Guntis Ulmanis, Latvijas Valsts prezidents,
atceļā no Grieķijas vizītes sestdien, 20.martā, pl.16.35 — "Latvijas Vēstnesim"

— Prezidenta kungs, mēdz teikt, ka lietus cilvēkus uzvedina uz pārdomām. Vai jums šajās Grieķijas lietainajās dienās iznāca arī laiks padomāt par Latvijas pašreizējo situāciju un pašmāju problēmām? Jo problēmas tika radītas un vērptas jau ap jūsu aizbraukšanas datumu. Parādījās arī negatīvi komentāri par vizīti vispār. Protams, ikvienam ir tiesības uz savu individuālo viedokli. Taču valsts vizīte jebkurā gadījumā ir svarīgs notikums valsts dzīvē, un Latvijas iedzīvotāji, diemžēl, ne vienmēr guva adekvātu informāciju par šo notikumu.

— Ziniet, kad Grieķijā mēs klausījāmies gides stāstījumu par Maķedonijas Aleksandru un par kapu un citu kultūrvēsturisko pieminekļu postījumiem, gide teica: "Šos postījumus nekad neizdara, un tos nemaz nevarētu izdarīt grieķi. Tos ir izdarījuši barbaru iekarotāji un ieceļotāji." Tā ir ļoti zīmīga attieksme. Un arī visās citās pozīcijās Grieķijā man vienmēr uzsvēra, ka grieķi ir patiesi, grieķi ir patrioti, grieķi mīl savu zemi. Ka grieķi ir vienoti tajos uzskatos, kas svarīgi valsts interesēm.

Es, protams, piekrītu, ka jābūt viedokļu plurālismam un ka arī masu medijos jābūt dažādiem viedokļiem. Bet varbūt der arī uzsākt diskusiju, padomāt, cik tālu der iet daudzveidībā un visatļautībā? Es nekad neesmu komentējis un nekomentēšu kāda atsevišķa laikraksta viedokli vai uzskatu par to vai citu jautājumu, jo bieži vien presē uzstājas cilvēki, kas nav profesionāli valsts jomā. Tā bija arī komentāri, kas apšaubīja mūsu vizīti un mūsu valsts ārpolitisko koncepciju. Būtībā — kas tad tur bija pateikts? Bija pateikts, ka mūsu valstij nav pareiza ārpolitika. Es ceru, ka Ārlietu ministrija atbildēs un pamatos parādīs šo jēgu.

Bet ir jau vēl arī otrs mīnuss: to lasīs gan Grieķijā, gan Turcijā. Un neviena valsts to neuzņems kā pozitīvu signālu pret vienu vai otru. Katra valsts vispirms atradīs negatīvus signālus mūsu valstī vispirms pašiem pret sevi un vēl atradīs signālus pārējām valstīm būt uzmanīgākām. Jo ar Latviju, tā teikt, nekad nevar zināt, ko tā rīt teiks un ko tā domās.

Man ļoti gribētos, lai mūsu masu medijos bez profesionālās vai tīri merkantilās puses aizvien vairāk ienāktu arī tādi jēdzieni kā valsts prestižs un valsts autoritāte. Un ko valsts pelna (es to, protams, domāju simboliski) ar šo mūsu nostāju.

Manuprāt, mūsu medijos ir pārāk maz patriotisma. Es domāju, ne tikai nacionālpatriotisma, bet eiropeiska patriotisma. Tomēr es ticu, ka agri vai vēlu tas būs.

Kopumā šo vizīti Grieķijā es varu vērtēt tikai kā ļoti veiksmīgu. Daudz pareizāk būtu, ja mēs teiktu: jā, Grieķija bija baltais plankums Eiropas Savienībā, ar ko mēs vēl nebijām nopietni runājuši. Un tādēļ vienmēr un visos jautājumos mēs varējām sagaidīt, ka Grieķija, nepazīdama mūs, varētu nostāties pret mums. Vienkārši tādēļ, ka tā mūs nepazīst. Šobrīd šis jautājums jau lielā mērā ir atrisināts. Es saku "lielā mērā", jo tagad jānāk abu valstu kultūras darbinieku, biznesmeņu rīcībai.Vai tāpēc mums kādā veidā būtu jāpaliek mazāk aktīviem?! Bet Grieķija izraisīja atkal jaunu pozitīvu domāšanu. Pat caur noliedzošām publikācijām Latvijā.

— Prezidenta kungs, šajā vizītē bija arī viena, ja tā varētu teikt, neveiksme. Tā gan bija atkarīga vienīgi no Dieva debesīs. Proti, jūsu vizītes priekšpēdējā dienā biezās miglas dēļ tika atlikts jūsu lidojums uz klosteri Atosa kalnos.

— Tas ir liktenis. Kad es biju Ķīnā, tur bija sniega vētra, un es netiku uz Ķīnas Lielo Mūri. Tagad Grieķijā, kad programmā bija iekļauts kalnu klostera rajons, debesis atkal sūtīja zīmi, ka man turp nav jābrauc. Varbūt es visu pārāk ātri un pārāk dinamiski daru. Ir jāpagaida, jāpastrādā. Ir šādi tādi darbiņi jāpadara arī pēc prezidentūras. Un tad pienāks laiks, un mēs aizbrauksim uz Atosa kalnu. Mēs par to runājām arī ar arhibīskapu, arī Grieķijas pārstāvji mani turp uzaicināja atkārtoti. Es to uztveru arī varbūt kā ticības zīmi, ka man turp nevajadzēja šoreiz braukt. Man to pateica priekšā dabas spēki. Atosa kalna apmeklējuma vietā ‘mēs bijām Maķedonijas Aleksandra apbedījuma vietā un uzzinājām tur ļoti daudz vēsturisko sakritību starp Grieķiju un Latviju. Arī civilizācijas attīstības procesos. Un varbūt tā bija arī tāda pozitīva zīme, ka mums vēl ir ļoti daudz jāmācās. Un, kad mēs būsim apguvuši vēl daudzas sabiedriskās un politiskās attīstības problēmas, tad, acīmredzot, mēs varēsim aizbraukt arī uz šo kalnu klosteri. Varbūt pašu klusāko cilvēku apmetni pasaulē, kur ir tikai viens princips: ticība Dievam. Manuprāt, tur nav citu principu. Cilvēki no šī kalna sarunājas ar garīgo pasauli. Jo šodien jau mūsu pasaule, zemeslode, būtībā ir ļoti maziņa. Bet mēs nezinām, cik liela ir šī pārējā pasaule aiz zemeslodes. Un kā tā ietekmē mūsu attīstību. Bet, manuprāt, šis kalns ir tāda īpaša vieta uz pasaules, kur norit ļoti tiešs dialogs starp laicīgo un garīgo, cilvēka dialogs ar Dievu. Ļoti ietekmējošs, es domāju, Eiropas civilizācijai kopumā.

— Gribu jums, prezidenta kungs, atgādināt kādu pāris gadus senu epizodi jūsu vizītes laikā Turcijā. Arī toreiz sākotnēji laika apstākļu dēļ tika atcelts jums paredzētais izbraukums ar kuģīti pa Bosfora jūras šaurumu, jo Bosforā plosījās vētra. Bet jūs uzstājāt, pasakot, ka mēs, latvieši, esam jūrnieku tauta, Un brauciens notika. Kaut mūs visus krietni apšļāca Bosfora ūdens šļakatas, kas brāzās pāri kuģītim.

— Jā, tas arī bija tāds zināms mājiens: mīļie latvieši, pastrādājiet vēl un pavērtējiet savu padarīto, gan jau kuģis nekur nepaliks. Nu, bet kuģis toreiz bija ļoti tuvu, un mēs to arī izdarījām. Jā, dabas zīmes mums arī toreiz, kā atceraties, nebija labvēlīgas.

— Vai jūs toreiz neizaicinājāt likteni? Bet varbūt arī tagad jums tomēr vajadzēja prasīt helikopteru un lidot uz Atosa kalnu?

— Ziniet, Grieķija cilvēkā ienes milzīgu mieru. Un to es ļoti dziļi izjutu šīs vizītes laikā. Es ļoti precīzi saplānoju savu programmu. Grieķi ir it kā ļoti temperamentīgi, bet viņiem ir arī ļoti precīzs protokols. Jā, grieķi arī dara visu it kā ļoti temperamentīgi, bet viņos ir arī ļoti liels miers. Un viņos ir liels prieka pilns optimisms.

Un es domāju, ka Grieķijas vizītē šī mierīgā noskaņa un ļoti labvēlīgā attieksme arī ļāva mums tik ļoti precīzi realizēt savu programmu. Un, tikko man Grieķijas prezidents teica, ka Atosa kalns laikam ies garām, es viņam atbildēju: "Prezidenta kungs, ja tas ir liktenis un ja tāds ir arī Grieķijas oficiālo personu lēmums, tad mēs to respektēsim."

Un manī ir dziļa ticība, ka es tur vēl atgriezīšos. Es aizbraucu nevis ar nožēlu, bet ar dziļu argumentāciju par šo atgriešanos.

— Kā ar vizīti bija apmierināta prezidenta kundze?

— Vislabāk to, protams, pateiktu viņa pati. Taču cik man izdevās pasekot viņas programmai, viņa bija ļoti apmierināta. Grieķijas puse izrādīja ļoti lielu uzmanību arī viņas programmai. Tas ir grieķiem raksturīgi. Jo grieķi ir humānisti savā visdziļākajā būtībā. Ne tikai politiskajās attiecības, bet arī cilvēciskā attieksmē. Grieķija ir arī viena no valstsvīru visvairāk apmeklētajām zemēm. Jo, piemēram, manas vizītes laikā Atēnas apmeklēja arī Vācijas kanclers Šrēders.Mūsu aizbraukšanas dienā Atēnās jau parādījās Japānas karogi, jo ieradās Japānas princis. Grieķija ir politiski ļoti aktīva. Grieķija pievelk visu pasauli ne tikai kā demokrātijas šūpulis, bet arī kā valsts, kas šo demokrātiskumu apliecina savā šodienas attieksmē un darbībā. Mēs bijām pirms vizītes pārdomājuši ļoti daudzus jautājumus, kurus gatavojāmies izskatīt un par kuriem gatavojāmies Grieķijā polemizēt.

Bet grieķu takts, viņu politiskā izpratne un māka pateikt to, kas neaizskar nevienu, un tajā pašā laikā aizstāvēt savu pozīciju, bija savā ziņā arī politiskās diplomātijas skola. Jo grieķu demokrātijas tradīcijas, kas nāk no senās Grieķijas, lielā mērā dzīvo arī Grieķijas šīsdienas politikā. Mēs ar Grieķijas prezidentu tikāmies trīs vai četras reizes, un viņš katru savu domu argumentēja ļoti filozofiski pārdomāti. Un viņš ļoti labi saprot Latviju un mūsu situāciju.

Es domāju, labi būtu, ja jūs arī atzīmētu Jāņa Poruka mazdēla dzīvi Grieķijā un viņa ierašanos Latvijas tekstilmākslas izstādē. Grieķijas prezidentam tas bija ārkārtīgi liels pārsteigums, jo viņš ir liels dzejas cienītājs. Mēs viņam teicām — lūk, Atēnās dzīvo viena no latviešu izcilākajiem, tautiskākajiem dzejniekiem Jāņa Poruka mazdēls. Tas varbūt bija ne mazāk svarīgs akcents kā arhibīskapa ierašanās Grieķijā vai mūsu gobelēnu izstāde Atēnās.

— Prezidenta kungs, jums būs interesanti dzirdēt, ka Jāņa Poruka meitas dēlu Jani Valavanidi es pirmoreiz satiku Rīgā un intervēju vēl 1980. gadā, kad viņš pirmo reizi bija atbraucis apciemot savu tēvzemi. Šī mums bija ārkārtīgi saviļņojoša atkalredzēšanās.

— Jā, bet tagad tas viss ir pacēlies jaunā pakāpē un jaunā gaismā. Latvija atkal ir neatkarīga valsts, un ar Grieķiju mēs runājam jau kā ar partnervalsti. Līdz ar to šis tēls paceļas jaunā spožumā.

Jānis Ūdris,

"LV" ārpolitikas redaktors