Šonedēļ žurnālā "Jurista Vārds":

Indra Gratkovska, Uldis Zemzars. Kriminālsodu politikas aktualitātes

Pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas pirmā nozīmīgā krimināltiesību reforma tika pabeigta 1999.gadā, kad spēkā stājās Krimināllikums, aizstājot līdz tam spēkā esošo Latvijas Kriminālkodeksu. Krimināllikums būtībā ir modificēts Latvijas Kriminālkodekss, kam savukārt pamatā bija Latvijas PSR Kriminālkodekss. Ar Krimināllikuma pieņemšanu būtiskākās izmaiņas tika panāktas krimināltiesību vispārīgās daļas noteikumos, kā arī tika pārskatīti Latvijas Kriminālkodeksā ietverto noziedzīgo nodarījumu sastāvi. Vienlaikus Krimināllikumā joprojām tika saglabāta padomju gados mantotā represīvā sodu sistēma. Latvijā brīvības atņemšanas sodi ir ievērojami bargāki nekā citviet Eiropas Savienībā. Turklāt ne tikai garāki, bet Latvijā likumpārkāpēji tiek notiesāti ar brīvības atņemšanu arī tādos gadījumos, kad persona nerada reālu sabiedrības drošības apdraudējumu. Ļoti bargi ir sodi par mantiskajiem noziegumiem – zagšanu, krāpšanu – tātad par tādiem noziegumiem, kas rada apdraudējumu cilvēka mantai, īpašumam, bet ne dzīvībai un veselībai, ko citur pasaulē uzskata par patiešām nozīmīgiem. Vidējais ieslodzījuma laiks ir mazliet zem sešiem gadiem. Citās valstīs šis rādītājs ir aptuveni divi gadi.

Mārtiņš Pētersons. Vispārējie tiesību principi un Satversmes tiesas kompetence

Tas, ka vispārējie tiesību principi Latvijas tiesību sistēmā pieder pie patstāvīgajiem tiesību avotiem, jau ir ticis izsmeļoši pierādīts teorijā un pakāpeniski nostiprinās arī praksē tiesību normu piemērotāju darbībā. Vienlaikus tiesību zinātnē nepastāv vienots viedoklis par vispārējo tiesību principu juridisko spēku un to vietu tiesību normu hierarhijā. Tādēļ šā raksta mērķis ir pierādīt tēzi, ka Satversmes tiesai ir jāvērtē ārējo normatīvo tiesību aktu, to skaitā Satversmes, atbilstība vispārējiem tiesību principiem. Romāņu–ģermāņu tiesību saimes valstis pieder pie tā saukto rakstīto tiesību valstīm, kur galvenais tiesību avots ir likums (plašākā nozīmē). Tāpēc patstāvīgie tiesību avoti sīkāk tiek iedalīti pamata tiesību avotos – ārējie normatīvie tiesību akti un papildu jeb subsidiārajos tiesību avotos – vispārējie tiesību principi un paražu tiesības. Šis iedalījums nedod pamatu secinājumam par patstāvīgo tiesību avotu hierarhiju, kur pamata tiesību avotiem būtu pakārtoti papildu tiesību avoti. Iedalījums pamata tiesību avotos un papildu avotos norāda, ka tiesību piemērotājs nevar atteikties piemērot attiecīgo dzīves gadījumu izšķirošo ārējo normatīvo tiesību aktu. To inter alia paredz tādi vispārējie tiesību principi kā tiesiskuma un tiesiskās noteiktības principi.

"Jurista Vārda" redakcija
www.juristavards.lv