no 1.lpp.

Mag.iur. RINGOLDS BALODIS, Sabiedrisko un reliģisko lietu departamenta direktors, — "Latvijas Vēstnesim"

Sektu drauds lielā mērā skar Latvijas krievvalodīgos iedzīvotājus, kuri, zaudējuši savus etniskos sakarus ar Krievzemi, tās kultūru un pareizticību, iekrīt reliģiskajos tīklos. Latviešus jaunās reliģiskās kustības saista mazāk, iespējams, dēļ to skeptiskās attieksmes pret reliģiju vispār. Krievvalodīgo Latvijas iedzīvotāju iesaistīšanās sektās ir bīstama Latvijas valstij, jo padara nepilsoņu integrāciju valsts vidē par neiespējamu. Šie cilvēki pilnībā nonāk šo sabiedrisko veidojumu vadītāju ("guru") ietekmē. Vadītāji, kas savus liekos finansu uzkrājumus iegūst no organizāciju locekļu ziedojumiem, lielākoties ir pretvalstiski noskaņoti, ko pārsvarā var raksturot ar to finansiālajām mahinācijām. Valstī viņi saskata draudus, jo vienīgi valsts var tos apstādināt un pat izbeigt to radīto struktūru eksistenci. Latvijas lielākais upuris pagaidām ir 20. gados baptistu Matīsa draudzes mācītāja Jāņa Iņķa vadītās grupas (vairāki simti cilvēku) emigrēšana uz Brazīliju. Notikums un ar to saistītās problēmas labi attēlotas Jūlija Lāča grāmatā "Mūža meža maldi". Tā bija reliģiskās psihozes izpausme.

Sektu parādīšanās Latvijā neapšaubāmi saistās ar brīvības un demokrātijas nostiprināšanos, kas katram indivīdam sola tā apziņas brīvību. Šīs brīvības aizsegā bez attiecīgo valsts un sabiedrisko institūciju kontroles dažas kustības finansiāli un arī ideoloģiski palielina savu ietekmi. Mērķis, ko šīs kustības vai to līderi sev izvirza, ir tālejošs — lai arī pašreiz to ienākumi ir fantastiski, tās cer uz nākotni. Dažu sektu ārzemju "tēvi" investē Latvijā šo savu "meitas uzņēmumu" attīstībai lielus līdzekļus, cerot nākotnē tos atgūt ar uzviju. Situāciju var salīdzināt ar biznesu, kurā arī lielie magnāti atver savu uzņēmumu pārstāvniecības, iegulda naudu reklāmā jaunattīstītajās valstīs, darbojoties ar zaudējumiem, lai tad, kad jaunattīstīto valstu pilsoņu labklājība būs palielinājusies, atgūtu naudu. Sektas pašreiz investē savu "uzņēmumu" attīstībā un, līdzīgi iepriekšpieminētajām lielkapitāla firmām, nodarbojas ar savu organizāciju reklāmu. Pašlaik notiek tirgus nišu aizņemšana arī sektām. "Tirgus" jeb personas jau ir sadalījušās uz tradicionālo konfesiju rēķina. Lai arī Latvijā valsts ir šķirta no baznīcas, valstij nevar būt vienaldzīga pilsoņu attieksme pret valsti, jo pārliecīga valsts tolerance ir jāuzskata par vienaldzību un tā var radīt tādas bēdīgas sekas kā Japānā, kurā darbojas viena no pasaulē visplašāk pazīstamākajām destruktīvajām sektām "Aum Shinrikyo" (Augstākā Patiesība.) Sekta 1985.gada martā Tokijas metro izlaida zarīna gāzi. Bojā gāja 12 cilvēki, tūkstošiem cilvēku saindējās un kļuva par invalīdiem. Akcijas mērķis bija radīt jukas valsts līmenī, lai, izmantojot radušos situāciju, ieņemtu valsts parlamentu un iedibinātu virs zemes Dieva valstību, kurā visi dzīvotu pēc sektas sludinātajiem "augstākās patiesības" principiem. Aptuveni 400 no 10 000 kulta locekļiem tika arestēti. Pret vairākiem simtiem sekotāju tika ierosinātas krimināllietas. Milzīgs demokrātiskās valsts policijas un ierēdņu aparāts iesāka tiesvedību pret sektu. Starp citu, sektu apsūdzēja arī par augsta ranga ierēdņu slepkavībām, to skaitā arī par kāda policista nogalināšanu. Rezultāts, ko sniedz izmeklēšana, ir pat ļoti nožēlojams — valsts izrādījās bezspēcīga ieviest kārtību savā teritorijā, jo tieslietas pret sektām ļoti atgādina tieslietas pret mafiju. Tāpat kā mafijas vadītājiem, arī sektu vadītājiem bija gandrīz neiespējami inkriminēt sektas noziegumus. Augstākās patiesības vadītājam (guru) Šoko Asaharam prokurors prasīja nāvessodu, taču tas tika noraidīts, jo Š.Asahara izmeklēšanas laikā palīdzēja policijai. Tikai pēc desmit gadus ilgas izmeklēšanas Šoko Asaharam piesprieda mūža ieslodzījumu. Par teroristisko aktu nāvessods tika piespriests tikai Š.Asaharas vietniekam Kazuaki Okazaki. Viņš bija arī Augstākās patiesības sektas dibinātājs. Pareizāk, nevis par teroristisko aktu, bet par slepkavību, kas saistās ar ierosināto tiesvedību pret šo noziegumu. Tiesa atzinu viņu par vainīgu četru slepkavību izdarīšanā. Neraugoties uz visām vajāšanām no valsts puses, uz vadības izolāciju no sabiedrības, kā arī uz vadītāja Šoko Asaharas nodevību, tagad sekta ir pieaugusi vairāk nekā divas reizes un Japānas varas iestādes nezina, kā šo lietu pabeigt. Protams, Japāna ir tālu, bet, nedomāju, ka šajā laikā ir kāda nozīme ģeogrāfiskam attālumam, būtiska ir ideoloģijas dzīvotspēja. Ja ņem vērā, ka Krievijā Augstākās patiesības asni ir izrādījušies pietiekami dzīvotspējīgi un vairāki desmiti šīs kustības biedru tika arestēti 90. gadu sākumā, vienlaikus ar masveida arestiem Japānā, tad tas liek domāt par nopietnām Krievijas drošības struktūru bažām. Protams, sektas biedri Krievijā tika atbrīvoti, jo, nespējot organizāciju padarīt par pretvalstisku, valsts juristi nespēja tos organizācijas biedrus, kas nav veikuši noziedzīgu nodarījumu, apsūdzēt tikai par piederību kādai organizācijai. Arī Eiropas valstu prakse, cīnoties ar sektām, pierādīja, ka demokrātiska valsts nespēj radikāli vērsties pret sektām.

Daudzas attīstītās rietumvalstis ir atsacījušās no domas par valsti bez sektām. Sektas, kas ir reliģijas apendiks, neatraujami eksistē valstīs, kur pastāv reliģijas brīvība. Pieredze, ko mēs varam mācīties no Vācijas, Francijas, Itālijas, Beļģijas un daudzām citām valstīm ir elementāra. Ar JRK, kuras darbojas pret sabiedrības interesēm, valsts var cīnīties tikai likumā noteiktā kārtībā, izmantojot vispārīgo likumdošanu. Nespeciālistiem diemžēl maz zināms ir fakts, ka par sektām un jaunajām reliģiskajām kustībām Eiropas Padome ir izdevusi īpašu rekomendāciju 1178 (1992), kas kontekstā ar attiecīgu direktīvu aicina ES valstis automātiski nepiešķirt reliģiskas organizācijas statusu. Gadījumos, kad sektas iejaucas nelikumīgos vai noziedzīgos darījumos, ES iesaka apdomāt iespēju anulēt reliģiskas organizācijas — kā juridiskas personas statusu, kurš garantē tām nodokļu atlaides un noteiktu tiesisko aizsardzību. Šīs pašas direktīvas 5. punktā ES aicina šajā sakarā ES dalībvalstis nostiprināt un uzlabot informācijas apmaiņas procesu, lai apkopotu ziņas par sektu fenomenu, bet turpat 7. punktā aicina Eiropas Komisiju un ES dalībvalstis būt maksimāli vērīgām pret to, lai sektas nesaņemtu nekādu valsts palīdzību. Kā redzams, arī Eiropas Parlaments ir sapratis: pastāv tādas sektas, kuru organizatoriskās struktūrvienības neaprobežojas ar kādas konkrētas valsts teritoriju, darbojas visā pasaulē, pārkāpjot cilvēktiesību normas un veicot noziedzīgus darījumus. Pēc EP domām, sektas izdara šādus noziegumus: tirgošanos ar cilvēkiem jeb kidnapingu, seksuālo ekspluatāciju, nelikumīgu brīvības atņemšanu, spīdzināšanu, kūdīšanu uz vardarbību, rasisma sludināšanu, nodokļu nemaksāšanu, nelikumīgu kapitāla pārvietošanu, ieroču un narkotiku tirdzniecību, pārkāpumus darba likumdošanā un nelikumīgas ārstniecības piekopšanu u.c.

ES valstīs, kur reģistrē JRK, valsts nerepresē tās ticības sakarā. Ja sektas veic kādu prettiesisku darbību, tās soda par šo noziegumu. Soda ne tikai reliģisku organizāciju kā juridisku personu, tādā gadījumā tā būtu cīņa ar vējdzirnavām. Soda arī personas, kas darbojas šajās organizācijās. Līdz jaunā Krimināllikuma pieņemšanai tas bija sarežģīti. Tagad Krimināllikuma 12.p. ir atzīmēta fizisko personu kā juridiskas personas pārstāvja atbildība. Latvijas Krimināllikuma 12.p. nosaka, ka par noziedzīgu nodarījumu juridiskās personas lietā atbild tā fiziskā persona, kura šo nodarījumu izdarījusi kā attiecīgās juridiskās personas pārstāve vai tās uzdevumā, vai būdama juridiskās personas dienestā, kā arī šādas fiziskās personas līdzdalībnieks.

Eiropas valstīs, kas nav postsociālistiskas, izšķir šādas galvenās tendences, kas būtu jāievēro arī Latvijā:

•cīņa ar sektu tikai tādā veidā, ka valsts mākslīgi liedz tai iespēju radīt juridisko personību, nedod gaidīto rezultātu. Sekta sekmīgi pastāv kā veidojums arī bez reģistrācijas. Reģistrācija tai nepieciešama, lai veiktu zināmas funkcijas. Reģistratoram rūpīgi jāpēta mērķu formulējums un to atbilstība likuma normām. Savukārt par nereģistrētām jāgādā valsts slepenpolicijai;

• reliģisko organizāciju reģistrācija ir formāls akts. Mēs visi zinām, ka juridisku personu reģistrācija valstij ir nepieciešama. Bez juridiskas personības tiesībām organizācija nevar eksistēt un attiecīgi normāli funkcionēt, tāpēc Eiropas tiesībnieki uzskata, ka juridiskas personas — organizācijas — statūtu reģistrācija vairāk ir nepieciešama trešajām personām, lai tās spētu izprast organizācijas reprezentatīvu (direktoru, priekšsēdētāju, prezidentu u.c.) kompetenci un pilnvaru robežas. Juridiskās personas var darboties civiltiesiskajā apritē, tikai ar pilnvaroto personu starpniecību, kas ir tiesīgas darboties organizācijas vārdā. Izpratne nepieciešama, lai strīdu gadījumā tiesa kā valsts iedibināts neitrāls izšķīrējs varētu taisnīgi izšķirt šī sarežģītā cilvēka un īpašuma kopuma tiesību deleģēšanas institūtu. Tiesa var juridiskas personas lietu skatīt tikai pēc pilnvarošanas, kuras esence un kārtība atrodama valsts akceptētos statūtos;

• nodokļu atvieglojumiem ir jābeidzas, kad organizācija, kas radīta sabiedrības labumam, sāk darboties savu dibinātāju savtīgajās personiskajās interesēs;

• Eiropas Komisijas pētījumi liecina, ka vecāku lūgumi izmeklēt JRK attieksmi pret viņu bērniem visbiežāk rodas sakarā ar sabiedrībā radīto histēriju, ko izsaukušas publikācijas presē;

•biedru iesaistīšanās organizācijā ir gluži privāta lieta.

Ne vienmēr likvidācija ir labākais risinājums attiecībā pret JRK, jo:

1) tā var atkal izveidoties citā juridiskā veidolā, un valdība zaudēs kontroli pār to;

2) nevar prognozēt ticīgo reakciju — iespējami nemieri. Daudz efektīvāk ir ierobežot tās darbību un par sodu laupīt tai pienākošās privilēģijas (nodokļu atlaides u.c.). Tikai pastāvot valsts uzraudzībai, ir iespējams kontrolēt grupu.

Sektu darbības analīze rāda, ka pat ar antisektu likumdošanas bāzes pieņemšanu to problēma netiek atrisināta. Pēc aizliegšanas sektas vēl vairāk palielina savu konspirāciju, pēc sektu vadības izolācijas paliek problēma ar sektu adeptiem, kuru rīcība nav prognozējama. Daudzas sektas reģistrējas arī kā sabiedriskās organizācijas, arodbiedrības un uzņēmējsabiedrības. Daudzas no tām regulāri maina savus nosaukumus, kas ļoti apgrūtina to identifikāciju. Sektu kā objektu nevar juridiski definēt, jo jebkura definīcija rada lielu kļūdas iespējamību. Piemēram, Francijas varas iestādes nonākušas pie secinājuma, ka sektu definēšana likumdošanā ir sava veida lamatas. Ja sektas definē šaurā izpratnē, diezgan daudzas sektas paliek ārpus definīcijas. Ja definē plaši, tad daudzas organizācijas, kas ir interešu grupas, tiek iekļautas šajā definīcijā. Sektu hierarhija ir komplicēta un tā, atšķirībā no tradicionālās organizācijas, nav reducējama tikai reliģiskas organizācijas statūtos. Tā nav tverama un mēdz būt internacionāla.

Labākais paraugs Latvijai, kā tikt galā ar sektantisma problēmām, ir Francija. Pašreiz Latvijā pēc Francijas Starpministriju sektu pētīšanas biroja2 analoģijas ir izveidota Jauno reliģisko kustību pētīšanas padome, kas darbojas LR Tieslietu ministrijā Sabiedrisko un reliģisko lietu departamentā. Tomēr atšķirībā no Francijas biroja tā ir neefektīva, jo darbojas pretēji — Francijas birojā ietilpstošo institūciju locekļi sniedz informāciju birojam, kas to apkopo, bet Latvijā Sabiedrisko un reliģisko lietu departaments sniedz informāciju padomē ietilpstošo institūciju pārstāvjiem. Darbinieki, kuru tiešais uzdevums ir reģistrēt reliģiskas organizācijas, atbildēt uz vēstulēm un sniegt izziņas, nodarbojas ar pētniecību un datu apkopošanu. Latvijā atšķirībā no Francijas pilnībā netiek skatītas nereģistrētās reliģiskās sektas vai tās sektas, kas reģistrētas kā sabiedriskas organizācijas. Tas tāpēc, ka par nereģistrētām departaments zināt nevar, bet par sabiedriskajām organizācijām atbildīgs LR Uzņēmumu reģistrs. Tāpēc visefektīvāk būtu atjaunot Latvijas brīvvalsts laikā pastāvējušo Garīgo lietu pārvaldi, kuras uzdevumos bija analizēt, koordinēt un veidot valstisko reliģijas politiku. Reliģijas politika nepieciešama, lai valsts spētu "turēt roku uz pulsa", jo reliģija ir ideoloģija, kas bieži vien ir pamats gan reliģiskiem konfliktiem, gan arī sekmīgai pilsoņu nacionāli etniskajai kooperācijai. Laba valsts un reliģiju sadarbība nodrošina gan valsts un baznīcas šķirtības principa ievērošanu, gan Satversmē paustās reliģijas brīvības idejas īstenošanu.

Kā cīnīties ar sektantismu? Kā jau minēju, būtu nepieciešama struktūra, kas ne tikai reģistrētu vai nereģistrētu JRK, bet arī nodarbotos ar izpētes darbu. Bez tā pašreiz mūsu valstī to darīt ir gandrīz vai bezcerīgi. Lai varētu cīnīties (nepieļaut izplatību),

nepieciešams apzināties pašreizējo antisabiedrisko sektu izplatību;

Reliģisko organizāciju likumā jaunās reliģiskās kustības ir jānodala no tradicionālajām. Šai nodalīšanai ir jābūt nevis diskriminējošai (piemēram, publisko darbību ierobežojošai), bet diferencētai — nodokļu atlaides piešķirot tikai pēc noteikta reliģiskās organizācijas darbības laika perioda — 25 gadiem;

likumā "Par sabiedriskajām organizācijām un to apvienībām" kā īpašs sabiedrisko organizāciju veids ir jānosaka reliģiska biedrība, kura ir sabiedriska, nevis reliģiska organizācija. Tādas organizācijas jau ir noteiktas Igaunijas likumdošanā.

Nobeigumā atgādināšu, ka Latvijā no šī gada 1. aprīļa būs spēkā Krimināllikuma 226.pants, kas tiešā veidā attiecas uz reliģiskām organizācijām, — "Sabiedriskās drošības, kārtības un personas veselības apdraudējums, veicot reliģisko darbību". Latvijā tā piemērošanā nav prakses, un tāpēc vēl nevar būt precedentu, lai to komentētu. Tas nosaka, ka par tādas grupas organizēšanu vai vadīšanu, kuras darbība, izpauzdamās kā reliģiskas mācības sludināšana un reliģisko rituālu izpildīšana, ir saistīta ar kaitējuma radīšanu sabiedriskajai drošībai un kārtībai, personas veselībai, ar likumu aizsargātām personas tiesībām un interesēm, vai par personas piedalīšanos šādās darbībās, soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem vai ar naudas sodu līdz simt minimālajām mēnešalgām. Bez spēcīgas valsts iestādes — Garīgo lietu pārvaldes —, kurai būtu uzticēta ne tikai reģistrācija, bet arī izziņas funkcija, administratīvā līmenī iepriekšminētais pants tā arī paliks tikai kā nedzīvs vārdu sablīvējums... Valstij jārūpējas par savu pilsoņu drošību un stabilu valsts varu, kas nodrošina vairākuma attīstību un neierobežo mazākuma brīvību.

1 Tomēr Sabiedrisko un reliģisko lietu departamenta rīcībā — reģistrētajos statūtos, ziņojumos un iesniegumos — nav ziņu, ka kāda no Latvijā reģistrētajām reliģiskajām organizācijām apzināti gatavotos izdarīt (vai aicinātu izdarīt) masu pašnāvības aktu. Varbūt šāda informācija ir citu valsts pārvaldes iestāžu rīcībā, jo TM ir sava ar likumu noteikta kompetence — reģistrēt reliģiskās organizācijas, būt par koordinatoru, nevis izziņas veicēju.

2 Francijā birojs izveidots ar 1996.gada 9. maija Francijas prezidenta dekrētu. Tika dibināts Starpministriju sektu pētīšanas birojs, kas atrodas Francijas premjerministra pakļautībā. Sekratariāta pienākumus birojā veic Iekšlietu ministrijas darbinieki. Birojs ir tiesīgs izveidot darba grupas un uzlikt saviem locekļiem par pienākumu veikt noteiktas darbības. Starpministriju sektu pētīšanas birojā darbojas premjerministrs, tieslietu ministrs, izglītības ministrs, aizsardzības ministrs, ārlietu ministrs, sociālo lietu ministrs, iekšlietu ministrs, pilsētu un urbānisma lietu ministrs, aizjūras teritoriju un departamentu ministrs, jaunatnes un sporta ministrs, budžeta ministrs, humanitārās darbības ministrs, pētniecības lietu ministrs, psihiatrs, Bērnu aizsardzības centra direktors, deputāti un senatori, izglītības ģenerālinspektors un valsts padomes loceklis. Tie starpministriju sektu pētīšanas biroja locekļi, kas nav ministri, tiek iecelti pēc tieslietu un iekšlietu ministra piedāvājuma.

Šā biroja pienākumos ietilpst analizēt sektu fenomenu un regulāri informēt premjerministru par darba rezultātiem un piedāvāt valdībai sektantisma apkarošanas pasākumu plānu projektus.

Patstāvīgu biroja vadību veic ģenerālreferents, ko prejerministrs ieceļ uz trim gadiem. Birojam ir arī grūtības, pirmkārt, tās ir Francijā spēkā esošās cilvēktiesību normas (deklarācijas, konvencijas un Francijas konstitūcija), no vienas puses, un sektu patvaļa, no otras; otrkārt, pats jēdziens "sekta" vēl nav definēts ne likumā, ne arī tiesu praksē. Piedevām daudzas jaunās reliģiskās kustības vispār nereģistrējas.