1958 (No. 109)

Accommodation of Crews (Supplementary Provisions) Convention, 1970 (No. 133)

Prevention of Accidents (Seafarers) Convention, 1970 (No. 134)

Continuity of Employment (Seafarers) Convention, 1976 (No. 145)

Seafarers' Annual Leave with Pay Convention, 1976 (No. 146)

Merchant Shipping (Minimum Standards) Convention, 1976 (No. 147)

Protocol of 1996 to the Merchant Shipping (Minimum Standards) Convention, 1976 (No. 147)

Seafarers' Welfare Convention, 1987 (No. 163)

Health Protection and Medical Care (Seafarers) Convention, 1987 (No. 164)

Social Security (Seafarers) Convention (Revised), 1987 (No. 165)

Repatriation of Seafarers Convention (Revised), 1987 (No. 166)

Labour Inspection (Seafarers) Convention, 1996 (No. 178)

Recruitment and Placement of Seafarers Convention, 1996 (No. 179)

Seafarers' Hours of Work and the Manning of Ships Convention, 1996 (No. 180).

DEPOSITARY FUNCTIONS
Article XI

1. The Director-General of the International Labour Office shall notify all Members of the International Labour Organization of the registration of all ratifications, acceptances and denunciations under this Convention.

2. When the conditions provided for in paragraph 3 of Article VIII have been fulfilled, the Director-General shall draw the attention of the Members of the Organization to the date upon which the Convention will come into force.

Article XII

The Director-General of the International Labour Office shall communicate to the Secretary-General of the United Nations for registration in accordance with Article 102 of the Charter of the United Nations full particulars of all ratifications, acceptances and denunciations registered under this Convention.

SPECIAL TRIPARTITE COMMITTEE
Article XIII

1. The Governing Body of the International Labour Office shall keep the working of this Convention under continuous review through a committee established by it with special competence in the area of maritime labour standards.

2. For matters dealt with in accordance with this Convention, the Committee shall consist of two representatives nominated by the Government of each Member which has ratified this Convention, and the representatives of Shipowners and Seafarers appointed by the Governing Body after consultation with the Joint Maritime Commission.

3. The Government representatives of Members which have not yet ratified this Convention may participate in the Committee but shall have no right to vote on any matter dealt with in accordance with this Convention. The Governing Body may invite other organizations or entities to be represented on the Committee by observers.

4. The votes of each Shipowner and Seafarer representative in the Committee shall be weighted so as to ensure that the Shipowners' group and the Seafarers' group each have half the voting power of the total number of governments which are represented at the meeting concerned and entitled to vote.

AMENDMENT OF THIS CONVENTION
Article XIV

1. Amendments to any of the provisions of this Convention may be adopted by the General Conference of the International Labour Organization in the framework of article 19 of the Constitution of the International Labour Organisation and the rules and procedures of the Organization for the adoption of Conventions. Amendments to the Code may also be adopted following the procedures in Article XV.

2. In the case of Members whose ratifications of this Convention were registered before the adoption of the amendment, the text of the amendment shall be communicated to them for ratification.

3. In the case of other Members of the Organization, the text of the Convention as amended shall be communicated to them for ratification in accordance with article 19 of the Constitution.

4. An amendment shall be deemed to have been accepted on the date when there have been registered ratifications, of the amendment or of the Convention as amended, as the case may be, by at least 30 Members with a total share in the world gross tonnage of ships of at least 33 per cent.

5. An amendment adopted in the framework of article 19 of the Constitution shall be binding only upon those Members of the Organization whose ratifications have been registered by the Director-General of the International Labour Office.

6. For any Member referred to in paragraph 2 of this Article, an amendment shall come into force 12 months after the date of acceptance referred to in paragraph 4 of this Article or 12 months after the date on which its ratification of the amendment has been registered, whichever date is later.

7. Subject to paragraph 9 of this Article, for Members referred to in paragraph 3 of this Article, the Convention as amended shall come into force 12 months after the date of acceptance referred to in paragraph 4 of this Article or 12 months after the date on which their ratifications of the Convention have been registered, whichever date is later.

8. For those Members whose ratification of this Convention was registered before the adoption of an amendment but which have not ratified the amendment, this Convention shall remain in force without the amendment concerned.

9. Any Member whose ratification of this Convention is registered after the adoption of the amendment but before the date referred to in paragraph 4 of this Article may, in a declaration accompanying the instrument of ratification, specify that its ratification relates to the Convention without the amendment concerned. In the case of a ratification with such a declaration, the Convention shall come into force for the Member concerned 12 months after the date on which the ratification was registered. Where an instrument of ratification is not accompanied by such a declaration, or where the ratification is registered on or after the date referred to in paragraph 4, the Convention shall come into force for the Member concerned 12 months after the date on which the ratification was registered and, upon its entry into force in accordance with paragraph 7 of this Article, the amendment shall be binding on the Member concerned unless the amendment provides otherwise.

AMENDMENTS TO THE CODE
Article XV

1. The Code may be amended either by the procedure set out in Article XIV or, unless expressly provided otherwise, in accordance with the procedure set out in the present Article.

2. An amendment to the Code may be proposed to the Director-General of the International Labour Office by the government of any Member of the Organization or by the group of Shipowner representatives or the group of Seafarer representatives who have been appointed to the Committee referred to in Article XIII. An amendment proposed by a government must have been proposed by, or be supported by, at least five governments of Members that have ratified the Convention or by the group of Shipowner or Seafarer representatives referred to in this paragraph.

3. Having verified that the proposal for amendment meets the requirements of paragraph 2 of this Article, the Director-General shall promptly communicate the proposal, accompanied by any comments or suggestions deemed appropriate, to all Members of the Organization, with an invitation to them to transmit their observations or suggestions concerning the proposal within a period of six months or such other period (which shall not be less than three months nor more than nine months) prescribed by the Governing Body.

4. At the end of the period referred to in paragraph 3 of this Article, the proposal, accompanied by a summary of any observations or suggestions made under that paragraph, shall be transmitted to the Committee for consideration at a meeting. An amendment shall be considered adopted by the Committee if:

(a) at least half the governments of Members that have ratified this Convention are represented in the meeting at which the proposal is considered; and

(b) a majority of at least two-thirds of the Committee members vote in favour of the amendment; and

(c) this majority comprises the votes in favour of at least half the government voting power, half the Shipowner voting power and half the Seafarer voting power of the Committee members registered at the meeting when the proposal is put to the vote.

5. Amendments adopted in accordance with paragraph 4 of this Article shall be submitted to the next session of the Conference for approval. Such approval shall require a majority of two-thirds of the votes cast by the delegates present. If such majority is not obtained, the proposed amendment shall be referred back to the Committee for reconsideration should the Committee so wish.

6. Amendments approved by the Conference shall be notified by the Director-General to each of the Members whose ratifications of this Convention were registered before the date of such approval by the Conference. These Members are referred to below as the ratifying Members . The notification shall contain a reference to the present Article and shall prescribe the period for the communication of any formal disagreement. This period shall be two years from the date of the notification unless, at the time of approval, the Conference has set a different period, which shall be a period of at least one year. A copy of the notification shall be communicated to the other Members of the Organization for their information.

7. An amendment approved by the Conference shall be deemed to have been accepted unless, by the end of the prescribed period, formal expressions of disagreement have been received by the Director-General from more than 40 per cent of the Members which have ratified the Convention and which represent not less than 40 per cent of the gross tonnage of the ships of the Members which have ratified the Convention.

8. An amendment deemed to have been accepted shall come into force six months after the end of the prescribed period for all the ratifying Members except those which had formally expressed their disagreement in accordance with paragraph 7 of this Article and have not withdrawn such disagreement in accordance with paragraph 11. However:

(a) before the end of the prescribed period, any ratifying Member may give notice to the Director-General that it shall be bound by the amendment only after a subsequent express notification of its acceptance; and

(b) before the date of entry into force of the amendment, any ratifying Member may give notice to the Director-General that it will not give effect to that amendment for a specified period.

9. An amendment which is the subject of a notice referred to in paragraph 8(a) of this Article shall enter into force for the Member giving such notice six months after the Member has notified the Director-General of its acceptance of the amendment or on the date on which the amendment first comes into force, whichever date is later.

10. The period referred to in paragraph 8(b) of this Article shall not go beyond one year from the date of entry into force of the amendment or beyond any longer period determined by the Conference at the time of approval of the amendment.

11. A Member that has formally expressed disagreement with an amendment may withdraw its disagreement at any time. If notice of such withdrawal is received by the Director-General after the amendment has entered into force, the amendment shall enter into force for the Member six months after the date on which the notice was registered.

12. After entry into force of an amendment, the Convention may only be ratified in its amended form.

13. To the extent that a maritime labour certificate relates to matters covered by an amendment to the Convention which has entered into force:

(a) a Member that has accepted that amendment shall not be obliged to extend the benefit of the Convention in respect of the maritime labour certificates issued to ships flying the flag of another Member which:

(i) pursuant to paragraph 7 of this Article, has formally expressed disagreement to the amendment and has not withdrawn such disagreement; or

(ii) pursuant to paragraph 8(a) of this Article, has given notice that its acceptance is subject to its subsequent express notification and has not accepted the amendment; and

(b) a Member that has accepted the amendment shall extend the benefit of the Convention in respect of the maritime labour certificates issued to ships flying the flag of another Member that has given notice, pursuant to paragraph 8(b) of this Article, that it will not give effect to that amendment for the period specified in accordance with paragraph 10 of this Article.

AUTHORITATIVE LANGUAGES
Article XVI

The English and French versions of the text of this Convention are equally authoritative.

EXPLANATORY NOTE TO THE REGULATIONS AND CODE OF THE MARITIME LABOUR CONVENTION

1. This explanatory note, which does not form part of the Maritime Labour Convention, is intended as a general guide to the Convention.

2. The Convention comprises three different but related parts: the Articles, the Regulations and the Code.

3. The Articles and Regulations set out the core rights and principles and the basic obligations of Members ratifying the Convention. The Articles and Regulations can only be changed by the Conference in the framework of article 19 of the Constitution of the International Labour Organisation (see Article XIV of the Convention).

4. The Code contains the details for the implementation of the Regulations. It comprises Part A (mandatory Standards) and Part B (non-mandatory Guidelines). The Code can be amended through the simplified procedure set out in Article XV of the Convention. Since the Code relates to detailed implementation, amendments to it must remain within the general scope of the Articles and Regulations.

5. The Regulations and the Code are organized into general areas under five Titles:

Title 1: Minimum requirements for seafarers to work on a ship

Title 2: Conditions of employment

Title 3: Accommodation, recreational facilities, food and catering

Title 4: Health protection, medical care, welfare and social security protection

Title 5: Compliance and enforcement

6. Each Title contains groups of provisions relating to a particular right or principle (or enforcement measure in Title 5), with connected numbering. The first group in Title 1, for example, consists of Regulation 1.1, Standard A1.1 and Guideline B1.1, relating to minimum age.

7. The Convention has three underlying purposes:

(a) to lay down, in its Articles and Regulations, a firm set of rights and principles;

(b) to allow, through the Code, a considerable degree of flexibility in the way Members implement those rights and principles; and

(c) to ensure, through Title 5, that the rights and principles are properly complied with and enforced.

8. There are two main areas for flexibility in implementation: one is the possibility for a Member, where necessary (see Article VI, paragraph 3), to give effect to the detailed requirements of Part A of the Code through substantial equivalence (as defined in Article VI, paragraph 4).

9. The second area of flexibility in implementation is provided by formulating the mandatory requirements of many provisions in Part A in a more general way, thus leaving a wider scope for discretion as to the precise action to be provided for at the national level. In such cases, guidance on implementation is given in the non-mandatory Part B of the Code. In this way, Members which have ratified this Convention can ascertain the kind of action that might be expected of them under the corresponding general obligation in Part A, as well as action that would not necessarily be required. For example, Standard A4.1 requires all ships to provide prompt access to the necessary medicines for medical care on board ship (paragraph 1(b)) and to carry a medicine chest (paragraph 4(a)). The fulfilment in good faith of this latter obligation clearly means something more than simply having a medicine chest on board each ship. A more precise indication of what is involved is provided in the corresponding Guideline B4.1.1 (paragraph 4) so as to ensure that the contents of the chest are properly stored, used and maintained.

10. Members which have ratified this Convention are not bound by the guidance concerned and, as indicated in the provisions in Title 5 on port State control, inspections would deal only with the relevant requirements of this Convention (Articles, Regulations and the Standards in Part A). However, Members are required under paragraph 2 of Article VI to give due consideration to implementing their responsibilities under Part A of the Code in the manner provided for in Part B. If, having duly considered the relevant Guidelines, a Member decides to provide for different arrangements which ensure the proper storage, use and maintenance of the contents of the medicine chest, to take the example given above, as required by the Standard in Part A, then that is acceptable. On the other hand, by following the guidance provided in Part B, the Member concerned, as well as the ILO bodies responsible for reviewing implementation of international labour Conventions, can be sure without further consideration that the arrangements the Member has provided for are adequate to implement the responsibilities under Part A to which the Guideline relates.

THE REGULATIONS AND THE CODE

TITLE 1. MINIMUM REQUIREMENTS FOR SEAFARERS TO WORK ON A SHIP

Regulation
Regulation 1.1 - Minimum age

Purpose: To ensure that no under-age persons work on a ship

1. No person below the minimum age shall be employed or engaged or work on a ship.

2. The minimum age at the time of the initial entry into force of this Convention is 16 years.

3. A higher minimum age shall be required in the circumstances set out in the Code.

Standard

Standard A1.1 - Minimum age

1. The employment, engagement or work on board a ship of any person under the age of 16 shall be prohibited.

2. Night work of seafarers under the age of 18 shall be prohibited. For the purposes of this Standard, night shall be defined in accordance with national law and practice. It shall cover a period of at least nine hours starting no later than midnight and ending no earlier than 5 a.m.

3. An exception to strict compliance with the night work restriction may be made by the competent authority when:

(a) the effective training of the seafarers concerned, in accordance with established programmes and schedules, would be impaired; or

(b) the specific nature of the duty or a recognized training programme requires that the seafarers covered by the exception perform duties at night and the authority determines, after consultation with the shipowners' and seafarers' organizations concerned, that the work will not be detrimental to their health or well-being.

4. The employment, engagement or work of seafarers under the age of 18 shall be prohibited where the work is likely to jeopardize their health or safety. The types of such work shall be determined by national laws or regulations or by the competent authority, after consultation with the shipowners' and seafarers' organizations concerned, in accordance with relevant international standards.

Guideline

Guideline B1.1 - Minimum age

1. When regulating working and living conditions, Members should give special attention to the needs of young persons under the age of 18.

Regulation
Regulation 1.2 - Medical certificate

Purpose: To ensure that all seafarers are medically fit to perform their duties at sea

1. Seafarers shall not work on a ship unless they are certified as medically fit to perform their duties.

2. Exceptions can only be permitted as prescribed in the Code.

Standard

Standard A1.2 - Medical certificate

1. The competent authority shall require that, prior to beginning work on a ship, seafarers hold a valid medical certificate attesting that they are medically fit to perform the duties they are to carry out at sea.

2. In order to ensure that medical certificates genuinely reflect seafarers' state of health, in light of the duties they are to perform, the competent authority shall, after consultation with the shipowners' and seafarers' organizations concerned, and giving due consideration to applicable international guidelines referred to in Part B of this Code, prescribe the nature of the medical examination and certificate.

3. This Standard is without prejudice to the International Convention on Standards of Training, Certification and Watchkeeping for Seafarers, 1978, as amended (STCW). A medical certificate issued in accordance with the requirements of STCW shall be accepted by the competent authority, for the purpose of Regulation 1.2. A medical certificate meeting the substance of those requirements, in the case of seafarers not covered by STCW, shall similarly be accepted.

4. The medical certificate shall be issued by a duly qualified medical practitioner or, in the case of a certificate solely concerning eyesight, by a person recognized by the competent authority as qualified to issue such a certificate. Practitioners must enjoy full professional independence in exercising their medical judgement in undertaking medical examination procedures.

5. Seafarers that have been refused a certificate or have had a limitation imposed on their ability to work, in particular with respect to time, field of work or trading area, shall be given the opportunity to have a further examination by another independent medical practitioner or by an independent medical referee.

6. Each medical certificate shall state in particular that:

(a) the hearing and sight of the seafarer concerned, and the colour vision in the case of a seafarer to be employed in capacities where fitness for the work to be performed is liable to be affected by defective colour vision, are all satisfactory; and

(b) the seafarer concerned is not suffering from any medical condition likely to be aggravated by service at sea or to render the seafarer unfit for such service or to endanger the health of other persons on board.

7. Unless a shorter period is required by reason of the specific duties to be performed by the seafarer concerned or is required under STCW:

(a) a medical certificate shall be valid for a maximum period of two years unless the seafarer is under the age of 18, in which case the maximum period of validity shall be one year;

(b) a certification of colour vision shall be valid for a maximum period of six years.

8. In urgent cases the competent authority may permit a seafarer to work without a valid medical certificate until the next port of call where the seafarer can obtain a medical certificate from a qualified medical practitioner, provided that:

(a) the period of such permission does not exceed three months; and

(b) the seafarer concerned is in possession of an expired medical certificate of recent date.

9. If the period of validity of a certificate expires in the course of a voyage, the certificate shall continue in force until the next port of call where the seafarer can obtain a medical certificate from a qualified medical practitioner, provided that the period shall not exceed three months.

10. The medical certificates for seafers working on ships ordinarily engaged on international voyages must as a minimum be provided in English.

Guideline

Guideline B1.2 - Medical certificate

Guideline B1.2.1 - International guidelines

1. The competent authority, medical practitioners, examiners, shipowners, seafarers' representatives and all other persons concerned with the conduct of medical fitness examinations of seafarer candidates and serving seafarers should follow the ILO/ WHO Guidelines for Conducting Pre-sea and Periodic Medical Fitness Examinations for Seafarers, including any subsequent versions, and any other applicable international guidelines published by the International Labour Organization, the International Maritime Organization or the World Health Organization.

Regulation
Regulation 1.3 - Training and qualifications

Purpose: To ensure that seafarers are trained or qualified to carry out their duties on board ship

1. Seafarers shall not work on a ship unless they are trained or certified as competent or otherwise qualified to perform their duties.

2. Seafarers shall not be permitted to work on a ship unless they have successfully completed training for personal safety on board ship.

3. Training and certification in accordance with the mandatory instruments adopted by the International Maritime Organization shall be considered as meeting the requirements of paragraphs 1 and 2 of this Regulation.

4. Any Member which, at the time of its ratification of this Convention, was bound by the Certification of Able Seamen Convention, 1946 (No. 74), shall continue to carry out the obligations under that Convention unless and until mandatory provisions covering its subject matter have been adopted by the International Maritime Organization and entered into force, or until five years have elapsed since the entry into force of this Convention in accordance with paragraph 3 of Article VIII, whichever date is earlier.

Regulation 1.4 - Recruitment and placement

Purpose: To ensure that seafarers have access to an efficient and well-regulated seafarer recruitment and placement system

1. All seafarers shall have access to an efficient, adequate and accountable system for finding employment on board ship without charge to the seafarer.

2. Seafarer recruitment and placement services operating in a Member's territory shall conform to the standards set out in the Code.

3. Each Member shall require, in respect of seafarers who work on ships that fly its flag, that shipowners who use seafarer recruitment and placement services that are based in countries or territories in which this Convention does not apply, ensure that those services conform to the requirements set out in the Code.

Standard

Standard A1.4 - Recruitment and placement

1. Each Member that operates a public seafarer recruitment and placement service shall ensure that the service is operated in an orderly manner that protects and promotes seafarers' employment rights as provided in this Convention.

2. Where a Member has private seafarer recruitment and placement services operating in its territory whose primary purpose is the recruitment and placement of seafarers or which recruit and place a significant number of seafarers, they shall be operated only in conformity with a standardized system of licensing or certification or other form of regulation. This system shall be established, modified or changed only after consultation with the shipowners' and seafarers' organizations concerned. In the event of doubt as to whether this Convention applies to a private recruitment and placement service, the question shall be determined by the competent authority in each Member after consultation with the shipowners' and seafarers' organizations concerned. Undue proliferation of private seafarer recruitment and placement services shall not be encouraged.

3. The provisions of paragraph 2 of this Standard shall also apply - to the extent that they are determined by the competent authority, in consultation with the shipowners' and seafarers' organizations concerned, to be appropriate - in the context of recruitment and placement services operated by a seafarers' organization in the territory of the Member for the supply of seafarers who are nationals of that Member to ships which fly its flag. The services covered by this paragraph are those fulfilling the following conditions:

(a) the recruitment and placement service is operated pursuant to a collective bargaining agreement between that organization and a shipowner;

(b) both the seafarers' organization and the shipowner are based in the territory of the Member;

(c) The Member has national laws or regulations or a procedure to authorize or register the collective bargaining agreement permitting the operation of the recruitment and placement service; and

(d) the recruitment and placement service is operated in an orderly manner and measures are in place to protect and promote seafarers' employment rights comparable to those provided in paragraph 5 of this Standard.

4. Nothing in this Standard or Regulation 1.4 shall be deemed to:

(a) prevent a Member from maintaining a free public seafarer recruitment and placement service for seafarers in the framework of a policy to meet the needs of seafarers and shipowners, whether the service forms part of or is coordinated with a public employment service for all workers and employers; or (b) impose on a Member the obligation to establish a system for the operation of private seafarer recruitment or placement services in its territory.

5. A Member adopting a system referred to in paragraph 2 of this Standard shall, in its laws and regulations or other measures, at a minimum:

(a) prohibit seafarer recruitment and placement services from using means, mechanisms or lists intended to prevent or deter seafarers from gaining employment for which they are qualified;

(b) require that no fees or other charges for seafarer recruitment or placement or for providing employment to seafarers are borne directly or indirectly, in whole or in part, by the seafarer, other than the cost of the seafarer obtaining a national statutory medical certificate, the national seafarer's book and a passport or other similar personal travel documents, not including, however, the cost of visas, which shall be borne by the shipowner; and

(c) ensure that seafarer recruitment and placement services operating in its territory:

(i) maintain an up-to-date register of all seafarers recruited or placed through them, to be available for inspection by the competent authority;

(ii) make sure that seafarers are informed of their rights and duties under their employment agreements prior to or in the process of engagement and that proper arrangements are made for seafarers to examine their employment agreements before and after they are signed and for them to receive a copy of the agreements;

(iii) verify that seafarers recruited or placed by them are qualified and hold the documents necessary for the job concerned, and that the seafarers' employment agreements are in accordance with applicable laws and regulations and any collective bargaining agreement that forms part of the employment agreement;

(iv) make sure, as far as practicable, that the shipowner has the means to protect seafarers from being stranded in a foreign port;

(v) examine and respond to any complaint concerning their activities and advise the competent authority of any unresolved complaint;

(vi) establish a system of protection, by way of insurance or an equivalent appropriate measure, to compensate seafarers for monetary loss that they may incur as a result of the failure of a recruitment and placement service or the relevant shipowner under the seafarers' employment agreement to meet its obligations to them.

6. The competent authority shall closely supervise and control all seafarer recruitment and placement services operating in the territory of the Member concerned. Any licences or certificates or similar authorizations for the operation of private services in the territory are granted or renewed only after verification that the seafarer recruitment and placement service concerned meets the requirements of national laws and regulations.

7. The competent authority shall ensure that adequate machinery and procedures exist for the investigation, if necessary, of complaints concerning the activities of seafarer recruitment and placement services, involving, as appropriate, representatives of shipowners and seafarers.

8. Each Member which has ratified this Convention shall, in so far as practicable, advise its nationals on the possible problems of signing on a ship that flies the flag of a State which has not ratified the Convention, until it is satisfied that standards equivalent to those fixed by this Convention are being applied. Measures taken to this effect by the Member that has ratified this Convention shall not be in contradiction with the principle of free movement of workers stipulated by the treaties to which the two States concerned may be parties.

9. Each Member which has ratified this Convention shall require that shipowners of ships that fly its flag, who use seafarer recruitment and placement services based in countries or territories in which this Convention does not apply, ensure, as far as practicable, that those services meet the requirements of this Standard.

10. Nothing in this Standard shall be understood as diminishing the obligations and responsibilities of shipowners or of a Member with respect to ships that fly its flag.

Guideline

Guideline B1.4 - Recruitment and placement

Guideline B1.4.1 - Organizational and operational guidelines

1. When fulfilling its obligations under Standard A1.4, paragraph 1, the competent authority should consider:

(a) taking the necessary measures to promote effective cooperation among seafarer recruitment and placement services, whether public or private;

(b) the needs of the maritime industry at both the national and international levels, when developing training programmes for seafarers that form the part of the ship's crew that is responsible for the ship's safe navigation and pollution prevention operations, with the participation of shipowners, seafarers and the relevant training institutions;

(c) making suitable arrangements for the cooperation of representative shipowners' and seafarers' organizations in the organization and operation of the public seafarer recruitment and placement services, where they exist;

(d) determining, with due regard to the right to privacy and the need to protect confidentiality, the conditions under which seafarers' personal data may be processed by seafarer recruitment and placement services, including the collection, storage, combination and communication of such data to third parties;

(e) maintaining an arrangement for the collection and analysis of all relevant information on the maritime labour market, including the current and prospective supply of seafarers that work as crew classified by age, sex, rank and qualifications, and the industry's requirements, the collection of data on age or sex being admissible only for statistical purposes or if used in the framework of a programme to prevent discrimination based on age or sex;

(f) ensuring that the staff responsible for the supervision of public and private seafarer recruitment and placement services for ship's crew with responsibility for the ship's safe navigation and pollution prevention operations have had adequate training, including approved sea-service experience, and have relevant knowledge of the maritime industry, including the relevant maritime international instruments on training, certification and labour standards;

(g) prescribing operational standards and adopting codes of conduct and ethical practices for seafarer recruitment and placement services; and

(h) exercising supervision of the licensing or certification system on the basis of a system of quality standards.

2. In establishing the system referred to in Standard A1.4, paragraph 2, each Member should consider requiring seafarer recruitment and placement services, established in its territory, to develop and maintain verifiable operational practices. These operational practices for private seafarer recruitment and placement services and, to the extent that they are applicable, for public seafarer recruitment and placement services should address the following matters:

(a) medical examinations, seafarers' identity documents and such other items as may be required for the seafarer to gain employment;

(b) maintaining, with due regard to the right to privacy and the need to protect confidentiality, full and complete records of the seafarers covered by their recruitment and placement system, which should include but not be limited to:

(i) the seafarers' qualifications;

(ii) record of employment;

(iii) personal data relevant to employment; and

(iv) medical data relevant to employment;

(c) maintaining up-to-date lists of the ships for which the seafarer recruitment and placement services provide seafarers and ensuring that there is a means by which the services can be contacted in an emergency at all hours;

(d) procedures to ensure that seafarers are not subject to exploitation by the seafarer recruitment and placement services or their personnel with regard to the offer of engagement on particular ships or by particular companies;

(e) procedures to prevent the opportunities for exploitation of seafarers arising from the issue of joining advances or any other financial transaction between the shipowner and the seafarers which are handled by the seafarer recruitment and placement services;

(f) clearly publicizing costs, if any, which the seafarer will be expected to bear in the recruitment process;

(g) ensuring that seafarers are advised of any particular conditions applicable to the job for which they are to be engaged and of the particular shipowner's policies relating to their employment;

(h) procedures which are in accordance with the principles of natural justice for dealing with cases of incompetence or indiscipline consistent with national laws and practice and, where applicable, with collective agreements;

(i) procedures to ensure, as far as practicable, that all mandatory certificates and documents submitted for employment are up to date and have not been fraudulently obtained and that employment references are verified;

(j) procedures to ensure that requests for information or advice by families of seafarers while the seafarers are at sea are dealt with promptly and sympathetically and at no cost; and

(k) verifying that labour conditions on ships where seafarers are placed are in conformity with applicable collective bargaining agreements concluded between a shipowner and a representative seafarers' organization and, as a matter of policy, supplying seafarers only to shipowners that offer terms and conditions of employment to seafarers which comply with applicable laws or regulations or collective agreements.

3. Consideration should be given to encouraging international cooperation between Members and relevant organizations, such as:

(a) the systematic exchange of information on the maritime industry and labour market on a bilateral, regional and multilateral basis;

(b) the exchange of information on maritime labour legislation;

(c) the harmonization of policies, working methods and legislation governing recruitment and placement of seafarers;

(d) the improvement of procedures and conditions for the international recruitment and placement of seafarers; and

(e) workforce planning, taking account of the supply of and demand for seafarers and the requirements of the maritime industry.

TITLE 2. CONDITIONS OF EMPLOYMENT

Regulation
Regulation 2.1 - Seafarers' employment agreements

Purpose: To ensure that seafarers have a fair employment agreement

1. The terms and conditions for employment of a seafarer shall be set out or referred to in a clear written legally enforceable agreement and shall be consistent with the standards set out in the Code.

2. Seafarers' employment agreements shall be agreed to by the seafarer under conditions which ensure that the seafarer has an opportunity to review and seek advice on the terms and conditions in the agreement and freely accepts them before signing.

3. To the extent compatible with the Member's national law and practice, seafarers' employment agreements shall be understood to incorporate any applicable collective bargaining agreements.

Standard

Standard A2.1 - Seafarers' employment agreements

1. Each Member shall adopt laws or regulations requiring that ships that fly its flag comply with the following requirements:

(a) seafarers working on ships that fly its flag shall have a seafarers' employment agreement signed by both the seafarer and the shipowner or a representative of the shipowner (or, where they are not employees, evidence of contractual or similar arrangements) providing them with decent working and living conditions on board the ship as required by this Convention;

(b) seafarers signing a seafarers' employment agreement shall be given an opportunity to examine and seek advice on the agreement before signing, as well as such other facilities as are necessary to ensure that they have freely entered into an agreement with a sufficient understanding of their rights and responsibilities;

(c) the shipowner and seafarer concerned shall each have a signed original of the seafarers' employment agreement;

(d) measures shall be taken to ensure that clear information as to the conditions of their employment can be easily obtained on board by seafarers, including the ship's master, and that such information, including a copy of the seafarers' employment agreement, is also accessible for review by officers of a competent authority, including those in ports to be visited; and

(e) seafarers shall be given a document containing a record of their employment on board the ship.

2. Where a collective bargaining agreement forms all or part of a seafarers' employment agreement, a copy of that agreement shall be available on board. Where the language of the seafarers' employment agreement and any applicable collective bargaining agreement is not in English, the following shall also be available in English (except for ships engaged only in domestic voyages):

(a) a copy of a standard form of the agreement; and

(b) the portions of the collective bargaining agreement that are subject to a port State inspection under Regulation 5.2.

3. The document referred to in paragraph 1(e) of this Standard shall not contain any statement as to the quality of the seafarers' work or as to their wages. The form of the document, the particulars to be recorded and the manner in which such particulars are to be entered, shall be determined by national law.

4. Each Member shall adopt laws and regulations specifying the matters that are to be included in all seafarers' employment agreements governed by its national law. Seafarers' employment agreements shall in all cases contain the following particulars:

(a) the seafarer's full name, date of birth or age, and birthplace;

(b) the shipowner's name and address;

(c) the place where and date when the seafarers' employment agreement is entered into;

(d) the capacity in which the seafarer is to be employed;

(e) the amount of the seafarer's wages or, where applicable, the formula used for calculating them;

(f) the amount of paid annual leave or, where applicable, the formula used for calculating it;

(g) the termination of the agreement and the conditions thereof, including:

(i) if the agreement has been made for an indefinite period, the conditions entitling either party to terminate it, as well as the required notice period, which shall not be less for the shipowner than for the seafarer;

(ii) if the agreement has been made for a definite period, the date fixed for its expiry; and

(iii) if the agreement has been made for a voyage, the port of destination and the time which has to expire after arrival before the seafarer should be discharged;

(h) the health and social security protection benefits to be provided to the seafarer by the shipowner;

(i) the seafarer's entitlement to repatriation;

(j) reference to the collective bargaining agreement, if applicable; and

(k) any other particulars which national law may require.

5. Each Member shall adopt laws or regulations establishing minimum notice periods to be given by the seafarers and shipowners for the early termination of a seafarers' employment agreement. The duration of these minimum periods shall be determined after consultation with the shipowners' and seafarers' organizations concerned, but shall not be shorter than seven days.

6. A notice period shorter than the minimum may be given in circumstances which are recognized under national law or regulations or applicable collective bargaining agreements as justifying termination of the employment agreement at shorter notice or without notice. In determining those circumstances, each Member shall ensure that the need of the seafarer to terminate, without penalty, the employment agreement on shorter notice or without notice for compassionate or other urgent reasons is taken into account.

Guideline

Guideline B2.1 - Seafarers' employment agreements

Guideline B2.1.1 - Record of employment

1. In determining the particulars to be recorded in the record of employment referred to in Standard A2.1, paragraph 1(e), each Member should ensure that this document contains sufficient information, with a translation in English, to facilitate the acquisition of further work or to satisfy the sea-service requirements for upgrading or promotion. A seafarers' discharge book may satisfy the requirements of paragraph 1(e) of that Standard.

Regulation
Regulation 2.2 - Wages

Purpose: To ensure that seafarers are paid for their services

1. All seafarers shall be paid for their work regularly and in full in accordance with their employment agreements.

Standard

Standard A2.2 - Wages

1. Each Member shall require that payments due to seafarers working on ships that fly its flag are made at no greater than monthly intervals and in accordance with any applicable collective agreement.

2. Seafarers shall be given a monthly account of the payments due and the amounts paid, including wages, additional payments and the rate of exchange used where payment has been made in a currency or at a rate different from the one agreed to.

3. Each Member shall require that shipowners take measures, such as those set out in paragraph 4 of this Standard, to provide seafarers with a means to transmit all or part of their earnings to their families or dependants or legal beneficiaries.

4. Measures to ensure that seafarers are able to transmit their earnings to their families include:

(a) a system for enabling seafarers, at the time of their entering employment or during it, to allot, if they so desire, a proportion of their wages for remittance at regular intervals to their families by bank transfers or similar means; and

(b) a requirement that allotments should be remitted in due time and directly to the person or persons nominated by the seafarers.

5. Any charge for the service under paragraphs 3 and 4 of this Standard shall be reasonable in amount, and the rate of currency exchange, unless otherwise provided, shall, in accordance with national laws or regulations, be at the prevailing market rate or the official published rate and not unfavourable to the seafarer.

6. Each Member that adopts national laws or regulations governing seafarers' wages shall give due consideration to the guidance provided in Part B of the Code.

Guideline

Guideline B2.2 - Wages

Guideline B2.2.1 - Specific definitions

1. For the purpose of this Guideline, the term:

(a) able seafarer means any seafarer who is deemed competent to perform any duty which may be required of a rating serving in the deck department, other than the duties of a supervisory or specialist rating, or who is defined as such by national laws, regulations or practice, or by collective agreement;

(b) basic pay or wages means the pay, however composed, for normal hours of work; it does not include payments for overtime worked, bonuses, allowances, paid leave or any other additional remuneration;

(c) consolidated wage means a wage or salary which includes the basic pay and other pay-related benefits; a consolidated wage may include compensation for all overtime hours which are worked and all other pay-related benefits, or it may include only certain benefits in a partial consolidation;

(d) hours of work means time during which seafarers are required to do work on account of the ship;

(e) overtime means time worked in excess of the normal hours of work. Guideline B2.2.2 - Calculation and payment

1. For seafarers whose remuneration includes separate compensation for overtime worked:

(a) for the purpose of calculating wages, the normal hours of work at sea and in port should not exceed eight hours per day;

(b) for the purpose of calculating overtime, the number of normal hours per week covered by the basic pay or wages should be prescribed by national laws or regulations, if not determined by collective agreements, but should not exceed 48 hours per week; collective agreements may provide for a different but not less favourable treatment;

(c) the rate or rates of compensation for overtime, which should be not less than one and one-quarter times the basic pay or wages per hour, should be prescribed by national laws or regulations or by collective agreements, if applicable; and

(d) records of all overtime worked should be maintained by the master, or a person assigned by the master, and endorsed by the seafarer at no greater than monthly intervals.

2. For seafarers whose wages are fully or partially consolidated:

(a) the seafarers' employment agreement should specify clearly, where appropriate, the number of hours of work expected of the seafarer in return for this remuneration, and any additional allowances which might be due in addition to the consolidated wage, and in which circumstances;

(b) where hourly overtime is payable for hours worked in excess of those covered by the consolidated wage, the hourly rate should be not less than one and one-quarter times the basic rate corresponding to the normal hours of work as defined in paragraph 1 of this Guideline; the same principle should be applied to the overtime hours included in the consolidated wage;

(c) remuneration for that portion of the fully or partially consolidated wage representing the normal hours of work as defined in paragraph 1(a) of this Guideline should be no less than the applicable minimum wage; and

(d) for seafarers whose wages are partially consolidated, records of all overtime worked should be maintained and endorsed as provided for in paragraph 1(d) of this Guideline.

3. National laws or regulations or collective agreements may provide for compensation for overtime or for work performed on the weekly day of rest and on public holidays by at least equivalent time off duty and off the ship or additional leave in lieu of remuneration or any other compensation so provided.

4. National laws and regulations adopted after consulting the representative shipowners' and seafarers' organizations or, as appropriate, collective agreements should take into account the following principles:

(a) equal remuneration for work of equal value should apply to all seafarers employed on the same ship without discrimination based upon race, colour, sex, religion, political opinion, national extraction or social origin;

(b) the seafarers' employment agreement specifying the applicable wages or wage rates should be carried on board the ship; information on the amount of wages or wage rates should be made available to each seafarer, either by providing at least one signed copy of the relevant information to the seafarer in a language which the seafarer understands, or by posting a copy of the agreement in a place accessible to seafarers or by some other appropriate means;

(c) wages should be paid in legal tender; where appropriate, they may be paid by bank transfer, bank cheque, postal cheque or money order;

(d) on termination of engagement all remuneration due should be paid without undue delay;

(e) adequate penalties or other appropriate remedies should be imposed by the competent authority where shipowners unduly delay, or fail to make, payment of all remuneration due;

(f) wages should be paid directly to seafarers' designated bank accounts unless they request otherwise in writing;

(g) subject to subparagraph (h) of this paragraph, the shipowner should impose no limit on seafarers' freedom to dispose of their remuneration;

(h) deduction from remuneration should be permitted only if:

(i) there is an express provision in national laws or regulations or in an applicable collective agreement and the seafarer has been informed, in the manner deemed most appropriate by the competent authority, of the conditions for such deductions; and

(ii) the deductions do not in total exceed the limit that may have been established by national laws or regulations or collective agreements or court decisions for making such deductions;

(i) no deductions should be made from a seafarer's remuneration in respect of obtaining or retaining employment;

(j) monetary fines against seafarers other than those authorized by national laws or regulations, collective agreements or other measures should be prohibited;

(k) the competent authority should have the power to inspect stores and services provided on board ship to ensure that fair and reasonable prices are applied for the benefit of the seafarers concerned; and

(l) to the extent that seafarers' claims for wages and other sums due in respect of their employment are not secured in accordance with the provisions of the International Convention on Maritime Liens and Mortgages, 1993, such claims should be protected in accordance with the Protection of Workers' Claims (Employer's Insolvency) Convention, 1992 (No. 173).

5. Each Member should, after consulting with representative shipowners' and seafarers' organizations, have procedures to investigate complaints relating to any matter contained in this Guideline.

Guideline B2.2.3 - Minimum wages

1. Without prejudice to the principle of free collective bargaining, each Member should, after consulting representative shipowners' and seafarers' organizations, establish procedures for determining minimum wages for seafarers. Representative shipowners' and seafarers' organizations should participate in the operation of such procedures.

2. When establishing such procedures and in fixing minimum wages, due regard should be given to international labour standards concerning minimum wage fixing, as well as the following principles:

(a) the level of minimum wages should take into account the nature of maritime employment, crewing levels of ships, and seafarers' normal hours of work; and

(b) the level of minimum wages should be adjusted to take into account changes in the cost of living and in the needs of seafarers.

3. The competent authority should ensure:

(a) by means of a system of supervision and sanctions, that wages are paid at not less than the rate or rates fixed; and

(b) that any seafarers who have been paid at a rate lower than the minimum wage are enabled to recover, by an inexpensive and expeditious judicial or other procedure, the amount by which they have been underpaid.

Guideline B2.2.4 - Minimum monthly basic pay or wage figure for able seafarers

1. The basic pay or wages for a calendar month of service for an able seafarer should be no less than the amount periodically set by the Joint Maritime Commission or another body authorized by the Governing Body of the International Labour Office. Upon a decision of the Governing Body, the Director-General shall notify any revised amount to the Members of the Organization.

2. Nothing in this Guideline should be deemed to prejudice arrangements agreed between shipowners or their organizations and seafarers' organizations with regard to the regulation of standard minimum terms and conditions of employment, provided such terms and conditions are recognized by the competent authority.

Regulation
Regulation 2.3 - Hours of work and hours of rest

Purpose: To ensure that seafarers have regulated hours of work or hours of rest

1. Each Member shall ensure that the hours of work or hours of rest for seafarers are regulated.

2. Each Member shall establish maximum hours of work or minimum hours of rest over given periods that are consistent with the provisions in the Code.

Standard

Standard A2.3 - Hours of work and hours of rest

1. For the purpose of this Standard, the term:

(a) hours of work means time during which seafarers are required to do work on account of the ship;

(b) hours of rest means time outside hours of work; this term does not include short breaks.

2. Each Member shall within the limits set out in paragraphs 5 to 8 of this Standard fix either a maximum number of hours of work which shall not be exceeded in a given period of time, or a minimum number of hours of rest which shall be provided in a given period of time.

3. Each Member acknowledges that the normal working hours' standard for seafarers, like that for other workers, shall be based on an eight-hour day with one day of rest per week and rest on public holidays. However, this shall not prevent the Member from having procedures to authorize or register a collective agreement which determines seafarers' normal working hours on a basis no less favourable than this standard.

4. In determining the national standards, each Member shall take account of the danger posed by the fatigue of seafarers, especially those whose duties involve navigational safety and the safe and secure operation of the ship.

5. The limits on hours of work or rest shall be as follows:

(a) maximum hours of work shall not exceed:

(i) 14 hours in any 24-hour period; and

(ii) 72 hours in any seven-day period;

or

(b) minimum hours of rest shall not be less than:

(i) ten hours in any 24-hour period; and

(ii) 77 hours in any seven-day period.

6. Hours of rest may be divided into no more than two periods, one of which shall be at least six hours in length, and the interval between consecutive periods of rest shall not exceed 14 hours.

7. Musters, fire-fighting and lifeboat drills, and drills prescribed by national laws and regulations and by international instruments, shall be conducted in a manner that minimizes the disturbance of rest periods and does not induce fatigue.

8. When a seafarer is on call, such as when a machinery space is unattended, the seafarer shall have an adequate compensatory rest period if the normal period of rest is disturbed by call-outs to work.

9. If no collective agreement or arbitration award exists or if the competent authority determines that the provisions in the agreement or award in respect of paragraph 7 or 8 of this Standard are inadequate, the competent authority shall determine such provisions to ensure the seafarers concerned have sufficient rest.

10. Each Member shall require the posting, in an easily accessible place, of a table with the shipboard working arrangements, which shall contain for every position at least:

(a) the schedule of service at sea and service in port; and

(b) the maximum hours of work or the minimum hours of rest required by national laws or regulations or applicable collective agreements.

11. The table referred to in paragraph 10 of this Standard shall be established in a standardized format in the working language or languages of the ship and in English.

12. Each Member shall require that records of seafarers' daily hours of work or of their daily hours of rest be maintained to allow monitoring of compliance with paragraphs 5 to 11 inclusive of this Standard. The records shall be in a standardized format established by the competent authority taking into account any available guidelines of the International Labour Organization or shall be in any standard format prepared by the Organization. They shall be in the languages required by paragraph 11 of this Standard. The seafarers shall receive a copy of the records pertaining to them which shall be endorsed by the master, or a person authorized by the master, and by the seafarers.

13. Nothing in paragraphs 5 and 6 of this Standard shall prevent a Member from having national laws or regulations or a procedure for the competent authority to authorize or register collective agreements permitting exceptions to the limits set out. Such exceptions shall, as far as possible, follow the provisions of this Standard but may take account of more frequent or longer leave periods or the granting of compensatory leave for watchkeeping seafarers or seafarers working on board ships on short voyages.

14. Nothing in this Standard shall be deemed to impair the right of the master of a ship to require a seafarer to perform any hours of work necessary for the immediate safety of the ship, persons on board or cargo, or for the purpose of giving assistance to other ships or persons in distress at sea. Accordingly, the master may suspend the schedule of hours of work or hours of rest and require a seafarer to perform any hours of work necessary until the normal situation has been restored. As soon as practicable after the normal situation has been restored, the master shall ensure that any seafarers who have performed work in a scheduled rest period are provided with an adequate period of rest.

Guideline

Guideline B2.3 - Hours of work and hours of rest

Guideline B2.3.1 - Young seafarers

1. At sea and in port the following provisions should apply to all young seafarers under the age of 18:

(a) working hours should not exceed eight hours per day and 40 hours per week and overtime should be worked only where unavoidable for safety reasons;

(b) sufficient time should be allowed for all meals, and a break of at least one hour for the main meal of the day should be assured; and

(c) a 15-minute rest period as soon as possible following each two hours of continuous work should be allowed.

2. Exceptionally, the provisions of paragraph 1 of this Guideline need not be applied if:

(a) they are impracticable for young seafarers in the deck, engine room and catering departments assigned to watchkeeping duties or working on a rostered shift-work system; or

(b) the effective training of young seafarers in accordance with established programmes and schedules would be impaired.

3. Such exceptional situations should be recorded, with reasons, and signed by the master.

4. Paragraph 1 of this Guideline does not exempt young seafarers from the general obligation on all seafarers to work during any emergency as provided for in Standard A2.3, paragraph 14.

Regulation
Regulation 2.4 - Entitlement to leave

Purpose: To ensure that seafarers have adequate leave

1. Each Member shall require that seafarers employed on ships that fly its flag are given paid annual leave under appropriate conditions, in accordance with the provisions in the Code.

2. Seafarers shall be granted shore leave to benefit their health and well-being and with the operational requirements of their positions.

Standard

Standard A2.4 - Entitlement to leave

1. Each Member shall adopt laws and regulations determining the minimum standards for annual leave for seafarers serving on ships that fly its flag, taking proper account of the special needs of seafarers with respect to such leave.

2. Subject to any collective agreement or laws or regulations providing for an appropriate method of calculation that takes account of the special needs of seafarers in this respect, the annual leave with pay entitlement shall be calculated on the basis of a minimum of 2.5 calendar days per month of employment. The manner in which the length of service is calculated shall be determined by the competent authority or through the appropriate machinery in each country. Justified absences from work shall not be considered as annual leave.

3. Any agreement to forgo the minimum annual leave with pay prescribed in this Standard, except in cases provided for by the competent authority, shall be prohibited.

Guideline

Guideline B2.4 - Entitlement to leave

Guideline B2.4.1 - Calculation of entitlement

1. Under conditions as determined by the competent authority or through the appropriate machinery in each country, service off-articles should be counted as part of the period of service.

2. Under conditions as determined by the competent authority or in an applicable collective agreement, absence from work to attend an approved maritime vocational training course or for such reasons as illness or injury or for maternity should be counted as part of the period of service.

3. The level of pay during annual leave should be at the seafarer's normal level of remuneration provided for by national laws or regulations or in the applicable seafarers' employment agreement. For seafarers employed for periods shorter than one year or in the event of termination of the employment relationship, entitlement to leave should be calculated on a pro-rata basis.

4. The following should not be counted as part of annual leave with pay:

(a) public and customary holidays recognized as such in the flag State, whether or not they fall during the annual leave with pay;

(b) periods of incapacity for work resulting from illness or injury or from maternity, under conditions as determined by the competent authority or through the appropriate machinery in each country;

(c) temporary shore leave granted to a seafarer while under an employment agreement; and

(d) compensatory leave of any kind, under conditions as determined by the competent authority or through the appropriate machinery in each country.

Guideline B2.4.2 - Taking of annual leave

1. The time at which annual leave is to be taken should, unless it is fixed by regulation, collective agreement, arbitration award or other means consistent with national practice, be determined by the shipowner after consultation and, as far as possible, in agreement with the seafarers concerned or their representatives.

2. Seafarers should in principle have the right to take annual leave in the place with which they have a substantial connection, which would normally be the same as the place to which they are entitled to be repatriated. Seafarers should not be required without their consent to take annual leave due to them in another place except under the provisions of a seafarers' employment agreement or of national laws or regulations.

3. If seafarers are required to take their annual leave from a place other than that permitted by paragraph 2 of this Guideline, they should be entitled to free transportation to the place where they were engaged or recruited, whichever is nearer their home; subsistence and other costs directly involved should be for the account of the shipowner; the travel time involved should not be deducted from the annual leave with pay due to the seafarer.

4. A seafarer taking annual leave should be recalled only in cases of extreme emergency and with the seafarer's consent.

Guideline B2.4.3 - Division and accumulation

1. The division of the annual leave with pay into parts, or the accumulation of such annual leave due in respect of one year together with a subsequent period of leave, may be authorized by the competent authority or through the appropriate machinery in each country.

2. Subject to paragraph 1 of this Guideline and unless otherwise provided in an agreement applicable to the shipowner and the seafarer concerned, the annual leave with pay recommended in this Guideline should consist of an uninterrupted period.

Guideline B2.4.4 - Young seafarers

1. Special measures should be considered with respect to young seafarers under the age of 18 who have served six months or any other shorter period of time under a collective agreement or seafarers' employment agreement without leave on a foreign-going ship which has not returned to their country of residence in that time, and will not return in the subsequent three months of the voyage. Such measures could consist of their repatriation at no expense to themselves to the place of original engagement in their country of residence for the purpose of taking any leave earned during the voyage.

Regulation
Regulation 2.5 - Repatriation

Purpose: To ensure that seafarers are able to return home

1. Seafarers have a right to be repatriated at no cost to themselves in the circumstances and under the conditions specified in the Code.

2. Each Member shall require ships that fly its flag to provide financial security to ensure that seafarers are duly repatriated in accordance with the Code.

Standard

Standard A2.5 - Repatriation

1. Each Member shall ensure that seafarers on ships that fly its flag are entitled to repatriation in the following circumstances:

(a) if the seafarers' employment agreement expires while they are abroad; (b) when the seafarers' employment agreement is terminated:

(i) by the shipowner; or

(ii) by the seafarer for justified reasons; and also

(c) when the seafarers are no longer able to carry out their duties under their employment agreement or cannot be expected to carry them out in the specific circumstances.

2. Each Member shall ensure that there are appropriate provisions in its laws and regulations or other measures or in collective bargaining agreements, prescribing:

(a) the circumstances in which seafarers are entitled to repatriation in accordance with paragraph 1(b) and (c) of this Standard;

(b) the maximum duration of service periods on board following which a seafarer is entitled to repatriation - such periods to be less than 12 months; and

(c) the precise entitlements to be accorded by shipowners for repatriation, including those relating to the destinations of repatriation, the mode of transport, the items of expense to be covered and other arrangements to be made by shipowners.

3. Each Member shall prohibit shipowners from requiring that seafarers make an advance payment towards the cost of repatriation at the beginning of their employment, and also from recovering the cost of repatriation from the seafarers' wages or other entitlements except where the seafarer has been found, in accordance with national laws or regulations or other measures or applicable collective bargaining agreements, to be in serious default of the seafarer's employment obligations.

4. National laws and regulations shall not prejudice any right of the shipowner to recover the cost of repatriation under third-party contractual arrangements.

5. If a shipowner fails to make arrangements for or to meet the cost of repatriation of seafarers who are entitled to be repatriated:

(a) the competent authority of the Member whose flag the ship flies shall arrange for repatriation of the seafarers concerned; if it fails to do so, the State from which the seafarers are to be repatriated or the State of which they are a national may arrange for their repatriation and recover the cost from the Member whose flag the ship flies;

(b) costs incurred in repatriating seafarers shall be recoverable from the shipowner by the Member whose flag the ship flies;

(c) the expenses of repatriation shall in no case be a charge upon the seafarers, except as provided for in paragraph 3 of this Standard.

6. Taking into account applicable international instruments, including the International Convention on Arrest of Ships, 1999, a Member which has paid the cost of repatriation pursuant to this Code may detain, or request the detention of, the ships of the shipowner concerned until the reimbursement has been made in accordance with paragraph 5 of this Standard.

7. Each Member shall facilitate the repatriation of seafarers serving on ships which call at its ports or pass through its territorial or internal waters, as well as their replacement on board.

8. In particular, a Member shall not refuse the right of repatriation to any seafarer because of the financial circumstances of a shipowner or because of the ship-owner's inability or unwillingness to replace a seafarer.

9. Each Member shall require that ships that fly its flag carry and make available to seafarers a copy of the applicable national provisions regarding repatriation written in an appropriate language.

Guideline

Guideline B2.5 - Repatriation

Guideline B2.5.1 - Entitlement

1. Seafarers should be entitled to repatriation:

(a) in the case covered by Standard A2.5, paragraph 1(a), upon the expiry of the period of notice given in accordance with the provisions of the seafarers' employment agreement;

(b) in the cases covered by Standard A2.5, paragraph 1(b) and (c):

(i) in the event of illness or injury or other medical condition which requires their repatriation when found medically fit to travel;

(ii) in the event of shipwreck;

(iii) in the event of the shipowner not being able to continue to fulfil their legal or contractual obligations as an employer of the seafarers by reason of insolvency, sale of ship, change of ship's registration or any other similar reason;

(iv) in the event of a ship being bound for a war zone, as defined by national laws or regulations or seafarers' employment agreements, to which the seafarer does not consent to go; and

(v) in the event of termination or interruption of employment in accordance with an industrial award or collective agreement, or termination of employment for any other similar reason.

2. In determining the maximum duration of service periods on board following which a seafarer is entitled to repatriation, in accordance with this Code, account should be taken of factors affecting the seafarers' working environment. Each Member should seek, wherever possible, to reduce these periods in the light of technological changes and developments and might be guided by any recommendations made on the matter by the Joint Maritime Commission.

3. The costs to be borne by the shipowner for repatriation under Standard A2.5 should include at least the following:

(a) passage to the destination selected for repatriation in accordance with paragraph 6 of this Guideline;

(b) accommodation and food from the moment the seafarers leave the ship until they reach the repatriation destination;

(c) pay and allowances from the moment the seafarers leave the ship until they reach the repatriation destination, if provided for by national laws or regulations or collective agreements;

(d) transportation of 30 kg of the seafarers' personal luggage to the repatriation destination; and

(e) medical treatment when necessary until the seafarers are medically fit to travel to the repatriation destination.

4. Time spent awaiting repatriation and repatriation travel time should not be deducted from paid leave accrued to the seafarers.

5. Shipowners should be required to continue to cover the costs of repatriation until the seafarers concerned are landed at a destination prescribed pursuant to this Code or are provided with suitable employment on board a ship proceeding to one of those destinations.

6. Each Member should require that shipowners take responsibility for repatriation arrangements by appropriate and expeditious means. The normal mode of transport should be by air. The Member should prescribe the destinations to which seafarers may be repatriated. The destinations should include the countries with which seafarers may be deemed to have a substantial connection including:

(a) the place at which the seafarer agreed to enter into the engagement;

(b) the place stipulated by collective agreement;

(c) the seafarer's country of residence; or

(d) such other place as may be mutually agreed at the time of engagement. 7. Seafarers should have the right to choose from among the prescribed destinations the place to which they are to be repatriated.

8. The entitlement to repatriation may lapse if the seafarers concerned do not claim it within a reasonable period of time to be defined by national laws or regulations or collective agreements.

Guideline B2.5.2 - Implementation by Members

1. Every possible practical assistance should be given to a seafarer stranded in a foreign port pending repatriation and in the event of delay in the repatriation of the seafarer, the competent authority in the foreign port should ensure that the consular or local representative of the flag State and the seafarer's State of nationality or State of residence, as appropriate, is informed immediately.

2. Each Member should have regard to whether proper provision is made:

(a) for the return of seafarers employed on a ship that flies the flag of a foreign country who are put ashore in a foreign port for reasons for which they are not responsible:

(i) to the port at which the seafarer concerned was engaged; or

(ii) to a port in the seafarer's State of nationality or State of residence, as appropriate; or

(iii) to another port agreed upon between the seafarer and the master or shipowner, with the approval of the competent authority or under other appropriate safeguards;

(b) for medical care and maintenance of seafarers employed on a ship that flies the flag of a foreign country who are put ashore in a foreign port in consequence of sickness or injury incurred in the service of the ship and not due to their own wilful misconduct.

3. If, after young seafarers under the age of 18 have served on a ship for at least four months during their first foreign-going voyage, it becomes apparent that they are unsuited to life at sea, they should be given the opportunity of being repatriated at no expense to themselves from the first suitable port of call in which there are consular services of the flag State, or the State of nationality or residence of the young seafarer. Notification of any such repatriation, with the reasons therefor, should be given to the authority which issued the papers enabling the young seafarers concerned to take up seagoing employment.

Regulation
Regulation 2.6 - Seafarer compensation for the ship's loss or foundering

Purpose: To ensure that seafarers are compensated when a ship is lost or has foundered

1. Seafarers are entitled to adequate compensation in the case of injury, loss or unemployment arising from the ship's loss or foundering.

Standard

Standard A2.6 - Seafarer compensation for the ship's loss or foundering

1. Each Member shall make rules ensuring that, in every case of loss or foundering of any ship, the shipowner shall pay to each seafarer on board an indemnity against unemployment resulting from such loss or foundering.

2. The rules referred to in paragraph 1 of this Standard shall be without prejudice to any other rights a seafarer may have under the national law of the Member concerned for losses or injuries arising from a ship's loss or foundering.

Guideline

Guideline B2.6 - Seafarer compensation for the ship's loss or foundering

Guideline B2.6.1 - Calculation of indemnity against unemployment

1. The indemnity against unemployment resulting from a ship's foundering or loss should be paid for the days during which the seafarer remains in fact unemployed at the same rate as the wages payable under the employment agreement, but the total indemnity payable to any one seafarer may be limited to two months' wages.

2. Each Member should ensure that seafarers have the same legal remedies for recovering such indemnities as they have for recovering arrears of wages earned during the service.

Regulation
Regulation 2.7 - Manning levels

Purpose: To ensure that seafarers work on board ships with sufficient personnel for the safe, efficient and secure operation of the ship

1. Each Member shall require that all ships that fly its flag have a sufficient number of seafarers employed on board to ensure that ships are operated safely, efficiently and with due regard to security under all conditions, taking into account concerns about seafarer fatigue and the particular nature and conditions of the voyage.

Standard

Standard A2.7 - Manning levels

1. Each Member shall require that all ships that fly its flag have a sufficient number of seafarers on board to ensure that ships are operated safely, efficiently and with due regard to security. Every ship shall be manned by a crew that is adequate, in terms of size and qualifications, to ensure the safety and security of the ship and its personnel, under all operating conditions, in accordance with the minimum safe manning document or an equivalent issued by the competent authority, and to comply with the standards of this Convention.

2. When determining, approving or revising manning levels, the competent authority shall take into account the need to avoid or minimize excessive hours of work to ensure sufficient rest and to limit fatigue, as well as the principles in applicable international instruments, especially those of the International Maritime Organization, on manning levels.

3. When determining manning levels, the competent authority shall take into account all the requirements within Regulation 3.2 and Standard A3.2 concerning food and catering.

Guideline

Guideline B2.7 - Manning levels

Guideline B2.7.1 - Dispute settlement

1. Each Member should maintain, or satisfy itself that there is maintained, efficient machinery for the investigation and settlement of complaints or disputes concerning the manning levels on a ship.

2. Representatives of shipowners' and seafarers' organizations should participate, with or without other persons or authorities, in the operation of such machinery.

Regulation
Regulation 2.8 - Career and skill development and opportunities for seafarers' employment

Purpose: To promote career and skill development and employment opportunities for seafarers

1. Each Member shall have national policies to promote employment in the maritime sector and to encourage career and skill development and greater employment opportunities for seafarers domiciled in its territory.

Standard

Standard A2.8 - Career and skill development and employment opportunities for seafarers

1. Each Member shall have national policies that encourage career and skill development and employment opportunities for seafarers, in order to provide the maritime sector with a stable and competent workforce.

2. The aim of the policies referred to in paragraph 1 of this Standard shall be to help seafarers strengthen their competencies, qualifications and employment opportunities.

3. Each Member shall, after consulting the shipowners' and seafarers' organizations concerned, establish clear objectives for the vocational guidance, education and training of seafarers whose duties on board ship primarily relate to the safe operation and navigation of the ship, including ongoing training.

Guideline

Guideline B2.8 - Career and skill development and employment opportunities for seafarers

Guideline B2.8.1 - Measures to promote career and skill development and employment opportunities for seafarers

1. Measures to achieve the objectives set out in Standard A2.8 might include:

(a) agreements providing for career development and skills training with a shipowner or an organization of shipowners; or

(b) arrangements for promoting employment through the establishment and maintenance of registers or lists, by categories, of qualified seafarers; or

(c) promotion of opportunities, both on board and ashore, for further training and education of seafarers to provide for skill development and portable competencies in order to secure and retain decent work, to improve individual employment prospects and to meet the changing technology and labour market conditions of the maritime industry.

Guideline B2.8.2 - Register of seafarers

1. Where registers or lists govern the employment of seafarers, these registers or lists should include all occupational categories of seafarers in a manner determined by national law or practice or by collective agreement.

2. Seafarers on such a register or list should have priority of engagement for seafaring.

3. Seafarers on such a register or list should be required to be available for work in a manner to be determined by national law or practice or by collective agreement.

4. To the extent that national laws or regulations permit, the number of seafarers on such registers or lists should be periodically reviewed so as to achieve levels adapted to the needs of the maritime industry.

5. When a reduction in the number of seafarers on such a register or list becomes necessary, all appropriate measures should be taken to prevent or minimize detrimental effects on seafarers, account being taken of the economic and social situation of the country concerned.

TITLE 3. ACCOMMODATION, RECREATIONAL FACILITIES, FOOD AND CATERING

Regulation
Regulation 3.1 - Accommodation and recreational facilities

Purpose: To ensure that seafarers have decent accommodation and recreational facilities on board

1. Each Member shall ensure that ships that fly its flag provide and maintain decent accommodations and recreational facilities for seafarers working or living on board, or both, consistent with promoting the seafarers' health and well-being.

2. The requirements in the Code implementing this Regulation which relate to ship construction and equipment apply only to ships constructed on or after the date when this Convention comes into force for the Member concerned. For ships constructed before that date, the requirements relating to ship construction and equipment that are set out in the Accommodation of Crews Convention (Revised), 1949 (No. 92), and the Accommodation of Crews (Supplementary Provisions) Convention, 1970 (No. 133), shall continue to apply to the extent that they were applicable, prior to that date, under the law or practice of the Member concerned. A ship shall be deemed to have been constructed on the date when its keel is laid or when it is at a similar stage of contruction.

3. Unless expressly provided otherwise, any requirement under an amendment to the Code relating to the provision of seafarer accommodation and recreational facilities shall apply only to ships constructed on or after the amendment takes effect for the Member concerned.

Standard

Standard A3.1 - Accommodation and recreational facilities

1. Each Member shall adopt laws and regulations requiring that ships that fly its flag:

(a) meet minimum standards to ensure that any accommodation for seafarers, working or living on board, or both, is safe, decent and in accordance with the relevant provisions of this Standard; and

(b) are inspected to ensure initial and ongoing compliance with those standards.

2. In developing and applying the laws and regulations to implement this Standard, the competent authority, after consulting the shipowners' and seafarers' organizations concerned, shall:

(a) take into account Regulation 4.3 and the associated Code provisions on health and safety protection and accident prevention, in light of the specific needs of seafarers that both live and work on board ship, and

(b) give due consideration to the guidance contained in Part B of this Code.

3. The inspections required under Regulation 5.1.4 shall be carried out when:

(a) a ship is registered or re-registered; or

(b) the seafarer accommodation on a ship has been substantially altered.

4. The competent authority shall pay particular attention to ensuring implementation of the requirements of this Convention relating to:

(a) the size of rooms and other accommodation spaces;

(b) heating and ventilation;

(c) noise and vibration and other ambient factors;

(d) sanitary facilities;

(e) lighting; and

(f) hospital accommodation.

5. The competent authority of each Member shall require that ships that fly its flag meet the minimum standards for on-board accommodation and recreational facilities that are set out in paragraphs 6 to 17 of this Standard.

6. With respect to general requirements for accommodation:

(a) there shall be adequate headroom in all seafarer accommodation; the minimum permitted headroom in all seafarer accommodation where full and free movement is necessary shall be not less than 203 centimetres; the competent authority may permit some limited reduction in headroom in any space, or part of any space, in such accommodation where it is satisfied that such reduction: (i) is reasonable; and

(ii) will not result in discomfort to the seafarers;

(b) the accommodation shall be adequately insulated;

(c) in ships other than passenger ships, as defined in Regulation 2(e) and (f) of the International Convention for the Safety of Life at Sea, 1974, as amended (the SOLAS Convention), sleeping rooms shall be situated above the load line amidships or aft, except that in exceptional cases, where the size, type or intended service of the ship renders any other location impracticable, sleeping rooms may be located in the fore part of the ship, but in no case forward of the collision bulkhead;

(d) in passenger ships, and in special ships constructed in compliance with the IMO Code of Safety for Special Purpose Ships, 1983, and subsequent versions (hereinafer called special purpose ships), the competent authority may, on condition that satisfactory arrangements are made for lighting and ventilation, permit the location of sleeping rooms below the load line, but in no case shall they be located immediately beneath working alleyways;

(e) there shall be no direct openings into sleeping rooms from cargo and machinery spaces or from galleys, storerooms, drying rooms or communal sanitary areas; that part of a bulkhead separating such places from sleeping rooms and external bulkheads shall be efficiently constructed of steel or other approved substance and be watertight and gas-tight;

(f) the materials used to construct internal bulkheads, panelling and sheeting, floors and joinings shall be suitable for the purpose and conducive to ensuring a healthy environment;

(g) proper lighting and sufficient drainage shall be provided; and

(h) accommodation and recreational and catering facilities shall meet the requirements in Regulation 4.3, and the related provisions in the Code, on health and safety protection and accident prevention, with respect to preventing the risk of exposure to hazardous levels of noise and vibration and other ambient factors and chemicals on board ships, and to provide an acceptable occupational and on-board living environment for seafarers.

7. With respect to requirements for ventilation and heating:

(a) sleeping rooms and mess rooms shall be adequately ventilated;

(b) ships, except those regularly engaged in trade where temperate climatic conditions do not require this, shall be equipped with air conditioning for seafarer accommodation, for any separate radio room and for any centralized machinery control room;

(c) all sanitary spaces shall have ventilation to the open air, independently of any other part of the accommodation; and

(d) adequate heat through an appropriate heating system shall be provided, except in ships exclusively on voyages in tropical climates.

8. With respect to requirements for lighting, subject to such special arrangements as may be permitted in passenger ships, sleeping rooms and mess rooms shall be lit by natural light and provided with adequate artificial light.

9. When sleeping accommodation on board ships is required, the following requirements for sleeping rooms apply:

(a) in ships other than passenger ships, an individual sleeping room shall be provided for each seafarer; in the case of ships of less than 3,000 gross tonnage or special purpose ships, exemptions from this requirement may be granted by the competent authority after consultation with the shipowners' and seafarers' organizations concerned;

(b) separate sleeping rooms shall be provided for men and for women;

(c) sleeping rooms shall be of adequate size and properly equipped so as to ensure reasonable comfort and to facilitate tidiness;

(d) a separate berth for each seafarer shall in all circumstances be provided;

(e) the minimum inside dimensions of a berth shall be at least 198 centimetres by 80 centimetres;

(f) in single berth seafarers' sleeping rooms the floor area shall not be less than:

(i) 4.5 square metres in ships of less than 3,000 gross tonnage;

(ii) 5.5 square metres in ships of 3,000 gross tonnage or over but less than 10,000 gross tonnage;

(iii) 7 square metres in ships of 10,000 gross tonnage or over;

(g) however, in order to provide single berth sleeping rooms on ships of less than 3,000 gross tonnage, passenger ships and special purpose ships, the competent authority may allow a reduced floor area;

(h) in ships of less than 3,000 gross tonnage other than passenger ships and special purpose ships, sleeping rooms may be occupied by a maximum of two seafarers; the floor area of such sleeping rooms shall not be less than 7 square metres;

(i) on passenger ships and special purpose ships the floor area of sleeping rooms for seafarers not performing the duties of ships' officers shall not be less than:

(i) 7.5 square metres in rooms accommodating two persons;

(ii) 11.5 square metres in rooms accommodating three persons;

(iii) 14.5 square metres in rooms accommodating four persons;

(j) on special purpose ships sleeping rooms may accommodate more than four persons; the floor area of such sleeping rooms shall not be less than 3.6 square metres per person;

(k) on ships other than passenger ships and special purpose ships, sleeping rooms for seafarers who perform the duties of ships' officers, where no private sitting room or day room is provided, the floor area per person shall not be less than:

(i) 7.5 square metres in ships of less than 3,000 gross tonnage;

(ii) 8.5 square metres in ships of 3,000 gross tonnage or over but less than 10,000 gross tonnage;

(iii) 10 square metres in ships of 10,000 gross tonnage or over;

(l) on passenger ships and special purpose ships the floor area for seafarers performing the duties of ships' officers where no private sitting room or day room is provided, the floor area per person for junior officers shall not be less than 7.5 square metres and for senior officers not less than 8.5 square metres; junior officers are understood to be at the operational level, and senior officers at the management level;

(m) the master, the chief engineer and the chief navigating officer shall have, in addition to their sleeping rooms, an adjoining sitting room, day room or equivalent additional space; ships of less than 3,000 gross tonnage may be exempted by the competent authority from this requirement after consultation with the shipowners' and seafarers' organizations concerned;

(n) for each occupant, the furniture shall include a clothes locker of ample space (minimum 475 litres) and a drawer or equivalent space of not less than 56 litres; if the drawer is incorporated in the clothes locker then the combined minimum volume of the clothes locker shall be 500 litres; it shall be fitted with a shelf and be able to be locked by the occupant so as to ensure privacy;

(o) each sleeping room shall be provided with a table or desk, which may be of the fixed, drop-leaf or slide-out type, and with comfortable seating accommodation as necessary.

10. With respect to requirements for mess rooms:

(a) mess rooms shall be located apart from the sleeping rooms and as close as practicable to the galley; ships of less than 3,000 gross tonnage may be exempted by the competent authority from this requirement after consultation with the shipowners' and seafarers' organizations concerned; and

(b) mess rooms shall be of adequate size and comfort and properly furnished and equipped (including ongoing facilities for refreshment), taking account of the number of seafarers likely to use them at any one time; provision shall be made for separate or common mess room facilities as appropriate.

11. With respect to requirements for sanitary facilities:

(a) all seafarers shall have convenient access on the ship to sanitary facilities meeting minimum standards of health and hygiene and reasonable standards of comfort, with separate sanitary facilities being provided for men and for women;

(b) there shall be sanitary facilities within easy access of the navigating bridge and the machinery space or near the engine room control centre; ships of less than 3,000 gross tonnage may be exempted by the competent authority from this requirement after consultation with the shipowners' and seafarers' organizations concerned;

(c) in all ships a minimum of one toilet, one wash basin and one tub or shower or both for every six persons or less who do not have personal facilities shall be provided at a convenient location;

(d) with the exception of passenger ships, each sleeping room shall be provided with a washbasin having hot and cold running fresh water, except where such a washbasin is situated in the private bathroom provided;

(e) in passenger ships normally engaged on voyages of not more than four hours' duration, consideration may be given by the competent authority to special arrangements or to a reduction in the number of facilities required; and

(f) hot and cold running fresh water shall be available in all wash places.

12. With respect to requirements for hospital accommodation, ships carrying 15 or more seafarers and engaged in a voyage of more than three days' duration shall provide separate hospital accommodation to be used exclusively for medical purposes; the competent authority may relax this requirement for ships engaged in coastal trade; in approving on-board hospital accommodation, the competent authority shall ensure that the accommodation will, in all weathers, be easy of access, provide comfortable housing for the occupants and be conducive to their receiving prompt and proper attention.

13. Appropriately situated and furnished laundry facilities shall be available.

14. All ships shall have a space or spaces on open deck to which the seafarers can have access when off duty, which are of adequate area having regard to the size of the ship and the number of seafarers on board.

15. All ships shall be provided with separate offices or a common ship's office for use by deck and engine departments; ships of less than 3,000 gross tonnage may be exempted by the competent authority from this requirement after consultation with the shipowners' and seafarers' organizations concerned.

16. Ships regularly trading to mosquito-infested ports shall be fitted with appropriate devices as required by the competent authority.

17. Appropriate seafarers' recreational facilities, amenities and services, as adapted to meet the special needs of seafarers who must live and work on ships, shall be provided on board for the benefit of all seafarers, taking into account Regulation 4.3 and the associated Code provisions on health and safety protection and accident prevention.

18. The competent authority shall require frequent inspections to be carried out on board ships, by or under the authority of the master, to ensure that seafarer accommodation is clean, decently habitable and maintained in a good state of repair. The results of each such inspection shall be recorded and be available for review.

19. In the case of ships where there is need to take account, without discrimination, of the interests of seafarers having differing and distinctive religious and social practices, the competent authority may, after consultation with the shipowners' and seafarers' organizations concerned, permit fairly applied variations in respect of this Standard on condition that such variations do not result in overall facilities less favourable than those which would result from the application of this Standard.

20. Each Member may, after consultation with the shipowners' and seafarers' organizations concerned, exempt ships of less than 200 gross tonnage where it is reasonable to do so, taking account of the size of the ship and the number of persons on board in relation to the requirements of the following provisions of this Standard:

(a) paragraphs 7(b), 11(d) and 13; and

(b) paragraph 9(f) and (h) to (l) inclusive, with respect to floor area only.

21. Any exemptions with respect to the requirements of this Standard may be made only where they are expressly permitted in this Standard and only for particular circumstances in which such exemptions can be clearly justified on strong grounds and subject to protecting the seafarers' health and safety.

Guideline

Guideline B3.1 - Accommodation and recreational facilities

Guideline B3.1.1 - Design and construction

1. External bulkheads of sleeping rooms and mess rooms should be adequately insulated. All machinery casings and all boundary bulkheads of galleys and other spaces in which heat is produced should be adequately insulated where there is a possibility of resulting heat effects in adjoining accommodation or passageways. Measures should also be taken to provide protection from heat effects of steam or hot-water service pipes or both.

2. Sleeping rooms, mess rooms, recreation rooms and alleyways in the accommodation space should be adequately insulated to prevent condensation or overheating.

3. The bulkhead surfaces and deckheads should be of material with a surface easily kept clean. No form of construction likely to harbour vermin should be used.

4. The bulkhead surfaces and deckheads in sleeping rooms and mess rooms should be capable of being easily kept clean and light in colour with a durable, nontoxic finish.

5. The decks in all seafarer accommodation should be of approved material and construction and should provide a non-slip surface impervious to damp and easily kept clean.

6. Where the floorings are made of composite materials, the joints with the sides should be profiled to avoid crevices.

Guideline B3.1.2 - Ventilation

1. The system of ventilation for sleeping rooms and mess rooms should be controlled so as to maintain the air in a satisfactory condition and to ensure a sufficiency of air movement in all conditions of weather and climate.

2. Air-conditioning systems, whether of a centralized or individual unit type, should be designed to:

(a) maintain the air at a satisfactory temperature and relative humidity as compared to outside air conditions, ensure a sufficiency of air changes in all air-conditioned spaces, take account of the particular characteristics of operations at sea and not produce excessive noises or vibrations; and

(b) facilitate easy cleaning and disinfection to prevent or control the spread of disease.

3. Power for the operation of the air conditioning and other aids to ventilation required by the preceding paragraphs of this Guideline should be available at all times when seafarers are living or working on board and conditions so require. However, this power need not be provided from an emergency source.

Guideline B3.1.3 - Heating

1. The system of heating the seafarer accommodation should be in operation at all times when seafarers are living or working on board and conditions require its use.

2. In all ships in which a heating system is required, the heating should be by means of hot water, warm air, electricity, steam or equivalent. However, within the accommodation area, steam should not be used as a medium for heat transmission. The heating system should be capable of maintaining the temperature in seafarer accommodation at a satisfactory level under normal conditions of weather and climate likely to be met within the trade in which the ship is engaged. The competent authority should prescribe the standard to be provided.

3. Radiators and other heating apparatus should be placed and, where necessary, shielded so as to avoid risk of fire or danger or discomfort to the occupants.

Guideline B3.1.4 - Lighting

1. In all ships, electric light should be provided in the seafarer accommodation. If there are not two independent sources of electricity for lighting, additional lighting should be provided by properly constructed lamps or lighting apparatus for emergency use.

2. In sleeping rooms an electric reading lamp should be installed at the head of each berth.

3. Suitable standards of natural and artificial lighting should be fixed by the competent authority.

Guideline B3.1.5 - Sleeping rooms

1. There should be adequate berth arrangements on board, making it as comfortable as possible for the seafarer and any partner who may accompany the seafarer.

2. Where the size of the ship, the activity in which it is to be engaged and its layout make it reasonable and practicable, sleeping rooms should be planned and equipped with a private bathroom, including a toilet, so as to provide reasonable comfort for the occupants and to facilitate tidiness.

3. As far as practicable, sleeping rooms of seafarers should be so arranged that watches are separated and that no seafarers working during the day share a room with watchkeepers.

4. In the case of seafarers performing the duty of petty officers there should be no more than two persons per sleeping room.

5. Consideration should be given to extending the facility referred to in Standard A3.1, paragraph 9(m), to the second engineer officer when practicable.

6. Space occupied by berths and lockers, chests of drawers and seats should be included in the measurement of the floor area. Small or irregularly shaped spaces which do not add effectively to the space available for free movement and cannot be used for installing furniture should be excluded.

7. Berths should not be arranged in tiers of more than two; in the case of berths placed along the ship's side, there should be only a single tier where a sidelight is situated above a berth.

8. The lower berth in a double tier should be not less than 30 centimetres above the floor; the upper berth should be placed approximately midway between the bottom of the lower berth and the lower side of the deckhead beams.

9. The framework and the lee-board, if any, of a berth should be of approved material, hard, smooth, and not likely to corrode or to harbour vermin.

10. If tubular frames are used for the construction of berths, they should be completely sealed and without perforations which would give access to vermin.

11. Each berth should be fitted with a comfortable mattress with cushioning bottom or a combined cushioning mattress, including a spring bottom or a spring mattress. The mattress and cushioning material used should be made of approved material. Stuffing of material likely to harbour vermin should not be used.

12. When one berth is placed over another, a dust-proof bottom should be fitted beneath the bottom mattress or spring bottom of the upper berth.

13. The furniture should be of smooth, hard material not liable to warp or corrode.

14. Sleeping rooms should be fitted with curtains or equivalent for the sidelights.

15. Sleeping rooms should be fitted with a mirror, small cabinets for toilet requisites, a book rack and a sufficient number of coat hooks.

Guideline B3.1.6 - Mess rooms

1. Mess room facilities may be either common or separate. The decision in this respect should be taken after consultation with seafarers' and shipowners' representatives and subject to the approval of the competent authority. Account should be taken of factors such as the size of the ship and the distinctive cultural, religious and social needs of the seafarers.

2. Where separate mess room facilities are to be provided to seafarers, then separate mess rooms should be provided for:

(a) master and officers; and

(b) petty officers and other seafarers.

3. On ships other than passenger ships, the floor area of mess rooms for seafarers should be not less than 1.5 square metres per person of the planned seating capacity.

4. In all ships, mess rooms should be equipped with tables and appropriate seats, fixed or movable, sufficient to accommodate the greatest number of seafarers likely to use them at any one time.

5. There should be available at all times when seafarers are on board:

(a) a refrigerator, which should be conveniently situated and of sufficient capacity for the number of persons using the mess room or mess rooms;

(b) facilities for hot beverages; and

(c) cool water facilities.

6. Where available pantries are not accessible to mess rooms, adequate lockers for mess utensils and proper facilities for washing utensils should be provided.

7. The tops of tables and seats should be of damp-resistant material.

Guideline B3.1.7 - Sanitary accommodation

1. Washbasins and tub baths should be of adequate size and constructed of approved material with a smooth surface not liable to crack, flake or corrode. 2. All toilets should be of an approved pattern and provided with an ample flush of water or with some other suitable flushing means, such as air, which are available at all times and independently controllable.

3. Sanitary accommodation intended for the use of more than one person should comply with the following:

(a) floors should be of approved durable material, impervious to damp, and should be properly drained;

(b) bulkheads should be of steel or other approved material and should be watertight up to at least 23 centimetres above the level of the deck;

(c) the accommodation should be sufficiently lit, heated and ventilated;

(d) toilets should be situated convenient to, but separate from, sleeping rooms and wash rooms, without direct access from the sleeping rooms or from a passage between sleeping rooms and toilets to which there is no other access; this requirement does not apply where a toilet is located in a compartment between two sleeping rooms having a total of not more than four seafarers; and (e) where there is more than one toilet in a compartment, they should be sufficiently screened to ensure privacy.

4. The laundry facilities provided for seafarers' use should include:

(a) washing machines;

(b) drying machines or adequately heated and ventilated drying rooms; and (c) irons and ironing boards or their equivalent.

Guideline B3.1.8 - Hospital accommodation

1. The hospital accommodation should be designed so as to facilitate consultation and the giving of medical first aid and to help prevent the spread of infectious diseases.

2. The arrangement of the entrance, berths, lighting, ventilation, heating and water supply should be designed to ensure the comfort and facilitate the treatment of the occupants.

3. The number of hospital berths required should be prescribed by the competent authority.

4. Sanitary accommodation should be provided for the exclusive use of the occupants of the hospital accommodation, either as part of the accommodation or in close proximity thereto. Such sanitary accommodation should comprise a minimum of one toilet, one washbasin and one tub or shower.

Guideline B3.1.9 - Other facilities

1. Where separate facilities for engine department personnel to change their clothes are provided, they should be:

(a) located outside the machinery space but with easy access to it; and

(b) fitted with individual clothes lockers as well as with tubs or showers or both and washbasins having hot and cold running fresh water.

Guideline B3.1.10 - Bedding, mess utensils and miscellaneous provisions

1. Each Member should consider applying the following principles:

(a) clean bedding and mess utensils should be supplied by the shipowner to all seafarers for use on board during service on the ship, and such seafarers should be responsible for their return at times specified by the master and on completion of service in the ship;

(b) bedding should be of good quality, and plates, cups and other mess utensils should be of approved material which can be easily cleaned; and

(c) towels, soap and toilet paper for all seafarers should be provided by the shipowner.

Guideline B3.1.11 - Recreational facilities, mail and ship visit arrangements

1. Recreational facilities and services should be reviewed frequently to ensure that they are appropriate in the light of changes in the needs of seafarers resulting from technical, operational and other developments in the shipping industry.

2. Furnishings for recreational facilities should as a minimum include a bookcase and facilities for reading, writing and, where practicable, games.

3. In connection with the planning of recreation facilities, the competent authority should give consideration to the provision of a canteen.

4. Consideration should also be given to including the following facilities at no cost to the seafarer, where practicable:

(a) a smoking room;

(b) television viewing and the reception of radio broadcasts;

(c) showing of films, the stock of which should be adequate for the duration of the voyage and, where necessary, changed at reasonable intervals;

(d) sports equipment including exercise equipment, table games and deck games;

(e) where possible, facilities for swimming;

(f) a library containing vocational and other books, the stock of which should be adequate for the duration of the voyage and changed at reasonable intervals;

(g) facilities for recreational handicrafts;

(h) electronic equipment such as a radio, television, video recorders, DVD/CD player, personal computer and software and cassette recorder/player;

(i) where appropriate, the provision of bars on board for seafarers unless these are contrary to national, religious or social customs; and

(j) reasonable access to ship-to-shore telephone communications, and email and Internet facilities, where available, with any charges for the use of these services being reasonable in amount.

5. Every effort should be given to ensuring that the forwarding of seafarers' mail is as reliable and expeditious as possible. Efforts should also be considered for avoiding seafarers being required to pay additional postage when mail has to be readdressed owing to circumstances beyond their control.

6. Measures should be considered to ensure, subject to any applicable national or international laws or regulations, that whenever possible and reasonable seafarers are expeditiously granted permission to have their partners, relatives and friends as visitors on board their ship when in port. Such measures should meet any concerns for security clearances.

7. Consideration should be given to the possibility of allowing seafarers to be accompanied by their partners on occasional voyages where this is practicable and reasonable. Such partners should carry adequate insurance cover against accident and illness; the shipowners should give every assistance to the seafarer to effect such insurance.

Guideline B3.1.12 - Prevention of noise and vibration

1. Accommodation and recreational and catering facilities should be located as far as practicable from the engines, steering gear rooms, deck winches, ventilation, heating and air-conditioning equipment and other noisy machinery and apparatus.

2. Acoustic insulation or other appropriate sound-absorbing materials should be used in the construction and finishing of bulkheads, deckheads and decks within the sound-producing spaces as well as self-closing noise-isolating doors for machinery spaces.

3. Engine rooms and other machinery spaces should be provided, wherever practicable, with soundproof centralized control rooms for engine-room personnel. Working spaces, such as the machine shop, should be insulated, as far as practicable, from the general engine-room noise and measures should be taken to reduce noise in the operation of machinery.

4. The limits for noise levels for working and living spaces should be in conformity with the ILO international guidelines on exposure levels, including those in the ILO code of practice entitled Ambient factors in the workplace, 2001, and, where applicable, the specific protection recommended by the International Maritime Organization, and with any subsequent amending and supplementary instruments for acceptable noise levels on board ships. A copy of the applicable instruments in English or the working language of the ship should be carried on board and should be accessible to seafarers.

5. No accommodation or recreational or catering facilities should be exposed to excessive vibration.

Regulation
Regulation 3.2 - Food and catering

Purpose: To ensure that seafarers have access to good quality food and drinking water provided under regulated hygienic conditions

1. Each Member shall ensure that ships that fly its flag carry on board and serve food and drinking water of appropriate quality, nutritional value and quantity that adequately covers the requirements of the ship and takes into account the differing cultural and religious backgrounds.

2. Seafarers on board a ship shall be provided with food free of charge during the period of engagement.

3. Seafarers employed as ships' cooks with responsibility for food preparation must be trained and qualified for their position on board ship.

Standard

Standard A3.2 - Food and catering

1. Each Member shall adopt laws and regulations or other measures to provide minimum standards for the quantity and quality of food and drinking water and for the catering standards that apply to meals provided to seafarers on ships that fly its flag, and shall undertake educational activities to promote awareness and implementation of the standards referred to in this paragraph.

2. Each Member shall ensure that ships that fly its flag meet the following minimum standards:

(a) food and drinking water supplies, having regard to the number of seafarers on board, their religious requirements and cultural practices as they pertain to food, and the duration and nature of the voyage, shall be suitable in respect of quantity, nutritional value, quality and variety;

(b) the organization and equipment of the catering department shall be such as to permit the provision to the seafarers of adequate, varied and nutritious meals prepared and served in hygienic conditions; and

(c) catering staff shall be properly trained or instructed for their positions.

3. Shipowners shall ensure that seafarers who are engaged as ships' cooks are trained, qualified and found competent for the position in accordance with requirements set out in the laws and regulations of the Member concerned.

4. The requirements under paragraph 3 of this Standard shall include a completion of a training course approved or recognized by the competent authority, which covers practical cookery, food and personal hygiene, food storage, stock control, and environmental protection and catering health and safety.

5. On ships operating with a prescribed manning of less than ten which, by virtue of the size of the crew or the trading pattern, may not be required by the competent authority to carry a fully qualified cook, anyone processing food in the galley shall be trained or instructed in areas including food and personal hygiene as well as handling and storage of food on board ship.

6. In circumstances of exceptional necessity, the competent authority may issue a dispensation permitting a non-fully qualified cook to serve in a specified ship for a specified limited period, until the next convenient port of call or for a period not exceeding one month, provided that the person to whom the dispensation is issued is trained or instructed in areas including food and personal hygene as well as handling and storage of food on board ship.

7. In accordance with the ongoing compliance procedures under Title 5, the competent authority shall require that frequent documented inspections be carried out on board ships, by or under the authority of the master, with respect to:

(a) supplies of food and drinking water;

(b) all spaces and equipment used for the storage and handling of food and drinking water; and

(c) galley and other equipment for the preparation and service of meals.

8. No seafarer under the age of 18 shall be employed or engaged or work as a ship's cook.

Guideline

Guideline B3.2 - Food and catering

Guideline B3.2.1 - Inspection, education, research and publication

1. The competent authority should, in cooperation with other relevant agencies and organizations, collect up-to-date information on nutrition and on methods of purchasing, storing, preserving, cooking and serving food, with special reference to the requirements of catering on board a ship. This information should be made available, free of charge or at reasonable cost, to manufacturers of and traders in ships' food supplies and equipment, masters, stewards and cooks, and to shipowners' and seafarers' organizations concerned. Appropriate forms of publicity, such as manuals, brochures, posters, charts or advertisements in trade journals, should be used for this purpose.

2. The competent authority should issue recommendations to avoid wastage of food, facilitate the maintenance of a proper standard of hygiene, and ensure the maximum practicable convenience in working arrangements.

3. The competent authority should work with relevant agencies and organizations to develop educational materials and on-board information concerning methods of ensuring proper food supply and catering services.

4. The competent authority should work in close cooperation with the shipowners' and seafarers' organizations concerned and with national or local authorities dealing with questions of food and health, and may where necessary utilize the services of such authorities.

Guideline B3.2.2 - Ships' cooks

1. Seafarers should only be qualified as ships' cooks if they have:

(a) served at sea for a minimum period to be prescribed by the competent authority, which could be varied to take into account existing relevant qualifications or experience;

(b) passed an examination prescribed by the competent authority or passed an equivalent examination at an approved training course for cooks.

2. The prescribed examination may be conducted and certificates granted either directly by the competent authority or, subject to its control, by an approved school for the training of cooks.

3. The competent authority should provide for the recognition, where appropriate, of certificates of qualification as ships' cooks issued by other Members, which have ratified this Convention or the Certification of Ships' Cooks Convention, 1946 (No. 69), or other approved body.

TITLE 4. HEALTH PROTECTION, MEDICAL CARE, WELFARE AND SOCIAL SECURITY PROTECTION

Regulation
Regulation 4.1 - Medical care on board ship and ashore

Purpose: To protect the health of seafarers and ensure their prompt access to medical care on board ship and ashore

1. Each Member shall ensure that all seafarers on ships that fly its flag are covered by adequate measures for the protection of their health and that they have access to prompt and adequate medical care whilst working on board.

2. The protection and care under paragraph 1 of this Regulation shall, in principle, be provided at no cost to the seafarers.

3. Each Member shall ensure that seafarers on board ships in its territory who are in need of immediate medical care are given access to the Member's medical facilities on shore.

4. The requirements for on-board health protection and medical care set out in the Code include standards for measures aimed at providing seafarers with health protection and medical care as comparable as possible to that which is generally available to workers ashore.

Standard

Standard A4.1 - Medical care on board ship and ashore

1. Each Member shall ensure that measures providing for health protection and medical care, including essential dental care, for seafarers working on board a ship that flies its flag are adopted which:

(a) ensure the application to seafarers of any general provisions on occupational health protection and medical care relevant to their duties, as well as of special provisions specific to work on board ship;

(b) ensure that seafarers are given health protection and medical care as comparable as possible to that which is generally available to workers ashore, including prompt access to the necessary medicines, medical equipment and facilities for diagnosis and treatment and to medical information and expertise;

(c) give seafarers the right to visit a qualified medical doctor or dentist without delay in ports of call, where practicable;

(d) ensure that, to the extent consistent with the Member's national law and practice, medical care and health protection services while a seafarer is on board ship or landed in a foreign port are provided free of charge to seafarers; and

(e) are not limited to treatment of sick or injured seafarers but include measures of a preventive character such as health promotion and health education programmes.

2. The competent authority shall adopt a standard medical report form for use by the ships' masters and relevant onshore and on-board medical personnel. The form, when completed, and its contents shall be kept confidential and shall only be used to facilitate the treatment of seafarers.

3. Each Member shall adopt laws and regulations establishing requirements for on-board hospital and medical care facilities and equipment and training on ships that fly its flag.

4. National laws and regulations shall as a minimum provide for the following requirements:

(a) all ships shall carry a medicine chest, medical equipment and a medical guide, the specifics of which shall be prescribed and subject to regular inspection by the competent authority; the national requirements shall take into account the type of ship, the number of persons on board and the nature, destination and duration of voyages and relevant national and international recommended medical standards;

(b) ships carrying 100 or more persons and ordinarily engaged on international voyages of more than three days' duration shall carry a qualified medical doctor who is responsible for providing medical care; national laws or regulations shall also specify which other ships shall be required to carry a medical doctor, taking into account, inter alia, such factors as the duration, nature and conditions of the voyage and the number of seafarers on board;

(c) ships which do not carry a medical doctor shall be required to have either at least one seafarer on board who is in charge of medical care and administering medicine as part of their regular duties or at least one seafarer on board competent to provide medical first aid; persons in charge of medical care on board who are not medical doctors shall have satisfactorily completed training in medical care that meets the requirements of the International Convention on Standards of Training, Certification and Watchkeeping for Seafarers, 1978, as amended (STCW); seafarers designated to provide medical first aid shall have satisfactorily completed training in medical first aid that meets the requirements of STCW; national laws or regulations shall specify the level of approved training required taking into account, inter alia, such factors as the duration, nature and conditions of the voyage and the number of seafarers on board; and

(d) the competent authority shall ensure by a prearranged system that medical advice by radio or satellite communication to ships at sea, including specialist advice, is available 24 hours a day; medical advice, including the onward transmission of medical messages by radio or satellite communication between a ship and those ashore giving the advice, shall be available free of charge to all ships irrespective of the flag that they fly.

Guideline

Guideline B4.1 - Medical care on board ship and ashore

Guideline B4.1.1 - Provision of medical care

1. When determining the level of medical training to be provided on board ships that are not required to carry a medical doctor, the competent authority should require that:

(a) ships which ordinarily are capable of reaching qualified medical care and medical facilities within eight hours should have at least one designated seafarer with the approved medical first-aid training required by STCW which will enable such persons to take immediate, effective action in case of accidents or illnesses likely to occur on board a ship and to make use of medical advice by radio or satellite communication; and

(b) all other ships should have at least one designated seafarer with approved training in medical care required by STCW, including practical training and training in life-saving techniques such as intravenous therapy, which will enable the persons concerned to participate effectively in coordinated schemes for medical assistance to ships at sea, and to provide the sick or injured with a satisfactory standard of medical care during the period they are likely to remain on board.

2. The training referred to in paragraph 1 of this Guideline should be based on the contents of the most recent editions of the International Medical Guide for Ships, the Medical First Aid Guide for Use in Accidents Involving Dangerous Goods, the Document for Guidance - An International Maritime Training Guide, and the medical section of the International Code of Signals as well as similar national guides.

3. Persons referred to in paragraph 1 of this Guideline and such other seafarers as may be required by the competent authority should undergo, at approximately five-year intervals, refresher courses to enable them to maintain and increase their knowledge and skills and to keep up-to-date with new developments.

4. The medicine chest and its contents, as well as the medical equipment and medical guide carried on board, should be properly maintained and inspected at regular intervals, not exceeding 12 months, by responsible persons designated by the competent authority, who should ensure that the labelling, expiry dates and conditions of storage of all medicines and directions for their use are checked and all equipment functioning as required. In adopting or reviewing the ship's medical guide used nationally, and in determining the contents of the medicine chest and medical equipment, the competent authority should take into account international recommendations in this field, including the latest edition of the International Medical Guide for Ships, and other guides mentioned in paragraph 2 of this Guideline.

5. Where a cargo which is classified dangerous has not been included in the most recent edition of the Medical First Aid Guide for Use in Accidents Involving Dangerous Goods, the necessary information on the nature of the substances, the risks involved, the necessary personal protective devices, the relevant medical procedures and specific antidotes should be made available to the seafarers. Such specific antidotes and personal protective devices should be on board whenever dangerous goods are carried. This information should be integrated with the ship's policies and programmes on occupational safety and health described in Regulation 4.3 and related Code provisions.

6. All ships should carry a complete and up-to-date list of radio stations through which medical advice can be obtained; and, if equipped with a system of satellite communication, carry an up-to-date and complete list of coast earth stations through which medical advice can be obtained. Seafarers with responsibility for medical care or medical first aid on board should be instructed in the use of the ship's medical guide and the medical section of the most recent edition of the International Code of Signals so as to enable them to understand the type of information needed by the advising doctor as well as the advice received.

Guideline B4.1.2 - Medical report form

1. The standard medical report form for seafarers required under Part A of this Code should be designed to facilitate the exchange of medical and related information concerning individual seafarers between ship and shore in cases of illness or injury.

Guideline B4.1.3 - Medical care ashore

1. Shore-based medical facilities for treating seafarers should be adequate for the purposes. The doctors, dentists and other medical personnel should be properly qualified.

2. Measures should be taken to ensure that seafarers have access when in port to:

(a) outpatient treatment for sickness and injury;

(b) hospitalization when necessary; and

(c) facilities for dental treatment, especially in cases of emergency.

3. Suitable measures should be taken to facilitate the treatment of seafarers suffering from disease. In particular, seafarers should be promptly admitted to clinics and hospitals ashore, without difficulty and irrespective of nationality or religious belief, and, whenever possible, arrangements should be made to ensure, when necessary, continuation of treatment to supplement the medical facilities available to them.

Guideline B4.1.4 - Medical assistance to other ships and international cooperation

1. Each Member should give due consideration to participating in international cooperation in the area of assistance, programmes and research in health protection and medical care. Such cooperation might cover:

(a) developing and coordinating search and rescue efforts and arranging prompt medical help and evacuation at sea for the seriously ill or injured on board a ship through such means as periodic ship position reporting systems, rescue coordination centres and emergency helicopter services, in conformity with the International Convention on Maritime Search and Rescue, 1979, as amended, and the International Aeronautical and Maritime Search and Rescue (IAMSAR) Manual;

(b) making optimum use of all ships carrying a doctor and stationing ships at sea which can provide hospital and rescue facilities;

(c) compiling and maintaining an international list of doctors and medical care facilities available worldwide to provide emergency medical care to seafarers;

(d) landing seafarers ashore for emergency treatment;

(e) repatriating seafarers hospitalized abroad as soon as practicable, in accordance with the medical advice of the doctors responsible for the case, which takes into account the seafarer's wishes and needs;

(f) arranging personal assistance for seafarers during repatriation, in accordance with the medical advice of the doctors responsible for the case, which takes into account the seafarer's wishes and needs;

(g) endeavouring to set up health centres for seafarers to:

(i) conduct research on the health status, medical treatment and preventive health care of seafarers; and

(ii) train medical and health service staff in maritime medicine;

(h) collecting and evaluating statistics concerning occupational accidents, diseases and fatalities of seafarers and integrating and harmonizing the statistics with any existing national system of statistics on occupational accidents and diseases covering other categories of workers;

(i) organizing international exchanges of technical information, training material and personnel, as well as international training courses, seminars and working groups;

(j) providing all seafarers with special curative and preventive health and medical services in port, or making available to them general health, medical and rehabilitation services; and

(k) arranging for the repatriation of the bodies or ashes of deceased seafarers, in accordance with the wishes of the next of kin and as soon as practicable.

2. International cooperation in the field of health protection and medical care for seafarers should be based on bilateral or multilateral agreements or consultations among Members.

Guideline B4.1.5 - Dependants of seafarers

1. Each Member should adopt measures to secure proper and sufficient medical care for the dependants of seafarers domiciled in its territory pending the development of a medical care service which would include within its scope workers generally and their dependants where such services do not exist and should inform the International Labour Office concerning the measures taken for this purpose.

Regulation
Regulation 4.2 - Shipowners' liability

Purpose: To ensure that seafarers are protected from the financial consequences of sickness, injury or death occurring in connection with their employment

1. Each Member shall ensure that measures, in accordance with the Code, are in place on ships that fly its flag to provide seafarers employed on the ships with a right to material assistance and support from the shipowner with respect to the financial consequences of sickness, injury or death occurring while they are serving under a seafarers' employment agreement or arising from their employment under such agreement.

2. This Regulation does not affect any other legal remedies that a seafarer may seek.

Standard

Standard A4.2 - Shipowners' liability

1. Each Member shall adopt laws and regulations requiring that shipowners of ships that fly its flag are responsible for health protection and medical care of all seafarers working on board the ships in accordance with the following minimum standards:

(a) shipowners shall be liable to bear the costs for seafarers working on their ships in respect of sickness and injury of the seafarers occurring between the date of commencing duty and the date upon which they are deemed duly repatriated, or arising from their employment between those dates;

(b) shipowners shall provide financial security to assure compensation in the event of the death or long-term disability of seafarers due to an occupational injury, illness or hazard, as set out in national law, the seafarers' employment agreement or collective agreement;

(c) shipowners shall be liable to defray the expense of medical care, including medical treatment and the supply of the necessary medicines and therapeutic appliances, and board and lodging away from home until the sick or injured seafarer has recovered, or until the sickness or incapacity has been declared of a permanent character; and

(d) shipowners shall be liable to pay the cost of burial expenses in the case of death occurring on board or ashore during the period of engagement.

2. National laws or regulations may limit the liability of the shipowner to defray the expense of medical care and board and lodging to a period which shall not be less than 16 weeks from the day of the injury or the commencement of the sickness.

3. Where the sickness or injury results in incapacity for work the shipowner shall be liable:

(a) to pay full wages as long as the sick or injured seafarers remain on board or until the seafarers have been repatriated in accordance with this Convention; and

(b) to pay wages in whole or in part as prescribed by national laws or regulations or as provided for in collective agreements from the time when the seafarers are repatriated or landed until their recovery or, if earlier, until they are entitled to cash benefits under the legislation of the Member concerned.

4. National laws or regulations may limit the liability of the shipowner to pay wages in whole or in part in respect of a seafarer no longer on board to a period which shall not be less than 16 weeks from the day of the injury or the commencement of the sickness.

5. National laws or regulations may exclude the shipowner from liability in respect of:

(a) injury incurred otherwise than in the service of the ship;

(b) injury or sickness due to the wilful misconduct of the sick, injured or deceased seafarer; and

(c) sickness or infirmity intentionally concealed when the engagement is entered into.

6. National laws or regulations may exempt the shipowner from liability to defray the expense of medical care and board and lodging and burial expenses in so far as such liability is assumed by the public authorities.

7. Shipowners or their representatives shall take measures for safeguarding property left on board by sick, injured or deceased seafarers and for returning it to them or to their next of kin.

Guideline

Guideline B4.2 - Shipowners' liability

1. The payment of full wages required by Standard A4.2, paragraph 3(a), may be exclusive of bonuses.

2. National laws or regulations may provide that a shipowner shall cease to be liable to bear the costs of a sick or injured seafarer from the time at which that seafarer can claim medical benefits under a scheme of compulsory sickness insurance, compulsory accident insurance or workers' compensation for accidents.

3. National laws or regulations may provide that burial expenses paid by the shipowner shall be reimbursed by an insurance institution in cases in which funeral benefit is payable in respect of the deceased seafarer under laws or regulations relating to social insurance or workers' compensation.

Regulation
Regulation 4.3 - Health and safety protection and accident prevention

Purpose: To ensure that seafarers' work environment on board ships promotes occupational safety and health

1. Each Member shall ensure that seafarers on ships that fly its flag are provided with occupational health protection and live, work and train on board ship in a safe and hygienic environment.

2. Each Member shall develop and promulgate national guidelines for the management of occupational safety and health on board ships that fly its flag, after consultation with representative shipowners' and seafarers' organizations and taking into account applicable codes, guidelines and standards recommended by international organizations, national administrations and maritime industry organizations.

3. Each Member shall adopt laws and regulations and other measures addressing the matters specified in the Code, taking into account relevant international instruments, and set standards for occupational safety and health protection and accident prevention on ships that fly its flag.

Standard

Standard A4.3 - Health and safety protection and accident prevention

1. The laws and regulations and other measures to be adopted in accordance with Regulation 4.3, paragraph 3, shall include the following subjects:

(a) the adoption and effective implementation and promotion of occupational safety and health policies and programmes on ships that fly the Member's flag, including risk evaluation as well as training and instruction of seafarers;

(b) reasonable precautions to prevent occupational accidents, injuries and diseases on board ship, including measures to reduce and prevent the risk of exposure to harmful levels of ambient factors and chemicals as well as the risk of injury or disease that may arise from the use of equipment and machinery on board ships;

(c) on-board programmes for the prevention of occupational accidents, injuries and diseases and for continuous improvement in occupational safety and health protection, involving seafarers' representatives and all other persons concerned in their implementation, taking account of preventive measures, including engineering and design control, substitution of processes and procedures for collective and individual tasks, and the use of personal protective equipment; and

(d) requirements for inspecting, reporting and correcting unsafe conditions and for investigating and reporting on-board occupational accidents.

2. The provisions referred to in paragraph 1 of this Standard shall:

(a) take account of relevant international instruments dealing with occupational safety and health protection in general and with specific risks, and address all matters relevant to the prevention of occupational accidents, injuries and diseases that may be applicable to the work of seafarers and particularly those which are specific to maritime employment;

(b) clearly specify the obligation of shipowners, seafarers and others concerned to comply with the applicable standards and with the ship's occupational safety and health policy and programme with special attention being paid to the safety and health of seafarers under the age of 18;

(c) specify the duties of the master or a person designated by the master, or both, to take specific responsibility for the implementation of and compliance with the ship's occupational safety and health policy and programme; and

(d) specify the authority of the ship's seafarers appointed or elected as safety representatives to participate in meetings of the ship's safety committee. Such a committee shall be established on board a ship on which there are five or more seafarers.

3. The laws and regulations and other measures referred to in Regulation 4.3, paragraph 3, shall be regularly reviewed in consultation with the representatives of the shipowners' and seafarers' organizations and, if necessary, revised to take account of changes in technology and research in order to facilitate continuous improvement in occupational safety and health policies and programmes and to provide a safe occupational environment for seafarers on ships that fly the Member's flag.

4. Compliance with the requirements of applicable international instruments on the acceptable levels of exposure to workplace hazards on board ships and on the development and implementation of ships' occupational safety and health policies and programmes shall be considered as meeting the requirements of this Convention.

5. The competent authority shall ensure that:

(a) occupational accidents, injuries and diseases are adequately reported, taking into account the guidance provided by the International Labour Organization with respect to the reporting and recording of occupational accidents and diseases;

(b) comprehensive statistics of such accidents and diseases are kept, analysed and published and, where appropriate, followed up by research into general trends and into the hazards identified; and

(c) occupational accidents are investigated.

6. Reporting and investigation of occupational safety and health matters shall be designed to ensure the protection of seafarers' personal data, and shall take account of the guidance provided by the International Labour Organization on this matter.

7. The competent authority shall cooperate with shipowners' and seafarers' organizations to take measures to bring to the attention of all seafarers information concerning particular hazards on board ships, for instance, by posting official notices containing relevant instructions.

8. The competent authority shall require that shipowners conducting risk evaluation in relation to management of occupational safety and health refer to appropriate statistical information from their ships and from general statistics provided by the competent authority.

Guideline

Guideline B4.3 - Health and safety protection and accident prevention

Guideline B4.3.1 - Provisions on occupational accidents, injuries and diseases

1. The provisions required under Standard A4.3 should take into account the ILO code of practice entitled Accident prevention on board ship at sea and in port, 1996, and subsequent versions and other related ILO and other international standards and guidelines and codes of practice regarding occupational safety and health protection, including any exposure levels that they may identify.

2. The competent authority should ensure that the national guidelines for the management of occupational safety and health address the following matters, in particular:

(a) general and basic provisions;

(b) structural features of the ship, including means of access and asbestos-related risks;

(c) machinery;

(d) the effects of the extremely low or high temperature of any surfaces with which seafarers may be in contact;

(e) the effects of noise in the workplace and in shipboard accommodation; (f) the effects of vibration in the workplace and in shipboard accommodation;

(g) the effects of ambient factors, other than those referred to in subparagraphs (e) and (f), in the workplace and in shipboard accommodation, including tobacco smoke;

(h) special safety measures on and below deck;

(i) loading and unloading equipment;

(j) fire prevention and fire-fighting;

(k) anchors, chains and lines;

(l) dangerous cargo and ballast;

(m) personal protective equipment for seafarers;

(n) work in enclosed spaces;

(o) physical and mental effects of fatigue;

(p) the effects of drug and alcohol dependency;

(q) HIV/AIDS protection and prevention; and

(r) emergency and accident response.

3. The assessment of risks and reduction of exposure on the matters referred to in paragraph 2 of this Guideline should take account of the physical occupational health effects, including manual handling of loads, noise and vibration, the chemical and biological occupational health effects, the mental occupational health effects, the physical and mental health effects of fatigue, and occupational accidents. The necessary measures should take due account of the preventive principle according to which, among other things, combating risk at the source, adapting work to the individual, especially as regards the design of workplaces, and replacing the dangerous by the non-dangerous or the less dangerous, have precedence over personal protective equipment for seafarers.

4. In addition, the competent authority should ensure that the implications for health and safety are taken into account, particularly in the following areas:

(a) emergency and accident response;

(b) the effects of drug and alcohol dependency; and

(c) HIV/AIDS protection and prevention.

Guideline B4.3.2 - Exposure to noise

1. The competent authority, in conjunction with the competent international bodies and with representatives of shipowners' and seafarers' organizations concerned, should review on an ongoing basis the problem of noise on board ships with the objective of improving the protection of seafarers, in so far as practicable, from the adverse effects of exposure to noise.

2. The review referred to in paragraph 1 of this Guideline should take account of the adverse effects of exposure to excessive noise on the hearing, health and comfort of seafarers and the measures to be prescribed or recommended to reduce shipboard noise to protect seafarers. The measures to be considered should include the following:

(a) instruction of seafarers in the dangers to hearing and health of prolonged exposure to high noise levels and in the proper use of noise protection devices and equipment;

(b) provision of approved hearing protection equipment to seafarers where necessary; and

(c) assessment of risk and reduction of exposure levels to noise in all accommodation and recreational and catering facilities, as well as engine rooms and other machinery spaces.

Guideline B4.3.3 - Exposure to vibration

1. The competent authority, in conjunction with the competent international bodies and with representatives of shipowners' and seafarers' organizations concerned, and taking into account, as appropriate, relevant international standards, should review on an ongoing basis the problem of vibration on board ships with the objective of improving the protection of seafarers, in so far as practicable, from the adverse effects of vibration.

2. The review referred to in paragraph 1 of this Guideline should cover the effect of exposure to excessive vibration on the health and comfort of seafarers and the measures to be prescribed or recommended to reduce shipboard vibration to protect seafarers. The measures to be considered should include the following:

(a) instruction of seafarers in the dangers to their health of prolonged exposure to vibration;

(b) provision of approved personal protective equipment to seafarers where necessary; and

(c) assessment of risks and reduction of exposure to vibration in all accommodation and recreational and catering facilities by adopting measures in accordance with the guidance provided by the ILO code of practice entitled Ambient factors in the workplace, 2001, and any subsequent revisions, taking account of the difference between exposure in those areas and in the workplace.

Guideline B4.3.4 - Obligations of shipowners

1. Any obligation on the shipowner to provide protective equipment or other accident prevention safeguards should, in general, be accompanied by provisions requiring their use by seafarers and by a requirement for seafarers to comply with the relevant accident prevention and health protection measures.

2. Account should also be taken of Articles 7 and 11 of the Guarding of Machinery Convention, 1963 (No. 119), and the corresponding provisions of the Guarding of Machinery Recommendation, 1963 (No. 118), under which the obligation to ensure compliance with the requirement that machinery in use is properly guarded, and its use without appropriate guards prevented, rests on the employer, while there is an obligation on the worker not to use machinery without the guards being in position nor to make inoperative the guards provided.

Guideline B4.3.5 - Reporting and collection of statistics

1. All occupational accidents and occupational injuries and diseases should be reported so that they can be investigated and comprehensive statistics can be kept, analysed and published, taking account of protection of the personal data of the seafarers concerned. Reports should not be limited to fatalities or to accidents involving the ship.

2. The statistics referred to in paragraph 1 of this Guideline should record the numbers, nature, causes and effects of occupational accidents and occupational injuries and diseases, with a clear indication, as applicable, of the department on board a ship, the type of accident and whether at sea or in port.

3. Each Member should have due regard to any international system or model for recording accidents to seafarers which may have been established by the International Labour Organization.

Guideline B4.3.6 - Investigations

1. The competent authority should undertake investigations into the causes and circumstances of all occupational accidents and occupational injuries and diseases resulting in loss of life or serious personal injury, and such other cases as may be specified in national laws or regulations.

2. Consideration should be given to including the following as subjects of investigation:

(a) working environment, such as working surfaces, layout of machinery, means of access, lighting and methods of work;

(b) incidence in different age groups of occupational accidents and occupational injuries and diseases;

(c) special physiological or psychological problems created by the shipboard environment;

(d) problems arising from physical stress on board a ship, in particular as a consequence of increased workload;

(e) problems arising from and effects of technical developments and their influence on the composition of crews; and

(f) problems arising from any human failures.

Guideline B4.3.7 - National protection and prevention programmes

1. In order to provide a sound basis for measures to promote occupational safety and health protection and prevention of accidents, injuries and diseases which are due to particular hazards of maritime employment, research should be undertaken into general trends and into such hazards as are revealed by statistics.

2. The implementation of protection and prevention programmes for the promotion of occupational safety and health should be so organized that the competent authority, shipowners and seafarers or their representatives and other appropriate bodies may play an active role, including through such means as information sessions, on-board guidelines on maximum exposure levels to potentially harmful ambient workplace factors and other hazards or outcomes of a systematic risk evaluation process. In particular, national or local joint occupational safety and health protection and accident prevention committees or ad hoc working parties and on-board committees, on which shipowners' and seafarers' organizations concerned are represented, should be established.

3. Where such activity takes place at company level, the representation of seafarers on any safety committee on board that shipowner's ships should be considered.

Guideline B4.3.8 - Content of protection and prevention programmes

1. Consideration should be given to including the following in the functions of the committees and other bodies referred to in Guideline B4.3.7, paragraph 2:

(a) the preparation of national guidelines and policies for occupational safety and health management systems and for accident prevention provisions, rules and manuals;

(b) the organization of occupational safety and health protection and accident prevention training and programmes;

(c) the organization of publicity on occupational safety and health protection and accident prevention, including films, posters, notices and brochures; and

(d) the distribution of literature and information on occupational safety and health protection and accident prevention so that it reaches seafarers on board ships.

2. Relevant provisions or recommendations adopted by the appropriate national authorities or organizations or international organizations should be taken into account by those preparing texts of occupational safety and health protection and accident prevention measures or recommended practices.

3. In formulating occupational safety and health protection and accident prevention programmes, each Member should have due regard to any code of practice concerning the safety and health of seafarers which may have been published by the International Labour Organization.

Guideline B4.3.9 - Instruction in occupational safety and health protection and the prevention of occupational accidents

1. The curriculum for the training referred to in Standard A4.3, paragraph 1(a), should be reviewed periodically and brought up to date in the light of development in types and sizes of ships and in their equipment, as well as changes in manning practices, nationality, language and the organization of work on board ships.

2. There should be continuous occupational safety and health protection and accident prevention publicity. Such publicity might take the following forms:

(a) educational audiovisual material, such as films, for use in vocational training centres for seafarers and where possible shown on board ships;

(b) display of posters on board ships;

(c) inclusion in periodicals read by seafarers of articles on the hazards of maritime employment and on occupational safety and health protection and accident prevention measures; and

(d) special campaigns using various publicity media to instruct seafarers, including campaigns on safe working practices.

3. The publicity referred to in paragraph 2 of this Guideline should take account of the different nationalities, languages and cultures of seafarers on board ships.

Guideline B4.3.10 - Safety and health education of young seafarers

1. Safety and health regulations should refer to any general provisions on medical examinations before and during employment and on the prevention of accidents and the protection of health in employment, which may be applicable to the work of seafarers. Such regulations should specify measures which will minimize occupational dangers to young seafarers in the course of their duties.

2. Except where a young seafarer is recognized as fully qualified in a pertinent skill by the competent authority, the regulations should specify restrictions on young seafarers undertaking, without appropriate supervision and instruction, certain types of work presenting special risk of accident or of detrimental effect on their health or physical development, or requiring a particular degree of maturity, experience or skill. In determining the types of work to be restricted by the regulations, the competent authority might consider in particular work involving:

(a) the lifting, moving or carrying of heavy loads or objects;

(b) entry into boilers, tanks and cofferdams;

(c) exposure to harmful noise and vibration levels;

(d) operating hoisting and other power machinery and tools, or acting as signallers to operators of such equipment;

(e) handling mooring or tow lines or anchoring equipment;

(f) rigging;

(g) work aloft or on deck in heavy weather;

(h) nightwatch duties;

(i) servicing of electrical equipment;

(j) exposure to potentially harmful materials, or harmful physical agents such as dangerous or toxic substances and ionizing radiations;

(k) the cleaning of catering machinery; and

(l) the handling or taking charge of ships' boats.

3. Practical measures should be taken by the competent authority or through the appropriate machinery to bring to the attention of young seafarers information concerning the prevention of accidents and the protection of their health on board ships. Such measures could include adequate instruction in courses, official accident prevention publicity intended for young persons and professional instruction and supervision of young seafarers.

4. Education and training of young seafarers both ashore and on board ships should include guidance on the detrimental effects on their health and well-being of the abuse of alcohol and drugs and other potentially harmful substances, and the risk and concerns relating to HIV/AIDS and of other health risk related activities.

Guideline B4.3.11 - International cooperation

1. Members, with the assistance as appropriate of intergovernmental and other international organizations, should endeavour, in cooperation with each other, to achieve the greatest possible uniformity of action for the promotion of occupational safety and health protection and prevention of accidents.

2. In developing programmes for promoting occupational safety and health protection and prevention of accidents under Standard A4.3, each Member should have due regard to relevant codes of practice published by the International Labour Organization and the appropriate standards of international organizations.

3. Members should have regard to the need for international cooperation in the continuous promotion of activity related to occupational safety and health protection and prevention of occupational accidents. Such cooperation might take the form of:

(a) bilateral or multilateral arrangements for uniformity in occupational safety and health protection and accident prevention standards and safeguards; (b) exchange of information on particular hazards affecting seafarers and on means of promoting occupational safety and health protection and preventing accidents;

(c) assistance in testing of equipment and inspection according to the national regulations of the flag State;

(d) collaboration in the preparation and dissemination of occupational safety and health protection and accident prevention provisions, rules or manuals;

(e) collaboration in the production and use of training aids; and

(f) joint facilities for, or mutual assistance in, the training of seafarers in occupational safety and health protection, accident prevention and safe working practices.

Regulation
Regulation 4.4 - Access to shore-based welfare facilities

Purpose: To ensure that seafarers working on board a ship have access to shore-based facilities and services to secure their health and well-being

1. Each Member shall ensure that shore-based welfare facilities, where they exist, are easily accessible. The Member shall also promote the development of welfare facilities, such as those listed in the Code, in designated ports to provide seafarers on ships that are in its ports with access to adequate welfare facilities and services.

2. The responsibilities of each Member with respect to shore-based facilities, such as welfare, cultural, recreational and information facilities and services, are set out in the Code.

Standard

Standard A4.4 - Access to shore-based welfare facilities

1. Each Member shall require, where welfare facilities exist on its territory, that they are available for the use of all seafarers, irrespective of nationality, race, colour, sex, religion, political opinion or social origin and irrespective of the flag State of the ship on which they are employed or engaged or work.

2. Each Member shall promote the development of welfare facilities in appropriate ports of the country and determine, after consultation with the shipowners' and seafarers' organizations concerned, which ports are to be regarded as appropriate.

3. Each Member shall encourage the establishment of welfare boards which shall regularly review welfare facilities and services to ensure that they are appropriate in the light of changes in the needs of seafarers resulting from technical, operational and other developments in the shipping industry.

Guideline

Guideline B4.4 - Access to shore-based welfare facilities

Guideline B4.4.1 - Responsibilities of Members

1. Each Member should:

(a) take measures to ensure that adequate welfare facilities and services are provided for seafarers in designated ports of call and that adequate protection is provided to seafarers in the exercise of their profession; and

(b) take into account, in the implementation of these measures, the special needs of seafarers, especially when in foreign countries and when entering war zones, in respect of their safety, health and spare-time activities.

2. Arrangements for the supervision of welfare facilities and services should include participation by representative shipowners' and seafarers' organizations concerned.

3. Each Member should take measures designed to expedite the free circulation among ships, central supply agencies and welfare establishments of welfare materials such as films, books, newspapers and sports equipment for use by seafarers on board their ships and in welfare centres ashore.

4. Members should cooperate with one another in promoting the welfare of seafarers at sea and in port. Such cooperation should include the following:

(a) consultations among competent authorities aimed at the provision and improvement of seafarers' welfare facilities and services, both in port and on board ships;

(b) agreements on the pooling of resources and the joint provision of welfare facilities in major ports so as to avoid unnecessary duplication;

(c) organization of international sports competitions and encouragement of the participation of seafarers in sports activities; and

(d) organization of international seminars on the subject of welfare of seafarers at sea and in port.

Guideline B4.4.2 - Welfare facilities and services in ports

1. Each Member should provide or ensure the provision of such welfare facilities and services as may be required, in appropriate ports of the country.

2. Welfare facilities and services should be provided, in accordance with national conditions and practice, by one or more of the following:

(a) public authorities;

(b) shipowners' and seafarers' organizations concerned under collective agreements or other agreed arrangements; and

(c) voluntary organizations.

3. Necessary welfare and recreational facilities should be established or developed in ports. These should include:

(a) meeting and recreation rooms as required;

(b) facilities for sports and outdoor facilities, including competitions; (c) educational facilities; and

(d) where appropriate, facilities for religious observances and for personal counselling.

4. These facilities may be provided by making available to seafarers in accordance with their needs facilities designed for more general use.

5. Where large numbers of seafarers of different nationalities require facilities such as hotels, clubs and sports facilities in a particular port, the competent authorities or bodies of the countries of origin of the seafarers and of the flag States, as well as the international associations concerned, should consult and cooperate with the competent authorities and bodies of the country in which the port is situated and with one another, with a view to the pooling of resources and to avoiding unnecessary duplication.

6. Hotels or hostels suitable for seafarers should be available where there is need for them. They should provide facilities equal to those found in a good-class hotel, and should wherever possible be located in good surroundings away from the immediate vicinity of the docks. Such hotels or hostels should be properly supervised, the prices charged should be reasonable in amount and, where necessary and possible, provision should be made for accommodating seafarers' families.

7. These accommodation facilities should be open to all seafarers, irrespective of nationality, race, colour, sex, religion, political opinion or social origin and irrespective of the flag State of the ship on which they are employed or engaged or work. Without in any way infringing this principle, it may be necessary in certain ports to provide several types of facilities, comparable in standard but adapted to the customs and needs of different groups of seafarers.

8. Measures should be taken to ensure that, as necessary, technically competent persons are employed full time in the operation of seafarers' welfare facilities and services, in addition to any voluntary workers.

Guideline B4.4.3 - Welfare boards

1. Welfare boards should be established, at the port, regional and national levels, as appropriate. Their functions should include:

(a) keeping under review the adequacy of existing welfare facilities and monitoring the need for the provision of additional facilities or the withdrawal of underutilized facilities; and

(b) assisting and advising those responsible for providing welfare facilities and ensuring coordination between them.

2. Welfare boards should include among their members representatives of shipowners' and seafarers' organizations, the competent authorities and, where appropriate, voluntary organizations and social bodies.

3. As appropriate, consuls of maritime States and local representatives of foreign welfare organizations should, in accordance with national laws and regulations, be associated with the work of port, regional and national welfare boards.

Guideline B4.4.4 - Financing of welfare facilities

1. In accordance with national conditions and practice, financial support for port welfare facilities should be made available through one or more of the following:

(a) grants from public funds;

(b) levies or other special dues from shipping sources;

(c) voluntary contributions from shipowners, seafarers, or their organizations; and

(d) voluntary contributions from other sources.

2. Where welfare taxes, levies and special dues are imposed, they should be used only for the purposes for which they are raised.

Guideline B4.4.5 - Dissemination of information and facilitation measures

1. Information should be disseminated among seafarers concerning facilities open to the general public in ports of call, particularly transport, welfare, entertainment and educational facilities and places of worship, as well as facilities provided specifically for seafarers.

2. Adequate means of transport at moderate prices should be available at any reasonable time in order to enable seafarers to reach urban areas from convenient locations in the port.

3. All suitable measures should be taken by the competent authorities to make known to shipowners and to seafarers entering port any special laws and customs, the contravention of which may jeopardize their freedom.

4. Port areas and access roads should be provided by the competent authorities with adequate lighting and signposting and regular patrols for the protection of seafarers.

Guideline B4.4.6 - Seafarers in a foreign port

1. For the protection of seafarers in foreign ports, measures should be taken to facilitate:

(a) access to consuls of their State of nationality or State of residence; and (b) effective cooperation between consuls and the local or national authorities.

2. Seafarers who are detained in a foreign port should be dealt with promptly under due process of law and with appropriate consular protection.

3. Whenever a seafarer is detained for any reason in the territory of a Member, the competent authority should, if the seafarer so requests, immediately inform the flag State and the State of nationality of the seafarer. The competent authority should promptly inform the seafarer of the right to make such a request. The State of nationality of the seafarer should promptly notify the seafarer's next of kin. The competent authority should allow consular officers of these States immediate access to the seafarer and regular visits thereafter so long as the seafarer is detained.

4. Each Member should take measures, whenever necessary, to ensure the safety of seafarers from aggression and other unlawful acts while ships are in their territorial waters and especially in approaches to ports.

5. Every effort should be made by those responsible in port and on board a ship to facilitate shore leave for seafarers as soon as possible after a ship's arrival in port.

Regulation
Regulation 4.5 - Social security

Purpose: To ensure that measures are taken with a view to providing seafarers with access to social security protection

1. Each Member shall ensure that all seafarers and, to the extent provided for in its national law, their dependants have access to social security protection in accordance with the Code without prejudice however to any more favourable conditions referred to in paragraph 8 of article 19 of the Constitution.

2. Each Member undertakes to take steps, according to its national circumstances, individually and through international cooperation, to achieve progressively comprehensive social security protection for seafarers.

3. Each Member shall ensure that seafarers who are subject to its social security legislation, and, to the extent provided for in its national law, their dependants, are entitled to benefit from social security protection no less favourable than that enjoyed by shoreworkers.

Standard

Standard A4.5 - Social security

1. The branches to be considered with a view to achieving progressively comprehensive social security protection under Regulation 4.5 are: medical care, sickness benefit, unemployment benefit, old-age benefit, employment injury benefit, family benefit, maternity benefit, invalidity benefit and survivors' benefit, complementing the protection provided for under Regulations 4.1, on medical care, and 4.2, on shipowners' liability, and under other titles of this Convention.

2. At the time of ratification, the protection to be provided by each Member in accordance with Regulation 4.5, paragraph 1, shall include at least three of the nine branches listed in paragraph 1 of this Standard.

3. Each Member shall take steps according to its national circumstances to provide the complementary social security protection referred to in paragraph 1 of this Standard to all seafarers ordinarily resident in its territory. This responsibility could be satisfied, for example, through appropriate bilateral or multilateral agreements or contribution-based systems. The resulting protection shall be no less favourable than that enjoyed by shoreworkers resident in their territory.

4. Notwithstanding the attribution of responsibilities in paragraph 3 of this Standard, Members may determine, through bilateral and multilateral agreements and through provisions adopted in the framework of regional economic integration organizations, other rules concerning the social security legislation to which seafarers are subject.

5. Each Member's responsibilities with respect to seafarers on ships that fly its flag shall include those provided for by Regulations 4.1 and 4.2 and the related provisions of the Code, as well as those that are inherent in its general obligations under international law.

6. Each Member shall give consideration to the various ways in which comparable benefits will, in accordance with national law and practice, be provided to seafarers in the absence of adequate coverage in the branches referred to in paragraph 1 of this Standard.

7. The protection under Regulation 4.5, paragraph 1, may, as appropriate, be contained in laws or regulations, in private schemes or in collective bargaining agreements or in a combination of these.

8. To the extent consistent with their national law and practice, Members shall cooperate, through bilateral or multilateral agreements or other arrangements, to ensure the maintenance of social security rights, provided through contributory or non-contributory schemes, which have been acquired, or are in the course of acquisition, by all seafarers regardless of residence.

9. Each Member shall establish fair and effective procedures for the settlement of disputes.

10. Each Member shall at the time of ratification specify the branches for which protection is provided in accordance with paragraph 2 of this Standard. It shall subsequently notify the Director-General of the International Labour Office when it provides social security protection in respect of one or more other branches stated in paragraph 1 of this Standard. The Director-General shall maintain a register of this information and shall make it available to all interested parties.

11. The reports to the International Labour Office pursuant to article 22 of the Constitution, shall also include information regarding steps taken in accordance with Regulation 4.5, paragraph 2, to extend protection to other branches.

Guideline

Guideline B4.5 - Social security

1. The protection to be provided at the time of ratification in accordance with Standard A4.5, paragraph 2, should at least include the branches of medical care, sickness benefit and employment injury benefit.

2. In the circumstances referred to in Standard A4.5, paragraph 6, comparable benefits may be provided through insurance, bilateral and multilateral agreements or other effective means, taking into consideration the provisions of relevant collective bargaining agreements. Where such measures are adopted, seafarers covered by such measures should be advised of the means by which the various branches of social security protection will be provided.

3. Where seafarers are subject to more than one national legislation covering social security, the Members concerned should cooperate in order to determine by mutual agreement which legislation is to apply, taking into account such factors as the type and level of protection under the respective legislations which is more favourable to the seafarer concerned as well as the seafarer's preference.

4. The procedures to be established under Standard A4.5, paragraph 9, should be designed to cover all disputes relevant to the claims of the seafarers concerned, irrespective of the manner in which the coverage is provided.

5. Each Member which has national seafarers, non-national seafarers or both serving on ships that fly its flag should provide the social security protection in the Convention as applicable, and should periodically review the branches of social security protection in Standard A4.5, paragraph 1, with a view to identifying any additional branches appropriate for the seafarers concerned.

6. The seafarers' employment agreement should identify the means by which the various branches of social security protection will be provided to the seafarer by the shipowner as well as any other relevant information at the disposal of the shipowner, such as statutory deductions from the seafarers' wages and shipowners' contributions which may be made in accordance with the requirements of identified authorized bodies pursuant to relevant national social security schemes.

7. The Member whose flag the ship flies should, in effectively exercising its jurisdiction over social matters, satisfy itself that the shipowners' responsibilities concerning social security protection are met, including making the required contributions to social security schemes.

TITLE 5. COMPLIANCE AND ENFORCEMENT

1. The Regulations in this Title specify each Member's responsibility to fully implement and enforce the principles and rights set out in the Articles of this Convention as well as the particular obligations provided for under its Titles 1, 2, 3 and 4.

2. Paragraphs 3 and 4 of Article VI, which permit the implementation of Part A of the Code through substantially equivalent provisions, do not apply to Part A of the Code in this Title.

3. In accordance with paragraph 2 of Article VI, each Member shall implement its responsibilities under the Regulations in the manner set out in the corresponding Standards of Part A of the Code, giving due consideration to the corresponding Guidelines in Part B of the Code.

4. The provisions of this Title shall be implemented bearing in mind that seafarers and shipowners, like all other persons, are equal before the law and are entitled to the equal protection of the law and shall not be subject to discrimination in their access to courts, tribunals or other dispute resolution mechanisms. The provisions of this Title do not determine legal jurisdiction or a legal venue.

Regulation
Regulation 5.1 - Flag State responsibilities

Purpose: To ensure that each Member implements its responsibilities under this Convention with respect to ships that fly its flag

Regulation 5.1.1 - General principles

1. Each Member is responsible for ensuring implementation of its obligations under this Convention on ships that fly its flag.

2. Each Member shall establish an effective system for the inspection and certification of maritime labour conditions, in accordance with Regulations 5.1.3 and 5.1.4 ensuring that the working and living conditions for seafarers on ships that fly its flag meet, and continue to meet, the standards in this Convention.

3. In establishing an effective system for the inspection and certification of maritime labour conditions, a Member may, where appropriate, authorize public institutions or other organizations (including those of another Member, if the latter agrees) which it recognizes as competent and independent to carry out inspections or to issue certificates or to do both. In all cases, the Member shall remain fully responsible for the inspection and certification of the working and living conditions of the seafarers concerned on ships that fly its flag.

4. A maritime labour certificate, complemented by a declaration of maritime labour compliance, shall constitute prima facie evidence that the ship has been duly inspected by the Member whose flag it flies and that the requirements of this Convention relating to working and living conditions of the seafarers have been met to the extent so certified.

5. Information about the system referred to in paragraph 2 of this Regulation, including the method used for assessing its effectiveness, shall be included in the Member's reports to the International Labour Office pursuant to article 22 of the Constitution.

Standard

Standard A5.1.1 - General principles

1. Each Member shall establish clear objectives and standards covering the administration of its inspection and certification systems, as well as adequate overall procedures for its assessment of the extent to which those objectives and standards are being attained.

2. Each Member shall require all ships that fly its flag to have a copy of this Convention available on board.

Guideline

Guideline B5.1.1 - General principles

1. The competent authority should make appropriate arrangements to promote effective cooperation between public institutions and other organizations, referred to in Regulations 5.1.1 and 5.1.2, concerned with seafarers' shipboard working and living conditions.

2. In order to better ensure cooperation between inspectors and shipowners, seafarers and their respective organizations, and to maintain or improve seafarers' working and living conditions, the competent authority should consult the representatives of such organizations at regular intervals as to the best means of attaining these ends. The manner of such consultation should be determined by the competent authority after consulting with shipowners' and seafarers' organizations.

Regulation
Regulation 5.1.2 - Authorization of recognized organizations

1. The public institutions or other organizations referred to in paragraph 3 of Regulation 5.1.1 ( recognized organizations ) shall have been recognized by the competent authority as meeting the requirements in the Code regarding competency and independence. The inspection or certification functions which the recognized organizations may be authorized to carry out shall come within the scope of the activities that are expressly mentioned in the Code as being carried out by the competent authority or a recognized organization.

2. The reports referred to in paragraph 5 of Regulation 5.1.1 shall contain information regarding any recognized organization, the extent of authorizations given and the arrangements made by the Member to ensure that the authorized activities are carried out completely and effectively.

Standard
Standard A5.1.2 - Authorization of recognized organizations

1. For the purpose of recognition in accordance with paragraph 1 of Regulation 5.1.2, the competent authority shall review the competency and independence of the organization concerned and determine whether the organization has demonstrated, to the extent necessary for carrying out the activities covered by the authorization conferred on it, that the organization:

(a) has the necessary expertise in the relevant aspects of this Convention and an appropriate knowledge of ship operations, including the minimum requirements for seafarers to work on a ship, conditions of employment, accommodation, recreational facilities, food and catering, accident prevention, health protection, medical care, welfare and social security protection;

(b) has the ability to maintain and update the expertise of its personnel;

(c) has the necessary knowledge of the requirements of this Convention as well as of applicable national laws and regulations and relevant international instruments; and

(d) is of the appropriate size, structure, experience and capability commensurate with the type and degree of authorization.

2. Any authorizations granted with respect to inspections shall, as a minimum, empower the recognized organization to require the rectification of deficiencies that it identifies in seafarers' working and living conditions and to carry out inspections in this regard at the request of a port State.

3. Each Member shall establish:

(a) a system to ensure the adequacy of work performed by recognized organizations, which includes information on all applicable national laws and regulations and relevant international instruments; and

(b) procedures for communication with and oversight of such organizations.

4. Each Member shall provide the International Labour Office with a current list of any recognized organizations authorized to act on its behalf and it shall keep this list up to date. The list shall specify the functions that the recognized organizations have been authorized to carry out. The Office shall make the list publicly available.

Guideline

Guideline B5.1.2 - Authorization of recognized organizations

1. The organization seeking recognition should demonstrate the technical, administrative and managerial competence and capacity to ensure the provision of timely service of satisfactory quality.

2. In evaluating the capability of an organization, the competent authority should determine whether the organization:

(a) has adequate technical, managerial and support staff;

(b) has sufficient qualified professional staff to provide the required service, representing an adequate geographical coverage;

(c) has proven ability to provide a timely service of satisfactory quality; and

(d) is independent and accountable in its operations.

3. The competent authority should conclude a written agreement with any organization that it recognizes for purposes of an authorization. The agreement should include the following elements:

(a) scope of application;

(b) purpose;

(c) general conditions;

(d) the execution of functions under authorization;

(e) legal basis of the functions under authorization;

(f) reporting to the competent authority;

(g) specification of the authorization from the competent authority to the recognized organization; and

(h) the competent authority's supervision of activities delegated to the recognized organization.

4. Each Member should require the recognized organizations to develop a system for qualification of staff employed by them as inspectors to ensure the timely updating of their knowledge and expertise.

5. Each Member should require the recognized organizations to maintain records of the services performed by them such that they are able to demonstrate achievement of the required standards in the items covered by the services.

6. In establishing the oversight procedures referred to in Standard A5.1.2, paragraph 3(b), each Member should take into account the Guidelines for the Authorization of Organizations Acting on Behalf of the Administration, adopted in the framework of the International Maritime Organization.

Regulation
Regulation 5.1.3 - Maritime labour certificate and declaration of maritime labour compliance

1. This Regulation applies to ships of:

(a) 500 gross tonnage or over, engaged in international voyages; and

(b) 500 gross tonnage or over, flying the flag of a Member and operating from a port, or between ports, in another country.

For the purpose of this Regulation, international voyage means a voyage from a country to a port outside such a country.

2. This Regulation also applies to any ship that flies the flag of a Member and is not covered by paragraph 1 of this Regulation, at the request of the shipowner to the Member concerned.

3. Each Member shall require ships that fly its flag to carry and maintain a maritime labour certificate certifying that the working and living conditions of seafarers on the ship, including measures for ongoing compliance to be included in the declaration of maritime labour compliance referred to in paragraph 4 of this Regulation, have been inspected and meet the requirements of national laws or regulations or other measures implementing this Convention.

4. Each Member shall require ships that fly its flag to carry and maintain a declaration of maritime labour compliance stating the national requirements implementing this Convention for the working and living conditions for seafarers and setting out the measures adopted by the shipowner to ensure compliance with the requirements on the ship or ships concerned.

5. The maritime labour certificate and the declaration of maritime labour compliance shall conform to the model prescribed by the Code.

6. Where the competent authority of the Member or a recognized organization duly authorized for this purpose has ascertained through inspection that a ship that flies the Member's flag meets or continues to meet the standards of this Convention, it shall issue or renew a maritime labour certificate to that effect and maintain a publicly available record of that certificate.

7. Detailed requirements for the maritime labour certificate and the declaration of maritime labour compliance, including a list of the matters that must be inspected and approved, are set out in Part A of the Code.

Standard

Standard A5.1.3 - Maritime labour certificate and declaration of maritime labour compliance

1. The maritime labour certificate shall be issued to a ship by the competent authority, or by a recognized organization duly authorized for this purpose, for a period which shall not exceed five years. A list of matters that must be inspected and found to meet national laws and regulations or other measures implementing the requirements of this Convention regarding the working and living conditions of seafarers on ships before a maritime labour certificate can be issued is found in Appendix A5-I.

2. The validity of the maritime labour certificate shall be subject to an intermediate inspection by the competent authority, or by a recognized organization duly authorized for this purpose, to ensure continuing compliance with the national requirements implementing this Convention. If only one intermediate inspection is carried out and the period of validity of the certificate is five years, it shall take place between the second and third anniversary dates of the certificate. Anniversary date means the day and month of each year which will correspond to the date of expiry of the maritime labour certificate. The scope and depth of the intermediate inspection shall be equal to an inspection for renewal of the certificate. The certificate shall be endorsed following satisfactory intermediate inspection.

3. Notwithstanding paragraph 1 of this Standard, when the renewal inspection has been completed within three months before the expiry of the existing maritime labour certificate, the new maritime labour certificate shall be valid from the date of completion of the renewal inspection for a period not exceeding five years from the date of expiry of the existing certificate.

4. When the renewal inspection is completed more than three months before the expiry date of the existing maritime labour certificate, the new maritime labour certificate shall be valid for a period not exceeding five years starting from the date of completion of the renewal inspection.

5. A maritime labour certificate may be issued on an interim basis:

(a) to new ships on delivery;

(b) when a ship changes flag; or

(c) when a shipowner assumes responsibility for the operation of a ship which is new to that shipowner.

6. An interim maritime labour certificate may be issued for a period not exceeding six months by the competent authority or a recognized organization duly authorized for this purpose.

7. An interim maritime labour certificate may only be issued following verification that:

(a) the ship has been inspected, as far as reasonable and practicable, for the matters listed in Appendix A5-I, taking into account verification of items under subparagraphs (b), (c) and (d) of this paragraph;

(b) the shipowner has demonstrated to the competent authority or recognized organization that the ship has adequate procedures to comply with this Convention;

(c) the master is familiar with the requirements of this Convention and the responsibilities for implementation; and

(d) relevant information has been submitted to the competent authority or recognized organization to produce a declaration of maritime labour compliance.

8. A full inspection in accordance with paragraph 1 of this Standard shall be carried out prior to expiry of the interim certificate to enable issue of the full-term maritime labour certificate. No further interim certificate may be issued following the initial six months referred to in paragraph 6 of this Standard. A declaration of maritime labour compliance need not be issued for the period of validity of the interim certificate.

9. The maritime labour certificate, the interim maritime labour certificate and the declaration of maritime labour compliance shall be drawn up in the form corresponding to the models given in Appendix A5-II.

10. The declaration of maritime labour compliance shall be attached to the maritime labour certificate. It shall have two parts:

(a) Part I shall be drawn up by the competent authority which shall: (i) identify the list of matters to be inspected in accordance with paragraph 1 of this Standard; (ii) identify the national requirements embodying the relevant provisions of thisConvention by providing a reference to the relevant national legal provisions as well as, to the extent necessary, concise information on the main content of the national requirements; (iii) refer to ship-type specific requirements under national legislation; (iv) record any substantially equivalent provisions adopted pursuant to paragraph 3 of Article VI; and (v) clearly indicate any exemption granted by the competent authority as provided in Title 3; and

(b) Part II shall be drawn up by the shipowner and shall identify the measures adopted to ensure ongoing compliance with the national requirements between inspections and the measures proposed to ensure that there is continuous improvement.

The competent authority or recognized organization duly authorized for this purpose shall certify Part II and shall issue the declaration of maritime labour compliance.

11. The results of all subsequent inspections or other verifications carried out with respect to the ship concerned and any significant deficiencies found during any such verification shall be recorded, together with the date when the deficiencies were found to have been remedied. This record, accompanied by an English-language translation where it is not in English, shall, in accordance with national laws or regulations, be inscribed upon or appended to the declaration of maritime labour compliance or made available in some other way to seafarers, flag State inspectors, authorized officers in port States and shipowners' and seafarers' representatives.

12. A current valid maritime labour certificate and declaration of maritime labour compliance, accompanied by an English-language translation where it is not in English, shall be carried on the ship and a copy shall be posted in a conspicuous place on board where it is available to the seafarers. A copy shall be made available in accordance with national laws and regulations, upon request, to seafarers, flag State inspectors, authorized officers in port States, and shipowners' and seafarers' representatives.

13. The requirement for an English-language translation in paragraphs 11 and 12 of this Standard does not apply in the case of a ship not engaged in an international voyage.

14. A certificate issued under paragraph 1 or 5 of this Standard shall cease to be valid in any of the following cases:

(a) if the relevant inspections are not completed within the periods specified under paragraph 2 of this Standard;

(b) if the certificate is not endorsed in accordance with paragraph 2 of this Standard;

(c) when a ship changes flag;

(d) when a shipowner ceases to assume the responsibility for the operation of a ship; and

(e) when substantial changes have been made to the structure or equipment covered in Title 3.

15. In the case referred to in paragraph 14(c), (d) or (e) of this Standard, a new certificate shall only be issued when the competent authority or recognized organization issuing the new certificate is fully satisfied that the ship is in compliance with the requirements of this Standard.

16. A maritime labour certificate shall be withdrawn by the competent authority or the recognized organization duly authorized for this purpose by the flag State, if there is evidence that the ship concerned does not comply with the requirements of this Convention and any required corrective action has not been taken.

17. When considering whether a maritime labour certificate should be withdrawn in accordance with paragraph 16 of this Standard, the competent authority or the recognized organization shall take into account the seriousness or the frequency of the deficiencies.

Guideline

Guideline B5.1.3 - Maritime labour certificate and declaration of maritime labour compliance

1. The statement of national requirements in Part I of the declaration of maritime labour compliance should include or be accompanied by references to the legislative provisions relating to seafarers' working and living conditions in each of the matters listed in Appendix A5-I. Where national legislation precisely follows the requirements stated in this Convention, a reference may be all that is necessary. Where a provision of the Convention is implemented through substantial equivalence as provided under Article VI, paragraph 3, this provision should be identified and a concise explanation should be provided. Where an exemption is granted by the competent authority as provided in Title 3, the particular provision or provisions concerned should be clearly indicated.

2. The measures referred to in Part II of the declaration of maritime labour compliance, drawn up by the shipowner, should, in particular, indicate the occasions on which ongoing compliance with particular national requirements will be verified, the persons responsible for verification, the records to be taken, as well as the procedures to be followed where non-compliance is noted. Part II may take a number of forms. It could make reference to other more comprehensive documentation covering policies and procedures relating to other aspects of the maritime sector, for example documents required by the International Safety Management (ISM) Code or the information required by Regulation 5 of the SOLAS Convention, Chapter XI-1 relating to the ship's Continuous Synopsis Record.

3. The measures to ensure ongoing compliance should include general international requirements for the shipowner and master to keep themselves informed of the latest advances in technology and scientific findings concerning workplace design, taking into account the inherent dangers of seafarers' work, and to inform the seafarers' representatives accordingly, thereby guaranteeing a better level of protection of the seafarers' working and living conditions on board.

4. The declaration of maritime labour compliance should, above all, be drafted in clear terms designed to help all persons concerned, such as flag State inspectors, authorized officers in port States and seafarers, to check that the requirements are being properly implemented.

5. An example of the kind of information that might be contained in a declaration of maritime labour compliance is given in Appendix B5-I.

6. When a ship changes flag as referred to in Standard A5.1.3, paragraph 14(c), and where both States concerned have ratified this Convention, the Member whose flag the ship was formerly entitled to fly should, as soon as possible, transmit to the competent authority of the other Member copies of the maritime labour certificate and the declaration of maritime labour compliance carried by the ship before the change of flag and, if applicable, copies of the relevant inspection reports if the competent authority so requests within three months after the change of flag has taken place.

Regulation
Regulation 5.1.4 - Inspection and enforcement

1. Each Member shall verify, through an effective and coordinated system of regular inspections, monitoring and other control measures, that ships that fly its flag comply with the requirements of this Convention as implemented in national laws and regulations.

2. Detailed requirements regarding the inspection and enforcement system referred to in paragraph 1 of this Regulation are set out in Part A of the Code.

Standard

Standard A5.1.4 - Inspection and enforcement

1. Each Member shall maintain a system of inspection of the conditions for seafarers on ships that fly its flag which shall include verification that the measures relating to working and living conditions as set out in the declaration of maritime labour compliance, where applicable, are being followed, and that the requirements of this Convention are met.

2. The competent authority shall appoint a sufficient number of qualified inspectors to fulfil its responsibilities under paragraph 1 of this Standard. Where recognized organizations have been authorized to carry out inspections, the Member shall require that personnel carrying out the inspection are qualified to undertake these duties and shall provide them with the necessary legal authority to perform their duties.

3. Adequate provision shall be made to ensure that the inspectors have the training, competence, terms of reference, powers, status and independence necessary or desirable so as to enable them to carry out the verification and ensure the compliance referred to in paragraph 1 of this Standard.

4. Inspections shall take place at the intervals required by Standard A5.1.3, where applicable. The interval shall in no case exceed three years.

5. If a Member receives a complaint which it does not consider manifestly unfounded or obtains evidence that a ship that flies its flag does not conform to the requirements of this Convention or that there are serious deficiencies in the implementation of the measures set out in the declaration of maritime labour compliance, the Member shall take the steps necessary to investigate the matter and ensure that action is taken to remedy any deficiencies found.

6. Adequate rules shall be provided and effectively enforced by each Member in order to guarantee that inspectors have the status and conditions of service to ensure that they are independent of changes of government and of improper external influences.

7. Inspectors, issued with clear guidelines as to the tasks to be performed and provided with proper credentials, shall be empowered:

(a) to board a ship that flies the Member's flag;

(b) to carry out any examination, test or inquiry which they may consider necessary in order to satisfy themselves that the standards are being strictly observed; and

(c) to require that any deficiency is remedied and, where they have grounds to believe that deficiencies constitute a serious breach of the requirements of this Convention (including seafarers' rights), or represent a significant danger to seafarers' safety, health or security, to prohibit a ship from leaving port until necessary actions are taken.

8. Any action taken pursuant to paragraph 7(c) of this Standard shall be subject to any right of appeal to a judicial or administrative authority.

9. Inspectors shall have the discretion to give advice instead of instituting or recommending proceedings when there is no clear breach of the requirements of this Convention that endangers the safety, health or security of the seafarers concerned and where there is no prior history of similar breaches.

10. Inspectors shall treat as confidential the source of any grievance or complaint alleging a danger or deficiency in relation to seafarers' working and living conditions or a violation of laws and regulations and give no intimation to the shipowner, the shipowner's representative or the operator of the ship that an inspection was made as a consequence of such a grievance or complaint.

11. Inspectors shall not be entrusted with duties which might, because of their number or nature, interfere with effective inspection or prejudice in any way their authority or impartiality in their relations with shipowners, seafarers or other interested parties. In particular, inspectors shall:

(a) be prohibited from having any direct or indirect interest in any operation which they are called upon to inspect; and

(b) subject to appropriate sanctions or disciplinary measures, not reveal, even after leaving service, any commercial secrets or confidential working processes or information of a personal nature which may come to their knowledge in the course of their duties.

12. Inspectors shall submit a report of each inspection to the competent authority. One copy of the report in English or in the working language of the ship shall be furnished to the master of the ship and another copy shall be posted on the ship's notice board for the information of the seafarers and, upon request, sent to their representatives.

13. The competent authority of each Member shall maintain records of inspections of the conditions for seafarers on ships that fly its flag. It shall publish an annual report on inspection activities within a reasonable time, not exceeding six months, after the end of the year.

14. In the case of an investigation pursuant to a major incident, the report shall be submitted to the competent authority as soon as practicable, but not later than one month following the conclusion of the investigation.

15. When an inspection is conducted or when measures are taken under this Standard, all reasonable efforts shall be made to avoid a ship being unreasonably detained or delayed.

16. Compensation shall be payable in accordance with national laws and regulations for any loss or damage suffered as a result of the wrongful exercise of the inspectors' powers. The burden of proof in each case shall be on the complainant.

17. Adequate penalties and other corrective measures for breaches of the requirements of this Convention (including seafarers' rights) and for obstructing inspectors in the performance of their duties shall be provided for and effectively enforced by each Member.

Guideline

Guideline B5.1.4 - Inspection and enforcement

1. The competent authority and any other service or authority wholly or partly concerned with the inspection of seafarers' working and living conditions should have the resources necessary to fulfil their functions. In particular:

(a) each Member should take the necessary measures so that duly qualified technical experts and specialists may be called upon, as needed, to assist in the work of inspectors; and

(b) inspectors should be provided with conveniently situated premises, equipment and means of transport adequate for the efficient performance of their duties.

2. The competent authority should develop a compliance and enforcement policy to ensure consistency and otherwise guide inspection and enforcement activities related to this Convention. Copies of this policy should be provided to all inspectors and relevant law-enforcement officials and should be made available to the public and shipowners and seafarers.

3. The competent authority should establish simple procedures to enable it to receive information in confidence concerning possible breaches of the requirements of this Convention (including seafarers' rights) presented by seafarers directly or by representatives of the seafarers, and permit inspectors to investigate such matters promptly, including:

(a) enabling masters, seafarers or representatives of the seafarers to request an inspection when they consider it necessary; and

(b) supplying technical information and advice to shipowners and seafarers and organizations concerned as to the most effective means of complying with the requirements of this Convention and of bringing about a continual improvement in seafarers' on-board conditions.

4. Inspectors should be fully trained and sufficient in numbers to secure the efficient discharge of their duties with due regard to:

(a) the importance of the duties which the inspectors have to perform, in particular the number, nature and size of ships subject to inspection and the number and complexity of the legal provisions to be enforced;

(b) the resources placed at the disposal of the inspectors; and

(c) the practical conditions under which inspections must be carried out in order to be effective.

5. Subject to any conditions for recruitment to the public service which may be prescribed by national laws and regulations, inspectors should have qualifications and adequate training to perform their duties and where possible should have a maritime education or experience as a seafarer. They should have adequate knowledge of seafarers' working and living conditions and of the English language.

6. Measures should be taken to provide inspectors with appropriate further training during their employment.

7. All inspectors should have a clear understanding of the circumstances in which an inspection should be carried out, the scope of the inspection to be carried out in the various circumstances referred to and the general method of inspection.

8. Inspectors provided with proper credentials under the national law should at a minimum be empowered:

(a) to board ships freely and without previous notice; however, when commencing the ship inspection, inspectors should provide notification of their presence to the master or person in charge and, where appropriate, to the seafarers or their representatives;

(b) to question the master, seafarer or any other person, including the shipowner or the shipowner's representative, on any matter concerning the application of the requirements under laws and regulations, in the presence of any witness that the person may have requested;

(c) to require the production of any books, log books, registers, certificates or other documents or information directly related to matters subject to inspection, in order to verify compliance with the national laws and regulations implementing this Convention;

(d) to enforce the posting of notices required under the national laws and regulations implementing this Convention;

(e) to take or remove, for the purpose of analysis, samples of products, cargo, drinking water, provisions, materials and substances used or handled;

(f) following an inspection, to bring immediately to the attention of the shipowner, the operator of the ship or the master, deficiencies which may affect the health and safety of those on board ship;

(g) to alert the competent authority and, if applicable, the recognized organization to any deficiency or abuse not specifically covered by existing laws or regulations and submit proposals to them for the improvement of the laws or regulations; and

(h) to notify the competent authority of any occupational injuries or diseases affecting seafarers in such cases and in such manner as may be prescribed by laws and regulations.

9. When a sample referred to in paragraph 8(e) of this Guideline is being taken or removed, the shipowner or the shipowner's representative, and where appropriate a seafarer, should be notified or should be present at the time the sample is taken or removed. The quantity of such a sample should be properly recorded by the inspector.

10. The annual report published by the competent authority of each Member, in respect of ships that fly its flag, should contain:

(a) a list of laws and regulations in force relevant to seafarers' working and living conditions and any amendments which have come into effect during the year;

(b) details of the organization of the system of inspection;

(c) statistics of ships or other premises subject to inspection and of ships and other premises actually inspected;

(d) statistics on all seafarers subject to its national laws and regulations;

(e) statistics and information on violations of legislation, penalties imposed and cases of detention of ships; and

(f) statistics on reported occupational injuries and diseases affecting seafarers.

Regulation
Regulation 5.1.5 - On-board complaint procedures

1. Each Member shall require that ships that fly its flag have on-board procedures for the fair, effective and expeditious handling of seafarer complaints alleging breaches of the requirements of this Convention (including seafarers' rights).

2. Each Member shall prohibit and penalize any kind of victimization of a seafarer for filing a complaint.

3. The provisions in this Regulation and related sections of the Code are without prejudice to a seafarer's right to seek redress through whatever legal means the seafarer considers appropriate.

Standard

Standard A5.1.5 - On-board complaint procedures

1. Without prejudice to any wider scope that may be given in national laws or regulations or collective agreements, the on-board procedures may be used by seafarers to lodge complaints relating to any matter that is alleged to constitute a breach of the requirements of this Convention (including seafarers' rights).

2. Each Member shall ensure that, in its laws or regulations, appropriate on board complaint procedures are in place to meet the requirements of Regulation 5.1.5. Such procedures shall seek to resolve complaints at the lowest level possible. However, in all cases, seafarers shall have a right to complain directly to the master and, where they consider it necessary, to appropriate external authorities.

3. The on-board complaint procedures shall include the right of the seafarer to be accompanied or represented during the complaints procedure, as well as safeguards against the possibility of victimization of seafarers for filing complaints. The term victimization covers any adverse action taken by any person with respect to a seafarer for lodging a complaint which is not manifestly vexatious or maliciously made.

4. In addition to a copy of their seafarers' employment agreement, all seafarers shall be provided with a copy of the on-board complaint procedures applicable on the ship. This shall include contact information for the competent authority in the flag State and, where different, in the seafarers' country of residence, and the name of a person or persons on board the ship who can, on a confidential basis, provide seafarers with impartial advice on their complaint and otherwise assist them in following the complaint procedures available to them on board the ship.

Guideline

Guideline B5.1.5 - On-board complaint procedures

1. Subject to any relevant provisions of an applicable collective agreement, the competent authority should, in close consultation with shipowners' and seafarers' organizations, develop a model for fair, expeditious and well-documented on-board complaint-handling procedures for all ships that fly the Member's flag. In developing these procedures the following matters should be considered:

(a) many complaints may relate specifically to those individuals to whom the complaint is to be made or even to the master of the ship. In all cases seafarers should also be able to complain directly to the master and to make a complaint externally; and

(b) in order to help avoid problems of victimization of seafarers making complaints about matters under this Convention, the procedures should encourage the nomination of a person on board who can advise seafarers on the procedures available to them and, if requested by the complainant seafarer, also attend any meetings or hearings into the subject matter of the complaint. 2. At a minimum the procedures discussed during the consultative process referred to in paragraph 1 of this Guideline should include the following:

(a) complaints should be addressed to the head of the department of the seafarer lodging the complaint or to the seafarer's superior officer;

(b) the head of department or superior officer should then attempt to resolve the matter within prescribed time limits appropriate to the seriousness of the issues involved;

(c) if the head of department or superior officer cannot resolve the complaint to the satisfaction of the seafarer, the latter may refer it to the master, who should handle the matter personally;

(d) seafarers should at all times have the right to be accompanied and to be represented by another seafarer of their choice on board the ship concerned;

(e) all complaints and the decisions on them should be recorded and a copy provided to the seafarer concerned;

(f) if a complaint cannot be resolved on board, the matter should be referred ashore to the shipowner, who should be given an appropriate time limit for resolving the matter, where appropriate, in consultation with the seafarers concerned or any person they may appoint as their representative; and

(g) in all cases seafarers should have a right to file their complaints directly with the master and the shipowner and competent authorities.

Regulation
Regulation 5.1.6 - Marine casualties

1. Each Member shall hold an official inquiry into any serious marine casualty, leading to injury or loss of life, that involves a ship that flies its flag. The final report of an inquiry shall normally be made public.

2. Members shall cooperate with each other to facilitate the investigation of serious marine casualties referred to in paragraph 1 of this Regulation.

Standard

Standard A5.1.6 - Marine casualties

(No provisions)

Guideline

Guideline B5.1.6 - Marine casualties

(No provisions)

Regulation
Regulation 5.2 - Port State responsibilities

Purpose: To enable each Member to implement its responsibilities under this Convention regarding international cooperation in the implementation and enforcement of the Convention standards on foreign ships

Regulation 5.2.1 - Inspections in port

1. Every foreign ship calling, in the normal course of its business or for operational reasons, in the port of a Member may be the subject of inspection in accordance with paragraph 4 of Article V for the purpose of reviewing compliance with the requirements of this Convention (including seafarers' rights) relating to the working and living conditions of seafarers on the ship.

2. Each Member shall accept the maritime labour certificate and the declaration of maritime labour compliance required under Regulation 5.1.3 as prima facie evidence of compliance with the requirements of this Convention (including seafarers' rights). Accordingly, the inspection in its ports shall, except in the circumstances specified in the Code, be limited to a review of the certificate and declaration.

3. Inspections in a port shall be carried out by authorized officers in accordance with the provisions of the Code and other applicable international arrangements governing port State control inspections in the Member. Any such inspection shall be limited to verifying that the matter inspected is in conformity with the relevant requirements set out in the Articles and Regulations of this Convention and in Part A only of the Code.

4. Inspections that may be carried out in accordance with this Regulation shall be based on an effective port State inspection and monitoring system to help ensure that the working and living conditions for seafarers on ships entering a port of the Member concerned meet the requirements of this Convention (including seafarers' rights).

5. Information about the system referred to in paragraph 4 of this Regulation, including the method used for assessing its effectiveness, shall be included in the Mem-ber's reports pursuant to article 22 of the Constitution.

Standard

Standard A5.2.1 - Inspections in port

1. Where an authorized officer, having come on board to carry out an inspection and requested, where applicable, the maritime labour certificate and the declaration of maritime labour compliance, finds that:

(a) the required documents are not produced or maintained or are falsely maintained or that the documents produced do not contain the information required by this Convention or are otherwise invalid; or

(b) there are clear grounds for believing that the working and living conditions on the ship do not conform to the requirements of this Convention; or

(c) there are reasonable grounds to believe that the ship has changed flag for the purpose of avoiding compliance with this Convention; or

(d) there is a complaint alleging that specific working and living conditions on the ship do not conform to the requirements of this Convention;

a more detailed inspection may be carried out to ascertain the working and living conditions on board the ship. Such inspection shall in any case be carried out where the working and living conditions believed or alleged to be defective could constitute a clear hazard to the safety, health or security of seafarers or where the authorized officer has grounds to believe that any deficiencies constitute a serious breach of the requirements of this Convention (including seafarers' rights).

2. Where a more detailed inspection is carried out on a foreign ship in the port of a Member by authorized officers in the circumstances set out in subparagraph (a), (b) or (c) of paragraph 1 of this Standard, it shall in principle cover the matters listedin Appendix A5-III.

3. In the case of a complaint under paragraph 1(d) of this Standard, the inspection shall generally be limited to matters within the scope of the complaint, although a complaint, or its investigation, may provide clear grounds for a detailed inspection in accordance with paragraph 1(b) of this Standard. For the purpose of paragraph 1(d) of this Standard, complaint means information submitted by a seafarer, a professional body, an association, a trade union or, generally, any person with an interest in the safety of the ship, including an interest in safety or health hazards to seafarers on board.

4. Where, following a more detailed inspection, the working and living conditions on the ship are found not to conform to the requirements of this Convention, the authorized officer shall forthwith bring the deficiencies to the attention of the master of the ship, with required deadlines for their rectification. In the event that such deficiencies are considered by the authorized officer to be significant, or if they relate to a complaint made in accordance with paragraph 3 of this Standard, the authorized officer shall bring the deficiencies to the attention of the appropriate seafarers' and shipowners' organizations in the Member in which the inspection is carried out, and may:

(a) notify a representative of the flag State;

(b) provide the competent authorities of the next port of call with the relevant information.

5. The Member in which the inspection is carried out shall have the right to transmit a copy of the officer's report, which must be accompanied by any reply received from the competent authorities of the flag State within the prescribed deadline, to the Director-General of the International Labour Office with a view to such action as may be considered appropriate and expedient in order to ensure that a record is kept of such information and that it is brought to the attention of parties which might be interested in availing themselves of relevant recourse procedures.

6. Where, following a more detailed inspection by an authorized officer, the ship is found not to conform to the requirements of this Convention and:

(a) the conditions on board are clearly hazardous to the safety, health or security of seafarers; or

(b) the non-conformity constitutes a serious or repeated breach of the requirements of this Convention (including seafarers' rights);

the authorized officer shall take steps to ensure that the ship shall not proceed to sea until any non-conformities that fall within the scope of subparagraph (a) or (b) of this paragraph have been rectified, or until the authorized officer has accepted a plan of action to rectify such non-conformities and is satisfied that the plan will be implemented in an expeditious manner. If the ship is prevented from sailing, the authorized officer shall forthwith notify the flag State accordingly and invite a representative of the flag State to be present, if possible, requesting the flag State to reply within a prescribed deadline. The authorized officer shall also inform forthwith the appropriate shipowners' and seafarers' organizations in the port State in which the inspection was carried out.

7. Each Member shall ensure that its authorized officers are given guidance, of the kind indicated in Part B of the Code, as to the kinds of circumstances justifying detention of a ship under paragraph 6 of this Standard.

8. When implementing their responsibilities under this Standard, each Member shall make all possible efforts to avoid a ship being unduly detained or delayed. If a ship is found to be unduly detained or delayed, compensation shall be paid for any loss or damage suffered. The burden of proof in each case shall be on the complainant.

Guideline

Guideline B5.2.1 - Inspections in port

1. The competent authority should develop an inspection policy for authorized officers carrying out inspections under Regulation 5.2.1. The objective of the policy should be to ensure consistency and to otherwise guide inspection and enforcement activities related to the requirements of this Convention (including seafarers' rights). Copies of this policy should be provided to all authorized officers and should be available to the public and shipowners and seafarers.

2. When developing a policy relating to the circumstances warranting a detention of the ship under Standard A5.2.1, paragraph 6, of the competent authority should consider that, with respect to the breaches referred to in Standard A5.2.1, paragraph 6(b), the seriousness could be due to the nature of the deficiency concerned. This would be particularly relevant in the case of the violation of fundamental rights and principles or seafarers' employment and social rights under Articles III and IV. For example, the employment of a person who is under age should be considered as a serious breach even if there is only one such person on board. In other cases, the number of different defects found during a particular inspection should be taken into account: for example, several instances of defects relating to accommodation or food and catering which do not threaten safety or health might be needed before they should be considered as constituting a serious breach.

3. Members should cooperate with each other to the maximum extent possible in the adoption of internationally agreed guidelines on inspection policies, especially those relating to the circumstances warranting the detention of a ship.

Regulation
Regulation 5.2.2 - Onshore seafarer complaint-handling procedures

1. Each Member shall ensure that seafarers on ships calling at a port in the Member's territory who allege a breach of the requirements of this Convention (including seafarers' rights) have the right to report such a complaint in order to facilitate a prompt and practical means of redress.

Standard

Standard A5.2.2 - Onshore seafarer complaint-handling procedures

1. A complaint by a seafarer alleging a breach of the requirements of this Convention (including seafarers' rights) may be reported to an authorized officer in the port at which the seafarer's ship has called. In such cases, the authorized officer shall undertake an initial investigation.

2. Where appropriate, given the nature of the complaint, the initial investigation shall include consideration of whether the on-board complaint procedures provided under Regulation 5.1.5 have been explored. The authorized officer may also conduct a more detailed inspection in accordance with Standard A5.2.1.

3. The authorized officer shall, where appropriate, seek to promote a resolution of the complaint at the ship-board level.

4. In the event that the investigation or the inspection provided under this Standard reveals a non-conformity that falls within the scope of paragraph 6 of Standard A5.2.1, the provisions of that paragraph shall be applied.

5. Where the provisions of paragraph 4 of this Standard do not apply, and the complaint has not been resolved at the ship-board level, the authorized officer shall forthwith notify the flag State, seeking, within a prescribed deadline, advice and a corrective plan of action.

6. Where the complaint has not been resolved following action taken in accordance with paragraph 5 of this Standard, the port State shall transmit a copy of the authorized officer's report to the Director-General. The report must be accompanied by any reply received within the prescribed deadline from the competent authority of the flag State. The appropriate shipowners' and seafarers' organizations in the port State shall be similarly informed. In addition, statistics and information regarding complaints that have been resolved shall be regularly submitted by the port State to the Director-General. Both such submissions are provided in order that, on the basis of such action as may be considered appropriate and expedient, a record is kept of such information and is brought to the attention of parties, including shipowners' and seafarers' organizations, which might be interested in availing themselves of relevant recourse procedures.

7. Appropriate steps shall be taken to safeguard the confidentiality of complaints made by seafarers.

Guideline

Guideline B5.2.2 - Onshore seafarer complaint-handling procedures

1. Where a complaint referred to in Standard A5.2.2 is dealt with by an authorized officer, the officer should first check whether the complaint is of a general nature which concerns all seafarers on the ship, or a category of them, or whether it relates only to the individual case of the seafarer concerned.

2. If the complaint is of a general nature, consideration should be given to undertaking a more detailed inspection in accordance with Standard A5.2.1.

3. If the complaint relates to an individual case, an examination of the results of any on-board complaint procedures for the resolution of the complaint concerned should be undertaken. If such procedures have not been explored, the authorized officer should suggest that the complainant take advantage of any such procedures available. There should be good reasons for considering a complaint before any on-board complaint procedures have been explored. These would include the inadequacy of, or undue delay in, the internal procedures or the complainant's fear of reprisal for lodging a complaint.

4. In any investigation of a complaint, the authorized officer should give the master, the shipowner and any other person involved in the complaint a proper opportunity to make known their views.

5. In the event that the flag State demonstrates, in response to the notification by the port State in accordance with paragraph 5 of Standard A5.2.2, that it will handle the matter, and that it has in place effective procedures for this purpose and has submitted an acceptable plan of action, the authorized officer may refrain from any further involvement with the complaint.

Regulation
Regulation 5.3 - Labour-supplying responsibilities

Purpose: To ensure that each Member implements its responsibilities under this Convention as pertaining to seafarer recruitment and placement and the social protection of its seafarers

1. Without prejudice to the principle of each Member's responsibility for the working and living conditions of seafarers on ships that fly its flag, the Member also has a responsibility to ensure the implementation of the requirements of this Convention regarding the recruitment and placement of seafarers as well as the social security protection of seafarers that are its nationals or are resident or are otherwise domiciled in its territory, to the extent that such responsibility is provided for in this Convention.

2. Detailed requirements for the implementation of paragraph 1 of this Regulation are found in the Code.

3. Each Member shall establish an effective inspection and monitoring system for enforcing its labour-supplying responsibilities under this Convention.

4. Information about the system referred to in paragraph 3 of this Regulation, including the method used for assessing its effectiveness, shall be included in the Member's reports pursuant to article 22 of the Constitution.

Standard

Standard A5.3 - Labour-supplying responsibilities

1. Each Member shall enforce the requirements of this Convention applicable to the operation and practice of seafarer recruitment and placement services established on its territory through a system of inspection and monitoring and legal proceedings for breaches of licensing and other operational requirements provided for in Standard A1.4.

Guideline

Guideline B5.3 - Labour-supplying responsibilities

1. Private seafarer recruitment and placement services established in the Member's territory and securing the services of a seafarer for a shipowner, wherever located, should be required to assume obligations to ensure the proper fulfilment by shipowners of the terms of their employment agreements concluded with seafarers.

APPENDIX A5-I

The working and living conditions of seafarers that must be inspected and approved by the flag State before certifying a ship in accordance with Standard A5.1.3, paragraph 1:

Minimum age

Medical certification

Qualifications of seafarers

Seafarers' employment agreements

Use of any licensed or certified or regulated private recruitment and placement service

Hours of work or rest

Manning levels for the ship

Accommodation

On-board recreational facilities

Food and catering

On-board medical care

On-board complaint procedures

Payment of wages

 

APPENDIX A5-III

General areas that are subject to a detailed inspection by an authorized officer in a port of a Member carrying out a port State inspection pursuant to Standard A5.2.1:

Minimum age

Qualifications of seafarers

Seafarers' employment agreements

Use of any licensed or certified or regulated private recruitment and placement service

Hours of work or rest

Manning levels for the ship

Accommodation

On-board recreational facilities

Food and catering

Health and safety and accident prevention

On-board medical care

On-board complaint procedures

Payment of wages

APPENDIX B5-I Example of a National Declaration

See Guideline B5.1.3, paragraph 5

Maritime Labour Convention, 2006

Declaration of Maritime Labour Cpmpliance Part I

(Note: This Declaration must be attached to the ship´s Maritime Labour Certificate)

Issued under the authority of: The Ministry of maritime Transport of Xxxxxx

With respect to the provisions of the Maritime Labour Convention, 2006, the following referenced ship:

Name of ship	IMO number	Gross tonnage
M.S. EXAMPLE	12345	1,000

is maintained in accordance with Standard A5.1.3 of the Convention.

The undersigned declares, on behalf of the abovementioned competent authority, that:

(a) the provisions of the maritime Labour Convention are fully embodied in the national requirements referred to below;

(b) these national requirements are contained in the national provisions referenced below; explanations concerning the content of those provisions are provided where necessary;

(c) the details of any substantial equivalencies under Article VI, paragraphs 3 and 4, are provided <under the corresponding national requirement listed below> <in the section provided for this purpose below >(trake out the statement which is not applicable);

(d) any exemptions granted by the competent authority in accordance with Title 3 are clearly indicated in the section provided for this purpose below; and

(e) any ship –type specific requirements under national legislation are also referenced under the requirements concerned.

1. Minimum age (Regulation 1.1)

Shipping Law, No.123 of 1905, as amended („Law”), Chapter X; shipping Regulations („Regulations”), 2006, Rules 1111.-1222. Minimum ages are those referred to in the Convention.

“Night” means 9 p.m. to 6 a.m. unless the Ministry of Maritime Transport („Ministry”) approves a different period.

Examples of hazardons work restricted to 18-year-olds or over are listed in Schedule A hereto. In the case of cargo ships, no one under 18 may work in the areas marked on the ship´s plan (to be attached to this Declaration) as „hazardous area”.

2. Medical certification (Regulation 1.2)

Law, Chapter XI; Regulations, Rules 1223 -1233. 

Medical certificates shall conform to the STCW requirements, where applicable; in other cases, the STCW requirements are applied with any necessary adjustments.

Qualified opticians on list approved by Ministry may issue certificates concerning eyesight.

Medical examinations follow the ILO/ WHO Guidelines referred to in Guideline B1.2.1. 

...........................................................................

...........................................................................

Declaration of Maritime Labour Compliance – Part II 

Measures adopted to ensure ongoing compliance between inspections

The following measures have been drawn up by the shipowner, named in the Maritime Labour Certificate to which this Declaration is attached, to ensure ongoing compliance between inspections.

(State below the measures drawn up to ensure compliance with each of the items in Part I)

1. Minimum age (Regulation 1.1)

[X]

Date of birth of each seafarer is noted against his/her name on the crew list. The list is checked at the begginning of each voyage by the master or officer acting on his or her behalf (“cometent officer”), who records the date of such verification.

Each seafarer under 18 receives, at the time of engagement, a note prohibiting him/her from performing night work or the work specifically listed as hazardous (see Part I, section 1, above) and any other hazardous work, and requiring him/her to consult the competent officer in case of doubt. A copy of the note, with seafarer´s signature under „received and read” and the date of signature, is kept by the competent officer.

2. Medical certification (Regulation 1.2)

[X]

The medical certificates are kept in strict confidence by the competent officer, together with a list, prepared under the competent officer´s responsibily and stating for each seafarer on board: the functions of the seafarer, the date of the current medical certificate(s) and the health status noted on the certificate concerned.

In any case of possible doubt as to whether the seafarer is medically fit for a particular function or functions, the competent officer consults the seafarer’s doctor or another qualified practitioner and records a summary of the practitioner’s conclusions, as well as the practitioner’s name and telephone number and the date of the consultation.

 

 

2006. GADA KONVENCIJA PAR DARBU JŪRNIECĪBĀ

Starptautiskās darba organizācijas Ģenerālkonference,

ko Starptautiskā nodarbinātības biroja vadības institūcija 2006. gada 7.februārī sasaukusi uz deviņdesmit ceturto sesiju Ženēvā,

vēlēdamās izstrādāt vienotu, saskaņotu dokumentu, kurā būtu iekļautas spēkā esošo starptautisko konvenciju un ieteikumu par darbu jūrniecībā jaunākās normas, kā arī pamatprincipi, kas atrodami citās starptautiskās darba konvencijās, jo īpaši:

– 1930.gada Piespiedu darba Konvencijā (Nr. 29),

– 1948.gada Konvencijā par asociāciju brīvību un tiesību aizsardzību, apvienojoties organizācijās (Nr.87),

– 1949.gada Konvencijā par tiesībām uz apvienošanos organizācijās un kolektīvo līgumu slēgšanu (Nr.98),

– 1951.gada Konvencijā par vienlīdzīgu atalgojumu (Nr. 100),

– 1957.gada Konvencijā par piespiedu darba izskaušanu (Nr. 105),

– 1958. gada Konvencijā par diskrimināciju attiecībā uz nodarbinātību un nodarbošanos (Nr.111),

– 1973.gada Minimālā vecuma konvencijā (Nr. 138),

– 1999.gada Bērnu darba ļaunāko formu konvencijā (Nr. 182) un

ņemot vērā organizācijas pamatuzdevumu, kas ir pienācīgu darba apstākļu sekmēšana, un atsaucoties uz 1998.gada ILO Deklarāciju par pamatprincipiem un tiesībām darbā, un

ņemot vērā arī to, ka uz jūrniekiem attiecas citu ILO tiesību aktu noteikumi un ka viņiem ir citas tiesības, kas noteiktas kā viņu pamattiesības un brīvības, kuras attiecas uz visām personām, un

ņemot vērā to, ka jūrniecības nozares globālās būtības dēļ jūrniekiem ir vajadzīga īpaša aizsardzība, un

ņemot arī vērā starptautiskos standartus par kuģu drošību, cilvēku aizsardzību un kuģa kvalitatīvu vadību, kas noteikti grozītajā 1974. gada Starptautiskajā konvencijā par cilvēku dzīvības aizsardzību uz jūras, grozītajā 1972. gada Konvencijā par starptautiskajiem kuģu sadursmju novēršanas noteikumiem, kā arī ņemot vērā jūrnieku sagatavošanas un kompetences prasības, kuras noteiktas grozītajā 1978. gada Starptautiskajā konvencijā par jūrnieku sagatavošanu un diplomēšanu, kā arī sardzes pildīšanu, un

atsaucoties uz to, ka Apvienoto Nāciju Organizācijas 1982. gada Jūras tiesību konvencijā ir izklāstīts vispārējs tiesisks regulējums, kura ietvaros jāveic visas okeānos un jūrās veiktās darbības, un šī Konvencija ir stratēģiski nozīmīga, jo kalpo par pamatu valsts, reģionālai un globālai darbībai un sadarbībai kuģniecības nozarē, kā arī atsaucoties uz to, ka jāsaglabā tās integritāte, un

atsaucoties uz to, ka 1982. gada Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību konvencijas 94. pantā ir paredzēti kuģa karoga valsts pienākumi un saistības attiecībā uz inter alia darba apstākļiem, apkalpes locekļiem un sociālajiem jautājumiem uz tās valsts karoga kuģiem, un

atgādinot Starptautiskās darba organizācijas Konstitūcijas 19. panta 8.punktu, kas paredz to, ka konference pieņem jebkādu konvenciju vai ieteikumu, un to, ka jebkurš dalībnieks ratificē jebkuru konvenciju, neskar nevienu likumu, nolēmumu, paražu vai nolīgumu, kurš darba ņēmējiem garantē labākus apstākļus par tiem, kas paredzēti šajā konvencijā vai ieteikumā, un

būdama pārliecināta, ka šis jaunais dokuments jāizstrādā tā, lai nodrošinātu pēc iespējas vairāk valdību, kuģu īpašnieku un jūrnieku atbalstu pienācīga darba principiem, lai tā būtu viegli atjaunināma un pati par sevi būtu efektīvi īstenojama un piemērojama, un

pieņēmusi lēmumu par konkrētu priekšlikumu pieņemšanu, lai izstrādātu šādu dokumentu, kas ir vienīgais šīs sesijas dienas kārtības jautājums, un

noteikusi, ka šie priekšlikumi tiks ietverti starptautiskā konvencijā,

2006. gada 23. februārī pieņem šo konvenciju, ko nosauc par 2006. gada Konvenciju par darbu jūrniecībā.

VISPĀRĒJIE PIENĀKUMI
I pants

1. Katra dalībvalsts, kas ratificē šo Konvenciju, apņemas pilnībā īstenot tās normas tādā veidā, kā tas izklāstīts VI pantā, lai visiem jūrniekiem nodrošinātu tiesības uz pienācīgu nodarbinātību.

2. Dalībvalstis savstarpēji sadarbojas, lai nodrošinātu šīs konvencijas efektīvu īstenošanu un piemērošanu.

DEFINĪCIJAS UN DARBĪBAS JOMA
II pants

1. Šajā konvencijā, ja konkrētās normās nav norādīts citādi:

a) “kompetentā iestāde” ir ministrs, valdības iestāde vai cita iestāde, kam ir pilnvaras izsludināt un piemērot noteikumus, lēmumus un citus norādījumus, kuriem ir likuma spēks attiecībā uz attiecīgo normu priekšmetu;

b) “paziņojums par jūras darbaspēka atbilstību” ir paziņojums, kas minēts konvencijas 2.sadaļas 5.1.3. noteikumā;

c) “bruto tilpība” ir bruto tilpība, ko aprēķina saskaņā ar tilpības mērīšanas noteikumiem, kuri iekļauti 1969. gada Starptautiskās konvencijas par kuģu tilpības mērīšanu I pielikumā vai jebkurā šīs konvencijas pārņēmējā; to kuģu bruto tilpība, uz kuriem attiecas Starptautiskās jūrniecības organizācijas pieņemtā tilpības mērīšanas pagaidu shēma, ir atrodama Starptautiskā tilpības sertifikāta (1969.gads) piezīmju slejā;

d) “jūras darbaspēka sertifikāts” ir sertifikāts, kas minēts konvencijas 2.sadaļas 5.1.3. noteikumā;

e) “šīs konvencijas prasības” ir prasības šajos pantos un noteikumos, kā arī šīs konvencijas kodeksa A daļā;

f) “jūrnieks” ir jebkura persona, kas nodarbināta vai iesaistīta darbā, vai ieņem jebkādu amatu uz kuģa, uz kuru attiecas šī Konvencija;

g) “jūrnieka darba līgums” nozīmē gan darba līgumu, gan līguma pantus;

h) “jūrnieku rekrutēšanas un darbā iekārtošanas dienests” ir jebkura valsts vai privātā sektora persona, kompānija, iestāde, aģentūra vai cita organizācija, kas iesaistīta jūrnieku rekrutēšanā kuģu īpašnieku vārdā vai iekārtošanā darbā pie kuģu īpašniekiem;

i)“kuģošanas līdzeklis” ir kuģošanas līdzeklis, kas nav paredzēts tikai kuģošanai pa iekšējiem ūdeņiem vai piekrastes ūdeņiem, vai to tuvumā, vai pa ūdeņiem, uz kuriem attiecas ostu noteikumi;

j) “kuģa īpašnieks” ir kuģa īpašnieks vai cita organizācija vai persona, piemēram, pārvaldnieks, aģents vai berbouta fraktētājs, kas uzņēmies atbildību par īpašnieka kuģa darbību un kas, uzņemoties šādu atbildību, ir piekritis pārņemt pienākumus un atbildību, kuri kuģu īpašniekiem jāuzņemas saskaņā ar šo Konvenciju, neatkarīgi no tā, vai konkrētus pienākumus un atbildību kuģa īpašnieka vārdā ir uzņēmušās jebkādas citas organizācijas vai personas.

2. Ja nav skaidri norādīts citādi, tad šī konvencija attiecas uz visiem jūrniekiem.

3. Ja rodas šaubas par to, vai kādu personu kategoriju šajā konvencijā uzskata par jūrniekiem, tad šo jautājumu pēc apspriešanās ar attiecīgajām kuģu īpašnieku un jūrnieku organizācijām izlemj katras dalībvalsts kompetentā iestāde.

4. Ja nav skaidri norādīts citādi, tad šī konvencija attiecas uz visiem kuģiem, kas pieder juridiskai vai fiziskai personai, ir iesaistīti komerciālā darbībā un kas nav kuģi, kuri tiek izmantoti zvejā vai līdzīgā darbībā, un tradicionāli būvēti kuģi, piemēram, dou un džonkas. Šī konvencija neattiecas uz karakuģiem un peldošām palīgierīcēm.

5. Ja rodas šaubas par to, vai šī konvencija attiecas uz kādu kuģi vai konkrētu kuģu kategoriju, tad šo jautājumu pēc apspriešanās ar attiecīgajām kuģu īpašnieku un jūrnieku organizācijām izlemj katras dalībvalsts kompetentā iestāde.

6. Ja kompetentā iestāde konstatē, ka šobrīd nebūtu pieņemami un praktiski uz attiecīgās dalībvalsts karoga kuģa vai konkrētas kategorijas kuģiem attiecināt zināmas normas, kuras minētas kodeksa VI panta 1. punktā, tad attiecīgie kodeksa noteikumi netiek piemēroti tādā apjomā, kādā šo normu priekšmets reglamentēts valsts normatīvajos aktos vai darba koplīgumos, vai citur. Šādu nolēmumu var pieņemt tikai pēc apspriešanās ar attiecīgajām kuģu īpašnieku un jūrnieku organizācijām un tikai attiecībā uz starptautiskos reisos neiesaistītiem kuģošanas līdzekļiem, kuru bruto tilpība ir mazāka par 200.

7. Par jebkuriem dalībvalsts nolēmumiem, kas pieņemti saskaņā ar šā panta 3. vai 5., vai 6. punktu, paziņo Starptautiskā nodarbinātības biroja ģenerāldirektoram, kurš par to informē organizācijas dalībniekus.

8. Ja nav skaidri norādīts citādi, atsauce uz šo konvenciju vienlaicīgi ir atsauce uz tās noteikumiem un kodeksu.

PAMATTIESĪBAS UN PAMATPRINCIPI
III pants

Katra dalībvalsts nodrošina, ka tās tiesību normās ir ievērotas šajā konvencijā paredzētās pamattiesības:

a) biedrošanās brīvība un tiesību uz koplīguma slēgšanu atzīšana;

b) visu veidu piespiedu un obligāta darba likvidēšana;

c) bērnu darba likvidēšana;

d) diskriminācijas attiecībā uz nodarbinātību un profesiju likvidēšana.

JŪRNIEKU NODARBINĀTĪBA UN SOCIĀLĀS TIESĪBAS
IV pants

1. Katram jūrniekam ir tiesības uz drošu un aizsargātu darba vietu, kas atbilst drošības standartiem.

2. Katram jūrniekam ir tiesības uz godīgiem darba noteikumiem.

3. Katram jūrniekam ir tiesības uz pienācīgiem darba un dzīves apstākļiem uz kuģa.

4. Katram jūrniekam ir tiesības uz veselības aizsardzību, medicīnisko aprūpi, labklājības pasākumiem un cita veida sociālo aizsardzību.

5. Katra dalībvalsts nodrošina, ka tās jurisdikcijas robežās jūrnieku nodarbinātības un sociālās tiesības, kas minētas šā panta iepriekšējos punktos, tiek pilnībā īstenotas saskaņā ar šīs konvencijas prasībām. Ja vien konvencijā nav noteikts citādi, šādu īstenošanu var veikt atbilstoši valsts tiesību aktiem,attiecīgiem darba koplīgumiem vai veicot citus pasākumus vai praktisku darbu.

ĪSTENOŠANAS UN PIEMĒROŠANAS PIENĀKUMI
V pants

1. Katra dalībvalsts īsteno un piemēro likumus vai noteikumus, vai citus aktus, ko tā ir pieņēmusi, lai izpildītu savas šajā konvencijā paredzētās saistības attiecībā uz kuģiem un jūrniekiem, kuri atrodas tās jurisdikcijā.

2. Katra dalībvalsts efektīvi īsteno savu jurisdikciju un kontroli pār tās valsts karoga kuģiem, izveidojot sistēmu, lai nodrošinātu šīs konvencijas prasību izpildi, tai skaitā, regulāras pārbaudes, ziņošanu, pārraudzību un tiesvedību saskaņā ar piemērojamajiem tiesību aktiem.

3. Katra dalībvalsts nodrošina, ka uz tās valsts karoga kuģa atrodas jūras darbaspēka sertifikāts un paziņojums par jūras darbaspēka atbilstību, kā paredzēts šajā konvencijā.

4. Kuģi, uz ko attiecas šī konvencija, atbilstoši starptautiskajiem tiesību aktiem var pārbaudīt konvencijas dalībvalsts, kura nav kuģa karoga valsts, ja kuģis atrodas vienā no tās ostām, lai pārbaudītu, vai kuģis atbilst šīs konvencijas prasībām.

5. Katra dalībvalsts efektīvi īsteno savu jurisdikciju un kontroli pār jūrnieku rekrutēšanas un darbā iekārtošanas dienestiem, ja tie ir izveidoti tās valsts teritorijā.

6. Katra dalībvalsts aizliedz pārkāpt šīs konvencijas prasības un atbilstoši starptautiskajiem tiesību aktiem paredz sankcijas vai pieprasa pieņemt korektīvus pasākumus saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem, lai atturētu no šādu pārkāpumu izdarīšanas.

7. Katra dalībvalsts pilda savus pienākumus saskaņā ar šo konvenciju tādā veidā, lai nodrošinātu, ka pret tādas valsts karoga kuģiem, kas nav ratificējusi šo konvenciju, netiktu izrādīta labāka attieksme kā pret jebkuras citas valsts karoga kuģiem, kas ir ratificējusi šo konvenciju.

NOTEIKUMI UN KODEKSA A UN B DAĻA
VI pants

1. Noteikumi un kodeksa A daļas normas ir obligātas. Kodeksa B daļas normas nav obligātas.

2. Katra dalībvalsts apņemas ievērot noteikumos izklāstītās tiesības un principus un īstenot katru noteikumu tādā veidā, kā tas ir paredzēts kodeksa A daļas attiecīgajās normās. Turklāt dalībvalsts pienācīgi apsver, vai savus pienākumus veikt tādā veidā, kā tas paredzēts šā kodeksa B daļā.

3. Ja dalībvalsts nevar minētās tiesības un principus īstenot tādā veidā, kā norādīts kodeksa A daļā, ja vien šajā konvencijā nav skaidri paredzēts citādi, tā A daļu var īstenot, izmantojot savu likumu un noteikumu normas vai citus pasākumus, kas ir būtiski līdzvērtīgi A daļas normām.

4. Šā panta 3. punktā jebkurš likums, noteikums, koplīgums vai cits īstenošanas pasākums šīs konvencijas sakarā ir uzskatāms par būtiski līdzvērtīgu tikai tad, ja dalībvalsts apliecina, ka:

a) tas veicina kodeksa A daļas attiecīgās normas vai normu vispārējā mērķa un nolūka sasniegšanu;

b) tas īsteno kodeksa A daļas attiecīgo normu vai normas.

APSPRIEDES AR KUĢU ĪPAŠNIEKU UN JŪRNIEKU ORGANIZĀCIJĀM
VII pants

Lēmumu saistībā ar jebkuru izņēmumu, atbrīvojumu vai citu šīs konvencijas brīvāku piemērošanu, par ko konvencijā paredzēta apspriešanās ar kuģu īpašnieku un jūrnieku organizācijām, ja dalībvalstī nav kuģu īpašnieku vai jūrnieku pārstāvju organizācijas, dalībnieks var pieņemt tikai pēc apspriešanās ar XIII pantā minēto Komiteju.

STĀŠANĀS SPĒKĀ
VIII pants

1. Par šīs konvencijas ratificēšanas faktu dalībvalsts informē Starptautiskā nodarbinātības biroja ģenerāldirektoru tās reģistrēšanai.

2. Šī konvencija ir saistoša tikai tām Starptautiskās darba organizācijas dalībvalstīm, kuru konvencijas ratifikāciju ir reģistrējis ģenerāldirektors.

3. Šī konvencija stājas spēkā pēc 12 mēnešiem skaitot no dienas, kurā ir reģistrētas vismaz 30 ratifikācijas, ko izdarījušas dalībvalstis, kuru kuģu pasaules bruto tilpības kopīgā daļa ir 33 procenti.

4. Pēc tam šī konvencija attiecībā uz jebkuru dalībvalsti stājas spēkā pēc 12 mēnešiem skaitot no dienas, kad reģistrēta šās dalībvalsts ratifikācija.

DENONSĒŠANA
IX pants

1. Dalībvalsts, kas konvenciju ratificējusi, var to denonsēt pēc desmit gadiem kopš konvencijas pirmreizējās stāšanās spēkā, informējot par to Starptautiskā nodarbinātības biroja ģenerāldirektoru tās reģistrēšanai. Šāda denonsēšana stājas spēkā pēc viena gada kopš šīs denonsēšanas reģistrēšanas.

2. Katrai dalībvalstij, kas nav izmantojusi denonsēšanas tiesības gada laikā pēc tam, kad ir pagājis šā panta 1. punktā minētais desmit gadu periods, šī konvencija paliek saistoša vēl desmit gadus, un tas šo konvenciju var denonsēt tikai pēc katra desmit gadu perioda beigām saskaņā ar šajā pantā paredzētajiem noteikumiem.

STĀŠANĀS SPĒKĀ SEKAS
X pants

Ar šo konvenciju tiek pārskatītas šādas konvencijas:

1920.gada Minimālā vecuma konvencija (darbam uz jūras) (nr.7);

1920.gada Konvencija par bezdarbnieku pabalstu kuģa bojāiešanas gadījumā (nr.8);

1920.gada Konvencija par jūrnieku iekārtošanu darbā (nr.9);

1921.gada Konvencija par kuģniecībā nodarbināto bērnu un pusaudžu obligāto medicīnisko apskati (nr.16);

1926.gada Konvencija par jūrnieku darba līgumiem (nr.22);

1926.gada Konvencija par jūrnieku repatriāciju (nr.23);

1936.gada Konvencija par virsnieku kompetences apliecībām (nr.53);

1936.gada Konvencija par apmaksātām brīvdienām jūrniekiem (nr.54);

1936.gada Kuģu īpašnieku atbildības konvencija (jūrnieku slimību un traumu gadījumos) (nr.55);

1936.gada Konvencija par apdrošināšanu slimību gadījumiem (nr.56);

1936.gada Konvencija par darba stundām un apkalpes komplektēšanu (jūras) (nr.57);

1936.gada Minimālā vecuma konvencija (darbam uz jūras) (pārskatīta) (nr.58);

1946.gada Konvencija par (jūrnieku apkalpju) pārtiku un ēdināšanu (nr.68);

1946.gada Konvencija par kuģu pavāru sertifikāciju (nr.69);

1946.gada Konvencija par jūrnieku sociālo drošību (nr.70);

1946.gada Konvencija par apmaksātu atvaļinājumu jūrniekiem (nr.72);

1946.gada Konvencija par medicīnisko apskati (jūrnieki) (nr.73);

1946.gada Konvencija par kvalificētu matrožu sertifikāciju (nr.74);

1946.gada Konvencija par apkalpes telpām (nr.75);

1946.gada Konvencija par darba algu, darba laiku un apkalpes komplektēšanu (jūras) (nr.76);

1949.gada Konvencija par apmaksātu atvaļinājumu jūrniekiem (pārskatīta) (nr.91);

1949.gada Konvencija par apkalpes telpām (pārskatīta) (nr.92);

1949.gada Konvencija par darba algu, darba laiku un apkalpes komplektēšanu (jūras) (pārskatīta) (nr.93);

1958.gada Konvencija par darba algu, darba laiku un apkalpes komplektēšanu (jūras) (pārskatīta) (nr.109);

1970.gada Konvencija par apkalpes telpām (papildu noteikumi) (nr.133);

1970.gada Konvencija par nelaimes gadījumu novēršanu (jūrnieki) (nr.134);

1976.gada Konvencija par nodarbinātības nepārtrauktību (jūrnieki) (nr.145);

1976.gada Konvencija par jūrnieku gadskārtējo apmaksāto atvaļinājumu (nr.146);

1976.gada Konvencija par minimālajām normām uz tirdzniecības kuģiem (nr.147);

1996.gada Protokols 1976.gada Konvencijai par minimālajām normām uz tirdzniecības kuģiem (nr.147);

1987.gada Konvencija par jūrnieku labklājību (nr.163);

1987.gada Konvencija par (jūrnieku) veselības aizsardzību un medicīnisko aprūpi (nr.164);

1987.gada Konvencija par jūrnieku sociālo drošību (pārskatīta) (nr.165);

1987.gada Konvencija par jūrnieku repatriāciju (pārskatīta) (nr.166);

1996.gada Konvencija par darba inspekciju jūrniecībā (nr.178);

1996.gada Konvencija par jūrnieku rekrutēšanu un darbā iekārtošanu (nr.179);

1996.gada Konvencija par darba laiku un apkalpes komplektēšanu (jūras) (nr.180).

DEPOZITĀRA FUNKCIJAS
XI pants

1. Starptautiskā nodarbinātības biroja ģenerāldirektors informē visas Starptautiskās darba organizācijas dalībvalstis par konvencijas ratifikācijas, pieņemšanas un denonsēšanas reģistrēšanu saskaņā ar šo konvenciju.

2. Ja VIII panta 3. punktā paredzētie nosacījumi ir izpildīti, ģenerāldirektors informē Starptautiskās darba organizācijas dalībvalstis par datumu, kurā konvencija stāsies spēkā.

XII pants

Starptautiskā nodarbinātības biroja ģenerāldirektors paziņo Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram par reģistrāciju atbilstoši Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu 102.pantam, sniedzot visaptverošu informāciju par konvencijas ratifikāciju, pieņemšanu un denonsēšanas reģistrēšanu saskaņā ar šo konvenciju.

ĪPAŠĀ TRĪSPUSĒJĀ KOMITEJA
XIII pants

1. Starptautiskā nodarbinātības biroja vadības institūcija pastāvīgi pārskata šo konvenciju ar speciāli šim nolūkam izveidotas komitejas palīdzību, kurai ir īpaša kompetence jūrniecības darba nozarē.

2. Lai risinātu jautājumus atbilstoši šai konvencijai, komiteju veido katras dalībvalsts, kas ratificējusi šo konvenciju, valdības izvirzīti divi pārstāvji, un kuģu īpašnieku un jūrnieku pārstāvji, ko pēc apspriešanās ar Apvienoto jūrniecības komisiju ieceļ vadības institūcija.

3. To dalībvalstu valdību pārstāvji, kas vēl nav ratificējuši šo konvenciju, var piedalīties komitejas darbā, bet viņiem nav balss tiesību nevienā jautājumā, kuru izskata saskaņā ar šo konvenciju. Vadības institūcija var uzaicināt pārstāvjus no citām organizācijām vai iestādēm, kas var piedalīties komitejas darbā kā novērotāji.

4. Katram kuģu īpašnieku un jūrnieku pārstāvim piešķir tik daudz balsu, cik vajadzīgas, lai nodrošinātu kuģu īpašnieku pārstāvju grupai un jūrnieku pārstāvju grupai katrai atsevišķi pusi no to valdību kopējā balsu skaita, kas pārstāvētas attiecīgajā sanāksmē un ir tiesīgas balsot.

KONVENCIJAS GROZĪŠANA
XIV pants

1. Grozījumus jebkurā no šīs konvencijas normām var pieņemt Starptautiskās darba organizācijas Ģenerālkonference saskaņā ar Starptautiskās darba organizācijas Konstitūcijas 19.pantu un organizācijas noteikumiem un procedūrām par šīs konvencijas pieņemšanu. Grozījumus kodeksā var pieņemt saskaņā ar XV pantā noteiktajām procedūrām.

2. Dalībvalstīm, kurām šīs konvencijas ratifikācija reģistrēta pirms grozījuma pieņemšanas, nosūta ratificēšanai attiecīgā grozījuma tekstu.

3. Citām dalībvalstīm organizācijas grozīto konvencijas tekstu ratificēšanai nosūta saskaņā ar Konstitūcijas 19.pantu.

4. Grozījumu uzskata par pieņemtu dienā, kad reģistrēti vismaz 30 konvencijas dalībvalstu grozījumi vai grozītās konvencijas ratifikācijas, kuru pasaules kuģu bruto tilpības kopējā daļa ir 33 procenti.

5. Grozījums, kas pieņemts saskaņā ar Konstitūcijas 19.pantu, ir saistošs tikai tām organizācijas dalībvalstīm, kuru ratifikācijas reģistrējis Starptautiskā nodarbinātības biroja ģenerāldirektors.

6. Jebkurai dalībvalstij, kas minēta šā panta 2. punktā, grozījums stājas spēkā pēc 12 mēnešiem, skaitot no pieņemšanas dienas, kura minēta šā panta 4.punktā, vai pēc 12 mēnešiem, skaitot no dienas, kad reģistrēta tā grozījuma ratifikācija, atkarībā no tā, kurš datums ir vēlāks.

7. Saistībā ar šā panta 9. punktu, dalībvalstīm, kas minētas šā panta 3.punktā, grozītā konvencija stājas spēkā pēc 12 mēnešiem, skaitot no pieņemšanas dienas, kura minēta šā panta 4. punktā, vai pēc 12 mēnešiem, skaitot no dienas, kad reģistrēta dalībvalsts konvencijas ratifikācija, atkarībā no tā, kurš datums ir vēlāks.

8. Dalībvalstīm, kuras šīs konvencijas ratifikāciju reģistrēja pirms grozījumu pieņemšanas, bet kas nav ratificējušas grozījumus, šī konvencija paliek spēkā bez attiecīgajiem grozījumiem.

9. Jebkura dalībvalsts, kurai šīs konvencijas ratifikācija reģistrēta pēc grozījuma pieņemšanas, bet pirms šā panta 4. punktā minētā datuma, deklarācijā, kas pievienota ratifikācijas dokumentam, var norādīt, ka ratifikācija attiecas uz konvenciju bez attiecīgajiem grozījumiem. Ja ratifikācijas instrumentam pievienota šāda deklarācija, tad attiecīgajai dalībvalstij šī konvencija stājas spēkā pēc 12 mēnešiem, skaitot no dienas, kad reģistrēta šī ratifikācija. Ja ratifikācijas instrumentam šāda deklarācija nav pievienota vai ja ratifikāciju reģistrē 4. punktā minētajā datumā vai pēc tā, tad attiecīgajai dalībvalstij konvencija stājas spēkā pēc 12 mēnešiem, skaitot no dienas, kad tika reģistrēta ratifikācija, bet konvencijai stājoties spēkā saskaņā ar šā panta 7.punktu, attiecīgajai dalībvalstij ir saistošs arī šis grozījums, ja vien attiecīgajā grozījumā nav paredzēts citādi.

KODEKSA GROZĪŠANA
XV pants

1. Kodeksu var grozīt ar procedūru, kas norādīta XIV pantā, vai, ja nav paredzēts citādi, atbilstoši šajā pantā norādītajai procedūrai.

2. Kodeksa grozījumu Starptautiskās nodarbinātības biroja ģenerāldirektoram var ierosināt jebkura organizācijas dalībvalsts valdība vai XIII pantā minētajā komitejā iecelto kuģu īpašnieku pārstāvju vai jūrnieku pārstāvju grupa. Dalībvalsts valdības ierosināto grozījumu jāierosina vai jāatbalsta vēl vismaz piecu tādu dalībnieku valdībām, kas ratificējuši konvenciju vai šajā punktā minēto kuģu īpašnieku vai jūrnieku pārstāvju grupai.

3. Ģenerāldirektors pārbauda, vai ierosinātais grozījums atbilst šā panta 2.punkta prasībām, un pēc tam šo ierosinājumu kopā ar vajadzīgajiem komentāriem un ieteikumiem uzreiz nosūta visām organizācijas dalībvalstīm, pievienojot aicinājumu atsūtīt savus apsvērumus un ieteikumus par šo ierosinājumu sešu mēnešu laikā vai citā vadības institūcijas noteiktā periodā (tas nedrīkst būt īsāks par trim mēnešiem un ilgāks par deviņiem mēnešiem).

4. Šā panta 3.punktā minētā perioda beigās šo ierosinājumu kopā ar to apsvērumu un ieteikumu kopsavilkumu, kas izteikti saskaņā ar šo pantu, nosūta izskatīšanai komitejas sanāksmē. Komiteja grozījumu uzskata par pieņemtu, ja:

a) sanāksmē, kurā izskata ierosinājumu, ir pārstāvēta vismaz puse to dalībvalstu valdību, kas ratificējušas šo konvenciju, un

b) vairākums no divām trešdaļām komitejas locekļu nobalso par šā grozījuma pieņemšanu, un

c) šo vairākumu veido komitejas locekļi, kas balsošanas brīdī reģistrējušies un pārstāv vismaz pusi no valdību balsstiesībām, pusi no kuģu īpašnieku balsstiesībām un pusi no jūrnieku balsstiesībām.

5. Saskaņā ar šā panta 4.punktu, pieņemtos grozījumus iesniedz apstiprināšanai nākamajā konferences sesijā. Šāda grozījuma apstiprināšanai vajadzīgas divas trešdaļas klātesošo delegātu derīgo balsu vairākuma. Ja šādu vairākumu neizdodas sasniegt, ierosināto grozījumu pēc komitejas vēlēšanās nodod pārskatīšanai komitejā.

6. Par konferences pieņemtajiem grozījumiem ģenerāldirektors paziņo katrai dalībvalstij, kurai šīs konvencijas ratifikācijas instruments reģistrēts pirms datuma, kurā konference apstiprināja šo grozījumu. Turpmāk tekstā šīs dalībvalstis sauc par “ratificējošām dalībvalstīm”. Paziņojumā iekļauj atsauci uz šo pantu un norāda periodu, kura laikā var iesniegt oficiālu iebildumu. Šis periods var būt divi gadi no paziņošanas brīža, ja vien apstiprināšanas laikā konference nav noteikusi citu periodu, kam jābūt vismaz vienu gadu ilgam. Paziņojuma kopiju nosūta citām organizācijas dalībvalstīm informācijai.

7. Konferences apstiprinātu grozījumu uzskata par pieņemtu, ja līdz paredzētā perioda beigām ģenerāldirektors nav saņēmis oficiālus iebildumus no vairāk kā 40 procentiem dalībvalstu, kas ratificējušas šo konvenciju, un kas pārstāv ne mazāk kā 40 procentus no to dalībvalstu kuģu bruto tilpības, kuras ratificējušas konvenciju.

8. Grozījums, ko uzskata par atzītu, stājas spēkā sešus mēnešus pēc norādītā perioda beigām attiecībā uz visām ratificējošajām dalībvalstīm, izņemot tās dalībvalstis, kuras izteikušas oficiālu iebildumu saskaņā ar šā panta 7.punktu un nav šo iebildumu atsaukušas saskaņā ar 11.punktu.

Tomēr:

a) līdz norādītā perioda beigām jebkura ratificējošā dalībvalsts ģenerāldirektoram var paziņot, ka grozījums tam būs saistošs tikai pēc tam, kad tas nosūtīs īpašu paziņojumu par tā atzīšanu;

b) līdz datumam, kurā grozījums stājas spēkā, jebkura ratificējošā dalībvalsts ģenerāldirektoram var paziņot, ka grozījums noteiktu periodu šai dalībvalstij nebūs saistošs.

9. Grozījums, uz ko attiecas šā panta 8.punkta a)apakšpunktā minētais paziņojums, dalībvalstij, kas to izteikusi, stājas spēkā pēc sešiem mēnešiem skaitot no dienas, kad dalībvalsts paziņojusi ģenerāldirektoram par šā grozījuma atzīšanu, vai dienā, kad grozījums stājas spēkā pirmo reizi, atkarībā no tā, kurš datums ir vēlāks.

10. Šā panta 8.punkta b)apakšpunktā minētais periods nedrīkst būt ilgāks par vienu gadu, skaitot no dienas, kad grozījums stājas spēkā, vai ilgāks par periodu, ko grozījuma apstiprināšanas laikā noteikusi konference.

11. Dalībvalsts, kas izteikusi oficiālu iebildumu pret grozījumu, savu iebildumu var atsaukt jebkurā laikā. Ja ģenerāldirektors šādu atsaukumu saņem pēc tam, kad grozījums ir stājies spēkā, dalībvalstij šis grozījums stājas spēkā pēc sešiem mēnešiem, skaitot no dienas, kad reģistrēts šis paziņojums.

12. Pēc tam, kad grozījums stājies spēkā, var ratificēt tikai grozīto konvenciju.

13. Ciktāl jūrniecības darba sertifikāts ir saistīts ar jautājumiem, kas iekļauti konvencijas grozījumā, kas ir stājies spēkā:

a) dalībvalstij, kas atzinusi šo grozījumu, nav obligāti jānodrošina konvencijas priekšrocības tiem jūrniecības darba sertifikātiem, kuri izsniegti citas tādas dalībvalsts valsts karoga kuģiem, kura:

i) atbilstoši šā panta 7.punktam ir oficiāli izteikusi iebildumu pret šo grozījumu un šo iebildumu nav atsaukusi, vai

ii) atbilstoši šā panta 8.punkta a)apakšpunktam ir paziņojusi, ka grozījums tai būs saistošs tikai pēc īpaša paziņojuma nosūtīšanas, un šo grozījumu nav atzinusi, un

b) dalībvalsts, kas grozījumu ir atzinusi, konvencijas priekšrocības nodrošina tiem jūrniecības darba sertifikātiem, kuri izsniegti citas tādas dalībvalsts karoga kuģiem, kas atbilstoši šā panta 8.punkta b)apakšpunktam ir paziņojis, ka šis grozījums attiecībā uz šo dalībvalsti nebūs spēkā saskaņā ar šā panta 10.punktu norādītā periodā.

AUTENTISKĀS VALODAS
XVI pants

Šīs konvencijas teksta versijas angļu un franču valodā ir vienlīdz autentiskas.

KONVENCIJAS PAR DARBU JŪRNIECĪBĀ NOTEIKUMU UN KODEKSA PASKAIDROJUMS

1. Šajā paskaidrojumā, kas nav daļa no Konvencijas par darbu jūrniecībā, ir doti vispārīgi norādījumi par konvenciju.

2. Konvenciju veido trīs dažādas, bet saistītas daļas: panti, noteikumi un kodekss.

3. Pantu un noteikumu daļā izklāstītas pamattiesības un pamatprincipi, kā arī konvenciju ratificējušo dalībvalstu pienākumi. Pantu un noteikumu daļu var mainīt tikai konference saskaņā ar Starptautiskās darba organizācijas Konstitūcijas 19.pantu (sk. konvencijas XIV. pantu).

4. Kodeksā iekļauta sīka informācija par noteikumu daļas īstenošanu. To veido A daļa (obligātie standarti) un B daļa (rekomendējoši norādījumi). Kodeksu var grozīt, izmantojot vienkāršoto procedūru, kas izklāstīta konvencijas XV pantā. Tā kā kodekss saistīts ar sīki izstrādātu īstenošanu, grozījumiem tajā jāietilpst konvencijas pantu un noteikumu daļas vispārīgajā darbības jomā.

5. Noteikumi un kodekss ir iedalīti piecās sadaļās.

1.sadaļa. Minimālās prasības, lai jūrnieki varētu strādāt uz kuģa.

2.sadaļa. Nodarbinātības nosacījumi.

3.sadaļa. Dzīvojamās telpas, atpūtai paredzētais aprīkojums, pārtika un ēdināšana.

4.sadaļa. Veselības aizsardzība, medicīniskā aprūpe, labklājība un sociālā aizsardzība.

5.sadaļa. Atbilstība un piemērošana.

6. Katrā sadaļā ir ietvertas tādu normu grupas, kas saistītas ar konkrētām tiesībām vai principiem (vai ar piemērošanas pasākumiem (5.sadaļa)), un ir attiecīgi numurētas. Piemēram, 1.sadaļas pirmajā grupā, kas attiecas uz minimālo vecumu, iekļauts 1.1. noteikums, A1.1. standarts un B1.1. norādījums.

7. Konvencijai ir trīs pamata mērķi:

a) pantu un noteikumu daļā izklāstīt stingru tiesību un principu kopumu;

b) izmantojot kodeksu, sniegt dalībvalstīm zināmu elastību šo tiesību un principu īstenošanā; un

c) ar 5.sadaļas palīdzību nodrošināt to, ka šīs tiesības un šie principi tiek pienācīgi ievēroti un piemēroti.

8. Elastībai īstenošanā ir divas galvenās jomas. Viena no tām ir dalībniekiem pieejamā iespēja vajadzības gadījumā (skatīt VI panta 3. punktu) dot spēku kodeksa A daļas sīki izstrādātajām prasībām, izmantojot būtisko līdzvērtību (kā noteikts VI panta 4. punktā).

9. Elastības īstenošanā otra joma tiek nodrošināta, daudzu A daļas normu obligātās prasības formulējot vispārīgākā veidā, tādējādi atstājot lielāku rīcības brīvību attiecībā uz darbību, kas jānodrošina valsts līmenī. Šādos gadījumos norādījumi par īstenošanu ir doti kodeksa B daļā, kas nav obligāta. Tādējādi dalībvalstis, kas ratificējušas šo konvenciju, var noskaidrot to darbību, kura tiem jāveic saskaņā ar attiecīgo A daļas vispārīgo pienākumu, kā arī darbību, kas tiem nav obligāta. Piemēram, A4.1. standartā ir noteikts, ka uz visiem kuģiem jānodrošina tūlītēja pieeja vajadzīgajiem medikamentiem, lai sniegtu medicīnisko aprūpi uz kuģa (1.punkta b)apakšpunkts), un uz visiem kuģiem jābūt “pirmās palīdzības aptieciņai” (4.punkta a)apakšpunkts). Tas nozīmē, ka šis pienākums netiks izpildīts labā ticībā, ja pirmās palīdzības aptieciņa vienkārši atradīsies uz kuģa. Precīzāki norādījumi paredzēti attiecīgajā B4.1.1.norādījumā (4.punkts), lai nodrošinātu, ka pirmās palīdzības aptieciņas saturu pienācīgi uzglabā, izmanto un papildina.

10. Dalībvalstīm, kas ratificējušas šo konvenciju, attiecīgais norādījums nav saistošs un, kā norādīts 5.sadaļas normās par ostas valsts kontroli, apskates ir saistītas tikai ar šīs konvencijas attiecīgajām prasībām (pantiem, noteikumiem un A daļas standartiem). Taču dalībniekiem saskaņā ar VI panta 2. punktu ir pienācīgi jāapsver savu kodeksa A daļā paredzēto saistību īstenošana tādā veidā, kā paredzēts B daļā. Ir pieļaujams, ka pēc attiecīgo norādījumu pienācīgas apsvēršanas, dalībnieks nolemj veikt atšķirīgus pasākumus, kas, izmantojot iepriekš minēto piemēru, nodrošina pirmās palīdzības aptieciņas satura pienācīgu uzglabāšanu, izmantošanu un papildināšanu, ņemot vērā A daļas standartu. No otras puses, ņemot vērā B daļā paredzēto norādījumu, attiecīgā dalībvalsts, kā arī Starptautiskās darba organizācijas institūcijas, kas ir atbildīgas par starptautisko darba konvenciju īstenošanas pārskatīšanu, var būt drošas un tām nav jāveic papildu izskatīšana, lai pārliecinātos, ka dalībvalsts veiktie pasākumi ir atbilstoši, lai īstenotu ar šo norādījumu saistītās A daļas saistības.

NOTEIKUMI UN KODEKSS

1. sadaļa. Minimālās prasības, lai jūrnieki varētu strādāt uz kuģa

1.1. noteikums – Minimālais vecums

Mērķis: nodrošināt, ka uz kuģa nestrādā personas, kas nav sasniegušas noteikto vecumu.

1. Uz kuģa nedrīkst tikt nodarbināta, nolīgta vai strādāt persona, kas nav sasniegusi minimālo vecumu.

2. Minimālais vecums, konvencijai stājoties spēkā pirmo reizi, ir 16 gadi.

3. Lielāks minimālais vecums ir paredzēts kodeksā izklāstītajos apstākļos.

A1.1. standarts – Minimālais vecums

1. Uz kuģa aizliegts nodarbināt vai pieņemt darbā personas, kas nav sasniegušas 16 gadu vecumu.

2. Jūrnieka darbu naktī nedrīkst veikt persona, kas nav sasniegusi 18 gadu vecumu. Šā standarta vajadzībām terminu “nakts” definē saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts nacionālajiem normatīvajiem aktiem un praksi. Tas ir laika posms, kura garums ir vismaz deviņas stundas un kurš sākas ne vēlāk kā pusnaktī un beidzas ne ātrāk kā pulksten 5 no rīta.

3. Izņēmumu no ierobežojuma attiecībā uz darbu naktī var pieņemt kompetentā iestāde, ja:

a) šāda ierobežojuma dēļ pasliktinātos attiecīgo jūrnieku efektīva apmācība, kas tiek veikta saskaņā ar izstrādātām programmām un grafikiem, vai

b) veicamā pienākuma būtība vai atzītā apmācības programma paredz, ka jūrniekiem, uz ko attiecas šis izņēmums, jāveic savi pienākumi nakts laikā, un kompetentā iestāde pēc apspriešanās ar attiecīgajām kuģu īpašnieku un jūrnieku organizācijām konstatē, ka darbs nebūs kaitīgs šo jūrnieku veselībai vai labklājībai.

4. Ir aizliegts nodarbināt vai pieņemt darbā jūrniekus, kas nav sasnieguši 18 gadu vecumu, ja veicamais darbs var apdraudēt viņu veselību vai drošību. Šāda darba veidus attiecīgā dalībvalsts paredz savos normatīvajos aktos, vai arī nosaka kompetentā iestāde pēc apspriešanās ar attiecīgajām kuģu īpašnieku un jūrnieku organizācijām atbilstoši attiecīgajiem starptautiskajiem standartiem.

B1.1. norādījums – Minimālais vecums

1. Nosakot darba un dzīves apstākļus, dalībvalstīm jāpievērš īpaša uzmanība to jauniešu vajadzībām, kas nav sasnieguši 18 gadu vecumu.

1.2. noteikums – Medicīniskā izziņa

Mērķis: nodrošināt, ka visu jūrnieku veselības stāvoklis ir piemērots, lai viņi varētu veikt savus darba pienākumus jūrā.

1. Jūrnieki nedrīkst strādāt uz kuģa, ja nav apliecināts, ka viņu veselības stāvoklis ir piemērots, lai viņi varētu veikt savus darba pienākumus jūrā.

2. Var tikt pieļauti tikai kodeksā paredzētie izņēmumi.

A1.2. standarts – Medicīniskā izziņa

1. Kompetentā iestāde no jūrniekiem pirms darba uzsākšanas uz kuģa pieprasa derīgu medicīnas izziņu, kurā ir apliecināts, ka viņu veselības stāvoklis ir piemērots, lai viņi varētu veikt savus darba pienākumus jūrā.

2. Lai nodrošinātu, ka medicīnas izziņā ir atainots jūrnieku patiesais veselības stāvoklis, ņemot vērā veicamos pienākumus, kompetentā iestāde pēc apspriešanās ar attiecīgajām kuģu īpašnieku un jūrnieku organizācijām un apsverot kodeksa B daļā minētās attiecīgās starptautiskās vadlīnijas, norāda medicīniskās apskates un izziņas veidu.

3. Šis standarts neskar grozīto 1978. gada Starptautisko konvenciju par jūrnieku sagatavošanu un diplomēšanu, kā arī sardzes pildīšanu (turpmāk tekstā – STCW). 1.2. noteikuma vajadzībām kompetentā iestāde atzīst medicīnisko sertifikātu, kas izsniegts atbilstoši STCW prasībām. Ja uz jūrniekiem neattiecas STCW, tad līdzīgi jāatzīst šī medicīnas izziņa, kas atbilst šo prasību satura būtībai.

4. Medicīnas izziņu izsniedz kvalificēts praktizējošs mediķis vai, ja izziņa ir saistīta tikai ar redzes pārbaudi, persona, kurai kompetentā iestāde ir devusi atļauju izsniegt šāda veida izziņas. Praktizējošiem mediķiem, pieņemot savu medicīnisko novērtējumu medicīniskās apskates laikā, jābūt profesionāli neatkarīgiem.

5. Jūrniekiem, kam izziņas izsniegšana ir atteikta vai kam ir noteikts ierobežojums attiecībā uz viņu spēju strādāt, proti, attiecībā uz darba ilgumu, jomu vai tirdzniecības zonu, dod iespēju iziet atkārtotu apskati pie cita neatkarīga praktizējoša mediķa vai neatkarīgas ārstniecības personas.

6. Medicīniskajā izziņā norāda, ka:

a) attiecīgajam jūrniekam ir apmierinoša dzirde un redze, kā arī spēja atšķirt krāsas, ja šim jūrniekam jāveic pienākumi, kuru izpildi var negatīvi ietekmēt nepilnīga spēja atšķirt krāsas, un

b) attiecīgais jūrnieks necieš no kādas medicīniskas problēmas, kas var pasliktināties, strādājot jūrā, vai padarīt jūrnieku par nespējīgu veikt savu darbu, vai apdraudēt citu uz klāja esošo personu veselību.

7. Ja jūrnieka veicamo konkrēto pienākumu dēļ nav paredzēts īsāks periods vai tas nav pieprasīts saskaņā ar STCW, tad:

a) medicīniskā izziņa ir derīga maksimāli divus gadus, bet, ja jūrnieks nav sasniedzis 18 gadu vecumu, maksimālais derīguma termiņš ir viens gads;

b) izziņa par spēju atšķirt krāsas ir derīga maksimāli sešus gadus.

8. Neatliekamos gadījumos kompetentā iestāde var jūrniekam atļaut strādāt bez derīgas medicīniskās izziņas līdz nākamajai piestāšanas ostai, kur jūrnieks var saņemt medicīnisko izziņu no kvalificēta praktizējoša mediķa ar nosacījumu, ka:

a) šādas atļaujas derīguma termiņš nav ilgāks par trim mēnešiem;

b) jūrnieka rīcībā esošās medicīniskās izziņas termiņš beidzies nesen.

9. Ja izziņas derīguma termiņš beidzas kuģa reisa laikā, izziņa ir spēkā līdz nākamajai piestāšanas ostai, kurā jūrnieks var saņemt medicīnisko izziņu no kvalificēta praktizējoša mediķa ar nosacījumu, ka tās termiņš nav ilgāks par trim mēnešiem.

10. Tiem jūrniekiem, kas strādā uz kuģiem, kuri parasti dodas starptautiskos reisos, medicīniskajām izziņām jābūt vismaz angļu valodā.

B1.2. norādījums – Medicīniskā izziņa

B1.2.1. norādījums – Starptautiskās vadlīnijas

1. Kompetentajai iestādei, praktizējošiem mediķiem, apskates veicējiem, kuģu īpašniekiem, jūrnieku pārstāvjiem un visām citām personām, kas saistītas ar topošo jūrnieku un jūrnieku medicīniskās piemērotības apskatēm, jāievēro Starptautiskās darba organizācijas/Pasaules veselības organizācijas Norādījumi jūrnieku medicīniskās piemērotības pārbaužu veikšanai pirms došanās jūrā un periodiski, tostarp to turpmākās versijas, kā arī jebkuras piemērojamās starptautiskās vadlīnijas, kuras publicējusi Starptautiskā darba organizācija, Starptautiskā jūrniecības organizācija vai Pasaules Veselības organizācija.

1.3. noteikums – Apmācība un kvalifikācijas

Mērķis: nodrošināt, ka jūrnieki tiek apmācīti vai kvalificēti veikt savus pienākumus uz kuģa.

1. Jūrnieki nedrīkst strādāt uz kuģa, ja viņi nav apmācīti vai sertificēti kā kompetenti vai citādi kvalificēti veikt savus pienākumus.

2. Jūrnieki nedrīkst strādāt uz kuģa, ja viņi nav sekmīgi pabeiguši apmācību par personīgo drošību uz kuģa.

3. Apmācību un sertifikāciju, kas veikta atbilstoši Starptautiskās jūrniecības organizācijas pieņemtajiem obligātajiem tiesību aktiem, uzskata par atbilstošu šā noteikuma 1. un 2. punkta prasībām.

4. Jebkurš dalībnieks, kam konvencijas ratifikācijas laikā bija saistoša 1946.gada Konvencija par kvalificētu matrožu sertifikāciju (nr.74), turpina ievērot saistības, kuras noteiktas minētajā Konvencijā, līdz brīdim, kad Starptautiskā jūrniecības organizācija pieņem obligātās normas par tās priekšmetu un kad šīs normas stājas spēkā, vai līdz brīdim, kad ir pagājuši pieci gadi kopš šīs konvencijas stāšanās spēkā saskaņā ar VIII panta 3. punktu, atkarībā no tā, kurš datums ir agrāks.

1.4. noteikums – Rekrutēšana un darbā iekārtošana

Mērķis: nodrošināt, ka jūrniekiem ir pieeja efektīvai un sakārtotai jūrnieku rekrutēšanas un darbā iekārtošanas sistēmai.

1. Visiem jūrniekiem jābūt pieejai efektīvai, piemērotai un kontrolējamai sistēmai, kuru izmantojot, jūrnieks bez maksas var atrast darbu uz kuģa.

2. Jūrnieku rekrutēšanas un darbā iekārtošanas dienestiem, kas darbojas dalībvalsts teritorijā, jāatbilst šajā kodeksā izklāstītajiem standartiem.

3. Katra dalībvalsts attiecībā uz jūrniekiem, kas strādā uz tās valsts karoga kuģa, pieprasa, lai kuģu īpašnieki, kuri izmanto jūrnieku rekrutēšanas un darbā iekārtošanas dienestus, kas atrodas valstīs vai teritorijās, uz kurām neattiecas šī konvencija, nodrošina, ka šie dienesti ievēro šajā kodeksā izklāstītās prasības.

A1.4. standarts – Rekrutēšana un darbā iekārtošana

1. Katra dalībvalsts, kas vada valsts jūrnieku rekrutēšanas un darbā iekārtošanas dienestu, nodrošina, ka dienests darbojas noteiktā veidā, kurš aizsargā jūrnieku darba tiesības un sekmē tās saskaņā ar šo konvenciju.

2. Ja dalībvalsts teritorijā darbojas privāti jūrnieku rekrutēšanas un darbā iekārtošanas dienesti, kuru pamatmērķis ir jūrnieku rekrutēšana un darbā iekārtošana vai kuri rekrutē un iekārto darbā lielu skaitu jūrnieku, šiem dienestiem jādarbojas atbilstoši standartizētai licencēšanas vai sertificēšanas sistēmai, vai ievērojot cita veida noteikumus. Šo sistēmu var izveidot, pārveidot un mainīt tikai pēc apspriešanās ar attiecīgajām kuģu īpašnieku un jūrnieku organizācijām. Ja rodas šaubas par to, vai šī konvencija attiecas uz kādu privātu rekrutēšanas un darbā iekārtošanas dienestu, tad šo jautājumu pēc apspriešanās ar attiecīgajām kuģu īpašnieku un jūrnieku organizācijām izlemj katra dalībnieka kompetentā iestāde. Jāizvairās no pārāk liela daudzuma privāto jūrnieku rekrutēšanas un darbā iekārtošanas dienestu izveidošanas.

3. Tiktāl, cik pēc apspriešanās ar attiecīgajām kuģu īpašnieku un jūrnieku organizācijām kompetentā iestāde uzskata par vajadzīgu, šā standarta 2. punkta noteikumi attiecas arī uz dalībvalsts teritorijā esošajiem rekrutēšanas un darbā iekārtošanas dienestiem, ko vada jūrnieku organizācija, lai darbam uz tā valsts karoga kuģiem rekrutētu jūrniekus, kas ir šās dalībvalsts valstspiederīgie.

Dienesti, uz ko attiecas šis punkts, atbilst šādiem nosacījumiem:

a) rekrutēšanas un darbā iekārtošanas dienests darbojas saskaņā ar darba koplīgumu, kas noslēgts starp šo organizāciju un kuģa īpašnieku;

b) gan jūrnieku organizācija, gan kuģa īpašnieks atrodas dalībvalsts teritorijā;

c) dalībvalstij ir izstrādāti nacionālie normatīvie akti, procedūras, kas pilnvaro noslēgt vai reģistrēt darba koplīgumus, kuri atļauj uzsākt rekrutēšanas un darbā iekārtošanas dienesta darbību, un

d) rekrutēšanas un darbā iekārtošanas dienests darbojas noteiktā veidā un veic pasākumus, lai aizsargātu un sekmētu jūrnieku darba tiesības līdzīgā veidā, kā paredzēts šā standarta 5. punktā.

4. Nekas šajā standartā vai 1.4. noteikumā:

a) neliedz dalībvalstij uzturēt atsevišķu valsts jūrnieku rekrutēšanas un darbā iekārtošanas dienestu, ņemot vērā politiku par jūrnieku un kuģu īpašnieku vajadzību izpildi, neatkarīgi no tā, vai šis dienests ir daļa no valsts nodarbinātības dienesta, vai valsts nodarbinātības dienests veic šā dienesta koordinēšanu;

b) neuzliek dalībvalstij pienākumu izveidot sistēmu, lai tās teritorijā varētu darboties privāti rekrutēšanas vai darbā iekārtošanas dienesti.

5. Dalībvalsts, veidojot šā standarta 2. punktā minēto sistēmu, savos normatīvajos aktos vai citos pasākumos vismaz:

a) aizliedz jūrnieku rekrutēšanas un darbā iekārtošanas dienestiem izmantot līdzekļus, mehānismus vai sarakstus, kas paredzēti, lai novērstu vai atturētu jūrniekus no tāda darba iegūšanas, kuram viņi ir kvalificēti;

b) paredz, ka jūrniekiem nav tieši vai netieši, pilnībā vai daļēji jāsedz maksa par jūrnieka rekrutēšanu vai darbā iekārtošanu, vai darba piedāvāšanu, izņemot izmaksas par valsts medicīniskā sertifikāta, valsts jūrnieka grāmatiņas un pases, kā arī citu līdzīgu personīgo ceļošanas dokumentu iegūšanu, tomēr neietverot izmaksas par vīzu iegūšanu, ko sedz kuģa īpašnieks, un

c) nodrošina, ka jūrnieku rekrutēšanas un darbā iekārtošanas dienesti, kas darbojas dalībvalsts teritorijā:

i) uztur tādu atjauninātu reģistru par visiem jūrniekiem, kas rekrutēti vai iekārtoti darbā ar to starpniecību, kurš ir pieejams, lai kompetentā iestāde varētu veikt pārbaudi;

ii) pārliecinās, ka jūrnieki ir informēti par savām tiesībām un pienākumiem saskaņā ar saviem darba līgumiem pirms saistību uzņemšanās vai to uzņemšanās brīdī, kā arī pārliecinās, ka ir veikti vajadzīgie pasākumi, lai jūrnieki pirms darba līguma parakstīšanas un pēc tās varētu tos apskatīt, kā arī saņem līgumu kopijas;

iii) pārliecinās, ka šo dienestu rekrutētie vai darbā iekārtotie jūrnieki ir kvalificēti un viņu īpašumā ir darbam vajadzīgie dokumenti, kā arī pārliecinās, ka jūrnieku darba līgumi atbilst spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem un jebkādiem darba koplīgumiem, kas veido daļu no darba līguma;

iv) cik vien iespējams pārliecinās, ka kuģa īpašniekam ir vajadzīgie līdzekļi, lai aizsargātu jūrniekus no pamešanas ārvalstu ostā;

v) izskata un atbild uz visām sūdzībām par viņu darbībām un ziņo kompetentajai iestādei par jebkādām neizskatītām sūdzībām;

vi) izveido aizsardzības sistēmu, apdrošinoties vai veicot līdzvērtīgu pasākumu, lai saskaņā ar jūrnieka darba līgumu izpildītu savas saistības un kompensētu jūrniekiem monetāros zaudējumus, kas varētu rasties rekrutēšanas vai darbā iekārtošanas dienesta, vai kuģa attiecīgā īpašnieka dēļ.

6. Kompetentā iestāde pārrauga un kontrolē visus jūrnieku rekrutēšanas un darbā iekārtošanas dienestus, kas darbojas attiecīgās dalībvalsts teritorijā. Privāto dienestu darbības licences vai sertifikātus, vai līdzīgas atļaujas tā teritorijā piešķir vai atjauno tikai pēc pārbaudes, ka attiecīgais jūrnieku rekrutēšanas un darbā iekārtošanas dienests atbilst valsts normatīvo aktu prasībām.

7. Kompetentā iestāde nodrošina piemērotu mehānismu un procedūru izveidi, lai, attiecīgā gadījumā piedaloties vai nu kuģu īpašnieku, vai jūrnieku pārstāvjiem, izskatītu sūdzības par jūrnieku rekrutēšanas un darbā iekārtošanas dienestu darbībām.

8. Katra dalībvalsts, kas ratificējusi šo konvenciju, cik vien iespējams informē savus valstspiederīgos par iespējamām problēmām, kuras varētu rasties, strādājot uz tās valsts karoga kuģa, kura nav ratificējusi šo konvenciju, līdz tā ir pārliecinājusies, ka ir noteikti šajā konvencijā noteiktajiem līdzvērtīgi standarti. Ja dalībvalsts, kas ratificējusi šo konvenciju, šādā nolūkā veic pasākumus, tad tie nedrīkst būt pretrunā strādājošo brīvas pārvietošanās principam, kurš noteikts divu attiecīgo valstu starpā noslēgtajos līgumos.

9. Katra dalībvalsts, kas ratificējusi šo konvenciju, pieprasa, lai tās karoga kuģu īpašnieki, kuri izmanto jūrnieku rekrutēšanas un darbā iekārtošanas dienestus, kas atrodas valstīs vai teritorijās, uz kurām šī konvencija neattiecas, cik vien iespējams nodrošina, lai šie dienesti ievērotu šā standarta prasības.

10. Nekas šajā standartā nav jāinterpretē tā, lai mazinātu kuģu īpašnieku saistības un atbildību vai dalībnieku saistības un atbildību attiecībā uz tās valsts karoga kuģiem.

B1.4. norādījums – Rekrutēšana un darbā iekārtošana

B1.4.1. norādījums – Organizatoriskie un darbības norādījumi

1. Pildot savus pienākumus saskaņā ar A1.4. standarta 1. punktu, kompetentā iestāde apsver:

a) vai jāveic vajadzīgie pasākumi, lai veicinātu efektīvu sadarbību starp jūrnieku rekrutēšanas un darbā iekārtošanas dienestiem, neatkarīgi no tā, vai tie ir valsts vai privāti;

b) jūrniecības nozares vajadzības gan valsts, gan starptautiskā līmenī, lai, piedaloties kuģu īpašniekiem, jūrniekiem un attiecīgajām apmācības iestādēm, izstrādātu apmācības programmu jūrniekiem, kas veido daļu no kuģa apkalpes, kura ir atbildīga par kuģošanas drošību un piesārņojuma novēršanas darbībām;

c) vai ir jāveic piemēroti pasākumi, lai sekmētu sadarbību starp kuģu īpašnieku un jūrnieku pārstāvju organizācijām valsts jūrnieku rekrutēšanas un darbā iekārtošanas dienestu, ja tādi jau pastāv, organizēšanā un darbībā;

d) vai, ņemot vērā tiesības uz privāto dzīvi un vajadzību aizsargāt konfidencialitāti, ir jānosaka apstākļi, kuros jūrnieku rekrutēšanas un darbā iekārtošanas dienesti var apstrādāt jūrnieku personas datus, ieskaitot to iegūšanu, uzglabāšanu, kombinēšanu un nodošanu trešajām personām;

e) vai ir jāveic pasākumi, lai uzturētu būtiskās informācijas kopumu un veiktu analīzi par jūrniecības darba tirgu, ieskaitot pašreizējo un perspektīvo to jūrnieku daudzumu, kas var strādāt uz kuģiem, iedalot viņus pēc vecuma, dzimuma, dienesta pakāpes un kvalifikācijas, kā arī nozarē vajadzīgo jūrnieku skaitu, ar nosacījumu, ka informāciju par vecumu un dzimumu izmanto tikai statistikas nolūkiem vai programmā, kuras mērķis ir novērst diskrimināciju dzimuma un vecuma dēļ;

f) iespēju nodrošināt to, ka darbiniekiem, kas pārrauga valsts un privāto jūrnieku rekrutēšanas un darbā iekārtošanas dienestus, kuri komplektē kuģa apkalpes daļu, kas ir atbildīga par kuģošanas drošību un piesārņojuma novēršanas operācijām, ir notikusi attiecīga apmācība, ieskaitot apstiprinātu pieredzi darbā jūrā, kā arī ir attiecīgās zināšanas par jūrniecības nozari, tostarp zināšanas par attiecīgajiem jūrniecības starptautiskajiem tiesību aktiem par apmācību, sertifikāciju un darba standartiem;

g) iespēju noteikt darbības standartus un pieņemt jūrnieku rekrutēšanas un darbā iekārtošanas dienestu rīcības un ētikas kodeksu;

h) iespēju veikt licencēšanas un sertifikācijas sistēmas pārraudzību, pamatojoties uz kvalitātes standartu sistēmu.

2. Veidojot A1.4. standarta 2. punktā minēto sistēmu, katrai dalībvalstij jāapsver, vai jūrnieku rekrutēšanas un darbā iekārtošanas dienestiem, kas izveidoti tās teritorijā, pieprasīt, lai tie izstrādā un ievēro pārbaudāmas darbības metodes. Šajās darbības metodēs, kas paredzētas privātiem jūrnieku rekrutēšanas un darbā iekārtošanas dienestiem un, ciktāl tās attiecas arī uz valsts jūrnieku rekrutēšanas un darbā iekārtošanas dienestiem, jāiekļauj šādi jautājumi:

a) medicīniskās apskates, jūrnieku personu apliecinoši dokumenti un citi dokumenti, kas vajadzīgi, lai jūrnieks varētu iegūt darbu;

b) ņemot vērā tiesības uz privāto dzīvi un vajadzību aizsargāt konfidencialitāti, jāapkopo pilnīga dokumentācija par jūrniekiem, kas iesaistīti dienestu rekrutēšanas un darbā iekārtošanas sistēmā, kurā norāda ne tikai:

i) jūrnieku kvalifikācijas;

ii) ziņas par nodarbinātību;

iii) personas datus, kas attiecas uz nodarbinātību;

iv) medicīniskos datus, kas attiecas uz nodarbinātību.

c) jāuztur atjaunināti saraksti, kuros iekļauj kuģus, kam jūrnieku rekrutēšanas un darbā iekārtošanas dienesti komplektē apkalpi, un jānodrošina, ka pastāv veids, kā sazināties ar dienestiem ārkārtas gadījumā jebkurā diennakts laikā;

d) procedūras, ar ko nodrošina, ka jūrnieku rekrutēšanas un darbā iekārtošanas dienesti vai to personāls neizmanto jūrniekus, piedāvājot darbu uz konkrētiem kuģiem vai konkrētās sabiedrībās;

e) procedūras, lai novērstu jūrnieku ekspluatēšanas iespējas, kas rodas saistībā ar jebkādiem tādiem avansa maksājumiem un finansiāliem darījumiem starp kuģa īpašnieku un jūrniekiem, kuros iesaistīti jūrnieku rekrutēšanas un darbā iekārtošanas dienesti;

f) skaidri jānorāda izmaksas, kas jūrniekam varētu rasties rekrutēšanas procesā;

g) jānodrošina, ka jūrniekiem tiek sniegta informācija par īpašiem veicamā darba apstākļiem un konkrētā kuģa īpašnieku nostāju attiecībā uz jūrnieku nodarbināšanu;

h) procedūras, kas ir saskaņā ar dabisko tiesību principiem par nekompetences un nedisciplinētības jautājumu risināšanu atbilstoši valsts normatīvajiem aktiem un praksei un, attiecīgā gadījumā, koplīgumiem;

i) procedūras, lai cik vien iespējams nodrošinātu, lai obligātie sertifikāti un dokumenti, kas iesniegti darba iegūšanai, būtu atjaunoti un nebūtu iegūti ar viltu, un atsauksmes par darbu būtu apliecinātas;

j) procedūras, lai nodrošinātu, ka informācija vai padoms jūrnieku ģimenes locekļiem laikā, kad jūrnieki atrodas jūrā, tiek sniegts uzreiz, ar izpratni un bez maksas;

k) pārbaudes, ka darba apstākļi uz kuģiem, kur jūrniekus nodarbina, atbilst piemērojamiem darba koplīgumiem, kas noslēgti starp kuģa īpašnieku un jūrnieku pārstāvju organizāciju, un, ņemot vērā savu politiku, jūrnieku nodrošināšana tikai tiem kuģu īpašniekiem, kuri jūrniekiem piedāvā tādus darba nosacījumus un apstākļus, kas atbilst attiecīgajiem tiesību aktiem vai darba koplīgumiem.

3. Jāapsver dalībvalstu un attiecīgo organizāciju starptautiskās sadarbības veicināšana, lai:

a) sistemātiski apmainītos ar informāciju par jūrniecības nozari un darba tirgu divpusējā, reģionālā un daudzpusējā līmenī;

b) apmainītos ar informāciju par jūrniecības darba tiesību aktiem;

c) saskaņotu politiku, darba metodes un tiesību aktus par jūrnieku rekrutēšanu un darbā iekārtošanu;

d) uzlabotu procedūras un apstākļus, lai jūrniekus varētu rekrutēt un iekārtot darbā starptautiski;

e) veiktu darbaspēka plānošanu, ņemot vērā jūrnieku piedāvājumu un pieprasījumu, kā arī jūrniecības nozares prasības.

2. sadaļa. Nodarbinātības nosacījumi

2.1. noteikums – Jūrnieku darba līgumi

Mērķis: nodrošināt, ka jūrnieki noslēdz taisnīgus darba līgumus.

1. Jūrnieku nodarbinātības noteikumus un nosacījumus izklāsta vai atsaucas uz tiem skaidrā rakstiskā līgumā ar juridisku spēku, un tiem jāatbilst šajā kodeksā izklāstītajiem standartiem.

2. Jūrnieks piekrīt jūrnieka darba līgumam ar nosacījumu, ka tam ir nodrošināta iespēja pārskatīt līguma noteikumus un lūgt konsultācijas saistībā ar tiem un ka pirms parakstīšanas tiem brīvi piekrīt.

3. Ciktāl tas atbilst dalībvalsts normatīvajiem aktiem un praksei, jūrnieku darba līgumus uzskata par iekļautiem jebkuros attiecīgajos darba koplīgumos.

A2.1. standarts – Jūrnieku darba līgumi

1. Katra dalībvalsts pieņem normatīvos aktus, kuros paredz, ka tās valsts karoga kuģiem jāatbilst šādām prasībām:

a) jūrniekiem, kas strādā uz tās valsts karoga kuģiem un kam ir jūrnieka darba līgums, kuru parakstījis jūrnieks un kuģa īpašnieks vai kuģa īpašnieka pārstāvis (vai, ja viņi nav darbinieki, ko apliecina līguma noteikumi vai citi noteikumi), uz kuģa nodrošina pieņemamus darba un dzīves apstākļus, kādi paredzēti šajā konvencijā;

b) jūrniekiem, kas paraksta jūrnieka darba līgumu, dod iespēju to pārskatīt un pirms parakstīšanas lūgt konsultācijas saistībā ar to, kā arī nodrošina citus apstākļus, kuri vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka jūrnieki līgumu noslēdz pēc savas brīvas gribas un pietiekami saprot savas tiesības un pienākumus;

c) kuģa īpašniekam un jūrniekam ir katram savs parakstīts jūrnieka darba līguma oriģināls;

d) jāveic pasākumi, lai nodrošinātu, ka skaidru informāciju par nodarbinātības nosacījumiem jūrnieki, ieskaitot kuģa kapteini, var viegli iegūt uz kuģa un ka šī informācija, ieskaitot jūrnieka darba līgumu, ir pieejama pārskatīšanai arī kompetentās iestādes darbiniekiem, to skaitā darbiniekiem ostās, kas kuģim jāapmeklē;

e) jūrniekiem izsniedz dokumentu, kurā ir ziņas par viņu nodarbinātību uz kuģa.

2. Ja darba koplīgums veido visu vai daļu no jūrnieka darba līguma, šā koplīguma kopijai jābūt pieejamai uz kuģa. Ja jūrnieka darba līgums un jebkurš piemērojamais darba koplīgums nav angļu valodā, tad angļu valodā jābūt pieejamām (izņemot uz kuģiem, kas veic tikai vietējos reisus):

a) līguma standartveidlapas kopijai;

b) tām darba koplīguma daļām, uz ko attiecas ostas valsts pārbaudes saskaņā ar 5.2. noteikumu.

3. Šā standarta 1. punkta e) apakšpunktā minētajā dokumentā nedrīkst būt informācija par jūrnieka veiktā darba kvalitāti vai darba algu. Šā dokumenta paraugu un iekļaujamo informāciju, kā arī tā aizpildīšanas nosacījumus nosaka dalībvalsts nacionālajos normatīvajos aktos.

4. Katra dalībvalsts pieņem normatīvos aktus, kuros norāda jautājumus, kas jāiekļauj visos jūrnieku darba līgumos, kurus reglamentē dalībvalsts normatīvie akti. Visos jūrnieku darba līgumos ietver šādas ziņas:

a) jūrnieka vārdu un uzvārdu, dzimšanas datumu vai vecumu un dzimšanas vietu;

b) kuģa īpašnieka nosaukumu un adresi;

c) vietu un datumu, kurā noslēgts jūrnieka darba līgums;

d) darbu, kurā jūrnieku nodarbinās;

e) jūrnieka darba algas lielumu vai attiecīgajā gadījumā formulu, pēc kuras to aprēķina;

f) gadskārtējā atvaļinājuma apmaksas lielumu vai attiecīgā gadījumā formulu, ko izmanto tās aprēķināšanai;

g) informāciju par līguma izbeigšanu un tās nosacījumiem, tostarp:

i) ja līgums ir noslēgts uz nenoteiktu laiku, nosacījumus, kādos abas puses tiesīgas izbeigt līgumu, kā arī iepriekšēja paziņojuma termiņu, kas kuģa īpašniekam nedrīkst būt mazāks kā jūrniekam;

ii) ja līgums ir noslēgts uz noteiktu laiku, līguma beigu datumu; un

iii) ja līgums ir noslēgts uz reisu, galamērķa ostu un laiku, kam jāpaiet pēc nokļūšanas galamērķī pirms jūrnieks tiek atbrīvots;

h) veselības un sociālās drošības aizsardzības pabalstus, ko jūrniekam nodrošina kuģa īpašnieks;

i) jūrnieka tiesības uz repatriāciju;

j) ja vajadzīgs, atsauci uz darba koplīgumu un

k) jebkuru citu informāciju, ko paredz valsts tiesību akti.

5. Katra dalībvalsts pieņem normatīvos aktus, kuros nosaka minimālo iepriekšējas paziņošanas termiņu, ko jūrnieki un kuģu īpašnieki var izmantot, lai izbeigtu jūrnieka darba līgumu pirms termiņa. Šo minimālo termiņu ilgumu nosaka pēc apspriešanās ar attiecīgajām kuģu īpašnieku un jūrnieku organizācijām, un tas nedrīkst būt īsāks par septiņām dienām.

6. Iepriekšējas paziņošanas termiņš var būt īsāks par minimālo termiņu tikai tādos apstākļos, kas dalībvalsts normatīvajos aktos vai attiecīgajos darba koplīgumos paredzēti kā apstākļi, kuri pamato darba līguma izbeigšanu ar īsāku paziņojuma laiku vai bez paziņošanas. Nosakot šos apstākļus, katra dalībvalsts nodrošina, ka tiek ņemta vērā jūrnieka vajadzība izbeigt darba līgumu ar īsāku paziņojuma laiku vai bez tā ģimenes apstākļu vai citu steidzamu iemeslu dēļ, nemaksājot līgumsodu.

B2.1. norādījums – Jūrnieku darba līgumi

B2.1.1. norādījums – Ziņas par nodarbinātību

1. Nosakot ziņas, kas jānorāda A2.1. standarta 1. punkta e) apakšpunktā minētajā dokumentā, kurā iekļautas ziņas par nodarbinātību, katra dalībvalsts nodrošina, ka šajā dokumentā iekļauj pietiekamu informāciju ar tulkojumu angļu valodā, lai atvieglotu turpmāku darba iegūšanu, un ka šī informācija ir pietiekama, lai izpildītu darba jūrā prasības par paaugstināšanu darbā vai amatā. Minētā standarta 1. punkta e) apakšpunkta prasības var izpildīt, izmantojot jūrnieka grāmatiņu.

2.2. noteikums – Darba algas

Mērķis: nodrošināt, ka jūrniekiem samaksā par paveikto darbu.

1. Visi jūrnieki saņem regulāru samaksu par padarīto darbu un saskaņā ar viņu darba līgumiem.

A2.2. standarts – Darba algas

1. Katra dalībvalsts pieprasa, lai samaksa par jūrnieku padarīto darbu uz tās karoga kuģiem, tiktu izmaksāta ne retāk kā reizi mēnesī un saskaņā ar piemērojamo koplīgumu.

2. Jūrniekiem katru mēnesi sniedz atskaiti par paredzēto samaksu un izmaksāto summu, ieskaitot informāciju par darba algu, papildu maksājumiem un izmantoto valūtas maiņas kursu, ja maksājums veikts citā valūtā vai pēc cita kursa nekā noteikts līgumā.

3. Katra dalībvalsts pieprasa, lai kuģu īpašnieki veic pasākumus, piemēram, tādus, kas minēti šā standarta 4. punktā, lai sniegtu jūrniekiem iespēju visus vai daļu viņu ienākumu pārskaitīt savām ģimenēm vai apgādājamiem, vai juridiskiem labuma guvējiem.

4. Pasākumi, lai nodrošinātu, ka jūrnieki var pārskaitīt savus ienākumus savām ģimenēm, ietver:

a) sistēmu, kas nodrošina, ka jūrnieki, ja viņi tā vēlas, stājoties darba attiecībās vai to laikā var noteikt, ka daļu no viņu darba algas ar bankas pārskaitījumu vai līdzīgā veidā regulāri pārskaita viņu ģimenēm, un

b) prasību, ka noteiktā laikā zināms naudas daudzums jānosūta tieši tai personai vai personām, kuras jūrnieks ir norādījis.

5. Maksai par šā standarta 3. un 4. punktā norādīto pakalpojumu jābūt saprātīgai, un valūtas maiņas kursam, ja nav norādīts citādi, saskaņā ar dalībvalsts normatīvajiem aktiem jāatbilst dominējošam tirgus kursam vai oficiāli publicētajam kursam, kam jūrnieks ir piekritis.

6. Katra dalībvalsts, kas pieņem normatīvos aktus, kuri attiecas uz jūrnieku darba algām, pienācīgi apsver norādījumus, kas paredzēti kodeksa B daļā.

B2.2. norādījums – Darba algas

B2.2.1.norādījums – Atsevišķas definīcijas

1. Šajā norādījumā termins:

a) “kvalificēts matrozis” nozīmē jebkuru jūrnieku, ko uzskata par kompetentu veikt jebkuru pienākumu, ko klāja komandā veic ierindas jūrnieks, bet ne uzraugs vai speciālists, vai jūrnieks, kas kā tāds definēts valsts normatīvajos aktos vai praksē, vai koplīgumā;

b) “pamatalga vai darba alga” ir samaksa, kas ietver samaksu par parasto darba laiku, bet neietver samaksu par virsstundu darba laiku, prēmijas, pabalstus, apmaksātu atvaļinājumu vai citu papildu atalgojumu;

c) “konsolidētā darba alga” ir darba alga vai samaksa, kurā ietverta pamata darba samaksa un citi ar algu saistīti labumi; konsolidētā darba alga var ietvert atalgojumu par visu nostrādāto virsstundu darba laiku un citus ar algu saistītus labumus, vai tikai daļēji konsolidētus, noteiktus labumus;

d) “darba laiks” ir laiks, kas jūrniekam uz kuģa ir jāpavada strādājot;

e) “virsstundu darba laiks” ir laiks, ko jūrnieks pavada, strādājot papildus parastajam darba laikam.

B2.2.2. norādījums – Aprēķināšana un samaksa

1. Jūrniekiem, kuru atalgojumā ietver atsevišķu atalgojumu par nostrādāto virsstundu darba laiku:

a) darba algas aprēķināšanas vajadzībām parastais darba laiks jūrā un ostā nedrīkst pārsniegt astoņas stundas dienā;

b) aprēķinot virsstundu darba laiku, parastā darba laika ilgums nedēļā, pēc kura aprēķina pamata darba samaksu vai darba algu, jāparedz dalībvalsts normatīvajos aktos, ja tas nav paredzēts koplīgumos, bet tas nedrīkst pārsniegt 48 stundas nedēļā; koplīgumos var paredzēt atšķirīgu ilgumu, bet tas nedrīkst būt mazāk labvēlīgs;

c) virsstundu darba laika atalgojuma likmi vai likmes, kas nedrīkst būt mazākas par vienu veselu un vienu ceturtdaļu no pamata darba samaksas vai darba algas stundā, jāparedz dalībvalsts normatīvajos aktos vai piemērojamos koplīgumos, un

d) ne retāk kā reizi mēnesī kuģa kapteinim vai kapteiņa norādītai personai ir jāveic uzskaite, ko apstiprina jūrnieki, par nostrādāto virsstundu darba laiku.

2. Jūrniekiem, kuru darba algas ir pilnībā vai daļēji konsolidētas:

a) jūrnieku darba līgumā attiecīgā gadījumā skaidri norāda paredzētā darba laika ilgumu, par ko jūrnieks saņems savu atalgojumu, kā arī jebkurus papildu pabalstus, kurus viņš varētu saņemt papildus konsolidētai darba algai un ar kādiem nosacījumiem;

b) ja ir paredzēta stundas virsstundu darba samaksa par nostrādātajām stundām, kas nav iekļautas konsolidētajā darba algā, stundas tarifa likmei nevajadzētu būt mazākai par vienu veselu un vienu ceturtdaļu no pamatlikmes, kura atbilst parastajam darba laikam, kas definēts šā norādījuma 1. punktā; šo pašu principu vajadzētu attiecināt uz virsstundu darba laiku, kas iekļauts konsolidētajā darba algā;

c) atalgojums, kas pilnībā vai daļēji ietverts konsolidētajā darba algā par parasto darba laiku, kas definēts šā norādījuma 1. punkta a) apakšpunktā, nedrīkst būt mazāks par minimālo darba algu, un

d) attiecībā uz jūrniekiem, kuru darba algas ir daļēji konsolidētas, uzskaite par nostrādāto virsstundu darba laiku jāveic un jāapstiprina, kā paredzēts šā norādījuma 1. punkta d) apakšpunktā.

3. Dalībvalsts normatīvajos aktos vai koplīgumos var paredzēt, ka paredzētā atalgojuma vai jebkāda cita atalgojuma vietā, kas pienākas par virsstundu darbu vai darbu, kurš veikts atpūtas dienā vai svētku dienās, var piešķirt līdzvērtīga apjoma brīvo laiku un atbrīvojumu no pienākumu izpildes uz kuģa vai papildu atvaļinājumu.

4. Dalībvalsts normatīvajos aktos, kas pieņemti pēc apspriešanās ar kuģu īpašnieku un jūrnieku pārstāvju organizācijām, vai attiecīgā gadījumā koplīgumos vajadzētu ņemt vērā šādus principus:

a) visiem jūrniekiem, kas nodarbināti uz viena kuģa, būtu jānodrošina vienāds atalgojums par vienādas vērtības darbu bez diskriminācijas jūrnieka rases, ādas krāsas, dzimuma, reliģiskās pārliecības, politisko uzskatu, pavalstniecības vai sociālās izcelsmes dēļ;

b) jūrnieku darba līgumiem, kuros norādītas attiecīgās darba algas vai darba algas likmes, būtu jāatrodas uz kuģa; informācija par darba algas apjomu vai darba algas likmi jādara pieejama katram jūrniekam, vai nu nodrošinot vismaz vienu parakstītu dokumenta kopiju ar attiecīgo informāciju tajā valodā, kuru jūrnieks saprot, vai novietojot līguma kopiju jūrniekam pieejamā vietā, vai izmantojot citus atbilstošus līdzekļus;

c) algas jāizmaksā, izmantojot likumīgu maksāšanas līdzekli, un attiecīgā gadījumā tas var būt bankas pārvedums, bankas čeks, pasta čeks vai maksājuma uzdevums;

d) pēc darba attiecību izbeigšanas viss neizmaksātais atalgojums jāsamaksā bez nepamatotas kavēšanās;

e) ja kuģa īpašnieks nepamatoti kavē vai nesamaksā visu pienākošos atalgojumu, kompetentā iestāde tam uzliek atbilstošus sodus vai nosaka citus piemērotus aizsardzības līdzekļus;

f) darba algas jāiemaksā tieši jūrnieku norādītajos bankas kontos, ja vien viņi rakstveidā nav lūguši citādi;

g) ņemot vērā šā punkta h) apakšpunktu, kuģa īpašnieks nedrīkstētu noteikt ierobežojumus jūrniekiem saistībā ar brīvību rīkoties ar savu atalgojumu;

h) ieturējumu no atalgojuma atļauts veikt tikai, ja:

i) dalībvalsts normatīvajos aktos vai piemērojamā koplīgumā ir skaidri izteikts noteikums, par ko jūrnieks ir informēts tādā veidā, kuru kompetentā iestāde uzskata par vispiemērotāko, par šādu ieturējumu nosacījumiem, un

ii) kopējais ieturējumu apjoms nepārsniedz ierobežojumu, kas noteikts dalībvalsts normatīvajos aktos vai koplīgumos, vai tiesas nolēmumos par šādiem ieturējumiem;

i) jūrnieka atalgojumam nedrīkstētu piemērot ieturējumus saistībā ar darba iegūšanu vai saglabāšanu;

j) jāaizliedz jūrniekiem uzlikt naudas sodus, kas nav atļauti dalībvalsts normatīvajos aktos, koplīgumos vai citos pasākumos;

k) kompetentajai iestādei jābūt pilnvarām pārbaudīt uz kuģa pieejamos veikalus un pakalpojumus, lai nodrošinātu, ka no attiecīgajiem jūrniekiem tiek pieprasīta taisnīga un saprātīga samaksa, un

l) tiktāl, cik jūrnieku prasījumi par pienākošos darba algu un citām summām saistībā ar viņu darbu nav aizsargāti saskaņā ar normām 1993. gada Starptautiskajā konvencijā par jūras privilēģijām un ķīlas zīmēm, šādus prasījumus jāaizsargā saskaņā ar 1992. gada Konvenciju par darbinieku prasījumu aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā (nr. 173).

5. Katrai dalībvalstij pēc apspriešanās ar kuģu īpašnieku un jūrnieku pārstāvju organizācijām jāpieņem procedūras to sūdzību izskatīšanai, kas saistītas ar šajā norādījumā minētajiem jautājumiem.

B2.2.3. norādījums – Minimālās darba algas

1. Neskarot principu par brīvām sarunām par darba koplīguma slēgšanu, katrai dalībvalstij pēc apspriešanās ar kuģu īpašnieku un jūrnieku pārstāvju organizācijām jāparedz procedūras jūrnieku minimālo darba algu noteikšanai. Kuģu īpašnieku un jūrnieku pārstāvju organizācijām ir jāpiedalās šo procedūru izpildē.

2. Izstrādājot šādas procedūras un nosakot minimālās darba algas, jāņem vērā starptautiskie darba standarti par minimālās darba algas noteikšanu, kā arī šādi principi:

a) nosakot minimālo darba algu apjomu, jāņem vērā nodarbinātības uz jūras būtība, kuģu apkalpes sagatavotība un jūrnieku parastais darba laiks, un

b) minimālo darba algu līmenis jāpiemēro izmaiņām, kas saistītas ar dzīves dārdzību un jūrnieku vajadzībām.

3. Kompetentajai iestādei jānodrošina:

a) izmantojot uzraudzības un sankciju sistēmu, ka darba algas izmaksā ne mazākas par noteikto likmi vai likmēm, un

b) ka jebkuram jūrniekam, kam pēc likmes ir samaksāts mazāk par minimālo darba algu, izmantojot lētu un paātrinātu tiesas vai cita veida procesu, ir iespēja atgūt neizmaksāto summu.

B2.2.4. norādījums – Mēneša minimālā pamata darba samaksa vai darba alga kvalificētiem matrožiem

1. Pamata darba samaksa vai darba alga par dienesta kalendāro mēnesi kvalificētiem matrožiem nedrīkst būt mazāka par summu, ko periodiski nosaka Apvienotā jūrniecības komisija vai cita Starptautiskā nodarbinātības biroja vadības institūcijas pilnvarota institūcija. Pēc tam, kad vadības institūcija ir pieņēmusi lēmumu, ģenerāldirektors informē organizācijas dalībniekus par ikvienu pārskatīto summu.

2. Šis norādījums neskar vienošanos starp kuģu īpašniekiem vai to organizācijām un jūrnieku organizācijām saistībā ar standarta minimālajiem nodarbinātības noteikumiem un nosacījumiem, ar norādījumu, ka šos noteikumus un nosacījumus ir atzinusi kompetentā iestāde.

2.3. noteikums – Darba laiks un atpūtas laiks

Mērķis: nodrošināt, ka jūrniekiem ir noteikts darba laiks un atpūtas laiks.

1. Katrs dalībnieks nodrošina, ka jūrniekiem ir noteikts darba laiks un atpūtas laiks.

2. Katrs dalībnieks paredz maksimālo darba laiku un minimālo atpūtas laiku noteiktā laika posmā, kas atbilst šā kodeksa noteikumiem.

A2.3. standarts – Darba laiks un atpūtas laiks

1. Šajā standartā termins:

a) “darba laiks” ir laiks, kas jūrniekam uz kuģa ir jāpavada strādājot;

b) “atpūtas laiks” ir laiks ārpus darba laika; šis termins neietver īsus pārtraukumus.

2. Katra dalībvalsts, ņemot vērā šā standarta 5.–8. punktā paredzētos ierobežojumus, nosaka maksimālo darba laiku, ko nedrīkst pārsniegt noteiktā laika posmā, vai minimālo atpūtas laiku, kuru nodrošina noteiktā laika posmā.

3. Katra dalībvalsts apstiprina, ka parastais darba laiks jūrniekiem, tāpat kā citiem darba ņēmējiem ir astoņas stundas dienā ar vienu atpūtas dienu nedēļā un atpūtu svētku dienās. Taču tas neliedz dalībvalstij veikt procedūras, lai atzītu vai reģistrētu koplīgumu, kurā jūrniekiem noteikts tāds parastais darba laiks, kas nav mazāk labvēlīgs par šajā standartā paredzēto.

4. Nosakot nacionālos standartus, katra dalībvalsts ņem vērā apdraudējumu, ko rada jūrnieku nogurums, jo īpaši to jūrnieku nogurums, kuru pienākumi ietver kuģošanas drošību un kuģa drošu darbību.

5. Darba laikam un atpūtas laikam ir šādi ierobežojumi:

a) maksimālais darba laiks nedrīkst pārsniegt:

i) 14 stundas 24 stundu laika posmā, un

ii) 72 stundas septiņu dienu laika posmā,

un

b) minimālais atpūtas laiks nedrīkst būt mazāks par:

i) 10 stundām 24 stundu laika posmā, un

ii) 77 stundām septiņu dienu laika posmā.

6. Atpūtas laiku drīkst sadalīt ne vairāk kā divos laika posmos, no kuriem vienam jābūt vismaz sešas stundas ilgam, un intervāls starp secīgiem atpūtas laika posmiem nedrīkst būt ilgāks par 14 stundām.

7. Apskates un pārbaudes, ugunsdzēsības un glābšanas līdzekļu izmantošanas mācības, un mācības, kas paredzētas dalībvalsts normatīvajos aktos un starptautiskajos dokumentos, veic tādā veidā, lai pēc iespējas netraucētu jūrniekus atpūtas laikā un neizraisītu viņu nogurumu.

8. Ja jūrnieku izsauc pildīt savus pienākumus, piemēram, kad mašīntelpa nav uzraudzīta, jūrniekam piešķir atbilstošu kompensācijas atpūtas laiku, ja ar šādiem izsaukumiem tiek traucēts viņa parastais atpūtas laiks.

9. Ja nav koplīguma vai šķīrējtiesas nolēmuma, vai ja kompetentā iestāde konstatē, ka noteikumi šajā līgumā vai nolēmumā saistībā ar šā standarta 7. vai 8. punktu ir neatbilstoši, tad kompetentā iestāde nosaka šādus noteikumus, lai nodrošinātu, ka jūrniekiem ir pietiekams laiks atpūtai.

10. Katra dalībvalsts pieprasa, lai viegli pieejamā vietā būtu novietota tāda tabula par darba kārtību uz kuģa, kurā pie katra amata norādīts vismaz:

a) darba grafiks jūrā un ostā, un

b) maksimālais darba laiks vai minimālais atpūtas laiks, kas paredzēts dalībvalsts normatīvajos aktos vai piemērojamā koplīgumā.

11. Šā standarta 10. punktā minēto tabulu izveido standartizētā formā tajā darba valodā vai valodās, kuras izmanto uz kuģa, un angļu valodā.

12. Katra dalībvalsts pieprasa, lai katru dienu tiktu uzskaitīts jūrnieku darba laiks vai atpūtas laiks, lai varētu pārraudzīt atbilstību šā standarta 5.-11. punktam. Uzskaiti veido standarta formā, ko izveidojusi kompetentā iestāde, ņemot vērā Starptautiskās darba organizācijas jebkurus pieejamos norādījumus vai izmantojot šīs organizācijas sagatavoto standartu. Šai uzskaitei jābūt šā standarta 11. punktā pieprasītajās valodās. Jūrnieki saņem tās uzskaites kopiju, kas attiecas uz viņiem un ko ir apstiprinājis kuģa kapteinis, vai kapteiņa pilnvarota persona, un jūrnieki.

13. Šā standarta 5. un 6. punkts neliedz dalībvalstij izstrādāt normatīvos aktus vai procedūras, lai kompetentā iestāde varētu atzīt vai reģistrēt koplīgumus, kuros paredzēti izņēmumi iepriekš norādītajiem ierobežojumiem. Šādi izņēmumi, cik iespējams, atbilst šā standarta noteikumiem, bet tajos var paredzēt biežākus vai garākus atvaļinājumus vai kompensācijas atvaļinājumu sardzes jūrniekiem vai jūrniekiem, kas strādā uz kuģiem, kuri dodas īsos reisos.

14. Nekas šajā standartā nepasliktina kuģa kapteiņa tiesības likt jūrniekiem strādāt jebkādu darba laiku, ja tas vajadzīgs kuģa, uz tā esošo personu vai kravas drošībai, vai lai sniegtu palīdzību citiem kuģiem vai personām, kas jūrā nokļuvuši briesmās. Atbilstīgi kuģa kapteinis var pārtraukt darba laika vai atpūtas laika grafiku un likt, lai jūrnieki strādā jebkādu vajadzīgo darba laiku līdz brīdim, kad atjaunota normālā situācija. Tiklīdz pēc normālās situācijas atjaunošanas iespējams, kapteinis nodrošina, ka ikvienam jūrniekam, kas ir strādājis grafikā paredzētajā atpūtas laikā, tiek piešķirts atbilstošs atpūtas laiks.

B2.3. norādījums – Darba laiks un atpūtas laiks

B2.3.1. norādījums – Jaunie jūrnieki

1. Uz jūrniekiem, kas nav sasnieguši 18 gadu vecumu, jūrā un ostā attiecas šādi noteikumi:

a) darba laika ilgums nedrīkst pārsniegt astoņas stundas dienā un 40 stundas nedēļā, un virsstundas darba laikā jāstrādā tikai tad, ja tas vajadzīgs drošības apsvērumu dēļ,

b) jānodrošina pietiekams laiks visām ēdienreizēm, un pārtraukumam dienas galvenās ēdienreizes laikā jābūt vismaz vienu stundu ilgam, un

c) jānodrošina 15 minūšu atpūtas periods iespējami drīz pēc katrām divām darba stundām.

2. Izņēmuma kārtā šā norādījuma 1. punkta noteikumus nepiemēro, ja:

a) tos nevar praktiski piemērot uz klāja, mašīntelpā un ēdināšanas komandā strādājošiem jaunajiem jūrniekiem, kam jāveic sardzes pienākumi vai kas strādā darbu maiņās, vai

a) šāda ierobežojuma dēļ pasliktinātos jauno jūrnieku efektīva apmācība, kas tiek veikta saskaņā ar izstrādātām programmām un grafikiem.

3. Šādus izņēmuma gadījumus jāuzskaita, norādot to iemeslus, un šo dokumentu jāparaksta kuģa kapteinim.

4. Šā norādījuma 1. punkts neatbrīvo jaunos jūrniekus no visu jūrnieku vispārējā pienākuma strādāt ikvienā avārijas situācijā, kā paredzēts A2.3. standarta 14. punktā.

2.4. noteikums – Tiesības uz atvaļinājumu

Mērķis: nodrošināt, ka jūrniekiem piešķir atbilstošu atvaļinājumu.

1. Katra dalībvalsts pieprasa, lai jūrniekiem, kas strādā uz tās valsts karoga kuģiem, piešķirtu apmaksātu gadskārtējo atvaļinājumu piemērotos apstākļos saskaņā ar šā kodeksa noteikumiem.

2. Jūrniekiem piešķir atvaļinājumu krastā, lai uzlabotos viņu veselība un labklājība, kā arī lai uzlabotos amata pienākumu izpilde.

A2.4. standarts – Tiesības uz atvaļinājumu

1. Katra dalībvalsts izstrādā un pieņem normatīvos aktus, kuros paredz minimālos standartus par to jūrnieku gadskārtējo atvaļinājumu, kas strādā uz tās valsts karoga kuģiem, pienācīgi ņemot vērā jūrnieku īpašās vajadzības attiecībā uz šādu atvaļinājumu.

2. Ņemot vērā jebkādu koplīgumu vai dalībvalsts normatīvos aktus, kas paredz atbilstošu aprēķināšanas metodi, kurā ņemtas vērā jūrnieku īpašās vajadzības šajā sakarā, gadskārtējo atvaļinājumu ar tiesībām uz darba samaksu aprēķina, pamatojoties uz vismaz 2,5 kalendārajām dienām nodarbināšanas mēnesī. Veidu, kā aprēķina darba ilgumu, nosaka kompetentā iestāde vai izmantojot katrā dalībvalstī esošo atbilstošo mehānismu. Attaisnotu prombūtni darba laikā neuzskata par gadskārtēju atvaļinājumu.

3. Ir aizliegts noslēgt jebkādus līgumus par atteikšanos no minimālā gadskārtējā apmaksātā atvaļinājuma, kas paredzēts šajā standartā, izņemot gadījumos, kurus noteikusi kompetentā iestāde.

B2.4. norādījums – Tiesības uz atvaļinājumu

B2.4.1. norādījums – Atvaļinājuma aprēķināšana

1. Apstākļos, ko norādījusi kompetentā iestāde vai kas norādīti attiecīgajā mehānismā katrā dalībvalstī, nereglamentētos pakalpojumus jāuzskata par daļu no dienesta.

2. Apstākļos, ko norādījusi kompetentā iestāde vai kas norādīti piemērojamajā koplīgumā, prombūtni darba laikā, lai apmeklētu apstiprinātu jūrnieku profesionālās izglītības programmu, vai tādu iemeslu dēļ kā slimība vai savainojums, vai maternitāte, jāuzskata par daļu no dienesta.

3. Darba samaksai gadskārtējā atvaļinājuma laikā jābūt tikpat lielai kā jūrnieka parastajam atalgojumam, kas paredzēts dalībvalsts normatīvajos aktos vai attiecīgajā jūrnieka darba līgumā. Jūrniekiem, kas nodarbināti uz laiku, kurš īsāks par vienu gadu, vai, ja darba attiecības tiek izbeigtas, tiesības uz atvaļinājumu aprēķina proporcionāli.

4. Gadskārtējā apmaksātajā atvaļinājumā neieskaita:

a) valsts noteiktās svētku dienas, kuras kā tādas atzītas kuģa karoga valstī, neatkarīgi no tā, vai tās ir vai nav gadskārtējā apmaksātā atvaļinājuma laikā,

b) laiku, kurā jūrnieks nav spējīgs strādāt slimības vai savainojuma, vai maternitātes dēļ, tādos apstākļos, ko norādījusi kompetentā iestāde vai kas norādīti attiecīgajā mehānismā katrā dalībvalstī,

c) īslaicīgu atvaļinājumu, kas jūrniekam piešķirts saskaņā ar darba līgumu, un

d) jebkāda veida kompensācijas atvaļinājumu, kas piešķirts apstākļos, kurus norādījusi kompetentā iestāde vai kuri ir norādīti attiecīgajā mehānismā katrā dalībvalstī.

B2.4.2. norādījums – Gadskārtējā atvaļinājuma ņemšana

1. Laiku, kurā var ņemt gadskārtējo atvaļinājumu, ja tas nav paredzēts noteikumā, koplīgumā, ar šķīrējtiesas nolēmumu vai citādā dalībvalsts praksei atbilstošā veidā, pēc apspriešanās un, cik iespējams, pēc vienošanās ar iesaistītajiem jūrniekiem vai viņu pārstāvjiem nosaka kuģa īpašnieks.

2. Jūrniekiem ir tiesības ņemt gadskārtējo atvaļinājumu tajā vietā, ar ko viņiem ir būtiska saikne un kas parasti ir tā pati vieta, uz kuru viņiem ir tiesības tikt repatriētiem. Jūrniekiem nedrīkst pieprasīt ņemt viņiem pienākošos gadskārtējo atvaļinājumu citā vietā, izņemot tajos gadījumos, kas paredzēti jūrnieku darba līgumu vai dalībvalsts normatīvajos aktos.

3. Ja jūrniekiem savs gadskārtējais atvaļinājums jāņem vietā, kas nav atļauta šā norādījuma 2. punktā, viņiem ir tiesības uz bezmaksas transportēšanu uz vietu, kurā viņus pieņēma darbā vai rekrutēja, atkarībā no tā, kura vieta atrodas tuvāk viņu mājām; uzturēšanas izdevumus un citus tiešos izdevumus sedz kuģa īpašnieks; pārbrauciena laiku neatskaita no jūrnieka gadskārtējā apmaksātā atvaļinājuma laika.

4. Jūrnieku, kas devies gadskārtējā atvaļinājumā, var atsaukt tikai galējas nepieciešamības gadījumā un tikai ar šā jūrnieka piekrišanu.

B2.4.3. norādījums – Sadalīšana un apvienošana

1. Gadskārtējā apmaksātā atvaļinājuma sadalīšanu daļās vai šāda gadskārtējā atvaļinājuma apvienošanu attiecībā uz vienu gadu ar nākamo atvaļinājuma laiku var atļaut kompetentā iestāde vai to var panākt, izmantojot attiecīgo mehānismu katrā valstī.

2. Ņemot vērā šā norādījuma 1. punktu un ja līgumā, kas attiecas uz attiecīgo kuģa īpašnieku un attiecīgo jūrnieku, nav paredzēts citādi, gadskārtējam apmaksātajam atvaļinājumam, kurš ieteikts šajā norādījumā, jābūt nepārtrauktam laika posmam.

B2.4.4. norādījums – Jaunie jūrnieki

1. Jāapsver īpaši pasākumi attiecībā uz jaunajiem jūrniekiem, kas nav sasnieguši 18 gadu vecumu un kas sešus mēnešus vai jebkādu īsāku laika posmu saskaņā ar koplīgumu vai jūrnieka darba līgumu ir bez atvaļinājuma strādājuši uz kuģa, kurš dodas reisos uz ārzemēm un šajā laikā nav atgriezies jauno jūrnieku pastāvīgās dzīvesvietas valstī, un turpmāko trīs mēnešu laikā tajā neatgriezīsies. Šie pasākumi var būt bezmaksas repatriācija uz vietu, kur viņi pastāvīgās dzīvesvietas valstī tika pieņemti darbā, lai viņi varētu ņemt atvaļinājumu, kuru viņi ir nopelnījuši reisa laikā.

2.5. noteikums – Repatriācija

Mērķis: nodrošināt, ka jūrnieki var atgriezties mājās.

1. Jūrniekiem ir tiesības uz bezmaksas repatriāciju tādos apstākļos un ar tādiem nosacījumiem, kas paredzēti kodeksā.

2. Katra dalībvalsts pieprasa, lai uz tās karoga kuģiem būtu finansiāls nodrošinājums, ar kuru var jūrniekus pienācīgi repatriēt saskaņā ar kodeksu.

A2.5. standarts - Repatriācija

1. Katra dalībvalsts nodrošina, ka jūrniekiem uz tās karoga kuģiem ir tiesības uz repatriāciju šādos apstākļos:

a) ja jūrnieku darba līguma termiņš beidzas laikā, kad viņi atrodas ārvalstī;

b) ja jūrnieku darba līgumu izbeidz:

i) kuģa īpašnieks vai

ii) jūrnieks pamatotu iemeslu dēļ, kā arī

c) ja jūrnieki vairs nav spējīgi turpmāk pildīt savus pienākumus saskaņā ar darba līgumu vai nevar to pildīt noteiktos apstākļos.

2. Katra dalībvalsts nodrošina, ka tās normatīvajos aktos vai citos pasākumos, vai darba koplīgumos ir atbilstoši noteikumi, kas paredz:

a) apstākļus, kuros jūrniekiem ir tiesības uz repatriāciju saskaņā ar šā standarta 1. punkta b) un c) apakšpunktu,

b) maksimālo laika posmu, kas jāpavada uz kuģa, lai jūrniekam būtu tiesības uz repatriāciju; šis laika posms nedrīkst būt ilgāks par 12 mēnešiem, un

c) konkrētas tiesības, kas jānodrošina kuģu īpašniekiem repatriācijas gadījumā, tostarp tiesības saistībā ar repatriācijas galamērķi, transporta veidu, izdevumiem, kuri jāsedz, un citiem pasākumiem, kas jāveic kuģu īpašniekiem.

3. Katra dalībvalsts aizliedz kuģu īpašniekiem, uzsākot darba attiecības ar jūrniekiem, pieprasīt viņiem veikt iepriekšēju maksājumu, lai segtu repatriācijas izmaksas, un atskaitīt repatriācijas izmaksas no jūrnieku darba algām vai citām samaksām, izņemot, ja jūrnieks saskaņā ar dalībvalsts normatīvajiem aktiem vai citiem pasākumiem, vai piemērojamiem darba koplīgumiem, būtiski nav pildījis jūrnieka darba līgumā noteiktās saistības.

4. Dalībvalsts normatīvie akti nedrīkst ierobežot kuģa īpašnieka tiesības atgūt repatriācijas izmaksas atbilstoši līguma ar trešo personu noteikumiem.

5. Ja kuģa īpašnieks neveic pasākumus, lai segtu to jūrnieku repatriācijas izmaksas, kam ir tiesības uz repatriāciju, tad:

a) dalībvalsts karoga kuģa kompetentā iestāde veic attiecīgo jūrnieku repatriāciju; ja šī iestāde to neveic, tad šo jūrnieku repatriāciju veic valsts, no kuras viņi jārepatriē, vai valsts, kuras valsts piederīgie ir attiecīgie jūrnieki, un izdevumus par repatriāciju piedzen no dalībnieka, kam ir tā valsts karoga kuģis,

b) jūrnieku izdevumus, kas radušies repatriācijas laikā, no kuģa īpašnieka piedzen dalībvalsts, kuras karoga kuģis tas ir,

c) repatriācijas izmaksas jūrnieks nesedz, izņemot gadījumos, kas paredzēti šā standarta 3. punktā.

6. Ņemot vērā attiecīgos starptautiskos dokumentus, tostarp 1999. gada Starptautisko konvenciju par kuģu arestu, dalībnieks, kas sedzis repatriācijas izdevumus saskaņā ar šo kodeksu, var aizturēt attiecīgā kuģa īpašnieka kuģi vai pieprasīt, lai tas tiek aizturēts, līdz brīdim, kad izdevumi ir atmaksāti saskaņā ar šā standarta 5. punktu.

7. Katra dalībvalsts veicina to jūrnieku repatriāciju, kas strādā uz kuģiem, kuri piestāj tās ostās vai šķērso tā teritoriālos vai iekšējos ūdeņus, kā arī veicina šo jūrnieku aizvietošanu.

8. Pirmām kārtām dalībvalsts nedrīkst atteikt jebkura jūrnieka tiesības uz repatriāciju kuģa īpašnieka finansiālo apstākļu dēļ vai tādēļ, ka kuģa īpašnieks nevar vai nevēlas jūrnieku aizvietot.

9. Katra dalībvalsts pieprasa, lai uz tās karoga kuģiem jūrniekiem būtu pieejama piemērojamo dalībvalsts normatīvo aktu, kas attiecas uz repatriāciju, kopija attiecīgā valodā.

B2.5. norādījums – Repatriācija

B2.5.1 norādījums – Tiesības

1. Jūrniekiem ir tiesības uz repatriāciju:

a) gadījumos, kas paredzēti A2.5. standarta 1. punkta a) apakšpunktā, pēc tāda paziņojuma termiņa beigām, kas izteikts saskaņā ar jūrnieku darba līguma noteikumiem,

b) gadījumos, kas paredzēti A2.5. standarta 1. punkta b) un c) apakšpunktā:

i) slimības vai savainojuma, vai citu medicīnisku stāvokļu, kuros vajadzīga repatriācija, gadījumā, ja jūrnieka veselības stāvoklis ir piemērots ceļošanai;

ii) kuģa bojāejas gadījumā;

iii) ja kuģa īpašnieks nav spējīgs turpināt pildīt savus juridiskos pienākumus vai līgumsaistības kā jūrnieku darba devējs maksātnespējas, kuģa pārdošanas, kuģa reģistrācijas maiņas gadījumā vai citu līdzīgu iemeslu dēļ;

iv) ja kuģim jādodas uz karadarbības zonu, kas definēta dalībvalsts normatīvajos aktos vai jūrnieku darba līgumos, un jūrnieks nepiekrīt turp doties, un

v) ja darba attiecības tiek izbeigtas vai pārtrauktas atbilstoši nolēmumam attiecīgās nozares līmenī vai koplīgumam, vai ja darba attiecības tiek izbeigtas cita līdzīga iemesla dēļ.

2. Nosakot maksimālo laika posmu, kas jāpavada uz kuģa, lai jūrniekam būtu tiesības uz repatriāciju saskaņā ar šo kodeksu, jāņem vērā apstākļi, kas ietekmē jūrnieka darba vidi. Katrai dalībvalstij, ja iespējams, jācenšas saīsināt šo laika posmu, ņemot vērā tehnoloģijas jauninājumus un attīstību, un dalībvalstis var vadīties pēc ieteikumiem, kurus šajā sakarā izteikusi Apvienotā jūrniecības komisija.

3. Izdevumos, ko saskaņā ar A2.5. standartu sedz kuģa īpašnieks, jāiekļauj vismaz:

a) izdevumi par ceļošanu uz repatriācijas galamērķi, kas izvēlēts saskaņā ar šā norādījuma 6. punktu,

b) tādi izdevumi par dzīvošanu un pārtiku, kas radušies, kopš jūrnieki atstājuši kuģi, līdz brīdim, kad ir sasniegts repatriācijas galamērķis,

c) darba samaksa un pabalsti, kas jūrniekiem pienākas kopš kuģa atstāšanas līdz brīdim, kad ir sasniegts repatriācijas galamērķis, ja tie ir paredzēti dalībvalsts normatīvajos aktos vai koplīgumos,

d) izmaksas par 30 kg smagas jūrnieku personīgās bagāžas transportēšanu uz repatriācijas galamērķi, un

e) izdevumi par medicīnisko aprūpi, ja tā vajadzīga, līdz brīdim, kad jūrnieku veselības stāvoklis ir piemērots ceļošanai uz repatriācijas galamērķi.

4. Laiku, kas pavadīts, gaidot repatriāciju, un repatriācijas ceļojuma laiku nedrīkst atskaitīt no apmaksātā atvaļinājuma, kas pienākas jūrniekiem.

5. Kuģu īpašniekiem jāturpina segt repatriācijas izmaksas līdz brīdim, kad attiecīgie jūrnieki ir nokļuvuši kodeksā paredzētajā galamērķī vai ir nodrošināti ar darbu uz kuģa, kas dodas uz vienu no šiem galamērķiem.

6. Katra dalībvalsts pieprasa, lai kuģu īpašnieki uzņemtos atbildību par repatriācijas pasākumiem, izmantojot piemērotus un ātrus līdzekļus. Parasti transportēšanai jāizmanto gaisa transportu. Dalībvalsts nosaka galamērķus, uz kuriem jūrniekus var repatriēt. Par galamērķiem var būt valstis, ar kurām jūrniekiem ir pietiekama saikne, tostarp:

a) vieta, kurā jūrnieks piekritis stāties darba attiecībās,

b) vieta, kas norādīta koplīgumā,

c) jūrnieka pastāvīgās dzīvesvietas valsts vai

d) šāda līdzīga vieta, par ko ir panākta savstarpēja vienošanas darba attiecību uzsākšanas laikā.

7. Jūrniekiem ir tiesības izvēlēties vienu no vairākiem piedāvātajiem galamērķiem, uz kuru viņu repatriēs.

8. Jūrnieki var zaudēt tiesības uz repatriāciju, ja viņi tās neizmanto saprātīgā termiņā, kas jānosaka dalībvalsts normatīvajos aktos vai koplīgumos.

B2.5.2. norādījums – Dalībvalstu sadarbība

1. Jūrniekam, kas pamests ārvalstu ostā un gaida repatriāciju, kā arī ja jūrnieka repatriācija ir aizkavējusies, ir jāsniedz visa iespējamā praktiskā palīdzība, ārvalstu ostas valsts kompetentajai iestādei jānodrošina, ka par radušos situāciju uzreiz tiek informēts kuģa karoga valsts konsulāts vai vietējais pārstāvis, kā arī jūrnieka valsts piederības valsts vai dzīvesvietas valsts.

2. Katra dalībvalsts pārliecinās, vai jūrniekiem tiek sniegti līdzekļi:

a) lai jūrnieki, kas nodarbināti uz tās karoga kuģa un nokļuvuši ārvalstu ostā tādu iemeslu dēļ, par ko viņi nav atbildīgi:

i) varētu atgriezties ostā, kurā attiecīgais jūrnieks tika pieņemts darbā, vai

ii) varētu atgriezties attiecīgā gadījumā valstī, kuras pilsonis viņš ir, vai valstī, kurā ir viņa pastāvīgā dzīvesvieta,

vai

iii) varētu atgriezties ostā, par ko vienojies jūrnieks un kuģa kapteinis, vai kuģa īpašnieks un ko apstiprinājusi kompetentā iestāde, vai ja saistībā ar šo ostu ir veikti citi atbilstoši drošības pasākumi,

b) lai jūrnieki, kas nodarbināti uz ārvalsts karoga kuģa un nokļuvuši ārvalsts ostā slimības vai savainojuma dēļ, kas iegūts strādājot uz kuģa, nevis viņu pašu nodarījuma ar iepriekšēju nodomu dēļ, varētu saņemt medicīnisko palīdzību un aprūpi.

3. Ja jaunie jūrnieki, kas nav sasnieguši 18 gadu vecumu, ir strādājuši uz kuģa vismaz četrus mēnešus un šajā laikā ir noskaidrojies, ka viņi nav piemēroti dzīvei jūrā, viņiem ir jādod bezmaksas iespēja tikt repatriētiem no pirmās piemērotās piestāšanas ostas, kurā atrodas kuģa karoga valsts vai jaunā jūrnieka valsts piederības vai dzīvesvietas valsts konsulārais dienests. Paziņojums par šādu repatriāciju, kurā norādīti iemesli, jānosūta iestādei, kas izsniegusi dokumentus, saskaņā ar kuriem jauno jūrnieku pieņēma darbā uz kuģa.

2.6. noteikums – Atlīdzība jūrniekam kuģa pazušanas vai nogrimšanas gadījumā

Mērķis: nodrošināt, ka jūrniekiem tiek piešķiras atlīdzība kuģa pazušanas vai nogrimšanas gadījumā.

1. Jūrniekiem ir tiesības saņemt atbilstošu atlīdzinājumu, ja jūrnieks tiek savainots, cieš zaudējumus vai paliek bez darba kuģa pazušanas vai nogrimšanas gadījumā.

A2.6. standarts – Atlīdzība jūrniekam kuģa pazušanas vai nogrimšanas gadījumā

1. Katra dalībvalsts izstrādā noteikumus, kuros paredz, ka jebkura kuģa pazušanas vai nogrimšanas gadījumā kuģa īpašnieks izmaksā katram uz kuģa strādājošam jūrniekam atlīdzību par palikšanu bez darba kuģa pazušanas vai nogrimšanas dēļ.

2. Šā standarta 1. punktā minētie noteikumi neskar nekādas citas jūrnieka tiesības, kas var but noteiktas attiecīgās dalībvalsts normatīvajos aktos attiecībā uz zaudējumiem vai savainojumiem kuģa pazušanas vai nogrimšanas dēļ.

B2.6. norādījums – Atlīdzība jūrniekam kuģa pazušanas vai nogrimšanas gadījumā

B2.6.1. norādījums – Atlīdzības par bezdarbu aprēķināšana

1. Atlīdzību par bezdarbu kuģa pazušanas vai nogrimšanas dēļ jāmaksā par tām dienām, kuras jūrnieks faktiski paliek bez darba, ņemot vērā darba algas likmi, kas paredzēta darba līgumā, bet kopējo atlīdzības apjomu katram jūrniekam var ierobežot līdz divu mēnešu darba algai.

2. Katra dalībvalsts nodrošina, ka jūrnieki, lai saņemtu šādu atlīdzību, var izmantot tādus pašus tiesiskās aizsardzības līdzekļus, kas paredzēti, lai atgūtu neizmaksātās dienesta laikā nopelnītās darba algas.

2.7. noteikums – Kuģu apkalpes komplektēšanas normas

Mērķis: nodrošināt, ka jūrnieki strādā uz kuģiem, uz kuriem ir pietiekami liela apkalpe, lai kuģa darbība būtu droša un efektīva, un tas būtu aizsargāts.

1. Katra dalībvalsts pieprasa, lai uz visiem tās karoga kuģiem būtu pietiekams skaits jūrnieku, lai nodrošinātu, ka kuģis darbojas droši, efektīvi un ir aizsargāts visos apstākļos, ņemot vērā bažas par jūrnieku nogurumu un katra reisa būtību un apstākļus.

A2.7. – Kuģu apkalpes komplektēšanas normas

1. Katra dalībvalsts pieprasa, lai uz visiem tās karoga kuģiem būtu pietiekams skaits jūrnieku, lai nodrošinātu, ka kuģis darbojas droši, efektīvi un ir aizsargāts. Uz katra kuģa jābūt tik lielai apkalpei, kas pēc skaita un kvalifikācijas ir atbilstoša, lai jebkādos darbības apstākļos nodrošinātu kuģa un tā apkalpes drošību un aizsardzību saskaņā ar apliecību par kuģu apkalpes minimālo sastāvu vai tā ekvivalentu, kuru izsniegusi kompetentā iestāde, kā arī lai ievērotu šīs konvencijas normas.

2. Nosakot, apstiprinot un pārskatot kuģu apkalpes komplektēšanas normas, kompetentā iestāde ņem vērā to, ka ir jāizvairās vai pēc iespējas jāsamazina darba laiks, lai nodrošinātu pietiekamu atpūtas laiku un mazinātu nogurumu, kā arī ņem vērā attiecīgo starptautisko dokumentu par komandas komplektēšanas normām principus, jo īpaši to dokumentu, ko izstrādājusi Starptautiskā jūrniecības organizācija.

3. Nosakot kuģu apkalpes komplektēšanas normas, kompetentā iestāde ņem vērā visas prasības par pārtiku un ēdināšanu, kas paredzētas 3.2. noteikumā un A3.2. standartā.

B2.7. norādījums – Kuģu apkalpes komplektēšanas normas

B2.7.1 norādījums – Strīdu izšķiršana

1. Katra dalībvalsts uztur vai nodrošina, ka tiek uzturēts efektīvs mehānisms sūdzību vai strīdu par kuģu apkalpes komplektēšanas normām izskatīšanai un izšķiršanai.

2. Šāda mehānisma darbībā jāiesaista pārstāvji no kuģu īpašnieku un jūrnieku organizācijām, piedaloties vai nepiedaloties citām personām vai iestādēm.

2.8. noteikums – Jūrnieku karjeras izaugsme, kvalifikācijas paaugstināšana un darba iespējas

Mērķis: Veicināt jūrnieku karjeras izaugsmi, kvalifikācijas paaugstināšanu un darba iespējas.

1. Katra dalībvalsts pieņem valsts politiku, lai veicinātu nodarbinātību jūrniecības nozarē un sekmētu jūrnieku karjeras izaugsmi, kvalifikācijas paaugstināšanu un plašākas darba iespējas jūrniekiem, kas pastāvīgi dzīvo tās valsts teritorijā.

A2.8. standarts – Jūrnieku karjeras izaugsme, kvalifikācijas paaugstināšana un darba iespējas

1. Katra dalībvalsts izstrādā vadlīnijas, lai veicinātu jūrnieku karjeras izaugsmi, kvalifikācijas paaugstināšanu un darba iespējas, lai jūrniecības nozari nodrošinātu ar stabilu un kompetentu darbaspēku.

2. Šā standarta 1. punktā minēto vadlīniju mērķis ir jūrnieku kompetences, kvalifikācijas un darba iespēju uzlabošana.

3. Katra dalībvalsts pēc apspriešanās ar attiecīgajām kuģu īpašnieku un jūrnieku organizācijām nosaka skaidrus profesionālās orientācijas, izglītības un apmācības mērķus, ieskaitot pastāvīgu apmācību jūrniekiem, kuru pienākumi uz kuģa galvenokārt ir saistīti ar kuģu drošu darbību un navigāciju.

B2.8. norādījums – Jūrnieku karjeras izaugsme, kvalifikācijas paaugstināšana un darba iespējas

B2.8.1. norādījums – Jūrnieku karjeras izaugsmes, kvalifikācijas paaugstināšanas un darba iespēju veicināšanas pasākumi

1. Pasākumi A2.8. standartā minēto mērķu sasniegšanai var ietvert:

a) tādu līgumu noslēgšanu ar kuģa īpašnieku vai kuģu īpašnieku organizāciju līgumus, kuros paredzēta karjeras izaugsme un kvalifikācijas paaugstināšana, vai

b) tādu pasākumu veikšanu, lai veicinātu nodarbinātību, izveidojot un uzturot tādus reģistrus vai sarakstus ar kategorijām, kuros iekļauj kvalificētus jūrniekus, vai

c) jūrnieku turpmākas apmācības vai izglītošanas iespēju gan uz kuģa, gan krastā veicināšanu, lai nodrošinātu kvalifikācijas paaugstināšanu un zināšanu nodošanu, lai nodrošinātu un saglabātu pienācīgu darbu, uzlabotu individuālās nodarbinātības izredzes un pielāgotos tehnoloģiju un darba tirgus mainīgajiem apstākļiem jūrniecības nozarē.

B 2.8.2. norādījums – Jūrnieku reģistrs

1. Ja jūrnieku nodarbinātību nosaka pēc reģistriem vai sarakstiem, šajos reģistros vai sarakstos jāiekļauj visas jūrnieku amatu kategorijas tādā veidā, kā noteikts dalībvalsts normatīvajos aktos vai dalībvalsts praksē, vai koplīgumā.

2. Jūrniekiem, kas iekļauti šādā reģistrā vai sarakstā, jādod priekšroka darbam jūrā.

3. Jūrniekiem, kas iekļauti šādā reģistrā vai sarakstā, jāvar uzsākt darbu tādā veidā, kā norādīts dalībvalsts normatīvajos aktos, praksē vai koplīgumā.

4. Tiktāl, cik to atļauj dalībvalsts normatīvie akti, jūrnieku skaitu šādos reģistros vai sarakstos periodiski jāpārskata, lai sasniegtu tādu skaitu, kas piemērots jūrniecības nozares vajadzībām.

5. Ja jūrnieku skaits šādā reģistrā vai sarakstā ir jāsamazina, tad jāveic attiecīgie pasākumi, lai novērstu vai pēc iespējas samazinātu kaitīgu ietekmi uz jūrniekiem, ņemot vērā ekonomisko un sociālo stāvokli attiecīgajā valstī.

3. sadaļa. Dzīvojamās telpas, atpūtai paredzētais aprīkojums, pārtika un ēdināšana

3.1. noteikums – Dzīvojamās telpas un atpūtai paredzētais aprīkojums

Mērķis: nodrošināt, lai jūrniekiem uz kuģa būtu pienācīgas dzīvojamās telpas un atpūtai paredzētais aprīkojums.

1. Katra dalībvalsts nodrošina, lai uz tās karoga kuģiem jūrniekiem darbam vai/un dzīvošanai uz kuģa būtu nodrošinātas un tiktu uzturētas pienācīgas dzīvojamās telpas un atpūtai paredzētais aprīkojums, kurš atbilst jūrnieka veselības stāvokļa un labklājības veicināšanai.

2. Kodeksa prasības, ar ko īsteno šo noteikumu, kurš ir saistīts ar kuģu būvniecību un aprīkošanu, attiecas tikai uz kuģiem, kas uzbūvēti datumā, kurā šī konvencija stājas spēkā attiecīgajai dalībvalstij, vai pēc tā. Attiecībā uz kuģiem, kas būvēti pirms minētā datuma, paliek spēkā tās prasības par kuģu būvniecību un aprīkošanu, kuras izklāstītas 1949. gada pārskatītajā Konvencijā par apkalpes telpām (nr. 92) un 1970. gada Konvencijā par apkalpes telpām (papildus noteikumi) (nr. 133), tiktāl, cik tās bija spēkā pirms minētā datuma saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts normatīvajiem aktiem vai praksi. Kuģi uzskata par uzbūvētu tajā dienā, kad tiek ielikts ķīlis vai kad tas ir līdzīgā būvniecības posmā.

3. Ja skaidri nav norādīts citādi, jebkura prasība saskaņā ar kodeksa grozījumu, kas attiecas uz noteikumiem par jūrnieku dzīvojamām telpām un atpūtai paredzēto aprīkojumu, attiecas tikai uz kuģiem, kuru būve pabeigta dienā, kurā grozījums stājas spēkā attiecīgajai dalībvalstij, vai pēc tā.

A3.1. standarts – Dzīvojamās telpas un atpūtai paredzētais aprīkojums

1. Katra dalībvalsts pieņem normatīvos aktus, kuros nosaka, ka tās karoga kuģi:

a) atbilst minimālajiem standartiem, lai nodrošinātu, ka jūrnieku dzīvojamās telpas, darbs un/vai dzīvošana uz kuģa ir droša, pienācīga un atbilstoša attiecīgajiem šā standarta noteikumiem, un

b) tiek pārbaudīti, lai nodrošinātu standartu sākotnēju un turpmāku izpildi.

2. Izstrādājot un piemērojot normatīvos aktus, lai īstenotu šo standartu, kompetentā iestāde pēc apspriešanās ar attiecīgajām kuģu īpašnieku un jūrnieku organizācijām:

a) ņem vērā 4.3. noteikumu un ar to saistītos kodeksa noteikumus par veselības aizsardzību, drošību, kā arī par nelaimes gadījumu novēršanu, ņemot vērā to jūrnieku īpašās vajadzības, kas dzīvo un strādā uz kuģa, un

b) pienācīgi apsver šā kodeksa B daļā esošos norādījumus.

3. Pārbaudes, ka paredzētas saskaņā ar 5.1.4. noteikumu, veic, ja:

a) kuģi reģistrē vai pārreģistrē, vai

b) jūrnieku dzīvojamās telpas uz kuģa ir būtiski izmainītas.

4. Kompetentā iestāde īpašu uzmanību pievērš tam, lai nodrošinātu šīs konvencijas prasību īstenošanu saistībā ar:

a) kajīšu un citu dzīvojamo telpu lielumu;

b) apkuri un ventilāciju;

c) troksni, vibrāciju un citiem apkārtējiem faktoriem;

d) sanitārajām labierīcībām;

e) apgaismojumu, un

f) medicīniskās palīdzības telpām.

5. Katras dalībvalsts kompetentā iestāde pieprasa, lai uz tās valsts karoga kuģiem tiktu ievēroti šā standarta 6.-17. punktā izklāstītie minimālie standarti par dzīvojamām telpām un atpūtai paredzēto aprīkojumu uz kuģa.

6. Attiecībā uz dzīvojamām telpām jāievēro šādas vispārējas prasības:

a) jūrnieku dzīvojamās telpās jāievēro piemērots gabarītaugstums; minimālais atļautais gabarītaugstums visās jūrnieku dzīvojamās telpās, pa kurām paredzēta pilnīgi brīva pārvietošanās, drīkst būt 203 centimetri; kompetentā iestāde var atļaut samazināt gabarītaugstumu jebkurā dzīvojamā telpā vai telpas daļā, ja šis samazinājums:

i) ir saprātīgs, un

ii) neradīs jūrniekiem neērtības;

b) dzīvojamai telpai jābūt atbilstoši izolētai;

c) uz kuģiem, kas nav pasažieru kuģi, kā definēts 2. noteikuma e) un f) apakšpunktā 1974. gada grozītajā Starptautiskajā konvencijā par cilvēku dzīvības aizsardzību uz jūras (SOLAS Konvencija), guļamtelpām jāatrodas virs kravas ūdenslīnijas kuģa vidusdaļā vai pakaļgalā, izņemot, ja kuģa lielums, veids vai paredzētais dienesta veids nosaka citu atrašanās vietu, guļamtelpas var atrasties kuģa priekšējā daļā, bet nekādā gadījumā pirms triecienstarpsienas;

d) pasažieru kuģos un īpašos kuģos, kas būvēti atbilstoši 1983. gada Starptautiskās jūrniecības organizācijas Kodeksam par speciālo kuģu drošību un tā turpmākajām versijām (turpmāk tekstā “speciālie kuģi”), kompetentā iestāde, ar nosacījumu, ka ir veikti pasākumi, lai uzlabotu apgaismojumu un ventilāciju, var atļaut, ka guļamtelpas atrodas zem kravas ūdenslīnijas, bet nekādā gadījumā tieši zem darba gaiteņiem;

e) guļamtelpās nedrīkst būt tiešas atveres uz kravas telpu un mašīntelpu vai uz kambīzi, pieliekamo, žāvētavu vai kopējām sanitārajām telpām; šai starpsienas daļai, kas atdala šīs telpas no guļamtelpām un ārējām starpsienām, jābūt no tērauda vai citas apstiprinātas vielas, kas ir ūdensnecaurlaidīga un hermētiska;

f) materiāliem, kas izmantoti iekšējo starpsienu konstrukcijās, kā arī panelējumam un aizsargpārklājumam, grīdām un metinājumiem jābūt piemērotiem vajadzīgajam nolūkam un jāsekmē veselīga vide;

g) jānodrošina pietiekams apgaismojums un ūdens novadīšana, un

h) dzīvojamām telpām, atpūtai un ēdināšanai paredzētajam aprīkojumam jāatbilst 4.3. noteikuma prasībām un ar tām saistītajām kodeksa normām par veselības aizsardzību un drošību, kā arī par nelaimes gadījumu novēršanu attiecībā uz tāda riska novēršanu, kas saistīts ar pakļaušanu trokšņa un vibrācijas vai citu apkārtējo faktoru un uz kuģa esošo ķimikāliju kaitīgam līmenim, un jānodrošina jūrniekiem pieņemama darba un dzīvošanas vide uz kuģa.

7. Attiecībā uz ventilāciju un apkuri jāievēro šādas prasības:

a) guļamtelpās un ēdnīcās jābūt atbilstošai ventilācijai;

b) kuģiem jābūt aprīkotiem ar gaisa kondicionieriem jūrnieku dzīvojamās telpās, ikvienā atsevišķā radio telpā un ikvienā centralizētajā iekārtu kontroles telpā, izņemot tos kuģus, kas regulāri iesaistīti pārvadājumos mērenos klimatiskos apstākļos;

c) visu sanitāro telpu ventilācijai jābūt atvērtai uz ārējo vidi un atsevišķai no citu dzīvojamo telpu ventilācijas, un

d) izmantojot piemērotu apkures sistēmu, jānodrošina atbilstoša apsildīšana, izņemot uz kuģiem, kas kursē tikai tropiskos klimatiskos apstākļos.

8. Attiecībā uz prasībām par apgaismojumu, ņemot vērā īpašus pasākumus, kas var būt atļauti uz pasažieru kuģiem, guļamtelpās un kopkajītēs jābūt dabīgam apgaismojumam, kurš papildināts ar pietiekamu mākslīgo apgaismojumu.

9. Ja uz kuģa ir vajadzīgas guļamtelpas, tām jāatbilst šādām prasībām par guļamtelpām:

a) kuģos, kas nav pasažieru kuģi, katram jūrniekam jānodrošina sava guļamtelpa, bet attiecībā uz kuģiem, kuru bruto tilpība ir mazāka par 3000, vai speciāliem kuģiem kompetentā iestāde pēc apspriešanās ar attiecīgo kuģu īpašnieku un jūrnieku organizāciju var noteikt izņēmumus no šīm prasībām;

b) vīriešiem un sievietēm jānodrošina atsevišķas guļamtelpas;

c) guļamtelpām jābūt pietiekami lielām un pienācīgi aprīkotām, lai nodrošinātu pietiekamas ērtības un veicinātu tīrību;

d) jebkādos apstākļos katram jūrniekam nodrošina atsevišķu guļvietu;

e) minimālie guļvietas izmēri drīkst būt 198 centimetri garumā un 80 centimetri platumā;

f) guļamtelpā, kurā atrodas viena guļvieta, grīdas laukums nedrīkst būt mazāks par:

i) 4,5 kvadrātmetriem kuģos, kuru bruto tilpība ir mazāka par 3000;

ii) 5,5 kvadrātmetriem kuģos, kuru bruto tilpība ir lielāka par 3000, bet mazāka par 10000;

iii) 7 kvadrātmetriem kuģos, kuru bruto tilpība ir lielāka par 10000.

g) taču lai kuģos, kuru bruto tilpība ir mazāka par 3000, pasažieru kuģos un speciālos kuģos varētu izbūvēt guļamtelpas ar vienu guļvietu, kompetentā iestāde var noteikt mazāku grīdas laukumu;

h) kuģos, kuru bruto tilpība ir mazāka par 3000 un kuri nav pasažieru kuģi un speciālie kuģi, guļamtelpās drīkst gulēt ne vairāk kā divi jūrnieki; šādu guļamtelpu grīdas laukums nedrīkst būt mazāks par 7 kvadrātmetriem;

i) pasažieru kuģos un speciālos kuģos grīdas laukums guļamtelpās, kas paredzētas jūrniekiem, kuri neveic kuģa virsnieka pienākumus, nedrīkst būt mazāks par:

i) 7,5 kvadrātmetriem kajītēs, kurās dzīvo divas personas;

ii) 11,5 kvadrātmetriem kajītēs, kurās dzīvo trīs personas;

iii) 14,5 kvadrātmetriem kajītēs, kurās dzīvo četras personas.

j) speciālos kuģos guļamtelpās drīkst apmesties vairāk nekā četras personas, bet šo guļamtelpu grīdas laukums nedrīkst būt mazāks par 3,6 kvadrātmetriem uz vienu personu;

k) kuģos, kas nav pasažieru kuģi un speciālie kuģi, guļamtelpās jūrniekiem, kas veic kuģa virsnieku pienākumus, ja nav pieejama privāta dzīvojamā vai atpūtas telpa, grīdas laukums uz vienu personu nedrīkst būt mazāks par:

i) 7,5 kvadrātmetriem kuģos, kuru bruto tilpība ir mazāka par 3000;

ii) 8,5 kvadrātmetriem kuģos, kuru bruto tilpība ir lielāka par 3000, bet mazāka par 10000;

iii) 10 kvadrātmetriem kuģos, kuru bruto tilpība ir lielāka par 10000.

l) pasažieru kuģos un speciālos kuģos grīdas laukums kajītēs, kas paredzēts jūrniekiem, kuri veic kuģa virsnieku pienākumus, ja nav pieejama privāta dzīvojamā vai atpūtas telpa, nedrīkst būt mazāks par 7,5 kvadrātmetriem uz vienu personu jaunāko virsnieku kajītēs un mazāks par 8,5 kvadrātmetriem uz vienu personu vecāko virsnieku kajītēs; jaunākie virsnieki ir tie, kas pilda izpildes līmeņa funkcijas, bet vecākie virsnieki – vadības līmeņa funkcijas;

m) kuģa kapteinim, vecākajam mehāniķim un vecākajam navigācijas virsniekam papildus guļamtelpām pienākas blakus esoša dzīvojamā telpa, atpūtas telpa vai līdzvērtīga papildu telpa; attiecībā uz kuģiem, kuru bruto tilpība ir mazāka par 3000, kompetentā iestāde pēc apspriešanās ar attiecīgo kuģu īpašnieku un jūrnieku organizāciju var noteikt izņēmumus saistībā ar šo prasību;

n) katram iemītniekam pienākas mēbeles, tostarp drēbju skapis, kura tilpums nav mazāks par 475 litriem, un atvilktne vai līdzvērtīga telpa, kuras tilpums nav mazāks par 56 litriem; ja atvilktne atrodas drēbju skapī, tad kopējais drēbju skapja tilpums nedrīkst būt mazāks par 500 litriem; skapī jābūt plauktam, un skapim jābūt aizslēdzamam, lai nodrošinātu privātumu;

o) katrā guļamtelpā jābūt galdam vai rakstāmgaldam, kas var būt piestiprināts, nolaižams vai izvelkams; telpā jābūt arī vajadzīgajam ērtu sēdvietu skaitam.

10. Attiecībā uz ēdnīcām jāievēro šādas prasības:

a) ēdnīcām jāatrodas atsevišķi no guļamtelpām un pēc iespējas tuvāk kambīzei; attiecībā uz kuģiem, kuru bruto tilpība ir mazāka par 3000, kompetentā iestāde pēc apspriešanās ar attiecīgajām kuģu īpašnieku un jūrnieku organizācijām var noteikt izņēmumus attiecībā uz šo prasību, un

b) ēdnīcām jābūt piemērota lieluma, ērtām, un atbilstoši iekārtotām un aprīkotām (tostarp papildu ēdamtelpa), ņemot vērā jūrnieku skaitu, kas tās var izmantot vienlaicīgi jebkurā laikā; jāizstrādā attiecīgi noteikumi atsevišķām vai kopējām ēdnīcu telpām.

11. Attiecībā uz sanitārajām telpām jāievēro šādas prasības:

a) visiem jūrniekiem jābūt ērtai pieejai kuģa sanitārajām telpām, kas atbilst minimālajiem veselības un higiēnas standartiem, kā arī saprātīgiem ērtības standartiem; vīriešiem un sievietēm jānodrošina atsevišķas sanitārās telpas;

b) sanitārajām telpām jābūt ērti pieejamām no komandtiltiņa un mašīntelpas vai mašīntelpas kontroles centra tuvumā; attiecībā uz kuģiem, kuru bruto tilpība ir mazāka par 3000, kompetentā iestāde pēc apspriešanās ar attiecīgajām kuģu īpašnieku un jūrnieku organizācijām var noteikt izņēmumus saistībā ar šo prasību;

c) uz visiem kuģiem ērtā vietā jābūt vismaz vienai tualetei, vienai izlietnei un vienai vannai un/vai dušai uz katrām sešām vai mazāk personām, kurām nav personīgo telpu;

d) katrā guļamtelpā, izņemot uz pasažieru kuģiem, jābūt vienai izlietnei, kurā pieejams tekošs karstais un aukstais saldūdens, izņemot, ja šāda izlietne atrodas privātā vannas istabā;

e) pasažieru kuģos, kas parasti dodas reisos, kuri nav ilgāki par četrām stundām, kompetentā iestāde var paredzēt īpašus pasākumus vai samazināt vajadzīgo telpu skaitu, un

f) tekošam karstajam un aukstajam saldūdenim jābūt pieejamam visās mazgāšanās vietās.

12. Attiecībā uz medicīniskās palīdzības telpām jāievēro prasības, ka uz kuģiem, uz kuriem atrodas 15 vai vairāk jūrnieku un kuri dodas reisos, kas ilgāki par trim dienām, jāatrodas atsevišķai telpai, kuru izmanto tikai medicīniskām vajadzībām; kompetentā iestāde var noteikt mazākas prasības kuģiem, kas iesaistīti pārvadājumos piekrastē; apstiprinot uz kuģa esošu medicīnisko telpu, kompetentā iestāde pārliecinās, ka šī telpa jebkādos laika apstākļos būs viegli pieejama, būs ērta iemītniekiem un sekmēs ātras un atbilstošas palīdzības saņemšanu.

13. Jābūt pieejamai pienācīgi aprīkotai veļas mazgātavai.

14. Uz visu kuģu atklātajiem klājiem jābūt vietai, kas pieejama jūrniekiem, kad viņi neveic savus pienākumus, un tai jābūt pietiekami lielai, ņemot vērā kuģa lielumu un uz kuģa esošo jūrnieku skaitu.

15. Uz visiem kuģiem jābūt atsevišķiem birojiem vai kuģa kopējam birojam, ko var izmantot jūrnieki, kuri strādā klāja vai mašīntelpas komandā; attiecībā uz kuģiem, kuru bruto tilpība ir mazāka par 3000, kompetentā iestādē pēc apspriešanās ar attiecīgajām kuģu īpašnieku un jūrnieku organizācijām var noteikt izņēmumu saistībā ar šo prasību.

16. Kuģus, kas regulāri dodas uz ostām, kurās mitinās moskīti, aprīko ar ierīcēm, kā to pieprasījusi kompetentā iestāde.

17. Uz kuģa visiem jūrniekiem piedāvā atpūtai piemērotu aprīkojumu, ērtības un pakalpojumus, kas atbilst uz kuģiem dzīvojošo un strādājošo jūrnieku īpašajām vajadzībām, ņemot vērā 4.3. noteikumu un saistītos kodeksa noteikumus par veselības aizsardzību, drošību un nelaimes gadījumu novēršanu.

18. Kompetentā iestāde pieprasa, lai uz kuģiem ar kapteiņa atļauju vai viņa pavadībā tiktu veiktas regulāras pārbaudes, lai nodrošinātu, ka jūrnieku dzīvojamās telpas ir tīras, pieņemami apdzīvojamas un labā stāvoklī. Katras šādas pārbaudes rezultātus pieraksta un tiem jābūt pieejamiem pārskatīšanai.

19. Attiecībā uz kuģiem, uz kuriem ir vajadzība bez diskriminācijas ņemt vērā dažādas raksturīgas reliģiskās un sociālās ieražas, kompetentā iestāde pēc apspriešanās ar attiecīgajām kuģu īpašnieku un jūrnieku organizācijām var atļaut veikt nelielas izmaiņas saistībā ar šo standartu ar nosacījumu, ka šādu izmaiņu dēļ jūrniekiem pieejamais aprīkojums netiek padarīts mazāk labvēlīgs nekā tas, kas būtu pieejams, piemērojot šo standartu.

20. Katra dalībvalsts pēc apspriešanās ar attiecīgajām kuģu īpašnieku un jūrnieku organizācijām attiecībā uz kuģiem, kuru bruto tilpība ir mazāka par 200, var noteikt izņēmumus, ja tas ir lietderīgi, ņemot vērā kuģa lielumu un uz kuģa esošo personu skaitu, saistībā ar prasībām, kas noteiktas šajās šā standarta normās:

a) 7.punkta b) apakšpunktā, 11.punkta d)apakšpunktā un 13.punktā, un

b) 9.punkta f)apakšpunktā un h) l)apakšpunktā (ieskaitot) tikai attiecībā uz grīdas laukumu.

21. Jebkādus izņēmumus saistībā ar šā standarta prasībām var noteikt tikai tad, ja tie ir atļauti šajā standartā, un tikai tādos apstākļos, kuros šādiem izņēmumiem ir spēcīgs pamatojums, kā arī ja tie aizsargā jūrnieku veselību un drošību.

B3.1. norādījums – Dzīvojamās telpas un atpūtai paredzētais aprīkojums

B3.1.1. norādījums – Plānojums un būvniecība

1. Ārējām guļamtelpu un ēdnīcu starpsienām jābūt atbilstoši izolētām. Visām iekārtu šahtām un kambīžu ārējām starpsienām, kā arī citu telpu, kurās rodas siltums, ārējām starpsienām jābūt atbilstoši izolētām, ja pastāv iespēja, ka uz blakus esošajām dzīvojamām telpām vai gaiteņiem var notikt siltumiedarbība. Jāveic pasākumi, lai nodrošinātu aizsardzību pret siltumiedarbību, ko rada ūdens tvaiks un/vai karstā ūdens caurules.

2. Guļamtelpas, ēdnīcas, atpūtas telpas un dzīvojamo telpu nodalījumā esošos gaiteņus atbilstoši jāizolē, lai novērstu kondensāciju vai pārkaršanu.

3. Starpsienu virsmai un klāja segumam jābūt no materiāla, kura virsmu var viegli notīrīt. Nedrīkst izmantot konstrukcijas, kurās varētu mitināties kaitēkļi.

4. Guļamtelpu un ēdnīcu starpsienu virsmai un klāju segumam jābūt viegli tīrāmam un gaišā krāsā ar izturīgu, netoksisku apdari.

5. Klājus visās jūrnieku dzīvojamās telpās jābūvē no apstiprināta materiāla un konstrukcijām, kā arī to virsmām, jābūt neslīdošām, mitrumnecaurlaidīgām un viegli tīrāmām.

6. Ja grīdas segumi ir veidoti no kompozītmateriāliem, salaidumu malas jāprofilē, lai izvairītos no spraugām.

B3.1.2. norādījums – Ventilācija

1. Guļamtelpu un ēdnīcu ventilācijas sistēmu jākontrolē, lai nodrošinātu, ka gaiss ir pieņemamā stāvoklī, kā arī lai nodrošinātu pietiekamu gaisa plūsmu visos laika un klimata apstākļos.

2. Gaisa kondicionēšanas sistēmām, neatkarīgi no tā, vai tās ir ar centralizētu vai individuālu kontroli, jābūt izstrādātām tā, lai:

a) tās nodrošinātu pieņemamu gaisa temperatūru un relatīvo mitrumu salīdzinājumā ar šiem rādītājiem ārpusē, nodrošinātu pietiekamu gaisa cirkulāciju visās telpās, kurās darbojas gaisa kondicionieri, kā arī ņemot vērā īpašības attiecībā uz to darbību jūrā, un tās nedrīkst radīt pārāk lielu troksni un vibrāciju, un

b) sekmētu vieglu tīrīšanu un dezinfekciju, lai novērstu vai kontrolētu slimību izplatīšanos.

3. Elektroenerģija gaisa kondicionieru darbībai un citām ventilācijas sistēmas daļām, kas paredzētas šā norādījuma iepriekšējos punktos, jānodrošina visos paredzētajos apstākļos un visu laiku, kad jūrnieki dzīvo vai strādā uz kuģa. Taču šo elektroenerģiju nav jānodrošina no avārijas elektroenerģijas avota.

B3.1.3. norādījums – Apkure

1. Apkures sistēmai jūrnieku dzīvojamās telpās jādarbojas visu laiku, kad jūrnieki dzīvo vai strādā uz kuģa, un apstākļos, kuros tas ir vajadzīgs.

2. Visos kuģos, kuros ir vajadzīga apkures sistēma, apkuri nodrošina ar karstā ūdens, silta gaisa, elektrības, ūdens tvaika vai to ekvivalentu palīdzību. Tomēr siltuma nodrošināšanai dzīvojamās telpās un to tuvumā nedrīkst izmantot ūdens tvaiku. Apkures sistēmai jūrnieku dzīvojamās telpās jāspēj uzturēt pieņemamu temperatūru parastajos laika un klimatiskajos apstākļos rajonā, kurā attiecīgais kuģis veic pārvadājumus. Kompetentā iestāde paredz standartus, kas jānodrošina.

3. Radiatorus un citas apkures ierīces jānovieto un, ja vajadzīgs, jānorobežo, lai izvairītos no uzliesmošanas vai briesmām, vai neērtībām, kas var rasties iemītniekiem.

B3.1.4. norādījums – Apgaismojums

1. Visos kuģos jūrnieku dzīvojamās telpās jābūt elektriskajam apgaismojumam. Ja elektroenerģija apgaismojumam netiek nodrošināta no diviem neatkarīgiem avotiem, tad jānodrošina papildu apgaismojums, uzstādot atbilstošas lampas vai gaismas ierīces, kuras var izmantot ārkārtas apstākļos.

2. Guļamtelpās galvgalī pie katras guļvietas jāuzstāda lampa, ko var izmantot lasīšanai.

3. Kompetentā iestāde nosaka atbilstošus standartus dabīgajam un mākslīgajam apgaismojumam.

B3.1.5. norādījums – Guļamtelpas

1. Uz kuģa jānodrošina pietiekams tādu guļvietu skaits, kas ir pēc iespējas ērtākas jūrniekam, kā arī dzīvesbiedram, kurš ir kopā ar jūrnieku.

2. Ja kuģis ir pietiekami liels, darbība, kam tas ir paredzēts un kuģa plānojums to pieļauj, tad, ciktāl tas ir saprātīgi un iespējams, guļamtelpas jāplāno un jāaprīko ar privātajām vannas istabām, ieskaitot tualeti, lai sniegtu iemītniekiem saprātīgas ērtības un veicinātu tīrību.

3. Tiktāl, cik iespējams, jūrnieku guļamtelpas jāizvieto tā, lai sardzes jūrnieki dzīvotu atsevišķi un lai jūrnieki, kas strādā dienas laikā, nedzīvotu vienā kajītē ar sardzes jūrniekiem.

4. Ja jūrnieki veic apakšvirsnieku pienākumus, guļamtelpā nedrīkst mitināties vairāk par divām personām.

5. Jāapsver, vai A3.1.standarta 9.punkta m)apakšpunktā minētās telpas piešķirt arī otrajam mehāniķim, ja tas ir praktiski iespējams.

6. Laukumu, ko aizņem guļvietas un skapīši, kumodes un sēdvietas ieskaita grīdas laukuma aprēķinos. Mazas un neregulāri konstruētas telpas, kuras efektīvi nepalielina telpu, pa ko var pārvietoties, un kurās nevar novietot mēbeles, šajos aprēķinos neņem vērā.

7. Guļvietas drīkst novietot ne augstāk kā divos līmeņos; ja guļvietas novieto pie kuģa ārējās starpsienas, tad tās novieto tikai vienā līmenī, un sānu apgaismojumam jāatrodas virs guļvietas.

8. Apakšējā guļvieta jānovieto ne zemāk kā 30 centimetrus virs grīdas; augšējai guļvietai jāatrodas aptuveni vidū starp apakšējo guļvietu un klāja seguma šķērssiju apakšdaļu.

9. Guļvietas rāmim un švertam, ja tāds uzstādīts, jābūt izgatavotam no apstiprināta materiāla, tam jābūt izturīgam, gludam, nerūsējošam un tajā nedrīkst mitināties kaitēkļi.

10. Ja guļvietas rāmis ir izgatavots no cauruļveida konstrukcijas, tai jābūt pilnībā noslēgtai un tajā nedrīkst būt caurumi, pa kuriem tajā var iekļūt kaitēkļi.

11. Katrā guļvietā jābūt ērtam matracim, kuram apakša ir pārvilkta ar amortizācijas materiālu, vai matracim, kurš pilnībā pārvilkts ar amortizācijas materiālu, tostarp jānodrošina atsperots pamats vai atsperu matracis. Matracim un amortizācijas materiālam, jābūt izgatavotam no apstiprināta materiāla. Nedrīkst izmantot pildījumu, kurā var mitināties kaitēkļi.

12. Ja viena guļvieta atrodas virs otras, tad zem augšējās guļvietas apakšējā matrača vai atsperotā pamata jānovieto putekļus necaurlaidīga pamatne.

13. Mēbelēm jābūt izgatavotām no gluda, izturīga materiāla, kas nedeformējas un nerūsē.

14. Guļamtelpās jābūt aizkariem vai to ekvivalentam pret sānu apgaismojumu.

15. Guļamtelpās jābūt spogulim, nelielam skapītim tualetes piederumiem, grāmatu plauktam un pietiekamam daudzumam drēbju pakaramo.

B3.1.6. norādījums – Ēdnīcas

1. Ēdnīcas telpa var būt kopēja vai atsevišķa. Lēmums šajā sakarā jāpieņem pēc apspriešanās ar kuģu īpašnieku un jūrnieku pārstāvjiem, un to apstiprina kompetentā iestāde. Jāņem vērā tādi faktori kā kuģa lielums un jūrnieku kultūras, reliģiskās un sociālās vajadzības.

2. Ja ir nolemts jūrniekiem nodrošināt atsevišķas ēdnīcas telpas, tad atsevišķas ēdnīcas jānodrošina:

a) kapteinim un virsniekiem, un

b) apakšvirsniekiem un citiem jūrniekiem.

3. Uz kuģiem, kas nav pasažieru kuģi, ēdnīcu grīdas laukumam jābūt 1,5 kvadrātmetriem uz cilvēku atbilstoši plānotajam jūrnieku skaitam, kas izmantos ēdnīcu.

4. Visos kuģos ēdnīcas jāaprīko ar galdiem un piemērotām sēdvietām, kas ir piestiprinātas vai pārvietojamas, un to skaitam jābūt pietiekamam, lai ēdnīcā vienlaicīgi varētu atrasties iespējami lielākais jūrnieku skaits jebkurā laikā.

5. Laikā, kad jūrnieki atrodas uz kuģa, jābūt pieejamam:

a) ledusskapim, kas atrodas ērti pieejamā vietā un ir pietiekami ietilpīgs to personu daudzumam, kuras izmanto ēdnīcu vai ēdnīcas;

b) karsto dzērienu iekārtām, un

c) vēsa ūdens iekārtām.

6. Ja iespējams, trauku glabātuvei jāatrodas ārpus ēdnīcas; jānodrošina piemēroti skapīši, kuros glabājas ēdnīcas piederumi un iekārtas šo piederumu mazgāšanai.

7. Galdu un krēslu virsmai jābūt no mitrumizturīga materiāla.

B3.1.7. norādījums – Sanitārās telpas

1. Izlietnēm un vannām jābūt pietiekami lielām un izgatavotām no apstiprinātiem materiāliem, to virsmām jābūt gludām, neplaisājošām, un tās nedrīkst lobīties un rūsēt.

2. Visas tualetes jāveido pēc apstiprināta parauga, un tajās jānodrošina pietiekama ūdens plūsma vai cits piemērots noskalošanas veids, piemēram, gaiss, kas ir pieejams jebkurā laikā un neatkarīgi kontrolējams.

3. Sanitārajām telpām, kas paredzētas vairāk nekā vienas personas izmantošanai, jāatbilst šādām prasībām:

a) grīdām jābūt no apstiprināta izturīga materiāla, kas ir mitrumnecaurlaidīgs, un tajā jāierīko piemērota kanalizācija;

b) starpsienām jābūt no tērauda vai cita apstiprināta materiāla, un tām jābūt ūdensnecaurlaidīgām vismaz 23 centimetru augstumā no klāja virsmas;

c) šīm telpām jābūt pietiekami apgaismotām, apsildītām un ventilētām;

d) tualetēm jāatrodas ērtā attālumā, bet atsevišķi no guļamtelpām un mazgāšanās telpām, bez atklātas pieejas no guļamtelpām vai gaiteņa starp guļamtelpām un tualeti, ja tualetei nevar piekļūt citādā veidā; šī prasība neattiecas uz tualetēm, kas atrodas nodalījumā starp divām guļamtelpām, kurās kopā mitinās ne vairāk kā četri jūrnieki, un

e) ja telpā ir vairāk kā viena tualete, tām jābūt attiecīgi nodalītām, lai nodrošinātu privātumu.

4. Veļas mazgātavā, ko izmanto jūrnieki, jābūt:

a) veļas mazgāšanas mašīnām;

b) žāvēšanas mašīnām vai atbilstoši apsildītām un ventilētām žāvētavām, un

c) gludekļiem un gludināšanas dēļiem vai to ekvivalentiem.

B3.1.8. norādījums – Medicīniskās palīdzības telpas

1. Medicīniskās palīdzības telpām jābūt veidotām tā, lai tās sekmētu konsultāciju un pirmās medicīniskās palīdzības sniegšanu, kā arī lai tās palīdzētu novērst infekcijas slimību izplatīšanos.

2. Ieeja, guļvietas, apgaismojums, ventilācija, apkure un ūdens padeve jāizvieto tā, lai šo telpu iemītniekiem nodrošinātu ērtību un sekmētu viņu ārstēšanu.

3. Vajadzīgo guļvietu skaitu norāda kompetentā iestāde.

4. Medicīniskās palīdzības telpas iemītniekiem nodrošina atsevišķas sanitārās telpas, kas var atrasties kādā no šīs telpas daļām vai tās tuvumā. Šajā sanitārajā telpā jābūt vismaz vienai tualetei, vienai izlietnei un vienai vannai vai dušai.

B3.1.9. – Citas telpas

1. Ja mašīntelpas komandas apkalpei ir nodrošinātas atsevišķas telpas, kurās var nomainīt apģērbu, tām:

a) jāatrodas ārpus mašīntelpas, bet ērtā attālumā no tās, un

b) jābūt aprīkotām ar personīgajiem drēbju skapīšiem, kā arī ar vannām un/vai dušām, un ar izlietnēm, kurās ir tekošs karstais un aukstais saldūdens.

B3.1.10. norādījums – Gultas piederumi, ēdnīcas piederumi un dažādi priekšmeti

1. Katram dalībniekam jāapsver iespēja piemērot šādus principus:

a) kuģa īpašnieks visiem jūrniekiem izsniedz tīrus gultas un ēdnīcas piederumus, kurus jūrnieki var izmantot laikā, kad atrodas uz kuģa, un viņiem jāuzņemas atbildība par to atdošanu kuģa kapteiņa norādītajos laikos, kā arī beidzot dienestu uz kuģa,

b) jāizsniedz labas kvalitātes gultas piederumi, un šķīvjiem, krūzēm un citiem ēdnīcas piederumiem jābūt izgatavotiem no apstiprināta materiāla, ko var viegli notīrīt, un

c) kuģa īpašnieks visiem jūrniekiem nodrošina dvieļus, ziepes un tualetes papīru.

B3.1.11. norādījums – Atpūtai paredzētais aprīkojums, pasts un kuģa apmeklēšana

1. Atpūtai paredzētais aprīkojums un pakalpojumi ir regulāri jāpārskata, lai nodrošinātu, ka tie ir atbilstoši, ņemot vērā izmaiņas jūrnieku vajadzībās, kas rodas kuģniecības nozarē tehnoloģisko un funkcionālo jauninājumu dēļ.

2. Attiecībā uz mēbelēm, atpūtai paredzētais aprīkojums ietver vismaz grāmatu plauktu un telpas rakstīšanai, lasīšanai, kā arī, ja iespējams, spēlēm.

3. Plānojot atpūtai paredzēto aprīkojumu, kompetentajai iestādei jāapsver iespēja paredzēt uz kuģa veikalu.

4. Jāapsver šādu iespēju piešķiršana jūrniekiem bez maksas, ja tās ir praktiski īstenojamas:

a) smēķēšanas telpu;

b) televīzijas pārraižu skatīšanos un radiostaciju klausīšanos;

c) tādu kinofilmu izrādīšanu, kuru krājums atbilst reisa ilgumam un kuru krājumu, ja vajadzīgs, atjauno saprātīgos laika posmos;

d) sporta piederumus, tostarp fizisku nodarbību inventāru, galda spēles un kāršu spēles;

e) ja iespējams, aprīkojumu peldēšanai;

f) bibliotēku ar specializētajām un citām grāmatām, kuru krājumam jābūt piemērotam reisa ilgumam un kuras nomaina saprātīgos laika posmos;

g) aprīkojumu atpūtas nodarbēm;

h) elektroniskas ierīces, piemēram, radio, televizoru, video magnetafonu, DVD/CD atskaņotāju, personālo datoru un programmatūru, kā arī audiokasešu magnetofonu/atskaņotāju;

i) attiecīgā gadījumā bāru nodrošināšanu uz kuģa jūrnieku lietošanai, izņemot, ja tas ir pretrunā valsts, reliģiskām vai sociālām paražām, un

j) pieņemamu pieeju telesakariem no kuģa uz krastu, kā arī, ja iespējams, e-pastam un tīklam Internet, par pakalpojuma izmantošanu nosakot saprātīgu samaksu.

5. Jāpieliek visas pūles, lai nodrošinātu, ka jūrnieku pasta nosūtīšana notiek uzticamā un pēc iespējas ātrākā veidā. Jāpanāk, lai jūrniekiem nebūtu jāmaksā par papildu pasta izdevumiem, ja pasta sūtījums tiek pārsūtīts tādu apstākļu dēļ, par kuriem jūrnieki nav atbildīgi.

6. Jāapsver iespēja veikt pasākumus, lai, ņemot vērā attiecīgos dalībvalsts vai starptautiskos normatīvos aktus, nodrošinātu, ka jūrnieku dzīvesbiedriem, radiem un draugiem, ja vien tas ir iespējams un ir saprātīgi, paātrinātā veidā tiktu dota atļauja apmeklēt kuģi, kad tas ir piestājis ostā. Šādiem pasākumiem jāatbilst prasībām par drošības pārbaudēm.

7. Jāapsver iespēja atļaut jūrnieku dzīvesbiedriem atrasties uz kuģa atsevišķu reisu laikā, ja tas ir iespējams un ir saprātīgi. Šiem dzīvesbiedriem jābūt atbilstoši apdrošinātiem pret nelaimes gadījumiem un slimībām; kuģu īpašnieki sniedz jūrniekiem visu iespējamo palīdzību, lai jūrnieks varētu veikt šādu apdrošināšanu.

B3.1.12. norādījums – Trokšņa un vibrācijas novēršana

1. Dzīvojamām, atpūtas un ēdināšanas telpām jāatrodas pēc iespējas tālāk no mašīntelpas, stūres mehānismu telpām, kā arī no klāja vinču, ventilācijas, apkures un gaisa kondicionēšanas iekārtām un citām skaļām mašīnām un ierīcēm.

2. Starpsienu, klāja seguma un klāja, kas atrodas trokšņa avota telpās, būvniecībā un apdarē jāizmanto skaņu izolējoši un citi piemēroti skaņu absorbējoši materiāli, kā arī mašīntelpās jāizmanto pašslēdzošas skaņu izolējošas durvis.

3. Mašīntelpās, ja vien iespējams, jānodrošina centralizēta skaņu necaurlaidīga kontroles telpa, kurā var uzturēties mašīntelpas apkalpe. Darba telpām, piemēram, mehāniskām darbnīcām, cik vien iespējams, jābūt izolētām no trokšņa, kas rodas galvenajā mašīntelpā, un jāveic pasākumi, lai mazinātu troksni, kurš rodas mašīnu darbības laikā.

4. Trokšņu līmeņa ierobežojumiem darba un dzīvojamās telpās jāatbilst Starptautiskās darba organizācijas starptautiskajiem norādījumiem par iedarbības līmeni, tostarp norādījumiem, kas iekļauti Starptautiskās darba organizācijas prakses kodeksā, kura nosaukums ir 2001.gada Darba vides faktori darba vietā, un attiecīgajā gadījumā konkrētiem aizsardzības norādījumiem, kurus ieteikusi Starptautiskā jūrniecības organizācija, ņemot vērā jebkādus secīgos grozītus un papildinātus dokumentus par trokšņu pieņemamu līmeni uz kuģa. Piemērojamo dokumentu kopijām angļu valodā vai kuģa darba valodā jāatrodas uz kuģa un jābūt pieejamām jūrniekiem.

5. Dzīvojamās, atpūtas vai ēdināšanas telpas nedrīkst pakļaut pārāk lielai vibrācijai.

3.2. noteikums – Pārtika un ēdināšana

Mērķis: nodrošināt, ka jūrniekiem ir pieeja labas kvalitātes pārtikai un dzeramajam ūdenim, ko piedāvā kontrolētos higiēnas apstākļos.

1. Katra dalībvalsts nodrošina, ka uz tās karoga kuģiem ir un tiek piedāvāta atbilstošas kvalitātes, uzturvērtības un daudzuma pārtika un dzeramais ūdens, kuri atbilst kuģa prasībām, un tiek ņemtas vērā kultūras un reliģiskās atšķirības.

2. Jūrniekiem, kas atrodas uz kuģa, nodrošina bezmaksas pārtiku laikā, uz kuru ir noslēgtas darba attiecības.

3. Jūrniekiem, kas nodarbināti kā kuģa pavāri un ir atbildīgi par ēdienu sagatavošanu, jābūt apmācītiem un kvalificētiem darbam uz kuģa.

A3.2 standarts – Pārtika un ēdināšana

1. Katra dalībvalsts pieņem normatīvos aktus un veic citus pasākumus, lai izstrādātu minimālos standartus par pārtikas un dzeramā ūdens daudzumu un kvalitāti, kā arī ēdināšanas standartus, kas attiecas uz jūrniekiem piedāvāto ēdienu uz dalībvalsts karoga kuģa, un veic izglītošanas darbības, lai veicinātu izpratni par šajā punktā minētajiem standartiem un to īstenošanu.

2. Katra dalībvalsts nodrošina, ka tās karoga kuģi atbilst šādiem minimālajiem standartiem:

a) pārtikas un dzeramā ūdens krājumi, ņemot vērā jūrnieku skaitu uz kuģa, viņu reliģiskās prasības un kultūras paražas attiecībā uz pārtiku, kā arī reisa ilgumu un veidu, ir atbilstoši daudzuma, uzturvērtības, kvalitātes un daudzveidības ziņā;

b) ēdināšanas komandu organizē un aprīko tādā veidā, lai jūrniekiem tiktu piedāvāti atbilstoši, daudzveidīgi un uzturvielām bagāti ēdieni, kas pagatavoti un pasniegti higiēniskos apstākļos, un

c) ēdināšanas komandas apkalpei jābūt atbilstoši apmācītai vai instruētai par saviem amata pienākumiem.

3. Kuģu īpašnieki nodrošina, ka jūrnieki, ko nodarbina kā kuģu pavārus, ir apmācīti, kvalificēti un kompetenti savā amatā atbilstoši prasībām, kuras paredzētas attiecīgās dalībvalsts normatīvajos aktos.

4. Prasības saskaņā ar šā standarta 3. punktu ietver kompetentās iestādes apstiprinātas un atzītas apmācības programmas pabeigšanu, kurā iekļauta apmācība saistībā ar ēdiena pagatavošanu, pārtikas un personīgo higiēnu, pārtikas uzglabāšanu, krājumu kontroli, kā arī vides aizsardzību un veselīgu un drošu ēdināšanu.

5. Kompetentā iestāde var nepieprasīt, lai uz kuģiem, kuros darbs paredzēts mazāk kā desmit apkalpes locekļiem, pamatojoties uz apkalpes lielumu vai tirdzniecības veidu, atrastos kvalificēts pavārs, taču jebkuram, kurš kambīzē gatavo ēdienu, jābūt apmācītam vai instruētam par pārtikas un personīgo higiēnu, kā arī par pārtikas apstrādi un uzglabāšanu uz kuģa.

6. Ārkārtējas vajadzības apstākļos kompetentā iestāde var izsniegt atļauju attiecīgi nekvalificētam pavāram gatavot ēdienu uz konkrēta kuģa noteiktu laika posmu, līdz brīdim, kad kuģis piestāj nākamā piemērotā ostā, vai uz laika posmu, kas nav ilgāks par vienu mēnesi, ar nosacījumu, ka persona, kurai piešķir atļauju, ir apmācīta vai instruēta par pārtikas un personīgo higiēnu, kā arī par pārtikas apstrādi un uzglabāšanu uz kuģa.

7. Saskaņā ar pastāvīgas atbilstības procedūrām, kas noteiktas 5. sadaļā, kompetentā iestāde pieprasa, lai ar kuģa kapteiņa atļauju vai viņa pavadībā uz kuģa tiktu veiktas biežas dokumentētas pārbaudes saistībā ar:

a) pārtikas un dzeramā ūdens krājumiem;

b) visām telpām un aprīkojumu, ko izmanto pārtikas un dzeramā ūdens uzglabāšanai un apstrādei, un

c) kambīzi un citām iekārtām, ko izmanto ēdienu pagatavošanai un pasniegšanai.

8. Par kuģa pavāru nedrīkst tikt nodarbināts vai strādāt jūrnieks, kas nav sasniedzis 18 gadu vecumu.

B3.2. norādījums – Pārtika un ēdināšana

B3.2.1. norādījums – Pārbaudes, izglītošana, izpēte un publikācijas

1. Kompetentajai iestādei sadarbībā ar citām attiecīgajām iestādēm un organizācijām ir jāiegūst jaunākā informācija par uzturu un pārtikas iegādes, uzglabāšanas, konservēšanas, pagatavošanas un pasniegšanas metodēm, ņemot vērā prasības par ēdināšanu uz kuģa. Šai informācijai bez maksas vai par saprātīgu samaksu jābūt pieejamai ražotājiem un tirgotājiem, kas piegādā pārtiku un aprīkojumu kuģiem, kā arī kuģu kapteiņiem, stjuartiem un pavāriem, un attiecīgajām kuģu īpašnieku un jūrnieku organizācijām. Šajā sakarā jāizmanto piemērots publicēšanas veids, piemēram, rokasgrāmatas, brošūras, plakāti, pārskati vai reklāmas tirdzniecības žurnāli.

2. Kompetentajai iestādei jāizstrādā ieteikumi par izvairīšanos no pārtikas atkritumiem, jāveicina piemērota higiēnas standarta uzturēšana un jānodrošina pēc iespējas lielākas ērtības darba apstākļos.

3. Kompetentajai iestādei jāsadarbojas ar attiecīgajām iestādēm un organizācijām, lai sagatavotu izglītojošus materiālus un uz kuģa pieejamu informāciju par metodēm, ar kurām nodrošināt atbilstošus pārtikas sagādes un ēdināšanas pakalpojumus.

4. Kompetentajai iestādei jāstrādā ciešā sadarbībā ar attiecīgajām kuģu īpašnieku un jūrnieku organizācijām, kā arī ar valsts un vietējām iestādēm, kas risina pārtikas un veselības jautājumus, un vajadzības gadījumā tā var izmantot šo iestāžu pakalpojumus.

B3.2.2. norādījums – Kuģa pavāri

1. Jūrnieki tikai tad var kļūt par kuģa pavāriem, ja viņi ir:

a) strādājuši jūrā minimālo laika posmu, ko noteikusi kompetentā iestāde un kas var mainīties, ņemot vērā iegūtās attiecīgās kvalifikācijas vai pieredzi;

b) nokārtojuši kompetentās iestādes norādīto pārbaudījumu vai nokārtojuši līdzvērtīgu pārbaudījumu apstiprinātā pavāru apmācības programmā.

2. Noteikto pārbaudījumu vadīt un sertifikātus piešķirt var vai nu kompetentā iestāde tieši, vai apstiprināta pavāru apmācības mācību iestāde, kas atrodas tās kontrolē.

3. Kompetentajai iestādei attiecīgajā gadījumā jāparedz, ka attiecīgā gadījumā tiek atzīti tādi sertifikāti par kuģa pavāra kvalifikācijas iegūšanu, ko izsniegušas dalībvalstis, kuras ratificējušas šo konvenciju vai 1946.gada Konvenciju par kuģu pavāru sertifikāciju (nr.69), vai cita apstiprināta organizācija.

4. sadaļa. Veselības aizsardzība, medicīniskā aprūpe, labklājībaS un sociālāS DROŠĪBAS aizsardzība

4.1. noteikums – Medicīniskā aprūpe uz kuģa un krastā

Mērķis: aizsargāt jūrnieku veselību un nodrošināt ātru medicīnisko aprūpi uz kuģa un krastā.

1. Katra dalībvalsts nodrošina, ka attiecībā uz visiem jūrniekiem uz tās karoga kuģiem tiek veikti atbilstoši pasākumi, lai aizsargātu viņu veselību, un ka jūrniekiem ir pieeja ātrai un atbilstošai medicīniskai aprūpei laikā, kad viņi strādā uz kuģa.

2. Šā noteikuma 1. punktā minēto aizsardzību un aprūpi jūrniekiem sniedz bez maksas.

3. Katra dalībvalsts nodrošina, ka jūrniekiem, kam vajadzīga neatliekamā medicīniskā aprūpe un kas ir uz kuģiem, kuri atrodas dalībvalsts teritorijā, ir pieeja dalībvalsts ārstniecības iestādēm krastā.

4. Kodeksā minētās prasības par veselības aizsardzību un medicīnisko aprūpi uz kuģa ietver standartus par pasākumiem, kuru mērķis ir sniegt jūrniekiem veselības aizsardzību un medicīnisko aprūpi, kas iespēju robežās ir pielīdzināma tai, ko saņem darba ņēmēji krastā.

A4.1. standarts – Medicīniskā aprūpe uz kuģa un krastā

1. Katra dalībvalsts nodrošina pasākumus, kas sniedz veselības aizsardzību un medicīnisko aprūpi, tostarp zobārstniecību, jūrniekiem, kuri strādā uz tās karoga kuģiem, lai:

a) nodrošinātu, ka jūrniekiem piemēro jebkādus vispārējus noteikumus par arodveselības aizsardzību un medicīnisko aprūpi saistībā ar viņu pienākumiem, kā arī piemēro īpašus noteikumus par darbu uz kuģa;

b) nodrošinātu, ka jūrniekiem sniedz veselības aizsardzību un medicīnisko aprūpi, kas iespēju robežās ir pielīdzināma tai, ko saņem darba ņēmēji krastā, tostarp ātru pieeju vajadzīgajiem medikamentiem, medicīniskās diagnostikas un ārstēšanas aprīkojumam un telpām, kā arī medicīniskai informācijai un speciālistiem;

c) dotu jūrniekiem tiesības, ja iespējams, bez aizkavēšanās piestāšanas ostā apmeklēt kvalificētu ārstu vai zobārstu;

d) nodrošinātu, ka, ciktāl tas atbilst dalībvalsts normatīvajiem aktiem, medicīniskās aprūpes vai veselības aizsardzības pakalpojumi laikā, kad jūrnieks atrodas uz kuģa vai ārvalstu ostā, viņam tiek sniegti bez maksas, un

e) šie pasākumi nenozīmētu tikai slimu vai savainotu jūrnieku ārstēšanu, bet tiktu veikti profilaktiski pasākumi, piemēram, īstenotas veselības veicināšanas un veselības izglītības programmas.

2. Kompetentā iestāde pieņem standarta medicīniskā ziņojuma veidlapu, ko var izmantot kuģu kapteiņi un attiecīgais medicīniskais personāls krastā vai uz kuģa. Šai veidlapai, kad tā ir aizpildīta, un tajā esošajai informācijai jābūt konfidenciālai, un to var izmantot tikai jūrnieka ārstēšanas sekmēšanai.

3. Katra dalībvalsts pieņem normatīvos aktus, kuros paredz prasības par uz kuģa esošām ārstniecības un medicīniskās aprūpes telpām un aprīkojumu, kā arī apmācību uz tās karoga kuģiem.

4. Dalībvalsts normatīvajos aktos paredz vismaz šādas prasības:

a) uz visiem kuģiem jābūt pirmās palīdzības aptieciņai, medicīniskajam aprīkojumam un medicīnas rokasgrāmatai, kuru saturu nosaka un regulāri pārbauda kompetentā iestāde; dalībvalsts prasībās ņem vērā kuģa veidu, uz kuģa esošo personu skaitu, reisa būtību, galamērķi un ilgumu, kā arī dalībvalsts un starptautiski ieteiktos attiecīgos medicīniskos standartus;

b) uz kuģiem, uz kuriem atrodas 100 vai vairāk personu un kuri dodas starptautiskos reisos, kas ilgāki par trim dienām, jābūt kvalificētam ārstam, kurš ir atbildīgs par medicīniskās aprūpes sniegšanu; dalībvalsts normatīvajos aktos norāda citus kuģus, uz kuriem arī jābūt ārstam, inter alia ņemot vērā tādus faktorus kā reisa ilgums, būtība un apstākļi, kā arī uz kuģa esošo jūrnieku skaitu;

c) uz kuģiem, uz kuriem nav ārsta, jābūt vai nu vismaz vienam jūrniekam, kas papildus saviem parastajiem pienākumiem ir atbildīgs par medicīnisko aprūpi un medikamentu izsniegšanu, vai vismaz vienam jūrniekam, kurš ir kompetents sniegt pirmo medicīnisko palīdzību; personām, kuras ir atbildīgas par medicīnisko palīdzību uz kuģa, bet nav ieguvušas ārsta kvalifikāciju, apmierinoši jāpabeidz apmācība pirmajā medicīniskajā palīdzībā, kas atbilst STCW prasībām jūrniekiem, kas izraudzīti, lai sniegtu pirmo medicīnisko palīdzību, apmierinoši jāpabeidz apmācība pirmajā medicīniskajā palīdzībā, kas atbilst STCW prasībām; dalībvalsts normatīvajos aktos norāda vajadzīgo sertificētās apmācības līmeni, inter alia ņemot vērā tādus faktorus kā reisa ilgums, būtība un apstākļi, kā arī uz kuģa esošo jūrnieku skaitu, un

d) kompetentā iestāde, izmantojot iepriekš izstrādātu sistēmu, nodrošina, ka kuģiem, kas atrodas jūrā, jebkurā diennakts laikā, izmantojot radiosakarus vai satelītu sakarus, ir pieejamas medicīniskas konsultācijas, tostarp speciālista konsultācijas; medicīniskās konsultācijas, tostarp pastāvīga medicīniskā ziņojuma raidīšana pa radio vai izmantojot satelītu sakarus, ir pieejama bez maksas visiem kuģiem neatkarīgi no to karoga.

B4.1. norādījums – Medicīniskā aprūpe uz kuģa un krastā

B4.1.1. norādījums – Medicīniskās aprūpes sniegšana

1. Nosakot tās medicīniskās apmācības līmeni, kas jānodrošina uz kuģiem, uz kuriem ārsta klātbūtne nav obligāta, kompetentā iestāde pieprasa, lai:

a) uz kuģiem, kas parasti var piekļūt kvalificētai medicīniskai aprūpei un ārstniecības iestādēm astoņu stundu laikā, jābūt vismaz vienam izraudzītam jūrniekam, kurš ir pabeidzis sertificētu apmācību pirmās medicīniskās palīdzības sniegšanā, kas paredzēta STCW un kas dod šīm personām iespēju uzreiz veikt efektīvas darbības, ja uz kuģa notiek nelaimes gadījums vai saslimšana, un lūgt medicīnisku konsultāciju, izmantojot radiosakarus vai satelītu sakarus, un

b) uz visiem citiem kuģiem jābūt vismaz vienam norīkotam jūrniekam, kas pabeidzis sertificētu apmācību medicīniskajā aprūpē, kura paredzēta STCW, tostarp praktisko apmācību un apmācību par dzīvības glābšanas paņēmieniem, piemēram, intravenozo terapiju, kas šai personai dod iespēju efektīvi piedalīties koordinētās medicīniskās palīdzības operācijās citiem jūrā esošiem kuģiem un sniegt apmierinoša standarta medicīnisko aprūpi saslimušajām vai savainotajām personām laikā, kuru tās pavada uz kuģa.

2. Šā norādījuma 1. punktā minētajai apmācībai jābūt balstītai uz jaunāko Starptautisko medicīnisko rokasgrāmatu kuģiem, Pirmās medicīniskās palīdzības norādēm, ko pielieto ar bīstamām kravām saistītos nelaimes gadījumos, Norādījumu dokumentu – Rokasgrāmata par apmācību starptautiskajā jūrniecībā, un nodaļu par medicīnu Starptautiskajā signālu kodeksā, kā arī līdzīgiem dalībvalsts norādījumiem.

3. Kompetentā iestāde var pieprasīt, lai šā norādījuma 1. punktā minētās personas un citi šādi jūrnieki aptuveni ik pēc pieciem gadiem nokārto kvalifikācijas uzturēšanas kursus, lai atjaunotu un papildinātu savas zināšanas un prasmes, kā arī iegūtu jaunāko informāciju par jauninājumiem attiecīgajā jomā.

4. Pirmās palīdzības aptieciņa un tās saturs, kā arī medicīniskais aprīkojums un medicīnas rokasgrāmata, kas atrodas uz kuģa, ir atbilstoši jāpapildina, kā arī jāveic regulāras pārbaudes noteiktos laika posmos, kas nav garāki par 12 mēnešiem; pārbaudes veic kompetentās iestādes izraudzītas atbildīgās personas, kas pārbauda, vai visu medikamentu marķējumi, derīguma termiņi un uzglabāšanas apstākļi, kā arī medikamentu lietošanas instrukcijas ir atbilstošas, un viss aprīkojums pienācīgi funkcionē. Pieņemot un pārskatot kuģu medicīnisko rokasgrāmatu, ko izmanto visā dalībvalstī, un nosakot pirmās palīdzības aptieciņas saturu un vajadzīgo medicīnisko aprīkojumu, kompetentajai iestādei jāņem vērā starptautiskie ieteikumi šajā jomā, tostarp jaunākā Starptautiskā medicīniskā rokasgrāmata kuģiem un citi avoti, kas minēti šā norādījuma 2. punktā.

5. Ja krava, kas klasificēta kā bīstama krava, nav iekļauta jaunākajās Pirmās medicīniskās palīdzības norādēs, ko pielieto ar bīstamām kravām saistītos nelaimes gadījumos, tad jūrniekiem jābūt pieejamai vajadzīgajai informācijai par vielu veidu, iespējamo risku, vajadzīgajiem individuālajiem aizsardzības līdzekļiem, attiecīgajām medicīniskajām procedūrām un konkrētiem pretlīdzekļiem. Šādiem konkrētiem pretlīdzekļiem un individuāliem aizsardzības līdzekļiem jāatrodas uz kuģa vienmēr, kad tiek transportētas bīstamas kravas. Šo informāciju jāiestrādā kuģa programmās par darba drošību un arodveselību, kas aprakstītas 4.3. noteikumā un attiecīgajos kodeksa noteikumos.

6. Uz kuģiem jābūt pilnīgam un atjaunotam sarakstam, kurā norādītas radiostacijas, ar kuru palīdzību var iegūt medicīniskās konsultācijas; un, ja kuģis ir aprīkots ar satelītsakaru sistēmu, uz tā jābūt atjaunotam un pilnīgam sarakstam, kurā iekļautas sauszemes stacijas, ar kuru starpniecību var saņemt medicīniskas konsultācijas. Jūrniekiem, kas uz kuģa ir atbildīgi par medicīnisko aprūpi vai pirmās medicīniskās palīdzības sniegšanu, jābūt instruētiem par kuģa medicīniskās rokasgrāmatas un medicīnas nodaļas jaunākajā Starptautisko signālu kodeksā izmantošanu, lai viņi varētu saprast informāciju, kas vajadzīga ārstam, kurš sniedz konsultāciju, kā arī informāciju, ko ir sniedzis ārsts.

B4.1.2. norādījums – Medicīniskā ziņojuma veidlapa

1. Šā kodeksa A daļā noteikto standarta medicīniskā ziņojuma veidlapu izstrādā, lai saslimšanas vai savainojuma gadījumā veicinātu apmaiņu ar medicīnisko un saistīto informāciju par jūrniekiem starp kuģi un krastu.

B4.1.3. norādījums – Medicīniskā aprūpe krastā

1. Jūrnieku ārstēšanā jāizmanto piemērotas krasta medicīniskās iekārtas. Ārstiem, zobārstiem un citam medicīniskajam personālam jābūt kvalificētam.

2. Jāveic pasākumi, lai nodrošinātu, ka jūrniekiem ostā ir pieejama:

a) slimības un savainojuma ambulatorā ārstēšana;

b) ja vajadzīgs, hospitalizēšana, un

c) iespējas apmeklēt zobārstu, jo īpaši neatliekamos gadījumos.

3. Jāveic piemēroti pasākumi, lai veicinātu to jūrnieku ārstēšanu, kas cieš no kādas slimības. Jūrnieki ir nekavējoties jāuzņem klīnikās un slimnīcās krastā, nenosakot ierobežojumus viņu valsts piederības vai reliģiskās pārliecības dēļ, un, ja vien iespējams, jāveic pasākumi, lai attiecīgā gadījumā nodrošinātu ārstēšanas turpināšanu un viņiem vajadzīgās medicīniskās iekārtas.

B4.1.4. norādījums – Medicīniskā palīdzība citiem kuģiem un starptautiskā sadarbība

1. Katrai dalībvalstij jāapsver iespēja starptautiski sadarboties, lai sniegtu palīdzību, un piedalītos veselības aizsardzības un medicīniskās aprūpes programmās un izpētē. Šāda sadarbība var ietvert:

a) meklēšanas un glābšanas pasākumu izstrādāšanu un koordinēšanu un steidzamas medicīniskās palīdzības sniegšanu smagi slimām vai savainotām personām, kā arī viņu evakuāciju no jūras, izmantojot, piemēram, kuģa atrašanās vietas periodiskas ziņošanas sistēmas, glābšanas koordinēšanas centrus un neatliekamās palīdzības dienesta helikoptera pakalpojumus, atbilstoši 1979.gada grozītajai Starptautiskajai konvencijai par meklēšanu un glābšanu jūrā un Starptautiskās aviācijas un jūras meklēšanas un glābšanas rokasgrāmatai;

b) visu to kuģu izmantošanu, uz kuriem atrodas ārsts, kā arī to jūrā esošo kuģu izmantošanu, kas var nodrošināt ārstniecības un glābšanas iekārtas;

c) tāda starptautiska saraksta veidošanu un uzturēšanu, kurā iekļauj ārstus un medicīniskās aprūpes iespējas, kas pieejamas pasaules mērogā, lai jūrniekiem sniegtu neatliekamo medicīnisko aprūpi;

d) jūrnieku nogādāšanu krastā, lai viņi varētu saņemt neatliekamo medicīnisko palīdzību;

e) pēc iespējas ātrāku ārvalstīs hospitalizēto jūrnieku repatriēšanu, ņemot vērā par ārstēšanu atbildīgā ārsta norādījumus un attiecīgā jūrnieka vēlmes un vajadzības;

f) personīgas palīdzības sniegšanu jūrniekam repatriēšanas laikā, ņemot vērā par ārstēšanu atbildīgā ārsta norādījumus un attiecīgā jūrnieka vēlmes un vajadzības;

g) cenšanos izveidot jūrnieku veselības centrus, lai:

i) veiktu izpēti par jūrnieku veselības stāvokli, ārstniecību un profilaktisko veselības aprūpi, un

ii) apmācītu medicīnisko un veselības aizsardzības personālu par medicīnu jūrniecībā;

h) statistikas iegūšanu un analīzi saistībā ar nelaimes gadījumiem, slimībām un nāves gadījumiem jūrnieku darbā, kā arī statistikas iestrādāšanu un saskaņošanu ar esošo valsts statistikas sistēmu par nelaimes gadījumiem un slimībām citu darba ņēmēju darbā;

i) apmaiņas ar tehnisko informāciju, apmācības materiāliem un personālu starptautiskā līmenī organizēšanu, kā arī starptautisku apmācības kursu, semināru un darba grupu organizēšanu;

j) visiem jūrniekiem ostā sniegt īpašus aprūpes un profilaktiskus veselības un medicīniskos pakalpojumus vai piedāvāt viņiem iespēju izmantot vispārējus veselības, medicīniskos un rehabilitācijas pakalpojumus, un

k) pēc iespējas drīzāk veikt mirušo jūrnieku ķermeņu vai pelnu repatriāciju saskaņā ar tuvākā radinieka vēlmēm.

2. Starptautiskajai sadarbībai jūrnieku veselības aizsardzības un medicīniskās aprūpes jomā jābalstās uz divpusējiem vai daudzpusējiem nolīgumiem vai dalībnieku savstarpējām apspriedēm.

B4.1.5. norādījums – Jūrnieku apgādājamie

1. Katra dalībvalsts veic pasākumus, lai nodrošinātu piemērotu un pietiekamu to jūrnieku apgādājamo medicīnisko aprūpi, kas dzīvo tās teritorijā, līdz tāda medicīniskās aprūpes dienesta izveidošanai, kurš palīdzētu arī darba ņēmējiem kopumā un viņu apgādājamiem, ja šāds dienests vēl nav izveidots, un informē Starptautisko nodarbinātības biroju par šajā sakarā veiktajiem pasākumiem.

4.2. noteikums – Kuģu īpašnieku atbildība

Mērķis: nodrošināt, ka jūrnieki ir aizsargāti pret finansiālajām sekām, kas var rasties ar darbu saistītas slimības, savainojuma vai nāves gadījumā.

1. Katra dalībvalsts nodrošina, ka uz tās karoga kuģiem atbilstoši šai konvencijai, tiek veikti pasākumi, lai uz šiem kuģiem nodarbinātajiem jūrniekiem nodrošinātu tiesības uz materiālo palīdzību un atbalstu no kuģa īpašnieka saistībā ar finansiālajām sekām, kuras var rasties slimības, savainojuma vai nāves gadījumā tajā laikā, kad jūrnieks strādā saskaņā jūrnieka darba līgumu, vai sekām, kas rodas no viņu nodarbinātības saskaņā ar minēto līgumu.

2. Šis noteikums neskar citus tiesiskās aizsardzības līdzekļus, ko jūrnieki var izmantot.

A4.2. standarts – Kuģu īpašnieku atbildība

1. Katra dalībvalsts pieņem normatīvos aktus, kuros nosaka, ka tās karoga kuģu īpašnieki ir atbildīgi par visu to jūrnieku veselības aizsardzību un medicīnisko aprūpi, kuri strādā uz viņu kuģiem, saskaņā ar šādiem minimālajiem standartiem:

a) kuģu īpašnieki sedz uz viņu kuģiem strādājošo jūrnieku izdevumus, kas saistīti ar jūrnieku saslimšanu vai savainojumu laikā no pienākumu izpildes uzsākšanas dienas līdz dienai, kurā viņus var uzskatīt par pilnībā repatriētiem, vai izdevumus, kas radušies no viņu nodarbinātības minētajā laikā posmā;

b) kuģu īpašnieki sniedz finansiālo nodrošinājumu, lai jūrnieku nāves vai ilgstošas invaliditātes gadījumā, kas radusies savainojuma, slimības vai apdraudējuma dēļ darbā, tiktu izmaksāta kompensācija, kura paredzēta dalībvalsts normatīvajos aktos, jūrnieku darba līgumā vai koplīgumā;

c) kuģu īpašnieki sedz izdevumus par medicīnisko aprūpi, tostarp par ārstēšanu un vajadzīgo medikamentu un terapeitisko ierīču piegādi, un uzturu un izmitināšanu ārpus mājām, līdz saslimušais vai savainotais jūrnieks ir atveseļojies vai līdz brīdim, kad slimību vai darba nespēju atzīst par neārstējamu, un

d) kuģu īpašnieki sedz apbedīšanas izdevumus, ja jūrnieka nāve iestājas uz kuģa vai krastā darba attiecību laikā.

2. Dalībvalsts savos normatīvajos aktos var ierobežot kuģu īpašnieku atbildību segt izdevumus par medicīnisko aprūpi, kā arī uzturu un izmitināšanu līdz laika posmam, kas nedrīkst būt mazāks par 16 nedēļām kopš dienas, kad jūrnieks ieguvis savainojumu vai saslimis.

3. Ja saslimšanas vai savainojuma dēļ jūrnieki nav spējīgi strādāt, kuģa īpašnieks:

a) pilnībā izmaksā darba algas, kamēr saslimušie vai savainotie jūrnieki atrodas uz kuģa, vai līdz brīdim, kad jūrnieki ir pilnībā repatriēti saskaņā ar šo konvenciju, un

b) pilnībā izmaksā darba algas vai veic maksājumus pa daļām, kā paredzēts dalībvalsts normatīvajos aktos vai koplīgumā, no brīža, kad jūrnieki ir repatriēti vai nogādāti krastā, līdz brīdim, kad viņi ir atveseļojušies, vai līdz brīdim, kad viņiem pienākas pabalsti saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts normatīvajiem aktiem.

4. Dalībvalsts ar saviem normatīvajiem aktiem var ierobežot kuģu īpašnieku atbildību izmaksāt pilnu darba algu vai veikt maksājumus pa daļām uz kuģa neesošam jūrniekam līdz laika posmam, kas nedrīkst būt mazāks par 16 nedēļām kopš dienas, kad jūrnieks ieguvis savainojumu vai saslimis.

5. Dalībvalsts normatīvajos aktos var paredzēt, ka kuģa īpašniekam nav jāuzņemas atbildība par:

a) savainojumu, kas nav iegūts, strādājot uz kuģa;

b) savainojumu vai slimību, kas radusies saslimušā, savainotā vai mirušā jūrnieka nodarījuma ar iepriekšēju nodomu dēļ, un

c) apzināti neatklātu slimību vai vārgumu pirms darba attiecību uzsākšanas.

6. Dalībvalsts normatīvajos aktos var paredzēt, ka kuģa īpašniekam nav jāsedz izdevumi par medicīnisko aprūpi, uzturu un izmitināšanu, kā arī apbedīšanas izdevumi, ciktāl šos izdevumus sedz valsts iestādes.

7. Kuģu īpašnieki vai viņu pārstāvji veic pasākumus, lai aizsargātu saslimušo, savainoto vai mirušo jūrnieku īpašumu, kas palicis uz kuģa, un atdotu to šiem jūrniekiem vai viņu tuvākajam radiniekam.

B4.2. – Kuģu īpašnieku atbildība

1. Darba algu maksājumos, kas paredzēti A4.2. standarta 3. punkta a) apakšpunktā, var neiekļaut prēmijas.

2. Dalībvalsts normatīvajos aktos var paredzēt, ka kuģa īpašniekam nav jāsedz saslimušā vai savainotā jūrnieka izdevumi kopš brīža, kad jūrnieks var pieprasīt medicīnas pabalstus saskaņā ar obligātās veselības apdrošināšanas sistēmu, obligāto nelaimes gadījumu apdrošināšanu gadījumiem vai darba ņēmēja kompensāciju par nelaimes gadījumiem.

3. Dalībvalsts normatīvajos aktos var paredzēt, ka kuģa īpašnieka segtos apbedīšanas izdevumus atmaksā apdrošināšanas iestāde tajos gadījumos, kad par attiecīgo mirušo jūrnieku ir jāmaksā apbedīšanas pabalsts saskaņā ar normatīvajiem aktiem, kas attiecas uz sociālo apdrošināšanu vai kompensācijām darba ņēmējiem.

4.3. noteikums – Veselības un drošības aizsardzība un nelaimes gadījumu novēršana

Mērķis: nodrošināt, ka jūrnieku darba vide uz kuģiem sekmē darba drošību un veselību.

1. Katra dalībvalsts nodrošina, ka jūrniekiem uz tās karoga kuģiem tiek nodrošināta arodveselības aizsardzība un ka viņi dzīvo, strādā un mācās uz kuģa drošā un higiēniskā vidē.

2. Katra dalībvalsts pēc apspriešanās ar attiecīgajām kuģu īpašnieku un jūrnieku pārstāvju organizācijām izstrādā un izplata valsts norādījumus par darba drošības un arodveselības vadību uz tās karoga kuģiem, ņemot vērā attiecīgos kodeksus, norādījumus un standartus, kurus ieteikušas starptautiskas organizācijas, valsts pārvaldes iestādes un jūrniecības nozares organizācijas.

3. Katra dalībvalsts pieņem normatīvos aktus un veic citus pasākumus attiecībā uz šajā kodeksā norādītajiem jautājumiem, ņemot vērā attiecīgos starptautiskos dokumentus, kā arī standartus par darba drošību un veselības aizsardzību, kā arī nelaimes gadījumu novēršanu uz tās karoga kuģiem.

A4.3. standarts – Veselības un drošības aizsardzība un nelaimes gadījumu novēršana

1. Normatīvajos aktos un citos aktos, kas jāpieņem saskaņā ar 4.3.noteikuma 3.punktu, ietver šādus jautājumus:

a) darba drošības un arodveselības politikas un programmu uz dalībvalsts karoga kuģiem pieņemšana, efektīva īstenošana un sekmēšana, tostarp riska novērtēšana un jūrnieku apmācība un instruēšana;

b) saprātīgu piesardzības pasākumu nelaimes gadījumu darbā, savainojumu darbā un arodslimību uz kuģa novēršanas paredzēšana, tostarp pasākumu veikšana, lai samazinātu un novērstu risku, kas saistīts ar pakļaušanu apkārtējo faktoru un uz kuģa esošo ķimikāliju kaitīgam līmenim, kā arī risku saslimt vai iegūt savainojumu uz kuģa esoša aprīkojuma vai mašīnu izmantošanas dēļ;

c) programmu nelaimes gadījumu darbā, savainojumu darbā un arodslimību novēršanai un darba drošības un arodveselības aizsardzības uzlabošanai izveidošana, iesaistot tajās jūrnieku pārstāvjus un visas citas personas, kas saistītas ar to īstenošanu, ņemot vērā aizsargpasākumus, tostarp tehniskos un izstrādes aizsargpasākumus, kolektīvo un individuālo uzdevumu izpildes procesu un kārtības aizstāšanu, kā arī izmantojot individuālo aizsardzības aprīkojumu, un

d) prasības par pārbaudēm, ziņošanu un nedrošu apstākļu uzlabošanu, kā arī prasības par uz kuģa notikušu darba nelaimes gadījumu izmeklēšanu un ziņošanu.

2. Izstrādājot šā standarta 1.punktā minētos noteikumus:

a) ņem vērā attiecīgos starptautiskos dokumentus par darba drošību un arodveselības aizsardzību kopumā un konkrētus riskus, kā arī izskata visus jautājumus par nelaimes gadījumu darbā, savainojumu darbā un arodslimību novēršanu, ja tos var attiecināt uz jūrnieku darbu un jo īpaši uz tiem nelaimes gadījumiem darbā, savainojumiem darbā un arodslimībām, kas raksturīgas darbam jūrā;

b) skaidri norāda kuģu īpašnieku, jūrnieku un citu iesaistīto personu pienākumus, lai tiktu ievēroti attiecīgie standarti un kuģa darba drošības un arodveselības politika un programma, īpašu uzmanību pievēršot to jūrnieku drošībai un veselībai, kuri nav sasnieguši 18 gadu vecumu;

c) precizē kuģa kapteiņa un/vai ieceltās personas pienākumus uzņemties atbildību par kuģa darba drošības un arodveselības politikas un programmas īstenošanu un ievērošanu, un

d) norāda kuģa jūrnieku izraudzīto pilnvaroto, kas iecelts vai ievēlēts par drošības pārstāvi un piedalās kuģa drošības komitejas sēdēs. Šādas komitejas izveido uz tiem kuģiem, uz kuriem ir pieci vai vairāk jūrnieki.

3. Normatīvos aktus, kas minēti 4.3.noteikuma 3.punktā, regulāri pārskata, apspriežoties ar kuģu īpašnieku un jūrnieku organizāciju pārstāvjiem, un, ja vajadzīgs, groza, lai tiktu ņemtas vērā tehnoloģiju un izpētes izmaiņas, kā arī lai veicinātu darba drošības un arodveselības politikas un programmu nepārtrauktu uzlabošanu un nodrošinātu drošu darba vidi jūrniekiem uz dalībvalsts karoga kuģiem.

4. Ja ir izpildītas piemērojamo starptautisko dokumentu prasības par pakļaušanu pieņemama līmeņa apdraudējumam darba vietā uz kuģa un prasības par darba drošības un arodveselības politikas un programmu izstrādi un īstenošanu, tad tiek uzskatīts, ka šīs konvencijas prasības ir izpildītas.

5. Kompetentā iestāde nodrošina, ka:

a) tiek ziņots par nelaimes gadījumiem darbā, savainojumiem darbā un arodslimībām, ņemot vērā Starptautiskās darba organizācijas norādījumus attiecībā uz ziņošanu par nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām un to uzskaitīšanu;

b) tiek uzkrāta, analizēta un publicēta visaptveroša statistika par šādiem nelaimes gadījumiem un saslimšanām, kā arī attiecīgā gadījumā veikts pētījums par vispārīgajām tendencēm un noteikto apdraudējumu, un

c) nelaimes gadījumi darbā tiek izmeklēti.

6. Ziņošanu par darba drošības un arodveselības jautājumiem, kā arī to izmeklēšanu izstrādā tādā veidā, lai nodrošinātu jūrnieku personas datu aizsardzību un ņemot vērā Starptautiskās darba organizācijas norādījumus šajā sakarā.

7. Kompetentā iestāde sadarbībā ar kuģu īpašnieku un jūrnieku organizācijām veic pasākumus, lai pievērstu visu jūrnieku uzmanību informācijai par konkrētiem apdraudējumiem uz kuģa, piemēram, izvietojot oficiālus paziņojumus ar attiecīgiem norādījumiem.

8. Kompetentā iestāde pieprasa, lai kuģu īpašnieki veiktu riska novērtējumu saistībā ar darba drošības un arodveselības vadību, ņemot vērā attiecīgo statistisko informāciju par viņu kuģiem, kā arī kompetentās iestādes sniegto vispārējo statistiku.

B4.3. norādījums – Veselības un drošības aizsardzība un nelaimes gadījumu novēršana

B4.3.1. norādījums – Noteikumi par nelaimes gadījumiem darbā, savainojumiem darbā un arodslimībām

1. Noteikumos, kas pieprasīti saskaņā ar A4.3.standartu, jāņem vērā 1996.gadaStarptautiskās darba organizācijas prakses kodekss ar nosaukumu Nelaimes gadījumu novēršana uz kuģa jūrā un ostā un tā secīgās versijas, kā arī citi saistītie Starptautiskās darba organizācijas un citi starptautiskie standarti, norādījumi un prakses kodeksi par darba drošību un veselības aizsardzību, tostarp pakļaušanu apdraudējuma līmeņiem, kas tajos var būt norādīti.

2. Kompetentajai iestādei jānodrošina, ka dalībvalsts norādījumi par darba drošības un arodveselības vadību attiecas uz šādiem jautājumiem:

a) vispārējie un pamatnoteikumi;

b) kuģa konstruktīvās iezīmes, tostarp piekļuves līdzekļi un risks, kas saistīts ar azbestu;

c) iekārtas;

d) ietekme, ko atstāj jebkādas ļoti zemas vai augstas temperatūras virsmas, ar kurām jūrnieki var saskarties;

e) ietekme, ko atstāj troksnis darba vietā un kuģa telpās;

f) ietekme, ko atstāj vibrācija darba vietā un kuģa telpās;

g) ietekme, ko atstāj e) un f)apakšpunktā neminētie apkārtējie faktori darba vietā un kuģa telpās, tostarp tabakas dūmi;

h) īpaši pasākumi uz klāja un zem tā;

i) iekraušanas un izkraušanas aprīkojums;

j) ugunsgrēka novēršana un dzēšana;

k) enkuri, ķēdes un troses;

l) bīstamas kravas un balasts;

m) jūrnieku individuālie aizsardzības līdzekļi;

n) darbs norobežotā vietā;

o) noguruma fiziskā un garīgā ietekme;

p) ietekme, ko atstāj atkarība no narkotikām un alkohola;

q) aizsardzība pret HIV/AIDS un saslimšanas novēršana, un

r) rīcība ārkārtas situācijā vai, ja noticis nelaimes gadījums.

3. Veicot riska novērtējumu un mazinot pakļaušanu gadījumiem, kas minēti šā norādījuma 2. punktā, jāņem vērā ietekme uz fizisko arodveselību, tostarp ietekme, kuru atstāj kravas pārkraušana ar rokām, troksnis un vibrācija, ķīmiskā un bioloģiskā ietekme uz arodveselību, garīgā ietekme uz arodveselību, noguruma fiziskā un garīgā ietekme, kā arī ietekme, ko atstāj nelaimes gadījumi darbā. Veicot vajadzīgos pasākumus, jāņem vērā profilakses princips, saskaņā ar kuru citu starpā riska novēršana tā avotā, darba pielāgošana indivīdam, jo īpaši attiecībā uz darba vietas plānojumu, kā arī bīstamu lietu aizvietošana ar drošām vai mazāk bīstamām lietām ir prioritāra pār jūrnieku individuāliem aizsardzības līdzekļiem.

4. Turklāt kompetentajai iestādei jānodrošina, ka tiek ņemta vērā saistība ar veselību un drošību, jo īpaši šādās jomās:

a) rīcība ārkārtas situācijā vai, ja noticis nelaimes gadījums;

b) ietekme, ko atstāj atkarība no narkotikām un alkohola, un

c) aizsardzība pret HIV/AIDS un saslimšanas novēršana.

B4.3.2. norādījums – Trokšņa iedarbība

1. Kompetentajai iestādei kopā ar kompetentajām starptautiskajām organizācijām un attiecīgo kuģu īpašnieku un jūrnieku organizāciju pārstāvjiem ir nepārtraukti jāpārskata trokšņa problēma uz kuģa ar mērķi, cik vien iespējams, uzlabot jūrnieku aizsardzību pret kaitīgo ietekmi, ko atstāj trokšņa iedarbība.

2. Šā norādījuma 1. punktā minētajā pārskatīšanā jāņem vērā kaitīgā ietekme, ko uz jūrnieka dzirdi, veselību un labsajūtu atstāj pārāk liels troksnis, kā arī jāveic pasākumi, kurus paredz vai iesaka, lai mazinātu troksni uz kuģa un aizsargātu jūrniekus. Veicamajos pasākumos ietver:

a) jūrnieku instruēšanu par dzirdes traucējumiem un veselības pasliktināšanos, kas rodas ilgstoša liela trokšņa ietekmes dēļ, kā arī instruēšanu par dzirdes aizsargierīču un aprīkojuma pareizu izmantošanu;

b) ja vajadzīgs, noteikumus par jūrniekiem piešķiramo apstiprināto dzirdes aizsardzības aprīkojumu, un

c) riska novērtējumu un trokšņa iedarbības mazināšanu visās dzīvojamās, atpūtas un ēdināšanas telpās, kā arī mašīntelpās.

B4.3.3. norādījums – Vibrācijas iedarbība

1. Kompetentajai iestādei kopā ar kompetentajām starptautiskajām organizācijām un attiecīgo kuģu īpašnieku un jūrnieku organizāciju pārstāvjiem, attiecīgā gadījumā ņemot vērā atbilstošos starptautiskos standartus, ir pastāvīgi jāpārskata vibrācijas problēma uz kuģa ar mērķi, cik vien iespējams, uzlabot jūrnieku aizsardzību pret vibrācijas kaitīgo ietekmi.

2. Šā norādījuma 1. punktā minētā pārskatīšana attiecas uz ietekmi, ko uz jūrnieka veselību un labsajūtu atstāj pārāk liela vibrācija, kā arī pasākumiem, kurus paredz vai iesaka, lai mazinātu vibrāciju uz kuģa un aizsargātu jūrniekus. Veicamie pasākumi ietver:

a) jūrnieku instruēšanu par veselības apdraudējumu, kas var rasties ilgstošas vibrācijas dēļ;

b) ja vajadzīgs, noteikumus par jūrniekiem piešķiramiem apstiprinātiem individuāliem aizsardzības līdzekļiem, un

c) riska novērtējumu un vibrācijas ietekmes mazināšanu visās dzīvojamās, atpūtas un ēdināšanas telpās, veicot pasākumus atbilstoši 2001.gada Starptautiskās darba organizācijas prakses kodeksā sniegtajiem norādījumiem ar nosaukumu Apkārtējie faktori darba vietā un to grozījumiem, ņemot vērā atšķirību starp iedarbību šajās telpās un darba vietā.

B4.3.4. norādījums – Kuģu īpašnieku pienākumi

1. Saistībā ar jebkuru kuģu īpašniekam noteikto pienākumu nodrošināt aizsarglīdzekļus vai citus nelaimes gadījumu novēršanas līdzekļus jāparedz noteikumi, kuri pieprasa, lai jūrnieki izmantotu šos līdzekļi, kā arī jāizpilda attiecīgie nelaimes gadījumu novēršanas un veselības aizsardzības pasākumi.

2. Jāņem vērā arī 7. un 11.pants 1963.gada Konvencijā par iekārtu aizsardzību (nr.119) un attiecīgie noteikumi 1963.gada Ieteikumā par iekārtu aizsardzību (nr.118), saskaņā ar kuru kuģa īpašniekam ir pienākums nodrošināt prasību attiecībā uz izmantoto iekārtu atbilstošu aizsardzību un to neizmantošanu bez atbilstošās aizsardzības izpildi, bet darba ņēmējam ir pienākums neizmantot iekārtas, ja aizsardzība nav nodrošināta, kā arī nepadarīt neefektīvus nodrošinātos aizsardzības līdzekļus.

B4.3.5. norādījums – Ziņošana un statistikas apkopošana

1. Jāziņo par visiem nelaimes gadījumiem darbā, savainojumiem darbā un arodslimībām, lai tos varētu izmeklēt, kā arī uzkrāt, analizēt un publicēt visaptverošu statistiku, ņemot vērā attiecīgo jūrnieku personas datu aizsardzību. Jāziņo ne tikai par nāves gadījumiem vai nelaimes gadījumiem, kuros iesaistīts kuģis.

2. Šā norādījuma 1.punktā minētajā statistikā jāietver informācija par nelaimes gadījumu darbā, savainojumu darbā un arodslimību skaitu, veidu, iemesliem un sekām, attiecīgā gadījumā atkarībā no kuģa komandas skaidri norādot nelaimes gadījuma veidu un to, vai tas noticis jūrā vai ostā.

3. Katrai dalībvalstij pilnībā jāņem vērā jebkura starptautiska jūrniekiem notikušu nelaimes gadījumu uzskaites sistēma vai paraugs, ko izstrādājusi Starptautiskā darba organizācija.

B4.3.6. norādījums – Izmeklēšana

1. Kompetentajai iestādei jāveic izmeklēšana saistībā ar nelaimes gadījumu darbā, savainojumu darbā un arodslimību gadījumu iemesliem un apstākļiem, kuru dēļ iestājusies nāve vai persona guvusi būtisku personisku savainojumu, kā arī citos gadījumos, kas var būt norādīti dalībvalsts normatīvajos aktos.

2. Jāapsver, vai izmeklēšanā ietvert šādus jautājumus:

a) darba vide, piemēram, darba virsma, iekārtu izvietojums, piekļuves līdzekļi un darba metodes;

b) tas, cik bieži nelaimes gadījumos darbā, savainojumos darbā un arodslimību gadījumos iesaistīti dažādu vecuma grupu pārstāvji;

c) īpašas psiholoģiskās vai fizioloģiskās problēmas, kas radušās uz kuģa pastāvošās vides dēļ;

d) problēmas, kas radušās fiziskās pārslodzes uz kuģa dēļ, proti, palielināta noslogojuma dēļ;

e) problēmas, kas radušās tehnoloģijas attīstības un tās ietekmes uz apkalpes sastāvu dēļ, un

f) problēmas, kas radušās cilvēka kļūdu dēļ.

B4.3.7. norādījums – Valsts aizsardzības un novēršanas programmas

1. Lai nodrošinātu pienācīgu pamatu pasākumiem, ar ko veicina darba drošību un arodveselības aizsardzību, kā arī tādu nelaimes gadījumu darbā, savainojumu darbā un arodslimību novēršanu, kuri saistībā ar darbu jūrā ir iespējami konkrētu apdraudējumu dēļ, jāveic izpēte par vispārīgajām tendencēm un apdraudējumu, kas norādīts statistikā.

2. Aizsardzības un novēršanas programmu īstenošana, lai veicinātu darba drošību un arodveselību, jāorganizē tādā veidā, lai kompetentā iestāde, kuģu īpašnieki un jūrnieki vai viņu pārstāvji, kā arī attiecīgās organizācijas varētu tajās aktīvi piedalīties, tostarp izmantojot informēšanas sēdes, uz kuģa esošus norādījumus par maksimālo līmeni, kas, iespējams, var kaitīgi ietekmēt darba vietas apkārtējos faktorus, un citu apdraudējumu vai rezultātus, kuri iegūti sistemātiskā riska novērtēšanas procesā. Jāizveido apvienotas valsts vai vietējas darba drošības un arodveselības aizsardzības, kā arī nelaimes gadījumu novēršanas komitejas vai īpašas darba grupas un uz kuģa esošas komitejas, kurās pārstāvētas kuģu īpašnieku un jūrnieku organizācijas.

3. Ja šāda darbība notiek vienas sabiedrības līmenī, tad jāapsver iespēja, ka ikvienā drošības komitejā uz šā kuģa īpašnieka kuģiem ir pārstāvēti jūrnieki.

B4.3.8. norādījums – Aizsardzības un novēršanas programmu saturs

1. Jāapsver iespēja B4.3.7.norādījuma 2.punktā minēto komiteju un citu organizāciju funkcijās iekļaut šādas funkcijas:

a) sagatavot dalībvalsts norādījumus un vadlīnijas par darba drošības un arodveselības vadības sistēmām un par nelaimes gadījumu novēršanas noteikumiem un rokasgrāmatām;

b) organizēt darba drošības un arodveselības aizsardzības, kā arī nelaimes gadījumu novēršanas apmācību un programmas;

c) publicēt informāciju par darba drošību un arodveselības aizsardzību, kā arī nelaimes gadījumu novēršanu, tostarp filmās, plakātos, paziņojumos un brošūrās, un

d) izplatīt literatūru un informāciju par darba drošību un arodveselības aizsardzību, kā arī nelaimes gadījumu novēršanu tā, lai tā nokļūtu pie jūrniekiem, kas atrodas uz kuģiem.

2. Tiem, kas sagatavo tekstus par darba drošību un arodveselības aizsardzību, kā arī nelaimes gadījumu novēršanas pasākumiem vai ieteicamo rīcību, jāņem vērā attiecīgie noteikumi vai ieteikumi, ko pieņēmušas attiecīgās dalībvalsts iestādes vai organizācijas, vai starptautiskās organizācijas.

3. Veidojot darba drošības un arodveselības aizsardzības, kā arī nelaimes gadījumu novēršanas programmas, katrai dalībvalstij pienācīgi jāņem vērā prakses kodekss par jūrnieku drošību un veselību, ko publicējusi Starptautiskā darba organizācija.

B4.3.9. norādījums – Instruēšana par darba drošību un arodveselības aizsardzību, kā arī par nelaimes gadījumu novēršanu darba vietā

1. Apmācības programma, kas minēta A4.3.standarta 1.punkta a)apakšpunktā, ir periodiski jāpārskata un jāatjauno, ņemot vērā izmaiņas kuģu veidos un izmēros, to aprīkojumā, kā arī izmaiņas kuģa komandas komplektēšanas praksē un valsts piederības, valodas un darba organizēšanas uz kuģa izmaiņas.

2. Pastāvīgi jāturpina publicēt informāciju par darba drošību, arodveselības aizsardzību un nelaimes gadījumu novēršanu. Šo informāciju var publicēt šādos veidos:

a) izmantojot izglītojošus audiovizuālus materiālus, piemēram, filmas, ko izmanto jūrnieku profesionālās izglītības centros, un, ja iespējams, izrādīt tās uz kuģiem;

b) uz kuģiem izvietojot plakātus;

c) iekļaujot periodiskajos izdevumos, ko lasa jūrnieki, rakstus par apdraudējumu, kurš rodas, strādājot jūrā, un par darba drošību, arodveselības aizsardzību un nelaimes gadījumu novēršanas pasākumiem, un

d) īstenojot īpašas kampaņas, izmantojot dažādus plašsaziņas līdzekļus, lai informētu jūrniekus, tostarp kampaņas par drošām darba praksēm.

3. Publicējot informāciju, kas minēta šā norādījuma 2.punktā, jāņem vērā uz kuģa esošo jūrnieku dažādās valsts piederības, valodas un kultūras.

B4.3.10.norādījums – Jauno jūrnieku izglītošana par drošību un veselību

1. Drošības un veselības noteikumiem jābūt saistītiem ar jebkuriem tādiem vispārīgiem noteikumiem par medicīnisko apskati pirms pieņemšanas darbā un pēc tās, kā arī par nelaimes gadījumu novēršanu un veselības aizsardzību nodarbinātības laikā, kas var attiekties uz jūrnieku darbu. Šādos noteikumos jānorāda pasākumi, kas pēc iespējas mazinās apdraudējumu jauniem jūrniekiem darba vietā viņu pienākumu pildīšanas laikā.

2. Izņemot, ja kompetentā iestāde ir atzinusi jauno jūrnieku par pilnībā kvalificētu atbilstoša pienākuma veikšanai, noteikumos ir jāparedz ierobežojumi jaunajiem jūrniekiem, kas bez atbilstošas uzraudzības un instruēšanas veic zināma veida darbu, kurš ietver risku, ka var notikt nelaimes gadījums, vai kurš var atstāt kaitīgu ietekmi uz viņu veselību vai fizisko attīstību, vai prasa no jūrnieka zināmu briedumu, pieredzi vai prasmi. Paredzot darba veidus, kurus jāierobežo ar noteikumiem, kompetentā iestāde var jo īpaši apsvērt darbu, kura laikā:

a) jāceļ, jāpārvieto vai jānes smagas kravas vai priekšmeti;

b) jāieiet apkures katlā, tilpnēs vai koferdamā;

c) ir kaitīgs trokšņa vai vibrācijas iedarbības līmenis;

d) jāvada pacelšanas vai citas jaudīgas iekārtas vai darbarīki, vai jāsignalizē šā aprīkojuma vadītājiem;

e) jārīkojas ar pietauvošanas, vilkšanas trošu vai noenkurošanās aprīkojumu;

f) jāveic takelāžas darbi;

g) jāstrādā lielā augstumā vai uz klāja vētrainā laikā;

h) jāveic sardzes jūrnieka pienākumi naktī;

i) jāveic elektroierīču apkope;

j) notiek saskare ar potenciāli kaitīgiem materiāliem vai kaitīgiem fiziskiem faktoriem, piemēram, bīstamām vai toksiskām vielām vai jonizējošu starojumu;

k) jāveic ēdināšanas mehānismu tīrīšana, un

l) jārīkojas vai jāuzņemas atbildība par kuģa laivām.

3. Kompetentajai iestādei jāveic praktiski pasākumi vai jāizmanto piemēroti mehānismi, lai pievērstu jauno jūrnieku uzmanību informācijai par nelaimes gadījumu novēršanu un viņu veselības aizsardzību uz kuģa. Šie pasākumi ietver atbilstošu sagatavošanu kursu un oficiālas informācijas par nelaimes gadījumu novēršanu publicēšanu jaunajiem jūrniekiem un jauno jūrnieku profesionālo instruēšanu un uzraudzību.

4. Jauno jūrnieku izglītošanā un apmācībā gan krastā, gan uz kuģa jāietver norādījumi par kaitīgo ietekmi uz viņu veselību, kas rodas alkohola un narkotiku, kā arī citu potenciāli kaitīgu vielu lietošanas rezultātā, kā arī risku un apdraudējumu, kurš saistīts ar HIV/AIDS un citām darbībām, kas apdraud veselību.

B4.3.11. norādījums – Starptautiskā sadarbība

1. Dalībvalstij, attiecīgā gadījumā izmantojot starpvaldību un citu starptautisko organizāciju palīdzību, jācenšas savstarpēji sadarbojoties panākt pēc iespējas lielāku darbības vienveidību, lai sekmētu darba drošību un arodveselības aizsardzību, kā arī nelaimes gadījumu novēršanu.

2. Izstrādājot darba drošības un veselības aizsardzības, kā arī nelaimes gadījumu novēršanas veicināšanas programmas saskaņā ar A4.3. standartu, katrai dalībvalstij pienācīgi jāņem vērā attiecīgie Starptautiskās darba organizācijas publicētie prakses kodeksi un attiecīgie starptautisko organizāciju standarti.

3. Dalībvalstij jāņem vērā vajadzība pēc starptautiskās sadarbības, lai pastāvīgi veicinātu darbības, kas saistītas ar darba drošību, arodveselības aizsardzību un nelaimes gadījumu darbā novēršanu. Šī sadarbība var notikt:

a) izmantojot divpusējas vai daudzpusējas vienošanās par vienveidību darba drošības un arodveselības aizsardzības, kā arī nelaimes gadījumu novēršanas standartos un aizsardzības pasākumos;

b) apmainoties ar informāciju par konkrētiem apdraudējumiem, kas ietekmē jūrniekus, un līdzekļiem, ar kuriem veicināt darba drošību, arodveselības aizsardzību un nelaimes gadījumu novēršanu;

c) sniedzot palīdzību aprīkojuma testēšanā un pārbaudēs saskaņā ar kuģa karoga valsts tiesību aktiem;

d) sadarbojoties, lai sagatavotu un izplatītu informāciju par darba drošības, arodveselības aizsardzības un nelaimes gadījumu novēršanas noteikumiem vai rokasgrāmatām,

e) sadarbojoties mācību līdzekļu ražošanā un izmantošanā, un

f) izmantojot kopīgas iekārtas vai sniedzot abpusēju palīdzību jūrnieku apmācībā par darba drošību, arodveselības aizsardzību, nelaimes gadījumu novēršanu un drošām darba praksēm.

4.4. noteikums – Veselības aprūpes un labklājības iespēju nodrošināšana krastā

Mērķis: nodrošināt, ka jūrniekiem, kas strādā uz kuģiem, ir pieeja tām iespējām un pakalpojumiem krastā, ar kuriem var nodrošināt viņu veselību un labklājību.

1. Katra dalībvalsts nodrošina, ka veselības aprūpes un labklājības iespējas krastā, ja tādas pastāv, ir viegli pieejamas. Dalībvalsts arī veicina šajā kodeksā uzskaitīto labklājības iespēju attīstību norādītajās ostās, lai jūrniekiem uz kuģiem, kas piestājuši tā ostā, nodrošinātu pieeju atbilstošām labklājības iespējām un pakalpojumiem.

2. Katras dalībvalsts pienākumi attiecībā uz veselības aprūpes un labklājības iespējām krastā, piemēram, labklājības, kultūras, atpūtas un informācijas iespējām un pakalpojumiem, ir paredzēti šās konvencijas kodeksā.

A4.4. standarts – Labklājības iespēju nodrošināšana krastā

1. Katra dalībvalsts, kura savā teritorijā nodrošina sociālās labklājības iespējas, pieprasa, lai tās būtu pieejamas izmantošanai visiem jūrniekiem neatkarīgi no viņu valsts piederības, rases, ādas krāsas, dzimuma, reliģiskās pārliecības, politiskajiem uzskatiem vai sociālās izcelsmes, kā arī neatkarīgi no tā kuģa karoga valsts, uz kura viņi ir nodarbināti vai iesaistīti darbā.

2. Katra dalībvalsts veicina labklājības iespēju attīstību piemērotās valsts ostās un pēc apspriešanās ar attiecīgajām kuģu īpašnieku un jūrnieku organizācijām nosaka ostas, kuras tiek uzskatītas par piemērotām.

3. Katra dalībvalsts sekmē tādu sociālo labklājības padomju izveidošanu, kas regulāri pārskata labklājības iespējas un pakalpojumus, lai nodrošinātu, ka tie ir piemēroti, ņemot vērā izmaiņas jūrnieku vajadzībās, kuras rodas kuģniecības nozarē tehnoloģisko un funkcionālo jauninājumu dēļ.

B4.4 norādījums – Labklājības iespēju nodrošināšana krastā

B4.4.1. norādījums – Dalībvalstu pienākumi

1. Katrai dalībvalstij:

a) jāveic pasākumi, lai nodrošinātu, ka jūrniekiem norādītajās piestāšanas ostās piedāvā atbilstošas labklājības iespējas un pakalpojumus un sniedz viņu profesijai atbilstošu aizsardzību, un

b) īstenojot šos pasākumus, jāņem vērā jūrnieku īpašās vajadzības saistībā ar viņu drošību, veselību un brīvā laika nodarbēm, jo īpaši, ja viņi atrodas ārvalstīs un ja viņi ierodas karadarbības zonās.

2. Labklājības iespēju un pakalpojumu uzraudzības pasākumos jāpiedalās attiecīgo kuģu īpašnieku un jūrnieku pārstāvju organizāciju pārstāvjiem.

3. Katrai dalībvalstij jāveic pasākumi, kas paredzēti, lai paātrinātu labklājības materiālu, piemēram, filmu, grāmatu, laikrakstu un sporta aprīkojuma, brīvu apgrozību starp kuģiem, centrālajām sagādes aģentūrām un labklājības iestādēm, lai jūrnieki varētu tos izmantot uz kuģiem un labklājības centros krastā.

4. Dalībvalstīm savstarpēji jāsadarbojas, lai sekmētu jūrnieku labklājību jūrā un ostā. Šāda sadarbība ietver:

a) to kompetento iestāžu savstarpējas apspriedes, kuru mērķis ir nodrošināt un uzlabot jūrnieku labklājības iespējas un pakalpojumus gan ostā, gan uz kuģiem;

b) pasākumus resursu apvienošanai un kopēju labklājības pasākumu sniegšanai lielākajās ostās, lai izvairītos no nevajadzīgas dublēšanās;

c) starptautisku sporta sacensību organizēšanu un jūrnieku dalības sporta nodarbībās veicināšanu, un

d) starptautisku semināru organizēšanu par jūrnieku labklājības jūrā un ostā tēmu.

B4.4.2. norādījums – Labklājības iespējas un pakalpojumi ostās

1. Katrai dalībvalstij jāsniedz vai jānodrošina, lai valsts piemērotajās ostās tiktu piedāvātas labklājības iespējas un pakalpojumi.

2. Labklājības iespējas un pakalpojumus saskaņā ar apstākļiem dalībvalstī un tās praksi piedāvā viens vai vairāki no turpmāk minētajiem:

a) valsts iestādes;

b) attiecīgā kuģu īpašnieku un jūrnieku organizācija saskaņā ar koplīgumiem vai citiem saskaņotiem pasākumiem, un

c) brīvprātīgas organizācijas.

3. Vajadzīgās labklājības un atpūtas iespējas jāpiedāvā un jāattīsta ostās. Šīs iespējas ietver:

a) sanāksmju un atpūtas telpas;

b) telpas sportam un ārpustelpu iespējas, tostarp sacensības;

c) izglītības iespējas, un

d) attiecīgā gadījumā iespējas reliģiskiem rituāliem un privātas konsultēšanas iespējas.

4. Šīs iespējas var nodrošināt, ļaujot jūrniekiem atbilstoši viņu vajadzībām izmantot iespējas, kas paredzētas vispārējai izmantošanai.

5. Ja konkrētā ostā lielam skaitam jūrnieku ar dažādu valsts piederību ir vajadzīgas tādas iespējas kā viesnīcas, klubi un sporta iespējas, jūrnieku izcelsmes valsts un kuģa karoga valsts kompetentajām iestādēm vai organizācijām, kā arī attiecīgajām starptautiskajām asociācijām jāapspriežas un jāsadarbojas ar attiecīgās ostas valsts kompetentajām iestādēm un organizācijām, kā arī savstarpēji, lai apvienotu resursus un izvairītos no nevajadzīgas dublēšanās.

6. Jābūt pieejamām viesnīcām un jauniešu viesnīcām, kas ir piemērotas jūrniekiem, ja tās ir vajadzīgas. Tajās jābūt tādām iespējām, kas pieejamas labas kategorijas viesnīcām, un tām, ja vien iespējams, jāatrodas labā apkaimē, kuras neatrodas ostas tiešā tuvumā. Šādām viesnīcām un jauniešu viesnīcām jābūt atbilstoši uzraudzītām, pieprasītajām cenām jābūt saprātīgām un, ja vajadzīgs un iespējams, izmitināšana jāpiedāvā arī jūrnieku ģimenēm.

7. Šīm izmitināšanas iespējām jābūt pieejamām visiem jūrniekiem neatkarīgi no viņu valsts piederības, rases, ādas krāsas, reliģiskās pārliecības, politiskajiem uzskatiem vai sociālās izcelsmes, kā arī neatkarīgi no tās kuģa karoga valsts, uz kuras viņi ir nodarbināti vai iesaistīti darbā. Nekādā veidā neaizskarot šo principu, konkrētās ostās varētu būt vajadzība piedāvāt vairāku veidu iespējas, kas pēc standartiem ir salīdzināmas, bet ir pielāgotas dažādu jūrnieku grupu paražām un vajadzībām.

8. Jāveic pasākumi, lai nodrošinātu, ka vajadzības gadījumā papildus jebkādiem brīvprātīgajiem strādniekiem uz pilnu slodzi ir nodarbināta tehniskajos jautājumos kompetenta persona, kas pārzina jūrnieku labklājības iespējas un pakalpojumus.

B4.4.3. norādījums – Labklājības padomes

1. Labklājības padomes attiecīgajā gadījumā jāizveido ostas, reģionālā un valsts līmenī. To funkcijas ietver:

a) pārskatīt esošo labklājības iespēju piemērotību un uzraudzīt, vai ir vajadzīgs sniegt papildu iespējas vai nepiedāvāt nepietiekami izmantotas iespējas, un

b) sniegt palīdzību un padomu tiem, kas ir atbildīgi par labklājības iespēju sniegšanu, un to savstarpējas sadarbības nodrošināšanu.

2. Labklājības padomēs jābūt pārstāvjiem no kuģu īpašnieku un jūrnieku organizācijām, kompetentajām iestādēm un attiecīgā gadījumā brīvprātīgajām organizācijām un sociālajām iestādēm.

3. Attiecīgā gadījumā jūras valstu konsuliem un ārvalstu labklājības organizāciju vietējiem pārstāvjiem saskaņā ar dalībvalsts normatīvajiem aktiem jābūt saistītiem ar ostas, reģionālo un valsts labklājības padomju darbu.

B4.4.4. norādījums – Labklājības iespēju finansēšana

1. Atbilstoši valsts apstākļiem un praksei finansiālajam atbalstam ostas labklājības iespējām jābūt pieejamam, izmantojot vienu vai vairākus no turpmāk minētajiem:

a) dotācijas no valsts līdzekļiem;

b) maksājumus vai citas īpašas nodevas no kuģniecības avotiem;

c) kuģu īpašnieku, jūrnieku vai viņu organizāciju brīvprātīgas iemaksas un

d) brīvprātīgas iemaksas no citiem avotiem.

2. Ja ir ieviests labklājības nodoklis, maksājumi vai īpašas nodevas, tos var izmantot tikai tam nolūkam, kura dēļ tie tiek iekasēti.

B4.4.5. norādījums – Informācijas izplatīšana un veicināšanas pasākumi

1. Jūrnieku vidū jāizplata informācija par iespējām, kas piestāšanas ostā pieejamas plašai sabiedrībai, jo īpaši par transporta, labklājības, izklaides un izglītošanās iespējām, kā arī par lūgšanas vietām un iespējām, kas tiek piedāvātas īpaši jūrniekiem.

2. Lai jūrnieki jebkurā saprātīgā laikā no ērtām vietām ostā varētu nokļūt pilsētā, viņiem par mērenu samaksu jāpiedāvā piemēroti transporta līdzekļi.

3. Kompetentajai iestādei jāveic visi piemērotie pasākumi, lai ostā ienākošie kuģu īpašnieki un jūrnieki saņemtu informāciju par jebkādiem īpašiem dalībvalsts normatīvajiem aktiem un paražām, kuru neievērošana var apdraudēt viņu brīvību.

4. Kompetentajai iestādei ostas teritorijā un uz piekļūšanas ceļiem jānodrošina pietiekams apgaismojums, signālrādītāji un signālzīmes un regulāras patruļas jūrnieku aizsardzībai.

B4.4.6. norādījums – Jūrnieki ārvalstu ostās

1. Lai aizsargātu jūrniekus ārvalstu ostās, jāveic pasākumi, lai veicinātu:

a) pieeju viņu piederības valsts vai dzīvesvietas valsts konsuliem, un

b) efektīvu sadarbību starp konsuliem un vietējām vai valsts iestādēm.

2. Attiecībā uz ārvalsts ostā aizturētajiem jūrniekiem rīkojas ātri, ņemot vērā normatīvajos aktos paredzēto kārtību un ar atbilstošu konsulāro aizsardzību.

3. Ja dalībvalsts teritorijā jebkādu iemeslu dēļ ir aizturēts jūrnieks, kompetentajai iestādei, ja jūrnieks to lūdz, ir uzreiz jāinformē par to kuģa karoga valsts un jūrnieka piederības valsts. Kompetentajai iestādei jūrnieks uzreiz jāinformē par viņa tiesībām izteikt šādu lūgumu. Jūrnieka piederības valstij uzreiz jāinformē jūrnieka tuvākais radinieks. Kompetentajai iestādei jādod atļauja minēto valstu konsulārajām amatpersonām uzreiz apmeklēt jūrnieku un pēc tam viņu regulāri apmeklēt līdz šā jūrnieka atbrīvošanai.

4. Katrai dalībvalstij, kad vien vajadzīgs, jāveic pasākumi, lai nodrošinātu jūrniekiem drošību pret agresijas un citām nelikumīgām darbībām laikā, kad viņu kuģi atrodas to teritoriālajos ūdeņos, un jo īpaši tuvojoties ostām.

5. Atbildīgajām personām ostā un uz kuģa jāpieliek visas pūles, lai veicinātu, ka jūrnieki izkāpj krastā, cik vien iespējams drīz pēc kuģa piestāšanas ostā.

4.5. noteikums – Sociālā drošība

Mērķis: nodrošināt, ka tiek veikti pasākumi, lai nodrošinātu jūrniekiem pieeju sociālās drošības aizsardzībai.

1. Katra dalībvalsts nodrošina, ka visiem jūrniekiem un tiktāl, cik tas paredzēts valsts normatīvajos aktos, viņu apgādājamiem, ir pieeja sociālās drošības aizsardzībai saskaņā ar šo konvenciju, taču neskarot jebkādus labvēlīgākus nosacījumus, kas minēti Konstitūcijas 19. panta 8. punktā.

2. Katra dalībvalsts apņemas veikt pasākumus individuāli, kā arī izmantojot starptautisko sadarbību, atbilstoši apstākļiem valstī, lai panāktu aizvien plašāku jūrnieku sociālo aizsardzību.

3. Katra dalībvalsts nodrošina, ka jūrniekiem, uz kuriem attiecas sociālās drošības tiesību akti, un tiktāl, cik tas paredzēts dalībvalsts normatīvajos aktos, viņu apgādājamiem ir tiesības uz sociālās drošības aizsardzības pabalstiem, kas nedrīkst būt nelabvēlīgāki par tiem pabalstiem, kurus saņem darba ņēmēji krastā.

A4.5. standarts – Sociālā drošība

1. Lai pakāpeniski panāktu aizvien plašāku sociālās drošības aizsardzību saskaņā ar 4.5. noteikumu, jāapsver šādas jomas: medicīniskā aprūpe, slimības pabalsti, bezdarbnieku pabalsti, vecuma pabalsti, pabalsti par savainojumu darbā, ģimenes pabalsti, maternitātes pabalsti, invaliditātes pabalsti un apgādnieka zaudējuma pabalsti, kas visi kopā nodrošina aizsardzību saskaņā ar 4.1. noteikumu par medicīnisko aprūpi un 4.2. noteikumu par kuģu īpašnieku atbildību, kā arī saskaņā ar citām šīs konvencijas sadaļām.

2. Ratifikācijas laikā katra dalībvalsts nodrošina aizsardzību saskaņā ar 4.5. noteikuma 1. punktu, un tajā ietver vismaz trīs no deviņām jomām, kas uzskaitītas šā standarta 1. punktā.

3. Katra dalībvalsts veic pasākumus atbilstoši dalībvalsts apstākļiem, lai visiem jūrniekiem, kas ir dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji, nodrošinātu papildu sociālās drošības aizsardzību, kas minēta šā standarta 1. punktā. Šo pienākumu var izpildīt, piemēram, izmantojot atbilstošus divpusējus vai daudzpusējus nolīgumus vai uz iemaksām balstītas sistēmas. Sniegtā aizsardzība nedrīkst būt nelabvēlīgāka par aizsardzību, ko saņem tie krasta darba ņēmēji, kuri ir dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji.

4. Neskarot pienākumus, kas paredzēti šā standarta 3. punktā, dalībvalstis, izmantojot divpusējus vai daudzpusējus nolīgumus un noteikumus, kas pieņemti reģionālās ekonomiskās integrācijas organizācijās, var noteikt citus noteikumus attiecībā uz sociālās drošības normatīvajiem aktiem, kas attiecas uz jūrniekiem.

5. Katra dalībvalsts attiecībā uz jūrniekiem uz tās karoga kuģiem veic pienākumus, kuri paredzēti 4.1. un 4.2. noteikumā un saistītajos konvencijas noteikumos, kā arī tos pienākumus, kas noteikti kā tās vispārējās saistības saskaņā ar starptautiskajiem tiesību aktiem.

6. Katra dalībvalsts apsver dažādus veidus, kā jūrniekiem piešķirt pielīdzināmus pabalstus atbilstoši valsts normatīvajiem aktiem un praksei, ja šā standarta 1. punktā minētajās jomās trūkst līdzekļu.

7. Aizsardzību saskaņā ar 4.5. noteikuma 1. punktu attiecīgā gadījumā var iekļaut normatīvajos aktos, individuālajās shēmās vai darba koplīgumos, vai iepriekš minēto kombinācijā.

8. Tiktāl, cik tas ir saderīgi ar valsts normatīvajiem aktiem un praksi, dalībvalstis sadarbojas, izmantojot divpusējus vai daudzpusējus nolīgumus vai citus pasākumus, lai visiem jūrniekiem neatkarīgi no pastāvīgās dzīvesvietas nodrošinātu, ka tiek ievērotas viņu tiesības uz sociālo drošību, kas ir iegūtas vai tiks iegūtas un ir paredzētas maksājumu vai citās sistēmās.

9. Katra dalībvalsts izveido taisnīgas un efektīvas strīdu izšķiršanas procedūras.

10. Katra dalībvalsts ratifikācijas brīdī norāda jomas, kurās tiek sniegta aizsardzība saskaņā ar šā standarta 2. punktu. Pēc tam dalībvalsts informē Starptautiskā nodarbinātības biroja ģenerālsekretāru par to, ka tas sniedz sociālās drošības aizsardzību saistībā ar vienu vai vairākām citām jomām, kas minētas šā standarta 1. punktā. Ģenerālsekretārs uztur šīs informācijas sarakstu un padara to pieejamu visām ieinteresētajām personām.

11. Ziņojumos, kas jāiesniedz Starptautiskajā nodarbinātības birojā saskaņā ar Konstitūcijas 22. pantu, ietver informāciju par pasākumiem, kas veikti saskaņā ar 4.5. noteikuma 2. punktu, lai nodrošinātu aizsardzību citās jomās.

B4.5. norādījums – Sociālā drošība

1. Aizsardzība, kurai jābūt nodrošinātai ratifikācijas laikā atbilstoši A4.5. standarta 2. punktam, ietver medicīnisko aprūpi, slimības pabalstu un pabalstu par savainojumu darbā.

2. A4.5. standarta 6. punktā minētajos nosacījumos pielīdzināmus pabalstus nodrošina, izmantojot apdrošināšanu, divpusējus vai daudzpusējus nolīgumus vai citus efektīvus līdzekļus, ņemot vērā attiecīgo darba koplīgumu noteikumus. Ja ir pieņemti šādi pasākumi, tad jūrnieki, uz ko tie attiecas, jāinformē par līdzekļiem, ar kuru palīdzību viņiem tiks sniegta sociālā aizsardzība dažādās jomās.

3. Ja uz jūrniekiem attiecas vairāk nekā vienas valsts sociālās drošības normatīvie akti, attiecīgajai dalībvalstij jāsadarbojas, lai, savstarpēji vienojoties, varētu noteikt, kuri normatīvie akti tiks piemēroti, ņemot vērā tādus faktorus kā aizsardzības veids un pakāpe, kas paredzēta attiecīgajos normatīvajos aktos, kuri ir labvēlīgāki attiecīgajam jūrniekam, kā arī jūrnieka izvēli.

4. Procedūras, kas jāizveido saskaņā ar A4.5. standarta 9. punktu, jāizstrādā tādā veidā, lai tās ietvertu visus strīdus saistībā ar attiecīgo jūrnieku prasībām, neatkarīgi no tā, kādā veidā tiek nodrošināts segums.

5. Katrai dalībvalstij, kurai uz tās karoga kuģiem strādā jūrnieki, kuri ir tās valsts piederīgie vai ārvalstnieki, vai abējādi, ir jānodrošina šajā konvencijā paredzētā sociālā aizsardzība, kā arī periodiski jāpārskata sociālās drošības aizsardzības jomas, kas minētas A4.5. standarta 1. punktā, ar mērķi noteikt papildu jomas attiecīgajiem jūrniekiem.

6. Jūrnieku darba līgumā jānorāda līdzekļi, ar kuriem kuģa īpašnieks jūrniekiem sniegs dažādu jomu sociālās drošības aizsardzību, kā arī jānorāda cita attiecīgā informācija, kas ir kuģa īpašnieka rīcībā, piemēram, informācija par likumā noteiktiem ieturējumiem no jūrnieku darba algām un kuģu īpašnieku maksājumiem, kas var tikt veikti saskaņā ar norādītās pilnvarotās iestādes prasībām atbilstoši attiecīgajām valsts sociālās drošības aizsardzības sistēmām.

7. Dalībvalstij, kurai ir tās karoga kuģis, efektīvi izmantojot tās jurisdikciju sociālajos jautājumos, jāpārliecinās, ka kuģu īpašnieki pilda savus pienākumus attiecībā uz sociālo aizsardzību, tostarp, veic noteiktos maksājumus sociālās drošības sistēmās.

5. sadaļa. Atbilstība un piemērošana

1. Šīs sadaļas noteikumos ir norādīts katras dalībvalsts pienākums pilnībā īstenot un piemērot principus un tiesības, kas paredzētas šīs konvencijas pantos, kā arī konkrētas saistības, kuras paredzētas 1., 2., 3. un 4. sadaļā.

2. VI panta 3. un 4. punkts, kurā atļauta konvencijas kodeksa A daļas īstenošana, izmantojot būtiski līdzvērtīgus noteikumus, neattiecas uz konvencijas kodeksa šīs sadaļas A daļu.

3. Saskaņā ar VI panta 2. punktu, katra dalībvalsts īsteno savus pienākumus saskaņā ar noteikumiem tādā veidā, kā tas norādīts kodeksa A daļas atbilstošajos standartos, pienācīgi apsverot kodeksa B daļas atbilstošos norādījumus.

4. Šīs sadaļas normas īsteno, ņemot vērā to, ka jūrnieki un kuģu īpašnieki, tāpat kā visas citas personas, likuma priekšā ir vienlīdzīgi, viņiem ir tiesības uz vienlīdzīgu likuma aizsardzību un viņus nedrīkst diskriminēt saistībā ar piekļūšanu tiesām, tribunāliem vai citiem strīda izšķiršanas mehānismiem. Šās sadaļas normas nenosaka jurisdikciju vai piekritību.

5.1. noteikums – Kuģa karoga valsts pienākumi

Mērķis: nodrošināt, ka katra dalībvalsts pilda savus pienākumus saskaņā ar šo konvenciju attiecībā uz tās karoga kuģiem.

5.1.1. noteikums – Vispārējie principi

1. Katra dalībvalsts ir atbildīga par to savu pienākumu izpildi, kas noteikti saskaņā ar šo konvenciju attiecībā uz dalībvalsts karoga kuģiem.

2. Katra dalībvalsts izveido efektīvu sistēmu, lai pārbaudītu un sertificētu darba apstākļus jūrniecībā atbilstoši 5.1.3. un 5.1.4. noteikumam, nodrošinot, ka jūrnieku darba un dzīves apstākļi uz tās karoga kuģiem atbilst un arī turpmāk atbildīs šīs konvencijas standartiem.

3. Veidojot efektīvu sistēmu, lai pārbaudītu un sertificētu darba apstākļus jūrniecībā, dalībvalsts attiecīgā gadījumā var atļaut sabiedriskai iestādei vai citai organizācijai (tostarp organizācijām no citas dalībvalsts, ja šī dalībvalsts piekrīt), ko dalībvalsts uzskata par kompetentu un neatkarīgu, veikt pārbaudes un/vai izsniegt sertifikātus. Visos gadījumos dalībvalsts uzņemas pilnu atbildību par attiecīgo jūrnieku darba un dzīves apstākļu pārbaudi un sertificēšanu uz tās karoga kuģiem.

4. Jūras darbaspēka sertifikātā, kas papildināts ar apliecinājumu par jūras darbaspēka atbilstību, ietver prima facie pierādījumus, ka dalībvalsts ir pilnībā pārbaudījusi tās karoga kuģi un ka ir izpildītas šīs konvencijas prasības saistībā ar jūrnieku darba un dzīves apstākļiem tiktāl, cik tas apliecināts.

5. Informāciju par sistēmu, kas minēta šā noteikuma 2. punktā, tostarp informāciju par tās efektivitātes novērtēšanas metodēm, iekļauj dalībvalsts ziņojumā Starptautiskajam nodarbinātības birojam saskaņā ar Konstitūcijas 22.pantu.

A5.1.1. standarts – Vispārējie principi

1. Katra dalībvalsts izstrādā skaidrus mērķus un standartus saistībā ar savu pārbaužu un sertifikācijas sistēmas vadību, kā arī izstrādā atbilstošas vispārējas procedūras, lai novērtētu, cik lielā mērā šie mērķi un standarti ir izpildīti.

2. Katra dalībvalsts pieprasa, lai uz visiem tās karoga kuģiem būtu pieejama šīs konvencijas kopija.

B5.1.1. norādījums – Vispārējie principi

1. Kompetentajai iestādei jāveic piemēroti pasākumi, lai veicinātu efektīvu sadarbību starp sabiedriskajām iestādēm un citām organizācijām, kas minētas 5.1.1. un 5.1.2. noteikumā, saistībā ar jūrnieku darba un dzīves apstākļiem uz kuģa.

2. Lai nodrošinātu inspektoru un kuģu īpašnieku labāku sadarbību, jūrniekiem un viņu attiecīgajām organizācijām, un lai uzturētu un uzlabotu jūrnieku darba un dzīves apstākļus, kompetentajai iestādei regulāri jāapspriežas ar šādu organizāciju pārstāvjiem, lai vienotos par labāko veidu, kā nodrošināt šo sadarbību. Kompetentā iestāde pēc apspriešanās ar kuģu īpašnieku un jūrnieku organizācijām nosaka šādu apspriežu veidu.

5.1.2. noteikums – Atzīto organizāciju pilnvarošana

1. Kompetentā iestāde atzīst, ka sabiedriskās iestādes vai citas organizācijas, kas minētas 5.1.1. noteikuma 3. punktā (turpmāk tekstā “atzītas organizācijas”), ir izpildījušas šās konvencijas kodeksa prasības par kompetenci un neatkarību. Pārbaudes vai sertifikācijas funkcijas, kuras ir atļauts veikt atzītām organizācijām, ietilpst to darbību jomā, kas saskaņā ar šo kodeksu ir jāpilda kompetentajai iestādei vai atzītai organizācijai.

2. Ziņojumos, kas minēti 5.1.1. noteikuma 5. punktā, jāietver informācija par ikvienu atzītu organizāciju, pilnvaru robežām un dalībvalsts veiktajiem pasākumiem, lai nodrošinātu, ka atļautās darbības tiek izpildītas pilnībā un efektīvi.

A5.1.2. standarts – Atzīto organizāciju pilnvarošana

1. Lai pieņemtu lēmumu par atzīšanu saskaņā ar 5.1.2. noteikuma 1. punktu, kompetentā iestāde pārskata attiecīgās organizācijas kompetenci un neatkarību un konstatē, vai organizācijai tiktāl, cik tas vajadzīgs, lai pildītu tai atļautās darbības, ir:

a) vajadzīgās speciālās zināšanās šīs konvencijas attiecīgajos aspektos un atbilstošās zināšanas par kuģu darbību, tostarp par minimālajām prasībām jūrniekiem darbam uz kuģa, nodarbinātības nosacījumiem, dzīvošanu, atpūtai paredzēto aprīkojumu, pārtiku un ēdināšanu, nelaimes gadījumu novēršanu, veselības aizsardzību, medicīnisko aprūpi, labklājību un sociālās drošības aizsardzību;

b) spējas uzturēt un papildināt tās personāla speciālās zināšanas;

c) vajadzīgās zināšanas par šīs konvencijas prasībām, kā arī attiecīgajiem valsts normatīvajiem aktiem un starptautiskajiem dokumentiem, un

d) pietiekami liela, ar piemērotu uzbūvi, pieredzi un iespējām, kas atbilst atļaujas veidam un pakāpei.

2. Jebkura atļauja, kas piešķirta attiecībā uz pārbaudēm, pilnvaro atzīto organizāciju pieprasīt vismaz novērst tās konstatētās nepilnības jūrnieku darba un dzīves apstākļos un veikt pārbaudes šajā sakarā pēc ostas valsts pieprasījuma.

3. Katra dalībvalsts izveido:

a) sistēmu, lai nodrošinātu atzītu organizāciju veiktā darba atbilstību, kas ietver informāciju par visiem piemērojamiem valsts normatīvajiem aktiem un attiecīgajiem starptautiskajiem dokumentiem, un

b) procedūras saziņai ar šīm organizācijām un šādu organizāciju pārraudzību.

4. Katra dalībvalsts sniedz Starptautiskajam nodarbinātības birojam aktuālo sarakstu ar jebkādām atzītām organizācijām, kurām ir piešķirta atļauja darboties dalībnieka uzdevumā, un pastāvīgi atjaunina šo sarakstu. Sarakstā norāda funkcijas, kuras atzītajām organizācijām ir atļauts veikt. Birojs šo sarakstu padara publiski pieejamu.

B5.1.2. – Atzīto organizāciju pilnvarošana

1. Organizācijai, kas vēlas kļūt par atzītu organizāciju, ir jāparāda sava tehniskā, administratīvā un vadības kompetence un spējas, lai nodrošinātu pieņemamas kvalitātes pakalpojumu savlaicīgu sniegšanu.

2. Novērtējot organizācijas spējas, kompetentajai iestādei jākonstatē, vai organizācijai:

a) ir pietiekami liels tehniskais, vadošais un atbalsta personāls;

b) ir pietiekami kvalificēts profesionālais personāls, lai sniegtu vajadzīgos pakalpojumus atbilstošā ģeogrāfiskā apgabalā;

c) ir pierādījusi savas spējas savlaicīgi sniegt pieņemamas kvalitātes pakalpojumus, un

d) ir neatkarīga un atbildīga par savu darbību.

3. Kompetentajai iestādei jānoslēdz rakstisks nolīgums ar jebkuru organizāciju, kuru tā atzīst pilnvarošanai. Šajā nolīgumā ir šādas sastāvdaļas:

a) darbības joma;

b) mērķis;

c) vispārējie nosacījumi;

d) funkciju izpilde saskaņā ar atļauju;

e) funkciju juridiskais pamats saskaņā ar atļauju;

f) ziņošana kompetentai iestādei;

g) kompetentās iestādes atļaujas apraksts, kas paredzēts atzītajai organizācijai, un

h) kompetentās iestādes veiktā uzraudzība pār darbībām, kas deleģētas atzītajai organizācijai.

4. Katrai dalībvalstij no atzītām organizācijām jāpieprasa, lai tās izstrādātu šajās organizācijās nodarbināto inspektoru kvalifikācijas sistēmu, lai nodrošinātu, ka informācija par viņu zināšanām un pieredzi tiek savlaicīgi atjaunināta.

5. Katra dalībvalsts no atzītām organizācijām pieprasa uzturēt uzskaites datus par sniegtajiem pakalpojumiem, lai tās varētu parādīt, ka attiecībā uz šiem pakalpojumiem ir izpildīti vajadzīgie standarti.

6. Izstrādājot uzraudzības procedūras, kas minētas A5.1.2. standarta 3.punkta b) apakšpunktā, katram dalībniekam jāņem vērā Vadlīnijas par organizāciju pilnvarošanu, kas darbojas administrācijas vārdā, kas pieņemtas Starptautiskajā jūrniecības organizācijā.

5.1.3. noteikums – Jūras darbaspēka sertifikāts un paziņojums par jūras darbaspēka atbilstību

1. Šis noteikums attiecas uz kuģiem:

a) kuru bruto tilpība ir 500 vai lielāka un kuri dodas starptautiskos reisos;

b) kuru bruto tilpība ir 500 vai lielāka, kuriem ir dalībvalsts karogs un kuri darbojas citas valsts ostā vai starp citas valsts ostām. Šajā noteikumā “starptautisks reiss” nozīmē reisu no kādas valsts uz ostu ārpus šīs valsts.

2. Šis noteikums attiecas arī uz jebkuru dalībvalsts karoga kuģi, uz kuru neattiecas šā noteikuma 1. punkts un kura īpašnieks izteicis dalībvalstij šādu vēlēšanos.

3. Katra dalībvalsts pieprasa, lai uz tās karoga kuģiem atrastos jūras darbaspēka sertifikāts par to, ka jūrnieku darba un dzīves apstākļi uz kuģa, tostarp pasākumi par pastāvīgu atbilstību, kuri jāietver šā noteikuma 4. punktā minētajā paziņojumā par jūras darbaspēka atbilsmi, ir pārbaudīti un atbilst valsts normatīvajos aktos noteiktajām prasībām vai citiem pasākumiem, ar ko īsteno šo konvenciju.

4. Katra dalībvalsts pieprasa, lai uz tās karoga kuģiem atrastos paziņojums par jūras darbaspēka atbilstību, kurā norādītas dalībvalsts prasības, ar ko īsteno šo konvenciju, attiecībā uz jūrnieku darba un dzīves apstākļiem un norādīti kuģa īpašnieka veiktie pasākumi, lai uz attiecīgā kuģa vai kuģiem nodrošinātu šo prasību izpildi.

5. Jūras darbaspēka sertifikātam un paziņojumam par jūras darbaspēka atbilstību jāatbilst kodeksā paredzētajam paraugam.

6. Ja dalībvalsts kompetentā iestāde vai atzīta organizācija, kam dota atļauja rīkoties šajā sakarā, veicot pārbaudi, ir konstatējusi, ka dalībvalsts karoga kuģis atbilst šīs konvencijas standartiem, tā izsniedz vai atjauno jūras darbaspēka sertifikātu un nodrošina šā sertifikāta ierakstu publisku pieejamību.

7. Sīki izstrādātas prasības par jūras darbaspēka sertifikātu un paziņojumu par jūras darbaspēka atbilstību, tostarp sarakstu, kurā iekļauti jautājumi, kas jāpārbauda un jāapstiprina, ir paredzētas šā kodeksa A daļā.

A5.1.3. standarts – Jūras darbaspēka sertifikāts un paziņojums par jūras darbaspēka atbilstību

1. Kompetentā iestāde vai atzīta organizācija, kam ir dota atļauja šajā sakarā, izsniedz jūras darbaspēka sertifikātu kuģiem uz laiku posmu, kurš nedrīkst būt ilgāks par pieciem gadiem. Sarakstu ar jautājumiem, kas pirms jūras darbaspēka sertifikāta izsniegšanas ir jāpārbauda un kam jāatbilst valsts normatīvajiem aktiem vai citiem pasākumiem, ar kuriem īsteno šīs konvencijas prasības attiecībā uz jūrnieku darba vai dzīves apstākļiem uz kuģa, var atrast konvencijas A5-I papildinājumā.

2. Kompetentā iestāde vai atzīta organizācija, kam dota atļauja šajā sakarā, veic jūras darbaspēka sertifikāta derīguma starpposma pārbaudi, lai nodrošinātu pastāvīgu atbilstību dalībvalsts prasībām, ar kurām īsteno šo konvenciju. Ja tiek veikta tikai viena starpposma pārbaude un sertifikāta derīguma termiņš ir pieci gadi, tad šai pārbaudei jānotiek laika posmā starp sertifikāta otro un trešo gadadienu. Gadadiena ir katra gada datums un mēnesis, kas atbilst jūras darbaspēka sertifikāta derīguma termiņa izbeigšanās datumam. Starpposma pārbaudes apmēram un pakāpei jābūt tādiem pašiem, kā pārbaudei sertifikāta atjaunošanas nolūkā. Pēc starpposma pārbaudes uz sertifikāta izdara attiecīgu atzīmi.

3. Neatkarīgi no šā standarta 1. punkta, ja atjaunošanas pārbaude ir pabeigta līdz trim mēnešiem pirms spēkā esošā jūras darbaspēka sertifikāta derīguma termiņa beigām, jaunais jūras darbaspēka sertifikāts, sākot ar atjaunošanas pārbaudes pabeigšanas datumu, ir derīgs ne ilgāk kā piecus gadus, skaitot no datuma, kurā beidzas spēkā esošā sertifikāta derīguma termiņš.

4. Ja atjaunošanas pārbaude pabeigta vairāk nekā trīs mēnešus pirms pašreizējā jūras darbaspēka sertifikāta derīguma termiņa beigām, jaunais jūras darbaspēka sertifikāts ir derīgs ne ilgāk kā piecus gadus, skaitot no datuma, kurā tika pabeigta atjaunošanas pārbaude.

5. Jūras darbaspēka pagaidu sertifikātu var izsniegt:

a) jauniem kuģiem to piegādes laikā;

b) kuģim, kad tas maina karogu;

c) ja kuģa īpašnieks uzņemas atbildību par kuģa darbību, saistībā ar kuru viņam nav iepriekšējas pieredzes.

6. Kompetentā iestāde vai atzīta organizācija, kam ir dota atļauja šajā sakarā, var izsniegt jūras darbaspēka pagaidu sertifikātu uz laika posmu, kas nav ilgāks par sešiem mēnešiem.

7. Jūras darbaspēka pagaidu sertifikātu var izsniegt tikai pēc tam, kad ir pārbaudīts, ka:

a) uz kuģa tiktāl, cik vajadzīgs un iespējams, ir veikta pārbaude attiecībā uz jautājumiem, kas uzskaitīti konvencijas A5-I papildinājumā, ņemot vērā pārbaudes saskaņā ar šā punkta b), c) un d) apakšpunktu;

b) kuģa īpašnieks kompetentajai iestādei vai atzītai organizācijai ir parādījis, ka uz kuģa ir veiktas attiecīgās procedūras, lai tas atbilstu šai konvencijai;

c) kuģa kapteinis ir iepazinies ar šīs konvencijas prasībām un pienākumiem tās īstenošanai, un

d) kompetentajā iestādē vai atzītajā organizācijā ir iesniegta attiecīgā informācija, lai varētu izsniegt paziņojumu par jūras darbaspēka atbilstību.

8. Pilnu pārbaudi saskaņā ar šā standarta 1. punktu veic pirms pagaidu sertifikāta termiņa beigām, lai varētu izsniegt pilna termiņa jūras darbaspēka sertifikātu. Pēc sākotnējā sešu mēnešu termiņa, kas minēts šā standarta 6.punktā, nedrīkst izsniegt citu pagaidu sertifikātu. Paziņojumu par jūras darbaspēka atbilstību uz pagaidu sertifikāta derīguma termiņu nav jāizsniedz.

9. Jūras darbaspēka sertifikātu, pagaidu jūras darbaspēka sertifikātu un paziņojumu par jūras darbaspēka atbilstību sagatavo pēc atbilstošajiem paraugiem, kas doti konvencijas A5-II papildinājumā.

10. Jūras darbaspēka sertifikātam pievieno paziņojumu par jūras darbaspēka atbilstību. Šim paziņojumam ir divas daļas:

a) I daļu sagatavo kompetentā iestāde, kas:

i) izveido sarakstu ar jautājumiem, kuri jāpārbauda saskaņā ar šā standarta 1. punktu;

ii) norāda dalībvalsts prasības, kurās ietvertas šīs konvencijas attiecīgās normas, sniedzot atsauci uz attiecīgajiem dalībvalsts normatīvajiem aktiem, kā arī, ciktāl vajadzīgs, koncentrētu informāciju par dalībvalsts prasību būtību;

iii) ņem vērā īpašās prasības šim kuģa veidam, kas paredzētas dalībvalsts normatīvajos aktos;

iv) norāda jebkurus būtiski līdzvērtīgus noteikumus, kas pieņemti saskaņā ar VI panta 3.punktu, un

v) skaidri norāda jebkurus kompetentās iestādes noteiktos izņēmumus, kas paredzēti 3. sadaļā, un

b) II daļu sagatavo kuģa īpašnieks un tajā norāda pasākumus, kas veikti, lai nodrošinātu pastāvīgu atbilstību dalībvalsts prasībām laika posmā starp pārbaudēm, un pasākumus, kuri piedāvāti, lai nodrošinātu pastāvīgu pilnveidošanu. Kompetentā iestāde vai atzīta organizācija, kam dota pienācīga atļauja šajā sakarā, apstiprina II daļu un izsniedz paziņojumu par jūras darbaspēka atbilstību.

11. Jāveic uzskaite par rezultātiem, kas iegūti visās secīgajās pārbaudēs vai citās pārbaudēs, kuras veiktas saistībā ar attiecīgo kuģi, kā arī jānorāda nepilnības, kas atklātas šādu pārbaužu laikā, un datums, kurā atklātas nepilnības, kas jānovērš. Šo uzskaiti kopā ar tās tulkojumu angļu valodā, ja tā nav sagatavota angļu valodā, saskaņā ar valsts normatīvajiem aktiem iekļauj paziņojumā par jūras darbaspēka atbilstību vai pievieno tam, vai padara to pieejamu jūrniekiem, kuģa karoga valsts inspektoriem, pilnvarotām amatpersonām ostas valstī, kā arī kuģu īpašnieku un jūrnieku pārstāvjiem citādā veidā.

12. Pašreizējam derīgajam jūras darbaspēka sertifikātam un paziņojumam par jūras darbaspēka atbilstību kopā ar to tulkojumiem angļu valodā, ja tie nav sagatavoti angļu valodā, jāatrodas uz kuģa, un šo dokumentu kopijas novieto redzamā vietā uz kuģa, kur tās ir pieejamas jūrniekiem. Kopiju izsniedz atbilstoši valsts normatīvajiem aktiem pēc jūrnieku, kuģa karoga valsts inspektoru, ostas valsts pilnvaroto amatpersonu, kā arī kuģu īpašnieku un jūrnieku pārstāvju pieprasījuma.

13. Prasības par tulkojumu angļu valodā, kas noteiktas šā standarta 11. un 12. punktā, neattiecas uz kuģiem, kuri neveic starptautiskus reisus.

14. Saskaņā ar šā standarta 1. vai 5. punktu izsniegts sertifikāts zaudē spēku, ja:

a) attiecīgās pārbaudes netiek pabeigtas laika posmos, kas norādīti šā standarta 2. punktā;

b) uz sertifikāta nav izdarīta atzīme saskaņā ar šā standarta 2.punktu;

c) kuģis maina karogu;

d) kuģa īpašnieks atsakās uzņemties atbildību par kuģa darbību, un

e) kuģa konstrukcijā vai aprīkojumā ir izdarītas būtiskas izmaiņas, kas paredzētas 3. sadaļā.

15. Gadījumos, kas minēti šā standarta 14. punkta c), d) vai e)apakšpunktā, jaunu sertifikātu var izsniegt tikai tad, kad kompetentā iestāde vai atzītā organizācija, kura izsniedz jauno sertifikātu, ir pilnībā pārliecinājusies, ka kuģis atbilst visām šā standarta prasībām.

16. Kompetentā iestāde vai atzītā organizācija, kurai kuģa karoga valsts ir devusi atļauju šajā sakarā, atsauc jūras darbaspēka sertifikātu, ja ir pierādījumi, ka attiecīgais kuģis neatbilst šīs konvencijas prasībām, un neviens no pieprasītajiem izlabošanas pasākumiem nav ticis veikts.

17. Apsverot to, vai jāatsauc jūras darbaspēka sertifikāts atbilstoši šā standarta 16. punktam, kompetentā iestāde vai atzītā organizācija ņem vērā nepilnību nopietnību un biežumu.

B5.1.3. norādījums – Jūras darbaspēka sertifikāts un paziņojums par jūras darbaspēka atbilstību

1. I daļā minētajā norādījumā par dalībvalsts prasībām paziņojumam par jūras darbaspēka atbilstību jāiekļauj tiesību norma attiecībā uz jūrnieku darba un dzīves apstākļiem vai atsauce uz to par katru jautājumu konvencijas A5-I papildinājumā uzskaitīto jautājumu. Ja dalībvalsts normatīvajos aktos precīzi ievērotas šīs konvencijas prasības, ir vajadzīga tikai atsauce. Ja konvencijas norma ir īstenota, izmantojot būtisku līdzvērtību, kas paredzēta VI panta 3.punktā, šī norma jānorāda, un jāsniedz īss paskaidrojums. Ja kompetentā iestāde ir noteikusi izņēmumu, kā paredzēts 3. sadaļā, ir skaidri jānorāda konkrētā norma vai normas.

2. Pasākumos, kas minēti paziņojuma par jūras darbaspēka atbilstību II daļā, kurus sagatavo kuģa īpašnieks, jānorāda gadījumi, kad pārbaudīs pastāvīgo atbilstību konkrētām valsts prasībām, par pārbaudēm atbildīgās personas, veikto uzskaiti, kā arī procedūras, kas jāievēro, ja tiek konstatēta neatbilstība. II daļu var sagatavot vairākos veidos. Tajā var būt atsauces uz citu, daudz vispārīgāku, dokumentāciju, kurā ietverta politika un procedūras saistībā ar citiem kuģniecības nozares aspektiem, piemēram, dokumentiem, kas ir pieprasīti Starptautiskajā drošas pārvaldes (ISM) kodeksā vai informāciju, kas pieprasīta 5. noteikumā SOLAS konvencijas XI-1 nodaļā, saistībā ar kuģa galveno datu uzskaiti.

3. Pasākumos, ar ko nodrošina pastāvīgu atbilstību, jāietver vispārējas starptautiskas prasības, lai kuģa īpašnieks un kuģa kapteinis varētu iegūt informāciju par jaunākajiem tehnoloģiskajiem un zinātniskajiem atklājumiem saistībā ar darba vietas plānojumu, ņemot vērā jūrnieka darbā pastāvošo bīstamību, un informēt par tiem jūrnieku pārstāvjus, tādējādi garantējot jūrnieku darba un dzīves apstākļu uz kuģa labāku aizsardzību.

4. Paziņojums par jūras darbaspēka atbilstību pirmām kārtām jāsagatavo, izmantojot skaidrus terminus, kas paredzēti, lai palīdzētu visām attiecīgajām personām, tādām kā kuģa karoga valsts inspektori, pilnvarotās amatpersonas un jūrnieki, pārbaudīt, ka prasības tiek pienācīgi īstenotas.

5. Tās informācijas paraugs, kuru var iekļaut paziņojumā par jūras darbaspēka atbilstību, ir dots B5-I papildinājumā.

6. Ja kuģis maina karogu, kā minēts A5.1.3 standarta 14. punkta c)apakšpunktā, un ja abas attiecīgās valstis ir ratificējušas šo konvenciju, dalībvalstij, kuras karogs kuģim bija iepriekš, otras dalībvalsts kompetentajai iestādei pēc iespējas ātrāk jānosūta tā jūras darbaspēka sertifikāta un paziņojuma par jūras darbaspēka atbilstību kopija, kas pirms kuģa valsts karoga maiņas atradās uz kuģa, un, ja iespējams, triju mēnešu laikā pēc karoga maiņas jānosūta arī attiecīgo pārbaužu ziņojumu kopijas, ja to pieprasa kompetentā iestāde.

5.1.4. noteikums – Pārbaude un piemērošana

1. Katra dalībvalsts, izmantojot efektīvu un koordinētu regulāru pārbaužu, pārraudzības un citu kontroles pasākumu sistēmu, pārbauda, vai tās karoga kuģi atbilst šīs konvencijas prasībām, kuras īstenotas valsts normatīvajos aktos.

2. Sīki izstrādātas prasības attiecībā uz pārbaudes un piemērošanas sistēmu, kas minēta šā noteikuma 1. punktā, ir norādītas konvencijas kodeksa A daļā.

A5.1.4. standarts – Pārbaude un piemērošana

1. Katra dalībvalsts uztur pārbaudes sistēmu, ar ko pārbauda jūrnieku apstākļus uz tās karoga kuģiem, un tajā ietver pārbaudes par to, vai attiecīgā gadījumā tiek ievēroti pasākumi, kas attiecas uz darba un dzīves apstākļiem, kā paredzēts paziņojumā par jūras darbaspēka atbilstību, kā arī to, vai tiek ievērotas šīs konvencijas prasības.

2. Kompetentā iestāde izraugās pietiekami lielu skaitu kvalificētu inspektoru, lai izpildītu savus pienākumus saskaņā ar šā standarta 1. punktu. Ja atļauja veikt pārbaudes ir piešķirta atzītai organizācijai, dalībvalsts pieprasa, lai personāls, kas veic pārbaudes, būtu kvalificēts veikt šos pienākumus, un nodrošina tam vajadzīgo juridisko pilnvarojumu, lai tas varētu veikt savus pienākumus.

3. Tiek izstrādāti atbilstoši noteikumi, lai inspektoriem nodrošinātu apmācību, kompetenci, darba uzdevumus, pilnvaras, statusu un neatkarību, kas ir vajadzīga vai vēlama, lai viņi varētu veikt pārbaudes un nodrošināt atbilstību, kura minēta šā standarta 1. punktā.

4. Pārbaudes attiecīgajos gadījumos notiek intervālos, kas paredzēti A5.1.3. standartā. Attiecīgais intervāls nedrīkst būt ilgāks par trim gadiem.

5. Ja dalībvalsts saņem sūdzību, ko tā neuzskata par acīm redzami nepamatotu vai iegūst pierādījumus, ka tās karoga kuģis neatbilst šīs konvencijas prasībām vai ka paziņojumā par jūras darbaspēka atbilstību paredzēto pasākumu īstenošanā ir būtiskas nepilnības, dalībvalsts veic vajadzīgos pasākumus, lai izmeklētu šo jautājumu un nodrošina, ka tiek veikti pasākumi, lai novērstu atklātās nepilnības.

6. Katra dalībvalsts paredz atbilstošus noteikumus un tos efektīvi piemēro, lai garantētu, ka inspektoriem ir piešķirts statuss un nodrošināti apstākļi, lai viņi nebūtu atkarīgi no valdības maiņām un nevēlamas ārējas ietekmes.

7. Inspektoriem, kuriem ir doti skaidri norādījumi par veicamajiem uzdevumiem un kuriem ir izsniegtas atbilstošas pilnvaras, ir tiesības:

a) uzkāpt uz dalībvalsts karoga kuģa;

b) veikt jebkādu pārbaudi vai izmeklēšanu, ko tie uzskata par vajadzīgu, lai pārliecinātos, ka standarti tiek precīzi ievēroti, un

c) pieprasīt, lai tiktu novērstas jebkādas nepilnības, un aizliegt kuģim atstāt ostu, līdz tiek veiktas vajadzīgās darbības, ja viņiem ir pamats uzskatīt, ka nepilnības ir tik būtiskas, lai tās uzskatītu par šīs Konvencijas prasību neievērošanu (tostarp jūrnieku tiesību neievērošanu) vai būtiski apdraudētu jūrnieku drošumu, veselību vai drošību.

8. Jebkuru darbību, kas veikta atbilstoši šā standarta 7. punkta c)apakšpunktam, var pārsūdzēt tiesas vai pārvaldes iestādē.

9. Tā vietā, lai uzsāktu tiesvedību vai ieteiktu to uzsākt, ja nav konstatēts tiešs šīs konvencijas prasību pārkāpums, kas apdraud attiecīgo jūrnieku drošumu, veselību vai drošību, un ja iepriekš šādi pārkāpumi nav konstatēti, inspektori var izvēlēties dot padomu.

10. Inspektori nedrīkst izpaust sūdzības avotu, kas ziņojis par apdraudējumu vai nepilnībām attiecībā uz jūrnieku darba vai dzīves apstākļiem, vai normatīvo aktu pārkāpumu, un norādīt kuģa īpašniekam, kuģa īpašnieka pārstāvim vai kuģa operatoram, ka pārbaudi veica šādas sūdzības dēļ.

11. Inspektoriem nedrīkst uzticēt pienākumus, kas to skaita vai būtības dēļ var liegt veikt efektīvu pārbaudi vai jebkādā veidā ietekmēt viņu pilnvaras vai objektivitāti pret kuģa īpašniekiem, jūrniekiem vai citām ieinteresētajām personām. Jo īpaši inspektoriem:

a) ir aizliegts tieši vai netieši būt ieinteresētiem jebkurā no darbībām, kas viņiem jāpārbauda, un

b) piemēro atbilstošus sodus vai disciplinārsodus, ja pat pēc dienesta atstāšanas viņi izpauž jebkādu komercnoslēpumu vai konfidenciālus darba procesus, vai personīgo informāciju, par kuru viņi ir uzzinājuši savu pienākumu izpildes laikā.

12. Inspektori kompetentajai iestādei iesniedz ziņojumu par katru pārbaudi. Vienu ziņojuma kopiju angļu valodā vai kuģa darba valodā iesniedz kuģa kapteinim, un otru kopiju izvieto pie kuģa ziņojuma dēļa jūrnieku informācijai un pēc pieprasījuma nosūta viņu pārstāvjiem.

13. Katras dalībvalsts kompetentā iestāde veic uzskaiti par pārbaudēm, kuru laikā pārbauda jūrnieku apstākļus uz tās karoga kuģiem. Pēc kalendārā gada beigām pieņemamā laikā, bet ne vēlāk kā pēc sešiem mēnešiem tā publicē gada pārskatu par veiktajām pārbaudēm.

14. Gadījumā, ja saistībā ar būtisku nelaimes gadījumu uzsāk izmeklēšanu, tad ziņojumu kompetentajai iestādei iesniedz, cik drīz vien iespējams, bet ne vēlāk kā mēnesi pēc izmeklēšanas beigām.

15. Ja izmeklēšana ir pabeigta vai ir veikti visi pasākumi saskaņā ar šo standartu, jāpieliek visas pūles, lai izvairītos no kuģa nepamatotas aizturēšanas vai aizkavēšanas.

16. Zaudējumus vai kaitējumu, kas radies inspektoru pilnvaru neatļautas izmatošanas dēļ, atlīdzina atbilstoši valsts normatīvajiem aktiem. Pierādīšanas pienākums ir sūdzības iesniedzējam.

17. Par šīs konvencijas prasību neievērošanu (tostarp, jūrnieku tiesību neievērošanu) un par inspektoru pienākumu izpildes traucēšanu katra dalībvalsts paredz un efektīvi piemēro atbilstošus sodus un citus korektīvus pasākumus.

B5.1.4. norādījums – Pārbaude un piemērošana

1. Kompetentās iestādes un jebkura cita dienesta vai iestādes, kas pilnībā vai daļēji saistīta ar jūrnieku darba un dzīves apstākļu pārbaudīšanu, rīcībā jābūt resursiem, kas vajadzīgi, lai veiktu savas funkcijas. Jo īpaši:

a) katrai dalībvalstij jāveic vajadzīgie pasākumi, lai vajadzības gadījumā varētu izsaukt pienācīgi kvalificētus tehniskos ekspertus un speciālistus, kas palīdzētu inspektoriem, un

b) jānodrošina inspektoriem ērti pieejamas telpas, aprīkojums un transporta līdzekļi, kas ir piemēroti, lai viņi efektīvi varētu izpildīt savus pienākumus.

2. Kompetentajai iestādei jāizstrādā atbilstības un piemērošanas darbības plāns, lai nodrošinātu saskanību un vadītu pārbaudes un piemērošanas darbības saistībā ar šo konvenciju. Šā darbības plāna kopijas jāizsniedz visiem inspektoriem un attiecīgajiem varas pārstāvjiem, kā arī jāpadara šis plāns pieejams sabiedrībai, kuģu īpašniekiem un jūrniekiem.

3. Kompetentajai iestādei jāizveido vienkāršas procedūras, lai tā konfidenciāli varētu saņemt tādu informāciju par šīs konvencijas prasību iespējamo neievērošanu (tostarp jūrnieku tiesību neievērošanu), ko snieguši paši jūrnieki vai viņu pārstāvji, un ļautu inspektoriem šos jautājumus uzreiz izmeklēt, tostarp:

a) dotu iespēju kuģu kapteiņiem, jūrniekiem vai viņu pārstāvjiem lūgt veikt pārbaudi, ja viņi to uzskata par vajadzīgu, un

b) sniegtu tehnisko informāciju un padomus kuģu īpašniekiem, jūrniekiem un attiecīgajām organizācijām par to, kā visefektīvāk izpildīt šīs Konvencijas prasības un nodrošināt jūrnieku apstākļu uz kuģa pastāvīgu uzlabošanu.

4. Inspektoriem jābūt pilnībā apmācītiem, viņu skaitam jābūt pietiekamam, lai nodrošinātu viņu pienākumu efektīvu izpildi, pienācīgi ņemot vērā:

a) inspektoru veicamo pienākumu svarīgumu, jo īpaši, pārbaudāmo kuģu skaitu, veidu un lielumu, kā arī piemērojamo tiesību normu skaitu un sarežģītību;

b) inspektoru rīcībā esošos resursus, un

c) praktiskos apstākļus, kas vajadzīgi, lai pārbaudes būtu efektīvas.

5. Saskaņā ar visiem nosacījumiem par nodarbināšanu valsts dienestā, kas var būt paredzēti valsts normatīvajos aktos, inspektoriem jābūt atbilstoši kvalificētiem un apmācītiem, lai veiktu savus pienākumus, un, ja iespējams, viņiem jābūt izglītībai jūrniecībā vai jūrnieka darba pieredzei. Viņiem jābūt atbilstošām zināšanām par jūrnieku darba un dzīves apstākļiem un jāzina angļu valoda.

6. Jāveic pasākumi, lai inspektoriem nodrošinātu piemērotu kvalifikācijas celšanu viņu nodarbinātības laikā.

7. Visiem inspektoriem jābūt izpratnei par apstākļiem, kuros jāveic pārbaude, veicamās pārbaudes apjomu dažādos minētajos apstākļos un pārbaudes vispārīgo metodi.

8. Inspektoriem, kam saskaņā ar dalībvalsts normatīvajiem aktiem ir izsniegtas attiecīgas pilnvaras, jābūt pilnvarotiem vismaz:

a) brīvi un iepriekš nebrīdinot uzkāpt uz kuģa; taču uzsākot kuģa pārbaudi, inspektoriem par savu klātbūtni ir jāziņo kuģa kapteinim vai atbildīgajai personai un attiecīgā gadījumā jūrniekiem vai viņu pārstāvjiem;

b) uzdot jautājumus kuģa kapteinim, jūrniekam vai jebkurai citai personai, ieskaitot kuģa īpašnieku vai viņa pārstāvi, liecinieka klātbūtnē, ja šī persona to ir lūgusi, par jautājumiem, kas saistīti ar prasību piemērošanu saskaņā ar normatīvajiem aktiem;

c) lūgt uzrādīt jebkādas grāmatas, kuģa žurnālus, reģistrācijas žurnālus, sertifikātus vai citus dokumentus vai informāciju, kas ir tieši saistīti ar pārbaudes priekšmetu, lai pārbaudītu atbilstību valsts normatīvajiem aktiem, ar kuriem īsteno šo konvenciju;

d) pieprasīt, lai tiek izvietoti paziņojumi, kas paredzēti valsts normatīvajos aktos, ar kuriem īsteno šo Konvenciju;

e) analīzes nolūkā iegūt vai paņemt produktu, kravas, dzeramā ūdens, pārtikas, materiālu un izmantoto vai pārkrauto vielu paraugus;

f) pēc pārbaudes uzreiz pievērst kuģa īpašnieka, kuģa operatora vai kuģa kapteiņa uzmanību nepilnībām, kas var ietekmēt uz kuģa esošo personu veselību un drošību;

g) brīdināt kompetento iestādi un, ja vajadzīgs, atzīto organizāciju par jebkādiem trūkumiem vai pārkāpumiem, uz kuriem tieši neattiecas spēkā esošie normatīvie akti, un ierosināt uzlabot normatīvos aktus, un

h) ziņot kompetentajai iestādei par jebkādiem savainojumiem darbā vai arodslimībām, kas ietekmē jūrniekus, tajos gadījumos un tādā veidā, kā paredzēts normatīvajos aktos.

9. Ja tiek iegūts vai paņemts paraugs, kas minēts šā norādījuma 8. punkta e) apakšpunktā, par to jāziņo kuģa īpašniekam vai viņa pārstāvim un attiecīgā gadījumā jūrniekam, vai viņiem ir jābūt klāt brīdi, kad paraugs tiek iegūts vai paņemts. Inspektoram jāpieraksta paņemtā parauga daudzums.

10. Gada pārskatā, ko publicē katras dalībvalsts kompetentā iestāde, attiecībā uz tās karoga kuģiem, jābūt:

a) to spēkā esošo normatīvo aktu sarakstam, kas saistīti ar jūrnieku darba un dzīves apstākļiem, un jebkuriem grozījumiem, kuri stājušies spēkā attiecīgā gada laikā;

b) informācijai par pārbaužu organizēšanas sistēmu;

c) statistikai par kuģiem un citām telpām, kurās jāveic pārbaude, kā arī par kuģiem un citām telpām, kas ir pārbaudītas;

d) statistikai par visiem jūrniekiem, uz kuriem attiecas valsts normatīvie akti;

e) statistikai un informācijai par normatīvo aktu pārkāpumiem, noteiktajiem sodiem un kuģu aizturēšanas gadījumiem, un

f) statistikai par paziņotajiem savainojumiem darbā un arodslimībām, kas ietekmē jūrniekus.

5.1.5. noteikums – Sūdzību procedūras uz kuģa

1. Katra dalībvalsts pieprasa, lai uz tās karoga kuģiem atrastos dokuments par kuģa procedūrām, lai taisnīgi, efektīvi un ātri izskatītu jūrnieku sūdzības par šīs konvencijas prasību neievērošanu (tostarp jūrnieku tiesību neievērošanu).

2. Katra dalībvalsts aizliedz un soda par jūrnieku jebkāda veida vajāšanu par sūdzības iesniegšanu.

3. Šā noteikuma normas un citas saistītās kodeksa nodaļas neskar jūrnieka tiesības pieprasīt atlīdzinājumu, izmantojot jebkādus juridiskus līdzekļus, kurus viņš uzskata par piemērotiem.

A5.1.5. standarts – Sūdzību procedūras uz kuģa

1. Neskarot jebkādu plašāku darbības jomu, kas var būt paredzēta valsts normatīvajos aktos vai koplīgumos, jūrnieki kuģa sūdzību procedūras var izmantot, lai iesniegtu sūdzības saistībā ar jebkādiem jautājumiem, kurus iespējams var uzskatīt par šīs konvencijas prasību (tostarp jūrnieku tiesību) pārkāpumu.

2. Katra dalībvalsts nodrošina, lai tās normatīvajos aktos būtu paredzētas kuģa sūdzību procedūras, lai izpildītu 5.1.5. noteikuma prasības. Ar šādām procedūrām cenšas panākt, lai sūdzības tiktu atrisinātas pēc iespējas zemākā līmenī. Taču visos gadījumos jūrniekiem ir tiesības sūdzēties tieši kuģa kapteinim un, ja viņi to uzskata par vajadzīgu, atbilstošajās iestādēs ārpus kuģa.

3. Kuģa sūdzību procedūras ietver jūrnieka tiesības uz pavadību vai pārstāvību sūdzību procedūru laikā, kā arī drošības pasākumus pret jūrnieka iespējamo vajāšanu sūdzības iesniegšanas dēļ. Termins “vajāšana” ietver jebkādas nelabvēlīgas darbības, kuras pret jūrnieku veic jebkura persona tādēļ, ka jūrnieks iesniedzis sūdzību, kas nav acīmredzami nebūtiska vai ļaunprātīgi izdomāta.

4. Papildus jūrnieka darba līguma kopijai katram jūrniekam izsniedz attiecīgā kuģa piemērojamo sūdzību procedūru dokumenta kopiju. Tajā ir kompetentās iestādes kontaktinformācija kuģa karoga valstī un jūrnieka pastāvīgās dzīvesvietas valstī, ja tās atšķiras, kā arī uz kuģa esošās personas vai personu vārdi, kas jūrniekiem var konfidenciāli sniegt objektīvu padomu par viņu sūdzību un citādi palīdzēt, uzraugot sūdzību procedūras, kas viņiem pieejamas uz kuģa.

B5.1.5. norādījums – Kuģa sūdzību procedūras

1. Saskaņā ar piemērojamo koplīgumu, jebkādiem attiecīgajiem noteikumiem, kompetentajai iestādei apspriežoties ar kuģu īpašnieku un jūrnieku organizācijām jāizstrādā taisnīgu, ātru un dokumentētu kuģa sūdzību izskatīšanas procedūru paraugs, ko var izmantot uz visiem dalībvalsts karoga kuģiem. Izstrādājot šīs procedūras, jāapsver šādi jautājumi:

a) daudzas sūdzības var būt saistītas tieši ar tām personām, kurām sūdzības jāiesniedz, vai pat ar kuģa kapteini. Visos gadījumos jūrniekiem jābūt iespējai iesniegt sūdzību tieši kapteinim vai personai ārpus kuģa, un

b) lai palīdzētu jūrniekam izvairīties no vajāšanas problēmām tādēļ, ka viņš ir iesniedzis sūdzību saskaņā ar šo konvenciju, procedūrās jāparedz iespēja uz kuģa izvirzīt personu, kas jūrniekiem var dot padomus par viņiem pieejamām procedūrām, un apmeklēt jebkādas sanāksmes vai lietas izskatīšanas attiecībā uz iesniegto sūdzību, ja to lūdz jūrnieks, kurš izteicis sūdzību.

2. Minētajās procedūrās, kas apspriestas procesā, kurš minēts šā norādījuma 1. punktā, jāietver vismaz šādi jautājumi:

a) jūrnieks sūdzību adresē savas komandas vadītājam vai par sevi augstākam virsniekam;

b) komandas vadītājam vai augstākam virsniekam ir jācenšas šo problēmu atrisināt, ievērojot laika ierobežojumu, kas ir atbilstošs attiecīgā jautājuma nopietnībai;

c) ja komandas vadītājs vai augstāks virsnieks šo problēmu nevar atrisināt tā, lai jūrnieks būtu apmierināts, attiecīgais jūrnieks savu sūdzību var iesniegt kapteinim, kurš šo problēmu atrisina personīgi;

d) jūrniekam jebkurā laikā ir tiesības uz attiecīgā kuģa izvēlēties citu jūrnieku, kurš viņu pavada un pārstāv;

e) visas sūdzības un attiecīgos lēmumus jāreģistrē un lēmuma kopija jāizsniedz attiecīgajam jūrniekam;

f) ja sūdzību nevar izskatīt uz kuģa, tad to iesniedz krastā esošam kuģa īpašniekam, kuram nosaka pieņemamus laika ierobežojumus problēmas atrisināšanai, attiecīgā gadījumā apspriežoties ar attiecīgajiem jūrniekiem vai jebkuru personu, kuru viņi ir izvirzījuši kā savu pārstāvi, un

g) visos gadījumos jūrniekam jābūt tiesībām savu sūdzību iesniegt tieši kuģa kapteinim, kuģa īpašniekam un kompetentajām iestādēm.

5.1.6. noteikums – Jūras negadījumi

1. Katra dalībvalsts veic oficiālu izmeklēšanu saistībā ar ikvienu būtisku jūras negadījumu, kā rezultātā rodas savainojums vai iestājas nāve, ja šajā negadījumā ir iesaistīts dalībvalsts karoga kuģis. Izmeklēšanas beigu ziņojumu parasti padara publiski pieejamu.

2. Dalībvalstis savstarpēji sadarbojas, lai veicinātu tāda būtiska jūras negadījuma izmeklēšanu, kas minēta šā noteikuma 1. punktā.

A5.1.6. standarts – Jūras negadījumi

(nav noteikumu)

B5.1.6. norādījums – Jūras negadījumi

(nav noteikumu)

5.2. noteikums – Ostas valsts pienākumi

Mērķis: lai katra dalībvalsts pildītu savus pienākumus saskaņā ar šo konvenciju attiecībā uz starptautisko sadarbību konvencijas standartu īstenošanā un piemērošanā citu valstu kuģiem.

5.2.1. noteikums – Pārbaudes ostā

1. Katrs kuģis, kas parastā darba gaitā vai operatīvu iemeslu dēļ iegriežas dalībvalsts ostā, var tikt pārbaudīts saskaņā ar V panta 4. punktu, lai pārliecinātos par tā atbilstību šīs Konvencijas prasībām (tostarp jūrnieku tiesību ievērošanu) saistībā ar jūrnieku darba un dzīves apstākļiem uz minētā kuģa.

2. Katra dalībvalsts atzīst jūras darbaspēka sertifikātu un paziņojumu par jūras darbaspēka atbilstību, kas 5.1.3. noteikumā noteikti kā prima facie pierādījums par atbilstību šīs konvencijas prasībām (tostarp jūrnieku tiesību ievērošanu). Tādējādi pārbaudes dalībvalsts ostās, izņemot kodeksā norādītajos apstākļos, ietver tikai šā sertifikāta un paziņojuma pārbaudi.

3. Pārbaudes ostās veic pilnvarotās amatpersonas atbilstoši konvencijas kodeksa noteikumiem un citiem attiecīgiem starptautiskiem nolīgumiem, kas reglamentē ostas valsts kontroles pārbaudes dalībvalstī. Jebkurā no šīm pārbaudēm tikai jāpārliecinās, ka pārbaudītie jautājumi atbilst attiecīgajām prasībām, kas noteiktas šīs konvencijas pantos un noteikumos un kodeksa A daļā.

4. Pārbaudes, kuras var veikt atbilstoši šim noteikumam, balstās uz efektīvu ostas valsts pārbaudes un uzraudzības sistēmu, lai nodrošinātu, ka jūrnieku darba un dzīves apstākļi uz attiecīgās dalībvalsts kuģiem atbilst šīs konvencijas prasībām (tostarp tiek ievērotas jūrnieku tiesības).

5. Informāciju par sistēmu, kas minēta šā noteikuma 4. punktā, ieskaitot informāciju par tās efektivitātes novērtēšanai izmantotajām metodēm, iekļauj dalībvalsts ziņojumos atbilstoši Konstitūcijas 22. pantam.

A5.2.1. standarts – Pārbaudes ostā

1. Ja pilnvarotā amatpersona, kas ieradusies uz kuģa, lai veiktu pārbaudi, un attiecīgā gadījumā ir lūgusi uzrādīt jūras darbaspēka sertifikātu un paziņojumu par jūras darbaspēka atbilstību, atklāj, ka:

a) vajadzīgos dokumentus nevar uzrādīt vai tie nav spēkā, vai ir kļūdaini, vai uzrādītie dokumenti nesatur informāciju, ko paredz šī konvencija, vai ir nederīgi citu iemeslu dēļ, vai

b) ir acīmredzams pamats uzskatīt, ka darba un dzīves apstākļi uz kuģa neatbilst šīs konvencijas prasībām, vai

c) ir pamats uzskatīt, ka kuģis ir mainījis karogu, lai izvairītos no atbilstības šai konvencijai, vai

d) ir iesniegta sūdzība, kurā apgalvots, ka konkrēti darba un dzīves apstākļi uz kuģa neatbilst šīs konvencijas prasībām; pilnvarotā amatpersona var veikt sīkāku pārbaudi, lai pārbaudītu darba un dzīves apstākļus uz kuģa. Šādas pārbaudes veic jebkurā gadījumā, ja ir pamats uzskatīt vai ir iespējams, ka darba un dzīves apstākļi ir neatbilstoši un var apdraudēt jūrnieku drošību vai veselību, vai ja pilnvarotai amatpersonai ir pamats uzskatīt, ka kādu nepilnību var uzskatīt par šīs konvencijas prasību (tostarp jūrnieku tiesību) būtisku pārkāpumu.

2. Ja pilnvarotā amatpersona uz ārvalsts kuģa dalībnieka ostā veic sīkāku pārbaudi apstākļos, kas minēti šā standarta 1. punkta a), b) un c) apakšpunktā, tai principā jāpārbauda A5-III papildinājumā uzskaitītie jautājumi.

3. Ja ir iesniegta sūdzība saskaņā ar šā standarta 1. punkta d) apakšpunktu, pārbauda tikai jautājumus, kas saistīti ar attiecīgo sūdzību, tomēr sūdzībā vai tās izmeklēšanas laikā var atklāt skaidru pamatojumu sīkākai pārbaudei atbilstoši šā standarta 1. punkta b) apakšpunktam. Šā standarta 1. punkta d) apakšpunktā minētā “sūdzība” ir informācija, ko iesniedzis jūrnieks, profesionāla struktūra, asociācija, arodbiedrība vai jebkura persona, kurai ir interese par drošību uz kuģa, ieskaitot interesi par uz kuģa esošo jūrnieku drošības un veselības apdraudējumu.

4. Ja sīkākā pārbaudē tiek atklāts, ka darba un dzīves apstākļi uz kuģa neatbilst šīs konvencijas prasībām, pilnvarotā amatpersona par šīm nepilnībām uzreiz ziņo kuģa kapteinim un informē viņu par to novēršanas termiņiem. Ja pilnvarotā amatpersona uzskata, ka šīs nepilnības ir būtiskas vai ja tās saistītas ar sūdzību, kura iesniegta saskaņā ar šā standarta 3. punktu, pilnvarotā amatpersona par šīm nepilnībām ziņo attiecīgajām jūrnieku un kuģu īpašnieku organizācijām, kas atrodas tās dalībvalstī, kurā tika veikta pārbaude, un var:

a) par tām informēt kuģa karoga valsts pārstāvi;

b) sniegt attiecīgo informāciju nākamās piestāšanas ostas kompetentajām iestādēm.

5. Dalībvalstij, kura valstī veic pārbaudi, ir tiesības nosūtīt amatpersonas ziņojuma kopiju, kam pievieno jebkādas paredzētajā termiņā saņemtās atbildes no kuģa karoga valsts kompetentās iestādes, Starptautiskā nodarbinātības biroja ģenerāldirektoram, lai tiktu veiktas piemērotas un ātras darbības, lai nodrošinātu, ka šāda informācija tiek reģistrēta un ka tai uzmanību pievērš citas personas, kas varētu būt ieinteresētas gūt labumu no attiecīgajām izmantotajām procedūrām.

6. Ja pēc sīkākas pārbaudes pilnvarotā amatpersona atklāj, ka kuģis neatbilst šīs konvencijas prasībām un:

a) apstākļi uz kuģa apdraud jūrnieku drošību vai veselību, vai

b) neatbilstība ir uzskatāma par būtisku vai atkārtotu šīs konvencijas prasību (tostarp jūrnieku tiesību) pārkāpumu, pilnvarotā amatpersona veic pasākumus, lai nodrošinātu, ka kuģis neatgriežas jūrā, kamēr nav novērstas visas nepilnības, kas ietilpst šā punkta a) vai b) apakšpunkta darbības jomā, vai kamēr pilnvarotā amatpersona nav atzinusi darbības plānu, saskaņā ar kuru šīs nepilnības tiks novērstas, un ir pārliecinājusies, ka plānu ātri īstenos. Ja kuģim ir aizliegts doties jūrā, pilnvarotā amatpersona uzreiz par to informē kuģa karoga valsti un lūdz kuģa karoga valsts pārstāvja klātbūtni, ja iespējams, lūdzot kuģa karoga valsti atbildēt noteiktā termiņā. Pilnvarotā amatpersona uzreiz informē arī attiecīgās kuģu īpašnieku un jūrnieku organizācijas, kas atrodas ostas valstī, kurā tika veikta pārbaude.

7. Katra dalībvalsts nodrošina, lai attiecībā uz apstākļiem, kuros kuģi var aizturēt saskaņā ar šā standarta 6. punktu, tā pilnvarotās amatpersonas saņemtu tāda veida norādījumus, kā kodeksa B daļā minētie.

8. Īstenojot šā standarta pienākumus, katra dalībvalsts pieliek visas pūles, lai izvairītos no kuģa nepamatotas aizturēšanas vai aizkavēšanas. Ja tiek atklāts, ka kuģis ir nepamatoti aizturēts vai aizkavēts, jāmaksā atlīdzinājums par jebkādiem zaudējumiem vai kaitējumu. Pierādīšanas pienākums ir sūdzības iesniedzējam.

B5.2.1. norādījums – Pārbaudes ostā

1. Kompetentajai iestādei jāizstrādā pārbaužu darbības plāns pilnvarotajām amatpersonām, kas veic pārbaudes saskaņā ar 5.2.1. noteikumu. Minētā darbības plāna mērķis ir nodrošināt atbilstību un vadīt pārbaudes un piemērošanas darbības, kas saistītas ar šīs konvencijas prasībām (tostarp saistībā ar jūrnieku tiesībām). Šā darbības plāna kopijas jāizsniedz visām pilnvarotajām amatpersonām un jāpadara tas pieejams sabiedrībai, kuģu īpašniekiem un jūrniekiem.

2. Izstrādājot darbības plānu saistībā ar nosacījumiem, kuru dēļ kompetentā iestāde var aizturēt kuģi saskaņā ar A5.2.1. standarta 6. punktu, ir jāapsver tas, ka A5.2.1. standarta 6. punkta b) apakšpunktā minēto pārkāpumu būtiskums var būt atkarīgs no attiecīgās nepilnības veida. Tas ir īpaši svarīgi tajos gadījumos, kad pārkāptas jūrnieku nodarbinātības pamattiesības un pamatprincipi, un sociālās tiesības saskaņā ar III un IV pantu. Piemēram, ja tiek nodarbināta persona, kas nav sasniegusi atļauto vecumu, tas jāuzskata par būtisku pārkāpumu, pat ja uz kuģa ir tikai viena šāda persona. Citos gadījumos jāņem vērā konkrētās pārbaudes laikā atklāto nepilnību skaits, piemēram, ir jāatklāj vairākas tādas nepilnības saistībā ar dzīvojamām telpām, pārtiku un ēdināšanu, kas neapdraud drošību vai veselību, lai tās varētu uzskatīt par būtisku pārkāpumu.

3. Dalībniekiem savstarpēji jāsadarbojas visplašākā iespējamā apjomā, lai pieņemtu starptautiski saskaņotus norādījumus par pārbaužu darbības plāniem, jo īpaši, tiem plāniem, kas saistīti ar apstākļiem, kādos kuģi var aizturēt.

5.2.2. noteikums – Jūrnieku sūdzību izskatīšanas procedūras krastā

1. Katra dalībvalsts nodrošina, lai tiem jūrniekiem, kas vēlas ziņot par šīs konvencijas prasību neievērošanu (tostarp par jūrnieku tiesību neievērošanu) uz kuģiem, kuri piestājuši dalībvalsts teritorijā esošā ostā, ir tiesības iesniegt šādu sūdzību, lai veicinātu ātru un praktisku problēmas atrisinājumu.

A5.2.2. standarts – Jūrnieku sūdzību izskatīšanas procedūras krastā

1. Jūrnieks, kas vēlas ziņot par šīs konvencijas prasību (tostarp jūrnieku tiesību) iespējamu pārkāpumu, savu sūdzību var iesniegt pilnvarotajai amatpersonai jūrnieka kuģa piestāšanas ostā. Šādos gadījumos pilnvarotā amatpersona uzsāk sākotnējo izmeklēšanu.

2. Attiecīgā gadījumā, ņemot vērā sūdzības veidu, sākotnējās izmeklēšanas laikā pilnvarotā amatpersona apsver, vai ir izmantotas kuģa sūdzību procedūras, kas paredzētas 5.1.5. noteikumā. Pilnvarotā amatpersona var veikt sīkāku pārbaudi saskaņā ar A5.2.1. standartu.

3. Pilnvarotā amatpersona attiecīgā gadījumā cenšas panākt, lai sūdzību izskata uz kuģa.

4. Ja izmeklēšanas vai pārbaudes laikā saskaņā ar šo standartu tiek atklāta neatbilstība, kas ietilpst A5.2.1. standarta 6. punkta darbības jomā, tad piemēro noteikumus, kuri paredzēti minētajā punktā.

5. Ja šā standarta 4. punkta noteikumus nevar piemērot un sūdzību nevar izskatīt uz kuģa, tad pilnvarotā amatpersona par to uzreiz informē kuģa karoga valsti, lai noteiktā termiņā saņemtu padomus un izlabošanas pasākumu plānu.

6. Ja sūdzība nav atrisināta pēc tam, kad ir veiktas attiecīgās darbības saskaņā ar šā standarta 5. punktu, ostas valsts nosūta pilnvarotās amatpersonas ziņojuma kopiju ģenerāldirektoram. Ziņojumu nosūta kopā ar visām atbildēm, kas noteiktā termiņā saņemtas no kuģa karoga valsts kompetentās iestādes. Līdzīgā veidā informē arī attiecīgās kuģu īpašnieku un jūrnieku organizācijas, kas atrodas ostas valstī. Turklāt ostas valsts regulāri iesniedz ģenerāldirektoram statistiku un informāciju par izskatītajām sūdzībām. Abu dokumentu iesniegšana ir paredzēta, lai, pamatojoties uz piemērotu un ātru darbību, šāda informācija tiktu reģistrēta un tai uzmanību pievērstu personas, tostarp kuģu īpašnieku un jūrnieku organizācijas, kas varētu būt ieinteresētas gūt labumu no attiecīgajām izmantotajām procedūrām.

7. Jāveic atbilstoši pasākumi, lai nodrošinātu konfidencialitāti jūrniekiem, kas iesnieguši sūdzības.

B5.2.2. norādījums – Jūrnieku sūdzību izskatīšanas procedūras krastā

1. Ja A5.2.2. standartā minēto sūdzību izskata pilnvarotā amatpersona, tai pirmām kārtām jāpārbauda, vai tā ir vispārēja sūdzība, kas attiecas uz visiem jūrniekiem uz kuģa vai daļu no tiem, vai ir saistīta tikai ar atsevišķu gadījumu, kurā iesaistīts viens jūrnieks.

2. Ja ir iesniegta vispārēja sūdzība, tad jāapsver, vai ir jāveic sīkāka pārbaude saskaņā ar A5.2.1. standartu.

3. Ja sūdzība ir saistīta ar atsevišķu gadījumu, tad jāveic jebkādu kuģa sūdzību procedūru rezultātu pārbaude, lai izskatītu attiecīgo sūdzību. Ja šādas procedūras nav izmantotas, pilnvarotā amatpersona ierosina sūdzības iesniedzējam izmantot minētās pieejamās procedūras. Lai sūdzību izskatītu pirms tiek izmantotas kuģa sūdzību procedūras, sūdzības iesniedzējam ir jānorāda dibināts iemesls. Šāds iemesls var būt iekšējo procedūru neatbilstība, nepamatota kavēšanās vai sūdzības iesniedzēja bailes no atriebības par to, ka viņš ir iesniedzis sūdzību.

4. Izmeklējot jebkuru sūdzību, pilnvarotajai amatpersonai ir jādod kuģa kapteinim, kuģa īpašniekam un jebkurai citai attiecīgai personai, kas saistīta ar šo sūdzību, iespēja izteikt savu viedokli.

5. Ja, atbildot uz ostas valsts paziņojumu saskaņā ar A5.2.2. standarta 5.punktu, kuģa karoga valsts norāda, ka tā šo jautājumu atrisinās pati, un tā šajā sakarā var izmantot efektīvas procedūras un ir iesniegusi pieņemamu rīcības plānu, pilnvarotā amatpersona var atturēties no turpmākas piedalīšanās sūdzības izskatīšanā.

5.3. noteikums – Darbaspēka piedāvātāju pienākumi

Mērķis: nodrošināt, ka katra dalībvalsts īsteno savus pienākumus saskaņā ar šo Konvenciju attiecībā uz jūrnieku rekrutēšanu un darbā iekārtošanu, kā arī attiecībā uz savu jūrnieku sociālo aizsardzību.

1. Neskarot principu par katras dalībvalsts atbildību par jūrnieku darba un dzīves apstākļiem uz tās karoga kuģiem, dalībvalstij ir pienākums nodrošināt šīs konvencijas prasību īstenošanu attiecībā uz to jūrnieku rekrutēšanu un darbā iekārtošanu, kā arī to jūrnieku sociālo aizsardzību, kuri ir tās valstspiederīgie, pastāvīgie iedzīvotāji vai citādi apmetušies uz pastāvīgu dzīvi tās teritorijā, tiktāl, cik šāds pienākums ir paredzēts šajā konvencijā.

2. Detalizēti izstrādātas prasības šā noteikuma 1. punkta īstenošanai ir iekļautas konvencijas kodeksā.

3. Katra dalībvalsts izveido efektīvu pārbaudes un uzraudzības sistēmu, lai piemērotu savus darbaspēka piedāvātāja pienākumus saskaņā ar šo konvenciju.

4. Informāciju par sistēmu, kas minēta šā noteikuma 3. punktā, tostarp informāciju par tās efektivitātes novērtēšanas metodēm, iekļauj dalībnieka ziņojumos saskaņā ar Konstitūcijas 22. pantu.

A5.3. standarts – Darbaspēka piedāvātāju pienākumi

1. Katra dalībvalsts piemēro šīs konvencijas prasības, kas attiecas uz to jūrnieku rekrutēšanas un darbā iekārtošanas dienestu darbību un praksi, kas izveidoti tās teritorijā, izmantojot pārbaudes un uzraudzības sistēmu un tiesvedību licencēšanas pārkāpumu gadījumā, kā arī citas operatīvās prasības, kas paredzētas A1.4. standartā.

B5.3. norādījums – Darbaspēka piedāvātāju pienākumi

1. Privātiem jūrnieku rekrutēšanas un darbā iekārtošanas dienestiem, kas izveidoti dalībvalsts teritorijā un nodrošina jūrniekus kuģu īpašniekiem, neatkarīgi no atrašanās vietas, pieprasa uzņemties saistības, lai tiktu nodrošināts, ka kuģu īpašnieki izpilda ar jūrniekiem noslēgto darba līgumu noteikumus.

A5-I papildinājums

Kuģa karoga valstij pirms kuģa sertificēšanas saskaņā A5.1.3. standarta 1.punktu jāpārbauda un jāapstiprina jūrnieku darba un dzīves apstākļi.

Minimālais vecums

Medicīniskās izziņas

Jūrnieku kvalifikācijas

Jūrnieku darba līgumi

Jebkādu licencētu, sertificētu vai reglamentētu privāto rekrutēšanas un darbā iekārtošanas dienestu izmantošana

Darba laiks vai atpūtas laiks

Kuģu apkalpes komplektēšanas normas

Dzīvojamās telpas

Atpūtai paredzētais aprīkojums uz kuģa

Pārtika un ēdināšana

Veselība un drošība, kā arī nelaimes gadījumu novēršana

Medicīniskā aprūpe uz kuģa

Kuģa sūdzību procedūras

Darba algu izmaksa

 

c) kuģa kapteinis ir iepazinies ar šīs konvencijas prasībām un tās īstenošanas prasībām, un

d) kompetentajā iestādē vai atzītajā organizācijā ir iesniegta attiecīgā informācija, lai varētu izsniegt paziņojumu par jūras darbaspēka atbilstību.

Šis sertifikāts ir derīgs līdz ..................................., bet šajā laikā jāveic pārbaudes atbilstoši A5.1.3 un A5.1.4 standartam.

Pārbaude, ka minēta iepriekš a) apakšpunktā, pabeigta (datums)...................................

Izsniegts (vieta).................................... (datums) .............................................

Attiecīgi pilnvarotās personas, kas izsniedza pagaidu sertifikātu, paraksts

...........................................................................................

(Izdevējas iestādes zīmogs vai spiedogs, pēc vajadzības)

A5-III papildinājums

Ja pilnvarotā amatpersona dalībvalsts ostā uz kuģa veic sīkāku pārbaudi atbilstoši A5.2.1. standartam, tad tai ir jāpārbauda šādas vispārīgas lietas:

Minimālais vecums

Medicīniskās izziņas

Jūrnieku kvalifikācijas

Jūrnieku darba līgumi

Jebkādu licencētu, sertificētu vai reglamentētu privāto rekrutēšanas un darbā iekārtošanas dienestu izmantošana

Darba laiks vai atpūtas laiks

Kuģu apkalpes komplektēšanas normas

Dzīvojamās telpas

Atpūtai paredzētais aprīkojums uz kuģa

Pārtika un ēdināšana

Veselība un drošība, un nelaimes gadījumu novēršana

Medicīniskā aprūpe uz kuģa

Kuģa sūdzību procedūras

Darba algu izmaksa

B5-I papildinājums – Valsts paziņojuma piemērs

Sk. B5.1.3. norādījuma 5. punktu

2006. gada Konvencija par darbu jūrniecībā

Paziņojums par jūras darbaspēka atbilstību. I daļa

(Piezīme: šo paziņojumu jāpievieno kuģa jūras darbaspēka sertifikātam)

Izsniegts saskaņā ar pilnvarojumu, kuru piešķīrusi: Xxxxxx kompetentā iestāde

Attiecībā uz 2006. gada Konvencijas par darbu jūrniecībā normām turpmāk norādītais kuģis:

Kuģa nosaukums	SJO numurs	Bruto tilpība
M.S. PIEMĒRS	12345	1,000

tiek uzturēts atbilstoši konvencijas A5.1.3. standartam.

Paziņojumu parakstījusī persona kompetentās iestādes vārdā apstiprina, ka:

a) konvencijas par darbu jūrniecībā normas ir pilnībā iekļautas turpmāk minētajās valsts prasībās,

b) šīs valsts prasības ir iekļautas turpmāk minētajos valsts normatīvajos aktos; vajadzības gadījumā par šo normatīvo aktu saturu ir sniegti paskaidrojumi,

c) informācija par būtisko līdzvērtību saskaņā ar VI panta 3. un 4. punktu ir sniegta <saskaņā ar atbilstošo no turpmāk minētajām valsts prasībām> <šim nolūkam paredzētajā iedaļā turpmāk> (izsvītrojiet nepareizo apgalvojumu);

d) jebkuri saskaņā ar 3. sadaļu kompetentās iestādes noteiktie izņēmumi ir norādīti attiecīgajā nodaļā, un

e) jebkuras prasības, kas saskaņā ar valsts normatīvajiem aktiem ir noteiktas konkrētam kuģu veidam, ir minētas pie attiecīgajām prasībām.

1. Minimālais vecums (1.1. noteikums)

1905. gada grozītā Kuģniecības likuma (nr. 123) (turpmāk tekstā likums) Xnodaļa, 2006. gada Kuģniecības noteikumu (turpmāk tekstā – noteikumi) 1111.-1222. punkts. Minimālais vecums atbilst tam, kas paredzēts Konvencijā.

“Nakts” nozīmē laiku no 9 vakarā līdz 6 rītā, ja vien Jūras transporta ministrija (turpmāk tekstā – ministrija) neapstiprina citu laika posmu.

Bīstamo darbu piemēri, kurus nav atļauts veikt personām, kas nav sasniegušas 18 gadu vecumu vai lielāku vecumu, ir uzskaitīti A sarakstā. Personas, kas nav sasniegušas 18 gadu vecumu, nedrīkst strādāt tajās vietās uz kravas kuģiem, kas kuģa plānā (pievienots šim paziņojumam) atzīmētas kā “bīstamas”.

2. Medicīniskās izziņas (1.2. noteikums)

Likuma XI nodaļa, noteikumu 1223.-1233. punkts.

Medicīniskās izziņas attiecīgā gadījumā atbilst STCW konvencijas prasībām; citos gadījumos STWC konvencijas prasības piemēro ar vajadzīgajām korekcijām.

Sertifikātus saistībā ar redzi var izsniegt kvalificēti optiķi, kas uzrādīti ministrijas apstiprinātajā sarakstā.

Medicīniskajās apskatēs ievēro ILO/WHO norādījumus, kas minēti B1.2.1.norādījumā.

............................................................................................

............................................................................................

Paziņojums par jūras darbaspēka atbilstību. II daļa

Veiktie pasākumi, lai laikā starp pārbaudēm nodrošinātu pastāvīgu atbilstību

Kuģa īpašnieks, kas norādīts jūras darbaspēka sertifikātā, kuram pievienots šis paziņojums, ir paredzējis veikt šādus pasākumus, lai laikā starp pārbaudēm nodrošinātu pastāvīgu atbilstību.

(Uzskaitiet pasākumus, kas tiks veikti, lai nodrošinātu atbilstību katram I daļas punktam)

1. Minimālais vecums (1.1. noteikums)

[X]

Katra jūrnieka dzimšanas datumu norāda pretī viņa vārdam apkalpes sarakstā.

Kuģa kapteinis vai virsnieks, kas darbojas viņa vārdā (turpmāk tekstā “kompetentais virsnieks”), katra reisa sākumā šo sarakstu pārbauda un atzīmē šādas pārbaudes datumu. Pieņemot darbā jūrnieku, kas nav sasniedzis 18 gadu vecumu, viņam izsniedz dokumentu, ar kuru viņam aizliedz strādāt nakts laikā vai veikt darbu, kas uzskatāms par bīstamu (sk. I daļas 1. nodaļu iepriekš), un jebkādu citu bīstamu darbu, kā arī norāda, ka viņam šaubu gadījumā ir jāapspriežas ar kompetento virsnieku. Šā dokumenta kopija, kuru pie atzīmes “saņēmu un iepazinos” ir parakstījis jūrnieks un kurā ir norādīts parakstīšanas datums, glabājas pie kompetentā virsnieka.

2. Medicīniskā izziņa (1.2. noteikums)

[X]

Kompetentais virsnieks nodrošina medicīnisko izziņu konfidencialitāti, kā arī nodrošina konfidencialitāti sarakstam, kurš sagatavots ar kompetentā virsnieka atbildību un kurā norādīts katrs uz kuģa esošais jūrnieks: jūrnieka pienākumi, medicīniskās (-o) izziņas (-u) izsniegšanas datums un veselības stāvoklis, kas norādīts attiecīgajā izziņā.

Ja rodas šaubas par to, vai jūrnieka veselības stāvoklis ir piemērots konkrēta pienākuma vai pienākumu veikšanai, kompetentais virsnieks apspriežas ar jūrnieka ārstu vai citu kvalificētu mediķi un pieraksts mediķa secinājumu kopsavilkumu, kā arī norāda mediķa vārdu, telefona numuru un apspriedes datumu.