Starp balto skolas namu, Dievnamu un sarkano čekas punktu

Bērna acīm

Laima. 1949

Laima. 1948

Tā gada marta dienās negribas kavēties pat ne domās, — nāk bezgalīgas skumjas par mīļajiem vecākiem, mani pašu, mūsu izpostītajām "Bulduru" mājām, sagandēto dzīvi. Savu liecību par šiem notikumiem nododu vecāku — latviešu zemnieku, saimnieku, darba rūķu — piemiņas dēļ. Tiesa, liktenim labpatika, ka 1949.gada 25.marts neaizdzina mūsu ģimeni uz tālo Sibīriju — kā daudzas citas. Tomēr zaudējām visu, ko Zuteru dzimta Ropažu Augšciemā paaudzēs bija iekopusi, sabūvējusi un izveidojusi ar darbu un mīlestību, un mūža nogale maniem vecākiem bija jāpavada pavisam necilā iebūviešu mājiņā "Mētrās" ārpus dzimtā pagasta.

Ka būšot izvešanas, par to runāja jau kopš rudens. Pēdējās nedēļās pirms 25.marta pieaugušie bija sevišķi drūmi. Kaut arī man, meitenei, nekā nesacīja, bija jūtams kaut kāds īpašs sasprindzinājums un čukstus sarunas.

Mans paps jau vairākas nedēļas dzīvoja galvenokārt Rīgā, Šķirotavā, pie radiem, jo laikam bija ticis brīdināts. Pēdējo sestdienu un svētdienu pirms izvešanas atbrauca uz "Bulduriem", bet istabās negulēja. Vecāki gan tā īsti nedomāja, ka viņus izvedīšot, jo paps nebija ieskaitīts kulakos. Viņš gan bija bijis Brīvības cīņu dalībnieks, par ko saņēma papildus zemi, bet ne Latvijas, ne vācu laikā nekādās sabiedriskās darbībās nebija iesaistījies. Visas nodevas un šķūtis pildīja kārtīgi un laikus. No mūsu saimniecības bija jau atdalītas trīs jaunsaimniecības. Vēlāk gan runāja, ka tieši Ropažu pagastam ar padomes priekšsēdētāja Lūša gādību saraksti sastādīti ļoti izšķērdīgi.

Mani, tolaik vienpadsmit gadus vecu meiteni, ģimenes pastarīti, kā parasti, pirmdienas rītā aizveda uz 11 kilometrus attālo Ropažu skolu visai nedēļai. Vecākiem, gan zinot krievu armijas pastrādātās zvērības, ne prātā neienāca, ka bērnu varētu paņemt aizvešanai vienu, bez vecākiem.

Ja pareizi atceros, tas notika trešdienā vai ceturtdienā. Kāds stāstīja, ka esot mobilizētas visas pagasta automašīnas, bija visādi minējumi skolas internāta bērnu vidū. Tomēr mēs aizgājām gulēt. Tā ap pusnakti pamodāmies no lielas rūkoņas. Skolas pagalms bija pilns ar smagajām mašīnām. Mēs uzdedzinājām gaismu un visi bijām augšā. Ienāca virsnieks, lika nodzēst gaismu un iet gulēt, nekas ļauns nebūšot. Arī skolotāja sāka kliegt, lai nededzinot uguni. Vienā guļamistabā gulējām kādas 40 meitenes — pamazām nomierinājāmies, pa tumsu atkal gājām gulēt un iemigām.

Tad ap pulksten trim naktī visus cēla augšā. Sēžam katra savā gultiņā. Var redzēt, ka skolotājai apstaigāt visu internātu ir smagi, taču karavīri līdzās pilnā apbruņojumā lika modināt tos bērnus, kas paredzēti izvešanai. Tā viņi gāja gar mazo skolniecīšu gultiņām un apstājās pie tām, kurām bija jāceļas. Tāpat kā pārējie, es cerēju, ka pie manējās neapstāsies, bet...