Pasaules vēstnesis

Daidžests. 22. — 23.

Citu rakstītais marts

Nr. 11 (11)

"Eksporta padome izvadīs mazos uzņēmumus

caur muitu un birokrātiju Baltijas jūras reģionā"

"Dagens Industri"

— 99.03.19.

Igaunija. Zviedrijas Eksporta padome no valsts ir saņēmusi 43 miljonus kronu, lai daudz labāk varētu atbalstīt mazos un vidējos zviedru uzņēmumus, kuri vēlas veikt darījumus ar Baltijas jūras reģiona valstīm.

Pirmo reizi skaidri tiek pateikts, ka ir jāveicina arī imports no turienes.

Tirdzniecības ministrs Leifs Pagrockis Baltijas jūras reģionu uzskata par vienu no pasaulē visstraujāk augošajiem reģioniem.

Eksporta padome ir sākusi ambiciozu septiņu punktu programmu, kas saucas "Tirgus vieta Baltijas jūra" un kas ilgs piecus gadus. Līdzekļi, kas ir atvēlēti no valdības otra, tā sauktā Baltijas jūras miljarda, palielinās Zviedrijas tautsaimniecības klātbūtni šajā reģionā.

Kā norāda mazākie uzņēmumi, problēmas ir saistītas ar uzticamas informācijas trūkumu par tirgiem Baltijas jūras reģionā - no vienas puses, svešvalodu neprasmes dēļ un no otras - sakarā ar kontaktu tīkla trūkumu. Bez tam atbalsta formas un pieteikumu kārtošana šiem uzņēmumiem ir likusies juceklīga.

Tagad tie, kuri vēlas eksportēt un ieguldīt Baltijas valstīs, Polijā un Krievijas rietumdaļā, saņems daudz lielāku palīdzību.

Uzņēmumiem, kuri vēlas piedalīties, tomēr ir jābūt gataviem, ka tie tiks ļoti rūpīgi pārbaudīti.

"Mēs lielu uzmanību veltīsim tam, lai atbalstu saņemtu tikai tie uzņēmumi, kuri var piedāvāt daudzsološu produkciju un kuriem ir pietiekoši resursi", teica Mortens Lindstols, kurš Eksporta padomē ir atbildīgais par šo projektu.

Lai palīdzētu uzņēmumiem pārvarēt visus klupšanas akmeņus, Eksporta padome atvērs īpašu informācijas centru Baltijas jūras reģionam. Tajā uzņēmumi varēs iegūt informāciju par tirgiem, padomus un palīdzību, meklējot sadarbības partnerus un aizpildot pieteikumus dažādu atbalstu saņemšanai.

Lai, saglabājot entuziasmu, būtu iespējams izkļūt cauri brikšņainajai birokrātijai un sarežģītajām muitas procedūrām, vietējos Eksporta padomes birojos darbā tiks pieņemti attiecīgās valsts iedzīvotāji.

Šie "loči cauri birokrātijai", kas pārzina vietējo iestāžu struktūru un pārvaldes rutīnas, palīdzēs mazajiem zviedru uzņēmumiem. Loču vietējais kontaktu tīkls bez tam būs ļoti noderīgs zviedru uzņēmumiem.

"Gluži jauna lieta ir tāda, ka mēs arī atbalstīsim importu veicinošus pasākumus", Mortens Lindstols sacīja.

Kā norādīja tirdzniecības ministrs Leifs Pagrockis, motīvs ir veicināt dzīves līmeņa paaugstināšanu Baltijas jūras otrā krastā, atverot Zviedrijas tirgu. Kad palielināsies pirktspēja, labāki kļūs arī Zviedrijas eksporta priekšnoteikumi.

"Baltijas jūras reģions potenciāli var kļūt par vienu no pasaulē visātrāk augošajiem reģioniem ilgā laika posmā", tā Leifs Pagrockis šonedēļ teica savā runā "Zviedrijas Baltijas jūras politika 21. gadsimta priekšvakarā".

Lai demonstrētu, cik lielu tirdznieciski politisku nozīmi viņš piešķir šim reģionam, Pagrockis norādīja, ka uz Dāniju, Norvēģiju un Somiju, kur kopējais iedzīvotāju skaits ir 15 miljoni, Zviedrija gadā eksportē 120 miljonus kronu. "Tikpat lielā apmērā eksportējot uz Baltijas jūras reģionu, kur mīt apmēram 100 miljoni iedzīvotāju, paveras galvu reibinošas nākotnes parspektīvas", Leifs Pagrockis teica.

Rēts Vaikla

"Krievija: seksa apsēsta

ģenerālprokurora karstās varas spēles"

"Die Presse"

— 99.03.19.

Līdz šim Krievijas ģenerālprokurors Jurijs Skuratovs nebija slavens. Neviena no sensacionālajām politiskajām aferām viņa trīs gadus ilgajā amata laikā noskaidrota netika. Sabiedrības uzticēšanās tiesai virzās uz nulles pusi. Tomēr trešdien Federācijas padome, kas ir kompetenta par valsts galvenā apsūdzētāja iecelšanu un atcelšanu no amata, nobalsoja par Skuratova atstāšanu amatā. Skuratovs februāra sākumā pats iesniedza prezidentam Borisam Jeļcinam demisijas rakstu un viņa iesniegums tika akceptēts. Taču pēc tam Skuratovs pamatojumu, ka atkāpjas veselības dēļ, atsauca. Senāts pieprasīja personīgu noklausīšanos. Acīmredzot pamatoti: tagad Skuratovs apgalvo, ka viņu atkāpties no amata esot piespieduši finansu pārstāvji un Jeļcina kliķe.

Skuratovs pirms demisijas bija nācis uz pēdām vairākiem blēdību gadījumiem, kuros ir iesaistīti augsti Kremļa ierēdņi, Jeļcina meita Tatjana Djačenko un ģimenes padomnieks privātīpašuma jautājumos, multimiljonārs un masu mediju cars Boriss Berezovskis. Abi, lai padarītu Skuratovu paklausīgāku, masu mēdijos parādīja videokaseti, kurā ģenerālprokurors ir redzams seksa spēlēs ar divām prostitūtām. Izvilkumus no šīs videokasetes valsts televīzija pārraidīja naktī uz ceturtdienu. Taču jau pirms tam Jeļcins un Primakovs pieņēma kopīgu paziņojumu, kurā bija teikts, ka "tikai morāli neaptraipīta persona var pildīt šo augsto amatu". Bez tam Jeļcins pilnvaroja Nacionālo Drošības padomi pārbaudīt, vai un cik lielā mērā šis video faktiski diskreditē Skuratovu. Kremļa pārstāvis Jurijs Jakuškins ļāva noprast, ka Jeļcins aprīlī atkārtoti pieprasīs Skuratova atlaišanu.

Notikumi ap Skuratovu ir kaut kas vairāk nekā tikai jaunas šķautnes Maskavas intrigu spēlēs par posteņiem un ienesīgām vietām. Tie ir jauna raunda sākums krievu pokerā par varu un iznīcina vienīgo Primakova valdības panākumu – relatīvo politisko stabilitāti, ko dod miers starp parlamentu un prezidentu. Pretēji postkomunistiskajai Valsts Domei, līdz šim senāts Kremlim bija kā droša banka. Tam, ka reģionu vadītāji, kuri uzstājas arvien pašpārliecinātāk, tagad pret Jeļcinu ir izveidojuši saliedētu fronti, iemesls varētu būt arī tas, ka viņi no Skuratova kā pretpakalpojumu gaida mazāku centību reģionālo skandālu noskaidrošanā. Ne pārāk tiek ņemts vērā tas, ka senatori pēc Skuratova apstiprināšanas otro reizi Jeļcinam uzkāpj uz varžacīm: vispirms viņi apstiprināja kādu valsts Domes jau pieņemtu likumu, kas virsvērtības nodokli samazināja no 20 līdz 15%, kas Primakovam vēl vairāk apgrūtināja sarunas ar Starptautisko Valūtas fondu par kredītu piešķiršanu Krievijai. Pēc tam viņi akceptēja priekšlikumu izveidot elektronisko masu mēdiju ētikas uzraudzības padomi, bet ko Jeļcins – un pamatoti - noraidīja kā cenzūras atjaunošanu. Ņemot vērā aprīlī Valsts Domē paredzētās debates par impīčmentu pret prezidentu, diez vai Jeļcina kārtis varētu būt vēl sliktākas. Līdz šim uzskatīja, ka impīčmenta process cietīs neveiksmi: par prezidenta atcelšanu no amata ir jābalso ne tikai 300 no 450 apakšpalātas deputātiem, bet arī divām trešdaļām senatoru – tas ir vairākums, kas, neraugoties uz komunistu pieaugošo ietekmi, senātā līdz šim nav panākts.

Kaut kas varētu mainīties galvenokārt tad, ja Jeļcins pastāvētu uz Skuratova atlaišanu. No vienas puses tāpēc, ka konstitūcija nesniedz skaidrību par to, kuram cīņā ap ģenerālprokuroru patiesībā ir sakāms pēdējais vārds - prezidentam vai senātam. No otras puses tāpēc, ka arī Skuratovam ir pietiekami spēcīga munīcija, lai izdarītu spiedienu uz Jeļcinu.

Elke Vindiša

"Komēdiju drāma Kremlī"

"Sūddeutsche Zeitung"

— 99.03.19.

Cīņa par ģenerālprokurora atlaišanu rāda, cik lielā mērā ir samazinājusies Jeļcina vara.

Ja tā būtu franču komēdija ar Luisu de Finesu, varētu būt pavisam amizanti: valsts krīzes štābs sēdi notur slimnīcā. Slimais valsts vadītājs pidžamā, sēžot uz gultas, iespiedis termometru padusē, pārskaities strostē valdības vadītāju. No slimnīcas ir gaidāms maz efektīvs paziņojums. It kā ar to vēl nepietiktu, televīzija parāda video, kurā ģenerālprokurors ir redzams tuvu kopā ar divām dāmām, kuru pakalpojumus izmantot nepieder pie labā toņa. Visbeidzot, prezidents kravā koferi un pretēji ārstu padomam atstāj slimnīcu, lai kaut kā izbeigtu haosu.

Taču tā nav komēdija, bet krievu politika augstākajā līmenī – vismaz, kas attiecas uz iesaistītajiem aktieriem. Pēc tam, kad parlamenta augšpalāta noraidīja ģenerālprokurora Jurija Skuratova demisiju, Kremļa vadītājs jūtas kompromitēts. Jeļcins, kurš līdzstrādnieku atlaišanu ir padarījis par ikdienas politikas līdzekli, vairs nevar bez problēmām realizēt ģenerālprokurora atlaišanu. Taču prezidents droši vien mēģinās vēlreiz – iznākums gan nav zināms. Jeļcina autoritāte cieš no diloņa.

Mistisko ģenerālprokurora Skuratova gadījumu, kurš vispirms lūdz viņu atlaist, bet pēc tam paziņo, ka ir ticis piespiests, izprast ir grūti. Tomēr šķiet, ka visdrīzāk būs tā, ka ģenerālprokurors, izmeklējot korupcijas gadījumus, ir nonācis uz pēdām prezidentam tuvu stāvošām personām.

Ar Skuratova gadījumu ir saistīts kaut kas vairāk, nekā tikai kāda ierēdņa liktenis, kurš pieder pie valsts varenajiem. Tā ir uguns Kremļa jumtā. Drudžainās slimā prezidenta aktivitātes rāda, kādu politisko nozīmi valsts vadītājs piešķir sakāvei parlamenta augšpalātā. Ne jau bez iemesla viņš ceturtdien atstāja slimnīcu. Tas ir bīstami, ka pret viņu tagad vēršas arī augšpalāta. Komunistu dominētā apakšpalāta pret prezidentu jau tāpat ir sākusi impīčmenta procesu. Balsojums par to notiks aprīļa vidū. Vai tagad no viņa novērsīsies arī augšpalāta?

Eksistē pazīmes, ka Jeļcins var nonākt pat vēl lielāka spiediena ietekmē. Komunistu triumfējošā reakcija uz Jeļcina sakāvi Skuratova lietā rāda, ka varētu būt gaidāms lielais uzbrukums. Decembrī ir paredzētas parlamenta vēlēšanas, bet pusgadu vēlāk, 2000. gada vasarā, prezidenta vēlēšanas. Tā opozīcijai varētu būt laba vēlēšanu stratēģija. Jau tagad spekulē, ka Komunistiskā partija varētu ļaut krist Primakova valdībai, lai spiedienu palielinātu vēl vairāk. Arī tie, kuri augšpalātā balsoja par Skuratovu un pret Jeļcinu, ir vareni vīri, kuriem ir ambīcijas uz vietu pie rakstāmgalda Kremlī: piemēram, Maskavas mērs Jurijs Lužkovs vai Krasnojarskas gubernators Aleksandrs Ļebeds. Skuratova gadījums rāda, kādā izolācijā ir nonācis Jeļcins. Viņam ir nesaskaņas ar abām parlamenta palātām. Tāpat saspringtas ir arī viņa attiecības ar valdības vadītāju Jevgēņiju Primakovu. Jeļcins tikai var cerēt, ka augšpalātas priekšsēdētājs Jegors Trojevs domāja nopietni, kad teica, ka nemeklē konfliktu ar prezidentu.

Tomass Avenariuss

""Padomists" kapitālistiskajā pasaulē"

"The Washington Post"

— 99.03.19.

Kad prezidents Mihails Gorbačovs 1991.gadā šaubījās, vai vēl vairāk liberalizēt ekonomiku, Padomju Savienības beigas jau bija tuvu. Jevgēņijs Primakovs privāti tikās ar Gorbačovu viņa Melnās jūras patvērumā un atklāti aicināja īstenot tirgus reformas.

Kā izteicās Gorbačova tuvo aprindu pārstāvis Anatolijs Čerņajevs, Primakovs teica: "Tā ir pēdējā iespēja. Mums ir jādara kaut kas drastisks."

Pēc septiņiem gadiem Primakovs tika iesviests Krievijas premjerministra amatā politiskās un ekonomiskās krīzes apstākļos. Krievijas jauno tirgus ekonomiku satricināja rubļa devalvācija, un Primakova uzskati bija ievērojami izmainījušies. Viņš paziņoja: "Mēs nevaram gaidīt, lai tirgus apstākļi atrisinātu mūsu problēmas."

Tik garš ir Primakova noietais ceļš, kurš patiesībā ir kļuvis par Krievijas valdnieku. Reiz viņš bija nelielas progresīvo akadēmiķu grupiņas loceklis, kurš ticēja, ka viņi pakāpeniski no iekšienes spēs reformēt sociālismu un Padomju Savienību. Tagad, pēc Krievijas kroplīgā brīvā tirgus mēģinājuma, Primakovs cenšas apturēt pulksteni tam, ko daudzi uzskata par Krievijas "mežonīgo kapitālismu."

Kopš savas stāšanās amatā pirms sešiem mēnešiem Primakovs ir apturējis Krievijas ekonomiku. Krievijas juceklīgā pāriešana no padomju centrālās plānošanas uz tirgus kapitālismu vēl arvien ir neatrisināts jautājums, un Primakovs ir tīši apturējis pēdējo gadu "uzvarētājs iegūst visu" bagātnieku spēli.

Tā vietā Primakovs ir pievērsies agrākiem laikiem. Viņa retorikai un izteiktajiem mērķiem piemīt izteikti padomiska pieskaņa. Viņš ir aicinājis atjaunot spēcīgu, centrālu vadību. Primakova valdība ir spēlējusies ar jaunas, gigantiskas valsts naftas kompānijas izveidi. Nesen viņš solīja dubultot valsts subsīdijas nerentablajai ogļrūpniecībai. Primakovs ir novērsies no bagātajiem oligarhiem, kuru panākumi kļuva par prezidenta Borisa Jeļcina ēras simbolu.

Tomēr, kā apgalvo arī viņa tuvākie draugi, Primakovs ir vienkārši apturējis situāciju. Ir palēninājusies valsts uzņēmumu privatizācija, netika plānotas plašas izmaiņas nestabilajā banku sistēmā, un rubļa vērtība attiecībā pret dolāru ir turpinājusi kristies. Vienlaicīgi nav piepildījušās Primakova kritiķu bažas par to, ka viņš varētu censties renacionalizēt rūpniecību vai izraisīt hiperinflāciju.

Mēnešiem Primakovs ir centies virzīties uz vienu mērķi. Viņš vēlas iegūt Rietumu piekrišanu tādai finansiālajai palīdzībai, kas ļautu Krievijai atmaksāt 4.5 miljardu $ kredīta parādu. Šis parāds vien sastāda ceturto daļu no visa Krievijas federālā budžeta, un nespēja panākt vienošanos izraisītu vēl lielāku Krievijas ekonomisko lejupslīdi. Krievijas kopējie parādi ārvalstu kreditoriem sastāda 17.2 miljardus $.

Bijušais VDK direktors, kurš padomju ēras beigās bija tuvs Primakova sabiedrotais, Vadims Bakatins teica: "Jūs jautājat, kādēļ Primakovs neko nedara? Atklāti sakot, es vēlētos jautāt to pašu. Varbūt tas ir 80 komunisma gadu rezultāts. Vai varbūt astoņu viņa idiotiskā virziena rezultāts. Mēs esam bezdibeņa apakšā."

Valērijs Solovejs izteicās: "Augustā šis periods - liberālo reformu periods - bija beidzies. Sabiedrība ir ārkārtīgi nogurusi un vairs nav spējīga uzsākt fundamentālas ekonomiskās izmaiņas. Tai ir vajadzīga atpūta. Stratēģiska atelpa."

Primakova "stratēģiskā atelpa" sakrīt uz vēl viena Krievijas pagrieziena punkta sliekšņa. Tuvāko 15 gadu laikā vai varbūt pat ātrāk diriģenta zizlim no Krievijas pirmā ievēlētā prezidenta - Jeļcina - rokām ir jāpāriet pie viņa pēcteča. Tomēr maz ir tādu viņa iespējamo pēcteču, kuri aizstāv tādu pašu liberālu, konkurences tirgus modeli kā Jeļcins.

Savā nesenajā intervijā Primakovs no jauna apgalvoja "nē, nē, nē", kad viņam jautāja, vai viņš izvirzīs savu kandidatūru prezidenta postenim. Tomēr 69 gadus vecais premjers, piesardzības iemiesojums, vienīgais izdzīvojušais Gorbačova komandas pārstāvis, kurš Jeļcina laikā ir nokļuvis augstā amatā, saskaņā ar konstitūciju ir kandidāts uz pēcteča posteni, ja Jeļcins nomirtu vai arī nespētu ilgāk pildīt savus pienākumus, un Jeļcina veselības stāvoklis patiešām ir vājš. Primakovs ir kļuvis par politisku spēku, ar kuru jārēķinās. Sabiedriskās domas aptaujās par tiem, kuri varētu vadīt valsti, Primakova reitings ir augsts.

Kāds ievērojams Maskavas akadēmiķis, kurš Primakovu pazīst jau gandrīz 30 gadus, teica: "Viņš nedomā par iešanu pensijā un jaukas vasarnīcas celšanu, kurā pavadīt laiku ar saviem mazbērniem."

Tomēr kur Primakovs, kurš gandrīz visu savu mūžu ir pavadījis virzībā uz padomju elites virsotnēm, varētu novest jauno un no jauna satricināto Krieviju? Kādi motīvi vada bijušo izlūkdienesta šefu, kurš privātajā dzīvē ir pievilcīgs un asprātīgs, bet sabiedrībā - smagnējs un neizdibināms?

Paša Primakova dzīvesstāsts, kā arī pēdējo mēnešu notikumi ļauj iegūt atbildes uz dažiem jautājumiem. Tie liecina par apslēptas manevrēšanas meistaru, kurš ir svešinieks vēlēšanu politikas uzmanības centrā; par birokrātu, kurš cenšas apvienot vecās padomju ekonomikas tehnikas elementus ar Krievijas protokapitālismu; par politiķi, kurš vēlētos ieviest valstī daudz autoritārāku kontroli; par līderi, kurš, par spīti Krievijas novājinātajam statusam, cenšas ataunot valsts ietekmi ārzemēs.

Primakova bērnības draugs un klases biedrs Roberts Demargarjans žurnālā Oģoņok pagājušajā gadā atcerējās, kā Primakovs pirmajā klasē pirmo nedēļu neieradās skolā. Dzimis Ukrainā, Primakovs bija ieradies Tbilisi un ar savu māti dzīvoja komunālā dzīvokļa istabiņā. Bargais skolotājs bija zēnu informējis, ka citi skolēni jau esot iemācījušies novilkt slīpu līniju, kā arī skaitīt līdz 10. Ko gan Primakovs varēja darīt?

Demargarjans pastāstīja: "Nelielais un ļoti plecīgais zēns, nemaz nejuzdamies nobijies, piecēlās un sāka skaitīt Puškina dzeju. Mēs bijām apstulbuši. Mums no brīnumiem palika mute vaļā, bet viņš turpināja dzeju skaitīt no galvas. Visi mūsu sasniegumi likās nenozīmīgi."

Bērnībā Primakovs bija liels aprēķinātājs. Draugi stāsta, ka II Pasaules kara laikā viņi bieži jutušies izsalkuši, un katru dienu katrs skolēns skolas kafetērijā saņēma nelielu smalkmaizīti. Primakovs izdomāja, kā pēc kārtas paēst: viens zēns dienā saņēma četras maizītes, cits - tikpat nākamajā, u.t.t.

Vēlāk Primakovs studēja Maskavas Austrumu institūtā. Viņš piedzīvoja personīgu ģimenes traģēdiju, kad maija parādes laikā Sarkanajā laukumā viņa vecākais dēls Aleksandrs mira no sirdslēkmes. Arī viņa pirmā sieva Laura mira sakarā ar sirdskaiti.

Pēc darba valsts radio un televīzijā Primakovs iestājās darbā Pravdā , un 1966.gadā viņš kā korespondents tika nosūtīts uz Vidējiem Austrumiem. Primakovs veidoja reportāžas par arābu nacionālismu, ieskaitot Ēģiptes līderi Gamala Abdela Nasera pēdējos gadus. Viņa četru gadu darba laikā pie varas nāca Sīrijas Hafezs Asads un Irākas Sadams Huseins.

Šis reģions bija kļuvis par Aukstā kara kaujas lauku, savukārt Arābu pasaulē pie varas bija nākuši anti-rietumnieciski režīmi, ar kuriem padomju vadītāji centās nodibināt ciešākas saites. Savos ziņojumos Primakovs aizrautīgi rakstīja par Arābu cīņu pret Rietumu "impreiālismu."

Primakova draugs no Pravdas laikiem Tomass Koļesņičenko atceras: "Tajā laikā mēs visi kļūdaini domājām, ka tas bija arābu ceļš uz sociālismu, apejot kapitālismu. Mēs uzskatījām, ka tas ir jauns veids, kapitālisma krīzes pierādījums."

Primakovs izveidoja arī ilgstošas attiecības ar Sadamu Huseinu, kurš bija kļuvis par otru galveno cilvēku Irākā. Savos memuāros Primakovs atceras: "Pat toreiz nevarēja nepamanīt dažas Sadama Huseina rakstura iezīmes, kuras viņš attīstīja arī vēlāk, kad kļuva par Irākas vienīgo līderi. Bardzība, kas robežojās ar nežēlību, stingra griba, kas robežojās ar spītību, neprognozējamība lēmumos un rīcībā, sasniedzot mērķi par katru cenu. Viņš bija ārkārtīgi aizdomīgs." Turpmāko 20 gadu laikā, kad Padomju Savienība kļuva par galveno ieroču piegādātāju Irākai, viņi tikās vairākas reizes. Primakovs bija tuvs arī kurdu līderim Mustafam Barzani un vairākkārt ieradās kurdu anklāvā Ziemeļirākā.

Žurnālista gados Primakovam bija izveidojušās ciešas saites ar VDK. Daži ir apgalvojuši, ka viņš esot darbojies kā spiegs ar segvārdu "Maksims." Tomēr citi spriedelē, ka Primakovs, kaut arī esot sadarbojies, tomēr oficiāli neesot varējis būt VDK virsnieks. Viņi apgalvo, ka kā Pravdas korespondents viņš esot ziņojis Komunistiskās partijas centrālkomitejai, līdz ar to viņš nevarēja tieši sadarboties ar drošības institūcijām.

Atgriezies Maskavā, Primakovs strauji ieguva akadēmiķa grādu, lai gan nebija plaši pazīstams ar saviem zinātniskajiem darbiem. Viņš tika izvēlēts par prestižā Pasaules Ekonomikas un Starptautisko Attiecību Institūta direktoru, sekojot Aleksandram Jakovļevam, vienam no to ekonomisko un politisko reformu arhitektiem, kas ir pazīstami ar nosaukumu perestroika .

Primakova dabiskā piesardzība nostiprināja viņa vietu politiskajās diskusijās. Viņš spēja būt progresīvs privātajās sarunās ar saviem draugiem, tomēr nekad "nepārkāpa robežu."

Koļesņičenko atceras, ka Primakovs esot iebildis pret padomju iebrukumu Afganistānā 1979.gadā, tomēr tas ir noticis tikai privātās sarunās. Primakovs būtu varējis ieteikt padomju līderiem, tomēr tajā laikā viņam nebija lēmēja tiesību. Koļesņičenko saka: "Viņš nekad neparakstīja nevienu dokumentu par labu karam, bet vienlaicīgi arī nevienu dokumentu pret to." Kad pie varas nāca Gorbačovs, Primakovs bija viens no pirmajiem, kurš meklēja izeju no dārgā un nepopulārā kara.

Solovejs saka: "Primakovs ir padomju birokrāta-politiķa iemiesojums. Viņš ienāca augstākajās padomju elites aprindās pirms 1991.gada. Viņš labi izprot šīs elites mentalitāti. Primakovs ir nesteidzīgs, viņa paziņojumi vienmēr ir labi izsvērti. Tas ir padomju birokrātijas "Dižais Stils.""

Kad Gorbačovs sāka savu perestroikas reformu programmu, viņš guva atbalstu ārpolitikas speciālistu grupā, kurā bija iekļauts arī Primakovs. Viņi paši bija valdošo aprindu pārstāvji, tomēr izprata arī Padomju Savienības problēmas. Viņi to virzīja uz izmaiņām. Kāds ievērojams akadēmiķis izteicās: "Šajā ziņā Primakovs bija ilgstošo un neveiksmīgo centienu izmainīt Padomju Savienību no iekšienes produkts."

Lai gan savā zemē pazīstams kā perestroikas sabiedrotais, Rietumos Primakovs bija ieguvis skarbāku reputāciju, kad pirms 1991.gada Persijas līča kara kļuva par Gorbačova sūtni pie Sadama Huseina. Toreizējais ASV Valsts sekretārs Džeimss E.Beikers Primakova vizītes Bagdādē, veltīgi cenšoties nepieļaut karu, raksturoja kā "jaukšanos citu darīšanās" un "pilnīgu ārprātu." Savos memuāros Primakovs aizstāvēja savas attiecības ar Sadamu Huseinu, cenšoties panākt viņa iziešanu no Kuveitas. Primakovs apgalvo, ka viņš esot brīdinājis Irākas līderi no uzbrukuma, tomēr Sadams Huseins esot reaģējis "divkosīgi" un izvēlējies cīnīties. Savās rakstiskajās atbildēs uz The Washington Post uzdotajiem jautājumiem Gorbačovs sacīja: "Es vienmēr esmu noraidījis domu, ka Primakovs ir ieturējis pats savu līniju...Amerikāņu izteiktās aizdomas attiecībā uz Primakovu tajā laikā bija nepamatotas."

Pret Gorbačovu vērstā apvērsuma mēģinājuma laikā 1991.gadā Primakovs darbojās Gorbačova drošības padomē kopā ar Bakatinu, savu draugu un bijušo VDK direktoru. Bakatins atcerējās, kā esot ieteicis nekavējoši uzstāties pret apvērsumu, bet Primakovs esot vilcinājies. Bakatins teica: "Primakovs ir prātīgāks cilvēks par mani, viņš ir daudz nopietnāks politiķis. Šajās Maskavas intrigās viņš ir daudz pieredzējušāks. Primakovs ir piesardzīgāks. Varbūt viņš uzskatīja, ka mums daudz uzmanīgāk jāparaugās uz šo lietu."

Kad Gorbačovs pēc apvērsuma izgāšanās atgriezās Maskavā, viņš vairs neuzticējās vecajai VDK un sašķēla to, ieceļot Primakovu par ārējā izlūkdienesta aparāta atbildīgo. Šajā postenī Primakovs bija arī Jeļcina laikā.

Kā Krievijas pirmais spiegu vadītājs Primakovs redzēja, cik ļoti valsts bija novājināta. Lielākie draudi Krievijai patiesībā nāca no iekšienes nekā ārzemēm. Bez visām citām problēmām valsts pieļāva kodolmateriālu noplūdi, no tās aizplūda miljardiem dolāru kapitāla, un valsti grāva organizētā noziedzība.

Primakovs nopūlējās, lai saturētu kopā spiegošanas aģentūru. Kāds ilggadējs viņa kolēģis stāsta: "Viņš bija izlūkdienesta politiskais līderis. Pats fakts, ka viņam izdevās to saglabāt, ir uzskatāms par viņa personīgo panākumu."

1996.gadā Jeļcins apstiprināja Primakovu ārlietu ministra amatā. Mandarīns, kurš reiz tika uzskatīts par progresīvu cilvēku padomju ēras "jaunajai domāšanai", kļuva par pret Rietumiem vērstu izjūtu totēmu Krievijas parlamentā. Ar savu stingro nostāju pret Rietumiem viņš apmierināja komunistus un nacionālistus. Tomēr viņš reizē bija arī pragmatisks: Viņš iebilda pret NATO paplašināšanos, tomēr vēlāk sameistaroja Krievijas piekrišanu.

Primakovs centās radīt atsvaru amerikāņu pēc-Aukstā kara ietekmei, piedāvājot atbalstu tādiem Savienoto Valstu pretiniekiem kā Irākai un Irānai. Šāda pieeja pastāv vēl šobrīd. Irāka un Irāna ir sūtījušas savus aģentus uz Krieviju, lai iegādātos ieročus. Piemēram, janvārī Irākas delegācija apmeklēja Maskavu un Ņižņinovgorodu. Krievija ir noliegusi, ka delegācija būtu parakstījusi līgumus par ieroču iegādi, pārkāpjot ANO sankcijas. Tomēr šo grupu vadīja Ahmeds Murtada Ahmeds Khalils, Irākas transporta un komunikāciju ministrs, kurš, kā apgalvo informācijas avoti, laikā no 1987. līdz 1990.gadam ir vadījis Irākas bioloģisko ieroču programmu.

Pēdējos gados katram Krievijas politiskajam bosam ir bijis savs politiskais un finansu klans. Bijušais premjerministrs Viktors Černomirdins, piemēram, atradās tuvu gāzes monopolam Gazprom .

Primakova galvenais atbalsts ir bijuši drošības dienesti, ieskaitot ārējās izlūkošanas aģentūru, kuru viņš pats kādreiz vadīja. Sešu mēnešu laikā aģenti un virsnieki ir ieguvuši augsta līmeņa valdības posteņus.

Koļesņičenko apgalvo, ka Primakovs pievēršoties cilvēkiem, kuri, pēc viņa uzskatiem, ir brīvi no korupcijas. Viņš saka: "Tagad viss ir korumpēts. Cilvēki ir spējīgi cits citu nodot. Tomēr tie cilvēki, kurus viņš pazīst no izlūkdienesta laikiem, ir tīri, godīgi un nabadzīgi. Viņš var paļauties uz virsniekiem."

Pēc daudzu gadu nemanāmas darbošanās Primakovam ir grūti piemēroties Krievijas atvērtākajiem informācijas līdzekļiem. Kāds insaiders , kurš darbojas Krievijas valdībā, teica: "Tā kā viņam piemīt VDK mentalitāte, viņš izmanto arī VDK metodes. Viņa informācijas politika ir raksturīga VDK: labāk ir neteikt neko."

Daži apgalvo, ka Primakovs vēlas pārvērst Krieviju par daudz autoritārāku valsti. Kāda amatpersona sacīja: "Lai radītu spēcīgu valsti, viņam ir jābūt prezidentam. Viņa galvenais mērķis ir iesaldēt situāciju un to stabilizēt. Un vēlāk - ieviest kārtību. Viņš nevēlas atgriezties pie diktatūras. Viņš saprot, ka tas ir neiespējami."

Vissmagākie jautājumi skar ekonomiku, un kurp Primakovs varētu novest Krieviju, ja kļūtu par Jeļcina pēcteci. Viņš ir atkārtoti solījis atjaunināt "reālo ekonomiku."

Tomēr Primakovs nav radījis nepieciešamos apstākļus investīcijām "reālajā ekonomikā." Viņš ir pieteicis karu korupcijai, tomēr pagaidām bez rezultātiem.

Lai gan solījis ievērot tirgus principus, Primakovs un viņa valdība ir pievērsies vecajiem padomju ieradumiem.

Ekonomists Aleksejs Uļjukajevs saka: "Primakovs ir vislabākais Gorbačova skolnieks grūtajā manevrēšanas procesā, kā arī saistību un solījumu nepildīšanā."

Deivids Hofmans

"Kreiso zaudējumi vēlēšanās Somijā"

"Neue Zūrcher Zeitung"

— 99.03.22.

Konservatīvie un Centrs

— uzvarētāji

Parlamenta vēlēšanās Somijā valdošie sociāldemokrāti tika cietuši ievērojamus zaudējumus. Tajā pašā laikā pilsoniskie spēki - opozicionālā Centra partija un valdošie konservatīvie - kļuvuši stiprāki. Konservatīvajai partijai tagad būs jāizšķir, vai tā vēlas turpināt līdzšinējo kooperāciju ar sociāldemokrātiem vai arī tā priekšroku dos savienībai ar Centru.

Parlamenta vēlēšanas Somijā ir radījušas vērā ņemamu politisko spēku samēru pārbīdi pa labi. Sociāldemokrāti, kuri līdz šim atradās "raibā" piecu partiju koalīcijā, tika piedzīvojuši jau paredzētos zaudējumus, iegūstot tikai vairs 23 procentus (iepriekšējās vēlēšanās - 28 procentus). Toties pilsoniskās partijas ir guvušas ievērojamus panākumus. Līdzšinējā "varavīksnes koalīcijā" iesaistītie konservatīvie spēja pakāpties no 18 procentiem uz 21 procentu un opozicionālā Centra partija - salīdzinājumā ar iepriekšējiem 20 procentiem - šoreiz tika ieguvusi 23 procentus.

 

Konservatīvie — kā izšķirošie

Līdz svētdienas vakaram vēl nebija īstas skaidrības, kādas būs vēlēšanu rezultātu konsekvences. Spēku konstelācija par iespējamu pieļauj gan kā centra un kreiso valdību - kā turpinājumu līdzšinējai sociāldemokrātiski - konservatīvajai kooperācijai, kā arī tīri pilsonisku Centra un labējo valdību.

Izšķiroši būs tas, kāds būs finansu ministra Sauli Nīnisto vadīto konservatīvo lēmums. Fakts, ka konservatīvo partija - pretēji dažiem izteikumiem nav kļuvuši par lielāko spēku, varētu būt iedragājis Nīnisto godkāri. Viņa mērķis - vadīt jaunu valdību neīstenosies.

Vienlaicīgi konservatīvo partijas šefs paliek spēcīgās izejas pozīcijās. Viņš varēs izlemt, vai viņš labāk vēlas darboties kopā ar Centru, vai arī tāpat kā līdz šim - kopā ar kreisajiem.

 

Eiropskeptiķu panākumi

Centrs līdzšinējā ministru prezidenta Esko Aho vadībā spēja izlīdzināt pirms četriem gadiem vēlēšanās iegūto zaudējumu. Aho aizstāvētā programma - pilsoniskas reformu politikas un zemnieciska eiroskeptisma sajaukums - šķiet guvusi panākumus vēlētāju acīs.

Tomēr paliek jautājums, vai konservatīvie un centrs atrod pietiekami daudz kopsaucēju, lai izveidotu tīri pilsoniski -zili - zaļu izpildvaru.

Vēlēšanu kampaņas gaitā Nīnisto atkārtoti tika licis saprast, ka viņš vislabprātāk turpinātu darboties kopā ar sociāldemokrātiem.

Pirmajā paziņojumā presei pēc vēlēšanām sociāldemokrātiskais ministru prezidents Pāvo Liponens paziņoja, ka viņa partija principiāli ir gatava vest koalīcijas sarunas ar visiem citiem politiskajiem spēkiem. Tomēr kooperāciju ar centru viņš praktiski izslēdza, jo jautājumos par Eiropas politiku starp viņu un Aho esot pārāk daudz atšķirību.

"Pirmsvēlēšanu maratons zem

"Ziemas kara" zīmes"

"Smena"

— 99.03.16.

21. martā Somijā notiks kārtējās parlamenta vēlēšanas, bet 2000. gada sākumā - prezidenta vēlēšanas.

Vēl pagājušajā gadā plaši izvērsusies pirmsvēlēšanu kampaņa atšķiras ar īpašu asumu, kā arī ar to, ka ne konkurējošo partiju, ne arī premjerministra un prezidenta posteņa kandidātu vidū nav spilgti izteiktu favorītu. Šī vēlēšanu maratona iezīme ir tā, ka tā risinās zem visai zīmīgas jubilejas zīmes: šogad aprit 60 gadu kopš Somijas un Padomju Savienības bruņotā konflikta, kurš risinājās no 1939. gada novembra līdz 1940. gada martam. Šajā gaismā vairs neizsauc izbrīnu zināmu spēku mēģinājumi savās politiskajās - pārsvarā pirmsvēlēšanu - interesēs izmantot "Ziemas kara", kā arī tā "dabīgā turpinājuma" - Somijas kara fašistiskās Vācijas pusē - rezultātu un seku tēmu.

Taisnības labad jāsaka, ka šī tēma somu nacionālajā pašapziņā ir visjutīgākā un vissāpīgākā. Atgādināsim, ka abu karu rezultātā Somija zaudēja daļu no somu Karēlijas, Ļeņingradas rajona Karēlijas zemesstrēles un Pečengas (toreiz Petsamo) rajona Murmanskas apgabalā teritorijas. Pagājušo gandrīz sešdesmit gadu laikā somu sabiedrības un oficiālo Helsinku attieksme pret "atdalīto teritoriju" jautājumu nebija viennozīmīga.

Līdz 90-to gadu sākumam "Karēlijas jautājums" publiskai apspriešanai Somijā bija faktiski slēgts. Izteikšanās par šo tēmu tika oficiāli un stingri noliegta kā provokatoriska, vērsta uz labu kaimiņattiecību ar Padomju Savienību graušanu. Līdz ar PSRS izformēšanu Somijā praktiski neapstājoties - te pieklustot, te atkal saasinoties - norisinās sabiedriska diskusija par "atdalīto teritoriju" jautājumu.

Tieši 1993. gadu iezīmēja divu ultranacionālistisku organizāciju - Patriotiskās Tautas savienības un "Lielsomijas" - izveidošanās un reģistrācija. Abas tās paziņo par to politisko kustību tradīciju turpināšanu, kuras tika aizliegtas saskaņā ar 1947. gada Miera līgumu. Tā, piemēram, PTS savus mērķus un simboliku ir mantojusi no profašistiskās Patriotiskās Tautas kustības, kura pastāvēja laikā no 1932. līdz 1944. gadam. Savienības aktīvistu biedrukartēs attēlota Somijas karte, kur "Lielās Suomi" sastāvā iekļauta visa Karēlija un polārais Petsamo reģions.

Otras radikālnacionālistu organizācijas nosaukums - "Lielsomija" - runā pats par sevi, taču iesākumā tās nosaukums skanēja "Brīvību Somijai no krievu okupācijas". Taču pēc Tieslietu ministrijas ieteikuma reģistrācijas gaitā to nācās nomainīt. "Lielsomijas" vadība apgalvo, ka ideju par visu "atdalīto teritoriju" saņemšanu atpakaļ neoficiāli atbalsta Lielbritānija, bet ES valstis atdošanas gadījumā it kā esot gatavas piešķirt 10 miljardus dolāru to iekārtošanai.

90-to gadu sākumā ir aktivizējusies "Karēlijas savienība" - sabiedriska organizācija, kura pastāv kopš 1940. gada un kura oficiāli pārstāv karēļu-pārceļotāju intereses. Zināšanai: kopumā no "atdalītajām zemēm" uz Somiju dzīvot pārcēlās vairāk kā 400 tūkstoši karēļu, 185 tūkstoši pārceļotāju vēl ir dzīvi, un aptuveni 80 tūkstoši no tiem ir apvienojušies "Karēlijas savienībā". Tās programmā paredzēti dažādi "īstenās dzimtenes" atgūšanas varianti - sākot no strīdīgo teritoriju izpirkšanas līdz autonomijas piešķiršanai pēc Ālandu salu piemēra.

Pēc 1994. gada sekojušais zināmā pieklusuma periods diskusijās par Karēliju bija saistīts ar Somijas iestāšanos Eiropas Savienībā, kā arī ar notikumiem Krievijas Ziemeļkaukāzā. Lai cik tas arī nebūtu dīvaini, tomēr Čečenijas konflikts atvēsināja dažas karstās galvas Somijā, uzskatāmi parādīdams, cik bīstamas var būt problēmas, kas saistītas ar senām traģiskām kolīzijām valstu un tautu attiecībās.

Pirmsvēlēšanu 1998. gads atkal iezīmēja tendenci uz "Karēlijas jautājuma" saasināšanos Somijā. Pievērš uzmanību fakts, ka iniciatīvu no radikālajām politiskajām organizācijām pakāpeniski pārtver politiskās, un, pirmo reizi visā "Karēlijas jautājuma" vēsturē, arī militārās elites pārstāvji. Tā, piemēram, 1998. gada jūnijā "Kjumi" militārā apgabala komandieris, brigādes ģenerālis K. Hietanens intervijā avīzei Etelaa-Saimaa publiski izteica aicinājumu uzsākt sarunas par Karēliju. Par šo līdz šim neredzētas drosmes izpausmi, lai neteiktu vairāk, komandieris tika norāts, taču visā Somijas sabiedrībā izskanēja karstas debates.

Divreiz - pagājušā gada februārī un decembrī - par kārtējo sabiedriskās diskusijas uzplaiksnījumu iniciatoru kļuva Somijas parlamenta priekšsēdētāja R. Uosukainena. No viņas mutes - pirmo reizi tādā līmenī - atskanēja aicinājums izvest šo problēmu no divpusējo attiecību robežām un nodot Eiropas tiesā. Par sabiedrības rezonanses spēku, ko izraisīja šādi parlamenta spīkeres paziņojumi, var spriest kaut vai pēc tā, ka Uosukainena ir visticamākais Somijas Nacionālās koalīcijas partijas kandidāts valsts prezidenta postenim 2000. gada vēlēšanās.

Par savdabīgu 1998. gada "Karēlijas kampaņas" rezultātu kļuva krass "atdalīto zemju" atgūšanas idejas popularitātes pieaugums. Tās piekritēju skaits Somijas pilsoņu vidū salīdzinājumā ar 1995. gadu ir palielinājies vairāk kā divas reizes (no 17 līdz 36%).

1998. gada beigas iezīmējās ar kārtējo "Lielsomijas" radikāļu nacionālistisko demaršu. Šīs organizācijas vadība atrada jaunu vēsturiskā revanša virzienu, nosūtot Somijas un Karēlijas Republikas tiesībsargājošajām iestādēm prasības par krimināllietu ierosināšanu pret bijušajiem Karēlijas padomju partizāniem, apsūdzot tos kara noziegumos pret civiliedzīvotājiem laikā no 1941. līdz 1944. gadam. Šo iniciatīvu oficiāli atbalstīja Somijas ārlietu ministre T. Halonena, kura šajā sakarā paziņoja: "Padomju partizānu pastrādātās civiliedzīvotāju slepkavības kara laikā ir jāizskata, piemērojot Kriminālkodeksa pantus, kuri paredz sodu par slepkavību."

1999. gada 14. janvārī Karēlijas kara veterānu un bijušo somu koncentrācijas nometņu ieslodzītie caur Somijas ģenerālkonsulātu Sanktpēterburgā nosūtīja vēstuli Somijas prezidentam M. Ahtisāri. Vēstulē izteikts Krievijas veterānu organizāciju dziļais sašutums par somu nacionālistu aizvainojošajiem izlēcieniem, kuri faktiski aicina uz Otrā pasaules kara rezultātu pārskatīšanu.

Veterānu vēstules teksts pauž bažas par to, ka somu radikāļu teritoriālās pretenzijas un apsūdzības padomju partizāniem kara noziegumos var pārvilkt svītru pār visiem pēckara centieniem nostiprināt draudzību un labas kaimiņattiecības starp Krieviju un Somiju. Tas patiešām tā arī ir.

Pirmkārt, nevienam nevajadzētu aizmirst, ka par bijušajiem traģiskajiem konfliktiem vēsturiski ir atbildīgas abas valstis. Tajā skaitā nevajadzētu aizmirst par to, ka laikā no 1941. līdz 1945. gadam Somija bija hitleriskās Vācijas sabiedrotā un karoja tās pusē. Tieši Somijas karaspēks toreiz kļuva par okupantu mūsu zemē. Dokumentālās liecības par šausminošajām somu kara noziedznieku ļaundarībām sagrābtajās teritorijās atzina ne tikai padomju puse, bet arī pašas Somijas tiesas.

Otrkārt, pašreizējā robeža starp Somiju un Krieviju ir apstiprināta ar 1947. gada Parīzes miera līgumu, ko parakstīja deviņas valstis, kuras atradās kara stāvoklī ar Somiju, un šī līguma politiska pārskatīšana draud ar neparedzamām sekām…

Izvērtējot kopumā "Karēlijas jautājuma" diskusiju asumu Somijā, objektivitātes dēļ nedrīkst neatzīmēt, ka absolūtais vairākums to dalībnieku noraida vardarbīgas teritoriālo strīdu risināšanas metodes, kā arī variantus, kuri saistīti ar zaudēto teritoriju atgūšanu, tā sakot, "tīrā veidā". Arvien lielāka priekšroka tiek dota idejai par šo teritoriju ekonomiskai apgūšanu, par etnisko un kultūras sakaru nostiprināšanu ar tām, kas labvēlīgos apstākļos var nodrošināt to atgriešanos Somijas sastāvā bez smagām ekonomiskām pārslodzēm un asām sociālām problēmām. Pie tam lielu uzsvaru Helsinki liek uz Somijas izstrādātās Eiropas Savienības "Ziemeļu dimensijas" koncepcijas īstenošanu.

Taču tajā pat laikā 60 gadi - tas ir pietiekoši ilgs laiks, lai pārliecinātos par "atdalīto zemju" atgūšanas idejas dzīvīgumu un vērā ņemamo iznīcinošo potenciālu. Ar tās īstenošanu saistītie procesi, kā liecina 1998. gada notikumi, Somijā visdrīzāk attīstīsies negatīvā virzienā, ņemot vērā spēkā pieņemošos tendenci uz Suomi integrāciju Rietumu ekonomiskajās un militāri politiskajās struktūrās. Vispirmām kārtām tas saistās ar Somijas tuvošanos NATO, kuras ekspansija uz Austrumiem Krievijas ilgtermiņa vājināšanas rezultātā provocēs teritoriālās problēmas saasināšanos un vilinās "nenobriedušos prātus" ar spēka risinājumu vienkāršību. Šajā situācijā ļoti nozīmīgi šķiet neaizmirst divu padomju-somu karu rūgto vēsturisko pieredzi un Somijā ļoti augsti godātā virspavēlnieka un prezidenta K. Mannerheima vārdus par to, ka ne viņam, ne Somijai nevajadzētu pieņemt atpakaļ "zaudētās teritorijas", pat ja "tās somiem tiks pienestas uz zelta šķīvja."

"Turcijas armija draud pārņemt varu"

"Die Welt"

— 99.03.19.

Atēnas/Stambula . Pēc ilgas klusēšanas Turcijas ģenerālštābs brīdināja Ankaras politiķus, ka viņi var pārsniegt armijas vadības tolerances robežu. "Mēs esam ļoti norūpējušies, jo vēlēšanu termiņa pārcelšana var izraisīt haosu un nedrošību," laikrakstam "Hūrriyet" teica Hīsejins Kivrikoglu.

Ģenerālis, kurš amatā ir kopš vasaras, laiku saviem izteikumiem ir izvēlējies apzināti: ceturtdien parlamentam vajadzēja pieņemt lēmumu par to, vai dienas kārtībā tiks iekļauts balsojums par neuzticību valdībai. Ja sociāldemokrāta Bīlenta Edževita ( Ecevit ) minoritātes valdība kristu, tad diez vai būtu iespējamas sarīkot 18. aprīlī paredzētās vēlēšanas.

Kivrikoglu neaprobežojās tikai ar vēlēšanu termiņu vien: vēl vairāk militāristus nodarbina daudzo deputātu centieni atcelt krimināltiesību noteikumus, kas līdz šim kalpoja kā vairogs pret islamistiem.

"Mēs nevaram un arī negribam akceptēt šādas izmaiņas," teica ģenerālštāba pārstāvis. Ģenerālštābs sevi uzskata par valsts laicīgās ideoloģijas aizstāvi. Kopš 1960. gada armija jau trīs reizes ir sarīkojusi puču pret brīvi ievēlēto valdību.

Militāristi baidās, ka līdz ar t.s. paragrāfu, kas paredz drakoniskus sodus par musināšanu pret valsti, atcelšanu, politiskajā arēnā atkal varētu atgriezties Nekmetins Erbakans, kuram piecus gadus ir aizliegts piedalīties politiskajā darbībā.

Islamisti vēlas panākt, lai aizliegums attiecībā pret Erbakanu tiktu atcelts. Savukārt Edževits, lai gan ārēji šķiet optimistiski noskaņots, visu atstāt nejaušības ziņā tomēr nevēlas: "Vēlēšanām ir jānotiek, pretējā gadījumā stabilitāte valstī būs apdraudēta."

Premjers, kura popularitāte pirms Odžalana apcietināšanas bija samērā augsta, baidās, ka tad, ja vēlēšanu termiņš tiks pārcelts, viņa popularitāte līdz tam laikam varētu samazināties. Viņam ir jābaidās arī no tā, ka ģenerāļi var zaudēt pacietību un censties iegūt varu tieši.

Evangelos Antonaros

"NATO gaisa uzbrukumiem

ir jāparalizē serbu militārās operācija"

"Die Welt"

— 99.03.19.

Ja serbi paliks pie savas stūrgalvīgās Kosovas politikas, NATO, lai saglabātu ticamību, vajadzēs izdarīt gaisa uzbrukumus. Lai tie būtu politiski efektīvi, šādiem uzbrukumiem ir jāturpinās tik ilgi, līdz būs paralizēta Belgradas spēja veikt militārās operācijas. Šādu uzskatu pārstāv Zbigņevs Bžežinskis, kurš laikā no 1977. gada līdz 1981. gadam bija Džimija Kārtera padomnieks drošības jautājumos.

Ar Z. Bžežinski sarunājās Manfrēds Rovols.

Die Welt : Ja serbi turpinās izvairīties akceptēt NATO militāro vienību klātbūtni Kosovā, tad drīz vien var nonākt līdz patiesības stundai. Kā Jūs vērtējat risku, kāds varētu būt NATO ticamībai?

Zbigņevs Bžežinskis : Ja NATO nerīkosies tā, kā jau vairākkārt ir paziņojusi, tad tās ticamība līdzināsies nullei.

Welt : Vai rīkoties nozīmē veikt gaisa uzbrukumus, galvenokārt amerikāņu?

Bžežinskis : Es pieņemu, ka piedalīsies arī eiropiešu lidmašīnas, lai gan galveno gaisa uzbrukumu slodzi vajadzēs iznest amerikāņu gaisa spēkiem. Lai tas būtu politiski efektīvi, tad par galveno ir jāuzskata gaisa uzbrukumu turpināšana tik ilgi, kamēr tie nebūs paralizējuši serbu spēju īstenot militārās operācijas. Es atgādinu, ka gaisa uzbrukumi Bosnijā efektīvi bija tāpēc, ka tie bija pietiekami spēcīgi, lai horvātu sauszemes spēkiem dotu iespēju izveidot situāciju, kuru serbi politiski vairs ilgāk nespēja izturēt. Līdzīgi ir Kosovā: ja gaisa uzbrukumi ir nepieciešami, tad tiem ir jābūt pietiekami spēcīgiem, lai Kosovas Atbrīvošanas armija varētu gūt nopietnu progresu uz sauszemes un līdz ar to pārliecināt serbus, ka arī viņu interesēs ir izbeigt naidu.

Welt : Cik reālas ir šādu politiski efektīvu gaisa uzbrukumu izredzes?

Bžežinskis : Tiem ir jābūt nopietniem, pie tiem ir jāpieder arī intensīviem uzbrukumiem serbu militāro vienību koncentrēšanās vietām, komandu un kontroles centriem, uzbrukumiem lielākiem militārajiem konvojiem uz galvenajiem satiksmes ceļiem starp valsts ziemeļiem un dienvidiem, ieskaitot tiltus un kalnu pārejas. Īsi sakot: tiem ir jāpiesaista serbu militārās operācijas tik efektīvi, lai Kosovas Atbrīvošanas armija varētu izmantot šo situāciju savā labā. Šādā fāzē serbiem ir jākļūst skaidram, ka viņi atrodas izvēles priekšā, vai nu pieņemt starptautiskās sabiedrības priekšlikumu un vismaz de jure saglabāt Serbijas suverenitāti, vai arī de facto atrasties Kosovas zaudējuma priekšā.

Welt : Kā Jūs vērtējat serbu militārās pretgaisa aizsardzības kapacitāti?

Bžežinskis : Laikam gan kā ne pārāk lielu. Es nezinu, vai tā varētu būt lielāka nekā Irākas. Taču ar to noteikti nepietiek, lai aizkavētu gaisa operācijas. Visbeidzot mums kā precedenta gadījums ir Bosnija. Iespējams, ka Kosovas un Serbijas gadījumā gaisa aizsardzība ir mazliet labāka, bet tā tomēr nav pietiekama, lai gaisa uzbrukumus padarītu neefektīvus.

Welt : Kosovas albāņi pastāv uz to, ka NATO vienībās, kas Kosovā nodrošinātu eventuālā miera līguma izpildi, ir jābūt arī amerikāņiem. Viņi noteikti neuzticas Eiropas NATO valstīm. Vai tas nenozīmē, ka trešās partijas varētu noteikt robežas amerikāņu vēlmei panākt jaunu slodzes sadalījumu NATO?

Bžežinskis : Es neesmu drošs, ka šīs robežas tiks sasniegtas. Būtu saprātīgi, ja eiropieši attiecībā uz sauszemes vienībām Kosovā uzņemtos lielāku slodzi nekā amerikāņu puse. Kad mums ir darīšanas ar problēmām Vidusamerikā vai Korejā, eiropieši spēlē ierobežotu lomu, bet Vidusamerikas gadījumā pat nekādu. Pēc patreizējā plāna apmēram 15% no bruņotajiem spēkiem ir jābūt amerikāņu. Vadoties pēc tā, ka šī daudzējādā ziņā ir eiropiešu problēma un tāda, kas tieši neskar Savienoto Valstu drošību, es šādu vienošanos uzskatu par godīgu. Un tiklab eiropieši, kā arī amerikāņi, reaģēs kopīgi.

Welt : Tas noteikti ir neierasti, uzbrukt kādai valstij bez ANO mandāta, kas nerada ASV tiešus draudus. Vai Jūs saskatāt atšķirību ar situāciju Irākā?

Bžežinskis : Protams, ka eksistē atšķirība. Irākas gadījumā bija ANO Drošības Padomes mandāts. Tā ir nopietna problēma. Taču: Es domāju, ka var argumentēt – un tā arī tiek argumentēts -, ar Kosovas problēmas eskalācijas potenciālu un iespējamo dažu NATO dalībnieku iesaistīšanu, kas tad var kļūt par ienaidniekiem, tas skar Alianses drošības intereses, kas ir definētas NATO līguma 5. pantā.

""Sampo" vēlas pirkt igauņu "Polaris""

"Dagens Industri"

un "Hufvudstadsbladet"

— 99.03.23.

Helsinki. Somu apdrošināšanas koncerns Sampo tagad ved sarunas par akciju vairākuma pirkšanu igauņu apdrošināšanas akciju sabiedrībā Polaris.

Polaris pieder Igaunijas bankai Era pank , kurai līdz 6. aprīlim ir jādabū 100 - 200 miljoni igauņu kronu (apmēram 68 miljonus zviedru kronu), lai izvairītos no bankrota. Sarunas ar Sampo ir risinājušās apmēram pusgadu, un tagad līgums ir gatavs parakstīšanai. Sampo šim darījumam piekritīs tikai tādā gadījumā, ja saņems Polaris akciju vairākumu. Sarunas ar atsevišķiem akcionāriem vēl neesot notikušas, tā laikrakstam Äri Päev teica Sampo Kindlustus izpilddirektors Olavi Laido.

Agrāk Sampo veda ilgstošas sarunas ar igauņu Hansapank par apdrošināšanas sabiedrības Eesti Kindlustus pirkšanu, taču tās tika pārtrauktas tieši pirms darījuma veikšanas.

No alfas līdz omegai

Bulgārijas presē

— 99.03.15./21.

15.03. Pēc atgriešanās no Briseles Bulgārijas tieslietu ministrs V.Gotsevs asi kritizēja lēmumu paturēt Bulgāriju melnajā sarakstā attiecībā uz vīzu režīmu. ES iekšlietu un tieslietu ministri kārtējās tikšanās laikā esot ignorējuši Eiroparlamenta rekomendāciju svītrot Bulgāriju un Rumāniju no melnā saraksta. Bulgārija esot priekšā pārējām Austrumeiropas valstīm korupcijas apkarošanas jautājumos.

15.03. Vicepremjers E.Bakardzhijevs paziņoja, ka valdība plānojot izdalīt 150 milj. USD Kozlodujas AES rekonstrukcijai līdz 2001.gadam. Esot divas iespējas attiecībā uz šo objektu: vai nu atjaunot sarunas ar Eiropas institūcijām. balstoties uz patreizējo situāciju, vai arī nodot parlamentam ratifikācijai 1993.g. vienošanos ar EBRD par pirmo četru bloku slēgšanu. Cerību, ka parlaments nobalsos pozitīvi, neesot.

15.03. Saskaņā ar socioloģiskajiem pētījumiem 97 procenti Bulgārijas iedzīvotāju uzskata, ka nevajadzētu slēgt Kozlodujas AES, pakļaujoties Eiropas spiedienam. Elektrostacijai būtu jākalpo, līdz beidzas ekspluatācijas periods

16.03. Tekošā konta deficīts Bulgārijā 1998.g. sasniedza 272milj.USD. 1997.g.saldo bija pozitīvs - 426 milj. USD. Eksports FOB cenās sasniedza 4,29 miljardi USD, par 13% mazāk nekā 1997.g., imports- 4,62 miljardi USD, kas ir par 1,4% vairāk nekā iepriekšējā gadā. Tiešās investīcijas kritās par 30% jeb 141 milj.USD, salīdzinot ar iepriekšējo gadu.

16.03. Vakar kabinetā tika apspriesta Bulgārijas militārā doktrīna, taču netika apstiprināta. Projekts nav saskaņots ar NATO. Pēc kabineta sēdes premjers I.Kostovs apsprieda projektu ar prezidentu P.Stojanovu. Ja neradīsies papildus problēmas Kabinets pirmdien 22.03. doktrīnu apstiprinās.

16.03. Ārlietu ministre N.Mihailova devusies darba vizītē uz Vāciju. Sarunās galvenā uzmanība tiks veltīta Bulgārijas attiecībām ar ES, RES un Šengenas līgumu. Ministre piedalīsies arī Bundestāga ārlietu komisijas sēdē, kas būs veltīta Bulgārijai. Pirms došanās ceļa ministre izteica cerību, ka izdosies sasaukt Balkānu valstu tikšanos Kosovas jautājumā, kas tika atcelta sakarā ar Albānijas ministra atteikšanos piedalīties šajā iniciatīvā.

16.03. Bulgāru parlamenta delegācija ar tā priekšsēdētāju J.Sokolovu priekšgalā devusies triju dienu oficiālā vizītē uz Zviedriju. J.Sokolovu pieņems arī karalis Kārlis XVII Gustavs. Esot novērojams zināms progress attiecības starp Zviedriju un Bulgāriju.

17.03. Apaļā galda diskusijās par bruņoto spēku reformu un civilkontroli pār tiem BS virspavēlnieks Miho Mihovs paziņoja, ka jāizstrādā jauns bruņoto spēku attīstības plāns saskaņā ar militāro doktrīnu. Tam jābūt efektīvākam nekā līdzšinējam "Plānam 2010". Galamērķis ir izveidot nacionālā konsensusa hartu drošības un aizsardzības jautājumos. Tās kopsavilkums tiks izmantots "Baltās grāmatas" aizsardzības lietās sagatavošanai.

17.03. Šodien divu dienu oficiālā vizītē ierodas Čehijas premjers M.Zemans. Gaidāms, ka tiks parakstīti investīciju aizsardzības un organizētās noziedzības apkarošanas līgumi.

17.03. Vācijas iekšlietu ministrs O.Šili pēc tikšanās ar Bulgārijas ārlietu ministri N.Mihailovu paziņoja, ka Vācija ir gatava atcelt tranzīta vīzas Bulgārijas pilsoņiem, kuri lido caur Vāciju.

17.03. Parlamentārā opozīcija pieprasa ņemt vērā tās viedokli Kosovas jautājumā. Premjers I.Kostovs, piekrītot šādai pieejai, vienlaicīgi asi vērsās pret Sociālistiskās partijas nostāju. Kad tribīnē kāpj sociālistu līderis Georgijs Pirvanovs, kļūstot skaidrs, ka viena lieta ir uzklausīt pozīciju, bet otra - vai viņam ir labā griba ieņemt atbildīgu nostāju. Izrādās, ka sociālisti ir par konflikta mierīgu risinājumu un labām attiecībām ar Dienvidslāviju. Tās ir tēzes, ko valdība pilnībā atbalsta, taču tagad runa ir par daudz ko vairāk: NATO lūdz mūs eventuālu loģistisko palīdzību, un Bulgārija nevar palikt malā. Pretējā gadījumā mūsu tiekšanās uz Eiroatlantiskajām struktūrām būs tukši vārdi.

18.03. Vicepremjers E.Bakardzhijevs vakar devas uz Maskavu, lai piedalītos sestajā Bulgārijas un Krievijas kopējās komisijas sēdē. Tiks apspriesti tirdzniecības, kopuzņēmumu reģistrācijas, militāro rūpnīcu licenzēšanas un tirdzniecības režīma jautājumi.

18.03. Čehijas premjers M.Zemans savas oficiālas vizītes laikā Sofijā paziņoja, ka Čehija pagaidām atliks vīzu režīma ieviešanu ar Bulgāriju. Gala lēmums vēl neesot pieņemts. Premjers Kostovs informēja, ka no 1.aprīļa Bulgārijā tiek ieviests jauns personu apliecinošs dokuments ar augstu aizsardzības pakāpi. Bulgārija ieviesīšot arī vīzu režīmu ar 18 valstīm, kuras Eiropa uzskata par nedrošām.

18.03. Nacionālas glābšanas savienības (NGS) līdzpriekšsēdētājs Dmitrijs Ludzhevs (bijušais aizsardzības ministrs) paziņoja, ka Bulgārija nekādā formā nedrīkst piedalīties miera uzturēšanas operācijās Dienvidslāvijas teritorijā. NGS parlamentārieši uzskata, ka šajās operācijās nevar piedalīties kaimiņvalstu pārstāvji. Nedrīkst nostāties viena vai otrā pusē, pat piedaloties apgādes misijās.

Eirokreisie (priekšsēdētājs Tomovs) ir pret tiešu militāru dalību Kosovā. Partija var piekrist tikai palīdzībai NATO spēkiem loģistikā. Eirokreisie ir neapmierināti, ka viņu viedoklis netika ņemts vērā, formulējot valdības pozīciju.

19.03. Bulgārija mēģinās panākt subreģionālā Interpola biroja atvēršanu Sofijā. Tas aptvertu Melnās jūras ekonomisko zonu un Balkānu pussalas valstis.

19.03. Saskaņā ar ekonomiskās analīzes un prognožu aģentūras aprēķiniem 1999.gadā ir sagaidāms 2,2% iekšzemes kopprodukta pieaugums, bet 2000.g.- 3,5%. Par to paziņoja šīs aģentūras direktore M.Nenova IMF organizētajā seminārā.

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu

"LV" nozares redaktors GINTS MOORS