Eiropas Cilvēktiesību tiesa: Par spriedumu lietā "Gasiņš pret Latviju"

Eiropas Cilvēktiesību tiesas palāta (Tiesa) 19.aprīlī pasludināja spriedumu lietā "Gasiņš pret Latviju", noraidot lielāko daļu no iesniedzēja sūdzībām. Tiesa vienbalsīgi konstatēja Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību konvencijas (Konvencija) 5.panta 1 (c) punkta (pirmstiesas apcietinājuma pamatojums) daļēju pārkāpumu, Konvencijas 5.panta 3.punkta (pirmstiesas apcietinājuma ilgums) pārkāpumu un Konvencijas 5.panta 4.punkta (pirmstiesas apcietinājuma kontrole) pārkāpumu. Tiesa daļēji nekonstatēja Konvencijas 5.panta 1 (c) punkta pārkāpumu. Tiesa arī nekonstatēja Konvencijas pārkāpumus attiecībā uz iesniedzēja sūdzībām par Konvencijas 6.panta 1.punktu (kopējais kriminālprocesa ilgums) un Konvencijas 5.panta 2.punktu un 6.panta 3 (a) punktu (tiesības tikt informētam par aizturēšanas iemesliem un celto apsūdzību), savukārt sūdzību par Konvencijas 6.panta 3 (c) punktu (tiesības uz aizstāvi kriminālprocesā) Tiesa noraidīja kā acīmredzami nepamatotu.

Tā kā iesniedzējs nebija lūdzis Tiesu piešķirt viņam taisnīgu atlīdzību, kompensācija iesniedzējam netika piespriesta.

Komentējot iesniedzēja sūdzību par viņam piemērotā pirmstiesas apcietinājuma likumīgumu (Konvencijas 5.panta 1 (c) punkts), Tiesa sadalīja iesniedzēja pirmstiesas apcietinājumu vairākos posmos. Tiesa konstatēja Konvencijas 5.panta 1 (c) punkta pārkāpumu attiecībā uz laika posmu, kurā iesniedzējs iepazinās ar krimināllietas materiāliem, jo šajā laika posmā pirmstiesas apcietinājuma termiņš tika apturēts ar prokurora lēmumu saskaņā ar tolaik spēkā esošā Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 77.panta piekto daļu, turklāt šis laika posms netika ieskaitīts viņa kopējā apcietinājuma laikā. Savukārt attiecībā uz pārējiem iesniedzēja apcietinājuma posmiem Tiesa Konvencijas 5.panta 1 (c) punkta pārkāpumu nekonstatēja, atzīstot Latvijas valdības izvirzīto iesniedzēja apcietinājuma pamatojumu par atbilstošu.

Izskatot iesniedzēja sūdzību par Konvencijas 5.panta 3.punkta iespējamo pārkāpumu, Tiesa noraidīja valdības iebildumu, ka iesniedzējs nebija izsmēlis iekšējos tiesību aizsardzības līdzekļus, proti, ka saskaņā ar Satversmes tiesas 2001.gada 5.decembra spriedumu lietā Nr.2001-07-0103 iesniedzējs bija tiesīgs vispārējās jurisdikcijas tiesā pieprasīt kaitējuma atlīdzināšanu, atsaucoties savā prasībā uz Satversmes 92.pantu, kas paredz vispārējas tiesības uz atlīdzinājumu. Tiesa norādīja, ka attiecīgās Latvijas tiesu prakses trūkuma dēļ tā neuzskata šo tiesību aizsardzības līdzekli par efektīvu. Vērtējot sūdzību par iesniedzēja pirmstiesas apcietinājuma ilgumu pēc būtības, Tiesa atzīmēja, ka iesniedzējs tika apsūdzēts slepkavībā, kas pats par sevi ir ļoti smags nodarījums, tomēr Tiesa konstatēja, ka Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas un Rīgas apgabaltiesas lēmumu motivācija bija ļoti vispārīga, proti, lēmumos bija pārrakstītas Latvijas Kriminālprocesa kodeksa normas, neanalizējot to piemērošanu konkrētajai iesniedzēja situācijai, savukārt iesniedzēja gadījumā dzīvesvietas neesamības fakts pats par sevi nebija pietiekams pamatojums apcietinājuma pagarināšanai. Tiesa arī uzskatīja, ka iesniedzēja kriminālprocesa iztiesāšanas gaitā atbildīgais tiesnesis nespēra pienācīgus soļus, lai nodrošinātu liecinieku ierašanos uz tiesas sēdēm, kā arī valsts iestādes nenodrošināja apcietinātā iesniedzēja savlaicīgu konvojēšanu uz tiesas sēdi, kā rezultātā vairākas tiesas sēdes tika atliktas. Attiecīgi Tiesa secināja, ka Latvijas tiesas nebija ievērojušas nepieciešamo rūpību un konstatēja Konvencijas 5.panta 3.punkta pārkāpumu.

Attiecībā uz tiesu veikto kontroli pār iesniedzējam piemēroto apcietinājumu Tiesa, atsaucoties uz judikatūru citās lietās pret Latviju, konstatēja, ka iesniedzēja pirmstiesas apcietinājuma motivācija bija īsa un lakoniska; visi lēmumi bija sastādīti uz iepriekš nodrukātām veidlapām, un to saturs bija identisks. Attiecībā uz Augstākās tiesas Senāta 2002.gada 1.novembra lēmumu, ar kuru izņēmuma kārtā tika pagarināts iesniedzēja apcietinājuma termiņš, Tiesa norādīja, ka šā lēmuma motivācija un teksts bija identiski iepriekšējiem lēmumiem, kurus bija pieņēmušas Rīgas pilsētas Centra rajona tiesa un Rīgas apgabaltiesa. Attiecīgi Tiesa konstatēja Konvencijas 5.panta 4.punkta pārkāpumu.

Attiecībā uz sūdzību par kriminālprocesa kopējo ilgumu Tiesa atzīmēja: lai gan tiesas sēdes, iztiesājot iesniedzēja krimināllietu pirmās instances tiesā, tika vairākas reizes atliktas, tomēr ne visos šajos gadījumos bija vainojamas valsts iestādes. Turklāt apelācijas un kasācijas instancēs iesniedzēja kriminālprocess tika iztiesāts ļoti ātri un operatīvi. Ņemot vērā iepriekšminēto, Tiesa uzskatīja, ka kopējais kriminālprocesa ilgums iesniedzēja lietā (gandrīz četri gadi) nevar tikt uzskatīts par pārmērīgu Konvencijas 6.panta 1.punkta izpratnē. 

Komentējot iesniedzēja sūdzības par to, ka viņš neesot ticis laikus informēts viņam saprotamā valodā par viņa aizturēšanas iemesliem un celtās apsūdzības būtību (Konvencijas 5.panta 2.punkts un Konvencijas 6.panta 3 (a) punkts), Tiesa norādīja, ka krimināllietā esošie protokoli, kas sastādīti iesniedzēja aizturēšanas datumā – 2000.gada 14.jūnijā – apliecina, ka viņš ir ticis informēts par viņa aizturēšanas iemesliem. Savukārt apsūdzība iesniedzējam formāli tika uzrādīta 2000.gada 13.jūlijā, ko iesniedzējs ir apliecinājis ar savu parakstu protokolā. Tā rezultātā Tiesa nekonstatēja Konvencijas 5.panta 2.punkta un Konvencijas 6.panta 3 (a) punkta pārkāpumus.

Vērtējot sūdzību par iesniedzēja tiesībām uz aizstāvību (Konvencijas 6.panta 3 (c) punkts), Tiesa konstatēja, ka iesniedzēju kriminālprocesā aizstāvēja zvērināta advokāta palīgs, kas saskaņā ar spēkā esošajām nacionālajām tiesību normām varēja veikt aizstāvja funkcijas kriminālprocesā. Līdz ar to Tiesa noraidīja šo iesniedzēja sūdzību kā acīmredzami nepamatotu.

Saskaņā ar Konvencijas 43.pantu trīs mēnešu laikā no sprieduma pasludināšanas dienas pusēm ir tiesības lūgt, lai lieta tiktu nodota izskatīšanai Tiesas Lielajā palātā 17 tiesnešu sastāvā. Šādā gadījumā lūgumu vispirms izskatīs piecu Tiesas Lielās palātas tiesnešu kolēģijā, kas lems par to, vai lieta skar būtiskus Konvencijas vai tās protokolu interpretācijas jautājumus, vai arī tā skar svarīgu jautājumu, kam ir vispārēja nozīme, lai to izskatītu Tiesas Lielajā palātā. Kolēģija var pieņemt lietu izskatīšanai Lielajā palātā vai arī to noraidīt.

Fakti lietā

"Gasiņš pret Latviju"

Iesniedzējs ir Ivars Gasiņš, Latvijas pilsonis, dzimis 1972.gadā, dzīvo Bauskas rajonā, sešas reizes sodīts.

2000.gada 20.maijā iesniedzējs kautiņa laikā Rīgas centrā ar četriem naža dūrieniem ievainoja J.O., kurš no gūtajiem ievainojumiem mira ceļā uz slimnīcu. Pēc kautiņa iesniedzējs pameta nozieguma vietu un tika aizturēts gandrīz mēnesi vēlāk – 2000.gada 14.jūnijā.

2000.gada 16.jūnijā Rīgas pilsētas Centra rajona tiesa piemēroja iesniedzējam drošības līdzekli – pirmstiesas apcietinājumu, kas sākotnēji tika piemērots uz diviem mēnešiem, bet vēlāk tika vairākas reizes pagarināts. Visus lēmumus, ar kuriem tika piemērots pirmstiesas apcietinājums un kuri bija sastādīti uz standarta veidlapām, iesniedzējs pārsūdzēja Rīgas apgabaltiesā, kas iesniedzēja sūdzības noraidīja. Laikā no 2001.gada 1.marta līdz 2001.gada 25.martam, kamēr iesniedzējs iepazinās ar krimināllietas materiāliem, viņa pirmstiesas apcietinājuma termiņš tika apturēts ar prokurora lēmumu saskaņā ar tolaik spēkā esošā Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 77.panta piekto daļu (ar Satversmes tiesas 2005.gada 15.februāra lēmumu lietā Nr.2004-23-01 "Par Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 77.panta piektās daļas otrā teikuma atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. un 94.pantam" Satversmes tiesa izbeidza tiesvedību, jo apstrīdētā norma tika izslēgta no Latvijas Kriminālprocesa kodeksa ar 2005.gada 1.februāri).

2001.gada 26.martā ar Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas lēmumu iesniedzēja krimināllieta tika nodota tiesai. Piemērotais drošības līdzeklis tika atstāts negrozīts, nesniedzot tam nekādu motivāciju. Pirmā tiesas sēde tika nozīmēta uz 2001.gada 2.jūliju, taču iesniedzēja aizstāvja, kā arī vairāku liecinieku neierašanās dēļ tā tika atlikta. Arī nākamās sešas tiesas sēdes tika atliktas dažādu iemeslu, t.sk. liecinieku vai iesniedzēja aizstāvja neierašanās, par lietas iztiesāšanu atbildīgā tiesneša atvaļinājuma dēļ.

2003.gada 26.martā Rīgas pilsētas Centra rajona tiesa atzina iesniedzēju par vainīgu J.O. slepkavībā (Krimināllikuma 116.pantā paredzētais noziedzīgais nodarījums) un piesprieda viņam brīvības atņemšanu uz 12 gadiem ar policijas kontroli uz 3 gadiem. Par tiesas spriedumu iesniedzējs iesniedza apelācijas sūdzību.

2004.gada 2.martā Rīgas apgabaltiesa daļēji apmierināja iesniedzēja apelācijas sūdzību, samazinot viņam piespriesto brīvības atņemšanas sodu līdz 10 gadiem. Iesniedzējs iesniedza kasācijas sūdzību. 2004.gada 28.maijā Augstākās tiesas Senāts rīcības sēdē noraidīja iesniedzēja kasācijas sūdzību bez izskatīšanas tiesas sēdē.

Savā pieteikumā Tiesai, atsaucoties uz Konvencijas 5.panta 1 (c) punktu, iesniedzējs sūdzējās, ka pirmstiesas apcietinājums laikā no 2001.gada 1.marta līdz 2001.gada 25.martam nebija piemērots ar tiesas lēmumu.

Atsaucoties uz Konvencijas 5.panta 2.punktu, iesniedzējs sūdzējās, ka viņš neesot ticis laikus informēts par viņa aizturēšanas iemesliem un pret viņu celtās apsūdzības būtību.

Atsaucoties uz Konvencijas 5.panta 3.punktu, iesniedzējs sūdzējās par pirmstiesas apcietinājuma ilgumu, kuru viņš uzskatīja par pārmērīgu. Kopējais pirmstiesas apcietinājuma ilgums iesniedzēja lietā bija divi gadi un deviņi mēneši, no kuriem divus gadus iesniedzējs pavadīja pirmstiesas apcietinājumā jau pēc tam, ka viņa krimināllieta tika nodota tiesai.

Atsaucoties uz Konvencijas 5.panta 4.punktu, iesniedzējs sūdzējās par Rīgas apgabaltiesas īstenotās pirmstiesas apcietinājuma kontroles efektivitāti.

Atsaucoties uz Konvencijas 6.panta 1.punktu, iesniedzējs sūdzējās par kopējo kriminālprocesa ilgumu (gandrīz četri gadi), uzskatot to par pārmērīgu.

Atsaucoties uz Konvencijas 6.panta 3 (a) punktu, iesniedzējs sūdzējās, ka viņš netika pēc iespējas īsākā termiņā informēts par pret viņu izvirzīto apsūdzību viņam saprotamā valodā.

Atsaucoties uz Konvencijas 6.panta 3 (c) punktu, iesniedzējs sūdzējās, ka viņam pirmstiesas izmeklēšanas un krimināllietas iztiesāšanas laikā neesot bijis nodrošināts aizstāvis.

Ārlietu ministrijas Preses un informācijas nodaļa