Šonedēļ žurnālā “Jurista Vārds”:

• Edvīns Danovskis. Administratīvās atbildības regulējuma konceptuālās problēmas

Šogad apritēs piecgade, kopš Ministru kabinets pieņēmis Administratīvo sodu likumprojekta koncepciju, ar kuru nolemts izstrādāt jaunu Administratīvo sodu likumu. Jauna likuma vēl nav. Tā vietā Tieslietu ministrija sākusi apsvērt administratīvās atbildības regulējuma dekodifikāciju, administratīvās sankcijas nosakot nevis vienā likumā, bet vairākos. Šāda ideja nav jaunums – tā jau savulaik apsvērta Administratīvo sodu likumprojekta koncepcijā. Jautājums par to, vai administratīvo atbildību (un ne tikai) regulēt vienā vai vairākos likumos, ir diezgan triviāls. Protams, administratīvās atbildības regulējums ir pilnveidojams, taču jāšaubās, vai par galveno problēmu jāuzskata administratīvo pārkāpumu sastāvu formulēšana vienā likumā. Rakstā tiks aplūkotas divas konceptuālas problēmas, kas risināmas Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa vai arī topošā likuma vispārīgajā daļā un tieši saistītas ar konkrētu administratīvo pārkāpumu formulējumiem: administratīvo pārkāpumu atkārtotība un juridisko personu administratīvā atbildība.

• Katrīne Pļaviņa. Kā risināt pretrunas starp Latvijas, starptautiskajām un Eiropas Savienības normām

Administratīvā procesa likuma 15.pants tiesību normas piemērotājam norāda soļus, kas jāveic, ja tiesību norma tekstuāli ietverta Eiropas Savienības (ES) vai starptautisko tiesību normā. Priekšraksti ir skaidri, un sekošana tiem, šķiet, nesagādā grūtības. Tomēr ikvienā netipiskā situācijā piemērotājs var samulst un nesaskatīt veidu, kā atrisināt problēmu – iespējams, jāpiemēro starptautisko paražu tiesību norma vai, piemēram, jāsaprot, kāda atšķirība starp ES noslēgtajiem līgumiem. Tāpēc autore piedāvā savu rīcības variantu un ierosina izmantot konkrētus minētos pretrunu risināšanas soļus. Būtiski arī novērtēt starptautisko tiesību ieviešanas teoriju, kuru valsts piemēro. Duālisma teorijas piemērošanas gadījumos pretrunas risina nacionālā līmenī, jo likumdevējs starptautisko tiesību normu transformējis un tās starptautiskais raksturs ir zudis. Savukārt metode, kas saistīta ar monisma teoriju, balstās atziņā par starptautisko tiesību pārākumu. Ja normas ievieš atbilstoši monisma teorijai, kolīzija iespējama ar starptautisko līgumu, starptautisko paražu tiesību un ius cogens rakstura normām.

• Viktorija Voitešonoka. Nepilnības rīcībnespējīgo personu tiesiskajā aizsardzībā

Rakstā izklāstīts viedoklis par trūkumiem rīcībnespējīgo personu tiesiskajā aizsardzībā, pašreizējo tiesisko regulējumu un ar to saistīto problemātiku, kā arī iespējamiem risinājumiem, jo pašlaik spēkā esošās materiālās un procesuālās tiesību normas, kas nosaka rīcībspējas atņemšanu un tās atjaunošanu, ir nepietiekamas un diskutablas no cilvēktiesību skatpunkta. Personas saikne ar civilās tiesībspējas institūtu faktiski ir pasīva, jo tiesībspējas īstenošanai obligāti nav jāveic kādas darbības, turpretim rīcībspēja civiltiesiskā izpratnē nozīmē personas spēju ar savām darbībām paust apzinātu gribu, iegūt tiesības un uzņemties pienākumus. Latvijā personai tiesiskā rīcībspēja iestājas līdz ar pilngadības sasniegšanu, un lemt par to, vai šī spēja personai nepiemīt, var tikai tiesa. Lai atzītu personu par rīcībnespējīgu, jāizvērtē gan medicīniskie, gan juridiskie kritēriji. Pie medicīniskiem kritērijiem pieder gara slimība vai plānprātība, bet pie juridiskajiem – personas nespēja vadīt savu darbību vai saprast tās nozīmi.

“Jurista Vārda” redakcija

www.juristavards.lv