Uz deputātu jautājumu rakstiski iesniegtā atbilde

Ministrs R.Broks

Uz jaut. nr.20/J10 – dok. nr.912

Par nekvalitatīvu mācību literatūru

Izglītības un zinātnes ministrija ir saņēmusi Saeimas deputātu 2011.gada 3.maija vēstuli Nr.8/5-2-95-2011 par nekvalitatīvu mācību literatūru.

Pirms atbildēt uz konkrētajiem Saeimas deputātu jautājumiem, uzskatām par nepieciešamu sniegt plašāku ieskatu par seksualitātes jautājumu iekļaušanu izglītības saturā.

ANO Bērna tiesību konvencijā (1989) ir skaidri noteiktas tiesības uz informāciju un izglītību.

Cilvēktiesības ir vadošais Pasaules Veselības organizācijas (turpmāk – PVO) Reproduktīvās veselības stratēģijas princips, lai paātrinātu progresu uz starptautiskās attīstības mērķu un uzdevumu sasniegšanu (2004), kur seksuālās veselības nodrošināšana ir viens no pieciem pamata aspektiem. Latvija kā patstāvīga dalībvalsts PVO sastāvā iekļauta 1991.gadā.

Pasaules Seksuālās veselības asociācija arī izprot seksuālās tiesības kā cilvēktiesību neatņemamu sastāvdaļu, un tādēļ tās ir nenošķiramas un universālas (1999). Publikācijā "Seksuālā veselība gadu tūkstotim" (Sexual Health for the Millenium, 2008, 2.lpp.) asociācija definē, ka seksuālās veselības veicināšanai jābūt par pamata stratēģiju ceļā uz Tūkstošgades attīstības mērķu (Millenium Development Goals) sasniegšanu. Šajā kontekstā ir noteikti astoņi mērķi, no kuriem ceturtais nosaka vispārēju piekļuvi vispusīgai seksuālai izglītībai un informācijai. Seksuālo veselību var panākt tikai tad, ja visiem cilvēkiem, ieskaitot arī jaunus cilvēkus, ir pieeja universālai seksuālai izglītībai un informācijai par seksuālo veselību, kā arī pakalpojumiem visas dzīves garumā (2008, 4.–5.lpp.).

Bailes, ka seksuālā izglītība varētu novest jaunus cilvēkus pie agrīnākas vai lielākas seksuālās aktivitātes, nav pamatotas, kā to rāda pētījumu rezultāti¹.

Runājot par seksualitātes jautājumiem, ir būtiski izprast jēdzienu "seksualitāte". Vispusīgākā PVO ieteiktā definīcija (2006):

Seksualitāte ir cilvēka būtības centrālais aspekts visas dzīves garumā, un tas ietver dzimumu, dzimuma identitāti un lomas, seksuālo orientāciju, erotiku, patiku, intimitāti un reprodukciju. Seksualitāte tiek piedzīvota un izteikta domās, fantāzijās, vēlmēs, ticējumos, attieksmē, vērtībās, uzvedībā, praksē, lomās un attiecībās. Lai gan seksualitāte var ietvert sevī visas šīs dimensijas, ne vienmēr visas no viņām ir piedzīvotas un izteiktas. Seksualitāti ietekmē bioloģisko, psiholoģisko, sociālo, ekonomisko, politisko, ētisko, juridisko, vēsturisko, reliģisko un garīgo faktoru mijiedarbība.

Eiropas Padomes (EP) Ministru komitejas 2010.gada 31.marta rekomendācijas (CM/REC(2010)5) un to izskaidrojošā memoranda 31., 32. un 34.pantu skaidrojums par pasākumiem, kādi būtu ieviešami EP dalībvalstīs, lai apkarotu diskrimināciju uz seksuālās orientācijas un dzimuma identitātes pamata:

"31. Tiesības uz izglītību paustas [Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības] konvencijas protokola 2.pantā. Jauniešu veselību un attīstību ļoti nozīmīgi ietekmē vide, kurā viņi dzīvo, un šajā jomā būtisku lomu spēlē tieši skola. Tas it sevišķi saistāms ar apstākli, ka diskriminācija, kuras pamatā ir jauniešu seksuālā orientācija vai dzimuma identitāte, veicina izolāciju, nesekmību, savārgumu, kā arī atsevišķos gadījumos pat pašnāvību. Tas, ka bērniem ir visas tiesības izvairīties no diskriminācijas, kas viņiem liedz baudīt savas tiesības, ir noteikts Konvencijas par bērna tiesībām 2.pantā. Savukārt minētās konvencijas 29.panta 1.daļā paredzēts, ka izglītības mērķim ir jābūt "bērna personības, talantu un garīgo un fizisko spēju pilnīgai attīstīšanai"(..)

32. (..) dalībvalstīm jārisina jautājumi par seksuālo orientāciju un dzimuma identitāti cieņpilnā un objektīvā veidā, tos ietverot mācību programmās vai seksuālās un veselības izglītības stundās. Ir jāizveido skolotāju u.c. izglītības darbinieku apmācības programmas, lai tiem sniegtu atbalstu un vadlīnijas par to, kā risināt šos jautājumus, it īpaši domājot par diskriminācijas novēršanu. Nesen to apstiprināja Eiropas Sociālo tiesību komiteja, kura apliecināja, ka gadījumā, ja dalībvalstī mācību grāmatās ir pret homoseksuālām personām vērsts saturs, tad valsts nav nodrošinājusi pozitīvo pienākumu nodrošināt efektīvu tiesību aizsargāšanu cilvēka veselības jomā, domājot par nediskriminējošu izglītību jautājumos par seksuālo un reproduktīvo veselību. Tajā skaitā "jānodrošina, ka izglītības materiāli neatbalsta aizvainojošus stereotipus un neveicina aizspriedumus, kas noved pie sociālas izslēgšanas, dziļas diskriminācijas un cilvēka pašcieņas nolieguma. To nereti pieredz vēsturiski izslēgtas iedzīvotāju grupas, tajā skaitā arī personas, kuras nav ar heteroseksuālu orientāciju."

34. PVO nepārprotami ir noteikusi, ka homoseksualitāte nav slimība. 1990.gadā PVO izņēma homoseksualitāti no Starptautiskā statistiskā slimību un ar tām saistīto veselības problēmu klasifikatora un 1992.gadā izņēma to no PVO slimību saraksta. Tas ir jāņem vērā visām dalībvalstīm, kuras ir parakstījušas PVO hartu. Valstīm tāpēc būtu jāsper visi nepieciešamie soļi, lai homoseksualitāti izņemtu no šo valstu slimību sarakstiem. Valstīm arī jānodrošina tas, ka neviens nav spiests savas seksuālās orientācijas vai dzimuma identitātes dēļ piedzīvot ārstēšanu, tikt pakļauts klīniskiem pētījumiem vai medicīniskai vai psiholoģiskai pārbaudei, kā arī nav spiests uzturēties ārstniecības iestādē."

Latvijas psihiatri diagnostikā vadās no Starptautiskās slimību klasifikācijas 10.redakcijas (ICD-10) 5.nodaļas – Psihiskie un uzvedības traucējumi: klīniskais apraksts un diagnostiskās vadlīnijas. Šajā klasifikācijā teikts, ka seksuālā orientācija pati par sevi (heteroseksuālais tips, homoseksuālais tips, biseksuālais tips vai cits tips) netiek aplūkota kā traucējums (F66).

UNESCO kopā ar citām ANO organizācijām (2009) publicēja "Seksuālās izglītības praktiskās vadlīnijas". UNESCO dokuments iepazīstina ar globālām rekomendācijām, kamēr Seksuālās izglītības standartiem Eiropā piemīt reģionālā specifika. "Starptautiskie ieteikumi seksuālajai izglītībai" saturā tika ietverts starptautiski izvērtējošs pārskats par seksuālās izglītības programmām Eiropā un ASV.

PVO Eiropas reģionālais birojs un Veselības izglītības federālais centrs (BZgA) 2010.gadā ir izstrādājis ietvaru lēmumu pieņēmējiem, izglītības un veselības iestādēm un speciālistiem "Seksuālās izglītības standarts Eiropā". No tā izriet, ka seksuālā izglītība ir plašs visaptverošs temats, un tās saturs mainās līdzi tam, kā bērns attīstās par pusaudzi un vēlāk par jaunieti. Trīs gadu vecumā bērnam ir nepieciešama cita informācija un palīdzība salīdzinājumā ar to, kas viņam/viņai būs vajadzīgs pēc 10 gadiem. Bez tam seksuālā izglītība ietekmē seksuālās nostājas un uzvedības izveidošanos, un tādējādi tā palīdz indivīdam veidot sevis paša noteiktu seksualitāti. Seksuālās izglītības standarti Eiropā ir strukturēti pēc vecuma grupām: no 0 līdz 4 gadiem; no 4 līdz 6 gadiem; no 6 līdz 9 gadiem; no 9 līdz 12 gadiem; no 12 līdz 15 gadiem; no 15 un vairāk gadiem, kā arī aptver astoņas galvenās tematiskās kategorijas: cilvēka ķermenis un cilvēka attīstība; auglība un reprodukcija; seksualitāte; emocijas; attiecības un dzīves stils; seksualitāte, veselība un labsajūta; seksualitāte un tiesības; seksualitāti nosakošie sociālie un kultūras faktori (vērtības/normas).

Pamatprasībās mācību priekšmeta "Sociālās zinības" (Ministru kabineta 2006.gada 19.decembra noteikumi Nr.1027 "Noteikumi par valsts standartu pamatizglītībā un pamatizglītības mācību priekšmetu standartiem") apguvei ir noteikts, ka, beidzot 9.klasi, izglītojamais, piemēram, izprot fizioloģiskās pārmaiņas pusaudža un jaunieša organismā; izprot, kā notiek jaunieša garīgā pilnveidošanās (attīstās intelekts, personīgā attieksme, vērtību sistēma, iejūtīgums pret citiem cilvēkiem); pauž savu tikumisko izvēli, to pamatojot; izprot seksualitātes būtību, dzimumu lomas; apzinās dzimuma līdztiesības vērtību; prot pastāstīt par pastāvīgo ētisko vērtību pasaulē un raksturot universālās ētiskās vērtības: labestību, godīgumu, taisnīgumu, iecietību, līdzcietību, brīvību un pietāti pret dzīvību, patiesumu, draudzību, mīlestību, solidaritāti, cieņu; novērtē ģimenes nozīmi personības tapšanā un socializācijā; spēj izvērtēt savu rīcību, izmantojot ētisku argumentāciju, ja nepieciešams, atzīt savas kļūdas un aizspriedumus un mainīties; prot analizēt dažādus viedokļus, izvērtējot faktus, un argumentēti aizstāvēt savu viedokli.

Mācību priekšmeta "Sociālās zinības" standarta saturā iekļautie jautājumi par veselības izglītības, t.sk. seksuālās izglītības, jautājumiem atbilst 2010.gadā izdotajiem PVO Seksuālās izglītības standartiem Eiropā, kā arī UNESCO rekomendācijām seksualitātes mācīšanai bērniem un jauniešiem (International Technical Guidance on Sexuality Education, an evidence-informed approach for schools, teachers and health educators, United Nations Educational, Scientific and Cultural Organization, 2009).

Pamatizglītības standarti un mācību priekšmetu programmu paraugi ir publiskoti Valsts izglītības satura centra mājaslapā – www.visc.gov.lv.

Atbildot uz konkrētajiem Saeimas deputātu jautājumiem, informējam, ka autoru kolektīvam šajā mācību grāmatā bija jānorāda uz pierādījumos balstītas informācijas avotiem, kādi neapšaubāmi ir atrodami. Jolanta Cihanoviča ir diplomēta psiholoģe, un viņas profesionalitātes apšaubīšana ir nekorekta.

Atbildot uz jautājumu par to, vai mācību literatūrā drīkst būt neprecīza un zinātniski nepamatota informācija, piemēram, "jebkurā sabiedrībā ir 8–10% homoseksuāli orientētu cilvēku", "pašlaik homoseksuālisms ir akceptēts vairumā Eiropas valstu, arī Latvijā" paskaidrojam: cilvēki nelabprāt atklāj savu (ne hetero) orientāciju dažādos pētījumos un aptaujās. Tomēr jau vairākus gadu desmitus literatūrā tiek minēti 10%, jo tie balstās Alfred Kinsey pētījumā par vīriešu un sieviešu seksuālo uzvedību. Kinsijs (Kinseys) atklāja, ka vairums cilvēku ir kaut mazliet biseksuāli – tātad vairums cilvēku var just pievilcību abu dzimuma pārstāvjiem, lai gan parasti viņi dod priekšroku vienam dzimumam. Tika norādīts, ka tikai 5–10% cilvēku ir 100% vai nu heteroseksuāli vai homoseksuāli. Vēlāk Kinsija pētījumi tikuši kritizēti par to, ka tie lielā mērā balstījās uz pētījumu rezultātiem starp ieslodzītajiem. Tomēr Kinseya Seksuālās pētniecības institūta (http://www.iub.edu/~kinsey/) vēlākais direktors P.Gebhards (Paul Gebhard) vēlreiz pārbaudīja Kinsey datus un konstatēja, ka rezultāti daudz nemainās citā pētījumu grupā. Minētais pētījums ir ņemts par pamatu visiem tālākajiem pētījumiem par cilvēku seksuālo orientāciju. Ņemot vērā faktu, ka pētījumi jebkurā citā pasaules vietā uzrāda diezgan līdzīgus rezultātus (homoseksuālistu skaits neatšķiras dažādos kontinentos, rasēs, reliģijās, utt.), var secināt, ka Latvija nav unikāls izņēmums. Sabiedriskās domas pētījuma institūts – Gallup (http://www.gallup.com/poll/6961/what-percentage-population-gay.aspx) ir apstiprinājis šos 10%². Jaunākie dati par dažādi seksuāli orientētu cilvēku tiesībām Eiropā, tanī skaitā arī Latvijā ir publicēta: http://ilga-europe.org/home/publications/reports_and_other_materials/rainbow_europe_map_and_country_index_may_2010.

Nav pamata apgalvot, ka minētajā mācību grāmatā homoseksualitāte netiek skatīta kontekstā ar seksualitātes attīstību un netiek runāts par heteroseksualitāti. Apgāda "Zvaigzne ABC" 2010.gadā izdotajā mācību grāmatas "Sociālās zinības 9.klasei", piemēram, no 24.–44.lpp. nodaļā "Es – nākotnei" tiek runāts par šādiem jautājumiem: ģimenes vērtības, ģimenes veidošanās un laulība. Nākamā mācību grāmatas nodaļa "Mana atbildība" no 44.–61.lpp. veltīta seksuālajām attiecībām un atbildībai dažādos kontekstos. Turklāt līdzīgs saturs par homoseksualitātes jautājumiem jau bija iekļauts apgāda "Zvaigzne ABC" 2006.gada izdotajā G.Catlaka mācību grāmatā "Civilzinības 9.klasei", par kuru līdz šim nav bijis nekādu iebildumu.

Saskaņā ar Ministru kabineta 2001.gada 6.marta noteikumu Nr.97 "Kārtība, kādā valsts organizē un finansē mācību līdzekļu izdošanu un iegādi" 7.punktu izdevniecības vai citas izdevējorganizācijas izstrādāto un iesniegto mācību līdzekļu – mācību literatūras – atbilstību valsts vispārējās izglītības standartiem apstiprina Valsts izglītības satura centrs, pamatojoties uz divu recenzentu (zinātniskā recenzenta un praktizējoša skolotāja) sniegtajiem atzinumiem. Recenzenti atzinuma sagatavošanā izmanto Valsts izglītības satura centra izstrādātās Komplektizdevuma novērtēšanas kontrollapas kritērijus.

Patlaban Valsts izglītības satura centrs ir izstrādājis Ministru kabineta noteikumu projektu "Kārtība, kādā izvērtē un apstiprina mācību literatūras atbilstību pamatizglītības un vispārējās vidējās izglītības valsts standartam" (saskaņā ar Izglītības likuma 14.panta 15.¹punktu), kurā iekļautie mācību literatūras izvērtēšanas kritēriji ir pilnveidoti.

2010.gadā Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes Pedagoģijas nodaļas mācībspēki sadarbībā ar Valsts izglītības satura centru ir izdevuši metodiskos ieteikumus "Valsts vispārējās izglītības standartiem atbilstošas mācību literatūras satura izstrāde un izvērtēšana":

http://visc.gov.lv/saturs/vispizgl/metmat/mac_lit_izstrade_20100202.pdf .

Mācību apguves procesā īpašu nozīmi iegūst interaktīvās darba metodes, tiek veicināta saskarsme, atklāta viedokļu un uzskatu daudzveidība. Visbiežāk nebūs iespējams nonākt līdz vienīgajai pareizajai atbildei vai uzskatam. Vienlaikus pedagogam ir jāiemāca cieņa pret uzskatu daudzveidību un pret to apmaiņas procesu sabiedrībā. Skolēni var nepiekrist citu viedoklim, taču nedrīkst noliegt tiesības to paust. Mācību diskusija sekmīgi veicina kognitīvos un sociālos procesus klasē.

Mācību grāmatā iekļautais J.Cihanovičas intervijas fragments ir pievienots kā pielikums jeb materiāls diskusijai. Līdz ar to neuzskatām, ka informācijas pasniegšanas veids – diskusija profesionāla pedagoga vadībā – būtu uzskatāms par nepiemērotu, bet uzskatām, ka tajā ir jābūt atspoguļotiem dažādiem viedokļiem, kas atbilst demokrātiskas sabiedrības pamatprincipiem par dažādu viedokļu tiesībām pastāvēt.

Izglītības un zinātnes ministrija uzskata, ka PVO un UNESCO ir kompetentas starptautiskas un Latvijas atzītas organizācijas. Šo organizāciju kompetence un ieteikumi ir vērā ņemami un zinātniski pamatoti.

Sakarā ar to, ka izglītības un zinātnes ministrs š.g. 12.maijā nav Rīgā, nevarēs ierasties uz atbilžu sniegšanu mutvārdos.

Izglītības un zinātnes ministrs R.Broks

Rīgā 2011.gada 11.maijā

¹ Pārskats par pētniecības rezultātiem, kas ietverts UNESCO (2009a) (1.sēj., 113.–17.lpp.) skaidri parāda, ka seksuālā izglītība, atsaucoties uz vairākumu pētījumu, sliecas paildzināt seksuālo attiecību sākšanos, samazina seksuālo kontaktu biežumu un seksuālo partneru skaitu, kā arī uzlabo preventīvo seksuālo uzvedību.

² Kinsey data

In the oft-cited and oft-criticized Sexual Behavior in the Human Male (1948) and Sexual Behavior in the Human Female (1953), by Alfred C. Kinsey et al., people were asked to rate themselves on a scale from completely heterosexual to completely homosexual. Kinsey reported that when the individuals' behavior as well as their identity, are analyzed, most people appeared to be at least somewhat bisexual — i.e., most people have some attraction to either sex, although usually one sex is preferred. According to Kinsey, only a minority (5–10%) can be considered fully heterosexual or homosexual. Conversely, only an even smaller minority can be considered fully bisexual (with an equal attraction to both sexes). Kinsey's methods have been criticized as flawed, particularly with regard to the randomness of his sample population, which included a large number of prison inmates. Nevertheless, Paul Gebhard, subsequent director of the Kinsey Institute for Sex Research, reexamined the data in the Kinsey Reports and concluded that accounting for major statistical objections barely affected the results.