Strasbourg, 27.I.1977

The member States of the Council of Europe, signatory hereto,

Considering that the aim of the Council of Europe is to achieve a greater unity between its members;

Aware of the growing concern caused by the increase in acts of terrorism;

Wishing to take effective measures to ensure that the perpetrators of such acts do not escape prosecution and punishment;

Convinced that extradition is a particularly effective measure for achieving this result,

Have agreed as follows;

Article 1

For the purposes of extradition between Contracting States, none of the following offences shall be regarded as a political offence or as an offence connected with a political offence or as an offence inspired by political motives:

a. an offence within the scope of the Convention for the Suppression of Unlawful Seizure of Aircraft, signed at The Hague on 16 December 1970;

b. an offence within the scope of the Convention for the Suppression of Unlawful Acts against the Safety of Civil Aviation, signed at Montreal on 23 September 1971;

c. a serious offence involving an attack against the life, physical integrity or liberty of internationally protected persons, including diplomatic agents;

d. an offence involving kidnapping, the taking of a hostage or serious unlawful detention;

e. an offence involving the use of a bomb, grenade, rocket, automatic firearm or letter or parcel bomb if this use endangers persons;

f. an attempt to commit any of the foregoing offences or participation as an accomplice of a person who commits or attempts to commit such an offence.

Article 2

1. For the purpose of extradition between Contracting States, a Contracting State may decide not to regard as a political offence or as an offence connected with a political offence or as an offence inspired by political motives a serious offence involving an act of violence, other than one covered by Article 1, against the life, physical integrity or liberty of a person.

2. The same shall apply to a serious offence involving an act against property, other than one covered by Article 1, if the act created a collective danger for persons.

3. The same shall apply to an attempt to commit any of the foregoing offences or participation as an accomplice of a person who commits or attempts to commit such an offence.

Article 3

The provisions of all extradition treaties and arrangements applicable between Contracting States, including the European Convention on Extradition, are modified as between Contracting States to the extent that they are incompatible with this Convention

Article 4

For the purpose of this Convention and to the extent that any offence mentioned in Article 1 or 2 is not listed as an extraditable offence in any extradition convention or treaty existing between Contracting States, it shall be deemed to be included as such therein.

Article 5

Nothing in this Convention shall be interpreted as imposing an obligation to extradite if the requested State has substantial grounds for believing that the request for extradition for an offence mentioned in Article 1 or 2 has been made for the purpose of prosecuting or punishing a person on account of his race, religion, nationality or political opinion, or that that person's position may be prejudiced for any of these reasons.

Article 6

1. Each Contracting State shall take such measures as may be necessary to establish its jurisdiction over an offence mentioned in Article 1 in the case where the suspected offender is present in its territory and it does not extradite him after receiving a request for extradition from a Contracting State whose jurisdiction is based on a rule of jurisdiction existing equally in the law of the requested State.

2. This Convention does not exclude any criminal jurisdiction exercised in accordance with national law.

Article 7

A Contracting State in whose territory a person suspected to have committed an offence mentioned in Article 1 is found and which has received a request for extradition under the conditions mentioned in Article 6, paragraph 1, shall, if it does not extradite that person, submit the case, without exception whatsoever and without undue delay, to its competent authorities for the purpose of prosecution. Those authorities shall take their decision in the same manner as in the case of any offence of a serious nature under the law of that State.

Article 8

1. Contracting States shall afford one another the widest measure of mutual assistance in criminal matters in connection with proceedings brought in respect of the offences mentioned in Article 1 or 2. The law of the requested State concerning mutual assistance in criminal matters shall apply in all cases. Nevertheless this assistance may not be refused on the sole ground that it concerns a political offence or an offence connected with a political offence or an offence inspired by political motives.

2. Nothing in this Convention shall be interpreted as imposing an obligation to afford mutual assistance if the requested State has substantial grounds for believing that the request for mutual assistance in respect of an offence mentioned in Article 1 or 2 has been made for the purpose of prosecuting or punishing a person on account of his race, religion, nationality or political opinion or that that person's position may be prejudiced for any of these reasons.

3. The provisions of all treaties and arrangements concerning mutual assistance in criminal matters applicable between Contracting States, including the European Convention on Mutual Assistance in Criminal Matters, are modified as between Contracting States to the extent that they are incompatible with this Convention.

Article 9

1. The European Committee on Crime Problems of the Council of Europe shall be kept informed regarding the application of this Convention.

2. It shall do whatever is needful to facilitate a friendly settlement of any difficulty which may arise out of its execution.

Article 10

1. Any dispute between Contracting States concerning the interpretation or application of this Convention, which has not been settled in the framework of Article 9, paragraph 2, shall, at the request of any Party to the dispute, be referred to arbitration. Each Party shall nominate an arbitrator and the two arbitrators shall nominate a referee. If any Party has not nominated its arbitrator within the three months following the request for arbitration, he shall be nominated at the request of the other Party by the President of the European Court of Human Rights. If the latter should be a national of one of the Parties to the dispute, this duty shall be carried out by the Vice-President of the Court or, if the Vice-President is a national of one of the Parties to the dispute, by the most senior judge of the Court not being a national of one of the Parties to the dispute. The same procedure shall be observed if the arbitrators cannot agree on the choice of referee.

2. The arbitration tribunal shall lay down its own procedure. Its decisions shall be taken by majority vote. Its award shall be final.

Article 11

1. This Convention shall be open to signature by the member States of the Council of Europe. It shall be subject to ratification, acceptance or approval. Instruments of ratification, acceptance or approval shall be deposited with the Secretary General of the Council of Europe.

2. The Convention shall enter into force three months after the date of the deposit of the third instrument of ratification, acceptance or approval.

3. In respect of a signatory State ratifying, accepting or approving subsequently, the Convention shall come into force three months after the date of the deposit of its instrument of ratification, acceptance or approval.

Article 12

1. Any State may, at the time of signature or when depositing its instrument of ratification, acceptance or approval, specify the territory or territories to which this Convention shall apply.

2. Any State may, when depositing its instrument of ratification, acceptance or approval or at any later date, by declaration addressed to the Secretary General of the Council of Europe, extend this Convention to any other territory or territories specified in the declaration and for whose international relations it is responsible or on whose behalf it is authorised to give undertakings.

3. Any declaration made in pursuance of the preceding paragraph may, in respect of any territory mentioned in such declaration, be withdrawn by means of a notification addressed to the Secretary General of the Council of Europe. Such withdrawal shall take effect immediately or at such later date as may be specified in the notification.

Article 13

1. Any State may, at the time of signature or when depositing its instrument of ratification, acceptance or approval, declare that it reserves the right to refuse extradition in respect of any offence mentioned in Article 1 which it considers to be a political offence, an offence connected with a political offence or an offence inspired by political motives, provided that it undertakes to take into due consideration, when evaluating the character of the offence, any particularly serious aspects of the offence, including:

a. that it created a collective danger to the life, physical integrity or liberty of persons; or

b. that it affected persons foreign to the motives behind it; or

c. that cruel or vicious means have been used in the commission of the offence.

2. Any State may wholly or partly withdraw a reservation it has made in accordance with the foregoing paragraph by means of a declaration addressed to the Secretary General of the Council of Europe which shall become effective as from the date of its receipt.

3. A State which has made a reservation in accordance with paragraph 1 of this article may not claim the application of Article 1 by any other State; it may, however, if its reservation is partial or conditional, claim the application of that article in so far as it has itself accepted it.

Article 14

Any Contracting State may denounce this Convention by means of a written notification addressed to the Secretary General of the Council of Europe. Any such denunciation shall take effect immediately or at such later date as may be specified in the notification.

Article 15

This Convention ceases to have effect in respect of any Contracting State which withdraws from or ceases to be a member of the Council of Europe.

Article 16

The Secretary General of the Council of Europe shall notify the member States of the Council of:

a. any signature;

b. any deposit of an instrument of ratification, acceptance or approval;

c. any date of entry into force of this Convention in accordance with Article 11 thereof;

d. any declaration or notification received in pursuance of the provisions of Article 12;

e. any reservation made in pursuance of the provisions of Article 13, paragraph 1;

f. the withdrawal of any reservation effected in pursuance of the provisions of Article 13, paragraph 2;

g. any notification received in pursuance of Article 14 and the date on which denunciation takes effect;

h. any cessation of the effects of the Convention pursuant to Article 15.

In witness whereof, the undersigned, being duly authorised thereto, have signed this Convention.

Done at Strasbourg, this 27th day of January 1977, in English and in French, both texts being equally authoritative, in a single copy which shall remain deposited in the archives of the Council of Europe. The Secretary General of the Council of Europe shall transmit certified copies to each of the signatory States.

Šo Konvenciju parakstījušās Eiropas padomes dalībvalstis,

Ņemot vērā, ka Eiropas padomes mērķis ir panākt lielāku vienotību dalībvalstu starpā;

Apzinoties, ka terora aktu vēršanās plašumā vieš jo lielākas bažas;

Vēloties veikt efektīvus pasākumus, lai nepieļautu šādu terora aktu veicēju izvairīšanos no tiesas izmeklēšanas un soda;

Pārliecinātas, ka noziedznieku izdošana ir īpaši efektīvs līdzeklis, ar kura palīdzību panākt šo rezultātu,

Ir vienojušās par turpmāko:

1.pants

Ja noziedznieks no vienas Līgumslēdzējas valsts jāizdod otrai Līgumslēdzējai valstij, neviens no šādiem nodarījumiem nav atzīstams par politisku nodarījumu vai par tādu nodarījumu, kas ir saistīts ar politisku nodarījumu, vai ko ir ierosinājuši politiski motīvi:

a. 1970.gada 16.decembra Hāgas Konvencijā par gaisa kuģu prettiesiskas sagrābšanas novēršanu paredzētie nodarījumi;

b. 1971.gada 23.septembra Monreālas Konvencijā par cīņu pret prettiesiskiem aktiem, kas vēsti pret civilās aviācijas drošību paredzētie nodarījumi;

c. nopietni nodarījumi, kas saistīti ar uzbrukumiem starptautiski aizsargātu personu, arī diplomātisko pārstāvju dzīvībai, veselībai vai brīvībai;

d. nodarījumi, kas saistīti ar personu nolaupīšanu, ķīlnieku sagrābšanu vai nelikumīgu aizturēšanu;

e. nodarījumi, kas rada draudus personām un ir saistīti ar bumbas, granātas, raķetes, automātiska šaujamieroča vai aploksnē ievietota spridzekļa, vai sainī noslēptas bumbas pielietošanu;

f. mēģinājumi veikt jebkuru no iepriekš minētiem nodarījumiem vai piedalīšanās tajos kā tādas personas līdzzinātājam, kura veic vai mēģina veikt šādus nodarījumus.

2.pants

1. Ja noziedznieks no vienas Līgumslēdzējas valsts jāizdod otrai Līgumslēdzējai valstij, viena Līgumslēdzēja valsts var nolemt neuzskatīt par politisku nodarījumu vai par nodarījumu, kas saistīts ar politisku nodarījumu, vai par tādu nodarījumu, ko ierosinājuši politiski motīvi, smagus vardarbīgus nodarījumus, kas nav minēti 1. pantā un kas apdraud personas dzīvību, veselību vai brīvību.

2. Tas pats attiecas uz tādiem smagiem nodarījumiem, kas nav minēti 1. pantā un ir saistīti ar nelikumīgu vēršanos pret īpašumu, ja šāda rīcība apdraud vairākas personas.

3. Tas pats attiecas uz mēģinājumu veikt jebkuru no iepriekš minētiem nodarījumiem vai piedalīties tajos kā tādas personas līdzzinātājam, kura veic vai mēģina veikt šādu nodarījumu.

3.pants

Visu ar noziedznieku izdošanu saistīto līgumu un vienošanos, kas ir piemērojami attiecībās starp Līgumslēdzējām valstīm, tai skaitā arī Eiropas Konvencijas par izdošanu, noteikumi ir jāgroza tiktāl, lai tie saskanētu ar šo Konvenciju.

4.pants

Šīs Konvencijas mērķis ir iekļaut jebkuru nodarījumu, kas minēts 1.pantā vai 2.pantā, bet nav minēts nevienā citā konvencijā vai līgumā par izdošanu, kas ir spēkā starp Līgumslēdzējām valstīm, kā nodarījumu par kuru draud izdošana.

5.pants

Nekas šajā Konvencijā nav interpretējams kā pienākums kādu izdot, ja valstij, kurai lūgts izdot kādu personu, ir pietiekami iemesli uzskatīt, ka lūgums izdot viņu par kādu no 1.pantā vai 2. pantā minēto nodarījumu iesniegts nolūkā sākt kriminālvajāšanu pret šo personu vai sodīt to rases, ticības, tautības vai politisku uzskatu dēļ, vai arī, ja šīs personas stāvoklis var tikt apdraudēts jebkura minētā iemesla dēļ.

6. pants

1.Katra Līgumslēdzēja valsts veic pasākumus, kas ir nepieciešami, lai nodibinātu savu jurisdikciju pār jebkuru 1.pantā minēto nodarījumu, ja aizdomās turētais likumpārkāpējs atrodas tās teritorijā, bet tā viņu neizdod, lai arī Līgumslēdzēja valsts, kuras likumi balstās uz tādu pašu jurisdikcijas noteikumu, kas līdzvērtīgi pastāv pirmās valsts likumdošanā, iesniegusi lūgumu attiecīgo personu izdot.

2. Šī Konvencija nenoraida nekādu kriminālo jurisdikciju, kas īstenota saskaņā ar attiecīgās valsts nacionālajiem tiesību aktiem.

7.pants

Ja Līgumslēdzējas valsts teritorijā atrasta persona, ko tur aizdomās par kādu no 1. pantā minēto nodarījumu, un tā saņēmusi lūgumu izdot šo personu saskaņā ar 6. panta 1. punkta noteikumiem, bet tā šo personu neizdod, šai valstij, nepieļaujot nekādus izņēmumus un lieki nevilcinoties, lieta jāiesniedz savām kompetentām iestādēm, lai sāktu tiesas izmeklēšanu. Šīs iestādes lēmumu pieņem tāpat kā gadījumā, ja izdarīts kāds smags nodarījums saskaņā ar attiecīgās valsts nacionālajiem tiesību aktiem.

8.pants

1. Līgumslēdzējas valstis kriminālizmeklēšanas jomā cita citai sniedz visplašāko iespējamo savstarpējo palīdzību sakarā ar tiesas prāvām, kas ierosinātas par 1.pantā vai 2. pantā minētajiem nodarījumiem. Visos gadījumos attiecībā uz savstarpēju palīdzību kriminālizmeklēšanas jautājumos spēkā ir tās valsts likumi, kura saņēmusi lūgumu par izdošanu. Šādu palīdzību tomēr nevar atteikt, par iemeslu uzrādot tikai to, ka tā attiecas uz politisku nodarījumu vai nodarījumu, kas saistīts ar politisku nodarījumu, vai tādu nodarījumu, ko ierosinājuši politiski motīvi.

2. Nekas šajā Konvencijā nav interpretējams tādējādi, ka tā uzliktu valstīm par pienākumu sniegt savstarpēju palīdzību, ja valstij, kas saņēmusi lūgumu kādu izdot, ir būtiski iemesli ticēt, ka lūgums par savstarpējo palīdzību attiecībā uz 1.pantā vai 2. pantā minēto nodarījumu ir izteikts ar nolūku uzsākt kriminālvajāšanu vai sodīt personu viņa rases, ticības, tautības vai politisku uzskatu dēļ, vai ka šīs personas stāvoklis varētu būt apdraudēts dēļ jebkura no šiem iemesliem.

3. Visi noteikumi, kas ietverti līgumos un vienošanās, kuri attiecas uz savstarpēju palīdzību kriminālizmeklēšanas jautājumos, arī Eiropas Konvencijā par savstarpēju palīdzību krimināllietās, un ir spēkā Līgumslēdzēju valstu starpā, Līgumslēdzējām valstīm attiecīgi ir jāgroza tiktāl, lai tie saskanētu ar šo Konvenciju.

9.pants

1. Eiropas padomes Eiropas Komiteja kriminālizmeklēšanas problēmu risināšanai pastāvīgi jāinformē par šīs Konvencijas piemērojumu.

2. Tai jādara viss nepieciešamais, lai palīdzētu draudzīgi atrisināt visas grūtības, ko varētu radīt tās īstenošana.

10.pants

1. Visas dalībvalstu domstarpības, kas attiecas uz šīs Konvencijas interpretāciju vai piemērošanu un kuras nav atrisinātas saskaņā ar 9.panta 2.punkta principiem, ja to pieprasa viena no domstarpībās iesaistītām Pusēm, jānodod šķīrējtiesai. Katrai Pusei jāizvirza viens šķīrējtiesnesis, un abiem šķīrējtiesnešiem jāizvirza tiesnesis. Ja trīs mēnešus pēc lūguma sasaukt šķīrējtiesu kāda Puse nav izvirzījusi savu šķīrējtiesnesi, viņu pēc otras Puses lūguma izvirza Eiropas Cilvēktiesību tiesas prezidents. Ja prezidents ir pilsonis vienā no strīdā iesaistītajām valstīm, viņa pienākumi jāpilda tiesas viceprezidentam, bet, ja viceprezidents ir pilsonis vienā no strīdā iesaistītajām valstīm, tie jāpilda vecākajam no tiesas tiesnešiem, kas nav pilsonis vienā no strīdā iesaistītajām valstīm. Tāda pati kārtība jāievēro, ja šķīrējtiesneši nevar vienoties par tiesneša izvēli.

2. Šķīrējtiesai pašai jāizstrādā sava darba kārtība. Lēmumi tiek pieņemti ar balsu vairākumu. Tās spriedums ir galīgs.

11.pants

1. Šo Konvenciju var parakstīt visas Eiropas padomes dalībvalstis. Tā jāratificē, jāapstiprina vai jāpieņem. Ratifikāciju, apstiprināšanu vai pieņemšanu apliecinošie dokumenti jānodod glabāšanā Eiropas padomes Ģenerālsekretāram.

2. Šī Konvencija stājas spēkā trīs mēnešus pēc tam, kad iesniegts glabāšanā trešais ratifikāciju, apstiprināšanu vai pieņemšanu apliecinošais dokuments.

3. Attiecībā uz parakstītājvalsti, kas vēlāk ratificē, apstiprina vai pieņem šo Konvenciju, tā stājas spēkā trīs mēnešus pēc tam, kad iesniegts glabāšanā tās ratifikāciju, apstiprināšanu vai pieņemšanu apliecinošais dokuments.

12.pants

1. Ikviena valsts, parakstot vai iesniedzot glabāšanā ratifikāciju, apstiprināšanu vai pieņemšanu apliecinošo dokumentu, var norādīt teritoriju vai teritorijas, kurās piemērojama šī Konvencija.

2. Ikviena valsts, iesniedzot glabāšanā ratifikāciju, apstiprināšanu vai pieņemšanu apliecinošo dokumentu, gan arī vēlāk Eiropas padomes Ģenerālsekretāram adresētā paziņojumā var norādīt uz kādu citu teritoriju vai teritorijām, kurās vēl piemērojama šī Konvencija, un par kuru starptautiskajām attiecībām šī valsts ir atbildīga vai kuru vārdā tā ir tiesīga uzņemties saistības.

3. Ikvienu paziņojumu, kas iesniegts atbilstoši abiem iepriekšminētajiem punktiem par jebkuru teritoriju, kas norādīta attiecīgajā paziņojumā, var atsaukt ar Eiropas padomes Ģenerālsekretāram adresētu pieteikumu. Šāds pieteikums stājas spēkā tūlīt vai arī pieteikumā norādītajā datumā.

13.pants

1. Katra valsts, parakstot vai iesniedzot glabāšanā ratifikāciju, apstiprināšanu vai pieņemšanu apliecinošo dokumentu, var deklarēt, ka tā patur tiesības neizdot personu par kādu no 1.pantā minētajiem nodarījumiem, ja uzskata to par politisku nodarījumu vai par nodarījumu, kas saistīts ar politisku nodarījumu, vai par nodarījumu, ko ierosinājuši politiski motīvi, ar nosacījumu, ka, vērtējot nodarījumu, tā apņemas pienācīgi ievērot visus īpaši smago nodarījuma aspektus, tajā skaitā:

a. ka tas apdraudējis vairāku personu dzīvību, veselību vai brīvību; vai

b. ka tas skāris personas, kam nav bijuši zināmi nodarījuma iemesli; vai

c. ka, izdarot noziegumu, lietoti brutāli vai varmācīgi līdzekļi.

2. Ikviena valsts var pilnīgi vai daļēji atsaukt saskaņā ar iepriekšējo punktu formulētu atrunu ar Eiropas padomes Ģenerālsekretāram adresētu paziņojumu, kurš stājas spēkā dienā, kad tas tiek saņemts.

3. Valsts, kas formulējusi atrunu saskaņā ar šī panta 1. punktu, nevar celt prasību citai valstij piemērot 1. panta noteikumus; tomēr, ja atruna ir daļēja vai tā izvirza īpašu papildu nosacījumu, šī valsts var celt prasību otrai valstij piemērot šo pantu tiktāl, ciktāl pirmā valsts pati ir to pieņēmusi.

14.pants

Ikviena Līgumslēdzēja valsts var denonsēt šo Konvenciju iesniedzot Eiropas padomes Ģenerālsekretāram adresētu rakstisku pieteikumu. Katrs denonsējums stājas spēkā tūlīt vai arī pieteikumā minētā datumā.

15.pants

Šī Konvencija zaudē spēku attiecībā uz tām Līgumslēdzējām valstīm, kas izstājas no Eiropas padomes vai pārstāj būt tās dalībvalsts.

16.pants

Eiropas padomes Ģenerālsekretārs informē Eiropas padomes dalībvalstis par:

a. katru šīs Konvencijas parakstītāju;

b. katru glabāšanai iesniegtu ratifikāciju, apstiprināšanu vai pieņemšanu apliecinošu dokumentu;

c. katru datumu, kad, saskaņā ar šīs Konvencijas 11.pantu, kādā valstī tā stājas spēkā;

d. katru paziņojumu vai pieteikumu, kas saņemts saskaņā ar 12.panta noteikumiem;

e. katru atrunu, kas formulēta saskaņā ar 13.panta 1.punkta noteikumiem;

f. katru atrunas atsaukumu saskaņā ar 13.panta 2.punkta noteikumiem;

g. katru pieteikumu, kas saņemts saskaņā ar 14.pantu, un datumu, kad denonsējums stājas spēkā;

h. katru gadījumu, kad, saskaņā ar 15.pantu, Konvencija vairs nav spēkā.

Apliecinot iepriekšminēto, apakšā parakstījušās, un attiecīgi uz to pilnvarotas, personas ir parakstījušas šo Konvenciju.

Parakstīta Strasbūrā 1977.gada 27.janvārī angļu un franču valodā, abi teksti ir vienlīdz autentiski, vienā eksemplārā, kurš tiek nodots glabāšanā Eiropas padomes arhīvā. Eiropas padomes Ģenerālsekretārs nosūta apstiprinātas kopijas visām parakstītājvalstīm.