Divatā ar savu dziļu sapni

Nacionālā teātra aktierim un režisoram,

Triju Zvaigžņu ordeņa virsniekam

Alfredam Jaunušanam šodien — 80

Turpinājums no 1.lpp.

Ko jubilejas reizē savam skatuves partnerim un režisoram gribētu pateikt Alfreda Jaunušana kolēģi, kurus fotoattēlā redzam sēžam ap Nacionālā teātra saimes galdu?

Elza Radziņa:

Man jāsaka paldies par daudzajām lomām viņa režijās. Ir bijušas gan mazākas, gan lielākas lomas. Neaizmirstama ir Filumena Marturāno. Un pavisam neparasta loma man bija "Napoleonā". Tēloju Napoleona māti, kas visā izrādē nepasaka nevienu vārdu. Viens vienīgs iekšējais monologs. Sākumā likās, ka būs mazliet jocīgi, bet beigās tā iepatikās, ka bija žēl šķirties.

Uldis Dumpis:

Es jau esmu caur un cauri Alfreda Jaunušana audzināts. Jau no Teātra fakultātes. Viņš mums ieaudzināja pietāti pret Nacionālā teātra trīsdesmito gadu lielajiem aktieriem, mācīja uzturēt teātra tradīcijas. Dzimšanas dienā es viņam saku paldies par uzticīgo kalpošanu Nacionālajam teātrim!

Maiga Grīnberga:

Man viņš ir un paliek vismīļākais partneris — mūsu "Skroderdienas" uz skatuves bija 12 gadus, un manai Ieviņai viņš bija brīnišķīgs Rūdis. Un lielu paldies es saku arī par Direktores lomu Harija Gulbja lugā "Aijā žūžū, bērns kā lācis". Kā režisoram tā viņam bija avantūra — man, tādai knīpai, uzticēt tik lielu lomu. Un ar kādu labvēlīgu attieksmi viņš palīdzēja man tikt ar šo atbildīgo uzdevumu galā.

Kārlis Sebris:

Es viņam atgādinātu mūsu jauko saspēli "Bezkaunīgajos večos". Tur beigās ir tādi vārdi: "Mēs taču esam brīvi cilvēki, dosimies kādā ceļojumā. Mēs esam brīvi cilvēki — pensionāri!" Un tad es vēl piebilstu: "Tas par pensionāriem gan attiecas tikai uz mani. Tu vēl dūšīgi strādā, un tev vēl ilgi jāstrādā."

Bet Voldemārs Šoriņš savu sakāmo izteicis teātra laikrakstā ( lasām zemāk! ). Ar autora piekrišanu sniedzam šo interviju, tikai mazliet saīsinātu.

Aina Rozeniece,

"LV" nozares redaktore

Foto: Andris Vītiņš

"Sapnis vasaras naktī". Lomā, kas domāta tieši Alfredam Jaunušanam

Pie Nacionālā teātra saimes galda Foto: Harijs Burmeistars

Saviem skatuves kolēģiem, saviem cilvēkiem

Saruna ar kādreizējo mūsu teātra galveno režisoru, nepārspējamo aktieri un mūsu skolotāju Alfrēdu Jaunušanu notika viņa dzīvoklī Valdemāra ielā nākamajā dienā pēc Nacionālā teātra astoņdesmit gadu jubilejas svinībām.

Sākām mēs ar patērzēšanu par visu cilvēcisko. Par to, kas vienlīdz skar kā vienkāršu mirstīgo, tā arī cilvēku, kas savā mūžā redzējis visu — sākot no nāves līdz vispārējai tautas atzinībai un mīlestībai.

— Cikos jūs no rītiem ceļaties?

— Es ceļos ļoti agri kā visi veči — ap sešiem septiņiem. Vienīgi, ja es aizeju gulēt pēc trijiem, tad gan noguļu līdz astoņiem, pusdeviņiem. Parasti ceļos bez modinātāja. Es sev varu pateikt, ka man jābūt augšā, piemēram, sešos, un tad tajā laikā arī esmu augšā. Bet ja aizmiegu, kā jau es teicu, pēc trijiem, tad šāda teikšana gan neko nelīdz.

— Vai guļot arī sapņojat?

— Man ir lidojošie sapņi. Interesanti, ka bieži tajos es redzu savu veco māju Ģertrūdes ielā, kurā nodzīvoju piecdesmit piecus gadus. Jauno dzīvokli — ne. Es nevaru izstāstīt savus sapņus. Vai viņi ir krāsaini vai melnbalti, to arī neatceros. Parasti es tos aizmirstu, jo es nekad neinteresējos, ko sapnis nozīmē. Tāpat mani neinteresē nākotne. Es negribu, ka man zīlē kārtīs. Nelasu arī horoskopus. Mani interesē šodiena, kāda atmiņa, kas saglabājusies no vakardienas... Varbūt tagad vecumā arī mazs cerību stariņš uz nākotni. Bet man ļoti negribas zināt, kas ar mani notiks. Piemēram, ja es uzzinātu, ka mani gaida briesmīgs gals, kāda jēga tad būtu dzīvot. Kādreiz man pateica, ka man ir gara dzīvības līnija un ka man ir talants, kas nav pilnīgi izmantots mana slinkuma dēļ. Tad es teicu — vairāk nezīlējiet (smejas).

— Vai jūs esat slinks?

— Diezgan. Man vienkārši ir liela pienākuma apziņa. Es neteiktu, ka man gribas ilgi vārtīties pa gultu — es ceļos un tūlīt te visu kopju, ko vien varu kā vecs puisis... Bet, ja kas man nav sevišķi pie sirds, tad es tā diezgan ilgi mokos, kamēr sevi piespiežu. Varu censties arī prestiža dēļ. Kad es mācījos Drāmas teātra studijā, es biju vecākais no visiem. Un viņiem likās, ka manī ir zināma gudrība. Un tad es dēļ tās gudrības arī centos (smejas).

— Vai jums garšo saldumi?

— Nē, saldumus es tagad nevaru — man tas cukurs. Bet tortes man arī nekad nav garšojušas. Kādreiz jau kādu našķi gan gribas. Bet, ka ļoti — es neteikšu ... Bet man patīk kaut kas piparots, kaut kas skābens. Es ļoti daudz lietoju etiķi. Pie salātiem, pie gurķiem. Man bija tāda recepte — mani slavenie gurķi!

— Vai uz teātri ejat kājām?

— Nē, braucu. Kādreiz gāju kājām, kad vēl dzīvoju Ģertrūdes ielā. Gāju cauri Rīgai... Tas bija interesanti. Varēju ieiet arī kādā kinoteātrī...Bet šitā Valdemāra iela ir garlaicīga. Vienas un tās pašas bodes. Tāpēc es labāk braucu. Un tad vēl tas slidenais laiks, tie nesakoptie trotuāri...

— Vai jums ir mēnešbiļete?

— Jā, man ir mēnešbiļete...Dārgā. Pensionāra mēnešbiļeti man atteica, jo es esot strādājošais. Un tā kā man ir arī savs lepnums, tad man negribas tur iet ubagot. Diezgan daudz jau naudas aiziet braukāšanās...Man patīk būt neatkarīgam.

— Vai uz ielas cilvēki jūs pazīst?

— Kas uz tādu vecu grabažu skatīsies (smejas). Tirgū ir dažas tantiņas, kas mani atceras. Kādreiz parunājamies par teātri...Viņām ir ļoti jauki spriedumi par izrādēm, par aktieriem. Bet vai uz ielas pazīst? Varbūt, kāds vēl arī atceras... Starp citu, es visu mūžu esmu jaukts ar Pamši. Es nezinu, kur tā mūsu līdzība ir. Varbūt, abi esam tādi līki, abi tā ķerkstam mazlietiņ. Abiem tādas apaļveidīgas, bezbēdīgas sejas — tas dod to iespaidu.

— Televizoru daudz skatāties?

— Kad man nav daudz darba, tad jā. Bet ne jau tā, ka sēžu un skatos. Parasti es kaut ko daru un viņš man tur fonā runā. Ja ir kas patiesi interesants, tad es tam pievēršos.

— Un kas jums liekas uzmanības vērts?

— Kaut arī es nekad neesmu nodarbojies par sportu, mani aizrauj dažādas sporta sacensības — olimpiādes, pasaules vai Eiropas meistarsacīkstes. Mani vienmēr interesē — kurš kuru.

— Jūs esat azartists?

— Kādreiz es ar kāršu spēli aizrāvos. Zolīti spēlēju un sešdesmit seši... Acīti gan ne, tā man nepatika. Ļoti aizrāvāmies savā laikā septītajā ģērbtuvē. Bet vienreiz atnāca kāds no vadības, es nobijos un pārtraucu... Un pats savā laikā arī apkaroju. Atceros, kad biju galvenais režisors, vienreiz ieskrēju, sajaucu viņiem kārtis, izmētāju... Biju savus grēkus aizmirsis.

— Vai pilsētu labi pazīstat?

— Savādi, kaut esmu Rīgā dzimis, audzis un dzīvojis, es to nemaz nepazīstu. Ja mani izmet kaut kur nomalē, tad es nemaz neorientējos. No Pārdaugavas zinu Nometņu ielu, Slokas ielu. Bet, ja mani tur atstātu, tad es būtu pazudis.

— Kad jūs esat dzimis?

— Esmu dzimis tūkstoš deviņi simti deviņpadsmitā gada divdesmit ceturtā martā. Vecāki tikko kā bija atgriezušies no evakuācijas. Dzīvoklī nebija nevienas mēbeles, pat gultas ne. Neesmu pat mātes pienu baudījis — māte saslima ar tīfu tūlīt pēc manas piedzimšanas. Mana vienīgā barība bija ūdenī samērcēta rupjmaize, ko ietina marlītē. Tā kā esmu izvilkts ar mokām. Visādi krampji man esot bijuši. Varētu teikt tāds traģisks iesākums.

— Vai pēc tādas bērnības neesat jūtīgs pret slimībām?

— Paldies Dievam, viņš mani ir diezgan žēlojis. Neesmu tā īsti slimojis pat ar gripu. Man gan ir bijušas visas bērnu slimības — masalas, šarlaks...Bet tā...tfu, tfu, tfu... Jāpiedauza pie nekrāsota koka (piesit ar roku pie galdiņa apakšas). Es jau tagad katru dienu dzeru vienu tabletīti aspirīna un vitamīnus. Brokastīs esmu pārgājis tikai uz augļiem.

— Vai jūs kādreiz konsultējaties ar kādu dakteri?

— Nē, parasti es tieku galā pats. Staigāt pie dakteriem ne visai mīlu, kaut arī daži dakteri man ir labi draugi. Es mēģinu tikt galā bez zālēm. Jo es tās bieži jaucu — vai šitās bija tur, vai šitās...

— Vai jums patīk uzņemt ciemiņus?

— Jā, man vienmēr galds ir uzklāts. Kad kāds atnāk, tad man atliek tikai uzvārīt ūdeni kafijai vai tējai.

— Kurš gadalaiks jums patīk?

— Pavasaris! Tāpēc, ka tas ir cerību laiks. Atdzimšanas laiks. Sevišķi brīnišķīgs tas brīdis, kad plaukst lapas. Es nekad neesmu gribējis šo brīdi palaist garām. Kā pumpuri sprāgst un parādās pirmais zaļums! Tas ir visaizkustinošākais!

— Vai jūs mīlat dzīvniekus?

— Man kādreiz bija suns Dingo. Dobermaņa sajaukums ar kaut ko. Burvīgs sunītis. Viņš bija ļoti amizants. Vienreiz mamma teica — re, cik gudrs ir mūsu suns! Viņa bija izcepusi un uz pannas atstājusi desmit kotletes. Dingo bija apēdis astoņas un atstājis divas — vienu man, otru mammai. Viņš bija tik žiperīgs un jauks... Es bieži viņu redzu sapnī... Viņam bija četrpadsmit gadu, kad viņš sāka slimot. Un tad vajadzēja viņu iemidzināt... Tas bija... es teikšu, ļoti smagi... Kopš tā laika es nevienu dzīvnieku vairāk negribu.

— Vai mašīnu protat vadīt?

— Nedod, Dievs! Es pat ar velosipēdu braukt ar mokām iemācījos. Un arī tad, kad no kalna braucu lejā un ja kāds brauca pretī, vienmēr acis turēju ciet. Pats mašīnu vadījis neesmu nekad. Vizināts gan esmu, un, kad sēžu mašīnā, man patīk ātra braukšana. Tā laikam ir mana azartiskā daba.

— Kā jūs domājat, vai kāds varētu teikt, ka viņš jūs pazīst?

— Es domāju, ka ne.. Mēs visi mazliet slēpjamies. Man kādreiz Topsis tā labi pateica — tu esi kungs par to, ko turi sevī, bet kļūsti par vergu tam, ko izstāsti citiem. Man ir bijušas draudzīgas attiecības ar cilvēkiem. Bet īsta drauga — nē. Un man pašam arī nekad nav gribējies lauzties otra cilvēka dzīvē. Paklačot nevainīgas lietas, tā ir cita lieta. Man vienmēr ir bijušas bailes, ja kāds man mēģina kaut ko uzticēt. Jo es nejūtos tik stiprs, lai uzņemtos otra nastu uz saviem pleciem. Es esmu palīdzējis dažiem tādos sīkos gadījumos. Piemēram, ar naudiņu. Vienam teātra fakultātes studentam esmu no savas kabatas maksājis stipendiju. Otram aizdevis naudu, kuru viņš, sākdams strādāt, man atdeva. Bet tas pirmais bija pat tik nekaunīgs, ka pēc beigšanas atnāca man pieprasīt studentu pārcelšanās maksu, ko parasti mācību iestāde maksāja sekmīgi beigušajiem studentiem. Tad nu gan es viņam teicu — vai tev tiešām nemaz kauna nav?

— Vai jūs pats sevi pazīstat?

— Domāju, ka ne. Redzi, viss ir atkarīgs no situācijas. Man ir absolūti nepieņemami, ja kāds tā pārliecināti saka — es būtu rīkojies savādāk. Te man gribas teikt, kā Brehts saka — bet daudzi apstākļi mums neļauj to... Dzīve mūs dažreiz nostāda tādās situācijās, kad sanāk tā, ka tu savādāk nevari. Vienīgais, ko man ir gribējies — būt daudzmaz godīgam. Bet es neticu, ka ir absolūti godīgs cilvēks. Tāpat kā es neticu, ka ir absolūti laimīgs cilvēks.

— Vai esat paštaisns?

— Man piemīt visi tie netikumi, kas piemīt ikvienam cilvēkam, bet es uz sevi mēģinu skatīties ar kritisku aci. Reizēm zinu, ka man nav taisnība. Tikai ne vienmēr ir viegli atzīties. Gribu pastāvēt uz savu, ka tikai tā un ne citādi. Bet reizēm cenšos pārskatīt, nokaunēties un dažreiz pat laboties.

— Kā jūs vērtējat cilvēka gudrību?

— Par gudrību es augstāk vērtēju saprašanu. Saprast, tas ir vairāk nekā zināt. Zināšanas var iegūt katrs, bet saprašana — tas ir talants. Pat cilvēks bez izglītības var saprast. Nezinu, kā to skaidrotu psihologi, bet es savā mūžā pie tādas atziņas esmu nācis.

— Vai ir kas, ko jūs nožēlojat savā dzīvē?

— Varbūt nožēloju to, ka man nav ģimenes. Dažādi apstākļi bijuši, kāpēc tas tā ir iznācis. Man ļoti patīk mazi bērni. Es neauklējos ar viņiem, nečupojos, bet man patīk, kā veidojas, kā top cilvēciņš. Viņa domas... Mani amizē bērnu jautājumi, viņu pasaule. Bet man nepatīk uzmācīgi bērni, tādi, kas cenšas darīt, lai otram sāp.

— Vai ir kāds, kam jūs jūtaties pateicību parādā?

— Jā, tāds cilvēks ir. Kad strādāju kā tulks telegrāfa aģentūrā tūkstoš deviņi simti četrdesmit sestajā gadā, biju nosūtījis avīzēm nepareizu svinamās dienas datumu. Šīs manas kļūdas rezultātā varēja apstāties visa rūpniecība. Šis notikums varēja sagandēt visu manu dzīvi — es būtu sapuvis Sibīrijā. Un lūk. Mans priekšnieks Lezins, viņš bija krievs, izglāba mani, izskaidrojot augstākstāvošajiem, ka notikusi nejaušība, ne apzināta maldināšana. Citādi tas būtu baigi bijis... Jūs būtu atpestīti no viena režisora (smejas). Un otrs cilvēks, kam esmu milzīgu pateicību parādā, ir mana skolotāja profesore Baļuna. Es ļoti daudz esmu mācījies no viņas un esmu ļoti pateicīgs par to.

— Jūsu dzīves laimīgākais laiks?

— Protams, mans jaunības laiks — Latvijas laiks. Jaunībā cilvēks veidojas un vēl nezina, kas ar viņu notiks vēlāk. Arī, lasot aktieru biogrāfijas, mani interesē viņu tapšana. Tālākais mani jau mazāk saista. Otrs manas dzīves laimīgākais posms bija tad, kad beidzās karš. Tad es mācījos, kļuvu par aktieri. Tas bija manu cerību laiks. Kad jau strādāju teātrī un bija pirmās veiksmes lomās, izrādēs, tas laiks tā mazāk... Bet šo laiku, kad cilvēki rej kā suņi viens uz otru, es nesaprotu. Kad lasu avīzes, kur viens otru ķengā, paliek mazliet sāji. Jo sevišķi tagad vecumā, kad gribas redzēt, ja nu ne gluži idillisku pasauli, tad mierīgāku un harmoniskāku.

— Kas jums palicis atmiņā, strādājot padomju laikā?

— Tas bija tā sauktais REPERTKOMS, pieņemšanas izrādes un aizliegums. Izvēles brīvības ierobežošana. Kaitināja administratīvā iejaukšanās radošajā darbā. Bet citādi, mēs taču visi dzīvojām, mācījāmies. Varbūt tikai tāda piesardzības sajūta, bailes, cik atklāts varēji būt, kuram uzticēties. Apkārtējā atmosfēra bija biedīga. Tagad jau var pļurkstēt, tikai....rezultāta nekāda.

— Kāda ir jūsu attieksme pret apbalvojumiem?

— Ja, tu esi ievērojis, es tos nekad nevalkāju. Triju Zvaigžņu ordeņa lentīti gan turu sava labākā uzvalka atlokā. Bet ar pašu ordeni es nevaru iedomāties sevi izejam. Dabiski, jebkurš apbalvojums — ir kā paldies, ko pasaka par darbu, kuru pats varbūt neuzskati par tik vērtīgu... Bet, ja darbs ir novērtēts, tad zināmu gandarījumu šāda atzinība dod. Vienu gan varu teikt — nevienu apbalvojumu vai goda nosaukumu pats sev neesmu kārojis.

— Vai šādi apbalvojumi neienes zināmu disonansi cilvēku attiecībās?

— Jā, varbūt — mazliet. Var gadīties, ka kādam, kas patiešām ir kaut ko nopelnījis, ir paiets garām. Un tad var rasties domas — kāpēc viņam un ne man? Tāpēc, ka reti kurš var būt tik kompetents, lai izšķirtu, kurš svaru kauss uz kuru pusi sverams. Bet, taisnību sakot, tādi apbalvojumi dod ticību, ka tavs mūžs nav tomēr velti dzīvots. Bet kādreiz rodas arī tāda neērtības sajūta. Sevišķi, ja jūti, ka kāds būtu pelnījis vairāk par mani.

— Teātra galvenais režisors — tās bija arī zināmas varas funkcijas. Kā jūs tikāt galā ar varu?

— Tādas īpašas varas tieksmes es sevī neesmu jutis. Un neesmu centies tās arī izrādīt. Neesmu centies ne ar vienu izrēķināties. Vienīgais pret ko es cīnījos — pret dzeršanu. Tur es biju nežēlīgs. Man bija princips, kuru es biju nosaucis par trīspakāpju raķeti. Katrs, kurš tika par šādu pārkāpumu atlaists, pēc kāda laika tika ņemts atpakaļ. Bet tas varēja notikt tikai divas reizes. Ja par dzeršanu tiki atlaists trešo reizi, bija jāaiziet uz neatgriešanos.

— Vai mainās jauno aktieru attieksme pret teātri?

— Katrs kurss, manuprāt, kļūst aizvien pašpārliecinātāks, reizēm sevi pārvērtē, maz paškritisma. Ar lielu nolieguma pakāpi pret visu, kas ir bijis pirms viņiem. Tas nenozīmē, ka viņi ir mazāk talantīgi kā iepriekšējās paaudzes.

— Kas tad īsti vajadzīgs, lai kļūtu par labu aktieri?

— Trīs lietas ir vajadzīgas... Bet tās reti kad summējas vienā cilvēkā. Tās ir — skatuviskā pievilcība, skatuviskais temperaments un skatuviskā fantāzija. Pietiek jau ar vienu no tām, lai aktieris būtu pamanāms. Bet, lai spētu radīt kaut ko tādu, kas paliek atmiņā uz mūžu, to, ko var saukt par ģeniālu, vajadzīgi visi trīs priekšnosacījumi. Baļuna gan teica — ka katrs aktieris ir radīts vienai lomai, kurā viņš var būt ģeniāls. Bet tā loma viņam mūžā var paiet garām.

— Vai var pie studentu uzņemšanas uzreiz pateikt, kurš ir talantīgs, kurš — ne?

— Bez šaubām — nē. Talants reizēm nav noteicošais. Bet griba, studenta raksturs un mūžīgs sevis meklējums.

— Jūs esat daudzu aktieru skolotājs un vairāku teātra fakultātes kursu vadītājs.

— Man ir bijuši trīs kursi. Pārējos — esmu strādājis tikai par pedagogu. Mans pirmais kurss man bija ļoti mīļš. Tas bija tas kurss, kurā mācījās Dumpis, Kaminskis, Girgensons, Jaunzeme... Par šo kursu es pārdzīvoju, ka tik maz no viņiem tika mūsu teātrī. Otrais mans kurss, tas bija kurss, kurā biji arī tu. Jūs bijāt mans sāpju kurss...

— ... Sutku un Klengu kurss — tā mūs nokristīja avīzē tūlīt pēc uzņemšanas...

— Jā, un pēc diplomdarbiem kritika metās virsū un visus noēda. Un tāpēc jūsu izlaiduma vakarā es sēdēju kā notiesātais. Tad nāca mans trešais kurss. Visu mācību laiku es viņiem neļāvu nekur piedalīties — ne radio, ne kino, ne televīzijā. Tas bija tāds uzvaru kurss ar slavinošām recenzijām un piecniekiem aktiermeistarībā. Bet no šī kursa es morāli atteicos. Viņu izlaiduma vakarā es sēdēju kā tāda aizmirsta krizdole. Neviens pat īsti paldies nepateica. Un ar šādu nevajadzības sajūtu es arī aizgāju no viņu izlaiduma. Tagad es visu esmu piedevis un ne uz vienu ļaunu prātu neturu.

— Vai jums bija savi mīļie studenti?

— Nē, jo es redzēju, kā pārdzīvoja Briedītis, Bormane un Baļuna, kad viņu uzmīlētie audzēkņi vēlāk pagrieza viņiem muguru. Es nevienu tik tuvu sev klāt nelaidu. Es varēju uzmīlēt studentu tajā brīdī, kad mēs strādājām. Bet, kad beidzām darbu, viņš man atkal bija viens no kursa. Es necentos nevienā īpaši iemīlēties un nevienam pielabināties.

— Kad kļuvāt par galveno režisoru, vai jūs izmainījāties pats un vai izmainījās attieksme pret jums no jūsu kursa biedru puses?

— Nē, to es nemanīju. Tikai paklīda valodas, ka sāksies atlaišanas. Kādu dienu pie manis pienāk Strāderis un saka — tev esot saraksts ar divdesmit cilvēkiem, kurus tu taisies atlaist? Tas mani saniknoja, un es viņam atteicu — jā, un tu tajā sarakstā esi pirmais (smejas)! Bet kas attiecas uz mani pašu? Es pārtraucu iet uz kopīgām vakarēšanām pie tiem kolēģiem, pie kuriem agrāk to biju darījis. Es mazliet norobežojos. Man bija bailes, ka, uzturot tuvākas attiecības ar kādu, es radītu situāciju, ka šis cilvēks varētu no manis prasīt — dod man lomas, jo mēs taču esam draugi! Tāpēc es kļuvu rezervēts. Man bija labas attiecības ar visiem, tikai es kļuvu mazliet atturīgāks. Galvenā režisora postenis prasīja man saglabāt taisnīguma sajūtu, lai es nenodarītu kādam pāri. Jo man vajadzēja domāt par visu kolektīvu.

— Jūs kļuvāt vientuļāks?

— Jā, es kļuvu vientuļāks...

— Vai jums kā režisoram bija savi aktieri?

— Jā, varbūt... Astrīda, Antra, Ģirts, Uldis, Vaironis, Imants... Bet Lāsmiņu izveidoja Miks. Es tā nekad īsti neesmu pretendējis — tas aktieris būs tikai mans.

— Kāda ir atšķirība — būt aktierim un būt režisoram?

— Kā aktierim man bieži traucē režisoriskā domāšana. Bet kā režisoram man gribas, lai man ļauj realizēt manu ieceri. Es neesmu izrādes būvētājs. Man drīzāk patīk tā papētīt, mēģināt atšifrēt autoru. Tāpēc tie meklējumi, kas tagad ir, kad vispār aizmirst autoru, man nav saprotami. Novatorisms ir tad, kad es savādāk nevaru, ka tā ir mana iekšējā prasība. Bet kad taisa tikai šoka momentu, tas ātri izsmeļas. Tā jau vienreiz ir bijis — visu veco mākslu gāzt un dibināt jaunu! Un nenoturējās. Mūžam dzīvs un neatkārtojams ir tikai pats cilvēks ar savu procesu.

— Vai jums gribas pašam spēlēt?

— Es jau režisējot tā pats esmu izspēlējies, ka man tāda īpaša kāre pēc lomām nav (smejas). Pēc konkrētām lomām es nekad neesmu kārojis. Ja nu vienīgi jaunībā, kad man deva tikai večus, ļoti gribēju spēlēt jaunus puikas. Kaut kur paskraidīt... Kamēr aizskraidījos līdz Rūdim. Pusotra gada drillēju tikai četras Rūda dziesmas, lai iemācītos. Pirmo reizi, kad es dziedāju, kad es bļāvu, saskrēja viss teātris klausīties.

Tādā normālā lugā kādu vectēvu es vēl varētu... Tādā, kur nav daudz jākustas, jo man ir diezgan grūti to darīt — tomēr astoņdesmit. Te pie Mārītes mēģinot Sapni (izrādi "Sapnis vasaras naktī", ko iestudēja Māra Ķimele), pienāk pie manis viens puisītis, kas arī darbojas izrādē, un, redzot, ka es dejā nevaru palēkties, man saka — jūs arī nekā vairs nevarat... (smejas). Tādas īpašas kāres man nav bijušas ne pēc vienas lomas. Vienīgi filmā "Rita" to gūstekņa lomu man gribējās... Bet toreiz pateica — tu labi dari, tikai esi par vecu. Dīvaini, bet man nekad nav paticis filmēties. Es taču "Nāves ēnā" no Zaļgas lomas atteicos. Bet tagad, kad skatos "Mērnieku laikus", kur es spēlēju Ķenci, liekas nemaz tik briesmīgi nav... Man vienmēr licies, ka es kino nederu. Un uzņemšanas laukumā es vienmēr slikti jutos.

Teātrī kā aktierim man visvairāk interesēja iespēja strādāt ar citiem režisoriem. Tā tas bija ar Šapiro, tā tas bija ar Škurju.

— Vai mākslā ir vajadzīgas autoritātes?

— Es vienmēr esmu gribējis līdzināties Videniekam. Man viņš bija kā tāds aktiera ideāls. Bet, vai īpaša autoritāte ir vajadzīga, es nezinu. Galvenais ir atrast un būt prasīgam pret sevi. Ar šaubām nodarboties tikai tik daudz, lai nepazaudētu un lai nepārvērtētu sevi. Jo redzīgākiem par kritiku jābūt mums pašiem. Tu pats sevi radi. Ja rodas vēlēšanās kādu kopēt, tas ir briesmīgi. Vērtība ir tikai katrs pats. Dotumi var būt līdzīgi, lomu žanrs, kurā vari darboties, ir līdzīgs, bet tālāk jābūt pašam.

— Vai jums nav ienākusi prātā doma, ka teātris ir tāda iluzora, netverama lieta un vai ir vērts tam veltīt mūžu?

— Ja es būtu ģimenes cilvēks, iespējams, man tā liktos. Bet esmu vientuļnieks, un man nav atbildības sajūtas par kādu cilvēku sev blakus. Es nevaru teikt, ka es tik bezgalīgi teātri mīlu, bet man bez tā nekas cits vairs nav palicis. Teātris ir mans bērnības sapnis.

Vēl labu laiciņu runājamies par dzīvi un teātri. Žēl, ka neuzrakstītas paliks Alfrēda Jaunušana intonācijas un acis, kas reizēm smaidīja, reizēm skuma, kļuva apcerīgas un dažkārt skaudri nopietnas.

Ejot prom no Alfrēda Jaunušana, man bija sajūta, ka uz mirkli esmu tvēries tā teātra paēnā, kur valda bijība. Bijība pret pašu teātri, bijība pret skatuvi, bijība vienam pret otru un pret radīšanas brīnumu. Un vēl es domāju, ka, neskatoties uz visu, Meistara garajā mūžā viņam vienmēr klāt stāvējis viņa sapnis. Iespējams, ka tāpēc, lai varētu attaisnot režisoram pašam sacītos Amtmaņa – Briedīša vārdus — teātrī galvenais ir cilvēks. Neaizmirsti cilvēku!

Cilvēks uz skatuves vienmēr ir bijis Alfrēda Jaunušana liktenis.

Daudz laimes dzimšanas dienā vēlot, Sutku un Klengu kursa vārdā —

tavs Voldemārs Šoriņš