Guntars Krasts, Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājs,

vakar, 23.martā, — "Latvijas Vēstnesim"

Foto: Arnis Blumbergs, "LV" 23.03.1999.

Septītās Saeimas ziemas sesijas pēdējā darba dienā uz "LV" jautājumiem atbildēja arī Ārlietu komisijas priekšsēdētājs Guntars Krasts, kas vienlaikus no pagājušā gada 26. novembra ir arī Ministru prezidenta biedrs Eiropas Savienības lietās. Kopš šā gada janvāra vidus "Latvijas Vēstnesī" ir publicētas intervijas ar astoņu Saeimas komisiju darba vadītājiem, kuri pārstāv tās deviņas pastāvīgās komisijas, kam saskaņā ar Kārtības rulli ir likumdošanas tiesības. Tagad kā pēdējai, bet nepavisam ne maznozīmīgai, ir pienākusi kārta Ārlietu komisijai.

Tās priekšsēdētājs Guntars Krasts ir dzimis 1957. gadā Rīgā. 1982. gadā pabeidzis studijas Latvijas Universitātes Ekonomikas fakultātē, bet pēc tam līdz 1990. gadam bijis Latvijas Lauksaimniecības ekonomikas institūta zinātniskais līdzstrādnieks. Tad vairākus gadus iesaistījies privātajā uzņēmējdarbībā. 1995. gada beigās kļuvis par ekonomikas ministru, bet 1997. gada 7. augustā apstiprināts par Ministru prezidentu. 1998. gada oktobrī ievēlēts 7. Saeimā. Ir apvienības "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK valdes loceklis kopš tās nodibināšanas kongresa.

— Kā jūs novērtētu pašreizējo Ārlietu komisijas sastāvu, tās locekļu kompetenci un pieredzi ārpolitiskajos jautājumos?

— Patlaban komisijā ir 13 deputāti. Izņemot mani, vēl ir Rišards Labanovskis no Latvijas Sociāldemokrātu apvienības (LSDA) — priekšsēdētāja biedrs, Indulis Bērziņš, Edvīns Inkēns un Normunds Rudevičs no "Latvijas ceļa" frakcijas, Gundars Bojārs no LSDA, Jānis Jurkāns un Igors Solovjovs no politisko organizāciju apvienības "Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā", Aleksandrs Kiršteins, Vaira Paegle un Rihards Pīks no Tautas partijas, Krišjānis Peters no Jaunās partijas un Juris Sinka no apvienības "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK.

Lai gan komisijā esam trīspadsmit, ko dažkārt uzskata par ļaunu zīmi, komisijas darbs, manuprāt, visādā ziņā ir diezgan labi vērtējams. Tie, kas bijuši Ārlietu komisijā jau iepriekšējās Saeimas laikā, saka, ka šajā komisijā nemēdz būt bezmērķīgu diskusiju. Tikpat kā nav vērojami komisijas darba nekonstruktīvi spriedelējumi. Jūtams, ka komisijas locekļi vēlas ko reāli paveikt. Tas, protams, man ir patīkami. Diez vai citādos — haotiskuma un neorganizētības — apstākļos man, kurš atnācis uz Saeimu ar valdības konstruktīvā darba pieredzi, būtu iespējams normāli strādāt.

Protams, kā jau parasti, komisijā ir aktīvi un mazāk aktīvi cilvēki. Ir vispārēju diskusiju rosinātāji, ir tādi, kas vairāk gatavi strādāt pie konkrētu problēmu risināšanas. Kopumā es neko īpaši kritiski vērtējamu komisijas darbā atrast nevaru.