Nr. 10 (10)

"Igaunijas pēdējais izaicinājums"

"The Economist"

— 99.03.13./19.

Visveiksmīgākajā valstī, kas ir izveidojusies no bijušās Padomju Savienības republikām, tikko ir nobalsojuši par reformu turpināšanu un paplašināšanu. 7.martā Igaunijā notikušajās parlamenta vēlēšanās populistiskā un kreisi tendētā Centra partija ieguva lielāko skaitu vietu (28 no 101), taču jādomā, ka vairāku uzņēmīgāku centra un labējo partiju koalīcija, kas apvieno brīvā tirgus apoloģētus, konservatīvos nacionālistus un kareivīgākos sociāldemokrātus, ir apņēmusies izveidot tādu valdību, kas mēģinās uzpurināt nedaudz atslābušās reformas. Neveicās aizejošā premjerministra Marta Sīmana partijai, kas vadīja līdzšinējo minoritātes labēji centrisko valdību. Viņš droši vien vairs nepaliks premjera krēslā.

Kad 1992.gadā savus pienākumus sāka pildīt pirmā radikālo reformatoru valdība (valdības locekļu vidējais vecums bija apmēram 35 gadi), tā galveno uzmanību pievērsa makroekonomikai. Reformatori atteicās no muitas tarifiem, atbrīvoja cenas, radikāli vienkāršoja nodokļu sistēmu, piesaistīja savu valūtu D-markai, ārzemniekiem izpārdeva daudzus rūpniecības uzņēmumus, līdz ar to ieliekot pamatus vienai no aktīvākajām postkomunistiskajām saimniecībām. (Šai valdībai tomēr nācās atkāpties pēc nepilniem diviem gadiem.) Pagājušajā gadā, kad sastinga Krievijas ekonomika, Igaunija (kas pa šo laiku bija jau lielā mērā pārorientējusi savu saimniecību uz Rietumiem) bija pietiekami nostiprinājusies un saķēra tikai nelielas iesnas.

Turpretī tagadējie reformatori ir noskaņoti pilnībā pārveidot valdības mašinēriju. Lai gan Igaunijas tiesas, policija un civildienests ir labākā stāvokli nekā citās bijušās Padomju impērijas valstīs, tās tomēr stingri atpaliek no Ziemeļvalstu attiecīgajiem dienestiem, kurus atdarināt cenšas igauņi. Civildienesta ierēdņu algas ir pārāk mazas, lai spētu piesaistīt talantīgākos cilvēkus. Bieži vien šķiet, ka valdības iestādes ir radītas ierēdņu un nevis pilsoņu ērtībām. Dažas ministrijas, tādas kā Vides aizsardzības ministrija (kas pārrauga Igaunijas ienesīgo mežsaimniecības nozari), ir korumpētas. Ārpus skaistā Vecpilsētas centra Tallina ir noplukusi. Igaunijas lauku rajoni ir bēdīgā stāvoklī. "Līdz šim ir atjaunots tikai Igaunijas Republikas skelets," uzskata viens no vadošajiem Igaunijas konservatīvajiem Tunne Kelams. Aizejošā minoritātes valdība bija zaudējusi visu savu sparu. Iespējamai nākamajai valdībai, saņemot vēlētāju atbalstu, ir cerības atkal iekustināt nobremzējušos procesus.

Tai tas neapšaubāmi būs arī jādara, ja tā vēlas saskaņot Igaunijas liberālās tradīcijas - tādas kā tirdzniecības tarifu likvidāciju un nekādu subsīdiju nepiešķiršanu lauksaimniekiem - ar Eiropas Savienības līdzdalības savādākajām prasībām. Daudziem igauņiem atteikšanās no grūti iekarotās suverenitātes par labu kaut kādai pārnacionālai institūcijai arī nebūs viegla. "Savā ziņā mēs vēlētos līdzināties Norvēģijai - iestāties NATO, bet nevis Eiropas Savienībā," atzīst Kelams, kaut gan viņš pats atbalsta iestāšanos abās organizācijās. Tomēr lielākā daļa Igaunijas nozīmīgāko politisko partiju nepārprotami vēlas iestāties abos klubos - lai gan pagaidām tiek piedāvāta tikai iestāšanās Eiropas Savienībā. Daudzu ES standartu pieņemšana - piemēram, tieslietās un iekšlietās vai jautājumos par vides aizsardzību - tiek visnotaļ atbalstīta.

Tomēr ambiciozie igauņi reizēm nepievērš uzmanību nopietnākām problēmām. Ekonomiskā aktivitāte joprojām balstās vairāk uz lēto darbaspēku un nevis uz augstu darba efektivitāti. Valsts finansēm, kurām saskaņā ar likumu ir jābūt sabalansētām, lielā mērā atbalstu ir sniegusi privatizācija, taču šis atbalsts vairs ilgi nepastāvēs. Un tad vēl ir Krievija: tas joprojām ir ārkārtīgi nozīmīgs jautājums, kaut arī tas gandrīz nemaz netika pieminēts vēlēšanu kampaņas laikā. Atšķirībā no kaimiņos esošās Latvijas, Igaunija tagad gandrīz vairs nemaz neizjūt sava austrumu kaimiņa iejaukšanos. Turklāt bija acīmredzams, ka lielākā daļa no Igaunijas krievu iedzīvotājiem (apmēram viena piektā daļa no vēlētājiem) balsoja par igauņu un nevis par specifiski krieviskajām partijām.

Taču igauņus satrauc likumpārkāpēji un pat bandīti, kas pārkļūst pāri robežai. Turklāt gandrīz pilnīgā krievu neiesaistīšanās Igaunijas sabiedriskajā dzīvē šķiet arvien dīvaināka, īpaši tagad, kad arvien vairāk krievu apgūst igauņu valodu un iegūst pilsonību. Tas nozīmē vēl vienu izaicinājumu jaunajai valdībai - iesaistīt etniskos krievus Igaunijas izturīgajās jaunajās struktūrās.

"Latviešu SS veterānu

gājiens cauri Rīgai"

"Berliner Zeitung"

— 99.03.17.

Rīga/Jeruzaleme. 16. marts . Otrdien bez starpgadījumiem Rīgas vecpilsētā norisinājās 300 bijušo latviešu SS vienību veterānu ikgadējās atceres dienas gājiens. Iestādes baidījās no sadursmēm ar pretēji noskaņoto bijušo sarkanarmiešu grupām. Tā kā tas nenotika, tad līdz pastiprinātai policijas iejaukšanās nenonāca. 16. marts ir visu karā kritušo latviešu nacionālā atceres diena.

SS veterānu gājiens, kas notiek kopš 1990. gada, 1998. gadā piesaistīja pastiprinātu starptautiskās sabiedrības uzmanību, jo tajā, tērpies uniformā, piedalījās toreizējais Latvijas bruņoto spēku augstākais komandieris Juris Dalbiņš, kurš pēc tam tika atlaists no amata. Šogad bez uzmanības palika prezidenta Gunta Ulmaņa un Izraēlas diplomātu aicinājumi atteikties no gājiena. Otrdien gājienu asi nosodīja arī Simona Vīzentāla centrs Jeruzalemē. Latviešu SS leģionu 1943. gadā, okupācijas laikā, dibināja nacionālsociālistiskā Vācija, un tas sastāvēja no 140.000 iesauktajiem, kā arī brīvprātīgajiem, kuri kopā ar Vērmahtu cīnījās pret Padomju Savienības Sarkano armiju.

Pagājušā gada septembrī asus protestus izraisīja desmit latviešu SS leģiona karavīru mirstīgo atlieku pārapbedīšana kādā valstij nepiederošā karavīru kapsētā Rīgā. Apbedīšanas ceremonijas vairāk ar nekā tūkstotis dalībnieku skaitā bez daudzajiem Latviešu leģiona kaujas vienību veterāniem bija arī atlaistais armijas vadītājs Juris Dalbiņš. Šo kaujas vienību piedalīšanās vācu SS kara noziegumos kopš 1940. gada Padomju Savienībai piederošajā Latvijā, apbedīšanas ceremonija galvenokārt sašutuma pilnu reakciju izraisīja Krievijā.

"Waffen–SS atkal maršē"

"Expressen"

— 99.03.17.

Rīga. Vecie vīri lēnām iet cauri Rīgai. Viņi ir savulaik nacistu Waffen-SS sastāvā ietilpstošā latviešu SS leģiona veterāni.

"Mēs neesam kara noziedznieki", sarunā ar "Expressen" saka kāds satraukts vīrs. "Mēs cīnījāmies pret krieviem par savas valsts brīvību."

Vecie vīri ir lepni un priecīgi. Daļa nes sarkanbaltsarkanos Latvijas karogus, bet gandrīz visiem rokās ir ziedi. Šogad tomēr nav redzamas ne uniformas, ne nacisma simboli.

Gājiens notiek cauri Vecrīgai, no Doma baznīcas līdz Brīvības piemineklim, un tas ir apmēram 500 metru garš posms. Tajā piedalās aptuveni 2000 cilvēku, tomēr tikai daļa no viņiem ir bijušie latviešu SS leģiona cīnītāji.

16. marts patiesībā ir visu Otrajā pasaules karā piedalījušos latviešu karavīru piemiņas diena, taču ir iznācis tā, ka šī ir arī latviešu SS leģiona pirmās uzvaras pār krieviem gadadiena.

Šis gājiens ir radījis dziļu šķelšanos Latvijas sabiedrībā, un valdība no tā norobežojas.

Kamēr nacistiskā Vācija bija okupējusi Latviju, tika nogalināti vairāk kā 90% šajā valstī dzīvojošo ebreju. Latvijas ebreju biedrība tagad asi protestē pret veterānu gājienu. Runā, ka latvieši, kuri piedalījās ebreju masveida iznīcināšanā, vēlāk kļuva par SS leģiona virsniekiem.

Vairums šeit sapulcējušos cilvēku leģionārus tomēr uzskata par brīvības cīnītājiem.

71 gadu vecais Edvards Ķilpis saka: "Es esmu leģionārs un piedalos piemiņas svinībās, lai godinātu savu kaujās kritušo biedru piemiņu."

Pie Brīvības pieminekļa visapkārt stāvošie ļaudis aplaudē, kad Edvards Ķilpis noliek ziedus. Viņš saka: "Es esmu laimīgs ik reizi, kad atrodos Brīvības pieminekļa pakājē."

Tāpat kā daudzi citi, ar kuriem es aprunājos, viņš paskaidro, ka viņš nebija brīvprātīgais, bet tika iesaukts latviešu SS leģionā. Viņa vienība Latvijas rietumdaļā ilgstoši turējās pretī padomju armijai. Viņš nonāca gūstā un tika nosūtīts uz darba nometni Gruzijā. No 1500 gūstekņiem dzīvi palika tikai 500.

Tāpat kā daudzi citi, ar kuriem es runāju, viņš ir ļoti satraukts par apsūdzībām, ka latviešu SS karavīri esot kara noziedznieki.

"Tā nav patiesība, taču beigu beigās mēs panāksim savu taisnību."

Kāds sešdesmitgadīgs vīrs saka: "Šie vīri nebija fašisti un kara noziedznieki. Viņi karoja ierakumos, nevis bija karavīri koncentrācijas nometnēs."

74 gadus vecais Oļģerts Manekts: "Tie, kuri negrib saprast, nekad arī nesapratīs... Somija arī cīnījās pret krieviem. Kādēļ jūs apsūdzat tikai Latviju, kurai klājās daudz grūtāk nekā Somijai?"

"Expressen" fakti:

SS bija Vācijas nacistu partijas elites vienība, kam vajadzēja būt rases elitei un partijas cietajam kodolam. Waffen-SS bija tās bruņotā vienība, kurai bija liela vara un kas konkurēja ar regulāro armiju. SS cita starpā veica ebreju masveida iznīcināšanu.

Latvija tika iespiesta starp nacistisko Vāciju un Padomju Savienību. Latviešu vīri bija spiesti cīnīties gan Vācijas, gan Padomju Savienības pusē. Dažreiz brālis karoja pret brāli.

Karā kopumā vienā vai otrā pusē piedalījās 250 000 latviešu, un 150 000 no viņiem krita.

Waffen-SS sastāvā bija daudz brīvprātīgo no citām tautām. Baltijas valstīs ar varu tika iesaukti arī daudzi jauni vīrieši. Latviešu SS leģionu izveidoja 1943. gadā, un tajā dienēja 140 000 vīru, gan brīvprātīgie, gan iesauktie.

1918. - 1940. gads: Latvija ir neatkarīga valsts.

1940. - 1941. gads: Latvija atrodas Padomju Savienības okupācijā.

1941. - 1944. gads: Nacistiskās Vācijas okupācija.

1944. - 1991. gads: Padomju Savienības okupācija.

1991. gads: Latvija atkal kļūst neatkarīga.

Gunnars Juhansons

"Nekontrolētas vienības Krievijā

ir baltiešu murgs"

"Frankfurter

Rundschau"

— 99.03.13.

Lietuva, Latvija un Igaunija vēlas skaidrus nosacījumus iestājai NATO/ Nav naudas izdevumiem bruņojumam .

Tas, ka NATO durvis paliks atvērtas jauniem kandidātiem, ir tukša frāze, ko baltieši vairs nespēj klausīties. "Šai frāzei ir nulles vērtība", ir neapmierināts Lietuvas parlamenta prezidents Vītauts Landsberģis, "un to mēs skaidri arī esam pateikuši ģenerālsekretāram Solanam un citiem NATO līderiem".

Atvērtas vai nē - "fakts paliek tomēr tas, ka Baltijas valstīm joprojām ir jāgaida ārpusē, kad pa Rietumu militārās alianses vārtiem ir iegājusi Polija, Čehija un Ungārija".

"Viennozīmīgu apliecinājumu", ka paplašināšanās turpināsies un Baltijas valstis ir rindā nākamajā paplašināšanās kārtā, savas tikšanās laikā Igaunijas galvaspilsētā Tallinā tika pieprasījuši Lietuvas, Latvijas un Igaunijas prezidenti.

Ja Vašingtonas komunikē nepārsniegs tos nodomu protokolus, ko NATO tika darījusi zināmus jau 1997. gadā Madridē, tas, kā uzskata baltieši, būtu vērtējams tā, ka patiesībā, neņemot vērā visas diplomātiskās vienošanās, durvis uz NATO ir aizvērušās.

"Mērķi sasniegt nebūs viegli", atzīst Lietuvas prezidents Valds Adamkus, "neviens nedomā, ka tas varētu notikt jau nākamajā gadā". Taču tas, ko vēlas baltieši, ir skaidri nospraustas vadlīnijas: kādi pasākumi tiem ir jāveic, lai kvalificētos par dalībvalstīm".

Vēl no gatavības tālu NATO ir niecīgās mazo Baltijas valstu armijas, kas pēc neatkarības atgūšanas bija spiestas sākt no nulles punkta. Valstīs, kurās bieži vien vēl trūkst paša elementārākā sociālā drošības tīkla, ir svarīgāki jautājumi par militārās bāzes radīšanu. Tādējādi baltieši ar pateicību pieņem visu to, kas citās valstīs tiek atzīts par novecojušu.

Latvija šogad izdevumus aizsardzībai no 0,67 ir paaugstinājusi uz vienu procentu no iekšzemes kopprodukta.

No NATO puses par nepieciešamajiem atzītos divus procentus Latvija un Igaunija gan atzīst par savu mērķi, taču pagaidām nespēj paredzēt, kad tās to spēs sasniegt.

Lietuva ir konkrētāka: divi procenti tiek plānoti uz 2001. gadu, divus gadus vēlāk militārais budžets varētu jau sasniegt 2,5 procentus no kopprodukta.

Tas varētu veicināt to, ka Lietuva ASV kongresa ziņojumā tiek nosaukta par vislabāk sagatavoto valsti NATO uzgaidāmajā telpā pēc Slovēnijas.

Lietuva ar Krieviju robežojas tikai ar Kaļiņingradas apgabalu, tai nepastāv nekādu atklātu robežjautājumu, nav arī diskusiju par attieksmi pret krievu minoritāti.

Tomēr Maskava visasāk protestē pret visiem plāniem, kas NATO tuvina bijušajai Padomju Savienības teritorijai - un ko savukārt baltieši noraida ar norādījumu, ka viņi PSRS nekad nav piederējuši brīvprātīgi, bet gan kā anektētas republikas.

Tas, ka Maskava joprojām pretendē uz līdzlemšanas tiesībām Baltijas valstīs, ir galvenais iemesls, kādēļ baltieši vēlas Rietumu drošības garantijas.

"Mēs vēlamies tikt aizsargātas", saka Andress Tarands, kurš, iespējams, varētu būt nākamais Igaunijas ministru prezidents. "Haoss Krievijā ar nekontrolētām armijas vienībām" viņam nozīmē murgu un labākais līdzeklis pret to ir pilntiesīga līdzdalība NATO.

"Taču, ja tas nav iespējams, mēs būtu pateicīgi arī par īpašu līgumu, kurā vērā tiek ņemts Baltijas valstu īpašais stāvoklis".

Haness Gamilšegs

"Neizprotamā attīstība"

"The Economist"

— 99.03.13./19.

Krievijas premjerministrs varētu savu valsti vadīt jebkurā no četriem iespējamiem virzieniem.

Sešus mēnešus pēc Jevgēņija Primakova stāšanās Krievijas premjerministra amatā vairāki lieli jautājumi joprojām paliek neatbildēti. Vai viņš ir veiksmīgs pārvaldnieks, kas piesardzīgi dodas pareizā virzienā? Vai arī viņam nav nekāda īsta perspektīvas izjūta politikā un viņš tikai vēlas noturēties pie varas, tajā pašā laikā virzīdams Krieviju ierastākajā stagnējošās pagātnes virzienā? Vai arī viņš vienkārši ir vecs padomju laika aparatčiks, kas ir nokļuvis mūsdienu pasaulē un kuru galu galā sagaida tikpat nožēlojams liktenis kā viņa priekšgājējus?

Ko viņš patiesībā domā? Vai viņš tic tirgum? Vai viņš, būdams izbijis VDK spiegs, spēj kļūt par patiesu demokrātu? Kādu vietu pasaulē viņš vēlas ierādīt Krievijai? Ne uz vienu no šiem jautājumiem līdz šim nav saņemtas pārliecinošas atbildes. Patiesi, Primakovs, kurš saskaņā ar Krievijas visai aptuveno aptauju rezultātiem varētu kļūt par prezidentu, ja vēlēšanas notiktu šodien, ir ne tikai labs izdzīvotājs, bet arī liela mīkla.

Krievija turpmāk varētu virzīties četros virzienos, no kuriem neviens nav neiespējams šodienas apstākļos.

Optimisti uzskata, ka Primakovs varētu virzīt valsti tādā virzienā, ka tā kļūtu līdzīga Polijai. Viņi apgalvo, ka pirmo reizi daudzu gadu laikā Krievijā ir valdība, kurai ir zināma autoritāte un kura lielākā vai mazākā mērā strādā kopā kā ar prezidentu, tā arī ar parlamentu. Paši ļaundabīgākie "oligarhi" (kurus tā ir nodēvējuši viņu ietekmes dēļ uz Krievijas postkomunistiskajiem vadītājiem) ir spiesti atkāpties.

Par to liecina Krievijas uzstājība 5.martā par to, lai no NVS - slimīgās Padomju Savienības pēcnācējas - ģenerālsekretāra amata tiktu atlaists Boriss Berezovskis, kurš, kā runā, ir pats bagātākais un pats ietekmīgākais no visiem oligarhiem. Par to liecina arī iespēja, ka pirmo reizi kāds cits oligarhs, kādas bankrotējušas bankas vadītājs Aleksandrs Smoļenskis, varētu stāties tiesas priekšā apsūdzībā par korupciju. Klīst pat baumas, ka Jevgēņijs Primakovs atlaidīšot divus vecā kaluma premjerministra vietniekus - komunistu Juriju Masļukovu un zemnieku pārstāvi Genādiju Kuļiku.

Cits faktors, ka varētu liecināt par to, ka Primakovs dodas šajā virzienā ir tas, ka viņš mēģina ierobežot Krievijas reģionālo vadītāju varu. Pēdējos gados viņi ir ieguvuši lielu teikšanu. Primakova atbalstītāji saka, ka viņš pakāpeniski līdzsvara centru atkal virzot uz Maskavas pusi, ar to valstī ievedot nedaudz vairāk kārtības un disciplīnas.

Primakovam palīdz arī nelielā un, iespējams, visai ierobežotā ekonomiskā atlabšana, kuru izraisīja rubļa devalvācija. Nav piepildījušies drūmie pareģojumi par badu un citām ziemas likstām. Rūpnieciskā ražošana ir nedaudz paplašinājusies, inflācijas process norit lēnākos tempos (pēc tam, kad pagājušajā gadā inflācija pārsniedza vairāk nekā 100 procentu atzīmi), nodokļu ieņēmumi arī ir kaut nedaudz palielinājušies, rublis pagaidām ir nostabilizējies un ārzemju investīciju urdziņas sāk atkal plūst uz Krievijas pusi.

Vai Primakovs var turpināt tādā pašā garā? Optimisti uzskata, ka, nostiprinājis varu, viņš tagad došoties uz priekšu ātrāk, reorganizēšot valdību un noslēgšot vienošanos ar SVF, kas savukārt Krievijai došot iespēju saņemt jaunus kredītus, līdzīgus tiem, kurus jau ir apsolījusi Pasaules Banka un Japāna. Liela daļa no Krievijas parādu kalna tikšot atlaista vai pārstrukturēta. Īsi runājot, reformas turpināšoties. Un pēdējā laikā tik aizvainotā un nīgrā Krievija varētu pat kļūt draudzīgāka un izrādīt lielāku vēlmi sadarboties ar pārējo pasauli.

Par šādām vīzijām no triju dažādu kritiķu puses atskan sarkastiski smiekli. Pirmie kritiķi uzskata, ka Primakovam ir pareizas ekonomiskās idejas, vai arī viņam vismaz ir nosliece tādas pieņemt, taču viņam nav nekādu nopietni ņemamu iespēju tās īstenot. Krievijas problēmas ir pārāk lielas un slimība ir pārāk ielaista. Dažos pēdējos mēnešos vērojamās saimniecības vieglas atlabšanas pazīmes labākajā gadījumā ir pārejošas, bet sliktākajā - vispār iluzoras. Valsts finanses joprojām ir pārāk nestabilas, valsti ir pārāk pārņēmusi korupcija, likuma vara ir tikai fikcija. Tie, kuri Primakovu ir apvainojuši (piemēram, rijīgie magnāti), tiek iekaustīti, taču vidusmēra krievu grūtības no tā nemaz nemazinās.

Galu galā, kapitāls turpina aizplūst no Krievijas ar ātrumu apmēram 2 miljardi dolāru mēnesī un tā ir droša zīme par saimniecisko sabrukumu. Lai nesagādātu viens otram pārāk daudz nepatīkamu brīžu, Krievijai droši vien izdosies noslēgt ierobežotu darījumu ar SVF, taču tas būs vienīgi plāksteris uz nedzīstošās finansu brūces. Citiem vārdiem sakot, pats labākais, kas varētu notikt, ir tas, ka Krievija līdz nākamajām vēlēšanām (parlamenta vēlēšanas notiks decembrī, bet prezidenta - 2000.gada jūnijā) ekonomiski pilnībā nesabruktu, līdzīgai kā tās smagi slimā kaimiņiene Ukraina. Pašlaik šāds scenārijs šķiet pilnīgi iespējams.

Tomēr ir iespējamas arī vēl drūmākas lietas. Vari izrādīties, ka Primakovs ir ne tikai nekompetents, bet turklāt arī nejauks. Ja viņa politika izgāžas, tad tāds Primakovs kļūst autoritārs. "Ekonomiskie noziedznieki" (atgādne par Staļina kampaņu pret "sabotieriem" 30-tajos gados) tiek sabāzti cietumos. Valsts sāk kontrolēt cenas. Izraisās preču nepietiekamība, inflācija un tālāka lejupslīde. Turpinot šo domu gājienu, Krievija varētu pārvērsties par ekonomisko atstumto jau līdz vasaras sākumam, atsakoties maksāt lielu daļu no sava lielā ārējā parāda.

Tādā gadījumā politika kļūtu vēl nežēlīgāka un sadursmes ar prezidentu Jeļcinu vēl haotiskākas. Pašreiz mēli aiz zobiem turošā Dome varētu zaudēt pacietību par Primakovu. Arvien vairāk reģionu sāktu rīkoties pēc saviem ieskatiem un valsts turpinātu virzīties uz sašķelšanās pusi. Visļaunākajā gadījumā izraisītos konstitucionāla krīze, bet nav izslēgts arī sacelšanās vai apvērsuma mēģinājums.

Lai gūtu ieskatu šādā notikumu attīstībā, pietiek paskatīties uz Piejūras apgabalu - nabadzīgu teritoriju Krievijas Tālajos Austrumos, kur bezprincipu politiķi, noziedznieku grupējumi un ekonomiskā lejupslīde šoziem iedzīvotājiem ir sagādājuši neiedomājamas grūtības.

Un, visbeidzot, pēdējais šis politiskās ainas scenārijs varētu šķist labāks vai ļaunāks - atkarībā no tā, vai jūs atbalstāt demokrātiju, vai arī iestājaties par stingru kārtību. Šajā ainā viltīgais Primakovs ir noskaņots atgūt Krievijas zaudēto spožumu. Jeļcins tiek nobīdīts malā, bet Primakovs, iespējams, pārņem no viņa varu pirmstermiņa prezidenta vēlēšanu rezultātā. Maskavas šerpais mērs Jurijs Lužkovs tiek iekļauts valdībā. Krievija arvien vairāk sāk līdzināties Ķīnai: "draugu būšanas" kapitālisms nostiprinās; uzskats par pasauli kļūst autoritārs un asinskārīgs; politiskās brīvības tiek ierobežotas.

Krievija ar draudiem un iebaidīšanu izspiež meslus no SVF un Rietumiem; ekonomika sāk iekustēties; muitas tarifi un lētais rublis palīdz vietējiem ražotājiem. Daži ārvalstu investori, kurus vairāk interesē lielais tirgus un veiksmīgi darījumi nekā demokrātijas neskaidrie apstākļi, sāk atgriezties. Ārpus savas teritorijas, sākot no Persijas līča līdz pat Baltijai, Krievija rada arvien lielākas problēmas. Primakova pokera spēlētāja talants no viņa VDK laikiem tiek atkal izmantots. Krievija kā valsts droši vien vairs nespēj atgūt pilnīgu vienlīdzību ar Rietumiem, taču tā spēj pastāvīgi un neatlaidīgi sagādāt nepatikšanas.

Un tā - kurš no četriem iespējamajiem scenārijiem īstenosies? Līdz šim Primakovs ir darbojies labāk nekā daudzi uzskatīja par iespējamu. Vismaz katastrofa ir tikusi novērsta. Tā tas varētu arī turpināties. Taču lielākā daļa pazīmju un notikumu izraisītais spiediens liecina, ka nākamie seši mēneši premjerministra amatā būs smagāki nekā pirmie. Un tad vērā vajadzētu ņemt pat visdrūmākos mūsu scenāriju paredzējumus.

"Sāpju robeža"

"Sūddeutsche Zeitug"

— 99.03.17.

Turcijas bloķējošā politika traucē Armēnijas rūpniecībai.

Šodien Turcijas robeža ar jauno Armēnijas republiku ir tikpat nepārvarama kāda savā laikā šeit bija robežlīnija starp NATO valsti Turciju un Padomju Savienību. Ankara robežpāreju uz Armēniju ir slēgusi nu jau gandrīz desmit gadus – solidarizējoties ar azerbaidžāņu brāļiem. Tikai tad, kad armēņi būšot gatavi piekāpties jautājumā par Kalnu Karabahas anklāvu, Turcija atkal atvēršot robežpāreju, kas darbojās tikai īsu laiku pēc Padomju Savienības sabrukuma.

Armēnijas valdība Erevanā šos pasākumus vērtē kā blokādi. Faktiski mazo valsti ir ļoti grūti apgādāt caur Gruziju, respektīvi, caur Irānu. Ankara, kas Armēniju tur aizdomās par aizliegtās "Kurdistānas Strādnieku partijas" (PKK) atbalstīšanu, līdz šim ir izvairījusies nodibināt diplomātiskās attiecības. Tomēr Turcijas iestādes divas reizes nedēļā uztur gaisa satiksmi no Stambulas uz Erevānu.

Taču tas, kas politiski varbūt ir izskaidrojams, ekonomiski ir izrādījies Turcijai neizdevīgs. Ja notiktu pēc Turcijas ekonomikas aprindu gribas, tad jau rīt Armēnijas ar precēm nabadzīgais tirgus būtu pārpildīts ar kvalitatīviem pārtikas līdzekļiem un patēriņa precēm, kā tas ir kaimiņos esošajās Kaukāza valstīs Gruzijā un Azerbaidžānā.

Uzņēmēju apvienībā T?siad Stambulā zina, ka tās dalībnieki ir veikuši labus darījumus ar Padomju Savienības pēctečvalstīm. Taču nacionālistiski uzkarsētajā atmosfērā, kāda patreiz valda Turcijā, nevar tik drīz domāt par attiecību uzlabošanos starp Turciju un Armēniju.

Volfgangs Koidls

"Nepieciešama nedaudz lielāka

mērķa skaidrība"

"The Washington Post"

— 99.03.17

Atsākoties Kosovas miera sarunām Parīzē, Savienotajām Valstīm vajadzētu piesardzīgi apsvērt savas Balkānu politikas stratēģisko mērķi. Ir saprotams, ka Kosovas problēmas nekur neizzudīs, tādēļ Savienotajām Valstīm vajadzētu būt gatavām piemērot taktiku un sarunas tālejošākiem mērķiem. Prezidentam vajadzētu ar Kongresu un amerikāņu tautu apspriest ASV saistību patieso raksturu.

Līdz šim Savienotās Valstis ir reaģējušas uz dažādām Balkānu krīzēm, lai apturētu plaši izplatītās brutālās slepkavības. Kad ir tikušas aizskartas tās jūtas, ASV ir izteikusi spēka lietošanas draudus. Laiku pa laikam ASV loģika ir bijusi cirkulāra. Tiek apkopots NATO spēks, lai sodītu, bet kad izrādās, ka mērķis ir nesasniedzams, amerikāņi jūtas spiesti aizsargāt ticību NATO.

Lai ASV politika būtu efektīva, un lai NATO kļūtu par noderīgu šādas politikas instrumentu, Amerikas rīcība būtu jāvērš pret vienīgo Balkānu slepkavību un destabilizācijas vaininieku - Serbijas prezidentu Slobodanu Miloševiču. Miloševičs saasināja etnisko naidu Bosnijā, Kosovā, Serbijā un pārējā bijušajā Dienvidslāvijā, lai nodibinātu un saglabātu diktatorisko kontroli. Tik ilgi, kamēr viņš paliks pie varas, viņš šādu stratēģiju turpinās. Tādēļ ASV un sabiedroto darbībām vajadzētu būt vērstām uz Miloševiča varas vājināšanu un šīs varas atņemšanu. Tas nebija tas, ko Savienotās Valstis darīja Bosnijā.

Lai gan Miloševičs ir problēmu sakne, kas turpina piesaistīt amerikāņu diplomātiju, karavīrus un naudu bijušajai Dienvidslāvijai, Savienotās Valstis izrāda nepietiekamu ieinteresētību tieši gāzt viņa varu. Pirms nosūtīt ASV karavīrus uz vēl vienu bīstamu Miloševiča manipulētu teritoriju šo vilcināšanos vajadzētu ņemt vērā. Turklāt Kosova ir zeme, kas atrodas Serbijā. Apsverot turpmāko iesaistīšanos, Savienotajām Valstīm vajadzētu atcerēties vēsturnieka Sera Maikla Hovarda trīs likumus par iesaistīšanos pilsoņkaros. Pirmkārt, to nedarīt. Otrkārt, ja tas tomēr tiek darīts, tad jāizvēlas, kurā pusē nostāties. Treškārt, izvēlēties to pusi, kas uzvarēs un nodrošināt šo uzvaru.

Nedrošie soļi, kas tiek sperti Kosovas sarunās, neatbilst ne stratēģiskajam mērķim, kas paredz Miloševiča vājināšanu un gāšanu, ne Hovarda ieteikumiem par iejaukšanos pilsoņkaros. Miera uzturēšanas plāna projekts varētu tikt pieņemts negribīgi, ja vispār tas notiks. Turklāt šis plāns novilcina Kosovas neatkarības centienus. Šādi pasākumi nepalīdzēs atteikties no šādiem mērķiem. Lai izpatiktu Miloševičam, plāns droši vien piedāvās viņam "stimulu" kļūt par civilizētas Eiropas daļu. Par ko šādos apstākļos būtu jācīnās ASV karavīriem? Pret serbiem, kuri apdraud kosoviešus? Vai pret kosoviešiem, kuri vēl arvien tiecas pēc neatkarības? Pret abiem?

Ja Savienotās Valstis nespēj izlemt, kurā pusē nostāties, tā vismaz nedrīkst, kā minimums, piekrist atbalstīt jebkādu pamieru, kas sniedz pamudinājumu Miloševičam un Serbijai. Līgumā nedrīkstētu paredzēt ekonomisko palīdzību Serbijai. Tas nedrīkstētu piedāvāt Serbijai līdzdalību starptautiskos forumos. Nedrīkstētu atcelt draudus apsūdzēt Miloševiču kara noziegumos. Jebkurā līgumā vajadzētu Serbijai un Miloševičam likt skaidri saprast, ka Miloševiča brutālā politika kaitēs valstij.

No otras puses, Savienotajām Valstīm vajadzētu izskaidrot kosoviešiem, ka amerikāņu iesaistīšanās viņu aizsardzībā būs atkarīga no tā, vai viņi nepaplašinās savu ietekmi kaimiņvalstīs. Vajadzētu pieprasīt, lai kosovieši sadarbotos attiecību stabilizācijā ar kaimiņvalstīm.

Nomocītajiem sarunu dalībniekiem šīs prasības varētu likties pārāk augstas. Tomēr tieši tas ir svarīgi. Savienoto Valstu mērķis nedrīkst būt vienkārši līguma panākšana, kas paredzētu NATO karaspēka izvietošanu.

Nav iedomājams, ka kosovieši, kuri ir pārcietuši brutālus uzbrukumus un kurus Miloševičs padzina no mājām, piekritīs arī turpmāk dzīvot viņa pakļautībā. Ir iespējams piekrist tikai tādiem pasākumiem, kas vājinātu Miloševiču un uzvestu kosoviešus uz de facto neatkarības iegūšanas ceļa, kas ir jāpieņem kā realitāte.

Pirms Savienotās Valstis ieguldīs savu spēku un cilvēkus Kosovā, būtu jāizlemj, vai Amerika ir gatava cīnīties kosoviešu labā - jo tieši to Savienotās Valstis darīs, ja būs spiestas bombardēt Serbiju vai aizstāvēt Kosovas "autonomiju". Ja Amerika nav gatava maksāt šādu cenu, tai vajadzētu neiejaukties. Ja Amerika ir gatava maksāt cenu par Kosovas aizstāvību, tad tas būtu jādara tā, lai virzītu situāciju uz tādu stratēģisko mērķi, kas paredz atbrīvošanos no Miloševiča un to briesmu samazināšanu, kādas Kosova varētu radīt saviem kaimiņiem. Tieši šādas realitātes prezidentam vajadzētu apspriest ar amerikāņu tautu, un kas Kongresam būtu jāizdiskutē, pirms Savienotās Valstis iesaistīs savus karavīrus, resursus un savu pasaules līderes reputāciju.

Roberts B.Celliks

un Džons Hillens

"Igaunija un Somija

ir iesaistījušās "kuģu karā""

"Izvestija"

— 99.03.16

Pirmo reizi pēdējo deviņu mūžīgās draudzības gadu laikā pēc Igaunijas neatkarības atjaunošanas kaimiņu-draugu - Igaunijas un Somijas - starpā ir izskrējis melns kaķis. Un sākotnēju cēlu mērķu vārdā to visu iesāka somu arodbiedrības. Atteikušies strādāt pie igauņu kuģu iekraušanas, somu dokeri pieprasīja aptuveni divas reizes palielināt algu igauņu jūrniekiem, pielīdzinot to somu līmenim, kas ir aptuveni 9000 somu marku mēnesī.

Tomēr negaidīti šāda prasība pēc sociālās vienlīdzības, panākot vienādu darba samaksu visiem jūrniekiem, neraugoties uz viņu tautību, igauņu arodbiedrībās neizraisīja vētrainu sajūsmu. Sašuta darba devēji. Lieta tā, ka, ka igauņu jūrnieku algu paaugstināšana līdz somu līmenim, kā apgalvo Igaunijas kuģniecības īpašnieki, novedīs pie tās bankrota, jo, atšķirībā no somu kuģniecības, igauņi nesaņem valsts dotācijas. Tā var būt rentabla vienīgi tādā gadījumā, ja kuģu īpašnieki maksās igauņu jūrniekiem ap 700 dolāriem mēnesī, bet ne 2000$, ko pieprasa Somijas arodbiedrības. Boikots noveda pie tā, ka kuģi apstājās. Igauņi iesūdzēja somu arodbiedrības tiesā, pieprasot kompensāciju par it kā nodarītajiem zaudējumiem 2.7 miljonu $ apjomā, tomēr tiesā zaudēja - boikots tika pasludināts par likumīgu. Tas nozīmē, ka tādā gadījumā, ja igauņu kuģi vēlas kursēt Baltijas jūrā pa ienesīgiem maršrutiem, algu nāksies paaugstināt.

Tomēr igauņi negatavojas padoties, saskatot arodbiedrību prasībās nevis jūrnieku tiesību aizsardzību, bet gan negodīgu konkurenci. Abu valstu starpā sāk norisināties īsts "kuģu karš". Tas ir pārsviedies ne tikai uz masu informācijas līdzekļiem (igauņu laikraksti ir pilni aicinājumu boikotēt somu kuģus un preces no Somijas), bet arī uz valdības līmeni. Divu premjerministru centieni vienoties neko nav devuši. "Karš" draud ieilgt, vēl jo vairāk tādēļ, ka somus ir atbalstījuši viņu dāņu kolēģi. Arī Zviedrijas jūras arodbiedrība ir izvirzījusi līdzīgas prasības Lietuvas jūras kuģniecībai. Ja abu valstu jūrnieku algas netiks novienādotas, zviedru dokeri ir piedraudējuši neapkalpot kuģus maršrutā Klaipēda - Orhūsa. Uztraukties ir sākusi arī Latvijas Ventspils dokeru arodbiedrība.

Ja tā turpināsies, drīzumā var sagaidīt skandināvu un somu arodbiedrību sankcijas arī attieksmē pret krievu kompānijām Sanktpēterburgā un Kaļiņingradā, kuru jūrnieki un dokeri saņem daudz zemāku samaksu par saviem Baltijas kolēģiem.

Nikolajs Laškevičs

"Austrumi kļūst par Rietumiem"

"The Washington

Times"

— 99.03.17

Kopš pagājušās piektdienas NATO vairs neizskatās tāda, kā agrāk. Pēdējā reize, kad pusgadsimtu vecā alianse izmainīja savas robežas, bija tā, kad 1990.gadā apvienojās Austrumu un Rietumu Vācija, asimilējot pirmo bijušās Varšavas pakta daļu un aizsviežot Dzelzs Priekškaru vēstures lūžņos. 12.martā reizē ar Polijas, Ungārijas un Čehijas Republikas oficiālo uzņemšanu NATO ir pabeigusi savu pirmo pēc-Aukstā kara paplašināšanās posmu. Tas prasīja 10 gadus.

NATO sagaidot savu 50.gadadienu aprīļa beigās Vašingtonā, rodas jautājums: "Ko tālāk?"

NATO līderi, lielākoties Vašingtonas iespaidā, vienoti apgalvo, ka pirmajam posmam nevajadzētu kļūt par pēdējo, un aizrautīgu kandidātu netrūkst. Valstis, sākot no Slovēnijas un beidzot ar Azerbaidžanu, klauvē pie NATO durvīm. Tas izraisa aktīvas diskusijas par NATO misiju nākotnē un tās ģeogrāfiskajām aprisēm.

Tomēr liekas, ka līdz aprīlim jaunas kandidātes netiks nosauktas; tā vietā lēmuma pieņemšana varētu tikt atlikta līdz 2001.gada decembra NATO konferencei. Varētu tikt sastādīts kandidātu saraksts, kā arī "līdzdalības darbības plāns". Tam vajadzētu liecināt, ka process ir atvērts. Tas ir labāk nekā nekas, tomēr daudz labāk būtu pieredzēt drosmīgu otrā posma pasludināšanu.

To valstu vidū, kuru vēstnieki un prezidenti regulāri ierodas Vašingtonā, lai izteiktu savus argumentus par savu iekļaušanu, ir Baltijas valstis - Latvija, Igaunija un Lietuva. Pirmās valstis, kas 1991.gadā izlauzās no padomju kontroles, rada interesantu un saistošu pamatojumu iekļaušanai NATO ja ne šajā gadā, tad vismaz tuvākajā nākotnē.

No šīm trim valstīm Lietuva, kas tagad robežojas ar NATO dalībvalsti - Poliju, ir visvairāk militāri sagatavota, tomēr arī Latvija un Igaunija aktīvi strādā, lai modernizētu savas armijas, kurām bija jāsāk gandrīz vai no nulles. Šīs trīs valstis sadarbojas savā starpā virsnieku apmācības, flotes, miera uzturēšanas spēku un citās jomās. NATO ir aicinājusi šīs valstis palielināt savus militāros izdevumus līdz 2% no valstu budžetiem, ko tās ir arī apsolījušas izdarīt.

Latvijas vēstnieks Ojārs Kalniņš saka, ka pašlaik galvenais mērķis esot NATO atvērto durvju politikas apliecināšana, kas, konkrēti runājot, nozīmē kandidātu nosaukšanu un kritēriju pieņemšanu gatavībai NATO. Viņš vēlētos, lai šīs trīs valstis tiktu uztvertas kā atsevišķas valstis nevis sasietas nenoteiktā "Baltijā", kā tas notika NATO 1995.gada Madrides samitā. Viņš saka: "Mēs vēlamies būt droši, ka "atvērtās durvis" nav vienīgi nenoteikts solījums."

Kaut arī militārā gatavība ir viens no nozīmīgākajiem vērtējuma kritērijiem, pastāv vairāki citi nozīmīgi argumenti par labu triju Baltijas valstu uzņemšanai NATO. Igaunijas prezidents Lennarts Meri The Washington Times paziņoja: "Paplašināšanās pati par sevi nav galīga. Mani vienmēr pārsteidz tas, cik daudz cilvēku to uztver kā galīgu procesu. Lūgums tikt uzņemtiem NATO un ES liecina, ka jaunās valstis ir gatavas pievienoties pasaulei, ieejot stabilitātes un uzplaukuma zonā."

Citiem vārdiem sakot, Baltijas valstis vēlas kļūt par daļu no Rietumiem, pie kuriem tās vēsturiski, kulturāli un politisko tradīciju dēļ nepārprotami arī pieder. Kurš gan uzdrošinātos apgalvot, ka tās tur neiederas?

Tā nav sagadīšanās, ka no visām bijušās padomju impērijas valstīm (tās noraida bijušo padomju republiku jēdzienu), Latvija, Igaunija un Lietuva ir panākušas visstabilāko pāreju uz demokrātiskām un uz tirgu balstītām sistēmām. Līdzīgi Centrāleiropai, tām bija stabils pamats, uz kura attīstīties, kaut kas tāds, kā trūka atsevišķās Austrumeiropas daļās un, protams, arī Krievijā.

Galu galā trīs Baltijas valstīm ir stabili jānostiprinās NATO un Eiropas Savienībā. Pagājušajā gadā Igaunija tika nosaukta kā kandidāte uz iestāšanos ES, par ko valstij ar 1,5 miljoniem iedzīvotāju ir pamats lepoties. Tā ir izvēlējusies tādu ekonomisko politiku, par kādu varētu lepoties arī Margareta Tečere. Visas Eiropas Komisijas atkāpšanās igauņus, liekas, nekavēs. Viņus netraucē arī fakts, ka viņiem nāksies absorbēt 80,000 lappuses Eiropas likumu un standartu. Saskaņā ar prezidenta Meri izteikumiem, igauņi cer būt pilnībā gatavi uz 2003.gada 1.janvāri.

Protams, dzīvojamā istabā vēl arvien atrodas zilonis - grūstošais milzis, Krievija. Iespējams, tās nav bailes no Krievijas revanšisma, kas rada bažas valstīs, kas tiecas kļūt par NATO dalībvalstīm, bet tās ir vairāk gan domas par miljoniem bēgļu no austrumiem, ja situācija Krievijā kļūtu vēl briesmīgāka. Kas attiecas uz Maskavas ieroču žvadzināšanu, NATO paplašināšanās pirmajam posmam vajadzētu būt pamācošam. Krievijas pašlepnums ir pārdzīvojis Polijas uzņemšanu. Vai tas nespētu pārdzīvot arī trīs miermīlīgo valstu uzņemšanu? Vai tad krieviem nav pietiekami lielas "Lebensraum" (dzīves telpas) jau ar 9 laika zonām?

Bijušais Lietuvas prezidents un patreizējais parlamenta loceklis Vitauts Landsberģis pastāstīja: "NATO paplašināšanās (expansion) nav pareizais vārds. Tas liek domāt par imperiālismu. NATO paplašināšanās ir process, kurā neatkarīgas valstis brīvprātīgi izsaka vēlmi iestāties. Tas nevienam nerada draudus."

Krieviem NATO paplašināšanās nozīmē vienīgi to, ka brīvās valstis, kuras tā reiz bija okupējusi, tai vairs nepieder un tās vairs nav iespējams paņemt pret to gribu. Daži to uzskatītu par progresu.

Helle Beringa

"Trieciens Borisam Jeļcinam"

"Der Standard"

— 99.03.18.

Krievijas parlamenta augšpalāta noraida ģenerālprokurora atkāpšanos.

Afērā ap Krievijas ģenerālprokuroru ir noticis negaidīts pavērsiens. Pretēji prezidenta Borisa Jeļcina gribai Krievijas parlamenta augšpalāta ar lielu balsu vairākumu noraidīja ģenerālprokurora Jurija Skuratova atkāpšanos.

Pirms sešām nedēļām Skuratovs negaidīti iesniedza demisiju, pēc tam, kad bija devis rīkojumu ierosināt izmeklēšanu pret iespējamajiem korupcijas gadījumiem valdībā, Centrālajā bankā, kā arī pret finansu magnātu Borisu Berezovski. Skuratovs sakarā ar kādu izmeklēšanu lūdza tiesisku palīdzību arī no Šveices ģenerālprokuratūras. Bija jāpārbauda attiecības starp celtniecības firmu Tessiner , augstiem Kremļa ierēdņiem un Jeļcina ģimeni.

Jeļcins piekrita Skuratova demisijai un nosūtīja dokumentus Federācijas padomei, kurai, saskaņā ar konstitūciju, ir jāizsaka savs viedoklis. Noklausīšanās laikā Federācijas padomē Skuratovs apsūdzēja "dažus pazīstamus finansu magnātus", kuri esot mēģinājuši sanaidot viņu un prezidentu. Uzvārdus viņš nenosauca. Pirms balsošanas augšpalātā pēc laikrakstu ziņojumiem varēja noprast, cik spēcīgs spiediens izmeklēšanas dēļ tiek izdarīts uz Skuratovu.

Maskavas mērs Jurijs Lužkovs un gubernators Aleksandrs Ļebeds izteica šaubas par to, vai Skuratovs ir atkāpies brīvprātīgi. Daudzi Skuratova apstiprināšanu izmantoja kā izdevību, lai demonstrētu savu nepatiku pret pasīvo Kremļa rīcību patreizējās krīzes apstākļos.

Slimajam prezidentam agrāk parasti lojālās augšpalātas opozicionārais votums parādīja, cik spēcīgi ir samazinājusies viņa ietekme.

Romans Bergers

"Eiropas Savienības starpspēle:

galvenā problēma nav komisāri"

"International Herald

Tribune"

— 99.03.18.

Vienoti atkāpjoties, 20 komisāri ir izraisījuši ES nepieredzētu krīzi, kā arī izgaismojuši to jautājumu relatīvo nenozīmību, kas izraisīja viņu atkāpšanos - drīzāk administratīvus pārkāpumus nevis nopietnu varas nelietīgu izmantošanu.

Patiesībā komisāri ir aicinājuši valstu valdības, kas viņus apstiprināja amatā, no jauna apstiprināt viņu pilnvaras uz atlikušajiem deviņarpus mēnešiem.

Nākamnedēļ ES nāksies saskarties ar fundamentālo jautājumu, kā finansēt ES paplašināšanos un pārveidot pretrunīgo lauksaimniecības subsīdiju sistēmu. Kad trešdien Berlīnē pulcēsies 15 valstu līderi, lai apspriestu budžeta līgumu, kas Eiropai ir ārkārtīgi nepieciešams, viņiem nāksies risināt arī jautājumu par komisijas atkāpšanās sekām.

Kad saceltie putekļi sāks izklīst, dalībvalstu valdībām kļūs skaidrs, ka nesvarīgā starpspēle draud bremzēt ES svarīgāko uzdevumu, kas saistās ar Eiropas integrācijas procesa attīstību.

Protams, Eiropas informācijas līdzekļi Komisijas atkāpšanos šādi neatspoguļo. Ziņās un redaktoru komentāros tiek apgalvots, ka komisāri bija spiesti atkāpties sakarā ar nopietno kritiku, kas ir izteikta 148 lappušu garajā izmeklēšanas komitejas ziņojumā.

Patiesībā nelikumīgā rīcība tiek ievērojami pārspīlēta - atsevišķi zemāko amatpersonu kriminālnoziegumi un dažas augstāko personu nepotisma darbības ir pārvērstas par sistematizētu korupciju. Komisija ir vāji veidota, augstprātīga, neuzņēmīga pret jaunām idejām un izmaiņām, tomēr ir absurdi atainot to kā sava veida banānu republiku.

Fakts, ka šīs apsūdzības attiecas uz pavisam nelielu cilvēku grupiņu aptuveni 18,000 amatpersonu institūcijā, mēdiju steidzīgajos vērtējumos ir ticis pilnībā ignorēts. Komisijai jāplūc savas nespējas un dažos gadījumos arī nevēlēšanās risināt izšķirošo informācijas un komunikācijas problēmu augļi.

Prezidents Žaks Santērs un viņa komanda juta, ka izmeklētāju kritiskais tonis un valoda neatstāj viņiem citu izvēli kā vien atkāpties protestējot. Viņi atkāpās ne tik daudz pēc ziņojuma, bet vairāk gan tā dēļ. Šādā veidā viņi neapšaubāmi cerēja atgūt iniciatīvu varas cīņā, kas norisinās starp komisiju un tās kritiķiem Eiropas Parlamentā.

Santēra komisijas atkāpšanās jebkurā gadījumā ir šokējusi Eiropu, liekot palūkoties ciešāk uz visu problēmu kompleksu, kas nomāc ES.

Pagaidu komisijā, kas tiks radīta uz Santēra komisijas drupām, noteikti būs redzams daudz pazīstamu seju; daudz valdību vēlēsies apstiprināt tos pašus komisārus, daļēji tādēļ, ka viņiem ES politikas kontinuitāte ir daudz augstāka prioritāte nekā strīds starp komisāriem un parlamentāriešiem. Turklāt viņiem nav piemērotu kandidātu, kuri varētu nākt bijušo vietā.

Eiropas Parlamentam, kas visu uzsāka, būs jādemonstrē sava atbildība, lai tas neciestu no sabiedriskās domas prettrieciena par frivolas krīzes izraisīšanu.

Valdību vadītājiem Berlīnē būs nepieciešams vēss prāts un tālredzība, pievēršot uzmanību ES budžeta problēmām. Dalībvalstu ziņā būs veidot demokrātiskāku un daudz efektīvāku ES.

Komisija kā politiska institūcija atrodas šoka stāvoklī. Augstākās komisijas amatpersonas saprot arī to, ka šīs krīzes pamatā bija neskaitāmas sūdzības par Briseles ES lietu kārtošanas stilu.

Žils Merits

"Eiropas labākais vīrs"

"Die Welt"

— 99.03.18.

Līdz ar atkāpšanos en bloc ES Komisija pavēra izredzes jaunai Briseles centrāles dibināšanai. Pašreiz tiek runāts par izredzēm bagātākajiem kandidātiem, kuri visādā ziņā ir goda vīri un ietekmīgas politiskās figūras. "Normālā" laikā katrs no viņiem varētu būt respektabls Eiropas Komisijas prezidents.

NATO ģenerālsekretārs Havjērs Solana ir viena no šādām personībām: spožs taktiķis, neatlaidīgs sarunu vedējs, kura tēlu vēl uzspodrina gandrīz netraucētā Alianses paplašināšana uz austrumiem.

Par bijušo Itālijas premjerministru Romano Prodi var teikt apmēram to pašu. Ar neticamu izveicību viņš saturēja kopā spītīgo valdības koalīciju un sagatavoja valsti eiro. Prodi sākumā sava godkārīgā mērķa dēļ no kolēģu puses vajadzēja paciest zināmu ironiju, bet viņš ar to tika galā.

Un tomēr: abiem šiem vārdiem trūkst dzirksteles, kas spētu aizraut Briseli un spētu pārvarēt bezpalīdzību.

Vienlaicīgi tam ir jābūt cilvēkam, kurš valstu un valdību vadītāju lokā tiktu akceptēts kā līdzīgs, kurš mazliet baidītos no 15 dalībvalstu valstu un valdību vadītājiem, un kuram ir asa mēle un ass prāts, un tādam, kas to arī izmanto. Viņam ir jābūt cilvēkam, kurš atklāti strīdētos par Briseles politiku, bet vienlaicīgi to nopietni pārvaldītu.

Helmūts Kols varētu būt dabas dots prezidents, ja vien viņš to būtu gribējis. Viņa pieredze, viņa neatlaidība mērķa sasniegšanā un galvenokārt viņa spēja detaļu dēļ neizlaist no acīm lielās vīzijas un Eiropas vienotības procesu, šajā kritiskajā integrācijas fāzē būtu nenovērtējams kapitāls.

Taču šī kapitāla, acīmredzot, rīcībā nebūs. Tagad skatieni ir pievērsti tam, kuru augstu vērtē arī Kols: luksemburgietim Žanam Klodam Žonkēram, kurš ir vīrs, kas varētu izvest ES no strupceļa. Taču viņa gadījumā traucē vecā kvotu kārtība. Viņš nāk no mazas valsts un nav no Dienvideiropas, kurai patreiz ir "pirmās rokas tiesības", kā mēdz teikt Oskars Lafontēns. Viņš neder arī tāpēc, ka viņam ir kristīgi demokrātiskas partijas grāmatiņa, bet vairums valstu un valdību vadītāju ir sociāldemokrāti.

Ja no Eiropas Savienības krīzes radīsies kaut kas jauns, ja tai būs dziļāka vēsturiskā jēga, tad šai vecajai kārtībai nebūs nekādas nozīmes. Un tad Žonkērs būs īstā izvēle.

Nikolauss Blome

No alfas līdz omegai

Ukrainas presē

— 99.03.5./17.

Jeļcins paraksta likumu par draudzības līguma ratifikāciju.

Boriss Jeļcins parakstījis likumu par Ukrainas un Krievijas draudzības, sadarbības un partnerības līguma ratifikāciju. Kā paziņojis Jeļcina preses sekretārs, prezidents uzdevis Krievijas ārlietu ministram Igoram Ivanovam sagatavot attiecīgos ratifikācijas rakstus. Vienlaicīgi B.Jeļcins nosūtījis Federācijas Padomes spīkeram vēstuli, kurā izteicis atzinību par konstruktīvu pieeju lielā līguma ratifikācijai. (‘Fakti un komentāri", 5. martā) .

Ukrainas un Uzbekijas prezidenti apspriež gaidāmās NVS reformas.

Ukrainas prezidents Leonīds Kučma un Uzbekijas prezidents Islams Karimovs telefona sarunā apsprieduši jautājumus par divpusējo vienošanos izpildi, par Ukrainas un Uzbekijas iekšpolitisko un sociāli ekonomisko situāciju. Skarot NVS reformu problēmas, prezidenti atzīmēja Ukrainas un Uzbekijas pozīciju konceptuālu tuvību attiecībā uz svarīgākajiem transformācijas procesu virzieniem. Abu valstu prezidenti uzskata par prioritāru ekonomisko attiecību jomu un brīvās tirdzniecības zonas izveidi NVS telpā. (‘Fakti un komentāri", 5. martā) .

Krievijas komunisti sveic Ukrainu ar iestāšanos SPA.

Krievijas Valsts domes komunistu frakcijas līderis Genādijs Zjuganovs sirsnīgi apsveica Ukrainas parlamentāriešus ar iestāšanos Starpparlamentārajā asamblejā. Savā preses konferencē viņš paziņoja, ka ir ļoti apmierināts ar godprātīgu domubiedru uzvedību, risinot Ukrainas parlamentā jautājumu par iestāšanos SPA un atzīmēja, ka komunisti ir apņēmušies atjaunot "slāvu tautu brālību" un ienaidnieku sarautās attiecības. Domes vicespīkere Svetlana Gorjačeva uzskata, ka pozitīva lēmuma pieņemšanai lomu spēlēja Sadraudzības līguma ratifikācija un, ka "aiz kalniem nav tas brīdis", kad Ukraina pievienosies Krievijas-Baltkrievijas savienībai, jo Ukrainas Konstitūcija paredz, ka tieši parlaments nosaka iekšpolitiku un ārpolitiku. ("Deņ", 5. martā) .

Samāras gubernators piedāvā veidot vienotu ekonomisko telpu.

Samāras apgabala gubernators Konstantīns Titovs bija ieradies vizītē Kijevā un tikās ar Ukrainas prezidentu Leonīdu Kučmu, kā arī parlamenta spīkeru Tkačenko. Krievijas politiķi ievieto Titovu pret Lužkovu izveidojušās koalīcijas rindās. K. Titovs uzskata, ka PSRS atjaunošana ir utopija, taču pašreizējos apstākļos Ukrainai un Krievijai nepieciešama ekonomiska integrācija. Kā preses konferencē izteicās Titovs, viņa ierašanās nekādi neesot saistīta ar gaidāmajām prezidenta vēlēšanām. Titovs un Kučma apsprieda Ukrainas un Krievijas ekonomisko attiecību attīstības perspektīvas, saistot tās ar transnacionālu korporāciju izveidi kosmisko raķešu kompleksu un lidaparātu ražošanā. Samāras apgabals iepirks Ukrainā arī cukuru un gaļu. ("Fakti un komentāri", 13.,17. martā) .

Poļu ministra vizīte.

Oficiālā vizītē Ukrainā bija ieradusies Polijas Iekšlietu ministrijas delegācija, kuru vadīja Ministru Padomes vicepriekšsēdētājs, iekšlietu ministrs Janušs Tomaševskis. Tiekoties ar poļu ministru Ukrainas prezidents pauda cerību uz Polijas un Ukrainas iekšlietu ministriju rezultatīvu sadarbību. Ukrainas un Polijas iekšlietu ministri parakstīja starpvaldību vienošanos par sadarbību cīņā ar organizēto noziedzību. (‘Fakti un komentāri", 5. martā) .

Par Baltkrievijas prezidenta vizīti Ukrainā.

Baltkrievijas prezidenta darba vizīte Ukrainā bija paziņota kā "tīri ekonomiska". Prezidenti uzklausīja starpvaldību komisijas līdzpriekšsēdētājus, apsprieda jautājumus par cukura ražošanas kopuzņēmumu izveidi un vienkāršotu pilsonības piešķiršanas kārtību abu valstu pilsoņiem. Robežlīguma ratifikācijas problēma vispār netika skarta. Toties Baltkrievijas prezidents plaši pauda jaunu politisku ideju: Ukraina, Baltkrievija un Krievija vienlaicīgi uzsāk konsultācijas, kuru mērķis ir sagatavot memorandu par stratēģisko partnerību visās jomās. Prezidents Kučma nekādi neizpauda savu nostāju pret šo ideju. Mēģinot izpatikt, Lukašenko paziņoja, ka uzskata par iespējamu izmainīt visas NVS institūcijas un pieļauj, ka NVS izpildsekretāra amatu varētu ieņemt "cilvēks no Ukrainas".

Skarot NATO tēmu, A. Lukašenko paziņoja, ka tuvākajā laikā Baltkrievijas Drošības padome izskatīs jautājumu par savu bruņoto spēku pastiprināšanu, kā atbildes soli NATO paplašināšanai. "Mēs pašlaik veicam nopietnas konsultācijas ar Krieviju un es uzskatu, ka arī Ukraina izrādīs ieinteresētību šai jautājumā",- pauda Lukašenko. Par kodolieroču izvietošanu Baltkrievijas teritorijā Lukašenko runāt atteicās. Prezidents Kučma savukārt paziņoja, ka Ukrainas attieksme pret NATO "nav mainījusies".

Vairums novērotāju atzīmē, ka Lukašenko vizītes rezultāti ir visai niecīgi. Kijeva vienkārši "koķetē" un līdz prezidenta vēlēšanām valsts savu ārpolitisko kursu nemainīs. ("Fakti un komentāri", "Deņ", "Ukrajina moloda", 16.,17. martā) .

Zemessardze sadarbosies ar Nacionālo gvardi.

Ukrainas Nacionālās gvardes viesi bija Latvijas zemessardzes virsnieki. Delegāciju vadīja apmācību dienesta priekšnieks, pulkvedis Jānis Hartmanis. Viesi apmeklēja Ukrainas Nacionālās gvardes pavēlnieka galveno pārvaldi, kā arī Nacionālās gvardes institūtu Harkovā. Zemessardzes pārstāvji iepazinās ar speciālo apakšvienību kursantu mācībām un dienesta organizāciju, apmeklēja Nacionālās gvardes muzeju, kā arī izmēģināja strēlnieku ieročus, to skaitā jauno ukraiņu pistoli "Fort".

Vizītes mērķis bija uzsākt sadarbību starp Latvijas un Ukrainas speciālās nozīmes vienībām. ("Ukrajina moloda", 17. martā) .

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu

"LV" nozares redaktors GINTS MOORS