Par reliģiskajām kustībām un sabiedrības drošību

Mag.iur. RINGOLDS BALODIS, Sabiedrisko un reliģisko lietu departamenta direktors, — "Latvijas Vēstnesim"

Latvijā vārds "sektas" visbiežāk asociējas ar Ārija Roslēviča "Dieva draudzēm", "Jauno paaudzi", "ECKANKAR", "Brahma Kumaris", ‘krišnaītiem, "mormoņiem" "Jehovas lieciniekiem" un "Visarioniešiem". Katrai valstij ir sava pieeja jauno reliģisko kustību (JRK) jēdzienam. Franči, piemēram, par sektantiem uzskata baptistus un septītās dienas adventistus, kas pie mums tiek uzskatīti par tradicionālu konfesiju. Francijas sektu pētnieki, 1997.gada pavasarī tiekoties ar LR Tieslietu ministrijas Sabiedrisko un reliģisko lietu departamenta darbiniekiem, atzīmēja, ka īpaši jāuzrauga tās JRK, kuras gatavojas pasaules gala sagaidīšanai. Stap citu, Latvijā vairāku JRK teoloģiskajās vai patiesajās doktrīnās ir samanāma drīza pasaules gala ilgu pilnu gaidīšanas tendence.1 Taču diez vai kāda no sākumā pieminētajām reliģiskajām organizācijām patiesi ir valsti apdraudoša. Varbūt kādā aspektā tās veic pretsabiedrisku darbību vai ir negodīgi nodokļu maksātāji. Izņēmums, protams, ir scientologi. Pārējie? "Dieva draudzes" un "Visarionieši" ir pārāk aizņemti ar sevi, un ar tiem saistītās briesmas ir pašu šo organizāciju locekļi. Tiem ir lielas iespējas sagaidīt Amargedonu (pasaules galu), neraugoties uz to, ka pasaule turpinās eksistēt. Es ar to gribu teikt, ka šīs organizācijas ir pašnāvnieciski orientētas jeb "intravertas". Organizācija "Jehovas liecinieki" ir simptoms varas vājumam un to biedru asins nepārliešanas akti var radīt briesmas tikai viņiem pašiem. Krišnaītiem apkārtējā pasaule ir tikai ilūzijas, atšķirībā no dievībām pilnā tempļa Krišjāņa Barona ielā. Katram ir tiesības ticēt, kam viņš vēlas, pat ja apkārtēji tam netic. Lai "dekodētos" no šo organizāciju ietekmes, vajadzīgs ilgs laiks, taču valsts pastāvēšanai šo grupu eksistēšana briesmas nerada. Briesmas rada pašreizējā valsts nespēja sekot šīm kustībām. Valsts varas vājums palielina pilsoņu naidīgo attieksmi pret pašu valsti. Neatrodot valstī balstu un aizgādni, cilvēki viegli atrod to vienmēr smaidošajos un laipnajos cilvēkos, kas tiem piedāvā ticību, dod spēku dzīvot tālāk, ticību, ka pašreizējās raizes ir pārejošas, ka nākotnē tos nesagaida bada maize ar 40 latu pensiju, ar ko vilkt savu nožēlojamo dzīvību. Nākotnē, tiek iegalvots šiem cilvēkiem, viņus gaida mūžīgā dzīve un laime. Tiesa gan, ir viens nosacījums — ja cilvēks kļūs par grupas locekli. Pievienojoties grupai, cilvēks iegūst arī emocionāli, viņš sāk sevi sajust par daļu no veselā. Ja pašlaik sabiedrībā cilvēks ir tikai viens no daudzajiem neveiksminiekiem, kas nevar nopelnīt sev mūsdienu attīstītās pasaules cienīgu dzīvesveidu, tad sektā cilvēks ir daļa no masas. Lielākā daļa sabiedrības jūtas nestabila par rītdienu un bailēs par ikdienu... Sektas sniedz kopību. Cilvēks ir sociāla būtne un pilnīgi spēj realizēties tikai kolektīvā. Sektas to sniedz, vienlaikus pilnībā iztukšodamas savos tīklos nonākušo izmisušo valsts pilsoni.