Mērķis nebija tikai latviešu tautas dzīvā spēka iznīcināšana. Mērķis bija arī mūsu nākotnes iznīcināšana

JĀNIS STRAUME, Latvijas Republikas Saeimas priekšsēdētājs:

Vējiem līdzi gribu laukos klīst, Gribu vēlreiz mežu šalkas just,

Tēvu zemes zaļās druvas glaust; Dārza ēnā jasmīntvanā klust...

Šādas Neapslāpējamas brīvības alkas un ciešanas
šajās rindās pauž kāds izsūtītais latvietis...

Dienā, kad latviešu tauta atceras savas vēstures vistraģiskāko datumu — 1949.gada 25.martu, piestāsim un pieminēsim garo, ciešanu pilno ceļu uz Krievijas Tālo Austrumu novadiem, pa kuru liela daļa aizgāja, lai nekad vairs neatgrieztos.

Daudzo tūkstošu iedzīvotāju aizdzīšana mūža nometinājumā uz attāliem PSRS apgabaliem tika plānota laikus. Spaidu darba nometnes, kuras plānveidīgi sāka darboties 1930.gadā, 1949.gadā bija pārklājušas visu Padomju savienību. Cerības, ka briesmīgākais jau aiz muguras, mūsu tautai nepiepildījās. Ļaunākajai no pasaules lielvarām, kas par saviem noziegumiem joprojām nav tiesāta, nebija gana. Tādēļ nepaiesim garām tiem, kuri pievienojās vāciešiem, tādējādi meklējot iespēju aizsargāt savu valsti un atriebt savējos, ko nonāvēja komunistiskā vara. Nenoliegsim šo vēstures faktu, bet saistīsim to kopā ar traģisko 25.marta dienu...

1949.gada 29.janvārī PSRS Ministru padome pieņēma slepenu lēmumu Nr.390-138 par masveida deportācijām Baltijas republikās. Saskaņā ar šo dokumentu deportācijai pirmām kārtām bija pakļauti tā dēvētie kulaki un viņu ģimenes locekļi. Tālāk sekoja nacionālisti un viņu ģimenes locekļi, kā arī viņu atbalstītāju ģimenes locekļi. LPSR Valsts drošības ministrijas darbinieki izsūtīšanas dokumentus sagatavoja 1949.gada februārī un martā. Lai sameklētu pēc iespējas vairāk kulaku ģimeņu, plaši tika izmantoti ne tikai tā sauktie oficiālie kulaku saraksti, kurus sastādīja 1947./1948.gadā, bet arī LPSR Valsts vēstures arhīva izziņas par zemnieku saimniecību stāvokli Latvijas Republikas laikā. Izsūtīšanas saraksti tika sastādīti, par pamatu ņemot galvenokārt 1939.gada lauksaimniecības skaitīšanas datus. Īpašā izziņā, kas tika pievienota izsūtāmā kulaka lietai, bija norādīts, cik 1939.gadā šai zemnieka saimniecībai ir bijis zemes, lopu, lauksaimniecības mašīnu, algota darbaspēka utt. Tieši balstoties uz šiem datiem, kā arī uz ziņām par pakļaušanu zemes reformai, kulaka ģimeni ierakstīja izsūtāmo sarakstā. Tās pārmaiņas, kuras zemnieka saimniecību bija skārušas pēc 1939.gada, netika ņemtas vērā.

Pamatojoties uz minēto PSRS Ministru padomes lēmumu, 1949.gada 17.martā LPSR Ministru padome pieņēma slepenu lēmumu Nr.282 "Par kulaku ģimeņu izsūtīšanu ārpus Latvijas PSR", nosakot, ka no Latvijas PSR uz attāliem PSRS apgabaliem izsūtāmas 10 000 kulaku ģimenes. 1949.gadā no 25. līdz 29.martam no Latvijas kā kulakus izsūtīja 9147 ģimenes ar kopēju cilvēku skaitu — 29 252. Kā nacionālisti tika izsūtīta 3841 ģimene ar kopējo cilvēku skaitu 12 881.

Mūsu tautas pagātnē ir ne mazums tāda, ko nevar un nevarēs nedz aizmirst, nedz piedot. Bet 1949.gada 25.marts, kad sākās visplašākās represijas, saistītas ar cilvēku administratīvu izsūtīšanu uz mūžīgiem laikiem, ir visas mūsu tautas sēru diena. Gandrīz katru ģimeni, arī manējo, ir skārušas komunisma plaša mēroga represijas, kuru mērķis nebija tikai latviešu tautas dzīvā spēka iznīcināšana. To mērķis bija arī mūsu nākotnes iznīcināšana: cik daudz neizdzīvotu mūžu, talantu, tautas gēnu gāja bojā, un būs vajadzīgas neskaitāmas paaudzes, lai to visu atjaunotu. Komunistiskais režīms iznīcināja mūsu tautas spēcīgāko un labāko daļu, sakropļoja tautas apziņu... Un varbūt tieši tādēļ mēs joprojām neesam spējuši atbrīvoties no tā posta, ko okupācijas vara mūsu tautai nodarīja piecdesmit gadu garumā, varbūt tieši tādēļ joprojām nespējam vienoties par to vēstures patiesību, kas mūsu valstij un tautai ir tik nozīmīga.

Kādu vietu mūsu valsts politikā ieņem okupācijas fakts un tā seku likvidēšana, kādu pieredzi esam guvuši no pagātnes traģiskās mācības? 6.Saeimas pieņemtā deklarācija par Latvijas okupāciju ir iesniegta Apvienoto Nāciju Organizācijas dalībvalstu pārstāvjiem, esam runājuši gan savā pašu zemē, gan no Apvienoto Nāciju tribīnes par nepieciešamību izvērtēt komunistiskā režīma noziegumus un tiesāt šā režīma dalībniekus. Šis darbs pamazām virzās uz priekšu. Neapstāsimies un turpināsim to, būsim vienoti, jo no mums lielā mērā ir atkarīgs tas, kāda būs Latvijas valstiskā identitāte, cik droša un vienota jutīsies mūsu tauta, cik sekmīgi spēsim iekļauties pasaules attīstīto valstu politiskajā un ekonomiskajā apritē! Un nekad neaizmirsīsim vārdus, kurus tiem, kas atgriezās no izsūtījuma, teica svešatnē palikušie, kuriem moku ceļš vēl nebija beidzies: "Ja tu kādreiz atgriezīsies brīvajā pasaulē, stāsti par mūsu ciešanām!"

Voldemārs Zariņš

Pirms iet tālāk,

noliksim ziedus uz mirušo kapiem,

noliksim ziedus uz dzīvo miroņu kapiem,

pirms iet tālāk.

Tam bērnam, ko atrāva no mātes krūtīm,

tai sievai, ko atrāva no vīra krūtīm,

tam vīram, ko atrāva no dzimtenes krūtīm,

noliksim ziedus.

Tiem, kas pazuda ziemeļu naktī zilā,

tiem, kas mirt gāja vaimanu silā,

tiem, kuri bada sagrauzti dila,

noliksim ziedu.

Tam laikam, kam mokās pārvērsta seja,

tam darbam, kas māns un bojā eja,

tam spēkam, par kuru puteklis smejas,

noliksim ziedu.

Pirms iet tālāk.

Voldemārs Zariņš — viens no mūsu Golgātas ceļa tūkstošiem