Turpinājums no 1.lpp.

— Kas notiks, kad sāksies jaunā piena ražošanas sezona?

— Tā aizsāksies 1. maijā, kad saimnieki sāks laist ganos govis. Patlaban uzkrājumos noliktavās ir apmēram 1 700 tonnu siera, kas nav pārdots. Ar sviesta tirdzniecību ir veicies puslīdz normāli. 1998. gadā bija izdevīgi kontrakti ar Uzbekistānu, ASV un arīdzan Kanādu, uz kurieni nekad vēl Latvijas sviestu nebijām eksportējuši. Sviesta uzkrājumos palikušas apmēram 400 tonnas, kas nav tik daudz. Arī Latvijas iekšējā tirgū ir labs sviesta patēriņš — ap 300 tonnu mēnesī. Ziemā sviestu piensaimnieki ražo nelielos apjomos. Lielākās problēmas tātad ir ar sieru un piena konserviem. Piena konservus ražotāji tagad spiesti pārdot uz pusi lētāk nekā agrāk, tā ciešot lielus zaudējumus. Ja līdz jaunajai piena sezonai neizdosies atbrīvoties no piena produktu uzkrājumiem, sekas būs grūti prognozēt, jo arī piena iepirkuma cena ir zema. 1998. gadā vidēji maksāja 93 latus par piena tonnu, bet šogad — 99 latus par tonnu iepirktā piena. Diemžēl piena iepirkuma cena nepaaugstinās, tā nav raksturīga arī ziemas piena sezonai. Tādēļ nopietnas grūtības šovasar paredzamas gan pienotavām, gan pašiem piena ražotājiem, jo piena pārstrādātāji nespēs nodrošināt normālu iepirkuma cenu. Maksāts, protams, tiks, bet tā nebūs tāda cena, kādu piena ražotāji vēlas.

— Kādas ir cerības saņemt eksporta subsīdijas piensaimniecībā?

— Sākotnēji tika prasīts 1 400 000 latu. Zemkopības ministrija solīja 1 200 000 latu, tomēr galu galā saņemsim tikai 700 000 latu. Šonedēļ šo summu arī piešķīra, taču piensaimniecības problēmas ar šādu subsīdiju apjomu varēs atrisināt tikai līdz Jāņiem, jo ar tādu valsts atbalstu šajā situācijā ir par maz.

18.martā Saeimā trešajā lasījumā balsoja par ievedmuitas noteikšanu importētajam margarīnam, taču jautājums piedzīvoja neveiksmi. Pirmie divi lasījumi bija pozitīvi, arī Tautsaimniecības komisija atbalstīja 15 procentu ievedmuitu, tomēr deputāti nobalsoja par to, lai importa margarīnam ievedmuitas nebūtu. Tas nozīmē, ka Latvijas sviesta un importa margarīna konkurence turpināsies. Tagd robežas ir atvērtas ne tikai ES valstu margarīnam, bet arī visā pasaulē ražotajam. Muitas tarifs saglabāsies 0,5 procentu apmērā. Un šī situācija pasliktinās sviesta tirgus pozīcijas. Ja 1997. gadā Latvijā mēnesī patērēja 340 tonnu sviesta, tad 1998. gadā patēriņš saruka līdz 275 tonnām. Un tās ir tiešas margarīna importa sekas.

— Vai ES kvotas netiek palielinātas piena produktu eksportam?

— Katru gadu ir paredzēts eksporta kvotu apjomus palielināt par pieciem procentiem. Diemžēl tas ir mazs pieaugums.

— Vai tirgus ietekmē nesamazināsies govju ganāmpulks valstī un varbūt arī piena pārstrādes uzņēmumu skaits?

— Sliktākais, ka daudzi zemnieki ir paņēmuši bankās kredītus tehnikas un tehnoloģiju modernizācijai. Kredīti ir jāatmaksā, taču līdz šim diezgan stabilais piena tirgus var pamazām sabrukt. Cietušas jau ir visas pamatnozares — arī gaļas, cukura un graudu ražošana. Visi šie tirgus reģioni nefunkcionē normāli. Sākotnēji mūsu lauksaimniecība nebija konkurētspējīga, taču gadu gaitā veidojās specializētas saimniecības. Ja krīze turpināsies, daudzi attīstību uzsākušie zemnieki piedzīvos ne tikai nopietnus zaudējumus, bet pat bankrotu, jo visās lauksaimniecības pamatnozaru grupās ir prognozējami mazi ienākumi. Nākotni prognozēt pagaidām ļoti grūti, jo dažādu cēloņu dēļ ražotāji nopietnus zaudējumus cieta jau pērn. Arī piena pārstrādes uzņēmumiem draud nopietnas problēmas, un nav šaubu, ka viena otra pienotava var beigt pastāvēt. Tiesa, lielākās problēmas var piedzīvot tieši piena ražotāji. Tā kā eksporta tirgus ir ierobežots, liels spiediens būs uz realizācijas cenām. Neapdomīgs ekonomisks solis var novest pat pie kādas lielākas pienotavas bankrota.

— Vai Latvijas iestāšanās Pasaules Tirdzniecības organizācijā (PTO) var dot eksportam cerības?

— Problemātiska ir Latvijas integrācija Eiropas Savienībā, jo, manuprāt, Latvija nav formulējusi valsts nacionālās intereses lauksaimniecībā. Nav īstas skaidrības, ko gribam atsevišķās tautsaimniecības nozarēs. Analizējot SAPARD programmas strukturālos fondus pirmsiestāšanās periodā otrās grupas valstīm, skaidri ir redzams, ka piensaimniecība, gaļas un olu ražošana nav jāveicina ar šī finansējuma palīdzību. Naudu izlietos veterinārijas, sanitārijas un higiēnas jautājumu uzlabošanai, bet ne ražošanas apjomu palielināšanai. SAPARD programmai nepieciešams līdzfinansējums no Latvijas valsts budžeta. Tādēļ situācija pagaidām ir visai neskaidra. Visas trīs pamatnozares var saņemt ļoti niecīgu atbalstu, kaut gan piena produktu un olu ražošana mums eksporta bilancē dod plusus. Piena produktu ražošanas plusi ir 13 miljoni latu gadā, bet olas nodrošina 100 000 latu. Abas nozares tagad tomēr ir konkurētspējīgas. Tādēļ svarīgi zināt, kas mums valstiski un ekonomiski ir nepieciešams - vai mēs šīs nozares aizsargājam un saglabājam vai arī ļaujam tām iznīkt. Diemžēl valsts politika šajos jautājumos ir neskaidra.

Iestāšanās Pasaules tirdzniecības organizācijā Latvijai vēl neko nedod. Aktīvi jārunā ar atsevišķām valstīm par eksporta iespējām. Starp citu, pagājušajā nedēļā Ekonomikas ministrijas vizītes ietvaros pats biju ASV. Tikos ar vēstniekiem, runāju ar ekonomisko padomnieku. Izdevās panākt, ka amerikāņi ir uzsākuši diskusiju par siera eksporta nacionālās kvotas noteikšanu Latvijai. Sarunas gan tikko kā sāktas, taču pie tā jāturpina nopietni strādāt. Jūtos gandarīts, ka šis jautājums ir iekļauts turpmākajā dienas kārtībā. Jāpanāk, lai Latvijas Ārlietu ministrija rudenī šo problēmu iekļauj PTO sarunu raundā. Tas gan ir tikai viens tirgus, taču vēl ir daudz citu tirgu, kuros arī daudz patērē piena produktus: Tuvie austrumi, Meksika, arī citas valstis. Katra valsts arī PTO ietvaros aizsargā savu tirgu, tādēļ pie eksporta tirgus paplašināšanas mums pašiem ir cītīgi jāstrādā.

Astra Salcēviča,

"LV" nozares redaktore