Daidžests. Citu rakstītais

"Lāpa gaida, kamēr jaunais Kremļa boss parādīs savu īsto seju"

"International

Herald Tribune"

— 2000.01.06.

Kremļa nežēlīgais karš pret čečenu dumpiniekiem liek domāt, ka Krievijas prezidentūra ir nonākusi barga vīra rokās, kas neizjūt nekādu žēlumu pret tiem, kuri pagadās viņam ceļā.

Vēstures skatījumā stingrs spēj kļūt trausls, un Vladimiram Putinam vēl būs jāparāda, kāds viņš īsti ir. Viņš par prezidenta vietas izpildītāju kļuvis reizē ar Borisa Jeļcina atkāpšanos Jaunā gada priekšvakarā.

Putins pārņēmis varu, kamēr viņa komandieri turpināja operācijas Čečenijā, bet viņa sabiedrotie vēl arvien aprēķina savus ieguvumus pēc decembra Domes vēlēšanām, taču viņš pats sabiedriskās domas aptaujās ievērojami pārspējis savus sāncenšus. Viņš ir noteicošā persona vēlēšanās, kas viņam pašam pēc 90 dienām jāsarīko.

Jeļcina ieguvumi ir gluži skaidri. Viņam beidzot ir pēctecis, kurš ir pietiekami populārs, lai nepārkāptu vienošanos par imunitāti.

Putina nežēlīgā Čečenijas kampaņa ļāvusi viņam pieņemt savu pirmo oficiālo dekrētu, apsolot Jeļcinam aizsardzību pēc viņa pensionēšanās.

Jeļcinam bija pēdējais laiks atkāpties. Viņš nav spējis efektīvi vadīt valsti jau kopš neskaitāmajām sirdslēkmēm 1996.gadā. Tomēr egoisms un virkne politiski vāju un neuzticamu premjerministru, kuri nebūtu spējuši viņu aizsargāt, noturēja Jeļcinu Kremlī.

Šī bija vienošanās, kuras dēļ bija vērts par sešiem mēnešiem saīsināt prezidentūru. Tomēr Krievija un pasaule vēl arvien pārāk maz pazīst Putinu, lai spētu prognozēt turpmāko.

Mierīgā varas nodošana ir izraisījusi cerības uz stabilitāti Krievijā. Tieši uz to cer Klintona administrācija, ko ārkārtīgi pārsteidza Jeļcina lēmums.

Pēdējos mēnešos administrācijas piedāvātais pastāvīgais atbalsts Jeļcinam bija kļuvis ārkārtīgi vājš. Taču tagad Klintona komandai būtu jāsargājas un pārsviest savus agrākos priekšstatus uz Putinu un atkārtoti neiesaistīties Krievijas vēlēšanās "reformatoru" pusē – šo vārdu valsts sekretāre Madlēna Olbraita, šķiet, lieto kā sinonīmu cilvēkiem, kuri izdara vai gatavojas izdarīt pakalpojumu Savienotajām Valstīm.

Jeļcina uzaicinājums Bilam Klintonam pavasarī apmeklēt Maskavu vēl arvien ir spēkā. Acīm redzams ir Putina nolūks līdz tam laikam novest Čečenijas karu līdz smagai un pastāvīgai okupācijai ar vietējo marionešu diktēta mākslīga politiskā noregulējuma palīdzību. Viņš cer panākt arī to, lai Dome ratificētu aizkavēto START-2 līgumu.

Tomēr ar to nepietiek, lai attaisnotu augsta līmeņa Savienoto Valstu iesaistīšanos Putina pusē. Administrācijai nevajadzētu silti apsveikt jauno Kremļa bosu un aizstāvēt viņa Krievijas politiku.

Viņam ir jāsarīko vēlēšanas, kas parādītu patiesu uzticību demokrātijai un stabilitātei Krievijā. Turklāt viņam jāiesaista Čečenijas ievēlētais prezidents Aslans Mashadovs nopietnās sarunās par kara pārtraukšanu. Vašingtona spēj uzņemties izšķirošo lomu, novēršot Putinu no ārēja, taču nestabila noregulējuma, liekot viņam skaidri saprast, ka tā neatbalstīs šādu iznākumu. Vai Putins ņemtu vērā ārvalstu viedokli? Ir pamats tā domāt. Ir dažas lietas, kurās 47 gadus vecais Putins ir retums starp Kremļa līderiem: viņš ir dzīvojis ārpus valsts robežām un ir profesionālis arī svešvalodā. Viņš iemācījās vācu valodu, kad VDK viņu pēdējos padomju gados bija nosūtījusi uz Austrumvāciju. Putina kontakti ar St.Pēterburgas politiķiem, it īpaši Jeļcina favorītu Anatoliju Čubaisu, veicināja viņa virzību uz prezidenta administrāciju un palīdzēja kļūt par Jeļcina favorītu.

Jeļcins aiz sevis atstāj Krieviju, ierautu asiņainā karā, brūkošas ekonomikas un plašas korupcijas lokā, kas varētu vājināt Putina vadību, ja viņš tuvākajā laikā šīs problēmas nerisinās.

Džims Houglends

"Īstais Vladimirs Putins"

"The Washington Times"

— 2000.01.06.

Savā tik raksturīgajā optimistiskajā attieksmē pret Krievijā notiekošo prezidents Klintons jau paziņojis, ka viņš esot gatavs "jaunam iesākumam" attiecībās ar Krievijas prezidenta vietas izpildītāju Vladimiru Putinu.

Klintonu tik ārkārtīgi iespaidojusi Jaungada saruna ar jauno Kremļa līderi, ka viņš to raksturojis kā "daudzsološu Krievijas demokrātijas nākotnei." Tomēr Klintona vēlme saglabāt savas administrācijas "veiksmīgās" Krievijas politikas ārējo veidolu izraisa nopietnas šaubas par Putina aizmuguri, it īpaši, par viņa saitēm ar Krievijas korumpēto oligarhiju. Atbildes uz šiem jautājumiem varētu nopietni ietekmēt Krievijas attīstību un Amerikas intereses.

Lai gan administrācija ir pasteigusies uzspodrināt Putina reformatoriskās tendences, uzsverot viņa ilgstošo darbību St.Pēterburgā, kad tās mērs bija Anatolijs Sobčaks, šis un citi periodi Putina karjerā ir, labākajā gadījumā, neskaidri. Pagaidām tikpat kā nekas nav zināms par tiem vairāk nekā desmit gadiem, kad viņš bija VDK virsnieks. Putins savu pēdējo posteni Austrumvācijā pameta tad, kad tur sabruka komunisms. Tas ir izraisījis dažādus apsvērumus, ka viņš varētu būt bijis saistīts ar operācijām, kuru mērķis bija aizstāvēt Eriha Honekera brūkošo režīmu. Citās informācijās Putins tiek apsūdzēts saistībā ar nelikumīgo padomju īpašumu privatizāciju Austrumvācijā. Ja jau Putins tiek saistīts ar St.Pēterburgas "radikālo reformatoru" cēlajiem mērķiem, tad tikpat lielā mērā viņu var saistīt arī ar viņu korupciju. Strādājot par St.Pēterburgas mēra vietnieku, Putins tika apsūdzēts ārvalstu īpašumu un banku kontu iegādē. St.Pēterburgas komisija izmeklēja lietu par eksporta licenču izsniegšanu tumša barterlīguma ietvaros. Komisija ieteica Putinam atkāpties no amata, pret ko iebilda Sobčaks.

Kad Sobčaks 1996.gadā zaudēja, Putins devās uz Maskavu kā cita St.Pēterburgas veterāna – Anatolija Čubaisa – protežē. Drīz pēc tam Krievijas juristi uzsāka pret Sobčaku izmeklēšanu; tās laikā viņš pameta Krieviju, lai ārstētos un atgriezās tikai šī gada sākumā.

Putina jaunais postenis bija Pāvela Borodina, Kremļa biznesa vadītāja, vietnieks. Borodins, kas kontrolē plašu Krievijas valdības nekustamā īpašuma, automašīnu un citu vērtību impēriju, kā ir kļuvis zināms, ir slēdzis ārkārtīgi izdevīgus līgumus ar Šveices celtniecības firmu Kremļa restaurācijai, kas tiek izmeklēta korupcijas lietas ietvaros.

Arī pats Čubaiss ir iejaukts vairākos korupcijas skandālos.

Nopietnas šaubas par Putina saistību ar Čubaisu un citiem tā sauktajiem "ģimenes" oligarhiem izraisa viņa darbība Krievijas Federālā drošības dienesta, VDK pēcteča, direktora postenī. Putinam bija aktīva loma augsta līmeņa korupcijas izmeklēšanas kavēšanā, un kādā brīdī viņš pat uzstājās televīzijā, lai apliecinātu videokasetes autentiskumu saistībā ar ģenerālprokurora sakariem ar prostitūtām. Ģenerālprokurors vadīja izmeklēšanu par Jeļcina meitas, kā arī Borisa Berezovska darbību.

Pirmais oficiālais Putina darbs bija dekrēts par imunitātes piešķiršanu Borisam Jeļcinam un viņa ģimenei, kas liecina, ka Krievijas prezidenta vietas izpildītājam nācies noslēgt vienošanos ar "ģimeni", lai iegūtu varu.

Tā kā Putina popularitāte lielā mērā ir veidota mākslīgi – ar rūpīgi izplānotu Čečenijas kara atainojumu masu informācijas līdzekļos, kurus kontrolē valdība un Jeļcinam tuvās aprindas, Putins no "ģimenes" būs atkarīgs vēl vismaz līdz marta vēlēšanām un varbūt pat ilgāk.

Putins ir solījis cīnīties pret korupciju, un viņš pat spētu to darīt. Tomēr tikai viņa darbi parādīs, kāds viņš varētu būt prezidents; viņa vārdiem nav lielas nozīmes.

Diemžēl Klintona administrācija šo atšķirību nav uztvērusi. Turklāt administrācija ir neziņā par atšķirību starp vārdiem un darbiem ne tikai Krievijā, bet arī Savienotajās Valstīs.

Pols Dž.Sonderss

"Jeļcina klans

ir ieslīdzis muklājā līdz kaklam"

"Die Presse"

— 2000.01.05.

"Svētā ģimene" ap caru Borisu gadiem ilgi pēc patikas ir pārsūtījusi naudu uz ārzemēm.

Grigorijs Rasputins vairumam nekrievu kļuva zināms tikai kopš septiņdesmito gadu beigām. Viņu popgrupa "Boney M" vienā no saviem lielākajiem hītiem nosauca par "Russia’s Greatest Love – Machine". Turpretī Krievijā ir plaši izskanējusi slava par neierobežoto ietekmi, kāda šķietamajam brīnumdziedniekam un pravietim no Sibīrijas bija uz pēdējiem Romanoviem: caru Nikolaju un viņa laulāto draudzeni Aleksandru. Tāpēc patrioti viņu īsi pirms monarhijas beigām Sanktpēterburgā noindēja un tad iesvieda Moikā. To pašu vairums krievu novēl arī kolektīvajam Rasputinam, kas Rietumos labāk ir pazīstams ar nosaukumu "svētā ģimene" - cara Borisa favorītiem, kuru rokās viņa valdīšanas pēdējos gados atradās faktiskā vara un kuri tiek turēti aizdomās par korupciju un nelegālu kapitāla pārsūtīšanu uz ārzemēm. Bijušais vicepremjers Boriss Ņemcovs aicina pabeigt izmeklēšanu, ko sāka 1998. gada rudenī, bet ko pavasarī bloķēja "ģimene". Jaunu impulsu šī prasība saņēmusi pēc ziņojumiem par iespējamo Jeļcina saistību ar naudas atmazgāšanu Šveices bankās. Tomēr Maskavā jautā, kāpēc ASV izdevums "Newsweek" tikai tagad ir nācis klajā ar iespējamo superstory . Kā populārais krievu laikraksts "Komersant" ziņoja jau augusta beigās, Šveices bankās naudu atmazgā tieši 300 krievu firmas. Tikai multimiljonāra Borisa Berezovska kontā vien, kas Jeļcina klanu konsultē īpašuma lietās, esot ieskaitīti 70 miljoni dolāru. Kā uzskata eksperti, tikai ar nodokļiem vien no šīs summas Krievija varētu komfortabli atveseļot valūtas rezerves. Kā informē "Newsweek", ienesīgus darījumus Boriss Jeļcins esot veicis arī ar Bank of New York un Republic National Bank . Un esot piesavināti arī Starptautiskā valūtas fonda (SVF) kredīti un ASV piešķirtie līdzekļi pārtikas programmai Krievijai. Arī tas nav nekas jauns. Kolektīvais Rasputins iekaucās jau oktobra beigās, kad vietējie masu mediji turpināja bakstīt lapseņu pūzni, ko bija iztraucējuši Rietumu kolēģi. Saskaņā ar masu mediju informāciju, tikai no 1998. gada oktobra līdz 1999. gada martam vien no Krievijas uz Bank of New York kontiem aizplūduši 4,5 miljardi dolāru. Kopumā caur šiem kontiem izgājis vairāk nekā 10 miljardu ASV dolāru liels kapitāls.

 

Licence naudas drukāšanai

Darījums notika ar firmas Benex starpniecību, ar ko saistīts kāds Semjons Mogiļevičs. Viņš tiek uzskatīts par vienu no galvenajām mafiozās arēnas figūrām. Par Austrumeiropas klientu kontiem kā Ņujorkas naudas institūta viceprezidente atbildīga bija kāda Nataša Gurfinkele. Dāma septiņdesmito gadu beigās emigrēja no PSRS un apprecējās ar Konstantinu Katalovski, kas neilgi pirms tam bija Krievijas pārstāvis pie Starptautiskā valūtas fonda. Jeļcina padomnieks jau vairākkārt ir apstiprinājis, ka Jeļcinam ārzemēs nav banku kontu. Taču daudz grūtāk savu vainu noliegt būtu abām viņa meitām. Abas, kā jau rudenī ziņoja Milānas "Corriere della Sera", bagātīgi esot iepirkušās ar kredītkartēm. Summas tika atskaitītas no Rietumu firmām, kam bija uzticēta prestižu objektu būve. Licence naudas drukāšanai: jau tikai par Kremļa restaurāciju vien Šveices firma Mabetex iekasēja vairāk nekā 300 miljonu dolāru. Taču pasūtījumu tā saņēma tikai tad, kad bija būvkungiem pamatīgi samaksājusi – un, proti, Prezidenta dienesta Īpašuma pārvaldes nodaļai, kuras vadītāja vietnieks līdz 1998. gada vidum bija pašreizējais Krievijas prezidents Vladimirs Putins.

 

Tatjana ķeras pie naudas podiem

Arī no šiem podiem "ģimene" ir mielojusies pēc patikas. Īpaši aizdomas krīt uz Jeļcina jaunāko meitu Tatjanu, kas tēvam kalpoja kā padomniece. Oficiāli viņas darbs tika atalgots kā plānota vieta pēc zinātniskā līdzstrādnieka algu tarifa. Taču savdabīgā veidā tas bija tik ienesīgs, ka viņai ir radusies pils pie Garmišpartenkirhenas un vēl viena pie Antibas Cote d’Azur. Krievijas ģenerālprokurors Jurijs Skuratovs jau 1998. gada rudenī ievadīja pirmo izmeklēšanu. Taču kopš marta tā ir apstājusies. Vispirms Kremlis spieda Skuratovu atkāpties no amata. Kad viņš pret to iebilda, viņu sakompromitēja citādi pārspīlēti klīrīgā valsts televīzija, parādot video, kur bija redzams kails vīrietis, kurš gultā izklaidējās ar viegla rakstura meitenēm. Aprīļa sākumā Skuratovu vienkārši atcēla no amata. Taču saskaņā ar konstitūciju to var izdarīt vienīgi parlaments, bet tas viņa atlaišanu paziņoja par spēkā neesošu. Strīds joprojām turpinās.

 

Skandālu ministrs

Satriecošas atziņas naudas lietas izmeklētāji, ja viņi drīkstēs rīkoties, gaida enerģijas ministra Viktora Kaļužnija nopratināšanā. Ja notiktu sacensība par "skandālu ministra" titulu, tad tajā uzvarētu Kaļužnijs. 1993. gadā viņš kļuva par Tjumeņas koncerna WNK viceprezidentu. Kad 1997. gadā tas tika pārdots, pārbaudītāji līdzās 600 miljonu dolāru peļņai atklāja arī parādus tādā pašā apmērā. Kaļužnijs bija ņēmis valūtas kredītus un izsniedzis parādzīmes. Kaļužnijs savu artavu jau sen bija pārsūtījis uz kontiem ārzemēs. Kā mākleri parādījās firmas, ar kurām Kaļužnijs bijis cieši saistīts – galvenokārt īru Sandheights Limited . 1998. gada septembrī Kaļužnijs kļuva par enerģijas ministra vietnieku. Labi zinādams, ka Kaļušnijs ir simtprocentīgi atkarīgs un tāpēc vadāms, sabiedrības "Sibneft" vadītājs Romans Abramovičs un svarīgākais Jeļcina klana naudas gādātājs multimailjardieris Boriss Berezovskis viņu ataicināja uz Maskavu.

Kaļužnijam ir jāpiepilda Kremļa kara kase vēlēšanām. Delikātais uzdevums krusttēviem kaut ko arī izmaksā. Galvenokārt Kaļužnijs rūpējas, lai viņa labdari Irākas naftas tirdzniecības kvotu dalīšanā nejustos apdalīti.

Viņa uzbrukumi Gazprom vasarā, kam vajadzēja īpašuma attiecības mainīt par labu valstij, pagaidām gan nav devuši rezultātu. Taču Kaļužnijs nepadodas. Septembra vidū viņš ar apšaubāmām metodēm panāk, ka tiek atlaists Transneft vadītājs Dmitrijs Saveļjevs. Transneft sadala kvotas krievu gigantiem piekļūšanai cauruļvadu sistēmai. Krusttēviem šķiet, ka Saveļjevs ir viņus apdalījis. Pašreiz skandālu ministrs izstrādā jaunu superprojektu. Firmas Rosneft, Slavneft un Onako ir jāapvieno superholdingā, kurā valstij būs 75% kapitāla. Par izredzēm visbagātāko kandidātu tā pārvaldnieka postenim tiek uzskatīts Kaļužnijs.

Elke Vindiša

"Putina popularitāte saistās ar karu,

kurā krievi vēlas uzvarēt"

"Boston Globe"

— 2000.01.09.

Karš, kuru Krievija nevar uzvarēt, ir pārvērties par cīņu, kuru Vladimirs Putins nevar atļauties zaudēt.

Krievijas kampaņa pret Čečenijas separātistiem varētu neatnest drīzu mieru Kaukāzā, bet militārais koloss, kas ievadīja prezidenta amata izpildītāju Putinu Kremlī, gandrīz nešaubīgi varēs garantēt viņam vieglu uzvaru 26.marta vēlēšanās uz pilnu prezidentūras termiņu.

Kaut arī neatlaidīga un nikna čečenu dumpinieku pretestība ir piebremzējusi krievu virzību uz priekšu, lai ieņemtu Čečenijas galvaspilsētu Grozniju, tomēr kara vispārējā popularitāte Krievijā un Kremļa mediju kampaņa šīs popularitātes uzturēšanai ir radījušas iespaidu, ka nekas tur notiekošais nevarētu izjaukt Putina kronēšanu par Krievijas prezidentu.

Daudzi analītiķi paredz ilgstošu konfliktu Čečenijā, kas izvērtīsies par ilgu un dārgu partizānu karu. Tas varētu mazināt Putina popularitāti ilgākā laika periodā, taču nekādi neaizkavētu viņa ievēlēšanu pēc diviem mēnešiem.

Putins ir radījis novēršamības auru, atainodams ofensīvu kā veselu, labi izplānotu un labi izpildītu panākumu sēriju un nodrošinādams, ka tieši tādu to parādīs televīzijas kanālos. Notikumi, kas runā pretī šim viedoklim - tādi kā nemiernieku trešdien notikušais pretuzbrukums atsevišķos Groznijas rajonos, kurus krievi bija pasteigušies pasludināt par savā kontrolē esošiem - ziņās netiek pieminēti.

Taču tas fakts, ka dumpinieki joprojām ir spējīgi veikt pretuzbrukumus, izraisa jautājumus par optimistiskajiem ziņojumiem valsts televīzijā.

"Kā militārai kampaņai tai nav nekādas jēgas, tai nav nekāda virziena," uzskata Maskavas militārais analītiķis Pāvels Felgenhauers. "Nemiernieku pretestība pieaug brīdī, kad krievu militārie spēki kļūst vājāki. Taču, ja propagandas mašīna strādā tā kā pašlaik, tad jebko var dēvēt par uzvaru. Visas kampaņas jēga ir iedabūt Putinu Kremlī."

Krievu un Rietumu analītiķi savulaik jautāja, cik ilgi Krievijas sabiedrība piecietīs neuzvaramo karu Kaukāzā. Taču tagad novērotāji ir vienis prātis, ka itin nekas, atskaitot militāru katastrofu, nevar apturēt Putinu ceļā uz prezidenta amatu.

Stenfordas universitātes profesors Maikls Makfols uzskata, ka daudzi analītiķi sākumā esot bijuši pārliecināti, ka atbalsts karam mazināsies līdz ar krievu zaudējumu pieaugumu. Taču šis uzskats, saka profesors, balstījās uz kļūdaino analoģiju ar 1994.-1996. gadu karu Čečenijā, kuru Krievijai nācās pārtraukt.

1994.gadā Krievijas pilsoņi nesaprata, kādēļ militāristi iebruka Čečenijā, apgalvo Makfols. Turpretī tagad, viņš ir pārliecināts, ikviens - pareizi vai nepareizi - piekrīt uzskatam, ka pašreizējā ofensīva ir pretteroristiska kampaņa, kas vērsta pret "bandītiem", kuri ir uzbrukuši Krievijas teritorijai un ir uzspridzinājuši nevainīgus cilvēkus Maskavā.

"Jo vairāk zārku pārvedīs mājās, jo lielāka būs vēlēšanās sakaut šos ‘teroristus’," saka Makfols.

Uzskatu maiņas cēlonis ir Krievijas kampaņas pati vājākā vieta: skaidras izpratnes trūkums par "panākuma" definīciju. Oktobrī sākās drošības operācija pēc nemiernieku uzbrukumu viļņa kaimiņu reģioniem un pēc dzīvojamo namu spridzināšanas sērijas, kura prasīja daudzus civiliedzīvotāju upurus un kurā varētu būt, bet tikpat labi arī varētu nebūt iesaistīti čečeni, bet ofensīva drīz vien izvērtās cīņā par teritorijām. Un, uzbrukumiem vēršoties plašumā, politiķi to pārdēvēja par cīņu — Krievijas kā lielvalsts cīņu par savu nacionālo identitāti.

Tā kā militāristi strikti kontrolē pieeju teritorijai, kurā norisinās karadarbība, neatkarīgajiem novērotājiem ir grūti izvērtēt, kā norisinās kaujas. Pat tādā gadījumā, kad panākumus gūst nemiernieki, nevienam Krievijā tas nav jāzina.

Tieši tagad par panākumu Čečenijā ir uzskatāma jebkāda rīcība, kas līdzinās noteiktam pretsparam, saka Maskavas Politisko pētījumu institūta direktors Sergejs Markovs. " Karš tiek uzskatīts par taisnīgu karu. Cilvēkiem ir pārliecība, ka, zaudējot kontroli pār visu reģionu, Krievija pārstās eksistēt."

"Atbalsts karam un līdz ar to arī Putinam nesamazināsies, lai notiktu, kas notikdams," uzskata Markovs. "Sabiedriskā doma ir noskaņota uzvarai, čečenu sadzīšanai rezervācijā, tādam problēmas risinājumam, kādu izmantoja Amerika, risinot savas indiāņu problēmas 19.gadsimtā."

Kara sākuma posmā Krievijas ģenerāļi apgalvoja, ka viņi izmantošot tādu pašu taktiku, kādu izmantojuši NATO spēki pret serbu vienībām Kosovā, dodot triecienus ar augstas precizitātes ieročiem un ciešot niecīgus zaudējumus. Taču tagad lielākā Čečenijas daļa ir pilnīgi sagrauta un oficiālie krievu zaudējumi sasniedz 465 kritušos un 1583 ievainotos kopš cīņu sākuma pagājušajā rudenī. Pagājušajās 10 dienās ir krituši 70 karavīri un 155 ievainoti, jo čečenu pretestība ir augusi.

Taču, ja vien čečeniem neizdosies dot veselu nopietnu prettriecienu sēriju, kas piespiestu Putinu atkāpties vai atcelt vēlēšanas, tad, kā uzskata lielākā daļa analītiķu, viņam prezidenta krēsls ir tikpat kā nodrošināts.

Putina tapšana par prezidentu tiktu apdraudēta tikai "sakāves gadījumā, kas būtu pietiekami nopietna, lai izlauztos cauri šķietami necaursitamajai militārajai kontrolei pār informācijas plūsmu no frontēm," ir pārliecināts Kembridžas Konfliktu kontroles grupas pārstāvis Arturs Martirosjans. "Nav ne mazāko šaubu, ka Putins var viegli pārvērst gandrīz jebkuru gadījuma rakstura sakāvi Čečenijā militārā uzvarā, tēlu veidošanas frontē nospēlēdams vīru ar stingro roku."

Rodas iespaids, ka militāristiem vienīgā problēma ir nespēja ieņemt Grozniju, kas ļautu pasludināt kara beigas. Krievu vienībām uz priekšu neļauj virzīties snaiperu uguns un nespēja padzīt nemierniekus no viņu bunkuriem sagrautajā pilsētā. Krievu ģenerāļi bija spiesti atcelt plānus par Jaunā gada sagaidīšanu Groznijas centrā.

Tas tomēr neizkavēja Borisu Jeļcinu, kas atkāpās Jaunā gada priekšvakarā, lai atdotu savu vietu Putinam, vēl ceturtdien izteikt prognozes par tuvajām kara beigām.

"Vēl divi mēneši, un tad mēs pacelsim Groznijā Krievijas karogu," Jeļcins teica Jeruzālemē.

Taču, ja Jeļcins nav sapratis, cik bīstami ir publiski nosprausti termiņi, to lieliski saprot ģenerāļi.

"Ir šausmīgi, ja mēs nosakām kaut kādus termiņus," pagājušajā nedēļā izteicās Krievijas augstākais militārais komandieris Čečenijā ģenerālis Viktors Kazancevs. "Mēs jau esam pieļāvuši daudz kļūdu, apgalvodami, ka tā būs Jaungada dāvana vai dzimšanas dienas dāvana kādam augstam činavniekam. Pats svarīgākais tomēr ir saglabāt dzīvības."

Vai eksistē kāda iespēja, ka nemiernieki varētu paveikt kaut ko tādu kā 1996.gada augusta ofensīva, kas padzina krievus no Groznijas - gūt kādu satriecošu uzvaru, kas būtu pietiekami iespaidīga, lai iedragātu Putina šķietamo neievainojamību?

Kaut arī virsnieki lamāja politiķus par 1996.gada kara pārtraukšanu, tomēr plašākā nozīmē sakāves iemesls bija tas, ka nemiernieki spēja pārsteigt skaitliski pārākos un labāk apbruņotos krievus. Arī pagājušās nedēļas prettriecieni Čečenijā parādīja, ka krievu spēki ir slikti sagatavoti triecieniem no aizmugures.

Dažos rajonos jūdzēm tālu nebija nevienas karaspēka vienības. Karavīri kontrolposteņos stāstīja, ka viņus nepārtraukti apšaudot, īpaši naktīs, taču viņi saņemot visai nenozīmīgu atbalstu. Ja neskaita priekšējās pozīcijas Groznijas nomalēs, kaujas gatavība vienībās nav pārāk augsta. Vēl svarīgāk ir tas, uzskata analītiķis Felgenhauers, ka daudzi virsnieki nesen rotācijas kārtībā atstāja Čečeniju, savā vietā atstājot mazāk pieredzējušos virsniekus.

Daži novērotāji uzskata, ka šis būtu īstais brīdis, lai nemiernieki sāktu pretuzbrukumu, ja vien viņiem vēl pietiktu spēka.

Taču tas Putinu nesatricinātu.

"Pat katastrofu ir iespējams pārvērst par propagandas uzvaru," saka Felgenhauers. "Tas ir tāpēc, ka lielākā daļa Krievijas iedzīvotāju vēlas, lai viņiem stāsta par uzvarām, jo viņi vēlas uzvaras."

Deivids Filipovs

"Ceļa vai Putina izvēle?"

"Ņezavisimaja gazeta"

— 2000.01.06.

Galvenais dzinējspēks ir "Ģimenes" intereses.

Negaidītais, bet tomēr savā ziņā likumsakarīgais B. Jeļcina solis kļuva par galveno "dāvanu" Krievijas iedzīvotājiem tūkstošgades izskaņā un praktiski vienlaikus mainīja politisko situāciju valstī. Bet būtu pāragri sacīt, ka Jeļcina laikmets beidzies.

Domājams, ka precīzāks definējums būtu, ka Jeļcina laikmets ir tuvu nobeigumam, jo īstenībā, ņemot vērā arī Krievijas Federācijas prezidenta pirmsjaungada soļa ārējo efektivitāti, nekādas nopietnas un dziļas pārmaiņas nav notikušas.

Un ne tikai tāpēc, ka ir pagājis pārāk maz laika, bet tāpēc, ka "spēcīgo rokādīti" paveica tie spēki, kas pēdējā laikā pilnībā noteica Jeļcina politiku vai tieši darbojās viņa vārdā.

Tieši tāpēc vispirms jāvēršas pie dažām darbībā iesaistītajām sejām, par kurām man ne tik sen gadījās rakstīt "Ņezavisimaja gazeta" lappusēs (#241 no 1999. gada 24. decembra), un vispirms pie V. Putina figūras viņa jaunajā kvalitātē veco un jauno problēmu fonā.

 

Atstādināšana vai…

Šķiet, tiks lauzts ne mazums šķēpu par to, kas ir noticis. Bet galu galā, domājams, tomēr būs divas galvenās versijas – brīvprātīgi apzināta atstādināšana vai "mājas apvērsums". Katrai var būt savi argumenti, bet es vispirms vēlētos apstāties pie otrās versijas un to pamatot.

Pirmais. Jeļcina fiziskais stāvoklis, kaut arī tam bija tendence pasliktināties, tomēr deva iespēju samērā mierīgi izvilkt līdz 2000. gada jūnijam. Borisa Nikolajeviča praktiskā neiejaukšanās valsts lietās pēdējā laikā nevienu netraucēja, arī V. Putinu ne.

Vēl vairāk, tieši uz šī fona Putinam bija reāla iespēja "strādāt kontrastā" un, ne pārāk to demonstrējot, nostiprināt savu ietekmi, cenšoties savā pusē pārvilkt gan cilvēkus no prezidenta administrācijas, gan dažādu reģionu vadītājus.

Bet tādā gadījumā Putinu, tāpat kā daudzus citus cilvēkus līdzās viņam, nevar neuztraukt tas notikumu attīstības variants, kad Jeļcins, jūtoties nopietni slims, var veikt tādus neparedzamus soļus, līdzīgus tiem, ko viņš spēris iepriekš.

Tādu notikumu attīstības variantu varēja izslēgt tikai ar Jeļcina pirmstermiņa aiziešanas mehānismu pēc "paša vēlēšanās".

Otrais. Visi spriedumi, ka šis Jeļcina solis ir izdarīts Krievijas interesēs, maigi izsakoties, neiztur kritiku. Pirmstermiņa prezidenta vēlēšanas, gan no politiskā, gan ekonomiskā viedokļa valstij nav īpaši izdevīgas. Pat lielai paredzamības pakāpei pastāvot, trīs mēnešu kampaņas var dot tādu triecienu valsts ekonomikai, kā dēļ būs ilgas visai negatīvas sekas.

Šajā posmā galvenais dzinējspēks ir "ģimenes" intereses. Savā ziņā puses tikai tā varēja "nospiest" Jeļcinu, bet tikai tai tagad ir izdevīgi veikt tādu manevru, kas ļauj saglabāt galvenos iedarbības mehānismus uz politiskajiem un, pats galvenais, uz ekonomiskajiem procesiem valstī.

Tas radīja savu atblāzmu jau atsevišķos pirmā ukaza nosacījumos par prezidenta pienākumu izpildītāju. Tieši garantijas "ģimenei" bija galvenais visā varas nodošanas mehānismā.

Trešais. Par spīti Putina popularitātei nebija simtprocentīgas pārliecības, ka viņa valdība spēs saglabāt savu atbalstu.

Jeļcina aiziešana atrisina šo problēmu – lai kas notiktu ar valdību, Putins jaunā kvalitātē objektīvi iziet no kritikas zonas. Vienlaikus viņš iegūst iespēju veikt kadru pārmaiņas, kas dos "ģimenei" iespējas izveidot papildu "aizmuguri" visiem dzīves gadījumiem.

Tas, ka daži tās locekļi pāries no gaismas tumsā, lielos vilcienos neko nemaina, jo šī ēnu ietekme reizēm var būt efektīvāka nekā publiska klātbūtne. Vēl jo vairāk, ka "skeletu skapī" pietiek katram, īpaši augstākajam varas ešelonam.

Ceturtais. "Ģimenei" ir principiāli svarīgi (daudzu objektīvu un subjektīvu iemeslu dēļ), lai attiecības ar Rietumiem nepārietu tajā bīstamajā stadijā, kad konfrontācija atsauksies arī uz personīgo stāvokli un labklājību. Daži Jeļcina soļi pēdējā laikā (pietiek atcerēties Ķīnu) sāka uztraukt ne tikai Rietumus, bet arī tos Krievijā, kas ar Rietumiem ir saistījuši savas ekonomiskās intereses. Cita ceļa, kā Jeļcina "maiga atstādināšana", šeit vienkārši nebija.

Jābūt līdz galam godīgam – ja nebūtu "ģimenes" piekrišanas, tad Putins pat ar visu savu popularitāti nekad nevarētu izdarīt tik strauju izrāvienu uz varas virsotni. Objektīvi viņš ir parādā "ģimenei", kas novērtēja viņa uzticību ar visu savu karjeras pieaugumu, un šis apstāklis, pēc visa spriežot, vēl ilgi ietekmēs Putinu. Kaut gan, kā zināms, revolūcija parasti aprij savus bērnus.

Tādējādi, manā vērtējumā, galu galā mums ir darīšana ar mūsdienīgu Nikolaja II atkāpšanas versiju, kad tāpat tika runāts par to, ka tas ir solis Krievijas interesēs, bet īstenībā viss iznāca pavisam savādāk.

Starp citu, kas izdarīts, tas izdarīts, un man neradīs, kā domāju - arī daudziem, lielu izbrīnu situācija, ja jau pēc dažām nedēļām Jeļcina tēls sāks aktīvi izdzēsties valsts sabiedriskajā izpratnē.

Ļoti daudzu iemeslu dēļ šodien V. Putinam un citiem politiķiem, kā arī "ģimenei" būtu ļoti izdevīgi, lai pēc iespējas ātrāk zem "Jeļcina laikmeta" tiktu pavilkta pozitīva svītra.

Turklāt tas jāizdara tieši tā, lai neviens un nekad nevarētu atgriezties pie šī laikmeta analīzes uz reālu datu bāzes pamata. Nav jābūt gaišreģim, lai saprastu, ka Jeļcina vadīšanas laikmeta dokumenti izzudīs ar tādu pašu ātrumu, kā tika iznīcināti dokumenti ar 1996. gada vēlēšanu rezultātiem.

 

Kaķis maisā?

Vairākumam Krievijas iedzīvotāju, tāpat kā ārvalstu politiķiem, V. Putins pašreiz ir kā "kaķis maisā". Nevienā iepriekšējā savas darbības posmā viņš nekādi nerādīja savus uzskatus un prioritātes.

Kā precīzi atzīmējis kāds no amerikāņu laikrakstiem, "Krievija ieguvusi visneparedzamāko prezidentu no visiem iespējamajiem". Kaut kādā mērā tas ir pārspīlējums, bet, šajā raksturojumā ir diezgan ievērojama daļa taisnības.

Valsts ieguvusi pirmo amatpersonu, kas kļuvusi populārāka vispirms ar antiteroristisko operāciju Čečenijā, kura draud galīgi izvērsties ilglaicīgā partizānu karā, par ko tā praktiski zina tikai pēc diviem desmitiem izteikumu (diezgan tēlainu un pēc stila un gara tuvu daudziem vēlētājiem), ko politiski pagaidām atbalsta tikai divas struktūras, no kurām viena pagaidām ar visu ambiciozitāti izskatās visai amorfa,

Nesenais Putina raksts, kas publicēts arī "Ņezavisimaja Gazeta" lappusēs, lielu skaidrību tā arī neradīja.

Krievija ieguva Putinu kā vilšanās sekas iepriekšējā periodā un cerībā, ka jaunā "spēcīgā roka" izlabos pagātnes kļūdas un nesīs agrāk solīto uzplaukumu.

Tajā ir Putina izredzes, jo Krievijas sabiedrība kopumā šodien atkal, kā bija 1989. gadā ar Jeļcinu, orientējas uz ārējo malu, nevis uz saturu. Iedzīvotāji gatavi ticēt jebkuriem solījumiem un paziņojumiem, kas satur emocionāli-pozitīvu lādiņu uz visu pēdējo gadu izgāšanos fona.

No šī viedokļa Putins atrodas visai izdevīgā stāvoklī.

Pirmkārt, viņam ir politiski ārkārtīgi izdevīgi palikt par "fantomu" bez stingri noteiktām viedokļu robežām un uzvešanās modeļa. Tieši tāpēc Putins apmierina daudzus Krievijas iedzīvotājus, un tagadējā Putinā savas intereses var atrast visdažādākās vēlētāju grupas – no izteikti kreisajiem (D. Mitina ar viņas "komjaunatni", kas pārgāja zem "Jeģinstvo" spārna, ir spilgts piemērs) līdz politiski labējiem (atcerēsimies A. Čubaisa nesenās slavas dziesmas) un nacionālistiski izteikti labējiem (ar paziņojumu par atbalstu Putinam tuvākajās dienās plāno uzstāties organizācija ar Barkašovu vadībā). Tāda "līdera un tautas vienotība" ir īpaši lietderīga pirmsvēlēšanu periodā.

Otrkārt, atvēlētajā laikposmā tādā vistautas mīlestības aizsegā Putins var sākt pakāpenisku (bet ne pārāk ātru, jo tas ir bīstami) atbrīvošanos no "ģimenes" tik lielā mērā, cik tas būs lietderīgi, bet ne ļoti saistīt savu likteni ar "oligarhiem", kā to bija spiests darīt B. Jeļcins 1996. gada prezidenta vēlēšanu priekšvakarā.

Treškārt, politiskās un ekonomiskās sejas nenoteiktība ļaus Putinam vadīt sev izdevīgu dialogu Krievijas politiskās dzīves kreisajā flangā, kur viņš var, vismaz aiz taktiskiem apsvērumiem, izvirzīt daudzas domas un tēzes, kas atradīs atbalstu visai plašā komunistiskā elektorāta daļā.

Šeit viņš var taktiski uzstāties nevis par G. Zjuganova pretinieku, bet visdrīzākais - pat sabiedroto. Un, kļuvis par prezidentu, V. Putins darīs visu iespējamo, lai pēc iespējas ātrāk atstādinātu Kompartiju no politiskās arēnas.

Ceturtkārt, šo pašu nenoteiktību atvēlētajā laikā var visai efektīvi izmantot arī ārējā tirgū, vispirms attiecībās ar NVS valstīm tuvākajos mēnešos. Vienīgais izņēmums ir jautājums par Baltkrieviju – šeit Putins vairs nekādi nevar spert soli atpakaļ.

Piektkārt, pašreizējais Putina stāvoklis viņam dod iespēju atteikties no pirmsvēlēšanu kampaņas vadīšanas tās tradicionālajā izpratnē. Tas ir, atteikties no kampaņas ar noteiktu darbību programmu, no programmatiska rakstura uzstāšanās utt.

Acīm redzams, ka maksimāli tiks ekspluatēts nevis runātāja, bet darītāja politiķa tēls, vēl vairāk, – šajā kampaņā pilnā mērogā tiks iedarbināts gan valsts aparāts, gan valsts finansu resursi. Un nekāds likums par vēlēšanām nav spējīgs traucēt tādu notikumu attīstību.

Kā cilvēks, kurš izpilda Krievijas prezidenta pienākumus, V. Putins automātiski iegūst unikālas iespējas ceļot pa valsti kaut divreiz nedēļā, attīstot "jaunā nācijas tēva" tēlu, kuram ir ļoti svarīgs viss notiekošais.

Vēl vairāk -–V. Putins pašreizējā situācijā pilnībā var atļauties vispār atteikties no jebkādām debatēm ar saviem pretiniekiem, aizbildinoties, ka viņam interesē tautas, nevis politiķu viedoklis.

Vienīgā bīstamība, kas var draudēt viņa ceļā, ir visas priekšvēlēšanu kampaņas pārvēršana acīm redzamā farsā, kas nepavisam nesekmēs demokrātijas attīstību valstī. Bet tāda tendence jau sāk iezīmēties.

Vasilijs Golubevs

Turpinājums nākamajā

preses pārskatā

"Par lapsām, kaķiem maisos

un albatrosiem"

"Ņezavisimaja gazeta"

— 2000.01.06.

Amerikāņi mēģina izprast Vladimiru Putinu, salīdzinot viņu ar Den Sjaopinu un Pinočetu.

ALBATROSS, teikts Maksima Gorkija poēmas paskaidrojumos, tas ir liels jūras putns no vētrasputnu kārtas ar spēcīgu knābi un gariem šauriem spārniem. ASV prezidenta padomnieks nacionālās drošības jautājumos Sendijs Bergers ar vieglu roku "albatrosu" ieviesa daudzu amerikāņu laikrakstu un žurnālu lappusēs, Šis jēdziens izskanējis no TV ekrāniem saistībā ar Krievijas prezidenta pienākumu izpildītāja Vladimira Putina vārdu. Amerikāņu politiskajā slengā "albatross" nezin kāpēc nozīmē nastu, no kuras ļoti grūti tikt vaļā. Sendijs Bergers par Čečeniju teicis konkrēti kā par "albatrosu ap kaklu" jaunajam krievu līderim. ASV MSL sāka šo jēdzienu traktēt vēl plašāk. Ir arī "jeļcinisma nasta". Un korupcija. Un noziedzība. Un izvairīšanās no nodokļu maksāšanas. Un ekonomisko reformu stāvoklis. Un tā tālāk.

Sendijs Bergers telekompānijas ABC programmā "This Week" vērsa uzmanību uz vēl vairākiem interesantiem novērojumiem. "Čečenija, - teica Bergers, - tā ir īsta dilemma Putinam. Ja viņš nespēj beigt karu ar ātru mieru, ja šī kara cena kļūs pārāk augsta, ja uzvaras būs mazākumā un sāksies sakāvju ēra, Putins martā kļūs par "čečenu batālijas" ķīlnieku." Atbildot uz jautājumu "Kādas vēl problēmas ir jārisina Putinam?" Bergers sacīja: "Sastingusi ekonomika. "Atdzīvojies, atdzimsti?" - lūk, burvju vārdi, kas nepārtraukti jāatkārto krievu līderim. Taču ar to ir par maz. Viņam ir jāpierāda krievu cilvēkiem, ka viņš zina, kā radīt reālu, efektīvu ekonomiku un ka tieši viņš ir spējīgs radīt tādu ekonomiku un celt daudzu Krievijas iedzīvotāju labklājību".

"Vladimirs Putins, - telekompānijas ABC programmā teica ASV Valsts sekretāre Madlēna Olbraita, - ir stingrs politiķis. viņš ir ļoti izlēmīgs un orientēts uz konkrētām darbībām. Taču Čečenijā viņš ir "apseglojis tīģeri" un nesaprot, ka tas nav labākais paņēmiens, kā pārvietoties pa kara muklāju. Viņam ir jāpadomā, kā izķepuroties no šī staignā dīķa". "Mēs esam nodomājuši, - turpināja Olbraita, - uzmanīgi sekot Putina lietām. Šodien ir ļoti svarīgas reālas darbības. Mēs nevēlamies padarīt Krieviju par naidnieku. Es domāju, ka jaunais Krievijas līderis ir kompetents cilvēks, un ticu, ka Krievijas pārvalde būs racionāla. Mūsu pieredze kontaktiem ar Krievijas prezidenta pienākumu veicēju līdz šim bijusi pozitīva". Indiānas štata republikāņu senators Ričards Lugars intervijā kanālam "Fox Television" paziņoja: "Putins visdrīzāk ir pati labākā izvēle Krievijai un labākais variants pasaulei. Mūsu mērķis ir vienkāršs - normāla Krievija. Taču normāla - tā ir Krievija bez korupcijas, Krievija ar spēcīgu tiesisko sistēmu un attīstītu biznesu, ar kuru nav bail sadarboties, un visbeidzot - precīzāk, pirmām kārtām - demokrātiska Krievija".

ASV prezidents Bils Klintons nolēmis izmantot viņam neraksturīgu literāro formu eseju un publicējis to iknedēļas izdevumā "Time". Esejā runa ir par Borisa Jeļcina politisko mantojumu. Taču tajā ir arī pasāžas par Putinu. Amerikas prezidents uzskata, ka gadījumā, ja Jeļcina pēctecis neizskaudīs korupciju un noziedzību, krievu tauta atteiksies atbalstīt gan viņu, gan viņa valdību. "Šajā gadījumā, - raksta Bils Klintons, - viņi vērsīs savus skatienus uz citiem līderiem un, iespējams, pat uz citām valdības formām".

"Washington Post" lappusēs Harvardas universitātes Programmas par aukstā kara ēras izmeklēšanu direktors Marks Krāmers raksta, ka Putina popularitātes augstā reitinga pamatā ir plašu masu atbalsts viņa "vanaga kursam Čečenijā". Tautai patīk, ja premjers runā par to, ka mēs "slīcināsim teroristus pat tualetēs", taču neviens neiedomājas, kādus mērogus var iegūt "čečenu svētais karš" un kādus labumus sev no "ciniskā plāna iekarot par Čečeniju paņirgājušās Krievijas roku un sirdi" iegūs "Kremļa zelta puisītis". Ir ļoti grūti, raksta Krāmers, pārvarēt neuzticēšanos cilvēkam, kurš vēl vakar bija "cilvēks civilā", ļoti grūti ir aizmirst šīs "lapsas acis un caururbjošo skatienu".

Harvardas vēsturnieks un sens Kremļa pētnieks Ričards Paipss uzskata, ka Putins "pagaidām neapelē pie viscēlākajām jūtām Krievijā. Viņš apelē pie nacionālisma, šovinisma un imperiālisma. Viņš iekarojis tādu atbalstu, tikai pateicoties savai stingrajai politikai Čečenijā, un tas uztrauc". Turklāt, kā norāda Ričards Paipss savā rakstā laikrakstā "Wall Street Journal", Putins daudz runā par bruņojuma budžeta palielināšanu un par regulējamu ekonomiku. Viņu mīl militāristi un specdienestu darbinieki, bet savās runās visbiežāk viņš uzstājas kā cietpaurīgs birokrāts, nevis kā liberālis. Viens gan ir neapstrīdams: viņš ir pragmatiķis un visdrīzāk izvēlēsies mērenu kursu uz Rietumiem. Tomass Grehems no Kārnegi fonda lūdz neaizmirst, ka Putins ir bijis Sanktpēterburgas liberālā mēra Anatolija Sobčaka vietnieks, vienmēr ir bijis saistīts ar Krievijas privatizācijas arhitektu Anatoliju Čubaisu, bet pavisam nesen atbalstījis "Labējo spēku savienības" ekonomisko programmu. Vašingtonas starptautisko un stratēģisko pētījumu centra vadošā speciāliste Krievijas jautājumos Keita Buša atzīmē: Savienotās Valstis mierīgi var strādāt ar Vladimiru Putinu. Vismaz tas ir cilvēks, kurš prot klausīties un saprot, ko viņam saka.

Protams, laikraksti nav noklusējuši, ka jaunais Kremļa saimnieks skrien, viņam ir džudo melnā josta, viņš 15 reižu var pievilkties pie stieņa, viņš brīvi runā vācu valodā, viņš nebaidās lidot mūsdienu iznīcinātāja otrā pilota kabīnē, viņš runā tautas valodā, viņam nav svešs nacionālais četrdesmitgrādīgais dzēriens, un viņš ir ļoti prātīgs - "prātam neaptverami ātri uzņem jebkuru informāciju, ko viņam pasniedz". Tiek minēts, ka Putinam ir sava mājas lapa Internetā un viņš to ļoti aktīvi izmanto. Amerikāņu autoriem nav mazsvarīgi, ka Vladimiram Putinam ir simpātiska sieva un divas brīnišķīgas meitas. Bijušais CIP direktors Džeimss Vulsijs par Krievijas prezidenta pienākumu izpildītāju izsakās tā: "Viņš, protams, ir "kaķis maisā", viņš ir "liela jautājuma zīme", taču viņam ir brīnumains, fantastisks Krievijas pilsoņu atbalsts, viņam ir lielas izredzes kļūt par Krievijas prezidentu. Ar to nevar nerēķināties. Mums jāiemācās runāt ar viņu vienā valodā. "Cietie rieksti mēdz būt ne tikai Holivudas filmās, bet arī Krievijā".

Nav viegli orientēties tajā informācijas gūzmā, kas ir par jauno krievu līderi, pēkšņi nogruvusi pār amerikāņu lasītāju, kaut arī sākotnēji palīdz skaļi virsraksti, kas izcēluši kaut ko vienu, taču pietiekami būtisku: "Pārsteigtie krievi gatavojas nākotnei bez Jeļcina", "Nepieciešamība pēc autoritātes veicinājusi Putina lidojumu uz varas augstienēm", "Karš Čečenijā izvirzījis Putinu pirmajās rindās", "Putins ātri iejūtas savā jaunajā lomā", "Putins sāk ar braucienu uz militārā konflikta zonu", "Ko Krievijai sola Vladimira Putina nākšana pie varas?", "Arī "augšā" Putins joprojām paliek noslēpums", "ASV oficiālās aprindas ir norūpējušās, ka nav skaidrības par Putinu", "Satriektais Klintons aicina uz amerikāņu un krievu attiecību pēctecību", "Varas nodošana netiek uzskatīta par draudiem divpusējām attiecībām"...

Galvenais visās publikācijās ir centieni saglabāt to līmeni attiecībās ar Krieviju, kas bija sasniegts ar divu valstu vadības abpusējiem pūliņiem rezultātā tajā periodā, kad prezidenta amatā bija Boriss Jeļcins. Pēc amerikāņu priekšstata tas daudzējādi būs atkarīgs no jaunā Krievijas prezidenta personības: šeit nešaubās par Putina uzvaru gaidāmajās prezidenta vēlēšanās. Tas ir pamats tik palielinātai interesei par jauno Krievijas līderi, - par viņa izskatu, pagātni, par to cilvēku domām, kuri viņu labi pazīst, taču galvenais - par Putina - cilvēka, Putina - politiķa, Putina - jaunā Krievijas vadītāja galvenajām dzīves nostādnēm.

Ārēji Vladimirs Putins amerikāņiem šķiet jau diezgan labi zināms, Krievijas reportāžās viņš priekšā stādīts kā "enerģijas iemiesojums: te viņš nodarbojas ar džudo, te viņš uzvelk vasaras uzvalku, lai ieņemtu pilota vietu kara lidmašīnā... Smilšu krāsas mati, lapsas acis, galvas noliece - viss asi kontrastē ar padomju perioda vecā tipa līderu un padzīvojušu Krievijas politiķu fizionomijām".

Krievijas iedzīvotāji pēdējos gados skaidri izrādīja nepacietības izpausmes spēcīga līdera parādīšanās gaidās, un Putins nav pirmais politiķis, kas ekspluatē centienus pēc kārtības. Pirms viņa šajā vilnī bija pacēlušies ultranacionālists Vladimirs Žirinovskis, atvaļinātais ģenerālleitnants Aleksandrs Ļebeds un visbeidzot bijušais premjerministrs Jevgeņijs Primakovs. Tomēr Putina popularitāte, kā to rāda sabiedriskā viedokļa pēdējās aptaujas un Domes vēlēšanu rezultāti, ir bezprecedenta gadījums: kā norāda amerikāņi, valstī, kur politiķis, kurš sasniedzis 20 % iedzīvotāju atbalstu, jau ir nodrošinājis sev stabilu reputāciju, Vladimiru Putinu atbalsta vairāk nekā puse aptaujāto iedzīvotāju. Par jaunā Krievijas līdera popularitātes galveno iemeslu amerikāņu analītiķi uzskata čečenu karu, "kas piedāvāja Putinam iespēju pierādīt tautai varas efektivitāti, lietojot "dzelzs rokas metodi"."

Putina iecelšanai veltītajās publikācijās var lasīt izvilkumus no viņa uzstāšanās. Kas tieši piesaista aizokeāna uzmanību? "Spēcīga, efektīva vara" "spēcīgas personības" rokās. Lūk, galvenā doma visās Putina uzstāšanās: Krievijai nepieciešama spēcīga autoritātes vara. Laikraksts "New York Times" viņa izteikumus par šo tēmu komentē šādi. Putins, 16 gadu nostrādājis VDK, šobrīd sludinot kursu uz likumu un kārtību, ir mazākā mērā Jeļcina pēctecis nekā Primakova mantinieks, kas arī daudzus gadus nostrādājis VDK un pirms Putina bija populārākais politiķis Krievijā. Līdzīgi Primakovam Putins arī ir perestroikas, PSRS ekonomisko un politisko reformu perioda bērns un lielākā mērā nekā jebkuri liberāļi informēts par lietu īsteno stāvokli, arī ekonomikas jomā. Putinam radās brīnišķīga iespēja novērot pārrāvuma starp Rietumiem un Austrumiem turpmākas padziļināšanās procesu, kad viņš 80.gados strādāja Drēzdenē - uz pašas robežas ar plaukstošo Rietumeiropu.

Šodien Putins ņm vērā to, ka "Krievija ne visai drīz, ja vispār kādreiz, kļūs par, teiksim, Savienoto Valstu vai Anglijas otro izdevumu, kur liberālām vērtībām ir dziļākas vēsturiskās tradīcijas"... Krievijas ārpolitikai, pēc viņa domām, joprojām jābalstās uz trim principiem: līdztiesību, sadarbību un atbalstu "daudzpolāras pasaules" attīstībai - ar pēdējo, kā nekavējoties tika atzīmēts, jāsaprot opozīcija ASV ietekmes izplatībai. Kā paziņojis Putins, ārpolitikas ietvaros viņa galvenais uzdevums ir "celt Krievijas prestižu". Tā nav precīza ārpolitikas programma; kaut gan, izņemot Čečenijas politiku, Putinam nav precīzas programmas ne par vienu virzienu, ieskaitot ekonomiku: uzstājoties augustā Domē, Putins aprobežojās tikai ar vispārīgu paziņojumu, ka nepieciešams pārskatīt nodokļu politiku tā, lai samazinātu nastu, kas šodien guļ uz biznesa pleciem un ka nepieciešamību izbeigt melno tirgu. Ir skaidri acīm redzams, ka Putina stingrību plaši atbalsta iedzīvotāji, bet tas neattiecas uz tādām Krievijas sabiedrības eksistēšanas problēmsfērām kā korupcija, izvairīšanās no nodokļiem un noziedzība.

Tas pats laikraksts "New York Times" uzdod jautājumu: kas ir pamatā Krievijas liberāļu atbalstam Putinam? "Ir acīm redzams, ka liberālisma, personības brīvības idejas, kas garantē apstākļus tās brīvai iniciatīvai, Putinam ir otrā vietā. Viņa gadījumā par paraugu atdarināšanai drīzāk kalpo Dens Sjaopins un Augusto Pinočets". Tomēr Krievijā acīmredzot nav maz tādu politiķu demokrātu, kas ir pārliecināti: tieši tāda tipa vadītājs ir spējīgs izskaust no sabiedrības pēdējos monarhisma un anarhisma asnus un tādējādi atvērt ceļu brīvas tirgus ekonomikas veselīgu virzienu attīstībai. Atbildes meklējumos laikraksts vērsās pie Anatolija Sobčaka, Putina bijušā pasniedzēja tā studenta laikos, kas vēlāk viņu piesaistīja demokrātu komandai, kuri bija piekritēji tirgus ekonomikas idejai. Sobčaks teicis: "Tikai nejēgas šajā gadījumā var runāt par Pinočetu. Viņi nezina, kas ir Pinočets un ko viņš izdarījis. Putins paļaujas nevis uz armiju, bet uz politisko varu. Viņš ir izveidojis savu personīgo politisko partiju un ir nodomājis strādāt, izmantojot tās iespējas".

Putina pielūdzēji apgalvo, ka tieši viņš ir ideālā vadītāja kandidatūra Krievijas "melno dienu" periodā. Putins, pēc viņu domām, ir par spēcīgu Kremli, tomēr viņš ir "demokrāts līdz kaulu smadzenēm", viņš ir par valsts kontroli pār ekonomiku, bet arī par tirgu, viņš ir "Jeļcina cilvēks", tomēr brīvs no "apkaunojošas" vides, ar kuru asociējās bijušais prezidents: magnāti, mahinatori un iespējamie zagļi. Tomēr, kā domā analītiķi, pat ja viss atbilst īstenībai, nevajadzētu aizmirst, ka šodien Putinam - politiķim — pie dvēseles nav nekā, izņemot kaut arī populāru, bet ārkārtīgi asu karu Čečenijā, un piekritēju uzvaru Domes vēlēšanās, kuri, kā uzskata ekspertu novērotāju vairākums, ir tālu pārkāpuši tās robežas, ko iezīmējušas demokrātiskās vēlēšanu kampaņas normas.

Kā tiek minēts visās amerikāņu preses publikācijās šajās dienās, Putina atbalsts demokrātijai nav lielāks par tīri retoriskiem paziņojumiem. Kā uzskata amerikāņu analītiķi, Putina kā liberāļa reputāciju nopietni sabojājusi viņa kontrolē esošā izmeklēšana par Gaļinas Starovoitovas slepkavību, kas nedeva nekādus rezultātus. Karš Čečenijā Rietumu acīs arī nepadara Putinu par liberāli un demokrātu, kaut arī, kā tiek uzsvērts, nevar apgalvot, ka tieši Putins pieņēma lēmumu, kas noteica Kaukāza operāciju raksturu...

Kopumā amerikāņi Putinu uzskata par "slēgtu" personību, "par grāmatu aiz septiņām atslēgām". Turklāt neviens nenoliedz tādas Vladimira Putina svarīgas politiķa īpašības kā "augstākā līmeņa kompetenci, piesardzību, prātu", "izsmalcinātību". Atsaucās uz Sergeja Stepašina raksturojumu: "Ārēji mierīgs, nepamanāms, kluss cilvēks (Putins), tomēr pārsteidza viņa tvēriens, ko izjuta visi Sanktpēterburgas finansisti". Ierindas Krievijas iedzīvotājiem, kas paspējuši ienīst baņķierus - krāpniekus un arī "finansistus", tāds apzīmējums ir kā medus, taču amerikāņiem ...

Par to, ka amerikāņi nav vienaldzīgi pret notiekošo Krievijā, liecina jau materiālu skaits, kas veltīti Putinam dienās, kad pašās Savienotajās Valstīs sācies asu cīņu periods starp pretendentiem uz prezidenta posteni. Patiešām, divpusējo attiecību liktenis lielā mērā būs atkarīgs no jaunā Krievijas līdera politiskās programmas. Ne mazākā mērā to noteiks arī tā politiskā seja, politiskā programma, kā arī tīri cilvēciskās īpašības, kurš uzvarēs cīņā par prezidenta posteni "kampaņā 2000" un kļūs par 42. ASV prezidentu.

Vladimirs Suhojs,

Vladislavs Dunajevs

"Amerikas zaudētās ilūzijas"

"Die Welt"

— 2000.01.06.

Vašingtonā attiecībās ar Maskavu valda bezpalīdzība.

Vašingtona

. Boriss Jeļcins prezidenta vēlēšanās bija guvis uzvaru pār komunistiem un ASV vēstniekam Tomasam Pikeringam bija pacilāts noskaņojums, kad viņš 1996. gada rudenī Amerikas tirdzniecības palātā Maskavā iepazīstināja ar savām vīzijām. Pēc trim gadiem amerikāņiem būšot tikpat viegli aizbraukt uz tādām pilsētām kā Soči vai Samāra kā pašreiz uz Čikāgu vai Klīvlendu. "Darījumi trīsarpus gados, kamēr viņš būs ASV vēstnieks Krievijā, būšot kļuvuši "strukturālāki, aprēķināmāki un mazāk riskanti". Krievija kļūšot par svarīgu ASV tirdzniecības partneri.

1999. gada septembrī, kad "Washington Post" Pikeringa (kas, starp citu, tiek uzskatīts par trešo svarīgāko personu ASV Valsts departamentā) paredzējumus īpašā lappusē komentēja ar nosaukumu "Zaudētās ilūzijas par Krieviju", viņa vārdi atstāja nepiedodami naivu iespaidu. Krievija ar pūlēm notur 30. vietu starp ASV tirdzniecības partneriem, starp Kolumbiju un Dominikas Republiku.

Informācija par krievu melnās naudas atmazgāšanu Bank of New York aizkavēja valūtas kredīta 4,5 miljardu dolāru izsniegšanu; un ASV viceprezidentam Alam Goram, kādreizējai Viktora Černomirdina uzticības personai, republikāņu konkurenti vēlēšanu cīņā neveiksmīgo ekonomisko reformu, korupcijas un kapitāla aizplūšanas dēļ pārmet amerikāņu nodokļu naudas izšķērdēšanu Krievijā. Abpusējā diplomātu izraidīšana par spiegošanu attiecības starp Maskavu un Vašingtonu atkal noveda līdz tādām, kādas bija aukstā kara laikā.

Stratēģiskās attiecības, ko apgrūtina NATO gaisa spēku uzvara Serbijā, pēc kritizētāju domām, cieš no bīstamās Borisa Jeļcina pārvērtēšanas. Viņš principā esot kļuvis ne mazāk bezspēcīgs kā viņa bieži mainīgie premjeri. Pēc viņa atkāpšanās no prezidenta amata decembrī pārmetumi maz ko zaudēja no sava asuma. Domāšana vēlējuma kategorijās bija maigākais iebildums pret valdības Krievijas politiku. Taču ASV laikrakstu komentētāji drīzāk bezpalīdzīgi nekā dzēlīgi jautā: "Who lost Russia?" ("Kurš ir zaudējis Krieviju?"). Atbildi zina tikai daži. Viens no viņiem Freds Haijats to mēģina izskaidrot šādi: "Amerika nevar zaudēt to, kas tai nekad nav piederējis."

Arī NATO partneriem ir iebildumi pret ASV savrupgājienu, kas varētu izraisīt jaunu bruņošanās sacensību. Francijas prezidents Žaks Širaks intervijā "New York Times" poētiski izskaidroja sekas. Širaks teica, ka karu vēsturē zobens un vairogs vienmēr esot cīnījušies viens ar otru, taču beigās zobens vienmēr esot uzvarējis. ASV pretraķešu vairogs tikai "veicināšot zobenu kalšanu un centieni tikšot dubultoti". Spriedze NATO esot "ļoti nožēlojama", gandrīz tikpat nožēlojami kā tas, ka ASV senāts nav ratificējis Atomieroču neizplatīšanas līgumu. Krievijas Centrālā militārās pētniecības institūta vadītāja ģenerālmajora Vladimira Dvorkina teiktais skanēja mazāk smalkjūtīgi. Ja tiks izkustināts ABM līguma pamatakmens, sabruks visa atbruņošanās līgumu ēka: to, cik nopietni Vašingtonā uztver šos draudus un krīzi attiecībās ar Krieviju, ir grūti secināt. EDSO galotņu sanāksmē Stambulā Maskavai esot vajadzējis piedāvāt pretēju darījumu: Krievija piecietīs inspekcijas atsākšanu Irākā - par ko lēmumu ANO Drošības padome pieņēma 17. decembrī -, ja Vašingtona tai atstās brīvas rokas Čečenijā. Vašingtona to it kā ir noraidījusi.

Boriss Jeļcins, kā vienmēr, apkampa Klintonu, tomēr aizliedza jebkādu "humanitāro iejaukšanos" Krievijas karā pret "slepkavām un bandītiem". Dažas nedēļas vēlāk, kad Klintons bija izteicis drīzāk retoriskus brīdinājumus, ka Krievijai par neadekvāto iejaukšanos Kaukāzā būs jāmaksā "augsta cena", Jeļcins Pekinā, atrodoties plecu pie pleca ar Dzjanu Dzeminu, lauza tabu un draudēja ar Krievijas atomieročiem. Tam var būt sekas, jo ASV valdība un Kongress varētu no savas puses krist kārdināšanā un lauzt vienošanos par tabu: proti, klusēt par to, ka Vašingtona piekāpjas Krievijas atomspiedienam un tikai tāpēc ļauj naudai plūst mucā bez dibena.

Prezidenta maiņa Krievijā amerikāņus pārsteidza nesagatavotus. Kaut arī padomnieks drošības jautājumos Sendijs Bergers tagad ziņo, ka dienu iepriekš no Maskavas ir saņemts skaidrs signāls par Jeļcina atkāpšanos no prezidenta amata, pārsteigumu gandrīz nav iespējams noslēpt. Putins Vašingtonā vēl bija maz pazīstams, kad Arkanzasas gubernators Bils Klintons 1992. gadā ieradās Maskavā. Madlēna Olbraita ar premjeru ir tikusies divas reizes, bet nav guvusi paliekošu iespaidu. Vienīgā tikšanās ar prezidentu Klintonu Čečenijas krīzes dēļ noritēja ārkārtīgi vēsi.

Kurš ir zaudējis Krieviju? Gregs Māsters no New America Foundation saka: "Bez atomieročiem mēs jau pirms vairākiem gadiem būtu novērsušies un nogaidītu, līdz anarhija un organizētā noziedzība tiks uzvarēta no iekšpuses." Valdībā un Kongresā valda dziļa nomāktība un bezcerība. No pēdējās vizītes Maskavā viņam esot radies bezcerīgs iespaids: "Pat krievi vairs netic Krievijai."

Uve Šmits

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu

"LV" nozares redaktors Gints Moors