Pirms 50 gadiem, ar varu izraujot no savām mājām, ģimenēm, dzimtenes un aizraidot iznīcībai svešumā 42 133 Latvijas cilvēkus, norisa komunistu partijas, padomju un čekas lielākā genocīda akcija pret mūsu tautu

Ar nesalaužamo ticību nākotnei, ticību sev tuvajiem cilvēkiem, ticību dzimtenei, ticību sev

Guntis Ulmanis, Latvijas Republikas Valsts prezidents:

Šajās dienās aprit 50 gadu, kopš komunistiskais terors uz Sibīriju aizrāva vairāk nekā 42 tūkstošus Latvijas iedzīvotāju. Tie bija cilvēki, kuru vienīgais nodarījums bija tas, ka viņi neiederējās komunistiskajā sistēmā. Šodien mēs pieminam tos, kas neatgriezās. Es izsaku cieņu tiem cilvēkiem, kuri bija spiesti iziet cauri šiem pazemojumiem, kuri nesalūza un atgriezās Latvijā.

Šodien šeit, Okupācijas muzejā, par šiem komunistiskā terora noziegumiem pret cilvēci visizteiksmīgāk runā izstādes eksponāti. Tie atgādina mums, izsūtītajiem, kāda bija ikdiena tālu no mājām. Tie liek aizdomāties traģēdiju nepiedzīvojušajiem un jauniešiem par to, cik smags bija šis laiks un kādu izturību tas prasīja. Šodien, apskatot piemiņas lietas, kas pārvestas no Sibīrijas, vēl un vēlreiz varam pārliecināties, cik nesalaužama ir cilvēka ticība nākotnei, ticība sev tuvajiem cilvēkiem, ticība Dzimtenei un arī ticība sev. Bez sava garīgā spēka un pārliecības nemitīgas uzturēšanas nebūtu iespējams ceļš uz mājām ar domām par savu un savu tuvāko nākotni. Ticību un pārliecību izlasām ne vien uz bērza tāss rakstītajās dzejas rindās, bet arī izšuvumos, kas tika darināti, lai varētu sagaidīt to dienu, kas vedīs mājup. Domas par mājām, par Latviju es saskatu visās šeit redzamajās lietās un priekšmetos.

Šodien mūsu ir daudz, kas piedzīvoja pazemojumu, bailes, neziņu un bezspēcību, ko atnesa sveša un noziedzīga vara. Mūsu uzdevums ir saglabāt atmiņas nākamajai paaudzei. Jo atmiņa veido rītdienu. Paldies okupācijas muzejam, kas šīs atmiņas glabā.

Varam droši teikt, ka arī ikviena Latvijas ģimene glabā savu stāstu par tām ciešanām un cilvēciskajām traģēdijām, kuras mums saistās ar vārdiem — Otrais pasaules karš, stāstu, kas mums saistās ar vārdiem — nacistiskais un komunistiskais terorisms.

Komunisma un nacisma režīmi un ideoloģijas šķīra un sadalīja mūsu ģimenes, izjauca ierasto dzīvi, izārdīja nākotni. Komunisms un nacisms nostādīja tēvu pret dēlu, brāli pret brāli, latvieti pret latvieti. Komunisms un nacisms sadalīja tautu un iznīcināja valsti.

Noziegumu pret cilvēci izdarīja viens un noziegumu pret cilvēci izdarīja otrs režīms. Divi ļaunumi nav salīdzināmi, viens neattaisno otru, katrs izzināms par sevi, katrs nosodāms par sevi. Septembrī no ANO tribīnes aicināju nosodīt padomju totalitārismu un šo aicinājumu atkārtoju arī šodien. Es ticu, ka pienāks diena, kad valstis un to vadītāji vienosies par padomju totalitārisma nosodīšanu. Padomju totalitārisms, tāpat kā nacisms, ir pilnībā jāizvērtē, lai nepieļautu tā atkārtošanos. Vēsturē nedrīkst būt noklusētu un neizzinātu faktu, tajā nedrīkst būt aizliegtu tematu. Jo tikai patiess skats uz vēsturi un pilnīga tās izzināšana ir pamats, uz kā veidojama vienotība nākotnē.

Divu totalitāro režīmu noziegums pret cilvēci ir smaga pagātne. Un tā ir jāpārvar. Pagātnes pārvarēšana nozīmē piemiņas saglabāšanu. Tā nozīmē spēju skatīties acīs pagātnei — sāpīgai, traģiskai, upuru pilnai. Tas ir liels uzdevums, kas nepieciešams mūsu nākotnei. Pagātnes pārvarēšana nozīmē arī ciešanu un garīgā spēka apzināšanos.

Šeit starp eksponātiem ir arī zīmuļu gali, kas ievietoti paštaisītos futrālīšos, lai varētu pilnīgāk izmantot rakstāmo. Šodien mēs varam minēt, ko un par ko rakstīja šo zīmuļu īpašnieks. Taču šie zīmuļi liecina, ka jau tad cilvēkiem bija spēks un griba tikt pāri ļaunumam, pagātnei, kura toreiz vēl bija tagadne. Cilvēku gara spēks, cilvēku ticība nākotnei gan pirms piecdesmit gadiem, gan tagad apliecina, cik spējam būt stipri un līdz ar to cik stipra spēj būt arī valsts. Cik stipra spēj būt mūsu griba veidot demokrātisku, drošu un labklājīgu Latviju.

Uzruna Latvijas Okupācijas muzejā 1999.gada 24.martā