Saeimas 2011.gada 28.aprīļa sēdes stenogramma (nobeigums)

Stenogrammas nobeigums. Sākums – Saeimas materiālu 29.laidienā („LV”, Nr.68, 03.05.2011.)

Sēdi vada Latvijas Republikas 10.Saeimas priekšsēdētājas biedrs Gundars Daudze.

Sēdes vadītājs. Godātie kolēģi! Pulkstenis ir 11.00. Lūdzu, ieņemiet vietas!

Turpināsim Saeimas 28.aprīļa sēdi. Atgādinu, ka mēs turpinām izskatīt likumprojektu „Grozījumi Darba likumā” un esam tikuši līdz 2.priekšlikumam.

Turpināsim debates.

Vārds deputātam Visvaldim Lācim, otro reizi.

V.Lācis (pie frakcijām nepiederošs deputāts).

Cienījamie kolēģi! Es būtu priecīgs, ja zālē būtu... Pašreiz nevaru saskatīt... Vai Ainārs Šlesers ir šeit zālē? (No zāles dep. A.Šlesers: „Ir! Ir!”) Maza replika jums, jo jūs teicāt, ka mēs jau, redzat, tie mazie, mēs jau nevaram; angļi, briti un visi tie miljoni – tie varot citādāk rīkoties.

Latvijā visvairāk izplatītais ielas nosaukums ir „Raiņa iela”. (No zāles: „Rīgas iela arī!”) Tas ir sen zināms. Skaitliski tas savulaik pārspēja pat nosaukumu „Ļeņina iela”. Un, lūk, Rainis jums ir devis atbildi (nevis Visvaldis Lācis!): „Mēs maza cilts, mēs būsim lieli tik, cik mūsu griba.” Bet jūs negribat. Un tā ir jūsu nelaime. (No zāles dep. Dz.Ābiķis: „Pareizi, Visvaldi!”)

Tālāk. Jūs, sēdes vadītāja kungs, arī cenšaties mani ierobežot vienmēr. Viss ir konsekventi... Arī šis Darba likuma jautājums saistās ar valsts valodas lietošanu, ar izglītību un tikai pēc tam – ar darbu. Un es jau biju šajā tribīnē. Un tā ir atbilde arī Orlova kungam. Un arī pārējiem.

Kanāda. Es vienreiz par to jau runāju. Atgādināšu vēl. Vai mēs varam vai nevaram, vai mēs drīkstam...? Drīkstam, varam, un tas jādara! Kanādā ir autonoma province Kvebeka (nav valsts pat!), bet Kvebekas provincē darba devējam jāuzrunā darba ņēmējs franču valodā, nevis angļu valodā. Un viņu soda, ja... Es turienes Sodu likumu nezinu... nezinu, kādā veidā soda... Ja ienāk viens darba meklētājs, piemēram, riepu montētājs, autoservisā, tad viņš jāuzrunā franču valodā. Respektīvi, Latvijā būtu jāuzrunā latviešu valodā, un tam riepu montētājam jāatbild latviešu valodā, jo šeit ir Valsts valodas likums; visiem, kas nodarbojas ar pakalpojumu sniegšanu, prasa, ka jāzina latviešu valoda. Redziet, cik vienkārši! Bet mēs stiepjam garumā un runājam, grozāmies riņķī un apkārt un negribam to atzīt, un mīdām kājām paši savu valodu.

Vēršos arīdzan pie kolēģes Druvietes. Es ar jums kopā esmu bijis daudzus gadus. Reti kāds latviešu valodu aizsargā tik enerģiski kā jūs. Bet jūs arī lietojat frāzi „sabiedrības interesēs”. Orlovam un krievvalodīgajiem cilvēkiem, krieviem, gluži dabiski, tas... tas nav nekāds mīnuss viņiem. Viņi aizstāv savas privilēģijas. Tiesību jau viņiem nav... Iekarotās tautas pārstāvjiem... Mēs, Latvijas Saeima, esam nosodījuši okupāciju...

Sēdes vadītājs. Lāča kungs, jūsu uzstāšanās laiks ir beidzies.

V.Lācis. Jā, jā, es zinu to.

Viņi privilēģijas savas aizstāv... Un tās aizstāvētu arī tad, ja Latvijā būtu 40 procenti vāciešu.

Sēdes vadītājs. Jūsu uzstāšanās laiks ir beidzies.

V.Lācis. Ja nebūtu krievu... Ja vācieši būtu uzvarējuši karu un šeit būtu 40 procenti vāciešu, tas pats notiktu. Katra tauta aizstāv savas privilēģijas.

Sēdes vadītājs. Lāča kungs, jūsu uzstāšanās laiks ir beidzies! Jau pusminūti jūs esat pārtērējis. Es jums atņemu vārdu. Viss.

Nākamajam vārds...

V.Lācis. Lūdzu pagarināt man uzstāšanās laiku par pusminūti.

Sēdes vadītājs. Vai deputātiem ir iebildumi? Deputāti neiebilst. Vēl pusminūte jums ir.

V.Lācis. Cienījamā kolēģe Druviete! Nav sabiedrības interešu valodas aizstāvēšanā – sabiedrība šķeļas –, bet ir latviešu tautas intereses valodas aizstāvēšanā.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds deputātam Dzintaram Ābiķim.

Dz.Ābiķis (frakcija „Vienotība”).

Augsti godātais sēdes vadītāj! Cienījamie kolēģi! Valsts valodas politikas galvenais instruments, neapšaubāmi, ir izglītības sistēma. Tāpat samērā svarīga, pat ļoti svarīga varbūt ir pašu latviešu lingvistiskā uzvedība. Ja mēs televīzijā redzam, piemēram, tādu raidījumu „Zveja”, kuru vismaz makšķernieki noteikti skatās un kura vadītājs ir latvietis un intervējamie, caurmērā 90 procenti un pat vairāk, ir latvieši, bet viņi visi savā starpā runā krieviski, tad, es domāju, tas nekādā veidā neveicina cittautiešu un arī pašu latviešu labvēlīgu attieksmi pret valsts valodu – pret latviešu valodu.

Neapšaubāmi, globalizācija ir viena no galvenajām šābrīža pasaules iezīmēm. Un, neapšaubāmi, darba tirgus ir ārkārtīgi internacionāls. Un tāpēc īpaši sajūsmināties par to, ka šis iesniegtais priekšlikums visu atrisinās vai atrisinās daudz, nevajadzētu. Jo te ir zināma pretruna. Darba devējam ir aizliegts pieprasīt konkrētas svešvalodas prasmi, ja darba pienākumos neietilpst šīs svešvalodas lietošana... Bet, mīļie cilvēki, darba devējs jau ir tas cilvēks, kas nosaka šos darba pienākumus! Te ir tā pretruna! Un tāpēc tas visu neatrisinās.

Mēs kādreiz brīnāmies, nu, kāpēc pavāram būtu jāzina latviešu valoda vai būtu jāzina kāda vēl papildu svešvaloda. Darba devējs ļoti vienkārši pateiks: ja tu gribi reklamēt mūsu produkciju, tev ir jāiziet arī ārā, restorāna apmeklētāju zālē, jānodemonstrē savas prasmes un jākomunicē ar apmeklētājiem! Un bieži vien arī... Tā tas notiek daudzviet pasaulē. Un darba devējs atradīs iespēju, kā pamatot šīs savas prasības pēc citas valodas zināšanām.

Bet tanī pašā laikā es tomēr atbalstīšu šo priekšlikumu, jo priekšlikums ļaus, es domāju, izvairīties no tādām perversām situācijām, par kurām runāja Rasnača kungs. Tātad šim priekšlikumam vairāk būs tāda preventīva nozīme, jo atsevišķos gadījumos tomēr šis darba devējs vairs varbūt negribēs nodemonstrēt savu varu un neprasīs nepamatotas valodas zināšanas mājadītājai vai kādai varbūt citas profesijas pārstāvei vai pārstāvim, kam tik tiešām tās valodu prasmes nu nekādā gadījumā nav nepieciešamas.

Tāpēc es šā iemesla dēļ atbalstīšu šo priekšlikumu, lai gan būtu naivi domāt, ka tas ļoti daudz ko atrisinās.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds debatēs Labklājības ministrijas parlamentārajam sekretāram Andrejam Staķim.

A.Staķis (Labklājības ministrijas parlamentārais sekretārs).

Cienījamais sēdes vadītāja kungs! Deputāti! Vispirms es.... Svarīgākais, ko es gribu pateikt šā likumprojekta sakarā, ir tas, ka... un tas arī visvairāk uztrauc Labklājības ministriju. Tātad šim likumprojektam spēkā stāšanās termiņš jeb laiks, kad direktīva ir jāpārņem, ir 20.jūlijs. Ja tas netiek izdarīts līdz šim datumam, tad minimālais sods, kas ir jāmaksā Latvijas valstij, ir 400 tūkstoši eiro.

Nākamais. Es jau vairākas reizes norādīju Saeimas komisijā, aicinot deputātus iesniegt atsevišķu likumprojektu, kur politiski tiktu izskatīti visi šie jautājumi, un ielikt visus direktīvas noteikumus šajā likumprojektā.

Es vienojos ar Saeimas priekšsēdētājas kundzi par šādu risinājumu, bet diemžēl risinājums ir nedaudz citādāks. Runājot konkrēti par 2.priekšlikumu, man jāpiekrīt Ābiķa kungam, jo tiešām ir tā: darba devējs pats nosaka darba pienākumus, un tad darba devējs ierakstīs kaut vai tam pašam mežstrādniekam, ka ir nepieciešams darbinieks, kas reizi gadā, piemēram, tiks nosūtīts uz kādu citu darba vietu, kur ir līgumsaistības ar kādu uzņēmēju no Krievijas un kur ir nepieciešamas krievu valodas zināšanas. Tā nebūs izeja!

Turklāt jau šobrīd Darba likuma 7.pantā ir atšķirīga attieksme attiecībā uz aizliegumu. Tātad, ja šis pretendents secina to, ka ir pārkāptas viņa tiesības, viņš droši var vērsties tiesā, respektīvi, mehānisms jau šobrīd Darba likumā ir iestrādāts.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds deputātam Raivim Dzintaram, otro reizi.

R.Dzintars (VL–TB/LNNK frakcija).

Godātie kolēģi! Cienījamais Šlesera kungs, kurš noteikti ir ļoti pieredzējis atsevišķās jomās, ļoti pareizi pateica, ka zināt valodas ir ļoti vajadzīga lieta.

Es, neapšaubāmi, arī piekrītu šim apgalvojumam, jo uzskatu, ka konkurētspējīgam jaunam cilvēkam ir jāzina angļu valoda. Varētu diskutēt vēl par to, vai otra valoda, kas būtu jāzina, ir krievu valoda... vai varbūt ķīniešu, franču vai kāda cita valoda, bet ne jau par to ir runa.

Runa ir par to, ka šie aptaujas pētījumi, kurus es jau pieminēju, liecina, ka 63 procenti 7.–12.klašu skolēnu krievu valodu šādā pietiekamā līmenī nepārzina. Un runa ir tikai par to, ko viņi darīs: vai viņi tiešām sekos Šlesera kunga priekšlikumam un brīdī, kad sastapsies ar diskrimināciju, ņems rokās grāmatu un valodu mācīsies, – tādi cilvēki, kas nekad krievu valodu nav mācījušies. Un, kā jūs zināt, lai iemācītos valodu, ir tomēr vajadzīgi zināmi resursi un zināms laika posms; zināmi līdzekļi tur ir jāiegulda. Vai viņi mācīsies, vai viņi drīzāk brauks meklēt darbavietu tur, kur to būs iespējams iegūt bez valodu zināšanām?

Tāpēc, lūdzu, nesarežģīsim šo jautājumu, nepieiesim tam ar manipulatīviem līdzekļiem! Faktiski balsojums ir par to, vai mēs gribam lielu Latvijas iedzīvotāju daļu, latviešu jauniešus, saglabāt Latvijai vai arī viņi mums ir vienaldzīgi.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds deputātei Inai Druvietei, otro reizi.

I.Druviete (frakcija „Vienotība”).

Kolēģi! Viena norma, protams, neko neatrisinās, bet valodas politikas sistēmā katrai normai, katram pasākumam ir sava vieta, un tieši šajā jomā es redzu lielu, baltu plankumu, kura neaizpildīšana var apdraudēt visu valodas politikas sistēmu kā tādu. Un runa šoreiz ir tieši par vienu konkrētu normu – par nepamatotām svešvalodu prasmes prasībām darba tirgū, un šeit mēs varam minēt gan instrumentālu, gan integratīvu pamatojumu, kāpēc šāda norma mūsu parlamentam šodien būtu jāpieņem, un tas arī, protams, paātrinātu likuma pieņemšanu. Šeit es neredzu nekādu korelāciju starp likumprojekta pieņemšanu trešajā lasījumā un diskusijām par šo pantu, jo, ja rodas kāda aktualitāte realitātē, tā ir jārisina likumdošanā.

Šeit, protams, pamatā nav apsvērumu par to, kāds ir juridiskais formulējums, arī par to, cik viegli vai grūti darba devējam būs pierādīt šo nepieciešamību; šeit būtībā runa ir par principu, proti, par to, vai valsts valoda Latvijā ir pašpietiekama valoda, vai arī tomēr mūsu ideālais modelis ir šī Latvijas apstākļos nereālā universālā trīsvalodība. Neviens nenoliedz valodu prasmes nepieciešamību, neviens nenoliedz, ka angļu vai krievu valoda nepieciešama starptautiskos sakaros un, pieņemsim, pat apkalpojošajā sfērā, par ko varētu diskutēt, bet šeit ir ļoti konkrēts priekšlikums, kas aizpilda baltu plankumu mūsu valodas politikā, un kā tādu to es aicinu arī atbalstīt.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds deputātam Dzintaram Rasnačam, otro reizi.

Dz.Rasnačs (VL–TB/LNNK frakcija).

Godātie kolēģi! Izskanēja viedoklis, ka nekas jau nemainīšoties. Nē, Ābiķa kungs, tā tas nav! Es apmēram gadu sekoju šiem sludinājumiem, tieši šiem diskriminējošajiem sludinājumiem, un ievēroju, ka pirms mēnešiem septiņiem, astoņiem, kad šis jautājums sabiedrībā tika debatēts skaļāk, šo diskriminējošo sludinājumu īpatsvars samazinājās par apmēram vienu trešdaļu. Tas jau vien ir pozitīvs šīs prevencijas risinājums.

Otra lieta. Par izpratni, kas ir diskriminācija un kas nav. Man ar skumjām jāsecina, ka ļoti daudziem maniem kolēģiem nav izpratnes par to, kas ir diskriminācija. Un te acīmredzot vajadzētu skaidri un gaiši pateikt, ka, ja investors ienāk šajā valstī, viņam jāizrāda cieņa šai valstij un šīs valsts sabiedrībai, viņam ir jāiemācās latviešu valoda, bet, ja viņš to nespēj, viņam jāizmanto tulks. Un kam gan citam, ja ne Šlesera kungam ir zināms šāds investors. Tas ir Bertolds Fliks, kurš zina latviešu valodu un lieto latviešu valodu, es domāju, augstākā līmenī nekā... lai mani atvaino kolēģi, kas sēž kreisajā pusē!... nekā, nu, vismaz 20 procenti no mūsu tautas priekšstāvju kopuma. Latvijā ir jāienāk šādiem investoriem, kas ciena šo valsti un ciena šo tautu.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds deputātam Aināram Šleseram, otro reizi. Šlesera kungs, jums vārds otro reizi!

A.Šlesers (PLL frakcija).

Godājamie kolēģi! Protams, mēs varam vēlreiz... varam iepazīties sīkāk ar to darba piedāvājumu sarakstu, kuru jau divreiz rādīja šodien Rasnača kungs, bet man tomēr gribētos, lai mēs, cīnoties par latviešu valodas tiesībām, kaut kādā veidā nepadarītu vēl konkurētnespējīgākus mūsu jauniešus.

90.gadu sākumā, kad mēs atguvām neatkarību, kā visi labi atceramies, ja pagalmā spēlējās bērni un ja kaut vai viens no šiem bērniem bija bērns, kuram krievu valoda ir dzimtā valoda, tad parasti visi latvieši runāja krievu valodā. Tā mēs... tādā vidē mēs esam dzīvojuši. Un, lai „atspēlētos”, mēs teicām: „Nē! Tagad mēs piespiedīsim, ka visi krievu bērni runās latviešu valodā!” Un mēs arī piespiedām. Un pašlaik tiešām praktiski visi arī mācās.

Bet runa ir par starptautisko biznesu. Mēs šodien varam teikt: ja mēs būtu attīstīta valsts, ja mūsu ekonomika attīstītos griezdamies un mēs pelnītu ārprātīgu naudu un aizdotu vēl vairāk naudas saviem kaimiņiem... Diemžēl mēs esam tādā situācijā, ka mēs esam parādā, ka mēs aizņemamies... Tāpēc investoru piesaiste, tas, ko teica Rasnača kungs: „Ja jūs gribat investēt, tad sākumā iemācieties latviešu valodu!” ...Nu tā mēs jau varam līdz absurdam aiziet!

Investori iet tur, kur var pelnīt, nevis tur, kur viņiem prasa iemācīties konkrētās valsts valodu. Ko ta’ – ja investors grib strādāt Baltijā, vai tad viņam būtu jāzina latviešu, lietuviešu un igauņu valoda? Man šķiet, ka šodien ir jāsaprot viena lieta: tie Latvijas jaunieši, kas ir aizbraukuši arī uz ārzemēm, tajā skaitā uz Lielbritāniju, dabū darbu apkalpojošajā sektorā vieglāk, jo viņi runā nevis tikai latviešu un angļu valodā, bet arī tāpēc, ka viņi runā vēl krievu valodā. Un man šķiet, ka tad, ja mēs gribam attīstīt savu valsti un piesaistīt Latvijai starptautiskās investīcijas, salīdzināt Latviju ar Singapūru, kur plaši izmanto, piemēram, angļu valodu, mums ir jāpasaka, ka mēs nebaidāmies no tā, ka cilvēki runā daudzās valodās. Bet tas slavenais teiciens: „počemu bez šļapi?” („kāpēc bez cepures”) joprojām paliek spēkā... Mēs varam pieņemt jebkādus likumus, kādus mēs gribam...

Sēdes vadītājs. Šlesera kungs, jūsu uzstāšanās laiks ir beidzies.

A.Šlesers. ...taču, ja privātais uzņēmējs nedos darbu kādam latvietim, tad viņš atradīs arī citu iemeslu.

Tā ka domāsim par to, lai Latvija būtu konkurētspējīgāka, nevis, it sevišķi mūsu jaunieši, būtu konkurētnespējīgi.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds deputātei Dzintrai Hiršai.

Dz.Hirša (frakcija „Vienotība”).

Cienījamie deputāti! Šīs normas nepieciešamību uzsvēruši vairāki runātāji gan šodien, gan iepriekš. Gribu pievērst uzmanību tikai tam, kas man likās svarīgi, kaut arī varbūt es atkārtošu iepriekš teikto.

Pirmkārt. Kāpēc nepietiek ar jau esošo 29.panta devīto daļu vai 7.pantu par jebkuras diskriminācijas aizliegumu? Tāpēc, ka tiesu prakse valodas jomā ir pieņēmusi palaikam visai īpatnus spriedumus. Kaut vai pēdējais spriedums par Oto vārda rakstību vai arī juristu asās diskusijas Mencenas uzvārda rakstības lietā. Turklāt gan pirmajā, gan otrajā gadījumā Ministru kabineta noteikumi par šādu vārdu rakstību bija izstrādāti un pieņemti.

Ņemot vērā to, ka šajā gadījumā normu par darba devēja nepamatotu prasību izvirzīšanu svešvalodu prasmei var skaidrot gan kā diskrimināciju uz valodas pamata, gan kā nepamatotu papildu prasību izvirzīšanu darba ņēmējam, rodas pamatotas šaubas par šā panta interpretāciju tiesu iestādēs. Tāpēc, lai nebūtu nekādu pārpratumu, šī norma ir nepieciešama.

Otrkārt. Arguments, ka darba devējs var šo normu vienkārši nerespektēt, kā tautā saka, „apiet ar līkumu”, ir tikpat pamatots vai nepamatots kā 7.panta par diskriminācijas aizliegumu iekļaušana Darba likumā vispār, jo arī diskrimināciju bieži vien ir grūti pamatot un vēl biežāk – pierādīt.

Treškārt. Katram darba ņēmējam ir jābūt arī tiesībām brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai, kā to garantē Satversmes 106.pants, un tas attiecināms uz nodarbinātību gan privātajā, gan publiskajā sektorā, turklāt arī attiecībā uz tādām profesijām, kurās darba tiesiskās attiecības netiek dibinātas uz Darba likumā regulētā darba līguma pamata. Tāpēc šīs tiesības darba devējs nevar patvaļīgi ierobežot ar nepamatotām prasībām.

Ceturtkārt. Jāuzsver, ka darba devēja brīva griba prasīt strādājošiem noteiktu valodu prasmes līmeni attiecināma vienīgi uz svešvalodām, jo Ministru kabineta noteikumi par valsts valodas zināšanu apjomu un prasmes pārbaudes kārtību profesionālo un amata pienākumu veikšanai, pastāvīgās uzturēšanās atļaujas saņemšanai un Eiropas Kopienas pastāvīgā iedzīvotāja statusa iegūšanai precīzi definē darba ņēmējam izvirzāmās valsts valodas prasmes prasības. Un tās aptver aptuveni 30 procentus no profesiju kopskaita. Tādējādi Latvijā ir izveidojusies tāda tiesiskā un valodas situācija, ka vienai daļai iedzīvotāju tiek garantēta aizsardzība pret viņu profesionālo pienākumu veikšanai izvirzītām pārāk augstām valodas prasmes prasībām, bet citai iedzīvotāju daļai izvirzāmās svešvalodu prasmes prasības tiek atstātas brīvā tirgus ziņā.

Piektkārt. Runājot par valodas politiku darba tirgū, vajadzētu saprast, ka šajā tirgū varam runāt gan par obligātu valodu prasmes nepieciešamību, piemēram, tūrisma sfērā, gan arī vēlamu valodu prasmi. Pakalpojumu sfērā parasti tā ir vēlama valodu prasme, ko bieži pieprasa kā obligātu, piemēram, veikalos. (Lai atceramies notikumus „Narvesen”, kad klientu neapkalpoja krievu valodā!) Bet, protams, šī prasība būtu attiecināma tikai uz to pakalpojumu sfēras daļu, kas vērsta uz valsts iekšējā tirgus apkalpošanu. Turklāt pakalpojumu sfērā lieti noder daudzas valodas, ne tikai krievu valoda. Arī ierēdņu izvēlē bieži pieprasa – nepamatoti – krievu valodas prasmi (lai atceramies kaut vai Valsts valodas centra vadītājam izvirzītās prasības!), kaut gan šobrīd mēs esam Eiropas Savienības valsts un loģiski būtu prasīt Eiropas Savienības valstu valodu prasmi. Turklāt par ierēdni var būt tikai cilvēks ar augstāko izglītību, kas jau pats par sevi nozīmē kādu svešvalodas prasmi.

Sestkārt. Paredzot aizliegumu izvirzīt sludinājumos nepamatotas prasības darba ņēmējam, tiks mazināta psiholoģiskā spriedze sabiedrībā, kas šādā nepamatotā prasībā, īpaši laikrakstos, saskata apdraudējumu latviešu valodas statusam. Vai mēs gribam vai negribam to saprast?

Septītkārt. Ņemot vērā iepriekš teikto, uzskatām, ka katrs gadījums, kad nepamatoti tiek prasīta kādas konkrētas valodas prasme, ir jāizvērtē. Tomēr, lai ātrāk tiktu atrisināts konflikts starp darba devēju un darba ņēmēju, tā risināšanā vēlams iesaistīt Valsts valodas centru, paredzot arī normu Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā un tikai tad tiesu, kā to paredz šis likums. Manuprāt, cits regulējums var būt un var arī nebūt.

Astotkārt. Piedāvātā norma skar visu Latvijas sabiedrību. Tāpēc atcerēsimies, ka tauta runā vienā valodā, bet indivīds runā vairākās valodās un ka mums jādomā par visu Latvijas tautu kopumā, nevis par atsevišķām sabiedrības grupām! Mums jānodrošina pieeja darba tirgum gan cilvēkiem, kas skolu ir beiguši, gan cilvēkiem, kas skolu nav beiguši. Gan tiem cilvēkiem, kas ir mācījušies svešvalodas, gan tiem, kas nav mācījušies svešvalodas.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds deputātam Jānim Dombravam.

J.Dombrava (VL–TB/LNNK frakcija).

Labdien, cienījamie Saeimas deputāti! Es vēlos norādīt uz diviem aspektiem, kas šodien ir izskanējuši šeit.

Pirmais. Es vēlos Labklājības ministrijas parlamentārajam sekretāram Andrim Staķim norādīt, ka tas ir vairāk nekā absurdi – teikt, ka komandējumā nosūtītam mežcirtējam ir jāzina attiecīgās valsts valoda. Es atvainojos, jūs 2009.gadā – saskaņā ar interneta vietni likumi.lv – esat bijis komandējumā uz Spāniju un Īriju, bet es šaubos, ka jūs pārzināt šīs abas valodas. Ja pārzināt, tad... Kas notiktu, ja jūs nosūtītu komandējumā uz... piemēram, uz Pakistānu? Jūs iemācītos uzreiz arī to valodu? Ir skaidrs, ka Latvijā ir jāstiprina latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda, un es vēlos Orlova kungam, Šlesera kungam un laikam arī Pimenova kungam, kas nāks runāt pēc manis, atgādināt zvērestu: „Es, uzņemoties Saeimas deputāta amata pienākumus, Latvijas tautas priekšā zvēru būt uzticīgs Latvijai, stiprināt tās suverenitāti un latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu [..].” (No zāles: „Kur ir pretruna?”) Tad nu šis ir likuma grozījums, kas vistiešākajā veidā stiprina latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu Latvijā.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds deputātam Igoram Pimenovam.

I.Pimenovs (SC frakcija).

Godātie deputāti! Es labi saprotu tos manus kolēģus, kuri vēlas aizstāvēt latviešu valodas pozīcijas valstī un sabiedrībā ne tikai šodien, bet arī nākotnē. Galu galā tas ir tas mērķis, kādam sekoja arī latviešu nacionālās revolūcijas, kā es saucu šo sociālo parādību, ko mēs pārdzīvojam tagad, ko iesācēji plānojuši un nosprauduši.

Es domāju, ka tas ir nopietns mērķis, un līdz ar to un tieši tāpēc mēs visi šeit apzināti – es gribu to apliecināt vēlreiz, Dombravas kungs! – esam solījuši pildīt savus pienākumus arī attiecībā uz valsts valodu kā vienīgo valsts valodu mūsu Latvijas Republikā.

Tomēr es gribu uzdot jautājumus, jo mēs labi saprotam, ka velns slēpjas kaut kā sīkumos. Vai ne? Un līdz ar to, mēģinot izdarīt to labāko valsts valodai... Nebūs tā, ka mēs vienkārši... patiesībā pazemināsim latviešu valodas prestižu ne tikai mazākumtautību jauniešiem, bet arī pašiem jaunajiem latviešiem. Vai mēs neizdarīsim viņiem lāča pakalpojumu, ja solīsim, ka likums atbalstīs viņu tiesības? Viņi būs ar vieglu dūšu devušies uz pilsētām, saprotot, ka likums viņus atbalsta tirgū un ka viņi ar savu dzimto valodu vien varēs atrast sev to labāko vietu Latvijas Republikā un varbūt arī ārpus tās. Varbūt arī ārpus tās. Varbūt arī ārpus Latvijas – tā viņi varbūt domās. Manuprāt, kolēģis Dzintars Ābiķis jau aizsāka šo tematu, kuru arī es gribu turpināt, – ka darba devējam attiecībā uz darba ņēmēju vienmēr būs noslēdzošais vārds jebkurā dialogā ar tādu jaunekli no laukiem. Darba devējs vienmēr atradīs iespējas pieņemt darbā tieši tādu darbinieku, kuru viņš vēlas pieņemt, nevis tādu, kuru no viņa gaida likumdevējs.

Un, ja mēs varam kaut kā tā... nu, izsmalcināties un iekļaut vēl arī citas prasības gan likumā, gan arī Ministru kabineta noteikumos, prasot darba devējiem aizliegt vēl kādu papildu prasību izvirzīšanu darba ņēmējiem, tad tas tikai pavairos jau tagad milzīgo paņēmienu skaitu, kā var apiet likuma izpildi. Es nedomāju, ka tādas normas, kuras mēs tagad apspriežam, uzlabos uzticību Saeimai kā likumdevējam mūsu valstī.

Un vēl vienu piemēru es gribētu jums pateikt.

Vakar es piedalījos.... es apmeklēju vienu pasākumu, kas bija Latviešu valodas aģentūras veiktā pētījuma prezentācija. Pētījuma nosaukums bija „Atbalsts valodas apguvei un bilingvālai izglītībai”. Aptaujātajiem skolēniem tika uzdots jautājums – arī mazākumtautību skolēniem, bet par tiem tagad es nerunāšu... Bet interesanti ir ar latviešiem. Latviešu mācībvalodas skolēniem tika uzdoti divi jautājumi: kādā valodā tu vēlētos pēc tam iegūt augstāko izglītību? Un nākamais jautājums: nākotnē strādāt savā profesijā. Tātad starp latviešu mācībvalodas skolēniem iegūt augstāko izglītību angļu valodā vēlētos 38 procenti no visiem aptaujātajiem skolēniem. Vēl vairāk! Nākotnē strādāt savā profesijā angļu valodā – atkal 31 procents. Es tā saprotu, ka ne jau krievu valoda ir vainīga pie tā, ka jaunie latvieši izvēlas tieši angļu valodu kā savu otro valodu pasaulē, kur viņi vēlas turpmāk dzīvot... turpmāk dzīvot un varbūt arī audzināt savus bērnus. Varbūt ir jāpadomā par to, kā pastiprināt latviešu valodas pozīcijas mūsu valstī ar citiem paņēmieniem. Es domāju, ka likumdevējs it kā attīstās pa savu ceļu, bet tirgus un mūsu bērni iet savu ceļu. Es domāju, ka, ja mēs mēģināsim ar vēl lielāku simbolu skaitu pavairot mūsu likumdošanu, tad šie ceļi aizies viens no otra vēl tālāk.

Es saprotu, piemēram, manu kolēģi Druvietes kundzi, kura apzinās, ka latviešu valodas īpašās nozīmes atzīmēšanai likumdošanā ir nopietna loma latviešu statusa pastiprināšanā. Es saprotu, ka simbolam ir ļoti liels spēks jebkurā tautā, jebkurā kultūrā, bet vai nebūs tā, ka simbolu skaita palielināšana novedīs pie situācijas, kura... Man citēja vienu frāzi kādas skolas direktors, kurš bija bijis skolu...

Sēdes vadītājs. Pimenova kungs, jūsu uzstāšanās laiks ir beidzies.

I.Pimenovs. Desmit sekundes, kolēģi, un es beigšu.

Sēdes vadītājs. Vai deputātiem nav iebildumu? Jums ir desmit sekundes.

I.Pimenovs. Paldies.

...direktoru sanāksmē, kur secināja direktori, ierēdņi... Tika vaicāts: „Kolēģi, ko jūs vēlētos – mīkstu likumu un tā bargu izpildi vai bargu likumu un tā mīkstu izpildi?” Un visi vienkārši bļāva – otro variantu! Mums nevajag bargu likuma izpildi!

Jo bargāku mēs padarīsim likumu, jo mīkstāka būs tā izpilde, bet cena mūsu darbam būs nulle vai tuva tai.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds deputātam Kārlim Šadurskim.

K.Šadurskis (frakcija „Vienotība”).

Augsti godātais sēdes vadītāj! Godātie kolēģi! Man rodas iespaids, ka diskusijas karstumā ir aizmirsies, par ko mēs diskutējam. Tāpēc es atgādināšu šā priekšlikuma tekstu.

Priekšlikums ir par diskriminācijas aizliegumu. Darba devējam aizliegts pieprasīt konkrētas svešvalodas prasmi, ja darba pienākumos neietilpst šīs svešvalodas lietošana.

Godātie kolēģi! Man šķiet, ka tas ir absolūti pašsaprotami. Ir aizliegts pieprasīt tādas prasmes, kas nav nepieciešamas darba veikšanai. Jebkāda šādu prasmju pieprasīšana, kaut vai darba sludinājumā, ir nepamatota diskriminācija.

Godātie kolēģi! Daudzi šeit ir demonstrējuši tādu ļoti nihilistisku attieksmi pret mūsu normatīvajiem aktiem: „Gan jau darba devējs tik un tā atradīs veidu, kā tos pārkāpt.” Jā, protams, šādas situācijas nav izslēgtas, bet, ja likumdevējs šajā likumā nodemonstrēs savu attieksmi pret valsts valodas politiku (protams, tās pamatā ir izglītību reglamentējošo likumu pakete, bet tai ir jācaurvij visi mūsu likumi), tad šeit būs skaidri nodemonstrēta likumdevēja griba un tas, ka šāda diskriminācija ir aizliegta.

Un tie piemēri, ko Rasnača kungs demonstrēja, – ka amatniekam, kas strādā mājās, ir nepieciešamas krievu valodas zināšanas... Mēs taču ļoti labi saprotam, kādas ir šāda darba piedāvājuma saknes: darba devējs pats neprot latviešu valodu, un darba devējs tātad nevar šim amatniekam dot uzdevumu latviešu valodā par to, kas viņam uz tās adāmās mašīnas ir jānoada. Līdz ar to patiesībā šāda likuma panta neesamība netieši sargā darba devēja tiesības – likumā nerakstītās tiesības – neprast valsts valodu. Šāda panta ieviešana Darba likumā dos ļoti skaidru likumdevēja gribas signālu, ka darba devējam Latvijā ir jāprot latviešu valoda.

Godātie kolēģi! Es patiesībā esmu ļoti izbrīnīts, ka atbildīgā komisija ir noraidījusi šo pašsaprotamo priekšlikumu, un, manuprāt, ja notiktu šā priekšlikuma noraidīšana Saeimas Sēžu zālē, tas būtu bezgala slikts piemērs.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Debates beidzam. (Aplausi.)

Es atvainojos, šoreiz gan bija jau noklaudzināts āmurs, Barčas kundze! Diemžēl.

Vai deputātam Zujevam ir vēl kas piebilstams? Nav nekas piebilstams.

Lūdzu zvanu! Balsosim par 2. – deputāšu Druvietes, Hiršas un Bendrātes priekšlikumu! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par – 36, pret – 24, atturas – 27. Priekšlikums nav atbalstīts.

Turpinām ar 3.priekšlikumu.

I.Zujevs. 3. – deputāšu Druvietes, Hiršas un Bendrātes priekšlikums. Nav atbalstīts.

Sēdes vadītājs. Deputāti prasa balsojumu.

Lūdzu zvanu! Balsosim par 3. – deputāšu Druvietes, Hiršas un Bendrātes priekšlikumu! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par – 36, pret – 22, atturas – 27. Priekšlikums nav atbalstīts.

Turpinām ar 4.priekšlikumu.

I.Zujevs. 4. – nacionālās apvienības „Visu Latvijai!–Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” frakcijas priekšlikums. Nav atbalstīts.

Sēdes vadītājs. Deputāts Dzintars vēlas uzstāties debatēs.

Sākam debates.

R.Dzintars (VL–TB/LNNK frakcija).

Godātais sēdes vadītāj! Deputāti! Godīgi sakot, man ir grūti noticēt, ka balsojums šobrīd ir tieši tāds, kāds ir, un, godīgi sakot, arī grūti noticēt un racionāli izsvērt tos argumentus, kas izskan no šīs tribīnes.

Tātad viena lieta, ko dzirdēju no Pimenova kunga, – ka nav vērts ieviest likumā pretdiskriminācijas normas, jo tās jau tik un tā tiks kaut kādā veidā apietas un pārkāptas. Tādā gadījumā vai mums vispār ir vērts runāt par jebkādas diskriminācijas ierobežošanu arī darba attiecībās? Par diskriminācijas ierobežošanu pret sievietēm, pret sievietēm ar bērniem, pret citas ādas krāsas cilvēku diskrimināciju...

Sēdes vadītājs. Lūdzu, runājiet par 4.priekšlikumu!

R.Dzintars. Tas ir par šo priekšlikumu!

Sēdes vadītājs. Nav gan. (No zāles dep. V.Lācis: „Ir saistīts!”)

R.Dzintars. Nestrīdieties! Vistiešākajā mērā! Jo, ja mēs uzskatām, ka diskrimināciju nevar novērst, tad atcelsim arī jebkādas citas pretdiskriminācijas... aizsardzības normas.

Joprojām aicinu balsot „par”!

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds deputātam Dzintaram Rasnačam.

Dz.Rasnačs (VL–TB/LNNK frakcija).

Godātie kolēģi! Es saprotu, ka balsu sadalījums arī turpmāk virzīsies tādās proporcijās, kādās tās ir bijušas. Es aicinu atbalstīt šo nacionālās apvienības priekšlikumu, skaidri zinot, ka šīs proporcijas paliks tādas pašas.

Bet es gribu teikt paldies Druvietes kundzei par iniciatīvu, un es vienkārši aicinu jauna likumprojekta veidā... Jau šodien pat mēs, nacionālā apvienība, esam gatavi līdzparakstīt un jauna likumprojekta veidā virzīt šo priekšlikumu, jo es saprotu, ka balsojuma proporcijas ir saistītas tiešām ar tiem argumentiem, kurus mēģināja pateikt Labklājības ministrija (lai gan es tiem nepiekrītu). Un es domāju, ka tad kolēģi no Zaļo un Zemnieku savienības frakcijas mūs atbalstīs.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds deputātam Borisam Cilevičam.

B.Cilevičs (SC frakcija).

Cienījamie kolēģi! Man ir ļoti žēl, ka kolēģis Dzintars patiešām nesaprot racionālos argumentus vai drīzāk – negrib tos saprast. Es ļoti ieteiktu Dzintara kungam izlasīt spēkā esošā Darba likuma 7.panta otro daļu un 34.pantu.

Diskriminācijas aizliegums ir iestrādāts Darba likumā pilnīgi saskaņā ar Eiropas Savienības normām. Un faktiski tas, ko jūs ierosinājāt, neko jaunu absolūti nedod. Jau pirmajā lasījumā diskusijā par šo priekšlikumu es uzsvēru, ka faktiski mūsu likumā ir ietverta vispārēja diskriminācijas aizliegšana, vispārējs diskriminācijas aizliegums. Tas pilnībā atbilst Satversmei! Arī Satversmē ir ietverts diskriminācijas aizliegums. Arī šobrīd darba devējam ir aizliegts izvirzīt jebkuras prasības, kas nav pamatotas, un jau šobrīd katram pretendentam uz darbu, kas tika atraidīts nepamatotas atšķirīgas attieksmes, tas ir, diskriminācijas, dēļ, ir visas iespējas un tiesības to apstrīdēt gan VDI, gan tiesā.

Kur ir tiesas spriedumi? Jūs visu laiku runājat par kaut kādu mistisku diskrimināciju. Kāpēc likumā paredzētās iespējas nav īstenotas? Palīdziet cilvēkiem, ja viņi to neprot!

Es vienmēr ļoti konsekventi nostājos pret jebkāda veida diskrimināciju – tā ir „Saskaņas Centra” konsekventa pozīcija. Ja jūs parādīsiet konkrētu gadījumu, ka cilvēks ir diskriminēts, ka šīs prasības patiešām ir nepamatotas, mēs jūs atbalstīsim. Bet tas nav šā likuma jautājums!

Man diemžēl jākonstatē, ka jūs visu laiku runājat par diskrimināciju, īsti nesaprotot, kas ir diskriminācija. Un tieši tas, ko jūs piedāvājat, ir patiešām vērsts uz diskrimināciju, jo tam nav nekāda sakara ar latviešu valodas kā valsts valodas statusu, un tas patiešām ir lāča pakalpojums latviešu jauniešiem. Mums jācīnās par to, lai atšķirīgas attieksmes nekur nebūtu. Mums patiešām jāvadās pēc Satversmes principiem un pēc Eiropas Savienības normām, kas aizliedz jebkura veida diskrimināciju. Mums jābūt universāliem mehānismiem, bet šādi partikulārie lēmumi nedos nekādu labumu, un jūs faktiski... Nu, jūs kaut ko citu domājat! Es negribētu, kā saka... bet jebkurā gadījumā tas, ko jūs sakāt, nu, tas nebūt neveicinās sabiedrības integrāciju. Jūs joprojām uzstājat uz... Tas nav saistīts ar valsts valodas zināšanām. Tas tiešām ir saistīts ar tiesībām nezināt citu valodu. Un jūs esat izvēlējušies vienu valodu – krievu valodu – vēsturisku apsvērumu dēļ. Es varu tikai piekrist tam, ko teica Pimenova kungs, – ka, ja jau runājam par draudiem latviešu valodai, tad jāteic, ka angļu valoda šobrīd ir daudz lielāks drauds. Jūs joprojām cīnāties pret pagātnes rēgiem. Tas nedos nekādu labumu.

Es aicinu noraidīt šo priekšlikumu.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds deputātam Raivim Dzintaram, otro reizi.

R.Dzintars (VL–TB/LNNK frakcija).

Godātie kolēģi! Ja Cēsīs vai Kuldīgā dzimis latviešu jaunietis nedabū darbu tāpēc, ka viņš nekad skolā nav mācījies krievu valodu un viņam nav bijusi iespēja to iemācīties... Ja viņš šā iemesla dēļ ir diskriminēts, tad ir visnotaļ maza iespējamība, ka viņš vērsīsies pie Cileviča kunga, lai tas paņemtu aiz rociņas, palīdzētu iepazīties ar visiem mūsu likumu labirintiem un atrisinātu šo situāciju pozitīvi. Līdz ar to mums jāizmanto katra iespēja, lai jau preventīvi, kā šeit izskanēja, jebkādu diskriminācijas iespēju mazinātu. Tas arī bija tas, ko es teicu, uzstājoties pirmajā reizē. Un, ja kāds nesaprot šos racionālos argumentus, tad, Cileviča kungs, tas esat jūs.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds deputātam Jānim Dombravam.

J.Dombrava (VL–TB/LNNK frakcija).

Cileviča kungs! Man tāds ieteikums. Jūs varat iepazīties ar Vinetas Poriņas pētījumu „Valsts valoda daudzvalodīgajā sabiedrībā: individuālais un sociālais bilingvisms Latvijā”. Tāds ir pilnais nosaukums šim pētījumam, kurā tiek aprakstīta latviešu diskriminācija Latvijā pēc lingvistiskās nozīmes. Diemžēl jums nevarēšu šo pētījumu iedot rokā šodien.

Saistībā ar šo Saeimas balsojumu, godīgi sakot, man liekas dīvaini, ka Zaļo un Zemnieku savienība balso principā pret saviem vēlētājiem, jo galvenokārt diskriminācija notiek pret laukos dzīvojošiem latviešiem, un man tiešām sāk šķist, ka ir taisnība tiem daudzajiem cilvēkiem, kuri saka, ka Zaļo un Zemnieku savienība ir kā arbūzs – ārēji zaļš, bet iekšpusē sarkans.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Vārds deputātam Kārlim Šadurskim.

K.Šadurskis (frakcija „Vienotība”).

Godātie kolēģi! Es vairāk ticētu savam cienījamam kolēģim Cileviča kungam, ka viņš tiešām iestājas pret jebkuru diskrimināciju, ja šie vārdi no viņa puses nenāktu parasti tikai tad, kad runa ir par valodu. Jo, ja mēs palasām šā likuma 29.pantu, tad redzam, ka panta pirmās daļas runā ļoti sīki, detalizēti par diskriminācijas aizliegumu atkarībā no personas dzimuma, bet tālākajās daļās ir runa arī par diskrimināciju atkarībā no reliģiskās pārliecības, un šīs normas ir precīzi nodefinētas. Bet nez kāpēc Cileviča kungs uzskata, ka pilnīgi pietiek ar ģenerālo normu, ja ir runa par diskrimināciju valodu jautājumā. Tāpēc, Cileviča kungs, piedodiet man, es jums līdz galam neticu.

Bet, ja runājam par šo konkrēto priekšlikumu, tad jāteic, ka man tas nešķiet sevišķi labi izstrādāts tīri tehniski, jo man nav skaidrs, kāpēc ir runa tieši par vienu vai divām svešvalodām. Kāpēc ir izdalītas Eiropas vai ne-Eiropas valodas tieši šajā punktā? Jo, piemēram, mūsu izglītības sistēmā ir vienkārši runa par divu svešvalodu apguvi, nedefinējot, vai tās ir Eiropas vai ne-Eiropas. Tātad tur būtu jābūt kaut kādai korelācijai ar izglītību reglamentējošo normatīvo bāzi.

Un vēl. Es nezinu, kā šīs prasības par vienu vai divām svešvalodām, nenorādot, kuras... Tas, protams, ir pareizi, bet kā tas korelē ar nepieciešamajām valodas zināšanām darba veikšanai? Šajā priekšlikumā par to nav runa. Tāpēc es domāju, ka šis priekšlikums būtu jāprecizē, atbalstot Rasnača kunga ierosinājumu par jaunu likuma atvērumu, kur mēs noregulētu valodu jautājumus. Domāju, ka šis būtu jāprecizē.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds deputātam Aināram Šleseram.

A.Šlesers (PLL frakcija).

Godājamie kolēģi! Joprojām mēs no šīs tribīnes apspriežam, kādā veidā cīnīties pret diskrimināciju.

Vakar vakarā noteikti ne jau es vienīgais skatījāmies ziņas – gan „Panorāmu”, gan LNT, gan TV3 –, un viens no sižetiem bija saistīts ar situāciju Vācijas tirgū. Kā mēs zinām, 1.maijā atvērsies Vācijas un Austrijas tirgus. Ārlietu ministrija stāstīja, kā ir jārīkojas Latvijas iedzīvotājiem, lai mēs būtu gatavi Vācijas tirgum. Stāstīja arī par to, kur var notikt krāpšana, kādā veidā var izkrāpt 50 eiro par darba piedāvājumiem, kādā gadījumā cilvēks var zaudēt iespēju strādāt, un ka viņam ir jārezervē naudiņa, lai viņš atgrieztos atpakaļ Latvijā un varētu dzīvot šeit, nevis paliktu kaut kur pusceļā bez naudas. Par to tagad tiek runāts! Tātad valdība stāsta par to, kā cilvēkiem jāgatavojas, braucot uz Vāciju strādāt, jo Vācijas tirgus atveras.

Tomēr vienlaikus mēs dzirdējām arī to, ka Vācijas tirgus piedāvās darbu nevis mazizglītotiem cilvēkiem, kādu Vācijā pašiem ir daudz, bet gan augsti kvalificētam darbaspēkam. Un šiem cilvēkiem, kas brauc strādāt uz Vāciju, protams, ir jāzina gan vācu valoda, gan jāzina konkrētais arods, un tieši tāpēc ir bažas, ka medicīnas jomā mēs varam piedzīvot kritumu, jo labākie speciālisti var aizbraukt... arī citās jomās.

Bet šodien runa ir par situāciju, kāpēc mēs cīnāmies par diskrimināciju Latvijā valodas dēļ, kad tūkstošiem mūsu tautiešu brauc projām. Vai nevajadzētu šodien teikt to, ka varbūt mēģināsim viņus nediskriminēt un dosim viņiem iespēju strādāt, jo problēma jau ir tāda. Šodien mēs mēģinām piespiest darba devēju. Darba devējs var runāt jebkurā valodā. Ja viņš dod darbu, tad ir mazsvarīgi, vai viņš ir latvietis, krievs, ebrejs, ukrainis, amerikānis, norvēģis... Jebkurš darba devējs Latvijā ir ļoti gaidīts, ja viņš var šeit piedāvāt reālu darbu. Taču mēs tagad mēģinām kaut kādā veidā uzspiest darba devējam. Darba devējs var pagriezties un aiziet uz citām valstīm strādāt un tur attīstīt biznesu.

Man šķiet, ka problēma šodien tiešām ir saistīta ar to, ka mēs gribam audzināt darba devējus. Kādus nosacījumus mēs viņiem radām, lai viņi būtu Latvijā? Un, kā tikko teica arī kolēģi, redziet, tieši darba devēji ir tie, kuri neprot latviešu valodu, un tieši tāpēc mēs viņus piespiedīsim runāt latviešu valodā. Protams, mēs varam mēģināt to darīt, tikai nebrīnīsimies, ka aizvien lielākas rindas veidosies tieši Vācijas virzienā, uz kurieni brauks daudzi tūkstoši, desmiti tūkstošu cilvēku.

Man šķiet, ka šodien ir jārunā par būtību. Ja jau valstī bezdarbs ir apmēram 14 procenti, tad mēs nevaram piespiest darba devēju. Ikviens darba devējs tiek uzskatīts par labu darba devēju, ja viņš dod darbu. Nevis mums vēl jāsāk viņu eksaminēt.

Mēs tikko runājām par to, kas notiek tad, ja deputāts nerunā pienācīgi valsts valodā, kā mēs rīkosimies, un tur noteikti ir jābūt kaut kādām konsekvencēm. Deputātiem ir jārunā valsts valodā labi, lai varētu pildīt savus pienākumus, bet no darba devēja mēs prasīsim pirmām kārtām to, lai viņš piedāvātu labu darbu, labi apmaksātu darbu, lai beigās šis labi apmaksātais darbs nodrošinātu arī labus nodokļus Latvijas valsts kasē, lai pensionāriem būtu, no kā maksāt pensijas, skolotājiem, mediķiem, policistiem, visiem tiem, kuri ir atkarīgi no iekasētajiem nodokļiem.

Šodien diemžēl visi tie cilvēki, kuri brauks uz Vāciju un uz citām Eiropas valstīm strādāt, maksās nodokļus citās valstīs. Diemžēl, spriežot pēc statistikas, no 1 miljona un 30 tūkstošiem strādājošo, kas vēl nesen tika atspoguļoti statistikā, ir palikuši vien 750 tūkstoši. Tātad realitāte ir tāda, ka drīz vien arī šis cipars saruks. Man šķiet, ka šodien vajadzētu tiešām domāt nevis par to, kā uzspiest darba devējam pienākumu iemācīties valsts valodu, bet gan darīt visu, lai Latvijā būtu vairāk darba devēju un lai cilvēkiem nebūtu jābrauc prom.

Un šodien lielākā diskriminācija notiek tā, ka vietējais iedzīvotājs, kas nemaz negrib braukt prom, ir spiests braukt projām, jo nav radīti normāli apstākļi.

Nedalīsimies pozīcijā un opozīcijā! Darīsim visu iespējamo, lai cilvēkiem tomēr būtu iespēja palikt Latvijā, un uzskatīsim, ka tā būtu galvenā cīņa pret diskrimināciju, tātad, proti, to, ka piespiedu kārtā cilvēki brauc projām! Strādāsim kopā un radīsim normālus apstākļus, un tagad nemēģināsim piespiest visus darba devējus vēl nolikt eksāmenu valsts valodā!

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds deputātei Danai Reizniecei. (No zāles: „Dana, aizstāvi!”)

D.Reizniece (ZZS frakcija).

Paldies par komplimentu – par salīdzinājumu ar arbūziem.

Kolēģi! Nodrošināt vienlīdzīgas iespējas darba tirgū darba ņēmējiem – tā ir tiešām ļoti laba un atbalstāma lieta, bet tas, par ko ir kļuvuši šie priekšlikumi... tie faktiski ir provokācija... kārtējo reizi provokācija, kas sadala sabiedrību divās daļās – latviešu valodā runājošajos un krievu valodā runājošajos.

Mans aicinājums ir šāds: tiešām rūpēsimies par savu valodu! Aizstāvēsim savu valodu, bet bez tā karacirvja rokās, kurš vērsts pret krievvalodīgajiem! Un to, ka tā ir provokācija, parāda jau šis konkrētais priekšlikums: tiek ierosināts dalīt svešvalodu zināšanas... valodas dalīt Eiropas Savienības valodās un ne Eiropas Savienības valodās.

Šobrīd svešvalodu zināšanas, ne tikai angļu, bet arī krievu valodas zināšanas, – tā tiešām ir pagaidām latviešu konkurētspējas priekšrocība. Nupat runāju ar franču uzņēmuma „Gefko” vadītāju Latvijā, kurš teica, ka viens no argumentiem, kādēļ viņi Latvijā strādā, ir tiešām tas, ka viņi ieiet birojā un dzird, ka latvieši spēj ļoti ātri pārslēgties no latviešu valodas uz krievu valodu, angļu valodu un vācu valodu. Mums ir jārūpējas par to, lai latvieši runātu svešvalodās, to skaitā arī krievu valodā, un lai mēs nenonāktu pie situācijas, ka katrs trešais latvietis nezina... respektīvi, ka katrs trešais latvietis domā, ka Saule griežas ap Zemi.

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds deputātam Dzintaram Rasnačam, otro reizi.

Dz.Rasnačs (VL–TB/LNNK frakcija).

Godātie kolēģi! Es saprotu tā, ka šajā valstī viens likums un viena taisnība ir visiem, izņemot darbā ņēmējus. Darbā ņēmējs var cilvēkus diskriminēt pēc tautības, pēc valodas, pēc dzimuma, pēc sociālā stāvokļa. Es tā jūs sapratu, Šlesera kungs. Reiznieces kundze, aizstāviet savu dzimto valodu! (No zāles dep. A.Šlesers: „Aizstāv tie, kas aizbrauc uz Vāciju!”) Aizstāvēšanu nosaukt par provokāciju – manuprāt, tas ir zemiski. Es aicinu balsot „par” šo priekšlikumu un ikvienu, kurš rīkojas pretēji Saeimā dotajam zvērestam aizsargāt valsts valodu, mēģināt pārliecināt, ka mēs cīnāmies par savas tautas tiesībām.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds deputātam Vitālijam Orlovam.

V.Orlovs (SC frakcija).

Cienījamie kolēģi deputāti! Sociālo un darba lietu komisijā strādā pārstāvji no katras Saeimā esošās frakcijas. Un vai jums neizskatās jocīgi tas, ka no šīs tribīnes tikai cilvēks, kurš prezentē... Un mēs esam divatā – tie, kuri ir no komisijas... Visi tie lielie kritikāņi, kuri mēģina pārliecināt par to, ka komisija pieņēmusi nepareizu lēmumu, nu, ziniet, varbūt tad nāciet strādāt mūsu komisijā, mainiet deputātus, kuri strādā jūsu komisijā! Ejiet un paši strādājiet, un tad jums būs iespēja pārliecināt citus deputātus un pārliecināt mūsu sociālos partnerus – arodbiedrību, Latvijas Darba devēju konfederāciju un citus! Un tad, kad mēs skatījām šo likumprojektu, ļoti daudz bija pārmetumu par to, ka priekšlikumi, kuri tiek iesniegti... ka tiem jābūt citos pantos.

Cienījamais Šadurska kungs, es aicinu tomēr pieturēties pie komisijas lēmuma un neatbalstīt priekšlikumus, kurus neatbalstīja lielā komisija. (No zāles dep. K.Šadurskis: „Es neesmu to priekšlikumu iesniedzis.”)

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds deputātam Ivanam Klementjevam.

I.Klementjevs (SC frakcija).

Cienījamie kolēģi! Mēs jau trešo stundu runājam it kā par ļoti svarīgiem jautājumiem, bet tajā pašā laikā runājam ne par ko. Tad, kad mums priekšā stāv likumi par kādām sociālām programmām, tad mēs ļoti ātri – 5 vai 10 minūtēs – klusām nobalsojam, neviens nerunā, un viss! Turpretī tagad mēs runājam trīs stundas! Bet cilvēki patiešām no mums gaida kaut kādus ļoti svarīgus lēmumus.

Mēs runājam šeit par diskrimināciju, bet, ja mēs runājam par diskrimināciju, tad šī diskriminācija sākās jau sen, pirms 20 gadiem, – tad, kad vienai daļai Latvijas pilsoņu – Latvijas pilsoņu, atgādinu! – vajadzēja nolikt valsts valodas eksāmenu, bet otrai daļai nevajadzēja nolikt eksāmenu. Kāpēc? Vai tā nav īsta diskriminācija? Bet mēs esam ievēlēti šeit, Saeimā, lai strādātu visas mūsu sabiedrības labā un aizstāvētu visu cilvēku intereses – visu, kuri maksā nodokļus.

Bet mēs kaut kā gribam rīkoties citādāk. Tā, piemēram, 9.Saeimā, kad tauta pieprasīja atlaist šo Saeimu, tieši tas bija pats sliktākais, ka tauta vairs neuzticas Saeimai. Tagad ir 10.Saeima, ir ievēlēti un sēž šeit, zālē, 70 jauni deputāti. Nu, tad sāksim domāt tomēr par tautu!

Valsts valoda... Mēs neesam „pret”. Jā, kā Dombrava teica, mēs devām zvērestu, un es domāju, ka jums šeit nav nekādu pierādījumu, ka kāds no šiem (izņemot jūs)... no 99 deputātiem kaut kā būtu pārkāpis šo zvērestu. Nē! Visi deva zvērestu, un visi tam piekrīt. Jā, vajag nostiprināt valsts valodu, bet vajag ne tikai runāt, bet vajag arī kaut ko darīt.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Debates beidzam.

Vai komisijas vārdā ir kas piebilstams? Nav piebilstams.

Lūdzu zvanu! Balsosim par 4. – nacionālās apvienības „Visu Latvijai!–Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” frakcijas priekšlikumu! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par – 18, pret – 28, atturas – 39. Priekšlikums nav atbalstīts.

I.Zujevs. 5. – nacionālās apvienības „Visu Latvijai!–Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” frakcijas priekšlikums. Nav atbalstīts.

Sēdes vadītājs. Liekas, ka nav arī pēc būtības balsojams.

Turpināsim ar 6.priekšlikumu.

I.Zujevs. 6. – deputāšu Druvietes, Hiršas un Bendrātes priekšlikums. Nav atbalstīts.

Sēdes vadītājs. Sākam debates.

Vārds deputātei Aijai Barčai.

A.Barča (ZZS frakcija).

Augsti godātais Daudzes kungs! Augsti godātie Saeimas Prezidija locekļi! Cienījamās deputātes un godātie deputāti! Man, runājot par 6.priekšlikumu, ļoti gribas atcerēties tos iepriekšējos laikus Latvijas parlamentā – tā bija 7.Saeima –, kad deputāti ļoti nopietni strādāja, lai vispār pieņemtu Darba likumu, kuru Sociālo un darba lietu komisijā vajadzēja praktiski pārrakstīt. Mēs esam šeit vairāki deputāti, kuri toreiz strādāja Sociālo un darba lietu komisijā, ieskaitot Andri Šķēles kungu, Andri Bērziņa kungu, ievēlētu no Vidzemes. Man ir ļoti sāpīgi šodien... No Zemgales, es atvainojos!... Man ir ļoti sāpīgi klausīties debates gan par 2.priekšlikumu, gan tagad par 6.priekšlikumu.

Ko mēs īsti esam vēlējušies pateikt? Nevienu reizi neapšaubot to, ka kolēģes Druviete, Hirša un Bendrāte ir domājušas labu lietu, diemžēl tas izteikts ir tā, kā ir izteikts. Un tādēļ es ar kolēģi Kursīti runāju par to, ka būtu nepieciešams mums visām vai visiem sanākt kopā, kaut vai neformāli, un vienoties, kā tad īsti Darba likumā to var ierakstīt. Lūk, 6.priekšlikums: „Darba sludinājumā aizliegts norādīt konkrētas svešvalodas prasmi, izņemot gadījumus, kad tas pamatoti nepieciešams darba vai amata pienākumu veikšanai.”

Man, cienījamie kolēģi, ir ļoti grūti iedomāties tādu situāciju, ka darba devējs sludinājumā vai jebkādā citā aicinājumā vai diskusijā, vai darba intervijā prasīs savam potenciālajam darbiniekam to, ko viņam nevajadzēs. Tātad, šajā konkrētajā gadījumā arī 6.priekšlikumu izskatot, Sociālo un darba lietu komisijā arīdzan Saeimas Juridiskais birojs gan par iepriekšējiem priekšlikumiem, gan arī par šo skaidri un gaiši norādīja (neapšaubot labo domu), ka šie priekšlikumi pašreizējā redakcijā ir uzrakstīti deklaratīvi. Un pēc taisnības Darba likumā tas nedod neko. Jo darba devējs sludinājumā... un arī tajos piemēros, kurus šeit šodien rādīja manis augsti cienītais deputāts Dzintars Rasnača kungs, redzam, ka darba devējs jebkurā gadījumā ir rakstījis, ka ir nepieciešama attiecīga svešvaloda arī šim mežstrādniekam, zinot, uz kuru darba vietu viņš tiks sūtīts. Un, interesējoties Valsts darba inspekcijā un arīdzan aplūkojot tiesu praksi, redzam, ka nav, kolēģi, tādi gadījumi bijuši. Un tad man ir priekšlikums kolēģim Dzintaram Rasnačam nu beidzot saņemties un uzrakstīt iesniegumu Valsts darba inspekcijai, jo tur ir runa par konkrētiem darba devējiem. Un šāda pārbaude ir iespējama jebkurā brīdī.

Vēl viens jautājums, par kuru es vēlētos jums, kolēģi, pateikt! Manuprāt, Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņas kundze ir uzsākusi ļoti labu praksi jeb, pareizāk sakot, turpina praksi, kuru pagājušajā sasaukumā sāka ieviest Gundars Daudzes kungs, tas ir, pulcināt pie sevis komisiju priekšsēdētājus. Āboltiņas kundze ir gājusi vienu soli vēl tālāk: viņa pulcina pie sevis valsts sekretārus pa brītiņam, parlamentāros sekretārus regulāri. Un, lūk, tajā sanāksmē, kad ir bijusi runa par grozījumiem Darba likumā, ir piedalījusies arīdzan Finanšu ministrijas parlamentārā sekretāre Ilze Viņķeles kundze. Žēl, ka viņas nav šodien... Jo, ja mēs nevaram saspringt un šo likumprojektu nevaram pieņemt maija pirmajā pusē trešajā lasījumā, tad Latvija ar 6.jūniju var sākt skaitīt maksājamo naudu: pirmais maksājums – 400 tūkstoši, un par katru nesamaksāto dienu attiecīgi procenti klāt. Tā mēs, kolēģi, varam nonākt galu galā līdz šā gada beigām vai nākamā gada Jāņiem un saskaitīt kādu miljonu eiro. Un tad nebūs vairs mums ko runāt par pensijām, par pabalstiem. Ar to nu gan mums jārēķinās.

Es aicinu jūs balsojumā par šiem priekšlikumiem vismaz atturēties.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds deputātei Inai Druvietei.

I.Druviete (frakcija „Vienotība”).

Cienījamie deputāti! Mūsu diskusijās mēs varam nodalīt tā saukto pastāvīgo daļu, kas nav mainījusies kopš 1988.gada, kad spriedām par valsts valodas statusa atjaunošanu latviešu valodai, un fleksiblo daļu, kad runājam par kādu konkrētu jautājumu valodas politikā.

Protams, mēs nevaram atrisināt konkrētus uzdevumus, neskarot mūsu valsts valodas politikas pamatprincipus. Tāpēc ir pašsaprotami, ka gan diskusijās par Saeimas kārtības ruļļa grozījumiem, gan diskusijās par Vēlēšanu likumu, gan diskusijās par Darba likumu mums vēl un vēlreiz nākas atgriezties pie pašiem pamatiem, kur visas puses, protams, apgalvodamas, ka, protams, latviešu valoda būs vienīgā valsts valoda un ka tās to ļoti ciena un veicina, un atbalsta, tomēr neaizmirst piebilst šo „bet”, ar kuru būtībā visa šī viņu paustā cieņa un atbalsts pārvēršas fikcijā.

Runājot par šo vispārīgo daļu, es varu pieminēt vienu tendenci, kas šodien parādās ļoti skaidri, – tā ir nacionālās identitātes un ekonomikas attīstības pretstatīšana, kas nedrīkstētu būt. Bet, it īpaši Šlesera kunga runā ieklausoties, rodas tāds iespaids, ka pašreizējā situācijā viss, kas tieši neskar tautsaimniecību, kas tieši neskar ražošanu, nebūtu atbalstāms, jo to jebkurā brīdī var reducēt tā: ja jūs runāsiet par latviešu valodu, kultūru, droši vien arī par izglītību tieši tādā aspektā, kas neskar elementāra darba tirgus prasības, tad cilvēki brauks prom. Piedodiet, tam nav pilnīgi nekāda sakara! Gluži otrādi! Latvieši, it īpaši latviešu lauku jaunieši, drīzāk var braukt prom tāpēc, ka ir šīs nepamatotās prasības pēc krievu valodas. Bet, protams, tas jau ir principiāls domstarpību jautājums. Ne velti es atļaušos nolasīt vienu Aināra Šlesera citātu, ar ko viņš ir iekļuvis sociolingvistikas klasikā. To mēs citējam ļoti daudz (citēju): „Runāt par valodas politisko statusu ir bezjēdzīgi, tāpēc ka krievu valoda – tā šodien ir biznesa valoda. Tā ir valoda, kādā visa dzīve norit Latvijā.”

Cienu varbūt tādu nostāju, bet tādā gadījumā, lūdzu, bez frāzēm par atbalstu latviešu valodai!

Bet tagad konkrēti par šo fleksiblo daļu.

Priekšlikuma teksts ir labi pārdomāts. Ticiet man, jo ko tad es 20 gadus valodas politikā esmu darījusi! Bet es neaizmirstu, ka ir ne tikai Darba likums, bet ir arī Valsts valodas likums, kas ir pieņemts tikpat ilgi un grūti un kur šīs diskusijas ir atkārtojušās pie katra panta. Un, gan sekojot pētījumu rezultātiem, gan arī nepārtraukti papildinot zināšanas teorijā, es vēlreiz atkārtoju: es skaidri redzu, ka šeit ir vājā vieta. Un tieši tādēļ mēs nepieļaujam diskrimināciju vienā noteiktā sabiedrības daļā. Šeit šī līnija ir krievu valodas pratēji un krievu valodas nepratēji. Paradoksāli! Mēs pat nerunājam par valsts valodu. Un tāpēc ir pilnīgi loģiski, ka arī Darba likumā mēs nosakām stingras prasības, kas dod tiesības darba ņēmējiem.

Es saprotu Latvijas Darba devēju konfederāciju pilnīgi visos jautājumos, kas ir skāruši valodas prasību pastiprināšanu, viņiem vienmēr ir atradušies argumenti, kāpēc tas nav vajadzīgs vai ir pat bīstams. Bet, redziet, viņi atbild tikai par tautsaimniecības attīstību, taču neaizmirsīsim, ka mums ir Valsts valodas likums, valsts valodas aizsardzības institūcijas, kas savukārt skatās plašāk. Un valsts valodas politika aptver visus segmentus. Mums ir arī valsts valodas politikas institūciju atzinums, ka šādi priekšlikumi ir vajadzīgi, labi formulējami un atbalstāmi.

Tāpēc, protams, es kārtējo reizi aicinu saprast šā iesnieguma patieso būtību, saprast arī šo kontrargumentu patieso būtību un apzināties, ka, ja arī šoreiz tas tiks noraidīts, – vēlreiz atkārtoju! – problēma līdz ar to netiks atrisināta, diskusijas turpināsies, un es nešaubos, ka priekšlikumi tiks iesniegti no jauna.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds deputātam Dzintaram Rasnačam.

Dz.Rasnačs (VL–TB/LNNK).

Godātie kolēģi! Šis nu gan ir tas priekšlikums, kuru nebūtu nekādu šķēršļu arī palaist kopā ar to saistītajām Eiropas Savienības normām, par ko ir ļoti nobažījusies Barčas kundze un, manuprāt, daļēji arī pamatoti. Visu cieņu, Barčas kundze! Tiešām šo Saeimu laikā, kas ir bijušas pēc neatkarības atjaunošanas, es jūs vērtēju kā visaugstāko sociālos jautājumus zinošo deputātu un vienmēr esmu ar jums konsultējies par šīm lietām.

Taču jautājumā par darba tiesībām jāsaka, ka juridiskās koledžas līmenis diemžēl ir augstāks par to līmeni, kāds ir deputātu izpratnei par diskrimināciju. Par diskrimināciju darba tirgū... Un, ja runājam par Valsts darba inspekciju, tad mums bija tikšanās. 9.Saeimas laikā mums bija tikšanās ar bijušo Valsts darba inspekcijas priekšnieku Luhses kungu, ja es pareizi izrunāju... Viņš tagad ir lidostā priekšnieks... Mums bija ļoti nopietna saruna, un secinājumi pēc šīs sarunas bija šādi. Pirmais secinājums ir tāds: šo taupības apstākļu rezultātā Valsts darba inspekcijai kapacitāte palikusi vien tāda, lai cīnītos ar nelegālo nodarbinātību un ar to saistītajiem jautājumiem, lai gan šo sludinājumu pētīšana un preventīvā darba veikšana ir vistiešākais Valsts darba inspekcijas pienākums neatkarīgi no tā, vai sūdzība ir vai nav... Barčas kundze, nevajag sūdzību... Neatkarīgi no tā, vai sūdzība ir vai nav! Šis preventīvais darbs ir jāveic. Nav viņiem tās kapacitātes! Es jautāju: vai vismaz vienu cilvēku var nolikt, kas internetā šajos darba piedāvājumu portālos sekotu tam līdzi? It kā varētu, it kā nevarētu. Nav politiskās gribas! Es domāju, nav politiskās gribas varbūt ministrijas vadības līmenī. Bet, ja mēs iebalsojam šo Druvietes kundzes, Hiršas kundzes un Kursītes kundzes (No zāles: „Bendrātes!”) priekšlikumu par sludinājumiem, tad tā nebūs problēma. Šis likums 12.jūnijā stāsies spēkā, un tad strādāsim kopā Valsts darba inspekcijā, lai šī prevencija turpinātos. Es jau minēju iepriekš, ka apmēram par trešdaļu šādu diskriminējošu sludinājumu daudzums ir samazinājies. Viss sākas ar sludinājumu!

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds deputātam Kārlim Šadurskim.

K.Šadurskis (frakcija „Vienotība”).

Godātie kolēģi! Es gribu no šīs tribīnes apliecināt savas vislielākās simpātijas un visdziļāko cieņu Barčas kundzei. (No zāles: „Ooo! Āāā! Vaau!”)

Jūsu runas vienmēr ir bijušas ļoti loģiskas, argumentētas un izsvērtas. Šodien es līdz galam nesapratu jūsu loģiku, un tāpēc es gribētu lūgt paskaidrojumus, atzīdamies savā nespējā izsekot jūsu argumentiem. Es saprotu, ka laika sprīdis no 28.aprīļa līdz jūnija sākumam (šķiet, 12.jūnijam), kad likumam ir jāstājas spēkā, ir determinēta laika vienība un tam nav nekāda sakara ar Einšteina relativitātes teoriju.

Es nezinu, kā šis laika sprīža ritējums izmainīsies no tā, vai mēs pieņemsim vai nepieņemsim šo priekšlikumu. Jūsu argumentācija ir tāda, ka mūsu priekšlikums ir jānoraida vai vismaz jānoraida, balsojumā atturoties, lai mēs šo laiku sekmīgi pārdzīvotu un pieņemtu likumu laikā.

Kāpēc mēs nevaram šo priekšlikumu pieņemt un tieši tāpat, tikpat sekmīgi nodzīvot līdz jūnija sākumam?

Godātie kolēģi! Ja mēs runājam par 32.pantu, tad jāteic, ka 32.pants satur vairākus aizliegumus... nu, konkrēti divus aizliegumus: pirmajā punktā – atkarībā no dzimuma, otrajā – no vecuma. Un tas ir ļoti loģiski – papildināt šo aizliegumu sarakstu ar aizliegumu par konkrētu svešvalodu pieprasīšanu... Ja tādas nav nepieciešamas... Tas ļoti labi iederas šajā sistēmā. Nu, un trešais šā panta punkts runā par nepieciešamajām ziņām, kas jāietver sludinājumā. Protams, loģiskāk būtu šo likt nevis kā ceturto, bet kā trešo, jo tad mums būtu trīs aizliegumi un viens punkts, kas runā par nepieciešamajām ziņām.

Barčas kundze, es tiešām gribētu lūgt kādu paskaidrojumu no jūsu puses, kāpēc mēs nevaram šo organiski ļoti nepieciešamo aizliegumu pievienot un tikpat sekmīgi pieņemt likumu pareizā laikā, lai Latvijai nebūtu jāmaksā nekādas soda sankcijas par pārkāpumu procedūru.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds deputātei Silvai Bendrātei.

S.Bendrāte (frakcija „Vienotība”).

Cienījamie kolēģi! Es gribu vēlreiz uzsvērt to, ka šis priekšlikums... ka iesniegtie priekšlikumi nav par to, ka mēs, teiksim, liegtu apgūt svešvalodu zināšanas. Latvieši ir gadsimtos pierādījuši, ka mēs esam ļoti talantīga tauta, esam talantīgi mācīties dažādas valodas. Un varbūt arī tāpēc esam izdzīvojuši.

Šajā gadījumā mēs vēlējāmies pievērst uzmanību tam, ka mums nevajadzētu nepamatoti sašaurināt latviešu valodas lietošanas telpu, vienalga, kur tas ir, kādā jomā, ieskaitot arī darba attiecības. Tātad nepārspīlēt! Te tika teikts, ka ir iespējams tiesāties, bet... Mēs kā tauta esam tik ētiski, tik pretimnākoši, tik toleranti, tik spējīgi spert soļus pretī un mainīt valodu, ja tam otram runātājam tā ir ērtāk! Mēs tūliņ esam gatavi pārslēgties, runāt citā valodā, un mums ir ļoti grūti aizstāvēt savas valodas pozīcijas, un mēs pat nepadomājam citreiz, ka varbūt ir tas brīdis pienācis, kad mums ir tā stingrāk jānostājas un jāizstāv šīs pozīcijas. Tiek teikts, ka var sūdzēties Valsts darba inspekcijā, bet mēs zinām, ka tur kapacitātes ir mazas. Mēs zinām arī to, ka tiesā šie procesi notiek diezgan ilgi. Es pati interesējos: Administratīvajā tiesā, vismaz Rīgā, šāds process ilgst apmēram gadu, pusotru. Kurš tad ir spējīgs to sagaidīt, un kam vajadzīgi visi šie pārdzīvojumi un šīs klapatas savas valodas pēc? Tā daudzi droši vien arī domā, un tāpēc šie tiesas procesi netiek ierosināti.

Par šā konkrētā priekšlikuma skatīšanu mūsu Sociālo un darba lietu komisijā. Diemžēl, bet šajā reizē šie priekšlikumi mums tiešām bija jāskata diezgan ātrā tempā, jo uzstādījums bija nekavēt Eiropas direktīvas nosacījumu ieviešanu. Es gan domāju, ka šī problēma ir pietiekami liela, ka par to ir tomēr jādiskutē un ka droši vien būs jāiesniedz kāds atsevišķs likumprojekts. Bet šīs steigas dēļ mēs tā īsti pie priekšlikumiem arī nepiestrādājām, mēs nevēlējāmies tos precizēt, kā bieži vien darām ar opozīcijas priekšlikumiem un vēl dažādiem citiem priekšlikumiem. Ja redzam, ka tur ir jēga, doma iekšā, tad mēs tomēr tik ilgi strādājam, kamēr atrodam labāko redakciju.

Mums likās, ka „Vienotības” iesniegtie priekšlikumi patiešām ir izsvērti un pietiekami, nu, saprotami, kas absolūti neko neaizliedz, bet tomēr ieslēdz brīdinājuma signālu. Tas ir brīdinājuma signāls – nepārspīlēt, tā ir dzeltenā gaisma. Tā nav sarkanā gaisma!

Un tāpēc man šķiet, ka šis priekšlikums, kurš attiecas tikai un vienīgi uz darba sludinājumiem, uz rakstītu tekstu... Šie rakstītie teksti jums šeit tika demonstrēti Rasnača kunga rokās, kuros patiešām ir šie pārkāpumi, vismaz šajā rakstītajā tekstā. Un, lai nebūtu šādu pārspīlējumu, to nu gan mēs šodien varam izlemt.

Un tāpēc es aicinu atbalstīt šo priekšlikumu, ko ir iesniegusi „Vienotība” un kur ir runāts par darba sludinājumiem.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds deputātei Aijai Barčai, otro reizi.

A.Barča (ZZS frakcija).

Kolēģis Šadurskis mani aicināja nākt šeit, un acīmredzot man būs jāskaidro vēl vienu reizi. Bet nu tad latviski un ar lieliem burtiem! (No zāles dep. A.Klementjevs: „Lēnāk, viņš pieraksta!”)

6.priekšlikums – par darba sludinājumiem. Stāv rakstīts: „Darba sludinājumā aizliegts norādīt konkrētas svešvalodas prasmi, izņemot gadījumus, kad tas pamatoti nepieciešams darba vai amata pienākumu veikšanai.” Tātad, ja mēs par šo jautājumu runātu tur, kur darba devējam konkrēti ir norādīts ierakstīt amata aprakstā to un to vai vēl kaut ko, un ja mēs skatītos kopumā visu Darba likumu, tad varbūt varētu teikt „jā”. Bet es nezinu, kur vēl tik tēlaini, kā runāja mana vietniece Sociālo un darba lietu komisijā: „Ieslēgsim dzelteno signālu. Šis vēl nav sarkanais.”

Sakiet, lūdzu, cik likumos mēs vēl sāksim slēgt dzeltenos signālus, kamēr nokļūsim līdz sarkanajam – aizliegumam? Bet šeit ir sarkanais signāls, jo ir rakstīts, ka darba sludinājumā aizliegts norādīt. Taču darba devējs katram gadījumam amata pienākumos ierakstīs, ka šī svešvaloda ir ļoti būtiska. Un tādā gadījumā iznāks tā, ka mēs veltīgi tērēsim Valsts darba inspekcijas jau tā mazo kapacitāti. Un katrā ziņā, kolēģi, lai Šadurska kungs to tā ļoti skaidri saprastu, es aicinu balsot „pret” vai atturēties un atbalstīt Sociālo un darba lietu komisiju, jo mums tik tiešām, sākot ar 6.jūniju, ja mēs savlaicīgi nepabeigsim trešo lasījumu, mēs atbilstoši Kārtības rullim nevarēsim ietekmēt Valsts prezidentu un trijos lasījumos izskatītajiem likumprojektiem ne ātrāk kā 10. un ne vēlāk kā 21.dienā... Nu, paņemiet kalendāru un paskatieties!

Tātad – vai nu sākam skaitīt naudu, vai tiešām deputāti lai ir tik laipni, kā iepriekš tika aicināts... rakstiet atsevišķu likumprojektu, un tad diskutēsim kaut vai līdz nākamajiem Jāņiem!

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds deputātam Eināram Cilinskim.

E.Cilinskis (VL–TB/LNNK frakcija).

Godātais sēdes vadītāja kungs! Godātie deputāti! Man, protams, tā arī nekļuva skaidrs... neradās atbilde uz Šadurska kunga jautājumu – kā tas laiks saīsināsies, ja mēs šo priekšlikumu pieņemsim.

Divas lietas, ko es gribu teikt.

Pirmā – par direktīvām. Redziet, mēs esam šausmīgi satraukušies tieši par šīs direktīvas pārņemšanu, kurai vēl ir laika pietiekami daudz: ka tikai nu kaut kas negadītos! Tajā pašā laikā virkne valdības iesniegtu, kaut arī ne sevišķi kvalitatīvu dokumentu mierīgi stāv komisijās... Un īstenībā valdībai ļoti bieži ir tāda prakse – iesniegt nekvalitatīvus dokumentus, un tad mēs tos ļoti ātri steidzam šeit izraut cauri un pieņemt. Es baidos, ka šinī gadījumā tā atsauce uz direktīvām nav vis iemesls, bet iegansts, lai attaisnotu savu nebalsošanu pēc būtības.

Otrs jautājums ir par sludinājumiem, ko minēja Rasnača kungs. Ir ļoti labi, ka to daudzums jau varbūt tieši diskusiju dēļ ir samazinājies, bet varat būt pārliecināti, ka to daudzums būtiski pieaugs tanī brīdī, kad tie darba devēji, kuri šādus sludinājumus publicē, būs sapratuši Saeimas politisko gribu, ka tā tam arī būs palikt!

Paldies par uzmanību.

Aicinu atbalstīt.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds deputātam Andrim Bērziņam, ievēlētam no Rīgas.

A.Bērziņš (PLL frakcija).

Godājamo sēdes vadītāj! Godājamie kolēģi! Es esmu par to, ka latviešu valoda Latvijā visiem dzīvojošajiem ir jāzina un ka latviešu valodas statusam ir jābūt skaidram, viennozīmīgi iestrādātam visos nepieciešamajos likumdošanas aktos un tikpat viennozīmīgi traktētam. Bet es esmu pret abstraktu politikānismu. Manuprāt, tas, ar ko mēs šodien sastopamies, ir šāds politikānisms. Te ir pēc būtības mēģinājums pārregulēt jeb pārreglamentēt latviešu valodas lietošanu.

Godājamie kolēģi, es gribētu teikt tā – nu nedomāsim, ka tie darba devēji, kuri liek šos sludinājumus, ir ienaidnieki paši sev, un nedomāsim, ka viņi šos sludinājumus liek vienkārši tādēļ, lai kādam ieriebtu vai lai pieņemtu darbā angli, amerikāni, krievu vai kādu citu latvieša vietā! Ja viņi liek šos sludinājumus, tad viņi par to samaksā naudu. Viņi naudu samaksā par katru burtu, kuru viņi ieliek šajā sludinājumā. Cilvēki, kas nodarbojas ar biznesu un skaita naudu, naudu velti netērē, tāpat vien vienkārši zemē nemet. Ja tās prasības tur tiek ietvertas, tad acīmredzot tās prasības tur ir vajadzīgas. Un rēķinieties, godājamie kolēģi, ar to, ka cilvēki jau parasti stājas darbā ne jau uz īsu laiku! Nopietnas darba attiecības dibina ne jau uz mēnesi, diviem mēnešiem vai trijiem mēnešiem. Viņi tās kā parasti dibina uz ilgstošāku laika periodu. Un, ja tas darba devējs, kuram šodien, piemēram, nav kontakta ar saviem kaut kādiem līdzīgiem uzņēmumiem Zviedrijā vai Krievijā, jau domā par perspektīvu, kāda būs pēc trim gadiem, un šodien ņem šos cilvēkus pie sevis darbā ar tādu domu, ka viņiem būs kaut kāda karjeras izaugsme un ka pēc vairākiem gadiem viņi nonāks, teiksim, potenciālā, hipotētiskā kontaktā, kur viņam šīs valodas zināšanas būs vajadzīgas, tad kāpēc lai mēs ierobežotu šodien viņiem šīs tiesības ielikt sludinājumā iekšā šo prasību par valodas zināšanu?

Godājamie kolēģi! Eiropas Savienības tiesību teorijā ir tāda prakse, ka faktiski tikai tiesu prakse ir tā, kas nosaka nepieciešamību izdarīt kaut kādus grozījumus šāda veida likumdošanas aktos. Godājamie kolēģi! Mēs šeit dzirdējām no vairākiem deputātiem, kuri uzstājās pirms manis, ka šādas tiesu prakses šobrīd nav un ka šis vienkārši ir tāds labi gribēts politikas instruments.

Godājamie kolēģi! Manuprāt, ļoti bieži ir tā, ka ar tiem vislabākajiem nodomiem bruģētie ceļi ved uz elli, un tāpēc es aicinu neatbalstīt šo priekšlikumu.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Godātie kolēģi! Pirms es debatēs dodu vārdu deputātam Borisam Cilevičam, informēju jūs, ka Saeimas Prezidijs ir saņēmis iesniegumu ar priekšlikumu turpināt sēdi bez pārtraukuma, līdz tiks izskatīti visi darba kārtības jautājumi. (No zāles dep. A.Bērziņš (Zemgales v/a): „Pārtraukumu! Pārtraukumu! Pārtraukumu!”)

Es saprotu, ka deputātiem ir iebildumi. Līdz ar to mums tas ir jāizlemj balsojot. Lūdzu zvanu! Balsosim par priekšlikumu turpināt Saeimas sēdi bez pārtraukuma, līdz būs izskatīta visa darba kārtība! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par – 75, pret – 4, atturas – 3. Sēde tiek turpināta bez pārtraukuma.

Vārds deputātam Borisam Cilevičam.

B.Cilevičs (SC frakcija).

Cienījamie kolēģi! Es neatkārtošu argumentus, kas jau izskanēja, bet Bendrātes kundze patiešām uzsvēra vienu ļoti būtisku lietu – to, ka šobrīd spēkā esošās pretdiskriminācijas normas īsti nestrādā Valsts darba inspekcijas zemās kapacitātes dēļ.

Tātad mums visiem kopā ir jādomā, kā risināt šo problēmu. Jūs tā vietā, lai stiprinātu VDI, piedāvājat pieņemt vēl jaunas normas, kuras jau tāpat nestrādās. Tam nav absolūti nekādas jēgas, jo VDI kapacitāte patiešām ir ļoti nopietna problēma, un es domāju, ka jūsu komisijai vajadzētu ļoti nopietni padomāt par to, kā šo problēmu novērst, jo papīros mums jau var būt jebkuras garantijas pret diskrimināciju, bet, ja cilvēks nevar to īstenot praksē, tad šādām normām nav nekādas vērtības.

Tātad es aicinu balsot „pret”.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds deputātam Kārlim Šadurskim, otro reizi.

K.Šadurskis (frakcija „Vienotība”).

Es ļoti pateicos Barčas kundzei par izskaidrojumu (No zāles dep. A.Barča: „Kārli!” No zāles: „Ooo! Vajag končas!”), bet man tomēr, godātie kolēģi, ir jāatzīstas, ka es visu līdz galam nesapratu. Un es pateikšu, ko es nesapratu.

Es ļoti labi sapratu, ka Barčas kundze uzskata, ka, ja mēs šo priekšlikumu atbalstīsim, tad citos normatīvajos aktos vai šajā likumā būs vajadzīgi papildu precizējumi, lai šī norma tiešām strādātu. Un Barčas kundze minēja tādu argumentu, ka norma nestrādās, jo darba devējs tad ierakstīs amata aprakstā papildu prasības, piemēram, kaut vai tām pašām mājadītājām ierakstīs franču valodas zināšanas, jo adāmā mašīna ir ražota Francijā, un, veicot šo darbu, ar franču mašīnu būs jāsarunājas franciski. Līdz ar to tās ir papildu prasmes, kas nepieciešamas, veicot šo darbu!

Bet, godātā Barčas kundze, tas nozīmē: ja darba devējs tik radoši tiešām pieies šai lietai un visu pārtaisīs, lai ierakstītu šo valodas prasību savā sludinājumā, pārtaisīs visus amatu aprakstus, tad tas ir burvīgi! Viņš saviem darbiniekiem tad vairāk arī maksās.

Un te es apelēju pie Šlesera kunga tādas ļoti merkantilas pieejas: lielāka alga, lielāki nodokļi, lielāki ieņēmumi valsts budžetā. Burvīgi! Lai darba devēji prasa katrai adītājai, katram krāvējam, katram celtniekam un katram mežstrādniekam, ka viņam ar savu darba instrumentu ir jāsarunājas kādā noteiktā valodā.

Aicinu atbalstīt! (No zāles: „Balsot!”)

Sēdes vadītājs. Debates beidzam.

Vai komisijas vārdā ir kas piebilstams? Nav piebilstams.

Lūdzu zvanu! Balsosim par 6. – deputāšu Druvietes, Hiršas un Bendrātes iesniegto priekšlikumu! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par – 35, pret – 27, atturas – 23. Priekšlikums nav atbalstīts.

7.priekšlikums.

I.Zujevs. 7. – deputāšu Druvietes, Hiršas un Bendrātes priekšlikums. Nav atbalstīts.

Sēdes vadītājs. Deputāti prasa balsojumu.

Lūdzu zvanu! Balsosim par 7. – deputāšu Druvietes, Hiršas un Bendrātes priekšlikumu! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par – 36, pret – 25, atturas – 23. Priekšlikums nav atbalstīts.

8. un 9.priekšlikums nav vairs balsojami, jo mēs neatbalstījām likumprojekta papildināšanu ar 29.¹ pantu.

Līdz ar to turpināsim ar 10.priekšlikumu.

I.Zujevs. 10. – Labklājības ministrijas parlamentārā sekretāra Staķa priekšlikums. Tas daļēji atbalstīts 11. – Sociālo un darba lietu komisijas priekšlikumā.

Sēdes vadītājs. Deputāti neiebilst.

I.Zujevs. 12. – nacionālās apvienības „Visu Latvijai!–Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” frakcijas priekšlikums. Nav atbalstīts.

Sēdes vadītājs. Un arī pēc būtības nav balsojams. Arī 13.priekšlikums nav balsojams šobrīd.

Līdz ar to visi priekšlikumi izskatīti.

I.Zujevs. Komisija likumprojektu kopumā ir atbalstījusi. Lūdzu Saeimu atbalstīt likumprojektu otrajā lasījumā.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Lūdzu zvanu! Balsosim par likumprojektu „Grozījumi Darba likumā” otrajā lasījumā! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par – 73, pret un atturas – nav. Likumprojekts otrajā lasījumā pieņemts.

Lūdzu noteikt priekšlikumu iesniegšanas termiņu trešajam lasījumam.

I.Zujevs. Priekšlikumu iesniegšanas termiņš – 16.maijs.

Sēdes vadītājs. 16.maijs. Deputāti neiebilst.

Godātie kolēģi, pirms mēs pārejam pie nākamā darba kārtības punkta, es informēju, ka mēs esam saņēmuši vēl divus priekšlikumus par grozījumiem šodienas sēdes darba kārtībā. Tiek ierosināts iekļaut šodienas sēdes darba kārtībā divus lēmumu projektus.

Desmit deputāti lūdz iekļaut šodienas sēdes darba kārtībā lēmuma projektu „Par deputāta Viktora Jakovļeva ievēlēšanu Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijā”. Vai deputātiem ir iebildumi? Deputāti neiebilst.

Un tiek lūgts iekļaut arī lēmuma projektu „Par deputāta Viktora Jakovļeva ievēlēšanu Saimnieciskajā komisijā”. Vai deputātiem ir iebildumi? Deputāti neiebilst.

Turpinām izskatīt apstiprināto darba kārtību.

Likumprojekts „Grozījums Saeimas kārtības rullī”, pirmais lasījums.

Juridiskās komisijas vārdā – deputāts Gaidis Bērziņš.

G.Bēziņš (VL–TB/LNNK frakcija).

Godātais Prezidij! Godātie deputāti! Strādāsim ar likumprojektu Nr.332/Lp10, ar kuru mēs varējām savlaicīgi iepazīties gan internetā, gan – tie, kas ar internetu nedarbojas, – papīra formātā.

Vēršu uzmanību uz to, ka minētais likumprojekts ir izstrādāts Juridiskajā komisijā – darba grupā, sadarbojoties ar Juridisko biroju, – un ka minētais likumprojekts paredz kārtību, kādā Saeimas deputātu ir iespējams nosūtīt uz valsts valodas prasmes pārbaudi.

Vēršu uzmanību arī uz to, ka pašlaik Saeimas kārtības ruļļa 18.panta otrās daļas 2.punkts noteic, ka deputātu ar Saeimas lēmumu var izslēgt no Saeimas sastāva, ja pēc viņa pilnvaru apstiprināšanas tiek konstatēts, ka viņš neprot valsts valodu tādā apjomā, kāds nepieciešams profesionālo pienākumu pildīšanai. Minētie Saeimas kārtības ruļļa grozījumi ir izstrādāti, lai noteiktu kārtību, kādā tiktu realizēts Saeimas kārtības ruļļa 18.panta otrās daļas 2.punktā noteiktais, un pēc būtības tie tātad paredz sekojošo – proti, desmit deputātu tiesības apšaubīt deputāta valsts valodas prasmes jeb zināšanas. Tātad, šādām šaubām pastāvot, šajā procesā tiek iesaistīta attiecīgā Saeimas komisija – Mandātu, ētikas un iesniegumu komisija. Tālāk šo pārbaudi veic Valsts izglītības satura centrs, kura lēmums – starp citu, tas ir būtiski! – ir pārsūdzams Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamentā, un tikai pēc tam, tātad tikai tādā gadījumā, ja lēmums ir tāds, kas ļauj lemt par attiecīgā Saeimas deputāta izslēgšanu no Saeimas sastāva, šis jautājums ir skatāms Saeimā.

Juridiskās komisijas vārdā lūgums atbalstīt minēto likumprojektu.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Sākam debates.

Vārds deputātam Dzintaram Rasnačam.

Dz.Rasnačs (VL–TB/LNNK frakcija).

Godātie kolēģi! Pavisam īsi. Nacionālā apvienība ierosināja šo jautājumu, un šā jautājuma virzību pārņēma Juridiskā komisija. Es gribu publiski vienkārši teikt paldies Juridiskās komisijas vadītājai Ilmai Čepānei, kuras vadībā strādāja darba grupa – no katras frakcijas pa vienam deputātam. Un man šķiet, ka šis ir viens no tiem piemēriem, kad deputātu iniciatīva tiek ievirzīta racionālā, konstruktīvā gultnē. Es domāju, šāds darba stils un šādas darba metodes mums var būt zināms paraugs arī nākotnē.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds deputātam Borisam Cilevičam.

B.Cilevičs (SC frakcija).

Cienījamie kolēģi! Bērziņa kungs! Gaidis Bērziņš uzsvēra, ka šeit ir runa tieši par mehānismu, bet norma pastāvēja jau sen, un tur ir tā problēma, ka faktiski... Domāju, ka mums nevajadzētu koncentrēties tieši uz tehniskām detaļām. Te ir runa par principu, jo būtībā mēs runājam par likuma normu, kas ierobežo fundamentālās tiesības vēlēt un tikt ievēlētam. Pirmām kārtām tieši tiesības vēlēt. (No zāles dep. K.Šadurskis: „Papildu tiesības atsaukt!”)

Protams, šīs tiesības nav absolūtas, tās var tikt ierobežotas. Starptautiskajā praksē ir ļoti īss tādu situāciju uzskaitījums, kad tiesības vēlēt var tikt ierobežotas: pirmais ir tiesas spriedums par kaut kādu kriminālu nodarījumu; otrais, ja attiecīgais cilvēks, kandidāts vai ievēlētais deputāts, ir atzīts par rīcībnespējīgu. Daudz strīdīgāks ir jautājums par lustrāciju, bet dažos gadījumos patiešām kaut kāda piederība pagātnē kādām organizācijām arī var kalpot par pamatu šo tiesību ierobežojumam.

Vai valsts valodas sliktā prasme var tikt izmantota par iemeslu, lai ierobežotu vēlēšanu tiesības? Šīs personas vēlētāju, nevis pašas šīs personas tiesības tikt ievēlētai. Uzsveru vēlreiz – vēlētāju tiesības ievēlēt šo personu, ja viņi uzskata, ka šī persona, neskatoties uz visiem trūkumiem, tomēr vislabāk pārstāvēs šo vēlētāju intereses! Es aicinu jūs būt ļoti uzmanīgiem, jo tieši Latvijas pieredze ir diezgan bēdīga šajā ziņā.

Gribu atgādināt, ka 2001.gadā ANO Cilvēktiesību komiteja atzina vēlēšanu tiesību liegšanu par Starptautiskā pakta par politiskajām un pilsoniskajām tiesībām pārkāpumu (tā sauktā Ignatānes lieta). 2002.gadā Eiropas Cilvēktiesību tiesa arī atrada pārkāpumu Latvijas rīcībā. Pēc tam likumdošana tika mainīta.

Šobrīd mums ir diezgan pretrunīga situācija. Lai persona tiktu izvirzīta un tiktu ievēlēta, nekādu formālu šķēršļu sakarā ar valsts valodas prasmi nav. Tomēr tagad Kārtības rullī mēs gribam iestrādāt konkrētu mehānismu, kā šis mandāts var tikt atņemts. Vai nebūtu pareizāk tomēr visus ierobežojumus ielikt vēlēšanu likumā? Tas jau kādreiz bija, un tas tika atzīts par pārkāpumu. Un tagad mēs gribam it kā pa kaut kādu apvedceļu atkal šos ierobežojumus atjaunot.

Par būtību. Protams, valsts valoda jāzina, un te nekādu jautājumu nav. Bet vai valsts valodas prasme ir vienīgā prasme, vienīgā iemaņa, kas ir nepieciešama, lai veiksmīgi strādātu? Te jau daudzi teica: „Nu, kā šis cilvēks varēs strādāt, ja viņš nerunā valsts valodā?” Bet es varu arī papildināt: „Bet kā šis cilvēks strādās, ja viņam nav attiecīgu zināšanu, ja viņam nav attiecīgas izglītības?” Ja cilvēks nav – nu, teiksim tā maigi – psiholoģiski stabils. Un Saeimas vēsturē jau ir bijuši ļoti dažādi cilvēki, bija visādi dīvainīši... Es negribu saukt vārdos, bet es domāju, ka katrs var atcerēties deputātus, kas labi runāja latviešu valodā, bet absolūti nebija spējīgi strādāt.

Ja mēs vadāmies pēc šīs loģikas un lemjam vēlētāju vietā, kādam jābūt viņu ievēlētajam kandidātam, deputātam, tad varbūt noteiksim arī citus kritērijus? Varbūt pārbaudīsim izglītības līmeni, varbūt pārbaudīsim, cik labi deputāts orientējas ekonomikā? Varbūt pārbaudīsim, cik viņam ir noturīga psihe un tā tālāk, un tā joprojām. Tā mēs varam aiziet diezgan tālu.

Tātad es gribu jūs aicināt vēlreiz padomāt par sekām, jo, godīgi sakot, es redzu šeit tādu perspektīvu, ka, ja tomēr šis plāns tiks novests līdz galam un kādam no deputātiem tiks atņemts mandāts, tad atkal būs tie paši tiesas darbi. Un, ņemot vērā, ka Latvijai ir jau pieredze šajā ziņā, es domāju, ka šie tiesas darbi var beigties diezgan ātri. Un atkal mums būs jādomā par to, kā mainīt likumdošanu. Mani patiešām uztrauc tas, ka mēs skatāmies uz lietām ļoti šauri! Mēs gribam lasīt Vinetas Poriņas rakstus, bet negribam lasīt simtiem citu rakstu par šo tēmu, kas tikuši publicēti starptautiskās organizācijās, un tā tālāk. Skatīsimies uz šo jautājumu tieši starptautiskajā kontekstā! Tomēr fundamentālas tiesības ir jāievēro. Un es šeit saredzu patiešām tādu apzinātu tieksmi koncentrēties uz tehniskām detaļām un ignorēt lietas būtību: „Nu to mēs neapspriedīsim, to mēs jau esam izlēmuši... Neesam izlēmuši...” Kamēr šī norma bija Saeimas kārtības rullī, bet netika piemērota praksē, tai varbūt bija tāds atturēšanas efekts: varbūt daži cilvēki, kas gribēja balotēties, bet kas nezināja valsts valodu pietiekamā līmenī, divreiz padomāja un atteicās no šā nodoma. Tādā ziņā varbūt šai normai bija zināma jēga. Jebkurš mēģinājums piemērot šo normu praksē, neatkarīgi no tā, kādu mehānismu mēs iestrādāsim, patiešām var izraisīt diezgan nopietnas sekas.

Es tomēr aicinu jūs balsot „pret”.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds deputātei Inai Druvietei.

I.Druviete (frakcija „Vienotība”).

Kolēģi! Ja jau reiz mums šodien ir „valodas diena”, tad atgādināšu teikto par to, ka mums šajās diskusijās ir permanentā un fleksiblā daļa. Un permanentajā daļā, protams, atkal mēs varam diskutēt par jautājumu, vai tirgus Latvijā nosaka valodu lietojumu, un šādiem gadījumiem es pat ieteiktu diskusijām sagatavot lozungu: „Tirgus Latvijā nosaka visu ko, bet tikai ne valodu lietojumu.” Tā ir tik tiešām tiesa! Mūsu valodas situācijā tirgus, ekonomiskā vērtība valodu lietojumu neregulē. Tieši tādēļ mums ir bijis nepieciešams šis stingrais juridiskās regulēšanas mehānisms, kas 20 gadu laikā ir pierādījis savu pareizību. Grūti pateikt, kādā situācijā mēs atrastos šodien, ja mēs 1988.gadā, 1992.gadā, diskusijās arī ar starptautiskajiem ekspertiem no 1995.gada līdz 1999.gadam būtu bez ierunām pakļāvušies dažu ekspertu veiktam starptautisko normatīvo aktu traktējumam, būtu ļāvuši visu regulēt brīvajam tirgum, būtu nobijušies no tiem, kas uzskata, ka valsts vēlas lietot pātagu, nevis kliņģerus.

Tātad no šīs daļas izriet secinājums: regulējums ir nepieciešams.

Tālāk par būtību. Tieši par vēlēšanu likumu. Es pilnīgi piekrītu Borisam Cilevičam. Jā, tik tiešām šāda norma, ka viss tika regulēts vēlēšanu likumā, Latvijā pastāvēja līdz 1999.gadam. Tad šī norma tika atcelta. Bet atcerēsimies, ka galvenokārt tādēļ, ka Latvija tajā laikā gatavojās iestājai NATO un Eiropas Savienībā, pasaulē bija citāda izpratne! Tā tagad ir mainījusies, un tā tas ir arī ar izpratni par lingvistiskajām tiesībām. Un jau tajā laikā mēs brīdinājām, kādas sekas būs šīs normas izslēgšanai. Sekas, protams, ir piepildījušās, bet šajā gadījumā es par to pilnīgi nemaz nepriecājos.

Bet tagad par to, kas ir būtība un kas ir juridiskā tehnika. Interesanti. Visu laiku mēs runājām par būtību. Un tieši tad tika pieminēts, ka, jā, principā jau tā esot, bet tomēr jāizstrādā juridiskās regulēšanas mehānisms. Tagad, kad tāds ir, mēs atkal dzirdam pilnīgi citu retoriku. Tātad jādomā par būtību. Labi, runāsim par būtību! Jebkurš, šķiet, atzīs, ka Latvijā valsts valodas zināšanas ir nepieciešamas. Es pieļauju, ka jebkurš arī atzīs, ka tas ir pats par sevi saprotams, ka tas nepieciešams parlamentārietim. Taču pēc tam seko „bet” ar vairāku atrunu virkni. Tur varam izdalīt vairākus punktus.

Pirmais – par šīm vēlētāju tiesībām paust savu brīvo gribu. Nenoliedzami, šādas tiesības ir. Bet šeit arī jāteic, ka valsts valodas prasme vai neprasme vēlētāju acīs nav negatīvs kritērijs. Tāda ir mūsu realitāte.

Gluži otrādi! Ir zināms pamats domāt, ka pārliecība par deputātu vājām valodas zināšanām – es runāju pieļāvuma formā, jo pierādīt to nevaru – dažu vēlētāju acīs varētu būt pat pluss, jo, šādu deputātu kritiskajai masai pavairojoties, kādam varētu rasties viltus cerības, ka tiks mainītas arī mūsu valodas politikas pamatnostādnes. Pilnīgi iespējams!

Un otrais. Par to, vai mūsu vēlēšanu likumā būtu jāizdara šie grozījumi, lai, jau balotējoties, deputātiem tomēr būtu jāuzrāda valsts valodas prasmi apliecinošs dokuments, nevis tikai ļoti skaisti jānorāda, ka viņš valsts valodu prot...

Sēdes vadītājs. Kolēģi, lūdzu, esiet nopietni!...

I.Druviete. ... labi vai ļoti labi. Protams, viņš norādīs, ka prot labi vai ļoti labi. Par to mēs esam pārliecinājušies. Papīrs panes visu...

Es tomēr rosinātu atsākt diskusiju. Protams, ļoti smagu un ar garu teorētisko daļu, neizbēgami arī ar demagoģisko daļu, par to, vai mūsu vēlēšanu likumā tomēr šī norma nav jāatjauno. Un, lūk, šie grozījumi Saeimas kārtības rullī ir pirmais solis, lai mēs vismaz mainītu mūsu parlamenta attieksmi pret valsts valodas nepratējiem un juridiski korektā, precīzā, pat pārāk detalizēti atrunātā sistēmā tomēr vismaz iedarbinātu to mehānismu, kas, iespējams, dažām politiskajām partijām arī liks desmitreiz apdomāties, pirms tās savos vēlēšanu sarakstos iekļaus kandidātus, kas valsts valodu reāli neprot.

Aicinu atbalstīt.

Sēdes vadītājs. Vārds deputātam Borisam Cilevičam, otro reizi.

B.Cilevičs (SC frakcija).

Cienījamie kolēģi! Nu, man šķiet, ka pozīcija ir ļoti skaidra, tāpēc nav vērts turpināt.

Vienīgais, ko es nevaru pieņemt, ir pārmetums, ka es mainīju savu pozīciju. Tā tas nebija! Es domāju, ka Druvietes kundze ir domājusi kādu citu... Es vienmēr iebildu pret šo principu un iesniedzu arī grozījumus, lai izslēgtu no Kārtības ruļļa šādus grozījumus.

Tā ka tā ir patiešām principa lieta.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Debates beidzam.

Vai komisijas vārdā ir kas piebilstams? Nav piebilstams.

Lūdzu zvanu! Balsosim par likumprojektu „Grozījums Saeimas kārtības rullī” pirmajā lasījumā! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par – 51, pret – nav, atturas – 31. Likumprojekts pirmajā lasījumā pieņemts.

Lūdzu noteikt priekšlikumu iesniegšanas termiņu otrajam lasījumam.

G.Bērziņš. Priekšlikumu iesniegšanas termiņš otrajam lasījumam – 6.maijs.

Sēdes vadītājs. 6.maijs. Deputāti neiebilst.

G.Bērziņš. Paldies.

Sēdes vadītājs. Nākamais darba kārtības punkts – lēmuma projekts „Par piekrišanu 10.Saeimas deputāta Imanta Parādnieka saukšanai pie administratīvās atbildības”.

Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijas vārdā – deputāts Vitālijs Orlovs.

V.Orlovs (SC frakcija).

Cienījamie deputāti! Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisija ir saņēmusi un izskatījusi Rīgas domes Administratīvās komisijas Ziemeļu apakškomisijas iesniegumu ar lūgumu piekrist 10.Saeimas deputāta Imanta Parādnieka saukšanai pie administratīvās atbildības.

Komisija vienbalsīgi nolēma atbalstīt deputāta Imanta Parādnieka saukšanu pie administratīvās atbildības par administratīvajā protokolā norādīto pārkāpumu.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Lūdzu zvanu! Balsosim par lēmuma projektu „Par piekrišanu 10.Saeimas deputāta Imanta Parādnieka saukšanai pie administratīvās atbildības”! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par – 79, pret – 1, atturas – 1. Lēmuma projekts atbalstīts. Lēmums pieņemts.

Nākamā sadaļa – „Amatpersonu ievēlēšana, apstiprināšana, iecelšana, atbrīvošana vai atlaišana no amata, uzticības vai neuzticības izteikšana”.

Lēmuma projekts „Par deputāta Viktora Jakovļeva ievēlēšanu Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijā”. Lūdzu zvanu! Balsosim par lēmuma projektu „Par deputāta Viktora Jakovļeva ievēlēšanu Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijā”! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par – 84, pret un atturas – nav. Lēmums pieņemts.

Lēmuma projekts „Par deputāta Viktora Jakovļeva ievēlēšanu Saimnieciskajā komisijā”. Lūdzu zvanu! Balsosim par lēmuma projektu „Par deputāta Viktora Jakovļeva ievēlēšanu Saimnieciskajā komisijā”! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par – 83, pret un atturas – nav. Lēmums pieņemts.

Un pēdējais šodienas sēdes darba kārtības punkts ir patstāvīgais priekšlikums – lēmuma projekts „Par NATO Parlamentārās Asamblejas Pastāvīgās komitejas sēdes rīkošanu Rīgā 2014.gada martā”.

Ārlietu komisijas vārdā – deputāts Imants Viesturs Lieģis.

I.V.Lieģis (frakcija „Vienotība”).

Labdien, godātie Saeimas Prezidija locekļi! Cienījamās kolēģes un godātie kolēģi! Pagājušā gada maijā Latvijas Saeima ļoti veiksmīgi rīkoja NATO Parlamentārās Asamblejas pavasara sesiju Rīgā. Pavasara un rudens sesija, kā arī Pastāvīgās komitejas pavasara sēdes rīkošana ir daļa no NATO dalībvalsts saistībām un pienākumiem.

Pastāvīgās komitejas sēdē parasti piedalās apmēram 150 dalībnieki, un tā norisinās apmēram trīs dienas. 2014.gadā pavasarī Rīga būs Eiropas Savienības kultūras galvaspilsēta.

Ārlietu komisija savā 13.aprīļa sēdē atbalstīja priekšlikumu rīkot šādu NATO Parlamentārās Asamblejas Pastāvīgās komitejas sēdi Rīgā. Lūdzu Saeimu atbalstīt šādu lēmuma projektu.

Paldies. (No zāles: „Cik tas maksā?”)

Sēdes vadītājs. Vai Kučinska kungs vēlējās debatēt? Par procedūru? Lūdzu, Kučinska kungs!

Lūdzu, ieslēdziet mikrofonu deputātam Kučinskim!

M.Kučinskis (PLL frakcija).

Vai ziņotājam nav nepieciešams šādās reizēs, kad šādi lēmumu projekti tiek pieņemti, nosaukt arī summu, no kādas būs mums jāšķiras? Šobrīd mums jābalso bez...

Sēdes vadītājs. Es atvainojos! Tas, ar ko jūs šobrīd nodarbojoties, – tās ir debates, tas nav par procedūru. (No zāles dep. K.Šadurskis: „Tās īsti nav debates, vai procedūra to nenosaka...”)

M.Kučinskis. Jā? (No zāles dep. A.Bērziņš (Zemgales v/a): „Dodiet viņam vārdu!”)

Sēdes vadītājs. Jūs varat nākt no tribīnes to pašu teikt. Ja ne, tad... Tādā gadījumā debates ir... Jūs tātad nākat debatēt?

Debatēs vārds deputātam Mārim Kučinskim.

M.Kučinskis (PLL frakcija).

Godātais priekšsēdētāj! Cienījamie deputāti! Atvainojos, jo es domāju, ka tā ir normāla procedūra... Mēs vakardien to arī skatījām savā frakcijā. Es domāju, visi to skatīja, un lēmumu mēs būtu pieņēmuši šodien tad, ja ziņotājs būtu ne tikai pateicis, protams, par šo cienījamās komitejas sēdi, kuru Latvijai ir gods rīkot, bet arī mazliet vairāk pastāstījis tiem, kas nepiedalās komisijā, cik tas Latvijai izmaksās. Vai mēs to varam atļauties? Un tas ir viss, tāda pavisam maza niansīte. Tāpēc ļoti lūdzam, lai referents vēlreiz atnāk šeit un pasaka to. Pretējā gadījumā ļoti grūti būs pieņemt lēmumu.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Debatēs vārds deputātam Dzintaram Rasnačam.

Dz.Rasnačs (VL–TB/LNNK frakcija).

Lieģa kungs, kā jau delegācijas vadītājs, manis teikto papildinās, bet es, delegācijas vadītāja vietnieks, varu Kučinska kungam minēt to, ka šie izdevumi būs daudzkārt (es uzsveru – daudzkārt!) mazāki nekā pagājušā pavasara sesijā. Ja ir runa par precīziem skaitļiem, tad jāteic, ka, plānojot tā konkrētā gada budžetu, šos skaitļus nosauks, jo tas skaitlis, kas bija plānots pagājušā gada pavasara sesijai, tika samazināts vairāk nekā uz pusi, ņemot vērā, ka bija spiedīgi apstākļi. Un, ja nebūtu bijis šā politiskā lēmuma, ko 2005.gadā virzīja deputāts Guntis Bērziņš no „Jaunā laika”, ja nebūtu bijis šā politiskā lēmuma, ko pieņēma Saeima, mūsu valsts kristu lielā kaunā NATO valstu saimē. Paldies Dievam, tas nenotika! (No zāles: „Nosauciet summu!” Dep. A.Bērziņš (Zemgales v/a): „Kāda ir summa?”)

Sēdes vadītājs. Vārds debatēs deputātam Andrim Bērziņam, ievēlētam no Rīgas.

A.Bērziņš (PLL frakcija).

Cienījamo sēdes vadītāj! Godājamie kolēģi! Es pilnībā pievienojos tam, ko teica Imants Viesturs Lieģis par to, ka NATO dalībvalstīm savas saistības ir jāpilda un šādas NATO Parlamentārās Asamblejas sēdes – tā ir viena no šo saistību sastāvdaļām.

Šīs saistības ir jāpilda periodiski. Pie mums šāda Asamblejas sēde bija pagājušajā gadā. Tā gan, jāsaka, bija pirmā, kopš mēs vispār kļuvām par NATO asociēto locekli, un tādējādi lietuvieši un igauņi, piemēram, mums bija aizsteigušies garām par vairākiem gadiem... Taču tas nebūt nenozīmē, ka mums šī nākamā sēde ir jānotur 2014.gadā.

Godājamie kolēģi! Situācijā, kad valdība burtiski saspringst visās jomās, jo nezina, kur atrast līdzekļus, kad mēs zinām, ka nākamajā gadā atkal 200 miljoni ir jākonsolidē jeb jāsamazina... Situācijā, kad mēs samazinām pabalstus: samazinām ģimenes pabalstus, bērnu pabalstus, bezdarbnieku pabalstus, visu pārējo, pieņemt lēmumu, kas faktiski radīs priekšnoteikumus – jo nekur jau atkāpties mēs no tā nevarēsim –, ka vieni 3,5 miljoni atkal būs jāiebudžetē 2014.gada budžetā... Es nezinu, kāda šī summa būs, jo, redziet, Rasnača kungs to nenosauca, bet sākotnējā summa, kas bija pagājušā gada Parlamentārajai Asamblejai, bija 3,4 miljoni, ja es pareizi atceros, pēc tam tā tika divreiz īsināta, un beigās laikam iztikām ar 1,5 miljoniem. Bet tik un tā tie ir miljoni! Tie nav tūkstoši, un tie nav simti tūkstošu!

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds deputātam Dzintaram Rasnačam, otro reizi.

Dz.Rasnačs (VL–TB/LNNK frakcija).

Godātie kolēģi! Ārlietu komisijas bijušais vadītāj Bērziņa kungs! Visu cieņu! 10 līdz 20 tūkstoši latu! Kādi miljoni? Par ko jūs te runājat?! 10 līdz 20 tūkstoši latu ir šobrīd plānotie izdevumi! Vai tiešām...

Nākamais. Godātie kolēģi! Ja jau bijušais Ārlietu komisijas vadītājs nezina NATO formātu, tad es atkārtošu, kāds ir NATO formāts. NATO Parlamentārās Asamblejas formāts ir trijos līmeņos: augstākais līmenis ir rudens sesijas, kuras Latvija nekad nav rīkojusi. Otrs augstākais līmenis ir pavasara sesijas, kuras Latvija, pēc visām pārējām valstīm, kas to bija rīkojušas, rīkoja pirmo reizi pagājušajā gadā rotācijas kārtībā. Trešais līmenis ir pastāvīgā komisija, kam ir daudzkārt, daudzkārt mazākas izmaksas un kur piedalās delegāciju vadītāji, Bērziņa kungs! Es piekrītu, ka jūs visu nevarat zināt... Jā, bet es uzskatu, ka mans pienākums ir paskaidrot, ka šis trešais līmenis neizmaksā tik daudz Latvijas valstij, bet tā ir goda lieta to darīt.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds deputātam Ivanam Klementjevam.

I.Klementjevs (SC frakcija).

Cienījamie kolēģi! Nu, tas, ko mēs pagājušajā gadā izdarījām šeit, Rīgā, ļoti veiksmīgi, kur bija daudzi uzaicinātie viesi, izmaksā dārgāk. Bet tā bija NATO Ģenerālā Asambleja, tas ir drusciņ citādāk... Tās ir pastāvīgo komiteju sēdes, kas izmaksā patiešām daudz mazāk. Tā ir tā starpība – nevis Asambleja, bet komiteja. Vai pareizi es saku, Lieģa kungs? Un viss! To vajag saprast.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Debates beidzam.

Vai Lieģa kungs vēlas ko piebilst? Nevēlas neko piebilst.

Lūdzu zvanu! Balsosim par lēmuma projektu „Par NATO Parlamentārās Asamblejas Pastāvīgās komitejas sēdes rīkošanu Rīgā 2014.gada martā”! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par – 56, pret – nav, atturas – 22. Lēmums pieņemts.

Godātie kolēģi! Līdz ar to visa šodienas sēdes darba kārtība izskatīta.

Pirms mēs reģistrējamies, vārds deputātiem, kuri vēlas sniegt paziņojumus.

Vārds deputātam Mārim Kučinskim.

M.Kučinskis (PLL frakcija).

Cienījamie deputāti, vēl tikai kādu pusstundiņu aizkavēšu jūsu uzmanību! Es vēlos vienkārši vēlreiz Attīstības plānošanas apakškomisijas vārdā uzaicināt deputātus rīt piedalīties konferencē „Optimāls nacionālo attīstības stratēģiju ieviešanas un uzraudzības mehānisms”. Informēju, ka pieteikušies ir vairāk nekā 70 interesenti no ārpuses. Un man deputāti ziņoja, ka... Mēs gribējām rīkoties ļoti moderni – nosūtījām visiem e-pastus. Diemžēl acīmredzot daudzi tos nelasa, tāpēc es mutiski uzaicinu rīt piedalīties. Es ļoti ceru, ka deputātu skaits neaprobežosies ar dažiem mūsu apakškomisijas cilvēkiem.

Rīt tātad pulksten desmitos! Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds deputātam Andrim Bērziņam, ievēlētam no Zemgales.

A.Bērziņš (ZZS frakcija, Zemgales v/a).

Sociālo un darba lietu komisija pulcējas pulksten 13.15.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Lūdzu zvanu reģistrācijai! Lūdzu reģistrācijas režīmu! Lūdzu reģistrācijas rezultātu!

Reģistrācijas rezultātu nolasīšanai vārds Saeimas sekretāra biedram Dzintaram Rasnačam.

Dz.Rasnačs (10.Saeimas sekretāra biedrs).

Godātie kolēģi! Nav reģistrējušies 12 deputāti: Solvita Āboltiņa, Ilma Čepāne, Sergejs Dolgopolovs, Nikolajs Kabanovs, Valērijs Kravcovs, Vitālijs Orlovs... (No zāles: „Šeit!”) Vitālijs Orlovs ir uz vietas. Jānis Reirs, Kārlis Seržants, Staņislavs Šķesters, Ilze Vergina, Ilze Viņķele un Oskars Zīds.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Līdz ar to Saeimas 2011.gada 28.aprīļa sēdi pasludinu par slēgtu.