Guntars Krasts, Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājs, vakar, 23.martā, — "Latvijas Vēstnesim"

— Bet Ārlietu komisijā ir deputāti no partijām ar visai atšķirīgiem ārpolitiskajiem uzskatiem. Kā šis apstāklis ietekmē komisijas darbu?

— Tas jau ir jebkuras parlamenta komisijas specifikas pamatā, ka tajā ir cilvēki ar dažādiem viedokļiem. Tas, lūk, ir demokrātiskas valsts iekārtas dzinējspēks. Manuprāt, tas ir normāli, tā tam jābūt, un ar to ir jārēķinās. Tas ir cilvēciski un saprotami, ka mēs neesam unificēti savos vērtējumos. Mēs katrs raugāmies uz pasauli atšķirīgi. Tas izpaužas arī mūsu komisijas darbā. Konsekventu orientāciju uz iestāšanos NATO atbalsta visi komisijas locekļi, izņemot politisko organizāciju apvienības "Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā" pārstāvjus. Protams, Jānis Jurkāns, būdams pieredzējis politiķis, neizsakās tieši pret iestāšanos NATO, taču aplinkus mēģina pierādīt, cik absurda un nerealizējama ir šī ideja pašlaik. Tādā veidā mēģinot radīt neticību šim mūsu pašreizējam ārpolitiskajam kursam.

Taču jāsaka, ka savukārt manas partijas — "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK, Tautas partijas, "Latvijas ceļa" ārpolitiskās prioritātes gandrīz pilnīgi sakrīt, mums ir iespējams turēties tajās ārpolitiskajās līnijās, kas pašlaik Latvijai ir būtiskas, un stabili virzīties uz priekšu. Domstarpības ir tikai attiecībā uz detalizējumiem. Protams, situācija sarežģītos, ja Saeimā pārstāvēto partiju frakciju ārpolitisko nostādņu atšķirību diapazons būtu plašāks. Bet pagaidām es neesmu nokļuvis tādā situācijā, ka komisijas locekļi nevarētu vienoties kādā jautājumā, būdami atkarīgi no savas partijas atšķirīgā viedokļa.

— Ārlietu komisija ir vienīgā no 16 Saeimas pastāvīgajām komisijām, kurā joprojām nav komisijas sekretāra. Kā šī situācija iespaido komisijas darbu?

— Pašā pimajā komisijas sēdē, kur tika ievēlēta tās vadība, Tautas partijas pārstāvji atteicās no sekretāra posteņa. Jaunā partija arī nevēlējās pretendēt uz Ārlietu komisijas sekretāra vietu. Līdz ar to mums pagaidām nav komisijas sekretāra. Šis jautājums jau divas reizes ir izvirzīts komisijas sēdēs. Bet droši vien pēc Saeimas Lieldienu brīvdienām par to atkal spriedīsim. Līdz šim šī komisijas sekretāra vietas vakance nepavisam nav bijis traucēklis komisijas darbā. Tā, manuprāt, ir gluži formāla lieta.

— Kā jums izdodas apvienot divu augstu valsts amatu — Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētāja un Ministru prezidenta biedra Eiropas Savienības lietās — pienākumus? Vai šī situācija jums palīdz vai traucē?

— Tomēr domāju, ka palīdz. Ne jau tādēļ, ka es, būdams Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājs, varētu kaut kādā veidā atvieglot darbu valdībā.

Ārlietu komisijai tomēr ir visai maza saskare ar to jautājumu loku, kas ir manā kompetencē kā valdības loceklim. Kā Ministru prezidenta biedrs es galvenokārt esmu atbildīgs par valsts iekšējo jautājumu koordināciju, kas nepieciešama virzībā uz Eiropas Savienību. Un, protams, arī manā ziņā ir sarunas ar Briseles amatpersonām, ar Eiropas Komisiju, kas šobrīd gan ir demisionējusi. Taču tās ir konkrētas un specifiskas sarunas, kas tomēr tieši nav saistītas ar valsts ārpolitiskajiem pamatvirzieniem. Šie jautājumi nav vis Ārlietu komisijas, bet gan Saeimas Eiropas lietu komisijas kompetencē. Tiesa, virzība uz Eiropas Savienību ir viena no Latvijas ārpolitiskajām prioritātēm, bet Ārlietu komisijas ziņā nav šīs integrācijas tā sauktie tehniskie jautājumi. Tātad manas divos amatos paredzētās funkcijas faktiski nepārklājas.

No cilvēciskā viedokļa man, saprotams, ir interesantāk strādāt Saeimas Ārlietu komisijā. Īpaši tādēļ, ka pirmo reizi esmu gan parlamenta deputāts, gan tā komisijas priekšsēdētājs. Turklāt Ārlietu komisija, ja tās darbu padara efektīvu, ļoti daudz var paveikt. Ja man šobrīd būtu jāizšķiras, kurā no diviem augstajiem amatiem palikt, es, iespējams, atteiktos no darba valdībā. Es gribētu iegūt vairāk pieredzes tieši parlamentārajā darbā. Daudzi gan saka, ka parlamentā esot gausāka darba virzība, mazāka paveiktā efektivitāte, taču es tā neuzskatu. Jo, aktīvi strādājot, arī parlamenta loceklis var daudz ko paveikt. Arī Ārlietu komisija var dot lielu ieguldījumu savas valsts ārpolitikas kursa īstenošanā, paaugstinot tās prestižu un aizsargājot savas zemes pilsoņu intereses.

— Kā jums pašam un pārējiem Ārlietu komisijas locekļiem ir ar svešvalodu zināšanām, kas jūsu komisijas darbā acīmredzot īpaši nepieciešamas?

— Man šķiet, ka gandrīz visi ir vairāku svešvalodu zinātāji. Varbūt es mazliet kļūdos, bet man liekas, ka nepietiekamas svešvalodu, izņemot krievu valodu, zināšanas ir diviem Ārlietu komisijā ievēlētajiem deputātiem — Normundam Rudevičam un Igoram Solovjovam. Savukārt daži mūsu komisijā ir gluži vai poligloti, piemēram, Juris Sinka, kas zina vismaz piecas valodas.

— Ar kādiem jautājumiem pašlaik Ārlietu komisija galvenokārt nodarbojas?

— Protams, lielākoties ir saskarsme ar likumdošanu. Bez tam aizvien apspriežam ikvienu Latvijai daudzmaz nozīmīgu ārpolitisku notikumu.

Jau tad, kad komisija tikko bija uzsākusi darbu, es ierosināju iezīmēt mūsu darba apjomu jeb kompetences ietvarus un saturu, sadarbojoties ar visām citām valsts institūcijām, kas saistītas ar ārpolitiku.

Esam runājuši par to, ka būtu vajadzīgs kaut kas līdzīgs ētikas kodeksam tiem, kas nodarbojas ar valsts ārpolitikas jautājumiem. Tas īpaši varētu attiekties uz Jāņa Jurkāna vadīto politisko organizāciju apvienības "Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā" frakciju. Izbraucot ārpus Latvijas, sevišķi uz Krieviju, tās pārstāvji nevis aizstāv savas valsts intereses, bet darbojas pret tām. Tādi gadījumi starptautiskajā politiskajā dzīvē ir visai netipiski. Atsevišķu partiju pārstāvji, ierodoties kādā ārvalstī, protams, var atļauties kritizēt citu konkurējošo partiju atšķirīgos uzskatus. Taču nav pieņemts, ka parlamenta deputāti kritizē ārpus savas valsts tās oficiāli noteiktās ārpolitiskās līnijas, nozākā tās augstāko valsts varas institūciju darbību.

Kā, piemēram, pagājušajā gadā Jānis Jurkāns, uzturoties Londonā un tiekoties tur ar Lielbritānijas Ārlietu ministrijas dažādu rangu ierēdņiem, gauži iznīcinoši bija kritizējis Latvijas valdību un mūsu valsts pašreizējo kursu. Tas man un britu ārlietu ministram Tonijam Blēram toreiz radīja pārsteigumu. Tāda rīcība ir destruktīva un tikai rada neuzticību mūsu valstij. Tāpēc jau kādā no tuvākajām Ārlietu komisijas sēdēm apspriedīsim šo politiķu un valsts amatpersonu ētikas kodeksu.

Turpmāk acīmredzot mums būs vēl ciešāk jāsadarbojas ar Ārlietu ministriju, gan pārraugot tās darbu, gan sniedzot tai atbalstu konkrētu uzdevumu veikšanai. Līdz šim, varu apgalvot, nav bijušas nekādas pretrunas vai daudzmaz būtiskas domstarpības starp Saeimas Ārlietu komisiju un Ārlietu ministriju. Mūsu mērķis ir maksimāli palīdzēt Ārlietu ministrijai.

Katrā komisijas sēdē Ārlietu ministrijas pārstāvji mums sniedz vispusīgu informāciju par pēdējā laika aktualitātēm.

Acīmredzot turpmāk Ārlietu komisijas sēdes būs daļēji slēgtas, proti, varētu būt tādi darba kārtības jautājumi, kuru apspriešanā žurnālistu klātbūtne būtu liegta. Tas, manuprāt, ir gluži dabiski, jo bieži vien Ārlietu komisijas sēdēs tiek izskatīti konfidenciāla rakstura jautājumi vai arī ir runa par starpvalstu attiecībām, kas prasa delikātu attieksmi publicitātes ziņā. Nereti līdz šim ir gadījies, ka žurnālisti vai nu neizprot izskatāmā jautājuma būtību, vai arī apzināti izkropļotā veidā interpretē sēdē izteiktos viedokļus, bet, parādoties presē, šādi aplami vērtējumi vai neprecīza informācija neapšaubāmi ļoti kaitē valsts interesēm. Žurnālistiem nevajadzētu ļaunoties par šādu daļēju Ārlietu komisijas sēžu slepenību, jo tāda prakse pastāv daudzās pasaules valstīs, lai sensāciju kāres rezultātā neiedragātu valsts prestižu.

— Kā jūs raksturotu pašreizējās mūsu valsts attiecības ar Krieviju un prognozētu to tālāko attīstību?

— Diemžēl pēdējos pāris gados situācija Krievijā ir ļoti nenoteikta. Pagājušajā gadā vairākkārt gan Valsts prezidenta, gan Ārlietu ministrijas līmenī no mūsu puses tika pausta gatavība tikties ar Krievijas augstākajām amatpersonām un apspriest divpusējās attiecībās radušās problēmas. Taču nekas nav panākts vai mainījies. Mans viedoklis ir tāds, ka diemžēl nekas tuvākajā laikā arī nemainīsies. Jo Krievijā ir stipri izjūtama iekšējā nenoteiktība. Valsts ir ļoti smagā stāvoklī, un es varbūt nekļūdīšos, ja teikšu, ka ļaunākais tur vēl ir priekšā. Man liekas, ka Krievijas ekonomiskās un politiskās krīzes pārvarēšanas ceļi nav iezīmējušies pat pašā Krievijas augstākajā vadībā. Nav arī skaidras apņemšanās šo krīzi novērst. Kā es to saskatu, Krievijā tiek strādāts vienīgi pie kārtējo jautājumu risināšanas, nevis pie ilglaicīgas perspektīvas lietām. Attiecībā uz Baltijas valstīm, tostarp Latviju, Krievijā, man šķiet, valda tā pati vecā ģeopolitiskā koncepcija, kas paredz tās dominantes nodrošināšanu šajā reģionā. Taču mūsdienās tas vairs nav iespējams, jo situācija pasaulē ir radikāli mainījusies. Krievijas loma mūsdienās ir pavisam citāda. Bet tās vadībai šobrīd nav nedz laika, nedz resursu, nedz politiskās gribas, lai ārpolitisko koncepciju pārstrādātu. Varbūt es mazliet vienkāršoju, bet man šķiet, ka šī koncepcija vairs neatbilst esošajām realitātēm. Līdz ar to mēs neko citu nevaram sagaidīt no Krievijas — vienīgi nenoteiktību. Diez vai tuvākajā laikā varam sagaidīt abu kaimiņvalstu attiecību radikālu uzlabošanos. Tas jau būtu ļoti daudz, ja mums izdotos panākt vismaz līdzšinējo attiecību iesaldēšanu vai uzturēšanu saprātīgā līmenī, kurā varētu norisināties kaut vai strukturēts dialogs. Protams, šajā ziņā ļoti būtisks solis uz priekšu būtu abu valstu starpvaldību komisijas darba atjaunošana. Bet pašreizējā situācijā Krievijai, šķiet, jautājums par attiecībām ar Latviju ir krietni vien margināls jeb otršķirīgs.

Mintauts Ducmanis,

"LV" Saeimas un valdības lietu

redaktors

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"